Rental contract invalid due to bank consent requirement; tenant evicted despite ownership transfer.

Lietas Nr. C32234914 Lietas arhīva Nr. CA-0961-15/13 SPRIEDUMS Latvijas Republikas vārdā

2015.gada 6.maijā

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija šādā sastāvā tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese L. Blūmiņa tiesneši U.Danga un I.Zaļā ar sekretāri Z.Alksni, Rīgā, Brīvības bulvārī 34, izskatīja atklātā tiesas sēdē civillietu SIA „Promano Lat” prasībā pret /pers. A/ un /pers. B/ par īres līguma atzīšanu par spēkā neesošu un izlikšanu no dzīvojamās telpas, sakarā ar /pers. B/ apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2014.gada 9.decembra spriedumu. Aprakstošā daļa. [1] 2014.gada 14.aprīlī tiesā saņemts SIA „Promano Lat” prasības pieteikums pret /pers. A/ un /pers. B/ par 2012.gada 10.jūlija īres līguma atzīšanu par spēkā neesošu no noslēgšanas brīža un /pers. A/ izlikšanu no dzīvojamās telpas /adrese/ , ar visām no viņas atkarīgām personām. Prasības pieteikumā norādīts, ka prasītājai pieder un tās lietošanā ir strīdus dzīvoklis, pamatojoties uz Rīgas apgabaltiesas 2013.gada 4.marta lēmumu. Prasītāja nevar realizēt savas Civillikuma 927.pantā noteiktās īpašuma tiesības, jo 2013.gada 20.augustā, ievedot prasītāju valdījumā, /pers. A/ iesniedza īres līgumu, kurš noslēgts ar iepriekšējo dzīvokļa īpašnieku /pers. B/. Līgums noslēgts uz 20 gadiem. Minētais dzīvoklis atrodas /pers. A/ turējumā. Pirms īpašuma iegūšanas prasītājai nebija zināms par īres tiesiskajām attiecībām, jo īres līgums nav ierakstīts zemesgrāmatā. Īres līgums atzīstams par spēkā neesošu, jo saskaņā ar Hipotēkas līgumu, kas noslēgts starp Nordea Bank Finand Plc un /pers. B/ bija paredzēta bankas piekrišana īres līguma slēgšanai. Prasība pamatota ar Civillikuma 927., 994., 1402., 1404., 1405., 2126., 2174.pantiem, likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 1., 8.pantu.

[2] Rakstveida paskaidrojumos atbildētājs /pers. B/ prasībai nepiekrīt sekojošu apsvērumu dēļ: Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr./numurs A/bija reģistrēta aizlieguma zīme – bez Nordea Bank Finand Plc rakstveida piekrišanas nekustamo īpašumu atsavināt, dāvināt, sadalīt un apgrūtināt ar lietu tiesībām. Minētais neattiecas uz 2012.gada 10.jūlija īres līgumu, kas noslēgts starp /pers. B/ un /pers. A/ uz saistību tiesību pamata. Līdz ar to, nebija pamata minēto īres līgumu korroborēt zemesgrāmatā. Līgums noslēgts laikā, kad /pers. B/ bija nekustamā īpašuma īpašnieks.

[3] Ar Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2014.gada 9. spriedumu prasība apmierināta pilnībā. Pirmās instances tiesa atzinusi, ka atbilstoši ierakstiem zemesgrāmatā- apgrūtinājumu saskaņā ar 2006.gada 20.decembra Hipotēkas līgumu – aizliegts bez bankas rakstveida piekrišanas īpašumu atsavināt, dāvināt, sadalīt un apgrūtināt ar lietu tiesībām. Lai arī īres līgums nenodibina lietu tiesības, tomēr tiesa nav piekritusi /pers. B/ viedoklim, ka īres līguma noslēgšanas brīdī viņa kā izīrētāja tiesības nebija aprobežotas ar aizliegumu izīrēt telpas. Tiesas ieskatā minēto aizliegumu noteic Hipotēkas līguma 3.1.3.punkts un atbildētājs /pers. B/, noslēdzot īres līgumu ar /pers. A/, minēto aizliegumu pārkāpa. Ņemot vērā, ka saskaņā ar Civillikuma 2126.pantu lietu tiesību iegūst īrnieks un šāds ieraksts ir nekustamā īpašuma apgrūtinājums, tiesa nav piekritusi arī prasītājai, ka īres līguma neierakstīšana zemesgrāmatā rada lietu tiesību, tāpēc nNoslēgtais īres līgums apspriežams saskaņā ar noteikumiem par saistību tiesībām. Tiesa secinājusi, ka /pers. A/ kā īrnieci aizsargā likums „Par dzīvojamo telpu īri” un,

