Supreme Court dismisses appeal on tax assessment, upholding lower court's finding of non-existent services and disallowed intangible investment.

ECLI:LV:AT:2021:1214.A420224319.17.L

Lieta Nr. A420224319, SKA-1268/2021

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

RĪCĪBAS SĒDES LĒMUMS

Rīgā 2021.gada 14.decembrī

[1] Pieteicēja akciju sabiedrība „Ditton pievadķēžu rūpnīca” iesniedza kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2021.gada 15.jūlija

spriedumu, ar kuru noraidīts pieteicējas pieteikums par Valsts ieņēmumu dienesta 2019.gada 10.jūnija lēmuma Nr. 30.2-22.7/2769 (turpmāk –

pārsūdzētais lēmums) atcelšanu.

Apgabaltiesa, tostarp pievienojoties pirmās instances tiesas spriedumā secinātajam, atzina, ka, novērtējot lietā iegūtos pierādījumus kopsakarā,

secināms, ka neapstiprinās apstrīdēto pakalpojumu (instrumentu remontdarbi, iekārtu kapitālais, kārtējais remonts, apkalpošana (uzkopšana)) saņemšana

no SIA „Latgales Technology Service” un SIA „Tool Industry” (turpmāk abi kopā – komersanti), ka pieteicēja zināja par faktiskajiem apstākļiem

neatbilstošu darījumu noformēšanu, kā arī, ka ir saskatāmas pazīmes, kas liecina, ka pieteicēja un komersanti ne tikai zināja, ka darījumi ir formāli, bet arī

tos organizēja un koordinēja dokumentu, kuros ietvertā informācija neatbilst patiesajiem lietas apstākļiem, noformēšanu. Tā kā ar lietā iegūtajiem

pierādījumiem ir gūts apstiprinājums, ka apstrīdētie darījumi faktiski nav notikuši un pieteicēja nav saņēmusi strīdus pakalpojumus no komersantiem,

Valsts ieņēmumu dienests (turpmāk – dienests) pamatoti par strīdus rēķinos norādītajām darījumu vērtībām palielināja pieteicējas apliekamo ienākumu.

Savukārt pieteicējas grāmatvedības uzskaitē esošais nemateriālais ieguldījums neatbilst nevienam no likuma „Par uzņēmumu ienākuma nodokli”

13.panta ceturtajā daļā noteiktajiem nemateriālo ieguldījumu veidiem, kas būtu norakstāms, secīgi pieteicējas grāmatvedības uzskaitē esošais

nemateriālais ieguldījums nodokļa aprēķināšanas vajadzībām nav norakstāms. Līdz ar to dienests pamatoti atzinis, ka par šāda nemateriālā ieguldījuma

norakstīto daļu 1 589 000 euro, kas ietverta peļņas vai zaudējumu aprēķinā, ir jāpalielina ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamais ienākums.

[2] Pieteicēja kasācijas sūdzībā norāda, ka apgabaltiesa neesot ievērojusi Administratīvā procesa likuma 302.pantu. Apgabaltiesas spriedumā

faktiski tiekot pasludināts, ka nekādi pieteicējai piederošo darbgaldu, mehānismu, to mezglu, instrumenta, inženiertehnisko tīklu un komunikāciju remonta

darbi laika periodā no 2015.gada 1.janvāra līdz 2017.gada 31.maijam netika veikti. Tiesa esot ņēmusi vērā un izskatījusi tikai daļu no pieteicējas

iesniegtajām prasībām, argumentiem, pierādījumiem un iebildumiem. To, ka darījumi starp pieteicēju un komersantiem 2015.–2017.gadā reāli notika,

apliecinot vairāki apstākļi, ko tiesa neesot ņēmusi vērā.

Senatoru kolēģija atzīst, ka minētais arguments nav pamatots.

