Court allows claim against prison authority for unjustified delay in granting leave and damages.

NORAKSTS Lieta Nr.A42602208 A1311-10/25 SPRIEDUMS Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2010. gada 23.decembrī

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā: tiesnese L.Piusa,

piedaloties pieteicējam V.R. un atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Ieslodzījuma vietu pārvaldes pārstāvēm I.O. un O.K., un Tieslietu ministrijas pārstāvi K.S., atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pamatojoties uz V.R. pieteikuma par Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2008.gada 29.februāra lēmuma Nr.1/15-R/327 „Par iesnieguma izskatīšanu” atcelšanu.

Aprakstošā daļa

[1] V.R., ar 2008.gada 23.janvāra iesniegumu, vērstās Ieslodzījuma vietu pārvaldē ar lūgumu izmaksāt viņam morālo kaitējumu Ls 10 000 apmērā un mantisko zaudējumu Ls 8,54 apmērā ik mēnesi, sākot no 2007.gada 29.novembra līdz dienai, kad V.R. tiks piešķirta vecuma pensija. V.R. atlīdzinājumu prasa sakarā ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes prettiesisko rīcību, nepamatoti novilcinot viņa atvaļināšanu no dienesta. 2008.gada 29.februārī Ieslodzījuma vietu pārvalde (turpmāk arī – Pārvalde vai atbildētājs) pieņēma lēmumu Nr.1/15-R/327 „Par iesnieguma izskatīšanu” (turpmāk arī - Lēmums), ar kuru atteica izmaksāt morālā kaitējuma un materiālā zaudējuma atlīdzinājumu V.R. [2] 2008.gada 31.martā tiesā saņemts V.R. (turpmāk arī - pieteicējs) pieteikums par Lēmuma atcelšanu.

Pieteikumā norādīti turpmāk minētie apsvērumi. [2.1] Lēmumā nav norādīts neviens likumisks vai faktisks pamatojums, kāda iemesla dēļ pieteicēja iesniegums uzskatāms par nepamatotu. Atbildētājs nav izvērtējis viņa argumentus, kas norādīti 2008.gada 23.janvāra iesniegumā. [2.2] Atbildētājs nav ņēmis vērā Tieslietu ministrijas 2007.gada 11.novembra vēstuli Nr.1-10/2202-R, kura ir adresēta arī Pārvalde un kurā ir konstatēts, ka atbildētāja rīcībā bija pieteicēja atvaļināšanai nepieciešamā informācija, ka Pārvalde nav rīkojusies atbilstoši tiesību normās noteiktajam un nepamatoti ilgi nav atvaļinājusi pieteicēju no dienesta. [2.3] Lēmums nesatur visas obligātās administratīvā akta sastāvdaļas. [3] Atbildētājs rakstveida paskaidrojumos tiesai norāda, ka pieteikumu uzskata pa nepamatotu un noraidāmu turpmāk minētos apsvērumu dēļ. [3.1] Izvērtējot pieteicēja iesniegumā norādīto, atbildētājs pieņēma Lēmumu, norādot, ka iesniegumā ietvertā lūguma apmierināšanai nav tiesiska pamata, līdz ar to minētais lūgums netika apmierināts. [3.2] Pieteicējs Lēmumu pārsūdzējis, atsaucoties uz Lēmumā kļūdaini ietverto pārsūdzēšanas kārtību. [3.3] Atbildētājs norāda, ka pieteicējam Lēmumu vajadzēja apstrīdēt augstākā iestādē, t.i., saskaņā ar Ministru kabineta 2005.gada 1.novembra noteikumu „Ieslodzījuma vietu pārvaldes nolikums” 1.punktu Pārvalde ir tieslietu ministra pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde.

