A420172824 / A42-00337-25 · Administratīvā rajona tiesa Rēzeknes tiesu nams

Lietas Nr. A420172824

A42-00337-25/42

ECLI:LV:ADRJRTN:2025:1001.A420172824.8.S

Administratīvā rajona tiesa

Rēzeknes tiesu nams

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rēzeknē 2025. gada 1. oktobrī

Tiesa šādā sastāvā: tiesnesis Māris Šļakota,

piedaloties pieteicējam /Persona A/, atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Ieslodzījuma

vietu pārvaldes pārstāvim /Persona I/,

tiesas sēdē, izmantojot Microsoft Teamsvideokonferenču platformu, izskatīja administratīvo lietu, kas

ierosināta, pamatojoties uz /Persona A/ pieteikumu par /Nosaukums/ cietuma administrācijas faktiskās rīcības,

nenodrošinot pieteicējam atbilstošus uzturēšanās apstākļus cietuma /Struktūrvienība / nodaļas 3. korpusa /Numurs/.

kamerā laika posmā no 2023. gada 15. aprīļa līdz 2024. gada 9. aprīlim, neizsniedzot pieteicējam ēdienu atbilstoši

viņa reliģiskajiem uzskatiem, liedzot pieteicējam iespēju pēc grafika apmeklēt sporta zāli, futbola laukumu, kapelu

un resocializācijas programmas /Nosaukums B/ nodarbības laika posmā pēc 2024. gada 13. marta atzīšanu par

prettiesisku, pienākuma uzlikšanu /Nosaukums/ cietumam nodrošināt pieteicējam sporta zāles un futbola laukuma

apmeklējumus pietiekamā daudzumā un nodrošināt pieteicējam iespēju apmeklēt kapelu, kā arī par nemantiskā

kaitējuma 10 000euro atlīdzināšanu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējs vērsās Ieslodzījuma vietu pārvaldē ar vairākiem apstrīdēšanas iesniegumiem (sūdzībām) par

/Nosaukums/ cietuma faktisko rīcību, norādot turpmāk minētos apstākļus.

[1.1] 2024. gada 27. marta sūdzībā pieteicējs norādīja, ka cietuma administrācija liedza viņam iespēju pēc grafika

apmeklēt sporta zāli, kapelu un pasākumu /Nosaukums B/.

[1.2] 2024. gada 15. aprīļa sūdzībā pieteicējs norādīja, ka 3. korpusa /Numurs/. kamerā (turpmāk – /Numurs/.

kamera) viņam nebija nodrošināts atbilstošs dabiskais un mākslīgais apgaismojums, kā arī dabiskā un mākslīgā

ventilācija. Tāpat pieteicējam nebija iespējas patstāvīgi regulēt mākslīgo apgaismojumu. Pieteicējs nevarēja

patstāvīgi atvērt kameras logu, jo loga režģis ir uzstādīts kamerā, nevis aiz loga.

Pieteicējam nebija iespējas izmantot kamerā pastāvīgu karstā ūdens pieslēgumu, kā arī netika izsniegts ūdens

sildītājs (elektriskā tējkanna).

Pieteicējam netika piešķirti tīrīšanas piederumi un līdzekļi, kā arī trauku mazgāšanas līdzekļi pietiekamā apjomā.

Kamerā nebija nodrošināts privātums, jo cietuma administrācija izmantoja nesankcionētu noklausīšanās ierīci

“Commax”.

Pieteicējam netika nodrošināta iespēja izmantot signalizācijas sistēmu pastaigu laukumos un dušas telpās, lai

nekavējoties sazinātos ar uzraudzības daļas amatpersonām.

Pieteicējam nebija iespējas saņemt pilnvērtīgu uzturu, kas atbilstu pieteicēja reliģiskajai pārliecībai (bhakti jogas

sistēma).

Tā kā pieteicējs 2024. gada 27. martā bija iesniedzis sūdzību Ieslodzījuma vietu pārvaldē, cietuma administrācija

pēc šī datuma liedza pieteicējam apmeklēt sporta zāli, futbola laukumu, kapelu un pasākumu /Nosaukums B/ pie

sociālās darbinieces. Sporta zāles apmeklējums pēc grafika netika nodrošināts 2024. gada 30. martā un 13. aprīlī,

bet kapelas apmeklējums – 2024. gada 30. martā, 6. aprīlī un 13. aprīlī. Pasākuma /Nosaukums B/ apmeklējums

nav ticis nodrošināts ne mazāk kā trīs reizes.

Pieteicējs lūdza atzīt, ka /Nosaukums/ cietuma administrācija ir pārkāpusi viņa tiesības laika posmā no 2021. gada

1. septembra līdz 2024. gada 9. aprīlim, kā arī lūdza atlīdzināt nemantisko kaitējumu 10 000euro apmērā.

