Court allows bank's appeal to enforce loan contract against borrower and guarantor for unpaid debt.

Lietas Nr. C15315312

Lietas arhīva Nr. CA-0182-14/7

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Jelgavā, 2014.gada 19.decembrī

Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija:

tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese D.Baltā

tiesneses R.Knabe, A.Misiuna

ar sēdes sekretāri I.Kizilovu

piedaloties prasītājas pārstāvei, advokātei Ilzei Jankevičai

izskatīja atklātā tiesas sēdē civillietu AS DNB Banka prasībā pret /pers. C/ un /pers. D/ par parāda piedziņu sakarā ar /pers. C/ un /pers. D/

apelācijas sūdzību par Jelgavas tiesas 2013.gada 29.aprīļa spriedumu.

Aprakstošā daļa

Prasītāja AS DNB banka iesniedza Jelgavas tiesā prasības pieteikumu pret atbildētājām /pers. C/ un /pers. D/ par parāda piedziņu.

Prasības pieteikumā tiek norādīti turpmāk minētie apstākļi un argumenti.

AS DNB banka kā aizdevēja un atbildētāja /pers. C/ kā aizņēmēja 2007.gada 28.novembrī noslēdza kredīta līgumu Nr.8443/7H32,

saskaņā ar kuru /pers. C/ izsniegts aizdevums 50496,49 euro, noteikti procenti - 5,689% gadā par faktisko kredīta summas izmantošanas laiku no

izsniegtās un bankai neatmaksātās kredīta summas. Aizdevums bija jāatmaksā, veicot vienādus ikmēneša pamatsummas un procentu maksājumus katra

mēneša 10.datumā. Kredīta summas atmaksas sākuma datums noteikts 2008.gada 25.marts, atmaksas beigu datums - 2032.gada 27.novembris.

2007.gada 28.novembrī AS DNB banka un /pers. D/ noslēdza galvojuma līgumu Nr.8443/7H32-3 un ķīlas līgumu Nr.8443/7H32-2, lai

nodrošinātu no kredīta līguma izrietošo saistību izpildi, nodrošinot saistību ar /pers. D/ piederošu nekustamo īpašumu /adrese/.

Kopš 2011.gada 11.aprīļa kredīta ņēmēja nepildīja saistības, maksājumu kavējums pārsniedza 60 dienas. Prasītāja, izmantojot kredīta

līgumā pielīgtās tiesības, 2012.gada 11.maijā nosūtīja atbildētājām brīdinājumu, pieprasot pirmstermiņa saistību izpildi līdz 2012.gada 21.maijam.

Saistības netika izpildītas. Kopējais parāds bankai uz 2012.gada 3.aprīli ir Ls 36265,59 (51601,28 euro), kas sastāv no neatmaksātās kredīta summas –

Ls 33568,32 (47763,42 euro), nesamaksātiem procentiem par kredīta summas izmantošanu par periodu no 2011.gada 11.aprīļa līdz 2012.gada

9.aprīlim – Ls 2025,90 (2882,59 euro) un līgumsoda Ls 671,37 (955,27 euro).

Saskaņā ar kredīta līguma II daļas 10.1.apakšpunktu aprēķināts līgumsods Ls 1502,36 (2137,67 euro) par noteikto maksājumu termiņa

nokavējumu par periodu no 2008.gada 25.janvāra līdz 2012.gada 2.aprīlim, kas nepārsniedz 2% no neatmaksātās kredīta summas. Prasītāja lūdz piedzīt

līgumsodu Ls 671,37 (955,27 euro).

Pamatojoties uz Civillikuma 1278., 1290., 1304., 1319., 1326., 1587., 1692., 1698., 1702., 1716., 1717., 1720., 1722., 1753., 1756.,

1759.panta pirmo punktu., 1765., 1934., 1943. un 1945.pantu prasības pieteikumā tiek lūgts:

- piedzīt no /pers. C/ par labu prasītājai neatmaksāto aizdevuma pamatsummu Ls 33568,32 (47763,42 euro), aizdevuma lietošanas procentus

līdz 2012.gada 9.aprīlim Ls 2025,90 (2882,60 euro), līgumsodu Ls 671,37 (955,27 euro), kopā Ls 36265,59 (51601,29 euro);

- atzīt prasītājai tiesības par laiku līdz pilnīgai sprieduma izpildei saņemt 6% gadā no nesamaksātās kredīta summas Ls 33568,32 (47763,42

euro);

- atzīt prasītajai tiesības gūt apmierinājumu no ieķīlātā īpašuma /adrese/, pārdodot nekustamo īpašumu izsolē;

- ja no /pers. C/ nav iespējams piedzīt parādu vai tas ir piedzīts daļēji, piedzīt no /pers. D/ par labu prasītājai atlikušo parādu;

- piedzīt no atbildētājām prasītājas labā visus tiesāšanās izdevumus.

Paskaidrojumos par prasību atbildētājas /pers. C/ un /pers. D/ (1.sējuma lietas 71.-76.lapa) norādīja, ka celto prasību neatzīst. Norādīja uz

pielīgto procentu nesamērību, tādēļ tie samazināmi, ievērojot labas ticības principu. Norādīja, ka atbildētājas nostādītas nelabvēlīgā situācijā dēļ

neizdevīgā un draudīgā ekonomiskā stāvokļa. Uzskata, ka ieķīlātās mantas ir tās, kas jau atbild par saistību, nav bijis iespējas apspriest aizdevuma un

galvojuma līgumus, tāpēc saskatāma nevienlīdzība. Norādīja, ka aizdevuma saistība ir standartlīgums. Atbildētājas atsaucas uz Patērētāju tiesību

aizsardzības likuma regulējumu. Norādīja, ka līgums neparedz atbildētājām tiesību vienpusēji atkāpties no līguma, kas ir netaisnīgi.

Prasītāja 2013.gada 15.aprīlī iesniegusi prasības pieteikuma precizējumus, samazinot prasījumu daļā par procentiem, lūdzot no atbildētājām

piedzīt procentus Ls 1686,47 (2399,63 euro) par periodu no 2011.gada 11.aprīļa līdz 2012.gada 28.maijam (lietas 1.sējuma 90.lapa).

Jelgavas tiesā prasītājas pārstāve /pers. E/ paskaidroja, ka prasītāja aizdevuma lietošanas procentus beigusi rēķināt 2012.gada 9.aprīlī (lietas

1.sējuma 117.lapa).

Ar Jelgavas tiesas 2013.gada 29.aprīļa spriedumu prasība apmierināta.