tādējādi, prasītāja kā nekustamā īpašuma jaunā ieguvēja ir arī noslēgtā īres līguma pārņēmēja. No

lietas materiāliem tiesa konstatē, ka prasītāja 2014.gada 25.februārī nosūtīja /pers. A/ lūgumu atbrīvot dzīvojamo telpu Nr./adrese/. Prasītājas aicinājumam /pers. A/ nav atsaukusies, kā arī tiesai nav sniegusi rakstveida paskaidrojumu un nav ieradusies uz tiesas sēdi, lai aizstāvētu savas aizskartās īrnieces tiesības. Tiesa konstatējusi, ka visi tiesas sūtījumi /pers. A/ uz viņas deklarēto dzīvesvietu /adrese/, ir atgriezti no pasta ar norādi – adresāta nebija mājās, atstāts aicinājums. Tādējādi, tiesa secinājusi, ka /pers. A/ nav izrādījusi interesi par dzīvojamās telpas /adrese/, turpmāku lietošanu. Ņemot vērā minēto, tiesa atzinusi, ka /pers. B/, izīrējot dzīvojamo telpu /adrese/, /pers. A/, nav rīkojies godprātīgi, nav saņēmis Bankas rakstveida piekrišanu minētā dzīvokļa izīrēšanai, kā arī nav informējis /pers. A/ par šādu faktu, līdz ar to, tiesas ieskatā minētais rada Civillikuma 1415.panta sekas un līgums atzīstams par spēkā neesošu no tā noslēgšanas brīža un /pers. A/ no strīdus dzīvojamās telpas izliekama.

[4] Apelācijas sūdzību par minēto spriedumu iesniedzis /pers. B/, norādot, ka tiesas spriedums ir lietas faktiskiem apstākļiem un likumam neatbilstošs. Uzskata, ka tiesa nav vispusīgi novērtējusi pierādījumus, kā to paredz Civilprocesa likuma 97.pants. Secinot, ka /pers. A/ kā īrnieci aizsargā likums „Par dzīvojamo telpu īri” un ka tādējādi prasītāja kā nekustamā īpašuma jaunā ieguvēja ir arī noslēgtā īres līguma pārņēmēja, tiesa bez pamata īrnieces statusu vērtējusi pēc citiem apstākļiem – neatsaukšanos uz aicinājumu, īrnieces paskaidrojumu tiesai nesniegšana, neierašanās uz tiesu, kā arī /pers. B/ godprātība īres līguma noslēgšanā, kas nesaista konstatētos faktus ar atzinumu par īrs līguma atzīšanu par spēkā neesošu.