Tādējādi pieteicējam Lēmumu vajadzēja apstrīdēt Tieslietu ministrijā. [4] Ar Administratīvās rajona tiesas tiesneses 2010.gada 9.jūlija lēmumu lietā atbildētājas Latvijas Republikas pusē nolemts pieaicināt otru iestādi – Tieslietu ministriju. Tieslietu ministrija (turpmāk arī - TM) tiesai sniegtajos rakstveida paskaidrojumos norāda, ka pieteicējam Lēmumu vajadzēja pārsūdzēt ministrijā, nevis tiesā. TM norāda, ka nevar atbildēta par tām publiski tiesiskajām attiecībām, kas Lēmuma sakarā ir radušās starp pieteicēju un Pārvalde.

TM attiecībā uz pieteicēju nav izdevusi nevienu administratīvo aktu vai veikusi faktisko rīcību, kuras tiesiskumu varētu pārbaudīt konkrētās lietas ietvaros. TM lūdz pieteikumu atstāt bez izskatīšanas, jo pieteicējs nav ievērojis likumā noteikto lietas iepriekšējo ārpustiesas izskatīšanas kārtību. [5] Tiesas sēdē pieteicējs prasījumu uzturēja pamatojoties uz pieteikumā norādītajiem apsvērumiem un papildus norādīja, ka gadījumā, ja pieteicēju atvaļinātu saskaņā ar likumu, tad pieteicēja pienāktos un tiktu aprēķināta papildus summa.

Pieteicējs norāda, ka saprot, ka nav ievērojis lietas iepriekšējo ārpustiesas izskatīšanas kārtību. [6] Tiesas sēdē atbildētāja (TM) pārstāvis pieteikumu neatzina, pamatojoties uz paskaidrojumā norādītajiem apsvērumiem, un papildus norādīja, ka TM nav vērtējusi pieteicēja iesniegumu par morālā kaitējuma atlīdzināšanu. [7] Tiesas sēdē atbildētāja (Pārvaldes) pārstāve pieteikumu neatzina un papildus norādīja, ka Iekšlietu ministrijas Veselības un sociālo lietu valsts aģentūra ir sniegusi atbildi, ka līdz 2011.gada 1.janvārim tiks veiks pārrēķinu.

Motīvu daļa

[8] Izvērtējusi lietas materiālus kopsakarā ar tiesību normām, tiesa nonāk pie secinājuma, ka pieteikums ir pamatots un apmierināms. [9] Ar lietas materiāliem tiesa konstatē turpmāk norādītos faktiskos apstākļus. [9.1] 2007.gada 21.novembrī Tieslietu ministrija, izskatot pieteicēja iesniegumus, sniedza atbildi par Ieslodzījuma vietu pārvaldes rīcību saistībā ar pieteicēja atvaļināšanu no dienesta (lietas 15.-18.lapa). Minētajā atbildē Tieslietu ministrija norādīja, ka Ieslodzījuma vietu pārvalde nav rīkojusies atbilstoši tiesību normās noteiktajam un nepamatoti ilgi nav atvaļinājusi pieteicēju no dienesta.

Tieslietu ministrija pieteicējam sniegto atbildi zināšanai nosūtīja arī Ieslodzījuma vietu pārvaldei. [9.2] 2007.gada 27.novembrī Ieslodzījuma vietu pārvalde izdeva rīkojumu Nr.150p/s par pieteicēja atvaļināšanu no dienesta (lietas 23.lapa). [9.3] V.R., ar 2008.gada 23.janvāra iesniegumu, vērstās Ieslodzījuma vietu pārvaldē ar lūgumu izmaksāt viņam morālo kaitējumu Ls 10 000 apmērā un mantisko zaudējumu Ls 8,54 apmērā ik mēnesi, sākot no 2007.gada 29.novembra līdz dienai, kad pieteicējam tiks piešķirta vecuma pensija.

