Legislator Case Law & Legislation
A42921509 / A42-01126-11 AI generated

Court allows appeal against building authority's refusal to approve land subdivision project.

Case Number A42921509 / A42-01126-11
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Allowed / Granted

Legislator summary

AI generated

The Administrative District Court dismissed the respondent's argument that the city council lacked delegated authority to issue general rules for land subdivision. The court found that the respondent's decision to reject the subdivision proposal without issuing a land development project order violated the Administrative Procedure Law. Consequently, the court ordered the respondent to issue a favorable administrative act approving the land subdivision project.

Legislator headnote

AI generated

Administrative Procedure Law Art. 104; Administrative Procedure Law Art. 126: Where an administrative body acts beyond its delegated authority or fails to follow mandatory procedural steps, the court must set aside the act and order the issuance of a favorable administrative decision.

Keywords

AI generated
administrative procedure law delegated authority land subdivision project administrative act annulment building authority decision

Cited Legislation

AI generated
Administrative Procedure Law Art. 104
Administrative Procedure Law Art. 126
Administrative Procedure Law Art. 246
Administrative Procedure Law Art. 251
Administrative Procedure Law Art. 254
Administrative Procedure Law Art. 289
Administrative Procedure Law Art. 290
Administrative Procedure Law Art. 291
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

NORAKSTS

Lieta Nr.A42921509

Lietvedības Nr.A1126-11/13

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā, 2011.gada 29.martā

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:

tiesnesis O.Priedītis,

piedaloties pieteicējas SIA „Avots un Matīss” pārstāvei L.K.,

atbildētājas – Rīgas pilsētas pašvaldības, pusē pieaicinātās iestādes - Rīgas

domes Pilsētas attīstības departamenta, pārstāvei J.B.,

atklātā tiesas sēdē 2011.gada 8.martā izskatīja administratīvo lietu

Nr.A42921509 SIA „Avots un Matīss” pieteikumā par Rīgas domes Pilsētas

attīstības departamenta 2009.gada 3.augusta lēmuma Nr.DA-09-1193-nd „Par

Rīgas pilsētas būvvaldes 2009.gada 26.maija lēmuma Nr.BV-09-2351-nd

apstrīdēšanu” atcelšanu un pienākuma uzlikšanu Rīgas domes Pilsētas

attīstības departamentam izdot pieteicējai labvēlīgu administratīvo aktu.

Aprakstošā daļa

[1] 2009.gada 10.septembrī Administratīvajā rajona tiesā saņemts SIA

„Avots un Matīss” (turpmāk arī – pieteicēja) pieteikums un ar Administratīvās

rajona tiesas tiesneša 2009.gada 11.septembra lēmumu pieteikums pieņemts

un ierosināta administratīvā lieta Nr.A42921509 par Rīgas domes Pilsētas

attīstības departamenta (turpmāk arī – atbildētājs) 2009.gada 3.augusta

lēmuma Nr.DA-09-1193-nd „Par Rīgas pilsētas būvvaldes 2009.gada 26.maija

lēmuma Nr.BV-09-2351-nd apstrīdēšanu” (turpmāk arī – pārsūdzētais

Lēmums) atcelšanu un pienākuma uzlikšanu Rīgas domes Pilsētas attīstības

departamentam izdot pieteicējai labvēlīgu administratīvo aktu.

[2] No lietas materiāliem izriet, ka 2009.gada 19.februārī Rīgas pilsētas

būvvaldē saņemts pieteicējas 2009.gada 9.februāra pieteikums zemes ierīcības

projektam ar lūgumu izsniegt darba uzdevumu zemes gabala /adrese/ /

/adrese/ (33.grupa, 103.grunts) sadalīšanai.

2009.gada 18.martā Rīgas pilsētas būvvalde pieņēma lēmumu Nr.BV-09-

1266-nd „Par nekustamā īpašuma /adrese/, /adrese/ (33.grupa, 103.grunts)

reālo sadali”, ar kuru nolēma lūgt Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un

attīstības padomei atzinumu par zemes gabala /adrese/ / /adrese/ (33.grupa,

103.grunts) sadales priekšlikumu un administratīvā akta par pieteikumu zemes

ierīcības projektam izdošanas termiņu pagarināt līdz 2009.gada 19.jūnijam.

2009.gada 26.maijā Rīgas pilsētas būvvalde pieņēma lēmumu Nr.BV-09-

2351-nd „Par nekustamā īpašuma /adrese/, /adrese/ (33.grupa, 103.grunts)

reālo sadali”, ar kuru nolēma neatbalstīt zemes gabala /adrese/ / /adrese/

(33.grupa, 103.grunts) sadales priekšlikumu un atteica izsniegt darba

uzdevumu attiecīgā zemes ierīcības projekta izstrādei.

Nepiekrītot Rīgas pilsētas būvvaldes 2009.gada 26.maija lēmumam

Nr.BV-09-2351-nd „Par nekustamā īpašuma /adrese/, /adrese/ (33.grupa,

103.grunts) reālo sadali”, pieteicēja to apstrīdēja Rīgas domes Pilsētas

attīstības departamentā, lūdzot to atcelt un izdot darba uzdevumu zemes

gabala /adrese/ / /adrese/ (33.grupa, 103.grunts) (turpmāk arī – Nekustamais

īpašums) sadalīšanai.

Ar pārsūdzēto Lēmumu nolemts atstāt negrozītu Rīgas pilsētas būvvaldes

2009.gada 26.maija lēmumu Nr.BV-09-2351-nd „Par nekustamā īpašuma

/adrese/, /adrese/ (33.grupa, 103.grunts) reālo sadali”.