Tāpat secinot, ka apstrīdētais īres līgums apspriežams saskaņā ar noteikumiem, kas izriet no saistību tiesībām, tiesa šo secinājumu aplami saistījusi ar Hipotēkas līgumā noteikto aizliegumu, kas zemesgrāmatā nav ticis ierakstīts. Tādējādi ievērojot Civillikuma 1082.pantu, lietā nav bijis pamata secināt, ka atbildētāji ir pārkāpuši zemesgrāmatā noteiktos aizliegumus, jo ar apstrīdēto līgumu atbildētāji nenodibināja lietu tiesību, kas apgrūtina īpašumu. Pārējā daļā, izņemot zemesgrāmatas nodalījumā ierakstītos aizliegumus, Hipotēkas līgums, kas noslēgts starp /pers. B/ un „Nordea Bank Finland Plc.” ir šīm divām personām privāti saistošs un nevar tikt attiecināts uz trešajām personām, kā arī nevar radīt tām nekādas sekas. Apelatora ieskatā nevietā ir arī Civillikuma 1415.panta piemērošana, jo /pers. A/ nebija pienākums zināt par jebkādiem attiecībā uz nekustamo īpašumu pastāvošiem līgumiskiem, zemesgrāmatā neierakstītiem aizliegumiem. Pārsūdzamajā spriedumā iekļautais tiesas secinājums par /pers. A/ izlikšanu izriet no tiesas nepareizā secinājuma par īres līguma atzīšanu par spēkā neesošu no tā noslēgšanas brīža, tāpēc arī jautājumā par izlikšanu spriedums ir nepareizs. Ievērojot minēto, apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdz prasību noraidīt pilnībā.

[5] Tiesas sēdē prasītāja SIA „Promano Lat” pilnvarotais pārstāvis zvērināts advokāts A.Lielgalvis prasību uzturēja uz tajā norādītajiem pamatiem, apelācijas sūdzību neatzina. Atbildētāja/pers. B/ pilnvarotais pārstāvis /pers. C/ prasību neatzina, uzturēja apelācijas sūdzību uz tajā norādītajiem pamatiem, lūdza prasību noraidīt. /pers. A/ uz tiesas sēdi nav ieradusies par neierašanās iemesliem tiesai nav paziņots. Par lietas izskatīšanas vietu un laiku atbildētājai paziņots Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Ievērojot minēto Civillietu tiesu kolēģija atzina, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 156.panta pirmo daļu, lietu var izskatīt bez atbildētājas klātbūtnes. Motīvu daļa. [6] Noklausījusies prasītāja pārstāves paskaidrojumus tiesas sēdē un novērtējusi tos kopsakarā ar lietā esošajiem rakstveida pierādījumiem, Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka prasība ir pamatota un apmierināma daļēji.

[7] Atbilstoši Civilprocesa likuma 426. panta pirmajai daļai apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc būtības sakarā ar apelācijas sūdzību un pretapelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajās sūdzībās, bet atbilstoši panta otrajai daļai, apelācijas instance izskata tikai tos prasījumus, kas izskatīti pirmās instances tiesā. Prasības priekšmeta vai pamata grozīšana nav pieļaujama. Izvērtējot iesniegto apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas nolēmumu, atzīstams, ka pirmās instances tiesas nolēmums ir pārsūdzēts pilnībā.

[8] Lietā nepastāv strīds, ka prasītājs – SIA „Promano Lat” 2013.gada 23.augustā zemesgrāmatā nostiprinājis īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu Tilta ielā 5, lietošanā dzīvoklis Nr.5, Rīgā, pamatojoties uz Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2013.gada 4.marta lēmumu lietā C04448512. Saskaņā ar ierakstu zemesgrāmatā, nostiprinot prasītāja īpašuma tiesības, atbildētāja /pers. B/ īpašuma tiesības uz minēto īpašumu, izbeigušās (lietas 9.lapa). Tāpat nepastāv strīds, ka 2012.gada 10.jūlijā starp atbildētājiem - /pers. B/ un /pers. A/ noslēgts dzīvojamo telpu īres līgums, ar kuru strīdus īpašums uz 20 gadiem izīrēts /pers. A/ (lietas 14.lapa). [9] Ievērojot minētos apstākļus, prasītājs, atsaucoties uz Civillikuma 927., 1402., 1404., 1405., 2126., 2174. pantiem, norādījis, ka /pers. B/ nebija tiesīgs laikā, kad īpašums bija ieķīlāts par labu bankai, bez bankas rakstiskas piekrišanas slēgt īres līgumus. Tā kā banka piekrišanu nav devusi, tad prasītāja ieskatā nav pamata uzskatīt 2012.gada 10.jūlija īres līgumu par spēkā esošu un saistošu prasītājam. Tāpat norādīts, ka atbildētāja nekustamo īpašumu nav nodevusi prasītājam, uzrādot

apstrīdēto īres līgumu, sakarā ar ko prasītājs ir spiests vērsties tiesā, lūdzot atzīt apstrīdēto īres

līgumu par spēkā neesošu no tā noslēgšanas brīža un izlikt atbildētāju no strīdus telpām.

