Court allows appeal against building authority's refusal to approve land subdivision project.
Legislator summary
AI generatedThe Administrative District Court dismissed the respondent's argument that the city council lacked delegated authority to issue general rules for land subdivision. The court found that the respondent's decision to reject the subdivision proposal without issuing a land development project order violated the Administrative Procedure Law. Consequently, the court ordered the respondent to issue a favorable administrative act approving the land subdivision project.
Legislator headnote
AI generatedAdministrative Procedure Law Art. 104; Administrative Procedure Law Art. 126: Where an administrative body acts beyond its delegated authority or fails to follow mandatory procedural steps, the court must set aside the act and order the issuance of a favorable administrative decision.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
NORAKSTS
Lieta Nr.A42921509
Lietvedības Nr.A1126-11/13
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā, 2011.gada 29.martā
Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:
tiesnesis O.Priedītis,
piedaloties pieteicējas SIA „Avots un Matīss” pārstāvei L.K.,
atbildētājas – Rīgas pilsētas pašvaldības, pusē pieaicinātās iestādes - Rīgas
domes Pilsētas attīstības departamenta, pārstāvei J.B.,
atklātā tiesas sēdē 2011.gada 8.martā izskatīja administratīvo lietu
Nr.A42921509 SIA „Avots un Matīss” pieteikumā par Rīgas domes Pilsētas
attīstības departamenta 2009.gada 3.augusta lēmuma Nr.DA-09-1193-nd „Par
Rīgas pilsētas būvvaldes 2009.gada 26.maija lēmuma Nr.BV-09-2351-nd
apstrīdēšanu” atcelšanu un pienākuma uzlikšanu Rīgas domes Pilsētas
attīstības departamentam izdot pieteicējai labvēlīgu administratīvo aktu.
Aprakstošā daļa
[1] 2009.gada 10.septembrī Administratīvajā rajona tiesā saņemts SIA
„Avots un Matīss” (turpmāk arī – pieteicēja) pieteikums un ar Administratīvās
rajona tiesas tiesneša 2009.gada 11.septembra lēmumu pieteikums pieņemts
un ierosināta administratīvā lieta Nr.A42921509 par Rīgas domes Pilsētas
attīstības departamenta (turpmāk arī – atbildētājs) 2009.gada 3.augusta
lēmuma Nr.DA-09-1193-nd „Par Rīgas pilsētas būvvaldes 2009.gada 26.maija
lēmuma Nr.BV-09-2351-nd apstrīdēšanu” (turpmāk arī – pārsūdzētais
Lēmums) atcelšanu un pienākuma uzlikšanu Rīgas domes Pilsētas attīstības
departamentam izdot pieteicējai labvēlīgu administratīvo aktu.
[2] No lietas materiāliem izriet, ka 2009.gada 19.februārī Rīgas pilsētas
būvvaldē saņemts pieteicējas 2009.gada 9.februāra pieteikums zemes ierīcības
projektam ar lūgumu izsniegt darba uzdevumu zemes gabala /adrese/ /
/adrese/ (33.grupa, 103.grunts) sadalīšanai.
2009.gada 18.martā Rīgas pilsētas būvvalde pieņēma lēmumu Nr.BV-09-
1266-nd „Par nekustamā īpašuma /adrese/, /adrese/ (33.grupa, 103.grunts)
reālo sadali”, ar kuru nolēma lūgt Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un
attīstības padomei atzinumu par zemes gabala /adrese/ / /adrese/ (33.grupa,
103.grunts) sadales priekšlikumu un administratīvā akta par pieteikumu zemes
ierīcības projektam izdošanas termiņu pagarināt līdz 2009.gada 19.jūnijam.
2009.gada 26.maijā Rīgas pilsētas būvvalde pieņēma lēmumu Nr.BV-09-
2351-nd „Par nekustamā īpašuma /adrese/, /adrese/ (33.grupa, 103.grunts)
reālo sadali”, ar kuru nolēma neatbalstīt zemes gabala /adrese/ / /adrese/
(33.grupa, 103.grunts) sadales priekšlikumu un atteica izsniegt darba
uzdevumu attiecīgā zemes ierīcības projekta izstrādei.
Nepiekrītot Rīgas pilsētas būvvaldes 2009.gada 26.maija lēmumam
Nr.BV-09-2351-nd „Par nekustamā īpašuma /adrese/, /adrese/ (33.grupa,
103.grunts) reālo sadali”, pieteicēja to apstrīdēja Rīgas domes Pilsētas
attīstības departamentā, lūdzot to atcelt un izdot darba uzdevumu zemes
gabala /adrese/ / /adrese/ (33.grupa, 103.grunts) (turpmāk arī – Nekustamais
īpašums) sadalīšanai.
Ar pārsūdzēto Lēmumu nolemts atstāt negrozītu Rīgas pilsētas būvvaldes
2009.gada 26.maija lēmumu Nr.BV-09-2351-nd „Par nekustamā īpašuma
/adrese/, /adrese/ (33.grupa, 103.grunts) reālo sadali”.
[3] Nepiekrītot pārsūdzētajam Lēmumam, pieteicēja iesniedza
pieteikumu tiesā, pieteikumā norādot šādus argumentus:
[3.1] Nekustamais īpašums atrodas valsts nozīmes pilsētbūvniecības
pieminekļa „Rīgas pilsētas vēsturiskais centrs” teritorijā un UNESCO
Pasaules kultūras un dabas mantojuma vietas „Rīgas vēsturiskais centrs”
teritorijā.