V.R. atlīdzinājumu prasa sakarā ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes prettiesisko rīcību, nepamatoti novilcinot viņa atvaļināšanu no dienesta (lietas 9.-10.lapa). [9.4] 2008.gada 29.februārī Ieslodzījuma vietu pārvalde pieņēma lēmumu Nr.1/15- R/327 „Par iesnieguma izskatīšanu”, ar kuru atteica V.R. izmaksāt morālā kaitējuma un materiālā zaudējuma atlīdzinājumu (lietas 11.lapa). Lēmumā norādīts turpmāk minētais. Pamatojoties uz pieteicēja 2007.gada 6.novembra un 2007.gada 7.novembra iesniegumiem, Pārvalde ar 2007.gada 27.novembra rīkojumu Nr.150p/s atvaļināja pieteicēju no dienesta 2007.gada 28.novembrī.

Ieslodzījuma vietu pārvaldes rīcībā nav citu dokumentu, kas būtu saistīti ar pieteicēja lūgumu atvaļināt pieteicēju no dienesta, līdz ar to, saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 18.panta otro daļu, Ieslodzījuma vietu pārvalde nesaskata tiesisku pamatu izmaksāt pieteicējam morālā kaitējuma un materiālā zaudējuma atlīdzinājumu. Lēmumā norādīts, ka to var pārsūdzēt viena mēneša laikā Administratīvajā rajona tiesā. [10] Tiesa konstatē, ka, vēršoties Ieslodzījuma vietu pārvaldē ar iesniegumu par zaudējumu atlīdzināšanu, pieteicējs ir vēlējies panākt labvēlīga administratīvā akta izdošanu.

Līdz ar to, tiesa pieteicēja pieteikumu, ar kuru pieteicējs lūdz atcelt Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2008.gada 29.februāra lēmumu Nr.1/15-R/327, vērtē kā pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu. [11] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 3.panta otro daļu administratīvais process tiesā notiek saskaņā ar šo likumu. Ja cita likuma speciālā tiesību norma nosaka citu kārtību, kas nav pretrunā ar šā likuma pamatmērķiem un principiem, administratīvajā procesā tiesā piemēro cita likuma speciālo tiesību normu.

Savukārt Administratīvā procesa likuma 15.panta septītā daļa nosaka, ja konstatē pretrunu starp vienāda juridiskā spēka vispārējo un speciālo tiesību normu, vispārējo tiesību normu piemēro tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma. Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma mērķis ir nodrošināt privātpersonai Satversmē un Administratīvā procesa likumā noteiktās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par mantisko zaudējumu vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas tai nodarīts ar valsts pārvaldes iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību (likuma 1.pants).

Tādējādi minētais likums precizē Administratīvā procesa likuma regulējumu attiecībā uz zaudējumu un kaitējuma atlīdzinājumu un tas uzskatāms par speciālo tiesību normu attiecībā pret Administratīvā procesa likumu. Ievērojot minēto, secināms, ka izskatāmajā jautājumā piemērojamas Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma normas. [12] Saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 15.pantu privātpersona iesniegumu par zaudējuma atlīdzinājumu iesniedz tai iestādei, kas nodarījusi zaudējumu.

Minētā likuma 18.pants noteic, ka tiešās pārvaldes iestāde, kas saņem privātpersonas iesniegumu par zaudējuma atlīdzinājumu, nekavējoties pārsūta to augstākai iestādei vai citai normatīvajos aktos noteiktajai iestādei (lēmējiestādei) (18.panta pirmā daļa). Lēmējiestāde mēneša laikā pēc iesnieguma saņemšanas izvērtē zaudējuma atlīdzinājuma tiesisko pamatu un pieņem lēmumu par zaudējuma atlīdzinājuma piešķiršanu un atlīdzinājuma apmēru vai arī par iesnieguma noraidīšanu (18.panta otrā daļa). Līdz ar to, no iepriekšminētajām tiesību normām, izriet, ka Ieslodzījuma vietu pārvaldei saņemot V.R. 2008.gada 23.janvāra iesniegumu, to nekavējoties vajadzēja pārsūtīt Tieslietu ministrijai kā augstākai iestādei, un tieši Tieslietu ministrijai bija jāizvērtē V.R. 2008.gada 23.janvāra iesniegums un jāpieņem lēmums par zaudējuma atlīdzinājuma piešķiršanu un atlīdzinājuma apmēru vai arī par iesnieguma noraidīšanu.