[1.3] 2024. gada 22. aprīļa un 2. maija iesniegumos pieteicējs precizēja, ka sporta zāles, futbola laukuma un lielās

kapelas apmeklējums pēc grafika, kā arī pasākuma /Nosaukums B/ apmeklējums liegts, sākot ar 2024. gada 13.

martu, kā arī šāda rīcība turpināta līdz 2024. gada 22. aprīlim. Iespēja apmeklēt kapelu pieteicējam tika liegta ne

mazāk kā sešas reizes. Turpretī citiem ieslodzītajiem, kuri nav uz mūžu ieslodzītie, laika posmā no 2024. gada 13.

marta līdz 22. aprīlim bija nodrošināta iespēja apmeklēt sporta zāli.

[1.4] 2024. gada 17. maija iesniegumā pieteicējs informēja, ka līdz šim brīdim viņam tikai vienu reizi nodrošināts

futbola laukuma apmeklējums – 1. maijā, kā arī vienu reizi sporta laukuma apmeklējums – 27. aprīlī.

[1.5] 2024. gada 22. maija iesniegumā pieteicējs norādīja, ka no 13. marta līdz 21. maijam nav apmeklējis nevienu

pasākumu lielajā kapelā. Lūdza izskatīt jautājumu par nemantiskā kaitējuma kompensāciju.

[1.6] 2024. gada 23. maija iesniegumā pieteicējs norādīja, ka 2024. gada 22. maijā viņam nebija nodrošināta iespēja

apmeklēt futbola laukumu, lai gan citiem notiesātajiem ir iespēja apmeklēt sporta zāli divas reizes nedēļā un futbola

laukumu ne mazāk kā vienu vai pat divas reizes nedēļā. Pieteicējs jau 21 dienu nav apmeklējis futbola laukumu un

26 dienas – sporta zāli. Lūdza izmaksāt nemantiskā kaitējuma kompensāciju 1 000euro apmērā.

[1.7] 2024. gada 10. jūnija iesniegumā pieteicējs norādīja, ka sporta zāli pēdējo reizi apmeklējis 2024. gada 27.

aprīlī, savukārt 2. korpusā izmitinātie uz mūžu notiesātie ir apmeklējuši sporta zāli gan 1. jūnijā, gan 8. jūnijā.

Iesniegumā pieteicējs lūdza izmaksāt nemantiskā kaitējuma kompensāciju 10 000euro apmērā.

[1.8] 2024. gada 15. jūlija sūdzībā pieteicējs norādīja, ka viņam netiek dota iespēja izmantot četrus traukus ēdiena

saņemšanai, lai gan citiem 3. korpusa ieslodzītajiem šāda iespēja ir nodrošināta. Paskaidroja, ka daļu sava ēdiena

viņš uz altāra ziedo Krišnam. Cietuma attieksme traucē pieteicējam veikt reliģiskos rituālus, pazemo viņu un ir

diskriminējoša.

[1.9] 2024. gada 17. jūlija iesniegumā pieteicējs norādīja, ka ieslodzītais, kurš izsniedz ēdienu, viņam paskaidrojis,

ka rīkojumu izsniegt ēdienu divos traukos devusi tieši cietuma administrācija ar nolūku pieteicēju pazemot.

Iesniegumā lūdza izmaksāt nemantiskā kaitējuma kompensāciju 10 000euro apmērā.

[2] Par minētajā pieteicēja sūdzībām Ieslodzījuma vietu pārvalde pieņēma 2024. gada 19. aprīļa, 17. maija, 20.

jūnija un 16. augusta lēmumus, nekonstatējot prettiesisku cietuma administrācijas rīcību, kā arī atsakoties izmaksāt

nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu. Cita starp 2024. gada 17. maija lēmumā, kas pieņemts, izskatot pieteicēja 15.

aprīļa, 22. aprīļa un 2. maija sūdzības, iestāde atteicās vērtēt apstākļus, sākot ar 2021. gada 1. septembri, jo

pieteicējs ir nokavējis apstrīdēšanas termiņu, bet izskatīja laika posmu no 2023. gada 15. aprīļa līdz 2024. gada 9.

aprīlim. Lēmumos par sūdzību izskatīšanu pēc būtības Ieslodzījuma vietu pārvalde norādīja turpmāk minētos

argumentus.

[2.1] Cietums ir sniedzis informāciju, ka 2024. gada 13. martā uz mūžu notiesāto atsevišķās nodaļas 3. korpusā trīs

uz mūžu notiesātie uzbruka cietuma amatpersonām (turpmāk – ārkārtējā situācija). Pēc minētā notikuma šajā

nodaļā izvietotajiem notiesātajiem uz nenoteiktu laiku tika pārtraukti garīgā rakstura pasākumi, brīvā laika

pasākumi un resocializācijas programmas, lai nodrošinātu gan notiesāto, gan cietuma amatpersonu drošību.