Atbilstoši Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likuma
5.panta otrās daļas 1.punktam, Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības
zonas vēsturiskā plānojuma struktūra (ar vēlākos laikos veiktiem kvalitatīviem
pārveidojumiem) ir saglabājama un aizsargājama esoša autentiska
kultūrvēsturiska vērtība.
Neskatoties uz augstāk minēto, pieteicēja uzskata, ka konkrētajā
gadījumā Nekustamā īpašuma reālā sadale atbilstoši pieteicējas iesniegtajam
sadalījuma priekšlikumam ir pieļaujama un atbilstoša Rīgas vēsturiskā centra
saglabāšanas un aizsardzības likuma un saistīto normatīvo aktu noteikumiem,
piemērojamās tiesību normas interpretējot pēc visām Administratīvā procesa
likuma 17.pantā paredzētajām tiesību normu interpretācijas metodēm, nevis
piemērojot tās tikai šauri gramatiski, kā to darījusi Rīgas pilsētas Būvvalde un
Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments, pieņemot pārsūdzēto Lēmumu,
kā arī ievērojot pastāvošo Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu
departamenta (turpmāk – Senāts) judikatūru.
Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likuma 5.panta
pirmā daļa nosaka, ka Rīgas vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā
aizliegta jebkāda darbība, kas var izraisīt tajā esošo saglabājamo un
aizsargājamo kultūrvēsturisko vērtību iznīcināšanu vai bojāšanu.
Vienlaikus Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likuma
2.pantā ir noteikts šī likuma mērķis – nodrošināt Rīgas vēsturiskā centra un tā
aizsardzības zonas saglabāšanu, aizsardzību un kvalitatīvu attīstību. Tādējādi
likums nebūt neparedz esošās situācijas „konservāciju” un neaizliedz Rīgas
vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijā ietilpstošo nekustamo
īpašumu kvalitatīvu attīstīšanu. Likums aizliedz tikai tādas darbības, kas var
izraisīt tajā esošo saglabājamo un aizsargājamo kultūrvēsturisko vērtību
iznīcināšanu vai bojāšanu.
[3.2] Pieteicēja uzskata, ka lēmuma pieņemšanā par Nekustamā īpašuma
reālās sadales iespējamību ir būtiski ņemt vērā Rīgas vēsturiskā centra
saglabāšanas un aizsardzības likuma un Ministru kabineta 2004.gada 8.marta
noteikumu Nr.127 „Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības
noteikumi” (turpmāk – Noteikumi Nr.127) pamatmērķi, proti, nodrošināt
attiecīgo aizsargājamo kultūrvēsturisko vērtību vizuālo nemainību.
Atbildētājs, pieņemot pārsūdzēto Lēmumu, nav ņēmis vērā, ka, veicot
Nekustamā īpašuma reālo sadali atbilstoši pieteicējas iesniegtajam
priekšlikumam, nenotiktu pilnīgi nekādas vizuālas izmaiņas Nekustamajā
īpašumā, bet mainītos tikai Nekustamā īpašuma juridiskās robežas un īpašuma
tiesību juridiskais saturs. Tādējādi, nekādā veidā netiktu ietekmēta vai mainīta
„vēsturiskā plānojuma struktūra”, kas ir saglabājama un aizsargājama
kultūrvēsturiskā vērtība saskaņā ar Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un
aizsardzības likuma 5.panta otrās daļas 1.punktu. Atbilstoši pieteicējas
piedāvātajam Nekustamā īpašuma sadalījuma priekšlikumam netiek
paredzētas jebkādas izmaiņas ielu un/vai piebraucamo ceļu izvietojumā vai
jaunu piekļūšanas iespēju radīšana, jo jau uz doto brīdī pastāvošā un vēsturiski
izveidojusies situācija nodrošina pienācīgas piekļūšanas iespējas katrai no
pieteicējas iesniegtajā sadales priekšlikumā paredzētajām Nekustamā īpašuma
daļām. Tādējādi Nekustamā īpašuma reālā sadale atbilstoši pieteicējas
iesniegtajam sadales priekšlikumam nekādā veidā neietekmētu konkrētā
Nekustamā īpašuma vizuālo situāciju, vēsturisko plānojuma struktūru un
zemes gabala formu, zemes gabaliem netiktu nostiprinātas citas robežas un
nenonāktu pretrunā ar Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības
likuma 5.panta pirmajā daļā noteikto aizliegumu iznīcināt vai bojāt
aizsargājamās kultūrvēsturiskās vērtības.
Turklāt, Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likuma
1.pantā ietvertajā definīcijā ir norādīts, ka ar kultūrvēsturiskās vides
pārveidošanu saprotama tehniska, būvnieciska, saimnieciska darbība, kuras
rezultātā tiek fiziski mainīta kultūrvēsturiskā vide (tās funkcija, forma, krāsa,
atsevišķas detaļas, materiāls), kā arī cita kultūras vērtība. Kā jau iepriekš
vairākkārt norādīts, pieteicējas piedāvātais Nekustamā īpašuma reālās sadales
priekšlikums neparedz nekādas šāda rakstura fiziskas izmaiņas, līdz ar to, jau
šī iemesla dēļ vien nevar uzskatīt, ka Nekustamā īpašuma reālā sadale
atbilstoši pieteicējas piedāvātajam sadales priekšlikumam būtu
kultūrvēsturiskās vides pārveidošana Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un
aizsardzības likuma izpratnē.