[3] Nepiekrītot pārsūdzētajam Lēmumam, pieteicēja iesniedza

pieteikumu tiesā, pieteikumā norādot šādus argumentus:

[3.1] Nekustamais īpašums atrodas valsts nozīmes pilsētbūvniecības

pieminekļa „Rīgas pilsētas vēsturiskais centrs” teritorijā un UNESCO

Pasaules kultūras un dabas mantojuma vietas „Rīgas vēsturiskais centrs”

teritorijā.

Atbilstoši Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likuma

5.panta otrās daļas 1.punktam, Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības

zonas vēsturiskā plānojuma struktūra (ar vēlākos laikos veiktiem kvalitatīviem

pārveidojumiem) ir saglabājama un aizsargājama esoša autentiska

kultūrvēsturiska vērtība.

Neskatoties uz augstāk minēto, pieteicēja uzskata, ka konkrētajā

gadījumā Nekustamā īpašuma reālā sadale atbilstoši pieteicējas iesniegtajam

sadalījuma priekšlikumam ir pieļaujama un atbilstoša Rīgas vēsturiskā centra

saglabāšanas un aizsardzības likuma un saistīto normatīvo aktu noteikumiem,

piemērojamās tiesību normas interpretējot pēc visām Administratīvā procesa

likuma 17.pantā paredzētajām tiesību normu interpretācijas metodēm, nevis

piemērojot tās tikai šauri gramatiski, kā to darījusi Rīgas pilsētas Būvvalde un

Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments, pieņemot pārsūdzēto Lēmumu,

kā arī ievērojot pastāvošo Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamenta (turpmāk – Senāts) judikatūru.

Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likuma 5.panta

pirmā daļa nosaka, ka Rīgas vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā

aizliegta jebkāda darbība, kas var izraisīt tajā esošo saglabājamo un

aizsargājamo kultūrvēsturisko vērtību iznīcināšanu vai bojāšanu.

Vienlaikus Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likuma

2.pantā ir noteikts šī likuma mērķis – nodrošināt Rīgas vēsturiskā centra un tā

aizsardzības zonas saglabāšanu, aizsardzību un kvalitatīvu attīstību. Tādējādi

likums nebūt neparedz esošās situācijas „konservāciju” un neaizliedz Rīgas

vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijā ietilpstošo nekustamo

īpašumu kvalitatīvu attīstīšanu. Likums aizliedz tikai tādas darbības, kas var

izraisīt tajā esošo saglabājamo un aizsargājamo kultūrvēsturisko vērtību

iznīcināšanu vai bojāšanu.

[3.2] Pieteicēja uzskata, ka lēmuma pieņemšanā par Nekustamā īpašuma

reālās sadales iespējamību ir būtiski ņemt vērā Rīgas vēsturiskā centra

saglabāšanas un aizsardzības likuma un Ministru kabineta 2004.gada 8.marta

noteikumu Nr.127 „Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības

noteikumi” (turpmāk – Noteikumi Nr.127) pamatmērķi, proti, nodrošināt

attiecīgo aizsargājamo kultūrvēsturisko vērtību vizuālo nemainību.

Atbildētājs, pieņemot pārsūdzēto Lēmumu, nav ņēmis vērā, ka, veicot

Nekustamā īpašuma reālo sadali atbilstoši pieteicējas iesniegtajam

priekšlikumam, nenotiktu pilnīgi nekādas vizuālas izmaiņas Nekustamajā

īpašumā, bet mainītos tikai Nekustamā īpašuma juridiskās robežas un īpašuma

tiesību juridiskais saturs. Tādējādi, nekādā veidā netiktu ietekmēta vai mainīta

„vēsturiskā plānojuma struktūra”, kas ir saglabājama un aizsargājama

kultūrvēsturiskā vērtība saskaņā ar Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un

aizsardzības likuma 5.panta otrās daļas 1.punktu. Atbilstoši pieteicējas

piedāvātajam Nekustamā īpašuma sadalījuma priekšlikumam netiek

paredzētas jebkādas izmaiņas ielu un/vai piebraucamo ceļu izvietojumā vai

jaunu piekļūšanas iespēju radīšana, jo jau uz doto brīdī pastāvošā un vēsturiski

izveidojusies situācija nodrošina pienācīgas piekļūšanas iespējas katrai no

pieteicējas iesniegtajā sadales priekšlikumā paredzētajām Nekustamā īpašuma

daļām. Tādējādi Nekustamā īpašuma reālā sadale atbilstoši pieteicējas

iesniegtajam sadales priekšlikumam nekādā veidā neietekmētu konkrētā

Nekustamā īpašuma vizuālo situāciju, vēsturisko plānojuma struktūru un

zemes gabala formu, zemes gabaliem netiktu nostiprinātas citas robežas un

nenonāktu pretrunā ar Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības

likuma 5.panta pirmajā daļā noteikto aizliegumu iznīcināt vai bojāt

aizsargājamās kultūrvēsturiskās vērtības.

Turklāt, Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likuma

1.pantā ietvertajā definīcijā ir norādīts, ka ar kultūrvēsturiskās vides

pārveidošanu saprotama tehniska, būvnieciska, saimnieciska darbība, kuras

rezultātā tiek fiziski mainīta kultūrvēsturiskā vide (tās funkcija, forma, krāsa,

atsevišķas detaļas, materiāls), kā arī cita kultūras vērtība. Kā jau iepriekš

vairākkārt norādīts, pieteicējas piedāvātais Nekustamā īpašuma reālās sadales

priekšlikums neparedz nekādas šāda rakstura fiziskas izmaiņas, līdz ar to, jau

šī iemesla dēļ vien nevar uzskatīt, ka Nekustamā īpašuma reālā sadale

atbilstoši pieteicējas piedāvātajam sadales priekšlikumam būtu

kultūrvēsturiskās vides pārveidošana Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un

aizsardzības likuma izpratnē.