Tiesa nosprieda: piedzīt no /pers. C/ par labu AS DNB banka neatmaksāto aizdevuma pamatsummu Ls 33568,32, aizdevuma lietošanas

procentus līdz 2012.gada 9.aprīlim Ls 1686,47, līgumsodu Ls 671,37, tiesas izdevumus Ls 658,16, piedziņu vēršot uz /pers. C/ naudas līdzekļiem,

kustamu mantu, nekustamo īpašumu, kā arī ieķīlāto nekustamo īpašumu – dzīvokļa īpašumu /adrese/, kadastra numurs /numurs A/, piederošu /pers. D/,

kas ieķīlāts par labu AS DNB banka; piedziņas neiespējamības gadījumā no /pers. C/, piedzīt no /pers. D/ par labu AS DNB banka neatmaksāto

aizdevuma pamatsummu Ls 33568,32, aizdevuma lietošanas procentus līdz 2012.gada 9.aprīlim Ls 1686,47, līgumsodu Ls 671,37, tiesas izdevumus Ls

658,16; noteikt AS DNB banka tiesības saņemt par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles dienai) 6% gadā no piespriestās, bet neatmaksātās aizdevuma

pamatsummas; noteikt termiņu sprieduma labprātīgai izpildei 10 dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Pirmās instances tiesa no lietā iesniegtā 2007.gada 28.novembra kredīta līguma Nr.8443/7H32 un tā grozījumu Nr.1, Nr.2 un Nr.3

kopijām konstatējusi aizdevuma saistību starp AS DnB NORD Banka un /pers. C/, nodibinot pušu pielīgto aizdevuma summu 43296,49 euro, kas ar

grozījumiem palielināta līdz 50496,49 euro, par procentu likmi 5,689%, par aizdevuma atmaksas termiņu - 2032.gada 27.novembris. Tiesa konstatējusi

no maksājuma uzdevuma, ka aizdevums izsniegts.

Tiesa atzinusi, ka noslēgtais kredīta līgums ar attiecīgajiem grozījumiem vērtējams kā aizdevuma līgums un par līguma būtiskām sastāvdaļām

noslēgts atbilstoši Civillikuma prasībām, nav apstrīdēts, līdz ar to ir saistošs līgumslēdzējpusēm, ka pušu tiesiskās attiecības apspriežamas no aizdevuma

līguma tiesiskajām attiecībām.

Tiesa atsaukusies uz Civillikuma 1587., 1934., 1753. un 1946.panta pirmo daļu.

Izvērtējot lietā atmaksas grafiku, parāda summas aprēķinu, izsniegtā un atmaksātā kredīta pamatsummas uzskaitījumu, aprēķināto un

samaksāto procentu uzskatījumu, pirmās instances tiesa norādījusi, ka minētie pierādījumi apstiprina neatmaksātā aizdevuma apmēru, neatmaksāto

procentu apmēru, kā arī atmaksātās summas. Tiesa neapšaubīja aprēķinu, kā arī to, ka pieļauts samaksas kavējums, jo kredīta atmaksas kavējums

pārsniedza 60 dienas.

Tiesa norādījusi, ka atbildētājas pilnīgu aizdevuma apmaksu nav pierādījušas, jo samaksa, pēc Civillikuma 1838.panta noteikumiem,

jāpierāda tam, kas to apgalvo.

Tiesa atzinusi prasītājas tiesības izbeigt līgumu pirms termiņa sakarā ar saistību izpildes kavējumu, jo kredīta līguma II daļas

10.5.apakšpunktā tādas tiesības pielīgtas un maksājumi pēc līguma apstiprina, ka pieļauts līguma pārkāpums, nokavējums sācies no 2010.gada

septembra.

Tiesa izvērtējusi prasītājas 2012.gada 11.maija brīdinājumu, kurā pieprasīta pilnīga saistību izpilde, paziņots par vienpusēju atkāpšanos no

līguma (lietas lapa 31-33).

Jelgavas tiesa, norādot, ka sakarā ar daļēji apmaksāto kredītu prasītāja precizējusi aizdevuma procentu parādu, kas apstiprinās ar parāda

summas aprēķinu, izsniegtā un atmaksātā kredīta pamatsummas uzskaitījumu, aprēķināto un samaksāto procentu uzskaitījumu, secinājusi, ka aizdevuma

procentu parāds pieprasīts par laiku līdz prasītāja atkāpusies no līguma. Tiesa atzinusi, ka prasītāja pamatoti pēc līguma izbeigšanas saņemtās summas

ieskaitījusi aizdevuma procentu dzēšanai, jo saņemtie maksājumi ieskaitīti maksājuma parādā, kurš visvairāk apgrūtina - procentu parādā, kuram iestājies

termiņš, tādējādi to vērtējot, kā atbildētāju interesēs izdarītu samaksas ieskaitījumu.

Tādējādi tiesa atzinusi neatmaksātā aizdevuma Ls 33568,32 un procentu par aizdevuma lietošanu parāda Ls 1686,47 piedziņu.

Tiesa norādījusi, ka ar kredīta līguma II daļas 10.1.apakšpunktu apstiprinās pielīgtais, ka par maksājuma grafikā noteikto maksājumu

atmaksas termiņu un apmēru neievērošanu, aizņēmējam ir pienākums maksāt līgumsodu 0,3% apmērā no termiņā nesamaksātās summas par katru

kavējuma dienu.

Atsaucoties uz Civillikuma 1716., 1717. un 1720.pantu un norādot, ka līgumsoda maksāšanas pienākums iestājies pašu atbildētāju saistību

neizpildes rezultātā, tiesa uzskatījusi, ka uz prasības celšanas brīdi prasītājas pieprasītā līgumsoda aprēķins nav pretējs Civillikuma 1.pantā noteiktajam

labas ticības principam, un tiesai nav pamata apšaubīt šādu aprēķinu, tas ir samērīgs attiecībā pret pamatparādu. Tiesa norādījusi, ka līgumsoda

aprēķinam atbildētājas iebildumus nav cēlušas, kā arī nav apstrīdējušas to. Tā kā līgumsods pieprasīts par laiku līdz prasītāja vienpusēji atkāpusies no

līguma noteikumiem, tiesa uzskatījusi, ka tiesas secinājums nav pretējs arī Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.pantā noteiktam par pārmērīgām soda

sankcijām.

Norādot, ka prasītāja pierādījusi pamatparāda, procentu un līgumsoda prasījumu pamatotību un saistības nav pildītas pienācīgi, pieļauts

nokavējums, tad tiesa atzinusi prasītājas prasījumu par neatmaksāto aizdevumu Ls 33568,32, procentu par aizdevuma lietošanu parāda Ls 1686,47 un

līgumsoda Ls 671,37 piedziņu par pamatotu, ievērojot Civillikuma 1590.pantu, ka katrai pusei ir pret otru prasības tiesība par līguma izpildīšanu.

Attiecībā uz atbildētāju iebildumiem, ka pielīgtā aizdevuma procentu likme ir nesamērīgi augsta un neatbilst labas ticības principam, tādējādi

samazināma, pirmās instances tiesa, atsaucoties uz kredīta līgumā I daļā norādīto, uz galvojuma līgumā norādīto, secinājusi, ka pušu attiecības ir

vērtējamas, piemērojot ne tikai Civillikuma normas, bet arī Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normas, kas bija spēkā pušu attiecību rašanās brīdī.

Tiesa atsaukusies uz Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta trešo daļu, kas noteic, ka līguma noteikums, kuru līgumslēdzējas puses

savstarpēji nav apspriedušas, ir netaisnīgs, ja tas pretēji labticīguma prasībām rada būtisku neatbilstību līgumā noteiktajās līgumslēdzēju

pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājiem. Tāpat uz minētā likuma 6.panta trešajā daļā norādīto, ka par netaisnīgiem uzskatāmie līguma

noteikumi, to starpā, noteikumi, kas uzliek patērētājam, kurš neizpilda līgumsaistības, neproporcionāli lielu līgumsodu (likuma redakcija spēkā saistības

rašanās laikā).