Konkrētajā situācijā starp pieteicēju un atbildētāju pastāv strīds par
piemērojamo tiesību normu interpretāciju un sekojoši par to, vai Nekustamā
īpašuma reālās sadales, kā tas paredzēts pieteicējas un citu Nekustamā
īpašuma kopīpašnieku piedāvātajā sadales priekšlikumā, rezultātā tiks
pārveidota vēsturiskā plānojuma struktūra.
Nekustamā īpašuma sadale atbilstoši pieteicējas piedāvātajam sadales
priekšlikumam nav atzīstama par vēsturiskā plānojuma struktūras būtisku
pārveidošanu, jo piedāvātā sadale nav pretrunā ar vēsturiskā plānojuma
struktūru, proti, neietekmē ielas un laukumus, kuru izveidē nozīmīga ir ielu un
laukumu apbūves līnija, kā arī neietekmē kvartāla iekšējo telpu ar
apzaļumojumiem.
[3.3] Atbildētājs nepamatoti sašaurina jēdziena „pagalmu plānojums”
saturu un nepamatoti šo jēdzienu aprobežo ar viena zemes gabala robežām. Kā
pārsūdzētajā Lēmumā norāda atbildētājs, tad Nekustamā īpašuma atrašanās
vietā saglabājams autentisks pagalmu plānojums. Pirmkārt, primārā nozīme ir
vēsturiskajam plānojumam, neatkarīgi no pagalmu skaita. Pieteicējas
piedāvātās Nekustamā īpašuma reālās sadales priekšlikuma īstenošanas
rezultātā nekādas izmaiņas attiecībā uz pagalmu plānojumu nerastos. Otrkārt,
ir jāņem vērā Noteikumu Nr. 127 2.1.punkts, no kura izriet, ka vēsturiskā
plānojuma kā saglabājamas kultūrvēsturiskās vērtības aizsardzība ir noteikta
kvartāla mērogā, nevis sīkāku kvartāla ietvaros izveidotu zemes gabalu
mērogā. Nekustamā īpašuma reālā sadale atbilstoši pieteicējas piedāvātajam
sadales priekšlikumam nerada pilnīgi nekādas izmaiņas vēsturiskajā pagalmu
plānojuma struktūrā.
No Rīgas domes 2006.gada 7.februāra saistošo noteikumu Nr.38 „Rīgas
vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves
noteikumi” (turpmāk – Noteikumi Nr.38) 8.3.29.5.punkta secināms, ka
Nekustamā īpašuma sastāvā ietilpstošajā zemes gabalā (kadastra Nr./kadastra
numurs/) pieļaujamas pat jaunbūves, tādējādi, jau pašā normatīvajā aktā
paredzēta iespēja mainīt šobrīd pastāvošo Nekustamā īpašuma sastāvu,
izvietojumu un plānojumu.
Nekustamā īpašuma adrese, kas sastāv no divām ielām un numuriem,
liecina par to, ka savā būtībā Nekustamais īpašums nav viens vienots
nekustamā īpašuma objekts.
Nekustamā īpašuma reālā sadale atbilstoši pieteicējas piedāvātajam
sadalījuma plānam nevar tikt uzskatīta par aizsargājamās kultūrvēsturiskās
vērtības - vēsturiskās plānojuma struktūras, būtisku pārveidojumu, pretēji
atbildētāja pārsūdzētajā Lēmumā paustajam viedoklim. Ja jau Nekustamā
īpašuma reālā sadale neizraisa kultūrvēsturiskās vērtības būtisku
pārveidošanu, šāda sadale ir atļaujama saskaņā ar Rīgas vēsturiskā centra
saglabāšanas un aizsardzības likuma 5.panta pirmo daļu un konkrētajā
gadījumā nav pamata piemērot Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un
aizsardzības likuma 5.panta trešo un izvērtēt tajā noteiktos kritērijus attiecībā
uz kultūrvēsturiskās vērtības pārveidošanu.
[3.4] Atbildētāja ieskatā Nekustamā īpašuma reālā sadale nav pieļaujama,
jo tās rezultātā netiekot nodrošināta pilsētas attīstība. Vienlaikus pārsūdzētajā
Lēmumā nav norādes par to, ka konkrētajā situācijā netiktu izpildīts vēl kāds
no Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likuma 5.panta trešajā
daļā paredzētajiem priekšnoteikumiem aizsargājamas kultūrvēsturiskās
vērtības pārveidojumu pieļaujamībai.
[3.5] Pieteicēja nevar piekrist atbildētāja viedoklim, ka Nekustamā
īpašuma reālās sadales rezultātā netiktu nodrošināta pilsētas attīstība (konkrētā
Nekustamā īpašuma ietvaros).
Pieteicēja un pārējie Nekustamā īpašuma kopīpašnieki ar Nekustamā
īpašuma reālo sadali vēlas radīt situāciju, kad pieteicējai (kuras rīcībā ir
nepieciešamie finanšu resursi) būtu iespējas brīvi rīkoties, tai skaitā
rekonstruēt, vismaz daļu no patreizējā Nekustamā īpašuma, ko pieteicēja nav
ieinteresēta darīt situācijā, kad Nekustamais īpašums ir kopīpašuma
priekšmets un visi pieteicējas veiktie ieguldījumi ir nevis pieteicējas īpašums,
bet gan tiek sadalīti proporcionāli starp visiem Nekustamā īpašuma
kopīpašniekiem. Tādējādi, aizliegums veikt Nekustamā īpašuma reālo sadali,
kā to lūgusi pieteicēja, faktiski var novest nevis pie Rīgas vēsturiskā centra
saglabāšanas un aizsardzības likuma izvirzīto mērķu sasniegšanas, bet gan pie
gluži pretēja rezultāta, ko atbildētājs nav ņēmis vērā pārsūdzētā Lēmuma
pieņemšanā.