Pieteicēja, izsakot apgalvojumu, ka apgabaltiesa nav ievērojusi Administratīvā procesa likuma 302.panta pirmās daļas prasības (apelācijas

instances tiesa izskata lietu pēc būtības sakarā ar apelācijas sūdzību vai pretapelācijas sūdzību tādā apjomā, kā tas lūgts šajās sūdzībās), to nesaista ar to,

ka apgabaltiesa nebūtu ievērojusi lietas izskatīšanas robežas atbilstoši apelācijas sūdzībā norādītajam, bet gan citiem apstākļiem, kuru saistība ar konkrēto

tiesību normu nav konstatējama (apgabaltiesa neesot atbildējusi uz apelācijas sūdzības argumentiem, neesot ņēmusi vērā visus pieteicējas iesniegtos

pierādījumus un prasības).

Turklāt tiesas pienākums argumentēt spriedumu nav saprotams kā prasība detalizēti atbildēt uz jebkuru argumentu, tiesai ir pamats vērtēt tikai tos

argumentus, kurus tā uzskata par nozīmīgiem no tiesību viedokļa (piemēram, Senāta 2012.gada 9.marta sprieduma lietā Nr. SKA-82/2012

(A420509910) 10.punkts). No kasācijas sūdzības nav secināms, ka tiesa nebūtu sniegusi vērtējumu par kādu būtisku un nozīmīgu no tiesību viedokļa

pieteicējas apelācijas sūdzības argumentu.

[3] Pieteicēja kasācijas sūdzībā norāda, ka pieteicēja gan pieteikumā, gan apelācijas sūdzībā lūdza uzaicināt uz tiesas sēdi kā lieciniekus

komersantu pārstāvjus un darbiniekus, kā arī tos partneru darbiniekus, kurus dienests it kā iztaujāja nodokļu audita veikšanas laikā. Šīs pieteicējas

procesuālās tiesības neesot nodrošinātas divas reizes. Apgabaltiesa juridiski nepareizi un neobjektīvi atteikusi pieteicējai procesuālās tiesības uz liecinieku

uzklausīšanu tiesas sēdē, aizvietojot šīs procesuālās tiesības ar neobjektīvu lietā esošās liecinieku rakstiskās informācijas interpretēšanu.

Senatoru kolēģija konstatē, ka apgabaltiesa, izvērtējot liecinieka nopratināšanas lūgumu, ir ievērojusi Administratīvā procesa likuma 162.panta otro

daļu, atbilstoši kurai administratīvā procesa dalībnieks, lūdzot nopratināt liecinieku, norāda, kādus lietā nozīmīgus apstākļus liecinieks var apstiprināt.

Tiesa noraidīja lūgumu par liecinieku nopratināšanu arī tāpēc, ka konstatēja, ka visi lietā būtiskie apstākļi ir jau noskaidroti, tāpēc papildu liecinieki nav

nopratināmi.

Kopumā novērtējot minētos pieteicējas apsvērumus, senatoru kolēģija konstatē, ka no apgabaltiesas sprieduma ir redzams, ka tiesa liecinieku

liecības ir vērtējusi kopsakarā ar citiem lietā esošajiem pierādījumiem un personu paskaidrojumiem, kā rezultātā secinājusi, ka darījumi nav noritējuši tā,

kā paskaidrojusi pieteicēja.

Senatoru kolēģija atzīst, ka no kasācijas sūdzības nav saprotams, kā minētās liecinieka liecības un iegūstamā informācija varētu ietekmēt lietas

rezultātu un tiesas izdarītos secinājumus. Līdz ar to minētie kasācijas sūdzības argumenti nevar būt pamats kasācijas tiesvedības ierosināšanai.

[4] Pieteicēja norāda, ka konflikta kolīzija starp administratīvo lietu un kriminālprocesu Nr. 1583007217 ir izskatīta ar lietu tiesību pārkāpumiem.

Apgabaltiesa spriedumā neesot izskatījusi ar kriminālprocesu Nr. 1583007217 saistītos pieteicējas lūgumus pēc būtības, proti, kā pierādījumu, ka

kompetentas Latvijas valsts institūcijas konstatēja darījumu esību, kuri pārsūdzētajā lēmumā ir pasludināti par nepastāvošiem. Tas novedis pie nepareizas

lietu tiesību normu interpretācijas un netaisnīga sprieduma.