Pirmās instances tiesa norādījusi, ka Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 5.panta otrās daļas 5.punkts, kurā noteikts, ka līguma noteikumi ir

pretrunā ar līgumslēdzēju pušu tiesiskās vienlīdzības principu, ja tie patērētāju nostāda neizdevīgā stāvoklī un ir pretrunā ar labticīguma

prasībām, jātulko sistēmiski ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8.panta ceturto daļu. Saskaņā ar šo normu izdoti Ministru kabineta noteikumi

Nr.257 „Noteikumi par patērētāja kreditēšanas līgumu,” kas bija spēkā aizdevumu izsniegšanas brīdī līdz 2008.gada 1.septembrim, kuru 11.1.punktā

noteikts, ka kreditēšanas līgumā ietverama informācija par gada procentu likmi, kā arī 11.9.punktā noteikts, ka kreditēšanas līgumā ietverama

informācija par atbildību par līgumsaistību pārkāpumiem.

Tādējādi tiesa secinājusi, ka gada procentu likmes un līgumsoda iekļaušana līgumā atbilst gan Civillikumam, gan Patērētāju tiesību aizsardzības

likumam, un tā esamība līgumā pati par sevi nav netaisnīgs līguma noteikums. Tiesa uzskatījusi, ka tiesiskajās attiecībās, sakarā ar sodoša rakstura

tiesisko līdzekļu piemērošanu, par vispārēju principu tiesībās ir atzīstams soda samērīguma princips, kas arī vērtējams tiesas ieskatā atbilstoši vispārējām

normām.

Atsaucoties uz Civillikuma 1.pantā noteikto labas ticības principu, tiesa norādījusi, ka taisnības un saprātīguma kategorijām jāatbilst samērīgumam,

tāpēc Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta trešās daļas 4.punktā noteiktais netaisnīgums un neatbilstība, kas rada neatbilstību līgumā noteiktajās

līgumslēdzēju pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētajam, var izpausties vienīgi līgumsoda lielumā. Tāpat tiesa norādījusi, ka no Patērētāju tiesību

aizsardzības likuma normām izriet, ka ne katrs neapspriests līguma noteikums ir atzīstams par netaisnīgu. Tulkojot Patērētāju tiesību aizsardzības likuma

6.pantu pēc teleoloģiskās tiesību normu iztulkošanas metodes un apskatot Padomes Direktīvas 93/13 EEK „Par negodīgiem noteikumiem patērētāju

līgumos” preambulu, tiesa secinājusi, ka likumdevējs ir vēlējies aizsargāt patērētāju kā vājāku darījuma pusi pret pakalpojuma sniedzēju ļaunprātīgu

pilnvaru izmantošanu un tiesību samazināšanu patērētājam, tātad arī pret nesamērīga līgumsoda prasījumiem. Tāpat tiesa nesecinājusi, ka no minētā

neizriet, ka likumdevēja griba bijusi pavisam atbrīvot patērētāju no atbildības līgumsaistību pārkāpumu gadījumos.

Pieprasīto līgumsodu Ls 671,37 tiesa novērtējusi kā samērīgu un taisnīgu, kā arī attiecībā uz aizdevuma lietošanas procentu noteikumu ietveršanu

kreditēšanas līgumā tiesa nav saskatījusi nekādus atbildētāju kā patērētāju tiesību pārkāpumus.

Attiecībā uz atbildētāju paskaidrojumos norādīto, ka pielīgtā aizdevuma procentu likme ir nesamērīgi augsta un neatbilst labas ticības principam,

tādējādi samazināma, tiesa uzskatījusi, ka šādi iebildumi nav pamatoti papildus jau norādītā Patērētāju tiesību aizsardzības likuma kontekstā, arī ņemot

vērā, ka līgumā noteiktā procentu likme par aizdevuma lietošanu pat nepārsniedz Civillikumā noteikto likumisko procentu likmi 6% gadā (Civillikuma

1756.pants), kā arī to, ka puses vienojušās par šādu aizdevuma procentu likmi un likums aizdevuma procentu samaksu nosaka par pienākumu (1756.,

1753.,1759.,1946.pants). Tiesa norādījusi, ka Civillikums nosaka tiesas tiesības parādnieka atsvabināšanā no parādniekam neizdevīgām sekām, kas

iestājušās nokavējuma gadījumā, bet kredīta līgumā noteiktie 5,689% gadā pielīgti par aizdevuma lietojumu, ne nokavējumu.

Tiesa uzskatījusi, ka vienpusēja līguma uzteikuma tiesība, pie apstākļiem, ka kavējums pārsniedz 60 dienas, nav vērtējama kā netaisnība

atbildētāju kā patērētāju interesēm, kas pasliktinātu atbildētāju stāvokli, jo arī atbildētājam ir pienākums saistību izpildīt labā ticībā, un šajā gadījumā

līguma uzteikšana ir atbildētāju interesēs, jo procentu samaksas pienākums iestājas tikai līdz līguma izbeigšanas brīdim, ne kā pielīgts, kā arī soda

sankcijas netiek pārmērīgi rēķinātas un audzētas, jo prasītājai, neizbeidzot līgumu, būtu tiesības piemērot līgumā noteikto līgumsodu līdz bezgalībai.

Jelgavas tiesa norādījusi, ka Patērētāju tiesību aizsardzības likuma kontekstā aizņēmējs pieļāvis būtisku līguma pārkāpumu, jo maksājumi kavēti ilgāk par

60 dienām (Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8.1 panta ceturtās daļas 1.punkts) un šajā gadījumā līguma vienpusēja izbeigšana no kreditora puses

vērtējama kā samērīga rīcība attiecībā pret šādas tiesības neizmantošanas sekām.

Tā kā prasība celta prasības kārtībā, ne bezstrīdus kārtībā, tiesa norādījusi, ka atbildētāju atsauce uz Civilprocesa likuma noteikumiem par

tiesvedību saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanu nav pamatota.

Norādot, ka ekonomiskā krīze valstī, darba algas neesamība vai samazinājums nevar būt par pamatu parādnieka atbrīvošanai no atbildības

saistību pildīšanai, jo tie ir objektīvi kritēriji, kuru riskiem pakļauti visi gan kredītņēmēji, gan kredītdevēji, tiesa uzskatījusi, ka kredītņēmējam, uzņemoties

saistības, arī pašam pienākums kritiski izvērtēt savas iespējas segt kredītsaistības vai galvot par kredītsaistībām, uzņemoties atbildēt parādnieka vietā.

Tādējādi Jelgavas tiesa atzinusi, ka prasītāja pierādījusi atbildētāju pienākumu atbildēt prasītājai par saistībām norādītajā apmērā, jo tiesīga

vienošanās jāpilda.

Tiesa secinājusi no ķīlas līguma ar grozījumiem, ka kredīta līguma saistības nodrošinātas ar atbildētājas /pers. D/ nekustamā īpašuma

dzīvokļa īpašuma /adrese/ķīlu, kas nostiprināta kā hipotēka zemesgrāmatā.