Atbildētājs pārsūdzētajā Lēmumā subjektīvi un nepamatoti norāda, ka
Nekustamā īpašuma reālā sadale atbilstoši pieteicējas priekšlikumam būtu
vērsta tikai uz privātpersonu privāttiesisko interešu aizsardzību, un
privāttiesiska rakstura attiecības nevarot tikt risinātas uz autentisku
kultūrvēsturisko vērtību rēķina.
Atbildētājs bez jebkāda pamata vienādo īpašnieka pienākumu nodrošināt,
ka būve nav avārijas stāvoklī un nerada apdraudējumu kaimiņiem,
garāmgājējiem vai lietotājiem, un nekustamā īpašuma kvalitatīvu attīstību,
veicot jaunus papildus ieguldījumus, par ko savos pieteikumos norādījusi
pieteicēja. Nenoliedzami, gan pieteicēja, gan citi Nekustamā īpašuma
kopīpašnieki izpilda likumā noteikto pienākumu uzturēt Nekustamo īpašumu
sabiedrībai drošā stāvoklī. Vienlaikus, ja netiek veikta Nekustamā īpašuma
reālā sadale atbilstoši pieteicējas piedāvātajam priekšlikumam, pieteicējai
izklāstīto apsvērumu dēļ nav labvēlīgas iespējas veikt papildus ieguldījumus
Nekustamā īpašuma daļas kvalitatīvā attīstībā. Tādējādi veidojas situācija, kas
nonāk pretrunā vienam no Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un
aizsardzības likuma 2.pantā noteiktajiem likuma mērķiem - nodrošināt Rīgas
vēsturiskā centra kvalitatīvu attīstību.
[3.6] Pieteicēja uzskata par nekorektām un nepamatotām atbildētāja
atsauces uz Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes
2009.gada 1.aprīļa lēmumu kā dokumentu, kam esot piešķirama lielāka
nozīme konkrētās lietas izskatīšanā, un Rīgas pilsētas būvvaldei, pieņemot
lēmumu attiecīgajā jautājumā, esot jāņem vērā Rīgas vēsturiskā centra
saglabāšanas un attīstības padomes sniegtais viedoklis, ko konkrētajā
gadījumā Rīgas pilsētas būvvalde esot darījusi.
Šāds atbildētāja viedoklis nonāk klajā pretrunā ar administratīvajās
tiesībās nostiprināto pamatprincipu, ka nevienam pierādījumam nav iepriekš
noteikta spēka.
Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padome ir konsultatīva
institūcija (kā to norādījis pats atbildētājs pārsūdzētajā Lēmumā), un Rīgas
vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes lēmums Rīgas pilsētas
būvvaldei, atbilstoši Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības
likuma 11.panta ceturtās daļas ir jāņem vērā, bet tas nekādā ziņā neatceļ Rīgas
pilsētas būvvaldes un sekojoši atbildētāja pienākumu ievērot citus normatīvo
aktu noteikumus, tai skaitā interpretēt piemērojamās tiesību normas atbilstoši
visām Administratīvā procesa likumā paredzētajām interpretācijas metodēm
un ievērojot taisnīguma principu, tiesību normu saprātīgas piemērošanas
principu un lietderības apsvērumus.
Tieši Rīgas pilsētas būvvalde bijusi tā institūcija, kurai jau pirms Rīgas
vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes lēmuma pieņemšanas
bijis savs viedoklis, ka Nekustamā īpašuma reālā sadale nav pieļaujama un
tieši Rīgas pilsētas būvvalde pieņēmusi lēmumu nodot jautājuma izskatīšanu
Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomei. Atbildētājs
tendenciozi norāda, ka Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības
padome esot pieņēmusi vienbalsīgu lēmumu neatbalstīt Nekustamā īpašuma
sadali. Tomēr vienlaikus atbildētājs ignorē būtisku apstākli, ka Rīgas
vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes locekļi (kā tas redzams
no sēdes protokola) nav izteikuši kategoriskas pretenzijas pret Nekustamā
īpašuma reālo sadali, piemēram, E.Treimanis noradījis, ka Nekustamo
īpašumu „teorētiski varētu sadalīt, bet tam nepieciešams skaidrs priekšlikums
par paredzamo attīstību”, bet rezultātā padome vienojusies, ka, „ja pasūtītājs
iesniedz papildus argumentāciju zemes gabala sadalei, tad jautājums var tikt
izskatīts atkārtoti”. No šāda padomes secinājuma izriet, ka padome nav
kategoriski noskaņota pret Nekustamā īpašuma reālo sadali, bet uzskata par
nepieciešamu šāda jautājuma izlemšanai iegūt un izvērtēt papildus informāciju
par Nekustamā īpašuma reālo sadali un paredzamo attīstību, ko arī Rīgas
domes būvvaldei un sekojoši atbildētājam būtu vajadzējis iegūt un izvērtēt,
pieņemot galīgo lēmumu jautājumā par Nekustamā īpašuma reālo sadali.