[10] Civilprocesa likuma 192.pants nosaka: tiesa taisa spriedumu par prasībā noteikto prasības priekšmetu un uz prasībā norādītā pamata. Kolēģijas ieskatā, apmierinot prasību daļā par īres līguma atzīšanu par spēkā neesošu pamatojoties uz Civillikuma 1415.pantu, pirmās instances tiesa minēto likuma normu atstājusi bez ievērības, sekojošu apsvērumu dēļ:

[10.1] Kā tas pamatoti norādīts arī prasībā, tad atbilstoši Civillikuma 2126.pantam, ierakstot nomas vai īres līgumu zemesgrāmatā, nomnieks vai īrnieks iegūst lietu tiesību, kas ir spēkā arī pret trešajām personām. Savukārt Civillikuma 2174.pants, nosaka: kad iznomātājs vai izīrētājs nomas vai īres priekšmetu atsavina, ieguvējam jāievēro nomas vai īres līgums tikai tad, ja tas ierakstīts zemes grāmatā (CL 2126.pants). Zemesgrāmatu likuma 1.pants nosaka, ka zemesgrāmatā ieraksta nekustamus īpašumus un nostiprina ar tiem saistītas tiesības. Zemesgrāmatas ir visiem pieejamas, un to ierakstiem ir publiska ticamība. Tā kā apstrīdētais īres līgums nav ierakstīts zemesgrāmatā, tad saskaņā ar Civillikuma 2126.pantu lietā nav pamata uzskatīt, ka /pers. A/ būtu ieguvusi īres tiesības, kuras būtu spēkā pret trešajām personām, t.i. prasītāju. Ņemot vērā veidu kādā prasītājs īpašumu ieguvis (izsoles ceļā), tad kolēģijas ieskatā pamatots ir prasītāja viedoklis, ka likuma ,,Par dzīvojamo telpu īri" 8.pantā ietvertā norma ir jāvērtē sistēmiski kopā ar Civillikuma 2126.pantu, 21174.pantu un 2112.pantu. Tā, likuma ,,Par dzīvojamo telpu īri" 1.panta 2.daļa nosaka, ka īres tiesiskajām attiecībām, ciktāl tās neregulē šis likums, piemērojams Civillikums un citi normatīvie akti. Tādejādi jautājumā par īres līguma saistošā spēka attiecināmību uz personu, kura īpašuma ieguvusi publiskā izsolē, vadoties no apgrūtinājumiem, kādi ierakstīti zemesgrāmatā, ir piemērojams Civillikuma tiesību normas, jo to regulējums konkrētajā gadījumā ir plašāks, un konkrēti - Civillikuma 2174.pants, kas nosaka, ka nekustamā īpašuma ieguvējam jāievēro īres līgums tikai tad, ja tas ir ierakstīts zemesgrāmatā. Tādējādi par pamatotu, kolēģijas ieskatā, atzīstams prasītāja arguments, ka 2010.gada 10.jūlijā starp atbildētājiem – /pers. B/ un /pers. A/ noslēgtais īres līgums par nekustamā īpašuma, dzīvokļa Nr. 22, /adrese/ īri, prasītājam nav saistošs, jo nav ticis nostiprināts zemesgrāmatā.