Konkrētajā situācijā starp pieteicēju un atbildētāju pastāv strīds par

piemērojamo tiesību normu interpretāciju un sekojoši par to, vai Nekustamā

īpašuma reālās sadales, kā tas paredzēts pieteicējas un citu Nekustamā

īpašuma kopīpašnieku piedāvātajā sadales priekšlikumā, rezultātā tiks

pārveidota vēsturiskā plānojuma struktūra.

Nekustamā īpašuma sadale atbilstoši pieteicējas piedāvātajam sadales

priekšlikumam nav atzīstama par vēsturiskā plānojuma struktūras būtisku

pārveidošanu, jo piedāvātā sadale nav pretrunā ar vēsturiskā plānojuma

struktūru, proti, neietekmē ielas un laukumus, kuru izveidē nozīmīga ir ielu un

laukumu apbūves līnija, kā arī neietekmē kvartāla iekšējo telpu ar

apzaļumojumiem.

[3.3] Atbildētājs nepamatoti sašaurina jēdziena „pagalmu plānojums”

saturu un nepamatoti šo jēdzienu aprobežo ar viena zemes gabala robežām. Kā

pārsūdzētajā Lēmumā norāda atbildētājs, tad Nekustamā īpašuma atrašanās

vietā saglabājams autentisks pagalmu plānojums. Pirmkārt, primārā nozīme ir

vēsturiskajam plānojumam, neatkarīgi no pagalmu skaita. Pieteicējas

piedāvātās Nekustamā īpašuma reālās sadales priekšlikuma īstenošanas

rezultātā nekādas izmaiņas attiecībā uz pagalmu plānojumu nerastos. Otrkārt,

ir jāņem vērā Noteikumu Nr. 127 2.1.punkts, no kura izriet, ka vēsturiskā

plānojuma kā saglabājamas kultūrvēsturiskās vērtības aizsardzība ir noteikta

kvartāla mērogā, nevis sīkāku kvartāla ietvaros izveidotu zemes gabalu

mērogā. Nekustamā īpašuma reālā sadale atbilstoši pieteicējas piedāvātajam

sadales priekšlikumam nerada pilnīgi nekādas izmaiņas vēsturiskajā pagalmu

plānojuma struktūrā.

No Rīgas domes 2006.gada 7.februāra saistošo noteikumu Nr.38 „Rīgas

vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves

noteikumi” (turpmāk – Noteikumi Nr.38) 8.3.29.5.punkta secināms, ka

Nekustamā īpašuma sastāvā ietilpstošajā zemes gabalā (kadastra Nr./kadastra

numurs/) pieļaujamas pat jaunbūves, tādējādi, jau pašā normatīvajā aktā

paredzēta iespēja mainīt šobrīd pastāvošo Nekustamā īpašuma sastāvu,

izvietojumu un plānojumu.

Nekustamā īpašuma adrese, kas sastāv no divām ielām un numuriem,

liecina par to, ka savā būtībā Nekustamais īpašums nav viens vienots

nekustamā īpašuma objekts.

Nekustamā īpašuma reālā sadale atbilstoši pieteicējas piedāvātajam

sadalījuma plānam nevar tikt uzskatīta par aizsargājamās kultūrvēsturiskās

vērtības - vēsturiskās plānojuma struktūras, būtisku pārveidojumu, pretēji

atbildētāja pārsūdzētajā Lēmumā paustajam viedoklim. Ja jau Nekustamā

īpašuma reālā sadale neizraisa kultūrvēsturiskās vērtības būtisku

pārveidošanu, šāda sadale ir atļaujama saskaņā ar Rīgas vēsturiskā centra

saglabāšanas un aizsardzības likuma 5.panta pirmo daļu un konkrētajā

gadījumā nav pamata piemērot Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un

aizsardzības likuma 5.panta trešo un izvērtēt tajā noteiktos kritērijus attiecībā

uz kultūrvēsturiskās vērtības pārveidošanu.

[3.4] Atbildētāja ieskatā Nekustamā īpašuma reālā sadale nav pieļaujama,

jo tās rezultātā netiekot nodrošināta pilsētas attīstība. Vienlaikus pārsūdzētajā

Lēmumā nav norādes par to, ka konkrētajā situācijā netiktu izpildīts vēl kāds

no Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likuma 5.panta trešajā

daļā paredzētajiem priekšnoteikumiem aizsargājamas kultūrvēsturiskās

vērtības pārveidojumu pieļaujamībai.

[3.5] Pieteicēja nevar piekrist atbildētāja viedoklim, ka Nekustamā

īpašuma reālās sadales rezultātā netiktu nodrošināta pilsētas attīstība (konkrētā

Nekustamā īpašuma ietvaros).