[3.7] Nedz Rīgas pilsētas būvvaldes un atbildētāja pārstāvji, nedz Rīgas
vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes pārstāvji, nav
apmeklējuši Nekustamo īpašumu dabā, lai gūtu pilnīgāku iespaidu par
specifisko situāciju, tai skaitā izvērtētu to, ka Nekustamā īpašuma sastāvā
ietilpstošais zemes gabals ir ievērojami lielāks nekā apkārtējie vēsturiski
veidojušies gruntsgabali, kas var kalpot par vienu no papildus apsvērumiem,
kāpēc Nekustamā īpašuma reālā sadale būtu pieļaujama, kā to savā 2009.gada
20.janvāra vēstulē Nr.13/160 norādījusi arī Valsts kultūras pieminekļu
aizsardzības inspekcija, kuras pārstāvji veica īpašuma apskati dabā.
[4] Atbildētājs tiesā iesniegtajā rakstveida paskaidrojumā norāda, ka
neatzīst pieteicējas pieteikumu, un lūdz tiesu to noraidīt, pamatojoties uz
pārsūdzētajā Lēmumā norādītajiem argumentiem.
[5] Pieteicējas pārstāve tiesas sēdē pieteikumu uzturēja, minot pieteikumā
norādītos argumentus.
Tiesas sēdē atbildētāja pārstāve pieteicējas pieteikumu neatzina un lūdza
to noraidīt, minot pārsūdzētajā Lēmumā un rakstveida paskaidrojumā
norādītos argumentus.
Motīvu daļa
[6] Tiesa, izvērtējot lietas materiālus kopumā, noklausoties lietas
dalībnieku pārstāvju paskaidrojumus, atzīst, ka pieteikums ir pamatots un
apmierināms.
[7] Pieteicēja pieteikumā ir izteikusi prasījumu gan par Rīgas domes
Pilsētas attīstības departamenta 2009.gada 3.augusta lēmuma Nr.DA-09-1193-
nd „Par Rīgas pilsētas būvvaldes 2009.gada 26.maija lēmuma Nr.BV-09-
2351-nd apstrīdēšanu” atcelšanu, gan par pienākuma uzlikšanu Rīgas domes
Pilsētas attīstības departamentam izdot pieteicējai labvēlīgu administratīvo
aktu.
Skatot pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesai ir
jāpārbauda, vai pastāv labvēlīga administratīvā akta izdošanas
priekšnoteikumi. Nelabvēlīgais administratīvais akts, ar kuru iestāde atteikusi
apmierināt pieteicējas prasījumu, šādā gadījumā ir vērtējams vienīgi kā lietas
iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas rezultāts. Līdz ar to izskatāmajā lietā
jāvērtē, vai pastāv nepieciešamie priekšnoteikumi pieteicējas pieprasītā
labvēlīgā administratīvā akta izdošanu – uzlikt par pienākumu atbildētājam
pieņem lēmumu par zemes ierīcības projekta izstrādi.
[8] Izskatāmajā lietā nav strīda, ka Nekustamais īpašums atrodas valsts
nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa „Rīgas pilsētas vēsturiskais centrs”
teritorijā un UNESCO Pasaules kultūras un dabas mantojuma vietas „Rīgas
vēsturiskais centrs” teritorijā.
Izskatāmajā lietā ir izšķirams jautājums par to, vai ir pieļaujama
Nekustamā īpašuma sadale divos nekustamajos īpašumos atbilstoši
kopīpašnieku 2007.gada 23.jūlijā noslēgtajam līgumam par tā reālo sadali.
Atbildētāja ieskatā šāda sadale nav pieļaujama tieši tā aspekta dēļ, ka
Nekustamais īpašums atrodas Rīgas vēsturiskajā centrā un pieprasītā
Nekustamā īpašuma sadales rezultātā tas neatbilstu vēsturiskās struktūras
veidošanas principiem (zemes gabalu lielumiem, ielas gabarītiem), neatbilstu
vēsturiskā zemes gabala robežām, kas būtu pretrunā kultūrvēsturiskā
mantojuma aizsardzības principam, nekādā veidā nenodrošinātu pilsētas
attīstību. Šāda sadale pārveidotu vēsturiskā plānojuma struktūru un ir
pretrunā Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likuma
(turpmāk – RVC likums) 5.panta pirmajai daļas, otrās daļas 1.punkta un trešās
daļas, Noteikumu Nr.127 3.1.2.punkta, Noteikumi Nr.38 3.5.1.1.1., 3.5.1.1.2.,
8.3.29.3.punktu prasībām.
[9] RVC likuma 5.panta pirmā daļa noteic, ka Rīgas vēsturiskajā centrā
aizliegta jebkāda darbība, kas var izraisīt tajā esošo saglabājamo un
aizsargājamo kultūrvēsturisko vērtību iznīcināšanu vai bojāšanu. 5.panta otrā
daļa noteic, kādas esošās autentiskās kultūrvēsturiskās vērtības saglabājamas
un aizsargājamas Rīgas vēsturiskajā centrā - 1)vēsturiskā plānojuma struktūra
(ar vēlākos laikos veiktiem kvalitatīviem pārveidojumiem); 2)panorāma un
siluets, skatu perspektīvas; 3)vēsturiskā apbūve (īpaši - viduslaiku, jūgendstila
un koka apbūve), tās mērogs un raksturs; 4)arheoloģiskais kultūrslānis;
5)publiskā ārtelpa; 6)zaļumu un zaļo zonu sistēma; 7)vēsturiskās ūdensteces
un ūdenstilpes; 8)vēsturiskais zemes virsmas iesegums (bruģa segumi, grants
celiņi u.c.); 9)vēsturiskie labiekārtojuma elementi.