Senatoru kolēģija atzīst, ka minētais arguments nav pamatots.

Administratīvais process ir nošķirams no administratīvā pārkāpuma procesa un kriminālprocesa. Izskatāmajā lietā nodokļus nav aprēķinājusi un

samaksājusi pieteicēja. Šo secinājumu nevar ietekmēt nolēmumi par SIA „Latgales Technology Service” bijušās amatpersonas saukšanu pie

administratīvās atbildības un kriminālatbildības.

Senāts ir atzinis, ka citu personu iespējamā saukšana pie kriminālatbildības vai kriminālprocesā izdarītie secinājumi saistībā ar tiem pašiem

darījumiem nav šķērslis, lai atzītu pieteicējas nodokļu saistības pret valsti administratīvajā lietā. Izskatot administratīvo lietu, administratīvā tiesa var ņemt

vērā kriminālprocesā noskaidrotos faktus, kas izriet, piemēram, no liecinieku liecībām par strīdus darījumiem. Taču administratīvā tiesa ir tiesīga šos

faktus novērtēt patstāvīgi, negaidot kriminālprocesa rezultātu, jo attiecīgajās lietās noskaidrojamie apstākļi un pārbaudes priekšmets atšķiras (Senāta

2018.gada 10.jūlija sprieduma lietā Nr. SKA-51/2018 (ECLI:LV:AT:2018:0710.A420599211.2.S) 7.punkts).

Līdz ar to minētais kasācijas sūdzības arguments nevar būt par pamatu kasācijas tiesvedības ierosināšanai.

[5] Pieteicēja kasācijas sūdzībā norāda, ka ir pārkāptas procesuālo un lietu tiesību normas, izskatot pieteicēja sūdzības par uzņēmumu ienākuma

nodokļa aprēķina bāzes korekcijas sūdzībām, proti, par pieteicējas ienākumu/izdevumu aprēķinu 2015.gadā, pamatojoties uz pārsūdzētajā lēmumā

pasludināto 1/5 no 2010.gada 29.decembrī starp pieteicēju un Paltrow Project LLP noslēgtā saimnieciskā darījuma vērtības amortizācijas

(norakstīšanas saimnieciskās darbības izdevumos) 1 589 000 euro apmērā prettiesiskumu. Apgabaltiesa konkrētos pieteicējas argumentus spriedumā

neesot izvērtējusi. Pārsūdzētajā lēmumā interpretācija un kvalifikācija norāda uz to, ka pieteicējas izmaksas 2010.gada 29.decembra saimnieciskā

darījumā nevar uzskatīt par pieteicējas izdevumiem saistībā ar saimnieciskās darbības veikšanu un nav pakļauti iekļaušanai attiecīgajā pieteicējas gada

pārskata sadaļā un bilancē 1 589 000 euro apmērā 2015.gadā kā šo izmaksu nolietojums (vai norakstīšana), kas ir pretrunā ar tiesu praksi. Vienīgajam

pārsūdzētā lēmuma argumentam, ka 2013.gadā dienesta nodokļu auditori, veicot nodokļu auditu ar selektīvu metodi, nemaz neizmeklēja un nekvalificēja

2010.gada 29.decembra darījumu starp pieteicēju un Paltrow Project LPP, nav faktiska pamata. Atteikšanās no audita rezultātiem, kas tika veikts

2013.gadā, pārkāpj tiesiskās paļāvības principu.

Senatoru kolēģija nevar piekrist, ka apgabaltiesa konkrētos pieteicējas argumentus nav izvērtējusi. Administratīvā procesa likuma 307.panta

ceturtā daļa paredz, ka apelācijas instances tiesas sprieduma motīvu daļā norāda šā likuma 251.panta piektajā daļā noteiktos apstākļus. Tomēr, ja tiesa,

izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt,

ka pievienojas zemākas instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā gadījumā šā likuma 251.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus apelācijas

instances tiesa var nenorādīt.

Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturtā daļa ir vērsta uz to, lai tiesai nebūtu atkārtoti jānorāda argumenti, kas sakrīt ar zemākas instances

tiesas sprieduma pamatojumā norādītajiem argumentiem, ja zemākas instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams.

Tas, ka apgabaltiesa ir pievienojusies pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai, nenozīmē, ka apgabaltiesa nav izskatījusi lietu pēc būtības.

Izskatāmajā lietā apgabaltiesa ir pievienojusies pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma

307.panta ceturto daļu. Senāts jau iepriekš ir atzinis, ka pievienošanās pirmās instances tiesas sprieduma pamatojumam nozīmē, ka apelācijas instances

tiesa ir izskatījusi lietu pēc būtības un pārbaudījusi pierādījumus, rezultātā nonākot pie tādiem pašiem secinājumiem kā pirmās instances tiesa. Savukārt,

ievērojot procesuālo ekonomiju, apgabaltiesai motīvu daļā nebija atkārtoti jānorāda tiesisko un faktisko apstākļu vērtējums (piemēram, Senāta

2019.gada 10.maija sprieduma lietā Nr. SKA-52/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0510.A420148815.2.S) 5.punkts).

Piemērojot tiesiskās paļāvības principu, jāpārbauda 1) vai bija uz ko paļauties (skaidri izteikts valsts iestādes izteikums), 2) vai attiecīgā persona uz

to tiešām patiesi paļāvās, 3) vai paļāvība ir aizsardzības vērta.

Apgabaltiesa, pievienojoties pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai, ir norādījusi, ka pieteicējas grāmatvedības uzskaitē esošais nemateriālais

ieguldījums neatbilst nevienam no likuma „Par uzņēmumu ienākuma nodokli” 13.panta ceturtajā daļā noteiktajiem nemateriālo ieguldījumu veidiem, kas

būtu norakstāms. Secīgi pieteicējas grāmatvedības uzskaitē esošais nemateriālais ieguldījums nodokļa aprēķināšanas vajadzībām nav norakstāms.

Apgabaltiesa papildus norādījusi, ka 2013.gadā notikušajā auditā tika pārbaudītas pieteicējas tiesības 2011.gadā norakstīt 1 589 000 euro nolietojumu

un Administratīvās apgabaltiesas 2016.gada 2.februāra spriedums lietā Nr. A420476013 attiecas tikai uz 2013.gadā notikušā audita rezultātā pieņemto

dienesta lēmumu. Līdz ar to, kaut arī 2013.gadā notikušajā auditā tāpat kā pārsūdzētajā lēmumā tika vērtēts 2010.gada 29.decembra darījums, dienesta

2013.gada auditā ietvertais izvērtējums attiecas tikai uz konkrēto auditējamo periodu. Tāpēc tas, ka 2011.gadā dienests pieteicējas tiesības norakstīt

nolietojumu atzina, pieteicējai nevarēja radīt aizsargājamu paļāvību, ka šīs tiesības tiks atzītas arī turpmāk.

[6] Ņemot vērā minēto, senatoru kolēģija atzīst, ka kasācijas sūdzības argumenti nerada šaubas par apgabaltiesas sprieduma tiesiskumu. Lietā nav

arī risināmi sarežģīti tiesību jautājumi, kuru dēļ kasācijas tiesvedībai būtu nozīme judikatūras veidošanā. Ievērojot minēto, kasācijas tiesvedības

ierosināšana ir atsakāma.

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 338.panta otro daļu un 338.1panta otrās daļas 2.punktu, senatoru kolēģija

nolēma

atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar akciju sabiedrības „Ditton pievadķēžu rūpnīca” kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas

2021.gada 15.jūlija spriedumu.

Lēmums nav pārsūdzams.

(paraksts) (paraksts) (paraksts)

Senatore L. Slica Senators A. Guļāns Senatore D. Mita