Pieteicēja un pārējie Nekustamā īpašuma kopīpašnieki ar Nekustamā

īpašuma reālo sadali vēlas radīt situāciju, kad pieteicējai (kuras rīcībā ir

nepieciešamie finanšu resursi) būtu iespējas brīvi rīkoties, tai skaitā

rekonstruēt, vismaz daļu no patreizējā Nekustamā īpašuma, ko pieteicēja nav

ieinteresēta darīt situācijā, kad Nekustamais īpašums ir kopīpašuma

priekšmets un visi pieteicējas veiktie ieguldījumi ir nevis pieteicējas īpašums,

bet gan tiek sadalīti proporcionāli starp visiem Nekustamā īpašuma

kopīpašniekiem. Tādējādi, aizliegums veikt Nekustamā īpašuma reālo sadali,

kā to lūgusi pieteicēja, faktiski var novest nevis pie Rīgas vēsturiskā centra

saglabāšanas un aizsardzības likuma izvirzīto mērķu sasniegšanas, bet gan pie

gluži pretēja rezultāta, ko atbildētājs nav ņēmis vērā pārsūdzētā Lēmuma

pieņemšanā.

Atbildētājs pārsūdzētajā Lēmumā subjektīvi un nepamatoti norāda, ka

Nekustamā īpašuma reālā sadale atbilstoši pieteicējas priekšlikumam būtu

vērsta tikai uz privātpersonu privāttiesisko interešu aizsardzību, un

privāttiesiska rakstura attiecības nevarot tikt risinātas uz autentisku

kultūrvēsturisko vērtību rēķina.

Atbildētājs bez jebkāda pamata vienādo īpašnieka pienākumu nodrošināt,

ka būve nav avārijas stāvoklī un nerada apdraudējumu kaimiņiem,

garāmgājējiem vai lietotājiem, un nekustamā īpašuma kvalitatīvu attīstību,

veicot jaunus papildus ieguldījumus, par ko savos pieteikumos norādījusi

pieteicēja. Nenoliedzami, gan pieteicēja, gan citi Nekustamā īpašuma

kopīpašnieki izpilda likumā noteikto pienākumu uzturēt Nekustamo īpašumu

sabiedrībai drošā stāvoklī. Vienlaikus, ja netiek veikta Nekustamā īpašuma

reālā sadale atbilstoši pieteicējas piedāvātajam priekšlikumam, pieteicējai

izklāstīto apsvērumu dēļ nav labvēlīgas iespējas veikt papildus ieguldījumus

Nekustamā īpašuma daļas kvalitatīvā attīstībā. Tādējādi veidojas situācija, kas

nonāk pretrunā vienam no Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un

aizsardzības likuma 2.pantā noteiktajiem likuma mērķiem - nodrošināt Rīgas

vēsturiskā centra kvalitatīvu attīstību.

[3.6] Pieteicēja uzskata par nekorektām un nepamatotām atbildētāja

atsauces uz Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes

2009.gada 1.aprīļa lēmumu kā dokumentu, kam esot piešķirama lielāka

nozīme konkrētās lietas izskatīšanā, un Rīgas pilsētas būvvaldei, pieņemot

lēmumu attiecīgajā jautājumā, esot jāņem vērā Rīgas vēsturiskā centra

saglabāšanas un attīstības padomes sniegtais viedoklis, ko konkrētajā

gadījumā Rīgas pilsētas būvvalde esot darījusi.

Šāds atbildētāja viedoklis nonāk klajā pretrunā ar administratīvajās

tiesībās nostiprināto pamatprincipu, ka nevienam pierādījumam nav iepriekš

noteikta spēka.

Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padome ir konsultatīva

institūcija (kā to norādījis pats atbildētājs pārsūdzētajā Lēmumā), un Rīgas

vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes lēmums Rīgas pilsētas

būvvaldei, atbilstoši Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības

likuma 11.panta ceturtās daļas ir jāņem vērā, bet tas nekādā ziņā neatceļ Rīgas

pilsētas būvvaldes un sekojoši atbildētāja pienākumu ievērot citus normatīvo

aktu noteikumus, tai skaitā interpretēt piemērojamās tiesību normas atbilstoši

visām Administratīvā procesa likumā paredzētajām interpretācijas metodēm

un ievērojot taisnīguma principu, tiesību normu saprātīgas piemērošanas

principu un lietderības apsvērumus.

Tieši Rīgas pilsētas būvvalde bijusi tā institūcija, kurai jau pirms Rīgas

vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes lēmuma pieņemšanas

bijis savs viedoklis, ka Nekustamā īpašuma reālā sadale nav pieļaujama un

tieši Rīgas pilsētas būvvalde pieņēmusi lēmumu nodot jautājuma izskatīšanu

Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomei. Atbildētājs

tendenciozi norāda, ka Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības

padome esot pieņēmusi vienbalsīgu lēmumu neatbalstīt Nekustamā īpašuma

sadali. Tomēr vienlaikus atbildētājs ignorē būtisku apstākli, ka Rīgas

vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes locekļi (kā tas redzams

no sēdes protokola) nav izteikuši kategoriskas pretenzijas pret Nekustamā

īpašuma reālo sadali, piemēram, E.Treimanis noradījis, ka Nekustamo

īpašumu „teorētiski varētu sadalīt, bet tam nepieciešams skaidrs priekšlikums

par paredzamo attīstību”, bet rezultātā padome vienojusies, ka, „ja pasūtītājs

iesniedz papildus argumentāciju zemes gabala sadalei, tad jautājums var tikt

izskatīts atkārtoti”. No šāda padomes secinājuma izriet, ka padome nav

kategoriski noskaņota pret Nekustamā īpašuma reālo sadali, bet uzskata par

nepieciešamu šāda jautājuma izlemšanai iegūt un izvērtēt papildus informāciju

par Nekustamā īpašuma reālo sadali un paredzamo attīstību, ko arī Rīgas

domes būvvaldei un sekojoši atbildētājam būtu vajadzējis iegūt un izvērtēt,

pieņemot galīgo lēmumu jautājumā par Nekustamā īpašuma reālo sadali.