Detalizētāks regulējums tam, kas ir atzīstamas par nozīmīgām
saglabājamām kultūrvēsturiskām vērtībām, dots Noteikumos Nr.127 (izdoti
pamatojoties uz RVC likuma 7.pantu). Noteikumu Nr.127 3.1.2.punktā
noteikts, ka kultūrvēsturiskās vides būtiski pārveidojumi Rīgas vēsturiskajā
centrā ir jebkura zemes gabala apvienošana vai sadalīšana, ja tā ir pretrunā ar
vēsturisko plānojuma struktūru. Atbilstoši Noteikumu Nr.127 2.1.punktam
Rīgas vēsturiskā centra nozīmīgākās saglabājamās kultūrvēsturiskās vērtības
vēsturiskā plānojuma (telpas) struktūrā ir: 1) ielas un laukumi, kuru izveidē
nozīmīga ir ielu un laukumu apbūves līnija (būvlaide) un ēku dzegas
augstuma līnija (2.1.1.apakšpunkts); 2) kvartālu iekšējā telpa ar
apzaļumojumu (2.1.2.apakšpunkts).
No citētajām normām secināms, ka zemes gabala sadalīšana kā tāda
Rīgas vēsturiskajā centrā nav aizliegta – aizliegta ir tāda veida sadale, kas
iznīcina vai bojā kultūrvēsturisko vērtību. Šādu atziņu savā judikatūrā ir
izteicis Senāts (Senāta 2008.gada 19.jūnija spriedumu Nr.SKA-277/2008).
Senāts šajā spriedumā arī atzinis, ka ne RVC likums, ne arī Noteikumi Nr.127
neparedz to, ka, piemēram, zemes gabala izmērs kā tāds ietilpst
kultūrvēsturiskās vērtības – vēsturiskā plānojuma struktūras – saturā.
Tādējādi, veicot zemes gabala sadalīšanu vai apvienošanu, netiek pārveidota
kultūrvēsturiskā vērtība – vēsturiskā plānojuma struktūra.
[10] Senāts 2010.gada 7.oktobra spriedumā SKA-374/2010 lietā
Nr.A42664008 ir norādījis, ka tiesai, pārbaudot zemes gabala dalīšanas
pieļaujamību, ir ne vien jākonstatē fakts, ka zemes gabals atrodas Rīgas
vēsturiskajā centrā, un tā robežas līdz 1940.gadam, bet atbilstoši iepriekš
minētajām tiesību normām, jāpārbauda, vai tādējādi tiktu pārveidotas
kultūrvēsturiskās vērtības vēsturiskā plānojuma struktūrā (ielas un laukumi,
kuru izveidē nozīmīga ir ielu un laukumu apbūves līnija (būvlaide) un ēku
dzegas augstuma līnija; kvartālu iekšējā telpa ar apzaļumojumu). Senāts
uzskatījis par nepieciešamu norādīt, ka jāvērtē arī tas, vai iespējami
pārveidojumi būtībā jau nav notikuši ar vēlāku apbūvi, kurai nav
kultūrvēsturiskas vērtības, vai zemes gabala dalīšanas liegums šādos apstākļos
nebūtu vienīgi formāls, kas pēc būtības nekalpotu kultūras pieminekļa (tā
sastāvdaļas) saglabāšanai.
[11] Tiesa, atbilstoši RVC likuma un Noteikumu Nr.127 normām un
Senāta izteiktajām atziņām, vērtējot, vai ir pieļaujama Nekustamā īpašuma
sadalīšana atbilstoši pieteicējas norādītajam (plāns lietas 79.lapa), konstatē
sekojošo:
[11.1] Vērtējot pieteicējas ierosināto sadali nepieciešams ņemt vērā RVC
likuma 1.panta 3.punktā sniegto jēdziena „kultūrvēsturiskās vides
pārveidošana” skaidrojumu - jebkura tehniska, būvnieciska, saimnieciska
darbība, kuras rezultātā tiek fiziski mainīta kultūrvēsturiskā vide (tās funkcija,
forma, krāsa, atsevišķas detaļas, materiāls), kā arī cita kultūras vērtība.
Tiesas ieskatā pieteicējas ierosinātā Nekustamā īpašuma sadale nerada nekāda
veida fiziskas izmaiņas – tā nekādā veidā neietekmē īpašumu ietverošās ielas,
to apbūves līniju vai ēku dzegu aukstuma līniju. Īpaši laukumi ap īpašumu
nepastāv un arī Rīgas kartē (http://rigas-centra-karte.zl.lv/) nav redzami ar
Nekustamo īpašumu saistīti, tam pieguloši vai tuvākā apkārtnē esoši laukumi.
Kā redzams no lietas materiālos esošā zemes robežu plāna (lietas 50.lapa), tad
Nekustamo īpašumu veido vairākas dzīvojamās un nedzīvojamās ēkas.
Piekļuvi šīm ēkām nodrošina jau vēsturiski pastāvošas atsevišķās iebrauktuves
no /iela/ un no /iela/. Ierosinātā sadale nav saistīta ar jaunu piekļuves
risinājumu veidošanu.
Aero foto uzņēmumā (http://rigas-centra-karte.zl.lv/) redzams, ka daļa no
Nekustamā īpašuma pagalma ir apzaļumota, bet daļa nē. Tiesas vērtējumā nav
konstatējama pieteicējas ierosinātās sadales ietekme uz kvartālu iekšējo telpu
ar apzaļumojumu, jo saistībā ar sadali netiek izteikti ierosinājumi par
Nekustamā īpašuma pagalmā esošo apzaļumojumu likvidēšanu vai mainīšanu.