No lietas materiāliem secināms, ka Ieslodzījuma vietu pārvalde nav pārsūtījusi V.R. 2008.gada 23.janvāra iesniegumu Tieslietu ministrijai. Tātad, lai atzītu, ka pieteicējs ir ievērojis lietas iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas kārtību, ir jākonstatē šādi priekšnoteikumi:

1) Ieslodzījumu vietu pārvalde ir tiešās pārvaldes iestāde 2) pieteicējs ir vērsies ar iesniegumu par zaudējumu atlīdzināšanu iestādē, kas, pēc viņa ieskatiem ir nodarījusi zaudējumus, proti, Ieslodzījumu vietu pārvaldē 3) iestāde pieteicēja iesniegumu pārsūtījusi augstākai iestādei 4) augstākā iestāde, izskatot pieteicēja iesniegumu par zaudējumu atlīdzināšanu, ir pieņēmusi lēmumu par zaudējuma atlīdzinājuma piešķiršanu un atlīdzinājuma apmēru vai arī par iesnieguma noraidīšanu. [13] Tiesa konstatē, ka lietā nav strīda par to, ka Ieslodzījuma vietu pārvalde ir tiešās pārvaldes iestāde un ka pieteicējs atbilstoši Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā noteiktajai kārtībai ir vērsies ar iesniegumu par zaudējumu atlīdzināšanu Ieslodzījuma vietu pārvaldē (lietas 9.-10.lapa).

Lietā nav strīds par to, ka Ieslodzījumu vietu pārvalde nav pārsūtījusi pieteicēja iesniegumu par zaudējumu atlīdzināšanu augstākai iestādei, t.i., Tieslietu ministrijai. No lietas materiāliem izriet, ka Tieslietu ministrija nav arī izskatījusi pieteicēja iesniegumu par zaudējumu atlīdzināšanu un nav pieņēmusi lēmumu par zaudējuma atlīdzinājuma piešķiršanu un atlīdzinājuma apmēru vai arī par iesnieguma noraidīšanu.

[14] Pieteicēja iesniegumu par zaudējumu atlīdzināšanu ir izskatījusi un lēmumu par iesnieguma noraidīšanu ir pieņēmusi Ieslodzījuma vietu pārvalde. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 74.panta pirmajai daļa administratīvais akts nav spēkā, ja:

1) objektīvi nav saprotams, kas to izdevis;

2) to ir izdevusi iestāde, kurai konkrētā administratīvā akta izdošana nav piekritīga (izņemot 52.panta otrajā daļā minēto gadījumu);

3) rakstveidā izdotajā adresātam nelabvēlīgajā administratīvajā aktā nav piemēroto tiesību normu uzskaitījuma;

4) tas pieprasa no adresāta tiesību normu pārkāpumu vai rīcību, kas faktiski vai tiesiski nav iespējama. Administratīvā procesa likuma 51.pants noteic administratīvās lietas piekritību, t.i., administratīvo lietu izskata iestāde atbilstoši savai kompetencei, kas tai piešķirta ar normatīvo aktu. Tiesa konstatē, ka konkrētajā gadījumā iestāde, kuras kompetencē ietilpst pieteicēja iesnieguma par zaudējumu atlīdzināšanu izskatīšana un attiecīga lēmuma pieņemšana ir Tieslietu ministrija (augstāka iestāde, lēmējiestāde).

Savukārt atbilstoši Administratīvā procesa likuma 7.pantam iestādes rīcībai jāatbilst tiesību normām. Iestāde darbojas normatīvajos aktos noteikto pilnvaru ietvaros un savas pilnvaras var izmantot tikai atbilstoši pilnvarojuma jēgai un mērķim. Tādējādi ņemot vērā, ka Lēmumu ir pieņēmusi Ieslodzījuma vietu pārvalde atzīstams, ka to ir izdevusi iestāde, kurai konkrētā administratīvā akta izdošana nav piekritīga. Attiecīgi secināms, ka Ieslodzījuma vietu pārvalde pati izskatot pieteicēja iesniegumu par zaudējumu atlīdzināšanu, ir pārkāpusi normatīvajos aktos noteikto pilnvaru apjomu.