[3.7] Nedz Rīgas pilsētas būvvaldes un atbildētāja pārstāvji, nedz Rīgas

vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes pārstāvji, nav

apmeklējuši Nekustamo īpašumu dabā, lai gūtu pilnīgāku iespaidu par

specifisko situāciju, tai skaitā izvērtētu to, ka Nekustamā īpašuma sastāvā

ietilpstošais zemes gabals ir ievērojami lielāks nekā apkārtējie vēsturiski

veidojušies gruntsgabali, kas var kalpot par vienu no papildus apsvērumiem,

kāpēc Nekustamā īpašuma reālā sadale būtu pieļaujama, kā to savā 2009.gada

20.janvāra vēstulē Nr.13/160 norādījusi arī Valsts kultūras pieminekļu

aizsardzības inspekcija, kuras pārstāvji veica īpašuma apskati dabā.

[4] Atbildētājs tiesā iesniegtajā rakstveida paskaidrojumā norāda, ka

neatzīst pieteicējas pieteikumu, un lūdz tiesu to noraidīt, pamatojoties uz

pārsūdzētajā Lēmumā norādītajiem argumentiem.

[5] Pieteicējas pārstāve tiesas sēdē pieteikumu uzturēja, minot pieteikumā

norādītos argumentus.

Tiesas sēdē atbildētāja pārstāve pieteicējas pieteikumu neatzina un lūdza

to noraidīt, minot pārsūdzētajā Lēmumā un rakstveida paskaidrojumā

norādītos argumentus.

Motīvu daļa

[6] Tiesa, izvērtējot lietas materiālus kopumā, noklausoties lietas

dalībnieku pārstāvju paskaidrojumus, atzīst, ka pieteikums ir pamatots un

apmierināms.

[7] Pieteicēja pieteikumā ir izteikusi prasījumu gan par Rīgas domes

Pilsētas attīstības departamenta 2009.gada 3.augusta lēmuma Nr.DA-09-1193-

nd „Par Rīgas pilsētas būvvaldes 2009.gada 26.maija lēmuma Nr.BV-09-

2351-nd apstrīdēšanu” atcelšanu, gan par pienākuma uzlikšanu Rīgas domes

Pilsētas attīstības departamentam izdot pieteicējai labvēlīgu administratīvo

aktu.

Skatot pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesai ir

jāpārbauda, vai pastāv labvēlīga administratīvā akta izdošanas

priekšnoteikumi. Nelabvēlīgais administratīvais akts, ar kuru iestāde atteikusi

apmierināt pieteicējas prasījumu, šādā gadījumā ir vērtējams vienīgi kā lietas

iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas rezultāts. Līdz ar to izskatāmajā lietā

jāvērtē, vai pastāv nepieciešamie priekšnoteikumi pieteicējas pieprasītā

labvēlīgā administratīvā akta izdošanu – uzlikt par pienākumu atbildētājam

pieņem lēmumu par zemes ierīcības projekta izstrādi.

[8] Izskatāmajā lietā nav strīda, ka Nekustamais īpašums atrodas valsts

nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa „Rīgas pilsētas vēsturiskais centrs”

teritorijā un UNESCO Pasaules kultūras un dabas mantojuma vietas „Rīgas

vēsturiskais centrs” teritorijā.

Izskatāmajā lietā ir izšķirams jautājums par to, vai ir pieļaujama

Nekustamā īpašuma sadale divos nekustamajos īpašumos atbilstoši

kopīpašnieku 2007.gada 23.jūlijā noslēgtajam līgumam par tā reālo sadali.

Atbildētāja ieskatā šāda sadale nav pieļaujama tieši tā aspekta dēļ, ka

Nekustamais īpašums atrodas Rīgas vēsturiskajā centrā un pieprasītā

Nekustamā īpašuma sadales rezultātā tas neatbilstu vēsturiskās struktūras

veidošanas principiem (zemes gabalu lielumiem, ielas gabarītiem), neatbilstu

vēsturiskā zemes gabala robežām, kas būtu pretrunā kultūrvēsturiskā

mantojuma aizsardzības principam, nekādā veidā nenodrošinātu pilsētas

attīstību. Šāda sadale pārveidotu vēsturiskā plānojuma struktūru un ir

pretrunā Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likuma

(turpmāk – RVC likums) 5.panta pirmajai daļas, otrās daļas 1.punkta un trešās

daļas, Noteikumu Nr.127 3.1.2.punkta, Noteikumi Nr.38 3.5.1.1.1., 3.5.1.1.2.,

8.3.29.3.punktu prasībām.

[9] RVC likuma 5.panta pirmā daļa noteic, ka Rīgas vēsturiskajā centrā

aizliegta jebkāda darbība, kas var izraisīt tajā esošo saglabājamo un

aizsargājamo kultūrvēsturisko vērtību iznīcināšanu vai bojāšanu. 5.panta otrā

daļa noteic, kādas esošās autentiskās kultūrvēsturiskās vērtības saglabājamas

un aizsargājamas Rīgas vēsturiskajā centrā - 1)vēsturiskā plānojuma struktūra

(ar vēlākos laikos veiktiem kvalitatīviem pārveidojumiem); 2)panorāma un

siluets, skatu perspektīvas; 3)vēsturiskā apbūve (īpaši - viduslaiku, jūgendstila

un koka apbūve), tās mērogs un raksturs; 4)arheoloģiskais kultūrslānis;

5)publiskā ārtelpa; 6)zaļumu un zaļo zonu sistēma; 7)vēsturiskās ūdensteces

un ūdenstilpes; 8)vēsturiskais zemes virsmas iesegums (bruģa segumi, grants

celiņi u.c.); 9)vēsturiskie labiekārtojuma elementi.