[11.2] Tiesa izskatāmajā lietā uzskata par būtisku to, ka Nekustamais
īpašums tā vēsturiskās attīstības ceļā ir izveidojies par diviem savstarpēji
nošķirtiem īpašumiem. Nekustamo īpašumu veido dzīvojamās ēkas, kurām
piešķirtas dažādas adreses – /adrese/ un /adrese/. Katram atšķirīgās adreses
īpašumam ir vēsturiski izveidota piekļuve no attiecīgās ielas. Vēl vairāk –
dažādo adrešu nekustamie īpašumi ir fiziski nošķirti ar tos sadalošu mūra sētu,
kas iezīmēta zemes robežu plānā. Tiesas sēdes laikā atbildētāja pārstāve
apstiprināja, ka gan vizuāli, gan pēc topogrāfiskiem apzīmējumiem šāda mūra
sēta eksistē jau no deviņdesmito gadu sākuma, lai gan vēsturiskajos
būvprojektos tas nav atspoguļots. Ievērojot to, ka šāda izbūves forma
topogrāfiskajos plānos parādās jau deviņdesmito gadu sākumā, tiesa secina, ka
mūra sētas būvniecība ir notikusi Latvijas Republikas okupācijas laikā.
Tiesas vērtējumā šie lietas apstākļi norāda uz to, ka īpašums jau vairākus
desmitus gadu sastāv no divām savstarpēji nošķirtām vienībām. Kā redzams
no aero foto uzņēmuma, tad šīs vienības ir atšķirīgas arī pēc to vizuālā izskata
– atšķirīgas fasādes, stāvu skaits, jumta seguma forma un krāsa.
Ievērojot sprieduma 11.1.punktā un šajā punktā norādīto, tiesa
nekonstatē, ka pieteicējas ierosinātā sadale ietekmētu vai būtu pretrunā ar
pastāvošo vēsturiskā plānojuma struktūru, līdz ar to Nekustamā īpašuma
sadale nav pretrunā RVC likuma un Noteikumu Nr.127 prasībām.
[11.3] Vienlaikus tiesa uzskata par nepieciešamu vērst uzmanību uz
atbildētāja nepamatotu atsaukšanos uz Noteikumu Nr.38 normām.
Pārsūdzētajā Lēmumā atbildētājs atsaucas uz Noteikumu Nr.38 3.5.1.1.1.,
3.5.1.1.2., 4.4.1. un 8.3.29.3.punktiem.
3.5.1.1.1.punktā noteikts, ka apbūvējamā zemes gabala robežām jāsakrīt
ar vēsturiskā zemes gabala (skat. šo saistošo noteikumu 1.52.punktu)
robežām, ja RVC AZ TP vai detālplānojums nenosaka citādi.
3.5.1.1.2.punktā noteikts, ka pieļaujama pēdējos 150 gados apvienoto
un/vai pašlaik neapbūvēto zemes gabalu sadalīšana atbilstoši to senākajām
robežām ar noteikumu, ka katra jaunizveidojamā zemes gabala ielas fronte
nav mazāka par 15 m.
4.4.1.punktā noteikts, ka pagalma noteikumi tiek noteikti saskaņā ar
Rīgas domes 20.12.2005. saistošo noteikumu Nr.34 „Rīgas teritorijas
izmantošanas un apbūves noteikumi” 4.4.punktu un ievērojot šo saistošo
noteikumu 5.nodaļas prasības kultūrvēsturiskā mantojuma aizsardzībai.
8.3.29.3.punktā noteikts - retinātas mazstāvu koka apbūves fragments
/iela/, /iela/ un /iela/, ielu krustojumu un pagalmu telpā (numurs grafiskās
daļas kartēs – 29) saglabājams autentisks pagalmu plānojums.
Noteikumi Nr.38 ir izdoti pamatojoties uz RVC likuma 9.panta pirmajā
daļā doto deleģējumu – Rīgas vēsturiskā centra teritorijas plānojumu izstrādā
un apstiprina Rīgas Dome saistošo noteikumu veidā, ievērojot šo likumu,
Teritorijas plānošanas likumu, Ministru kabineta noteikumus par Rīgas
vēsturiskā centra saglabāšanu un aizsardzību un citus normatīvos aktus, kā
arī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas prasības, Apvienoto
Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas Latvijas Nacionālās
komisijas rekomendācijas. Ar šo RVC likuma normu Rīgas pilsētas
pašvaldībai nav deleģētas tiesības izdot vispārsaistošu normatīvo aktu par
Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanu, aizsardzību, kultūrvēsturiskās vides
pārveidošanu vai kultūrvēsturiskās vides vērtību noteikšanu, aizsardzību un
saglabāšanu.
RVC likuma 7.pantā tieši Ministru kabinetam ir dots deleģējums izdot
noteikumus par Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas saglabāšanu,
aizsardzību, izmantošanu, kultūrvēsturiskās vides pārveidošanu, kā arī
attīstības projektu īstenošanas kārtību, nosakot attiecīgās kultūrvēsturiskās
vides vērtībai atbilstošas prasības.