Nodibinot, ka 2007.gada 28.novembrī starp prasītāju un atbildētāju /pers. D/ noslēgts galvojuma līgums Nr. 8443/7H32-2, ar kuru

atbildētāja /pers. D/ uzņēmusies pienākumu atbildēt pilnā apjomā par aizņēmējas /pers. C/ saistībām pret kreditoru kā pats parādnieks un atteikusies no

tiesībām prasīt, lai kreditors ar piedziņu vispirms vēršas pie aizņēmēja, Jelgavas tiesa, atsaucoties uz Civillikuma 1702.pantu, atzinusi prasītājas tiesības

prasīt parādu no atbildētājas /pers. D/ gadījumā, ja parāda piedziņa nav iespējama no aizņēmējas /pers. C/, kā no saistību pastiprinājuma izrietošas

atbildības, kā to lūdz prasītāja.

Norādot, ka piedziņa no galvotāja izdarāma, ja piedziņa nav iespējama no galvenā parādnieka un ķīla, kas ieķīlāta prasītājas prasījuma

nodrošināšanai pieder galvotājai un likums nosaka, ka kreditors var meklēt apmierinājumu no ieķīlātas lietas un prasīt tās pārdošanu (Civillikuma

1319.pants), Jelgavas tiesa, atsaucoties uz Civillikuma 1304. un 1367.pantu, norādījusi, ka ķīla nodibināta ar līgumu un ierakstīta zemesgrāmatā, un

neatkarīgi no tā, ka parāds piedzenams no galvenā parādnieka, kurš nav ķīlas īpašnieks, lai arī spriedumā izpildes līdzekļi nav norādāmi, tiesa atzinusi, ka

šajā gadījumā spriedumā nosakāma piedziņas vēršana uz ieķīlāto nekustamo īpašumu.

Jelgavas tiesa nodibinājusi no Uzņēmumu reģistra ziņām prasītājas nosaukuma maiņa uz AS DNB banka.

Par minēto spriedumu atbildētājas /pers. C/ un /pers. D/ iesniegušas apelācijas sūdzību, norādot, ka pārsūdzēto spriedumu uzskata par

nepamatotu, prettiesisku un atceļamu turpmāk minēto argumentu dēļ.

Tiesa nav ievērojusi Civilprocesa likuma 93.panta, 97.panta pirmās un trešās daļas noteikumus un pieņēmusi spriedumu uz vienas puses

izklāstītiem argumentiem.

Iepazīstoties ar līgumiem, bija jākonstatē, ka to noteikumi ne tikai ir prettiesiski, jo neatbilst Patērētāju tiesību aizsardzības likuma prasībām,

bet arī atzīstami par spēkā neesošiem no to noslēgšanas brīža.

Atbilstoši Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta astotajai daļai pakalpojuma sniedzējs nedrīkst bez apspriešanas piedāvāt

patērētājam noslēgt tādus līgumu noteikumus, kas atbilstoši minētajam likumam pārkāpj pušu vienlīdzības principu vai ir uzskatāmi par netaisnīgiem. Bija

nepieciešams izvērtēt prasītājas līgumu noteikumu atbilstību tiesību normām, un kādos gadījumos vienlīdzības princips tiek uzskatīts par pārkāptu un

līguma noteikumi – par netaisnīgiem.

Izvērtējot konkrētās lietas apstākļus, redzams, ka kredīta līguma noteiktais līgumsods ir neproporcionāli liels, salīdzinoši ar Civillikuma

1765.pantu, ka kredīta līguma II daļas 10.4.apakšpunktā noteiktais līgumsods – 10% no neatmaksātās kredīta summas par saistību neizpildi saskaņā ar

maksājumu grafiku, vai pārkāpjot citus līguma īpašos nosacījumus, ir neproporcionāli liels, kā arī šis kredīta līguma noteikums ir neskaidrs, jo no līguma

redakcijas nav skaidrs, par kādiem pārkāpumiem tas var tikt piemērots un vai tas ir vienreizējs maksājums, vai tiek aprēķināts par katru pārkāpuma

gadījumu, vai katru dienu, kad iespējami pastāv šāds pārkāpums.

Kredīta līguma 10.5.apakšpunkts, kas piešķir bankai tiesības vienpusēji atkāpties no līguma un pieprasīt pirmstermiņa aizdevumu atmaksu,

un uzliek aizņēmējam pienākumu pildīt prasības 20 darba dienu laikā no attiecīga paziņojuma nosūtīšanas dienas, bija jāvērtē kā netaisnīgs vadoties no

Patērētāju tiesību aizsardzības likuma trešās daļas 8.punkta (tā sūdzībā norādīts), jo aizdevējam piešķirtās tiesības nav samērīgas ar aizņēmēja pieļauto

saistību pārkāpumu, kā rezultātā aizņēmēju nostāda neizdevīgākā situācijā.

Līguma noteikumi netika apspriesti, diskutēti un mainīti pirms līgumu slēgšanas. Vadoties no Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta

piektajā daļā ietvertās prezumpcijas, ņemot vērā, ka prasītāja veic darījumus uz tipveida līguma pamata, līguma parakstīšana pati par sevi nerada pamatu

pieņēmumam, ka līguma noteikumi apspriesti.

Ņemot vērā, ka netika izskaidroti līguma noteikumi un to neizpildīšanas sekas, kā arī atbildētāju speciālo zināšanu trūkums izmantots, lai

piedabūtu noslēgt netaisnīgos līgumus, apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata šos darījumus par spēkā neesošiem no noslēgšanas brīža.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas atsaucas arī uz Civillikuma 1440. un 1592.pantu.

Apelācijas sūdzībā tiek lūgts prasību noraidīt.

Rakstveida paskaidrojumos par apelācijas sūdzību prasītāja norādījusi (lietas 1.sējuma 229.-231.lapa), ka sūdzību uzskata par nepamatotu

un noraidāmu turpmāk norādīto apsvērumu dēļ.

Atbildētāju atsauce uz Civillikuma 1765.pantu ir nepamatota, jo pants regulē procentu, nevis līgumsoda apmēru. Sūdzībā nav vērtēts un

pamatots, kā izpaužas kredīta līgumā noteiktā līgumsoda neproporcionalitāte.

Līgumsods Ls 1502,36 aprēķināts saskaņā ar kredīta līguma II daļas 10.1.apakšpunktu, turklāt prasītāja lūgusi piedzīt līgumsodu

samazinātā apmērā – tikai 2% no neatmaksātās kredīta summas, t.i., Ls 671,37 (995,27 euro). Tādējādi prasītāja līgumsodu nav aprēķinājusi saskaņā ar

kredīta līguma II daļas 10.4.apakšpunktu. Līdz ar to sūdzībā norādītais par kredīta līguma minētā apakšpunkta noteikumu nav attiecināms uz lietu, jo

prasītāja šo kredīta līguma II daļas 10.4.apakšpunktu pret atbildētājām nepiemēro.

Tiesa spriedumā līguma noteikumus vērtējusi, vadoties arī no patērētāju tiesību

aizsardzības viedokļa un strīda risinājumā nav piemēroti netaisnīgi līguma noteikumi.

Par tiesībām vienpusēji atkāpties no līguma un pieprasīt pirmstermiņa aizdevuma atmaksu, prasītāja paskaidrojumos norādījusi, ka

pievienojas pirmās instances tiesas pamatojumam un ņem vērā Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2012.gada 7.marta spriedumā lietā

Nr.SKC-115/2012 paustai atziņai, ka „(...) aizliegums vienpusēji atkāpties no līguma pastāv tad, ja pretējā puse (patērētājs) nepārkāpj līguma

noteikumus (...).”