Detalizētāks regulējums tam, kas ir atzīstamas par nozīmīgām

saglabājamām kultūrvēsturiskām vērtībām, dots Noteikumos Nr.127 (izdoti

pamatojoties uz RVC likuma 7.pantu). Noteikumu Nr.127 3.1.2.punktā

noteikts, ka kultūrvēsturiskās vides būtiski pārveidojumi Rīgas vēsturiskajā

centrā ir jebkura zemes gabala apvienošana vai sadalīšana, ja tā ir pretrunā ar

vēsturisko plānojuma struktūru. Atbilstoši Noteikumu Nr.127 2.1.punktam

Rīgas vēsturiskā centra nozīmīgākās saglabājamās kultūrvēsturiskās vērtības

vēsturiskā plānojuma (telpas) struktūrā ir: 1) ielas un laukumi, kuru izveidē

nozīmīga ir ielu un laukumu apbūves līnija (būvlaide) un ēku dzegas

augstuma līnija (2.1.1.apakšpunkts); 2) kvartālu iekšējā telpa ar

apzaļumojumu (2.1.2.apakšpunkts).

No citētajām normām secināms, ka zemes gabala sadalīšana kā tāda

Rīgas vēsturiskajā centrā nav aizliegta – aizliegta ir tāda veida sadale, kas

iznīcina vai bojā kultūrvēsturisko vērtību. Šādu atziņu savā judikatūrā ir

izteicis Senāts (Senāta 2008.gada 19.jūnija spriedumu Nr.SKA-277/2008).

Senāts šajā spriedumā arī atzinis, ka ne RVC likums, ne arī Noteikumi Nr.127

neparedz to, ka, piemēram, zemes gabala izmērs kā tāds ietilpst

kultūrvēsturiskās vērtības – vēsturiskā plānojuma struktūras – saturā.

Tādējādi, veicot zemes gabala sadalīšanu vai apvienošanu, netiek pārveidota

kultūrvēsturiskā vērtība – vēsturiskā plānojuma struktūra.

[10] Senāts 2010.gada 7.oktobra spriedumā SKA-374/2010 lietā

Nr.A42664008 ir norādījis, ka tiesai, pārbaudot zemes gabala dalīšanas

pieļaujamību, ir ne vien jākonstatē fakts, ka zemes gabals atrodas Rīgas

vēsturiskajā centrā, un tā robežas līdz 1940.gadam, bet atbilstoši iepriekš

minētajām tiesību normām, jāpārbauda, vai tādējādi tiktu pārveidotas

kultūrvēsturiskās vērtības vēsturiskā plānojuma struktūrā (ielas un laukumi,

kuru izveidē nozīmīga ir ielu un laukumu apbūves līnija (būvlaide) un ēku

dzegas augstuma līnija; kvartālu iekšējā telpa ar apzaļumojumu). Senāts

uzskatījis par nepieciešamu norādīt, ka jāvērtē arī tas, vai iespējami

pārveidojumi būtībā jau nav notikuši ar vēlāku apbūvi, kurai nav

kultūrvēsturiskas vērtības, vai zemes gabala dalīšanas liegums šādos apstākļos

nebūtu vienīgi formāls, kas pēc būtības nekalpotu kultūras pieminekļa (tā

sastāvdaļas) saglabāšanai.

[11] Tiesa, atbilstoši RVC likuma un Noteikumu Nr.127 normām un

Senāta izteiktajām atziņām, vērtējot, vai ir pieļaujama Nekustamā īpašuma

sadalīšana atbilstoši pieteicējas norādītajam (plāns lietas 79.lapa), konstatē

sekojošo:

[11.1] Vērtējot pieteicējas ierosināto sadali nepieciešams ņemt vērā RVC

likuma 1.panta 3.punktā sniegto jēdziena „kultūrvēsturiskās vides

pārveidošana” skaidrojumu - jebkura tehniska, būvnieciska, saimnieciska

darbība, kuras rezultātā tiek fiziski mainīta kultūrvēsturiskā vide (tās funkcija,

forma, krāsa, atsevišķas detaļas, materiāls), kā arī cita kultūras vērtība.

Tiesas ieskatā pieteicējas ierosinātā Nekustamā īpašuma sadale nerada nekāda

veida fiziskas izmaiņas – tā nekādā veidā neietekmē īpašumu ietverošās ielas,

to apbūves līniju vai ēku dzegu aukstuma līniju. Īpaši laukumi ap īpašumu

nepastāv un arī Rīgas kartē (http://rigas-centra-karte.zl.lv/) nav redzami ar

Nekustamo īpašumu saistīti, tam pieguloši vai tuvākā apkārtnē esoši laukumi.

Kā redzams no lietas materiālos esošā zemes robežu plāna (lietas 50.lapa), tad

Nekustamo īpašumu veido vairākas dzīvojamās un nedzīvojamās ēkas.

Piekļuvi šīm ēkām nodrošina jau vēsturiski pastāvošas atsevišķās iebrauktuves

no /iela/ un no /iela/. Ierosinātā sadale nav saistīta ar jaunu piekļuves

risinājumu veidošanu.