Tiesas ieskatā atbildētāja atsaukšanās uz citētajām Noteikumu Nr.38
normām ir nepamatota tādēļ, ka šī normas pēc sava satura ir vērstas uz
kultūrvēsturiskās vides, kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu. Tā
Noteikumu Nr.38 3.5.1.1.1.punktā izvirzītās prasības ir saistītas ar
vēsturiskajām zemes gabala robežu saglabāšanu. Šī norma norāda uz
atbildētāja vēlmi saglabāt vēsturiskus veidojumus, kas pēc savas būtības ir
kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas uzdevums. Vienlaikus arī
konstatējams, ka šī norma vēl stingrāk ierobežo Noteikumos Nr.127 izvirzītās
prasības par zemesgabalu apvienošanu vai sadalīšanu, lai gan atbildētājai šāds
tiesības nav deleģētas. Līdzīgi tas ir arī ar Noteikumu Nr.38 3.5.1.1.2.punktā
izvirzītajām prasībām - pieļaujama pēdējos 150 gados apvienoto un/vai
pašlaik neapbūvēto zemes gabalu sadalīšana atbilstoši to senākajām robežām.
Arī šī norma pēc savas būtības ir vērsta uz vēsturiskā mantojuma saglabāšanu
un nosaka papildus ierobežojumus ar mērķi aizsargāt šīs vēsturiskās vērtības,
lai gan pašvaldībai nebija leģitīma pamata Noteikumos Nr.38 ietvert šādas
prasības.
Noteikumu Nr.38 4.4.1.punktā atbildētājs ir devis nepārprotamu norādi
par to, ka norma izdota ar mērķi aizsargāt kultūrvēsturisko mantojumu. Arī
8.3.29.3.punktā ietvertās normas par autentiska (vārda izcelsme - latīņu
authenticus, sengrieķu authentikos - galvenais, īsts, tāds, kas saskan ar
oriģinālu, tāds, kam pamatā pirmavots) pagalma plānojuma saglabāšanu
slodze ir vērsta uz vēsturiskā veidola saglabāšanu. Kās jau norādīts, tad
atbildētājam ar RVC likuma 9.panta pirmās daļas normu nav deleģētas
tiesības noteikt šādas vispārsaistošas normas.
Ievērojot norādīto un Administratīvā procesa likuma 104.panta trešajā
daļā noteikto, tiesa izskatāmajā lietā nepiemēro attiecīgās Noteikumu Nr.38
normas.
[12] Rīgas domes 2005.gada 20.decembra saistošo noteikumu Nr.34
„Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi” 28., 29.un 30.punktā
noteikts - ja ierosināta zemesgabala sadalīšana vai zemes robežu pārkārtošana
un pirms šo darbību veikšanas nav nepieciešama detālplānojuma izstrāde,
Būvvalde pieņem lēmumu par zemes ierīcības projekta izstrādes
nepieciešamību un nosacījumiem Zemes ierīcības likuma un Ministru kabineta
2007.gada 11.decembra noteikumu Nr.867 „Zemes ierīcības projekta izstrādes
noteikumi” noteiktajā kārtībā; zemes ierīcības projekta izstrādes ierosinātājs
iesniedz Būvvaldē iesniegumu par zemes ierīcības projekta izstrādi, un pēc
iesnieguma saņemšanas Būvvalde pieņem lēmumu par zemes ierīcības
projekta izstrādes nepieciešamību un nosacījumiem.
Pamatojoties uz tiesas iepriekš konstatētajiem lietas faktiskajiem
apstākļiem un izdarītajiem secinājumiem, tiesas ieskatā atbildētājam
uzliekams pienākums pieņemt lēmumu par zemes ierīcības projekta izstrādi
un nosacījumiem saistībā ar pieteicējas 2009.gada 9.februāra pieteikumu
zemes ierīcības projekta izstrādei par nekustamā īpašuma /adrese/ / /adrese/
(33.grupa, 103.grunts), Rīgā, sadalīšanu divos atsevišķos zemes gabalos.
[13] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, ja
pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par
labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu.
Tiesa konstatē, ka valsts nodeva Ls 20,00 (divdesmit latu) apmērā par
pieteikumu par lietas ierosināšanu tiesā ir samaksāta 2009.gada 8.septembrī
(lietas 13.lapa). Tā kā pieteicējas pieteikums ir apmierināts, tad no
atbildētājas par labu pieteicējai ir piespriežama samaksātā valsts nodeva.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu,
246.-251.pantu, 254.panta pirmo un trešo daļu, 289.-290.pantu un 291.panta
pirmo daļu, Administratīvā rajona tiesa
nosprieda:
apmierināt SIA „Avots un Matīss” pieteikumu.
Uzlikt Rīgas domes Pilsētas attīstības departamentam par pienākumu
mēneša laikā no šā sprieduma spēkā stāšanas dienas izdot SIA „Avots un
Matīss” labvēlīgu administratīvo aktu – lēmumu par zemes ierīcības projekta
izstrādi un nosacījumiem saistībā ar SIA „Avots un Matīss” 2009.gada
9.februāra pieteikumu zemes ierīcības projekta izstrādei par nekustamā
īpašuma /adrese/ / /adrese/ (33.grupa, 103.grunts), Rīgā, sadalīšanu divos
atsevišķos zemes gabalos.
Uzdot Rīgas pilsētas pašvaldībai atlīdzināt SIA „Avots un Matīss”
samaksāto valsts nodevu 20 (divdesmit) latu apmērā.
Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā divdesmit dienu
laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību
Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.
Tiesnesis (paraksts) O.Priedītis
NORAKSTS PAREIZS
Administratīvās rajona tiesas
tiesnesis ________________ O.Priedītis
Rīgā, 2011.gada 29.martā.