Paskaidrojumos norādīts, ka sūdzībā atsauce uz Civillikuma 1440.pantu ir nepamatota, jo atbilstoši Civilprocesa likuma 93.panta pirmajai

daļai sūdzībai nav pievienots neviens pierādījums, kas pierādītu, ka atbildētājas līgumu parakstījušas maldībā, ar viltu vai spaidiem.

Līgumi noslēgti atbilstoši Civillikuma 1403.pantam, un prasītāja pret atbildētājām nav piemērojusi nevienu netaisnīgu līgumu noteikumu

vadoties no patērētāju tiesībām.

Prasītājas ieskatā sūdzībā nepamatoti dota atsauce uz Civillikuma 1592.pantu, jo ar līgumiem netiek veicināts nekas pretlikumīgs, netikumīgs

vai negodīgs.

Prasītāja lūdz apelācijas sūdzību noraidīt.

Ar Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2014.gada 24.aprīļa lēmumu ierosināta apelācijas tiesvedība un lieta nolikta izskatīšanai

(lietas 1.sējuma 234.lapa).

Tiesas sēdē apelācijas sūdzības iesniedzējas /pers. C/ un /pers. D/ nav ieradušās atkārtoti. Par tiesas sēdi 2014.gada 10.decembrī pulksten

15.00 paziņots likumā noteiktā kārtībā 2014.gada 28.oktobrī (lietas 2.sējuma 5.lapa).

No apelācijas sūdzības iesniedzējas /pers. C/ lietā 2014.gada 5.decembrī saņemts iesniegums ar lūgumu atlikt lietas skatīšanu sakarā ar

darba specifiku (2014.gada 26.novembra rīkojums par komandējumu no 2014.gada 4.decembra līdz 18.decembrim) (lietas 2.sējuma 7., 8.lapa).

Civillietu tiesu kolēģija noskaidroja, ka atbildētājai /pers. C/ pasta sūtījums RR439715123LV ar tiesas pavēti tika piegādāts laicīgi

2014.gada 3.novembrī (www.pasts.lv/lv/kategorija/sutijumu_sekošana/?id= RR439715123LV), bet rīkojums par komandējumu izdots tikai 2014.gada

26.novembrī, līdz ar to atbildētāja /pers. C/, vēloties piedalīties tiesas sēdē, bija tiesīga paziņot par to darba devējam, ievērojot jau identisku situāciju ar

neierašanos iepriekšējā tiesas sēdē (lietas 1.sējuma 239., 240.lapa).

Apelācijas sūdzības iesniedzējas /pers. D/ neierašanās attaisnojošie iemesli tiesai nav zināmi. Pasta sūtījums uz atbildētājas /pers. D/

deklarēto dzīvesvietu: /adrese/, atgriezts tiesai ar piezīmi: „adresātu nesastapu mājās, atstāts aicinājums” (lietas 2.sējuma 6.lapa). Tā kā tiesas dokumenti

atbildētājai /pers. D/ piegādāti pēc tās deklarētās dzīvesvietas adreses, saskaņā ar Civilprocesa likuma 56.1 panta pirmo daļu uzskatāms, ka personai ir

paziņots par tiesas sēdes laiku un vietu un tiesas dokumenti ir izsniegti septītajā dienā no nosūtīšanas dienas ar pasta sūtījumu.

Noklausoties prasītājas pilnvarotās personas advokātes Ilzes Jankevičas viedokli, Civillietu tiesu kolēģija nolēma apelācijas sūdzības

iesniedzēju neierašanos atzīt par neattaisnotu un izskatīt lietu bez atbildētāju /pers. C/ un /pers. D/ klātbūtnes.

Tiesas sēdē prasītājas pilnvarotā persona advokāte Ilze Jankeviča prasību uzturēja atbilstoši prasības pieteikumam un tā precizējumiem,

apelācijas sūdzību neatzina.

Motīvu daļa

Izvērtējot prasītājas pilnvarotās personas paskaidrojumus, pārbaudot lietas materiālus un pamatojoties uz apstākļiem, kas nodibināti ar

pierādījumiem lietā, Civillietu tiesu kolēģija secina, ka apelācijas instances tiesā izskatāmā AS DNB banka prasība pret /pers. C/ un /pers. D/ par parāda

piedziņu ir pamatota un apmierināma.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 426.panta pirmajai daļai apelācijas instances tiesai jāizskata lietu pēc būtības sakarā ar apelācijas sūdzību tādā

apjomā, kā lūgts šajā sūdzībā.

Vadoties no minētās procesuālās tiesību normas, Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka lietas izskatīšanas robežas apelācijas instances tiesā ir

nosakāmas pēc uzturētā prasības pieteikuma pret atbildētājām, pārsūdzētā sprieduma atkarībā no apelācijas sūdzības satura.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 430.panta trešo daļu fakti, kas konstatēti pirmās instance tiesā, apelācijas instances tiesā nav

jāpārbauda, ja tie nav apstrīdēti apelācijas sūdzībā.

Apelācijas sūdzībā netiek apstrīdēti pirmās tiesas konstatētie fakti, ka AS DnB NORD Banka, tagad DNB banka, un atbildētāja /pers. C/

2007.gada 28.novembrī noslēdza kredīta līgumu Nr.8443/7H32, saskaņā ar kuru prasītāja izsniegusi atbildētājai aizdevumu 43296,49 euro ar procentu

likmi 5,689% gadā un ar atmaksas termiņu - 2032.gada 27.novembris, ka saskaņā ar 2008.gada 10.janvāra, 2008.gada 10.aprīļa un 2009.gada

27.jūnija noslēgtiem grozījumiem Nr.1, Nr.2 un Nr.3 2007.gada 28.novembra kredīta līgumā Nr.8443/7H32 aizdevuma summa palielināta līdz 50496,49

euro, ka 2007.gada 28.novembrī starp prasītāju un atbildētāju /pers. D/ noslēgts galvojuma līgums Nr.8443/7H32-2, ar kuru atbildētāja /pers. D/

uzņēmusies pienākumu atbildēt pilnā apjomā par aizņēmējas /pers. C/ saistībām pret kreditoru kā pats parādnieks, ka 2007.gada 28.novembrī starp

prasītāju un atbildētāju /pers. D/ noslēgts ķīlas līgums Nr.8443/7H32-2 un 2008.gada 10.aprīļī ķīlas līguma grozījumi, saskaņā ar kuriem /pers. D/

ieķīlājusi sev piederošo nekustamo īpašumu /adrese/visu ķīlas ņēmēja prasījumu nodrošināšanai, kas izriet no ķīlas ņēmēja un /pers. C/ starpā noslēgtā

kredīta līguma Nr.8443/7H32 un tā grozījumiem.

Apelācijas sūdzībā netiek apstrīdēti pirmās tiesas konstatētie fakti, ka pieļauts aizdevuma atmaksas un procentu maksājumu kavējums, ka

2012.gada 11.maijā prasītāja nosūtījusi atbildētājām brīdinājumu ar paziņojumu, ka banka vienpusēji atkāpjas no kredīta līguma, ka aizdevuma procentu

parāds pieprasīts par laiku līdz prasītāja atkāpusies no līguma, ka pēc prasības celšanas prasītāja precizējusi aizdevuma procentu parāda apmēru,

saņemtos maksājumus pēc vienpusējas atkāpšanās no līguma ieskaitot aizdevumu procentu dzēšanai, ka neatmaksātā aizdevuma summa ir 47763,42

euro un neatmaksātie aizdevuma lietošanas procenti par laiku līdz 2012.gada 9.aprīlim ir 2399,63 euro.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 432.panta piekto daļu ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais

pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma

motivācijai. Šādā gadījumā šā likuma 193.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.