Aero foto uzņēmumā (http://rigas-centra-karte.zl.lv/) redzams, ka daļa no

Nekustamā īpašuma pagalma ir apzaļumota, bet daļa nē. Tiesas vērtējumā nav

konstatējama pieteicējas ierosinātās sadales ietekme uz kvartālu iekšējo telpu

ar apzaļumojumu, jo saistībā ar sadali netiek izteikti ierosinājumi par

Nekustamā īpašuma pagalmā esošo apzaļumojumu likvidēšanu vai mainīšanu.

[11.2] Tiesa izskatāmajā lietā uzskata par būtisku to, ka Nekustamais

īpašums tā vēsturiskās attīstības ceļā ir izveidojies par diviem savstarpēji

nošķirtiem īpašumiem. Nekustamo īpašumu veido dzīvojamās ēkas, kurām

piešķirtas dažādas adreses – /adrese/ un /adrese/. Katram atšķirīgās adreses

īpašumam ir vēsturiski izveidota piekļuve no attiecīgās ielas. Vēl vairāk –

dažādo adrešu nekustamie īpašumi ir fiziski nošķirti ar tos sadalošu mūra sētu,

kas iezīmēta zemes robežu plānā. Tiesas sēdes laikā atbildētāja pārstāve

apstiprināja, ka gan vizuāli, gan pēc topogrāfiskiem apzīmējumiem šāda mūra

sēta eksistē jau no deviņdesmito gadu sākuma, lai gan vēsturiskajos

būvprojektos tas nav atspoguļots. Ievērojot to, ka šāda izbūves forma

topogrāfiskajos plānos parādās jau deviņdesmito gadu sākumā, tiesa secina, ka

mūra sētas būvniecība ir notikusi Latvijas Republikas okupācijas laikā.

Tiesas vērtējumā šie lietas apstākļi norāda uz to, ka īpašums jau vairākus

desmitus gadu sastāv no divām savstarpēji nošķirtām vienībām. Kā redzams

no aero foto uzņēmuma, tad šīs vienības ir atšķirīgas arī pēc to vizuālā izskata

– atšķirīgas fasādes, stāvu skaits, jumta seguma forma un krāsa.

Ievērojot sprieduma 11.1.punktā un šajā punktā norādīto, tiesa

nekonstatē, ka pieteicējas ierosinātā sadale ietekmētu vai būtu pretrunā ar

pastāvošo vēsturiskā plānojuma struktūru, līdz ar to Nekustamā īpašuma

sadale nav pretrunā RVC likuma un Noteikumu Nr.127 prasībām.

[11.3] Vienlaikus tiesa uzskata par nepieciešamu vērst uzmanību uz

atbildētāja nepamatotu atsaukšanos uz Noteikumu Nr.38 normām.

Pārsūdzētajā Lēmumā atbildētājs atsaucas uz Noteikumu Nr.38 3.5.1.1.1.,

3.5.1.1.2., 4.4.1. un 8.3.29.3.punktiem.

3.5.1.1.1.punktā noteikts, ka apbūvējamā zemes gabala robežām jāsakrīt

ar vēsturiskā zemes gabala (skat. šo saistošo noteikumu 1.52.punktu)

robežām, ja RVC AZ TP vai detālplānojums nenosaka citādi.

3.5.1.1.2.punktā noteikts, ka pieļaujama pēdējos 150 gados apvienoto

un/vai pašlaik neapbūvēto zemes gabalu sadalīšana atbilstoši to senākajām

robežām ar noteikumu, ka katra jaunizveidojamā zemes gabala ielas fronte

nav mazāka par 15 m.

4.4.1.punktā noteikts, ka pagalma noteikumi tiek noteikti saskaņā ar

Rīgas domes 20.12.2005. saistošo noteikumu Nr.34 „Rīgas teritorijas

izmantošanas un apbūves noteikumi” 4.4.punktu un ievērojot šo saistošo

noteikumu 5.nodaļas prasības kultūrvēsturiskā mantojuma aizsardzībai.

8.3.29.3.punktā noteikts - retinātas mazstāvu koka apbūves fragments

/iela/, /iela/ un /iela/, ielu krustojumu un pagalmu telpā (numurs grafiskās

daļas kartēs – 29) saglabājams autentisks pagalmu plānojums.

Noteikumi Nr.38 ir izdoti pamatojoties uz RVC likuma 9.panta pirmajā

daļā doto deleģējumu – Rīgas vēsturiskā centra teritorijas plānojumu izstrādā

un apstiprina Rīgas Dome saistošo noteikumu veidā, ievērojot šo likumu,

Teritorijas plānošanas likumu, Ministru kabineta noteikumus par Rīgas

vēsturiskā centra saglabāšanu un aizsardzību un citus normatīvos aktus, kā

arī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas prasības, Apvienoto

Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas Latvijas Nacionālās

komisijas rekomendācijas. Ar šo RVC likuma normu Rīgas pilsētas

pašvaldībai nav deleģētas tiesības izdot vispārsaistošu normatīvo aktu par

Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanu, aizsardzību, kultūrvēsturiskās vides

pārveidošanu vai kultūrvēsturiskās vides vērtību noteikšanu, aizsardzību un

saglabāšanu.

RVC likuma 7.pantā tieši Ministru kabinetam ir dots deleģējums izdot

noteikumus par Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas saglabāšanu,

aizsardzību, izmantošanu, kultūrvēsturiskās vides pārveidošanu, kā arī

attīstības projektu īstenošanas kārtību, nosakot attiecīgās kultūrvēsturiskās

vides vērtībai atbilstošas prasības.