[10.2] Vienlaicīgi minētais apsvērums, kolēģijas ieskatā nevar būt par pamatu SIA „Promano Lat” prasības apmierināšanai daļā par īres līguma atzīšanu par spēkā neesošu no tā noslēgšanas brīža, sekojošu apsvērumu dēļ: Kā izriet no celtās prasības satura, tad prasītājs īres līgumu apstrīdējis, norādot uz 2006.gada 20.decembrī starp /pers. B/ un Nordea Bank Finland Plc noslēgtā hipotēkas pārjaunojuma līguma 3.1.3. noteikumu pārkāpumu (lietas 25.-36.lpp), t.i. īres līguma noslēgšana, nesaņemot bankas piekrišanu.

Šajā sakarā kolēģija pilnībā pievienojas apelācijas sūdzībā norādītajam, ka prasītājam, kurš nav ne hipotēkas līguma dalībnieks, ne arī apstrīdētā īres līguma dalībnieks, likums neparedz tiesības apstrīdēt trešo personu noslēgtos darījumus, atsaucoties uz līgumu, kuru noslēgšanās arī prasītājs nav piedalījies, noteikumu pārkāpumiem. Kolēģija piekrīt atbildētāja apelācijas sūdzībā norādītajam argumentam, ka pirmās instances tiesa nav pārbaudījusi prasītāja subjektīvās tiesības celt prasību par īres līguma atzīšanu par spēkā neesošu.

Savukārt apelācijas instancē, ņemot vērā celto prasības saturu, tādas nav nodibinātas. Judikatūrā vairākkārt atzīts, ka prasības priekšmets civilprocesuālo tiesību izpratnē ir prasītāja materiāltiesiskais prasījums, kura pamatotību pārbauda tiesa, izskatot lietu pēc būtības. Ar prasības priekšmetu saprot arī to tiesisko stāvokli, uz ko šis prasījums ir vērsts, tas ir, uz zināma tiesiskā statusa pastāvēšanas atzīšanu, zināmas rīcības uzlikšanu atbildētājam vai zināmu tiesisko attiecību grozīšanu vai izbeigšanu.

Savukārt par prasības pamatu civilprocesuālo tiesību izpratnē tiek atzīti apstākļi, uz kuriem prasītājs pamato savu materiāltiesisko prasījumu. Prasības pamatu veidojošie apstākļi ir juridiskie fakti, ar kuriem tiesību normas sastāvs (hipotēze) saista zināmu, šajā normā paredzēto materiāltiesisko seku iestāšanos starp strīda pusēm. Turklāt piespriešanas prasībās tiek izšķirts prasības aktīvais pamats jeb prasītājam piederošā tiesība, kuras aizsardzību tiesā viņš lūdz, un prasības pasīvais pamats jeb atbildētāja pieļautais minētās tiesības aizskārums (skat.

E. Kalniņš. Privāttiesību teorija un prakse. Raksti privāttiesībās. Tiesu nama aģentūra, 2005. 291., 295.-296.lpp.). Kā jau tas iepriekš nodibināts, tad prasība celta par 2010.gada 10.jūlijā starp /pers. B/ un /pers. A/ noslēgtā īres līguma atzīšanu par spēkā neesošu un sekojošu /pers. A/ izlikšanu no dzīvojamām telpām, jo 2006.gada 20.decembrī starp /pers. B/ un Nordea Bank Finland Plc noslēgtā hipotēkas pārjaunojuma līguma 3.1.3. noteikums paredz pirms īres līguma noslēgšanas saņemt bankas atļauju šāda līguma noslēgšanai.

Līdz ar to prasītāja prasījums ir vērsts uz to, lai apstrīdētu atbildētājas /pers. A/ tiesības turpmāk īrēt /adrese/, ņemot vērā, ka līgums, uz kura pamata atbildētāja dzīvokli īrē, prasītājam kā jaunajam ieguvējam nav saistošs. Tādējādi prasītājs panāktu patiesi gribēto, tas ir, Civillikuma 927.pantā paredzēto pilnīgas varas tiesības izmantošanu par sev piederošu lietu. Kā redzams no lietas materiāliem un pirmās instances tiesas sprieduma, tad lietā nodibināms, ka prasītājs, kurš nav apstrīdētā īres līguma dalībnieks un kurš nekad arī nav bijis hipotēkas līguma dalībnieks, prasību cēlis, atsaucoties uz īres līguma neatbilstību hipotēkas līguma noteikumiem.