Izskatot konkrēto AS DNB banka prasību par neatmaksātā aizdevuma pamatsummas 47763,42 euro, aizdevuma lietošanas procentu par

laiku līdz 2012.gada 9.aprīlim 2399,63 euro un līgumsoda 955,27 euro, kas izriet no 2007.gada 28.novembra kredīta līguma Nr.8443/7H32 ar

vēlākiem grozījumiem, piedziņu no /pers. C/ un /pers. D/, Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka Jelgavas tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un

pilnībā pietiekams, līdz ar to pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai, atkārtoti to neizklāstot.

Izvērtējot apelācijas sūdzības argumentus, Civillietu tiesu kolēģija secina, ka apelācijas sūdzībā norādītie argumenti nav pamatoti.

Apelācijas instancē pusēm ir strīds par līgumsodu.

Lietā no pušu paskaidrojumiem izriet, ka netiek apstrīdēts fakts, ka atbildētāja /pers. C/ kā kredītņēmēja ir atzīstama par patērētāju, bet

prasītāja AS DNB banka - par pakalpojuma sniedzēju, ka noslēgto līgumu noteikumiem jāatbilst Patērētāju tiesību aizsardzības likuma prasībām.

No apelācijas sūdzības satura Civillietu tiesu kolēģija secina, ka atbildētājas kredīta līguma II daļas 10.4.apakšpunkta noteikumus par

līgumsodu uzskata par neapspriestu, netaisnīgu un spēkā neesošu.

Kredīta līguma II daļas 10.4.apakšpunktā pielīgts - ja kredītņēmējs neizmanto kredītu (tā daļu) līgumā noteiktajam mērķim vai pārkāpj

līguma īpašos noteikumos vai neveic maksājumus saskaņā ar grafiku ilgāk kā 60 (sešdesmit) dienas, kredītņēmējs maksā bankai līgumsodu 10% apmērā

no neatmaksātās kredīta summas.

Kā redzams no prasības pieteikuma satura un prasītājas paskaidrojumiem par apelācijas sūdzību, prasītāja līgumsodu aprēķinājusi, to

samazinot, atbilstoši kredīta līguma II daļas 10.1.apakšpunktam, nevis 10.4.apakšpunktam.

Ņemot vērā, ka pirmās instances tiesa piedzenamo līgumsodu nav vērtējusi atbilstoši kredīta līguma II daļas 10.4.apakšpunktam, tāpat

ņemot vērā, ka prasītāja šo kredīta līguma noteikumu pret atbildētājām nepiemēro, Civillietu tiesu kolēģijai saskaņā ar Civilprocesa likuma 426.panta

pirmo daļu nav pamata šī līguma noteikumus vērtēt atbilstoši Patērētāju tiesību aizsardzības likuma prasībām (lietas izskatīšanas robežas).

Līdz ar to atbildētāju norādītie iebildumi sūdzībā, ka pirmās instances tiesa nav ievērojusi Civilprocesa likuma 93.panta, 97.panta pirmās un

trešās daļas noteikumus, nav pamatoti.

Apelācijas sūdzībā atbildētājas norādījušas, ka kredīta līgumā noteiktais līgumsods ir neproporcionāli liels salīdzinoši ar Civillikuma

1765.pantu.

Prasītāja līgumsodu 955,27 euro aprēķinājusi atbilstoši kredīta līguma II daļas 10.1.apakšpunktam par kredīta līgumā atrunāto maksājumu

kavējumu kredīta līguma darbības laikā par periodu no 2008.gada 25.janvāra līdz 2012.gada 2.aprīlim, kas nepārsniedz 2% no neatmaksātās kredīta

summas, un pamatojoties uz Civillikuma 1716., 1717. un 1722.pantu.

Savukārt Civillikuma 1756.pants noteic likumisko procentu apmēru par naudas summas lietošanu vai kavējumu, kas nav attiecināms uz

līgumsodu, jo likumisko procentu uzdevums atbilstoši procentu jēdzienam (Civillikuma 1753.pants) ir nodrošināt ienākumus, ko dod kapitāls arī pie

parāda samaksas nokavējuma.

Atbilstoši tiesību doktrīnā izteiktajai atziņai procentu kā atlīdzības par sveša kapitāla lietošanas atvēlējumu vai atdošanas kavējumu galvenā

funkcija ir nodrošināt tirgus ekonomikai raksturīgo ekvivalenci, kas ietver pieņēmumu, ka kapitāls parasti nes augļus. Procentiem nedrīkst piedēvēt soda

raksturu un jaukt to ar procentos izteiktu līgumsodu. Nokavējuma gadījumā procentu maksāšanas pienākums iedarbojas kā pamudinājums parāda

ātrākai nokārtošanai” (skat. Torgāns K. Saistību tiesības. I daļa. Mācību grāmata. TNA, Rīga, 2006, 145.lpp.).

Līdz ar iepriekš minēto Civillietu tiesu kolēģija uzskata, ka sūdzības iesniedzēju atsauce uz Civillikuma 1765.pantu, vērtējot līgumsoda

apmēru, nav pamatota.

No lietā kredīta atmaksas un procentu samaksas grafika (lietas 1.sējuma 25.-30.lapa), parāda aprēķiniem (lietas 1.sējuma 39., 40.-41.,

42.-45., 46.-53., 91., 92.-93., 94.-97., 98.-105.lapa) redzams, ka atbildētāja /pers. C/ regulāri kavējusi maksājumus un maksājusi prasītājas aprēķināto

līgumsodu līguma darbības laikā.

Lietā nav strīda, ka kredīta atmaksas kavējums pārsniedzis 60 dienas.

Augstākās tiesas Civillietu departaments 2014.gada 28.februāra spriedumā civillietā Nr.SKC-29/2014 secinājis, atsaucoties uz Augstākās

tiesas 2013.gada apkopojumā „Tiesu prakse līgumsodu piemērošanā” 25. un 73.lpp. norādīto, ka tiesām, izskatot pret patērētajiem celtās prasības par

līgumsoda piedziņu, ir jāņem vērā parādnieka kā patērētāja īpašais statuss un tiesību aktos ietvertais tiesību aizsardzības regulējums. Patērētāju tiesību

aizsardzības likuma 6.panta trešās daļas 4.punkts un 5.panta otrās daļas 5.punkts norāda uz tiesas pienākumu vērtēt, vai līgumā nav noteikts

neproporcionāli liels līgumsods un līguma noteikumi, nostādot patērētāju neizdevīgā stāvoklī, nav pretrunā ar labas ticības principu. Tāpat tiesām jāapsver

minētā likuma 6.panta trešās daļas 11.punkta piemērošana.

Jelgavas tiesa, līgumsodu, kas aprēķināts atbilstoši kredīta līguma II daļas 10.1.apakšpunkta noteikumiem un nepārsniedz 2% no

neatmaksātās kredīta summas, vērtējusi gan atbilstoši Civillikuma 1.pantā ietvertajam labas ticības principam, gan Patērētāju tiesību aizsardzības likuma

aspektā, secinot, ka tas ir samērīgs attiecībā pret pamatparādu 47763,42 euro.