Tiesas ieskatā atbildētāja atsaukšanās uz citētajām Noteikumu Nr.38

normām ir nepamatota tādēļ, ka šī normas pēc sava satura ir vērstas uz

kultūrvēsturiskās vides, kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu. Tā

Noteikumu Nr.38 3.5.1.1.1.punktā izvirzītās prasības ir saistītas ar

vēsturiskajām zemes gabala robežu saglabāšanu. Šī norma norāda uz

atbildētāja vēlmi saglabāt vēsturiskus veidojumus, kas pēc savas būtības ir

kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas uzdevums. Vienlaikus arī

konstatējams, ka šī norma vēl stingrāk ierobežo Noteikumos Nr.127 izvirzītās

prasības par zemesgabalu apvienošanu vai sadalīšanu, lai gan atbildētājai šāds

tiesības nav deleģētas. Līdzīgi tas ir arī ar Noteikumu Nr.38 3.5.1.1.2.punktā

izvirzītajām prasībām - pieļaujama pēdējos 150 gados apvienoto un/vai

pašlaik neapbūvēto zemes gabalu sadalīšana atbilstoši to senākajām robežām.

Arī šī norma pēc savas būtības ir vērsta uz vēsturiskā mantojuma saglabāšanu

un nosaka papildus ierobežojumus ar mērķi aizsargāt šīs vēsturiskās vērtības,

lai gan pašvaldībai nebija leģitīma pamata Noteikumos Nr.38 ietvert šādas

prasības.

Noteikumu Nr.38 4.4.1.punktā atbildētājs ir devis nepārprotamu norādi

par to, ka norma izdota ar mērķi aizsargāt kultūrvēsturisko mantojumu. Arī

8.3.29.3.punktā ietvertās normas par autentiska (vārda izcelsme - latīņu

authenticus, sengrieķu authentikos - galvenais, īsts, tāds, kas saskan ar

oriģinālu, tāds, kam pamatā pirmavots) pagalma plānojuma saglabāšanu

slodze ir vērsta uz vēsturiskā veidola saglabāšanu. Kās jau norādīts, tad

atbildētājam ar RVC likuma 9.panta pirmās daļas normu nav deleģētas

tiesības noteikt šādas vispārsaistošas normas.

Ievērojot norādīto un Administratīvā procesa likuma 104.panta trešajā

daļā noteikto, tiesa izskatāmajā lietā nepiemēro attiecīgās Noteikumu Nr.38

normas.

[12] Rīgas domes 2005.gada 20.decembra saistošo noteikumu Nr.34

„Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi” 28., 29.un 30.punktā

noteikts - ja ierosināta zemesgabala sadalīšana vai zemes robežu pārkārtošana

un pirms šo darbību veikšanas nav nepieciešama detālplānojuma izstrāde,

Būvvalde pieņem lēmumu par zemes ierīcības projekta izstrādes

nepieciešamību un nosacījumiem Zemes ierīcības likuma un Ministru kabineta

2007.gada 11.decembra noteikumu Nr.867 „Zemes ierīcības projekta izstrādes

noteikumi” noteiktajā kārtībā; zemes ierīcības projekta izstrādes ierosinātājs

iesniedz Būvvaldē iesniegumu par zemes ierīcības projekta izstrādi, un pēc

iesnieguma saņemšanas Būvvalde pieņem lēmumu par zemes ierīcības

projekta izstrādes nepieciešamību un nosacījumiem.

Pamatojoties uz tiesas iepriekš konstatētajiem lietas faktiskajiem

apstākļiem un izdarītajiem secinājumiem, tiesas ieskatā atbildētājam

uzliekams pienākums pieņemt lēmumu par zemes ierīcības projekta izstrādi

un nosacījumiem saistībā ar pieteicējas 2009.gada 9.februāra pieteikumu

zemes ierīcības projekta izstrādei par nekustamā īpašuma /adrese/ / /adrese/

(33.grupa, 103.grunts), Rīgā, sadalīšanu divos atsevišķos zemes gabalos.

[13] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, ja

pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par

labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu.

Tiesa konstatē, ka valsts nodeva Ls 20,00 (divdesmit latu) apmērā par

pieteikumu par lietas ierosināšanu tiesā ir samaksāta 2009.gada 8.septembrī

(lietas 13.lapa). Tā kā pieteicējas pieteikums ir apmierināts, tad no

atbildētājas par labu pieteicējai ir piespriežama samaksātā valsts nodeva.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu,

246.-251.pantu, 254.panta pirmo un trešo daļu, 289.-290.pantu un 291.panta

pirmo daļu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda:

apmierināt SIA „Avots un Matīss” pieteikumu.

Uzlikt Rīgas domes Pilsētas attīstības departamentam par pienākumu

mēneša laikā no šā sprieduma spēkā stāšanas dienas izdot SIA „Avots un

Matīss” labvēlīgu administratīvo aktu – lēmumu par zemes ierīcības projekta

izstrādi un nosacījumiem saistībā ar SIA „Avots un Matīss” 2009.gada

9.februāra pieteikumu zemes ierīcības projekta izstrādei par nekustamā

īpašuma /adrese/ / /adrese/ (33.grupa, 103.grunts), Rīgā, sadalīšanu divos

atsevišķos zemes gabalos.

Uzdot Rīgas pilsētas pašvaldībai atlīdzināt SIA „Avots un Matīss”

samaksāto valsts nodevu 20 (divdesmit) latu apmērā.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā divdesmit dienu

laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnesis (paraksts) O.Priedītis

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās rajona tiesas

tiesnesis ________________ O.Priedītis

Rīgā, 2011.gada 29.martā.