Savukārt Civillikuma 1519.pants nosaka: No līguma izrietošās tiesības un saistības, ciktāl tās nav tīri personiskas, pāriet uz līdzēju mantiniekiem un tiesību pēcniekiem, ja vien likumā nav paredzēts noteikts izņēmums. Bez šā gadījuma, trešām personām neizriet no līguma vispār ne tiesības, ne saistības, ja vien līdzēji nav viņu vietnieki (1515.-1518.p.). Līdz ar to secināms, ka prasītājs iekļāvis prasības priekšmetā prasījumu, kas neietekmē ne prasītāja tiesības, ne pienākums, ņemot vērā iepriekš nodibināto, ka atbilstoši likumam apstrīdētais īres līgums prasītājam nav saistošs, kā arī Civilprocesa likuma 1.pantā noteikto pamatu tiesību vai tiesisko interešu aizsardzībai tiesā, kolēģija atzīst, ka SIA Promano Lat nav prasības tiesības par īres līguma atzīšanu par spēkā neesošu, citā līgumā noteikto ierobežojumu dēļ.

Civilprocesa likuma 223.pantā dots to apstākļu (pamatu) izsmeļošs uzskaitījums, kurus konstatējot, tiesai ir pienākums tiesvedību lietā izbeigt, bez lietas izskatīšanas pēc būtības, sprieduma taisīšanas un pasludināšanas. Atbilstoši minētā panta 2.punktam par nenovēršamu šķērsli lietas izskatīšanai pēc būtības ir noteikts tas, ka prasību cēlusi persona, kurai nav prasības tiesības. Pastāvot šādiem apstākļiem, tiesvedība lietā prasības daļā par īres līguma atzīšanu par spēkā neesošu izbeidzama, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 223.panta 2.punktu. [11] Vienlaicīgi, ņemot vērā minēto, kolēģijas ieskatā pamatota un apmierināma ir prasība daļā par /pers.

A/ izlikšanu no strīdus dzīvojamām telpām. Likuma „Par dzīvojamo telpu īru” 2.pantā noteikts, ka vienīgais dzīvojamo telpu lietošanas pamats ir dzīvojamās telpas īres līgums, kas atbilstoši minētā likuma 5.panta pirmajai daļai slēdzams rakstveidā. Nodibinot faktu, ka prasītājam nav saistošs 2012.gada 10.jūlijā starp /pers. A/ un /pers. B/ noslēgtais īres līgums, kā arī ņemot vērā, ka lietā nepastāv strīds, ka atbildētāja /pers. A/ nav vienojusies ar strīdus nekustamā īpašuma īpašnieku par dzīvokļa Nr. 22 īri, /pers.

A/ nav likumīga pamata izmantot strīdus dzīvokli, sakarā ar ko viņa no tā izliekama.

[12] Novērtējot pirmās instances tiesas spriedumu kopsakarā ar lietas materiāliem un apelācijas sūdzību, Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa pamatoti secinājusi, ka prasība par atbildētājas izlikšanu ir apmierināma, vienlaicīgi no sprieduma satura nav secināmi ne lietas apstākļi, ne arī likums, uz kura pamata šāds secinājums izdarīts. Savukārt, kā tas pamatoti norādīts arī apelācijas sūdzībā, pirmās instances analizētie lietas apstākļi uz izskatāmo jautājumu nav attiecināmi. Tāpat kolēģijas ieskatā, pirmās instances tiesa, izvērtējot lietas apstākļus, pārāk lielu nozīmi piešķīrusi atbildētāju īres līguma noslēgšanas procedūrai, atstājot bez ievērības faktu, ka tās prasītāja tiesības neietekmē. Minēto apsvērumu dēļ, pirmās instances tiesas spriedumu nav pamata uzskatīt par likumīgumu un pamatotu.