Arī Civillietu tiesu kolēģija uzskata, ka pieprasītais līgumsods 955,27 euro ir samērīgs attiecībā pret pamatparādu, tāpat ar kavējuma ilgumu

un ar saistību nepienācīgas izpildes rezultātā potenciāli iespējamiem zaudējumiem. Tas nenostāda atbildētājas neizdevīgā stāvoklī un būtiski neapgrūtina

parāda samaksu. Pieprasītais līgumsods ir taisnīgi un samērīgi ierobežots līdz 2 % no pamatparāda summas, ņemot vērā, ka par maksājumu kavējumu

netiek prasīti likumiskie nokavējuma procenti par laiku, kad prasītāja vienpusēji atkāpusies no kredīta līguma.

Norādāms, ka Civillikuma 1716.panta trešā daļa redakcijā, kas ir spēkā no 2014.gada 1.janvāra, noteic, ka līgumsods par saistību

nepienācīgu izpildi vai neizpildīšanu īstā laikā (termiņā) var tikt noteikts pieaugošs, taču kopumā ne vairāk par 10 procentiem no

pamatparāda vai galvenās saistības apmēra.

Lai arī pušu līgumattiecību laikā un laikā, par kuru aprēķināts līgumsods, minētā tiesību norma nebija spēkā, tomēr Civillietu tiesu kolēģija

uzskata, ka minētā norma ar dinamiskās iztulkošanas metodes palīdzību ļauj pārbaudīt izdarītā secinājuma pareizību par to, kāds līgumsods būtu

uzskatāms par taisnīgu.

Civillietu tiesu kolēģija nepiekrīt apelācijas sūdzības iesniedzēju viedoklim, ka kredīta līguma II daļas 10.5.apakšpunkta noteikums bija

jāvērtē kā netaisnīgs.

Civillikuma 1589.pants noteic, ka vienpusēja atkāpšanās no līguma ir pielaižama tikai tad, kad tā pamatota ar paša līguma

raksturu, vai kad to zināmos apstākļos atļauj likums, vai arī kad tāda tiesība bijusi noteikti pielīgta.

Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta trešās daļas 8.punkts noteic, ka līguma noteikums, kuru līgumslēdzējas puses savstarpēji

nav apspriedušas, ir netaisnīgs, ja tas pretēji labticīguma prasībām rada būtisku neatbilstību līgumā noteiktajās līgumslēdzēju pušu tiesībās un

pienākumos par sliktu patērētājam. Par netaisnīgiem līguma noteikumiem uzskatāmi noteikumi, kas atļauj ražotājam, pārdevējam vai

pakalpojuma sniedzējam vienpusēji atkāpties no līguma, izņemot gadījumu, kad tāda iespēja ir nodrošināta arī patērētājam, vai atļauj

ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam izbeigt beztermiņa līgumu bez brīdinājuma.

Kredīta līguma II daļas 10.5.apakšpunktā pielīgta prasītājas tiesība vienpusēji atkāpties no līguma un prasīt no kredītņēmēja pirmstermiņa

līguma saistību izpildi, ja: 1) kredītņēmējs neizmanto kredītu kredīta mērķim un/vai apzināti sniedz (ir sniedzis) bankai nepatiesas ziņas; 2) kredītņēmējs

ilgāk kā 30 dienas neveic vai neveic pilnā apmērā maksājumus saskaņā ar grafiku; 3) kredītņēmējs nepilda kādu no līguma I daļas īpašajiem

noteikumiem; 4) kāda saskaņā ar nodrošinājuma līguma ieķīlātā īpašuma vērtība ir būtiski samazinājusies un kredītņēmējs nav izpildījis līguma II daļas

9.4.punkta noteikumus, vai arī tas ir gājis bojā.

Prasītāja lietā nav apstrīdējusi, ka noslēgtais kredīta līgums ir standartlīgums.

Ar Patērētāju tiesību aizsardzības centa 2009.gada 13.oktobra lēmumu Nr.23-lg uzdots prasītājai pārtraukt pildīt ar patērētājiem noslēgtajos

līgumos tāda paša satura līguma noteikumus kā līguma 10.5.4.apakšpunkts (http://www.ptac.gov.lv/upload/ptac_lemumi/2009/23-

lg_dnb_nord_banka_13.10.2009._ izraksts.pdf).

Kā redzams no kredīta līguma II daļas 6.punkta, arī kredītņēmējam šai līgumā ir pielīgta tiesība pirms termiņa izbeigt līgumu. Tādējādi

atkāpšanās no līguma iespēja ir nodrošināta arī atbildētājai /pers. C/, kas dod pamatu secināt, ka līguma nosacījumi ir vienlīdzīgi abām līgumslēdzējpusēm.

Civillietu tiesu kolēģija secina, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas, atsaucoties uz Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta trešās daļas

8.punktu, nav ņēmušas vērā Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8.1panta pirmās daļas 3.punktu, kas noteic, ka kredīta devējam nav tiesību

pieprasīt patērētājam, kas nav pieļāvis būtisku līguma pārkāpumu, izsniegta kredīta pirmstermiņa atmaksu. Atbilstoši minētā likuma 8. 1panta

ceturtās daļas 1.punktam par būtisku līguma pārkāpumu šā panta izpratnē uzskatāma kredīta atmaksas vai procentu samaksas maksājumu

kavēšana ilgāk kā par 60 dienām vai biežāk kā trīs reizes gada laikā, katru reizi ilgāk par 30 dienām.

Saskaņā ar Civillikuma 1652.panta pirmās daļas 3.punktu parādnieka nokavējums ar visām tā sekām iestājas pats no sevis: kad viņš

palaidis garām termiņu, kas nolikts izpildīšanai vai nu ar likumu, vai ar līgumu, vai arī pēc parašas.

Augstākās tiesas Senāts 2012.gada 7.marta spriedumā lietā Nr.SKC-115/2012 norādījis, ka aizliegums vienpusēji atkāpties no līguma

pastāv tad, ja pretējā puse (patērētājs) nepārkāpj līguma noteikumus.

Izvērtējot kredīta līguma nosacījumus par kredīta atmaksu, minēto kredīta atmaksas un procentu samaksas grafiku (lietas 1.sējuma 25.-

30.lapa), parāda aprēķinus (lietas 1.sējuma 39., 40.-41., 42.-45., 46.-53., 91., 92.-93., 94.-97., 98.-105.lapa), veikto pārskaitījumu kopijas (lietas

1.sējuma 35., 36., 37., 38.lapa), Civillietu tiesu kolēģija secina, ka atbildētāja /pers. C/ ir pieļāvusi būtisku līguma pārkāpumu, jo kredīta atmaksas

kavējums sācies jau no 2010.gada septembra, kas ir ilgāk par Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 81.panta ceturtās daļas 1.punktā noteiktajām 60

dienām, kas deva prasītājai tiesības prasīt izsniegtā aizdevuma pirmstermiņa atmaksu.

Pastāvot nodibinātiem apstākļiem, nav pamata kredīta līguma noteikumus par prasītājas tiesībām vienpusēji atkāpties no līguma un pieprasīt

aizdevuma pirmstermiņa atmaksu traktēt kā netaisnīgus, jo, kā tika nodibināts, kredītņēmējai bija pielīgtas tiesības izbeigt līgumu pirms termiņa, tāpat

kredītņēmēja uzņemtās saistības nav pildījusi ilgstoši, kas Patērētāju tiesību aizsardzības likuma izpratnē ir uzskatāms par būtisku līguma

pārkāpumu.