Līdz ar to Lēmums ir atzīstams par spēkā neesošu. [15] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 83.panta pirmo daļu, iestāde pēc savas iniciatīvas vai personas iesnieguma var uzsākt administratīvo procesu no jauna un lemt par administratīvā akta atcelšanu saskaņā ar šā likuma 85. – 88.panta noteikumiem. Savukārt minētā panta trešā daļa noteic, ka administratīvo procesu no jauna var uzsākt iestāde, kurai lieta ir piekritīga, neatkarīgi no tā, kura iestāde izdevusi attiecīgo administratīvo aktu sākotnējā administratīvajā procesā.

No lietas materiāliem izriet, ka Ieslodzījuma vietu pārvalde pati nav novērsusi savu pieļauto kļūdu attiecībā uz pieteicēja iesnieguma izskatīšanu, kā arī Tieslietu ministrija pēc savas iniciatīvas līdz spieduma sastādīšanas brīdim nav uzsākusi administratīvo procesu no jauna un kā piekritīgā iestāde nav izskatījusi pieteicēja 2008.gada 23.janvāra iesniegumu. Vienlaikus tiesa noraida Ieslodzījuma vietu pārvaldes un Tieslietu ministrijas argumentu, ka pieteicējam sākotnēji Lēmums bija jāapstrīd Tieslietu ministrijā atbilstoši Administratīvā procesa likuma noteikumiem, jo konkrētajā gadījumā kā jau iepriekš spriedumā norādīts, Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums ir uzskatāms par speciālo tiesību normu attiecībā pret Administratīvā procesa likumu.

Savukārt Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 22.pants noteic, ka iestādes lēmums par zaudējuma atlīdzinājumu nav apstrīdams, bet ir pārsūdzams tiesā saskaņā ar Administratīvā procesa likumu. Tādējādi atzīstams, ka izskatāmajā gadījumā, nav paredzēta lēmuma par zaudējumu atlīdzināšanu apstrīdēšanas stadija. [16] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 10.pantu privātpersona var paļauties, ka iestādes rīcība ir tiesiska un konsekventa. Iestādes kļūda, kuras pieļaušanā privātpersona nav vainojama, nedrīkst radīt privātpersonai nelabvēlīgas sekas.

Ņemot vērā iepriekšminēto un to, ka Lēmums ir atzīstams par spēkā neesošu, tiesa atzīst par pamatotu pieteicēja pieteikumu par administratīvā akta izdošanu. Tiesa atzīst, ka saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 254.pantu, nepieciešams uzdot Tieslietu ministrijai izskatīt pēc būtības pieteicēja 2008.gada 23.janvāra iesniegumu par zaudējumu atlīdzināšanu un pieņemt attiecīgu lēmumu atbilstoši Valsts pārvalžu iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā noteiktajai kārtībai.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251.pantu, 253.panta pirmo daļu, 254.pantu un 289.-291.pantu, Administratīvā rajona tiesa nosprieda

apmierināt V.R. pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Atzīt par spēkā neesošu Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2008.gada 29.februāra lēmumu Nr.1/15-R/327. Uzdot Tieslietu ministrijai mēneša laikā no sprieduma stāšanās spēkā izskatīt V.R. 2008.gada 23.janvāra iesniegumu un izdot jaunu administratīvo aktu. Piedzīt no atbildētājas – Ieslodzījuma vietu pārvaldes – par labu V.R. samaksāto valsts nodevu Ls 10 (desmit latu) apmērā.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā divdesmit dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot blakus sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese (paraksts) L.Piusa

NORAKSTS PAREIZS Administratīvās rajona tiesas tiesnese L.Piusa Rīgā, 2010.gada 23.decembrī