[13] Civilprocesa likuma 41.panta pirmā daļa nosaka, ka pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos tiesas izdevumus. Ja prasība apmierināta daļēji, šajā pantā norādītās summas piespriež prasītājam proporcionāli tiesas apmierināto prasījumu apmēram, bet atbildētājam – proporcionāli tai prasījumu daļai, kurā prasība noraidīta. Ievērojot minēto prasītājam atlīdzināmi tiesas izdevumi - samaksātā valsts nodeva proporcionāli tiesas apmierināto prasījumu apmēram, t.i. daļā par izlikšanu, saskaņā ar Civilprocesa likuma 34.panta 1.daļas 4.punktu – 71,14 euro apmērā, un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi – EUR 5,50 euro apmērā, kopā 76,64 euro, to samaksas pienākumu uzliekot atbildētājai /pers. A/. Atbilstoši Civilprocesa likuma 44.panta otrajai daļai, ar lietas vešanu saistītos izdevumus piespriež no atbildētāja par labu prasītājam, ja viņa prasījums ir apmierināts pilnīgi vai daļēji, kā arī tad, ja prasītājs neuztur savus prasījumus sakarā ar to, ka atbildētājs tos pēc prasības iesniegšanas labprātīgi apmierinājis. Saskaņā ar lietas materiāliem pievienotiem dokumentiem – advokāta orderi, izsniegtajiem rēķiniem un maksājuma dokumentiem par advokāta atlīdzības samaksu (lietas 67.- 71.lpp), prasītājam radušies izdevumi 134,80 euro, kuru atlīdzības pienākums pilnā apmērā, ievērojot, ka lieta izskatīta divās instancēs, uzliekams atbildētājai /pers. A/. Tā kā likums neparedz tiesas izdevumu atlīdzību atbildētājam, attiecībā pret kuru tiesvedība lietā izbeigta, tad kolēģijas ieskatā nav pamata atlīdzināt /pers. B/ tiesas izdevumus – valsts nodevu par apelācijas sūdzības iesniegšanu.

[14] Ievērojot Civilprocesa likuma 204.1pantā noteikto, kas paredz, ka, taisot spriedumu par naudas summas piedziņu, par mantas atdošanu natūrā, par personu un mantas izlikšanu no telpām un par tiesāšanās izdevumu piedziņu, tiesa nosaka termiņu sprieduma labprātīgai izpildei, izņemot gadījumus, kad spriedums izpildāms nekavējoties, kolēģija atzīst, ka atbildētājai nosakāms termiņš labprātīgai sprieduma izpildei – 10 dienas no sprieduma spēkā stāšanās brīža.

Rezolutīvā daļa. Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 8., 97., 193., 223., 430., 432., 433., 434.pantiem Civillietu tiesu kolēģija nosprieda: Prasību apmierināt daļēji. Izlikt /pers. A/, personas kods /personas kods/, ar visām no viņas atkarīgām personām un piederošām mantām no dzīvokļa Nr. 22, /adrese/, bez citas dzīvojamās telpas ierādīšanas. Piedzīt no /pers. A/, personas kods /personas kods/, par labu sabiedrībai ar ierobežotu atbildību „Promano Lat", reģ.Nr.40103235197, tiesāšanās izdevumus 211,44 euro (Divi simti vienpadsmit eiro, 44 centi). Noteikt sprieduma daļā par izlikšanu un naudas summu piedziņu labprātīgas izpildes termiņu 10 (desmit) dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas, kurā maksājumu apliecinošs dokuments iesniedzams Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas kancelejā. Izbeigt tiesvedību lietā prasības daļā par 2012.gada 10.jūlijā starp /pers. B/ un /pers. A/ noslēgtā īres līguma atzīšanu par spēkā neesošu no tā noslēgšanas brīža. Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamentā 30 dienu laikā no pilna sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Rīgas apgabaltiesā. Pilns spriedums sastādīts 2015.gada 16.jūnijā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja /paraksts/ L.Blūmiņa Tiesneši /divi paraksti/ I.Zaļā U.Danga