Civillietu tiesu kolēģija pievienojas prasītājas paskaidrojumos norādītajam par apelācijas sūdzībā atsaucēm uz Civillikuma 1440. un

1592.pantu, ka atbildētājas, atbilstoši Civilprocesa likuma 93.panta pirmajai daļai, nav iesniegušas pierādījumus tam, ka līgumus būtu parakstījušas

maldībā, ar viltu vai spaidiem. Tāpat ņemot vērā nodibinātos apstākļus, Civillietu tiesu kolēģija nekonstatē, ka noslēgtie līgumi, to grozījumi veicina kaut

ko pretlikumīgu, netikumīgu vai negodīgu.

Pastāvot šādiem apstākļiem, apelācijas sūdzība ir noraidāma.

Tā kā noslēgtie līgumi atzīstami par tiesīgi noslēgtiem darījumiem, tad atbilstoši Civillikuma 1587.pantam tie uzliek līdzējiem pienākumu

izpildīt apsolīto, un ne darījuma sevišķais smagums, ne arī vēlāk radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai pusei tiesību atkāpties no līguma,

kaut arī atlīdzinot otrai zaudējumus.

Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka prasītāja lietā pierādījusi atbildētāju pienākumu atbildēt par saistībām norādītajā apmērā saskaņa ar tiesīgi

noslēgtajiem līgumiem. Līdz ar to atbilstoši iepriekš minētajām un Jelgavas tiesas spriedumā norādītajām tiesību normām piedzenams no /pers. C/, bet

piedziņas neiespējamības gadījumā no /pers. D/, par labu AS DNB banka no 2007.gada 28.novembra kredīta un galvojuma līguma Nr.8443/7H32 ar

vēlākiem grozījumiem izrietošais kopējais parāds 51118,32 euro, ko veido neatmaksātā aizdevuma pamatsumma 47763,42 euro, aizdevuma lietošanas

procenti par laiku līdz 2012.gada 9.aprīlim 2399,63 euro un līgumsods 955,27 euro, piedziņu vēršot uz /pers. C/ naudas līdzekļiem, kustamu mantu,

nekustamo īpašumu, kā arī ieķīlāto nekustamo īpašumu /adrese/, kadastra numurs /numurs A/, piederošu /pers. D/, kas ieķīlāts par labu prasītājai

atbilstoši 2007.gada 28.novembra ķīlas līgumam Nr.8443/7H32-2 ar grozījumiem Nr.1.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 195.pantu ir norādāmas prasītājas tiesības saņemt par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles dienai) 6% gadā

no piespriestās, bet neatmaksātās aizdevuma pamatsummas.

Civillietu tiesu kolēģija uzskata, ka pirmās instances tiesa vispusīgi un objektīvi izvērtējusi visus lietas apstākļus, tādējādi pamatoti prasību

apmierinājusi.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta pirmo un otro daļu no atbildētājas /pers. C/, bet piedziņas neiespējamības gadījumā no atbildētājas

/pers. D/, par labu prasītājai ir piedzenami tiesas izdevumi 936,48 euro, t.i., samaksātā valsts nodeva Ls 652,66 (lietas 1.sējuma 7.lapa) un ar lietas

izskatīšanu saistītie izdevumi Ls 5,50 (lietas 1.sējuma 8.lapa).

Atbilstoši Civilprocesa likuma 39.panta noteikumiem lietā radušies ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi, kas nav samaksāti iepriekš, 20,71

euro (lietas 1.sējuma 2., 236., 246., 2.sējuma 5., 12.lapa), kas atbilstoši Civilprocesa likuma 42.panta noteikumiem piedzenami no atbildētājām līdzīgi,

no katras 10,36 euro.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 204.1 pantu atbildētājām nosakāms 10 dienu termiņš sprieduma labprātīgai izpildei no tā spēkā stāšanās

dienas.

Rezolutīvā daļa

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 432.- 434.pantu, Civillietu tiesu kolēģija

nosprieda

prasību apmierināt.

Piedzīt no /pers. C/, personas kods /personas kods/, par labu AS DNB banka, vienotais reģistrācijas Nr.40003024725, no 2007.gada

28.novembra kredīta līguma Nr.8443/7H32 ar vēlākiem grozījumiem izrietošo kopējo parādu 51118,32 euro, ko veido neatmaksātā aizdevuma

pamatsumma 47763,42 euro, aizdevuma lietošanas procenti par laiku līdz 2012.gada 9.aprīlim 2399,63 euro, līgumsods 955,27 euro, un tiesas

izdevumus 936,48 euro, ko ieskaitīt kontā LV67RIKO0007920000011 AS DNB banka, kods RIKOLV2X, piedziņu vēršot uz /pers. C/ naudas

līdzekļiem, kustamu mantu, nekustamo īpašumu, kā ieķīlāto nekustamo īpašumu/adrese/, kadastra numurs /numurs A/, piederošu /pers. D/, personas

kods /personas kods/, kas ieķīlāts par labu AS DNB banka, vienotais reģistrācijas Nr.40003024725, saskaņā ar 2007.gada 28.novembra ķīlas līgumu

Nr.8443/7H32-2 un grozījumiem Nr.1.

Piedziņas neiespējamības gadījumā no /pers. C/, personas kods /personas kods/, piedzīt no /pers. D/, personas kods /personas kods/, par

labu AS DNB banka, vienotais reģistrācijas Nr.40003024725, kopējo parādu 51118,32 euro, ko veido neatmaksātā aizdevuma pamatsumma

47763,42 euro, aizdevuma lietošanas procenti par laiku līdz 2012.gada 9.aprīlim 2399,63 euro, līgumsods 955,27 euro, un tiesas izdevumus 936,48

euro, ko ieskaitīt kontā LV67RIKO0007920000011 AS DNB banka, kods RIKOLV2X.

Noteikt AS DNB banka, vienotais reģistrācijas Nr.40003024725, tiesības saņemt par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles dienai) 6% gadā

no piespriestās, bet neatmaksātās aizdevuma pamatsummas.

Piedzīt no /pers. C/, personas kods /personas kods/, un /pers. D/, personas kods /personas kods/, par labu valstij ar lietas izskatīšanu

saistītos izdevumus, no katras 10,36 euro, kas ieskaitāmi kontā ekonomiskās klasifikācijas kods 21499, saņēmējs Tiesu administrācija,

NMR90001672316, ar PVN apliekamās personas reģ. Nr.90001672316, saņēmēja iestāde: Valsts kase, BIC kods TRELLV22, konta

Nr.LV51TREL2190458019000.

Noteikt termiņu sprieduma labprātīgai izpildei 10 dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas, uzliekot par pienākumu atbildētājām iesniegt

Zemgales apgabaltiesā pierādījumus par ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu samaksu valsts ienākumos.

Spriedumu 30 dienu laikā var pārsūdzēt Augstākās tiesas Civillietu departamentā, iesniedzot kasācijas sūdzību Zemgales apgabaltiesā.

Pilna sprieduma sastādīšanas datums - 2015.gada 2.janvāris.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese D.Baltā

Tiesneses R.Knabe

A.Misiuna