Minētais ierobežojums pārvaldes vērtējumā ir veikts ar leģitīmu mērķi. Notiesātie tika informēti, ka pasākumus

plānots atsākt aprīļa beigās vai agrāk.

[2.2] Saskaņā ar Cietuma administrācijas sniegto informāciju pieteicējs ir programmas /Nosaukums B/ dalībnieks.

Nodarbības uzsāktas 2024. gada 16. februārī un pieteicējs ir piedalījies nodarbībās 2024. gada 16. februārī, 23.

februārī un 1. martā. 2024. gada 15. marta nodarbība nenotika ārkārtējās situācijas dēļ. Nodarbību atjaunošana

plānota 2024. gada 19. aprīlī.

[2.3] Notiesātajiem ir iespēja izmantot pastaigas vai piedalīties sporta spēlēs svaigā gaisā ne mazāk kā vienu stundu

dienā. Vasaras sezonā uz mūžu notiesātajiem ir nodrošināta iespēja apmeklēt cietuma /Struktūrvienība / nodaļas

futbola laukumu sporta nodarbībām svaigā gaisā. Katrai dzīvojamajai kamerai šāda iespēja tiek nodrošināta vismaz

reizi trijās nedēļās. Tāpat tiek sastādīts grafiks sporta zāles apmeklēšanai, ņemot vērā visu notiesāto vajadzības,

sporta zāles noslogotību, dežūrmaiņas slodzi, dienas kārtību (t. sk. dušas apmeklēšanas grafiku). Turklāt pieteicējs

ir lūdzis, sastādot grafiku par sporta zāles vai sporta laukuma apmeklējumu, neorganizēt viņa apmeklējumus kopā

ar notiesātajiem no citām kamerām, līdz ar ko nav iespējams palielināt pieteicēja sporta zāles un sporta laukuma

apmeklējumu biežumu.

Saskaņā ar cietuma sniegto informāciju pieteicējam pēc ārkārtējās situācijas bija iespēja turpināt apmeklēt cietuma

sporta zāli no 2024. gada 10. aprīļa. Pieteicējam tika nodrošināts sporta zāles apmeklējums 2024. gada 27. aprīlī un

2024. gada 1. jūnijā, savukārt, 2024. gada 1. maijā, 2024. gada 29. maijā, un 2024. gada 5. jūnijā tika nodrošināta

iespēja apmeklēt sporta laukumu. 2024. gada 22. maijā pieteicējs tika iekļauts sporta laukuma apmeklēšanas

grafikā, tomēr minētajā datumā esošās dežūrmaiņas skaitliskā sastāva dēļ nebija iespējams nodrošināt notiesāto

izvešanu uz sporta laukumu.

Pieteicējam ir nodrošināta iespēja katru dienu vismaz vienu stundu apmeklēt speciāli aprīkotu pastaigu laukumu,

kur pieteicēja rīcībā ir aprīkojums individuālām sporta aktivitātēm – paralēlās līdztekas, velo trenažieris,

pievilkšanās stienis, vēdera preses sols, lecamaukla. Pastaigu laukuma platība ir pietiekama individuālām sporta

aktivitātēm.

[2.4] Cietuma administrācija 2024. gada 12. aprīļa vēstulē norādīja, ka uz mūžu notiesātajiem ir iespēja individuāli

apmeklēt kapelu, kurā pieejama garīga rakstura literatūra un video materiāli. Lai apmeklētu kapelu, nepieciešams

rakstiski vērsties pie cietuma kapelāna. Pēdējais pieteicēja rakstiskais iesniegums par kapelas apmeklējumu

Dokumentu vadības sistēmā fiksēts 2024. gada 18. martā, kad pieteicējs lūdza informēt viņu par apmeklējuma

iespējām. Turpmāk šādi lūgumi nav saņemti.

[2.5] /Nosaukums/ cietuma /Struktūrvienība / nodaļas kamera Nr. /Numurs/ ir četrvietīga, tās platība ir 28,08 m².

Kamerā ierīkota mākslīgā ventilācija ar gaisa rekuperācijas iekārtu RIS4000 (pieplūde/nosūce – 3970/3470 m3/st).

Ventilācijas lūkas atrodas sanitārajā mezglā un virs ieejas durvīm (nosūces d-125 mm, pieplūdes d-140 mm).

Ventilācijas sistēma darbojas visu diennakti, un tās regulēšanai kamerā uz lūkām uzstādīts režģis ar žalūzijām.

Apkope un tīrīšana veikta 2023. gada martā, filtri mainīti 2023. gada novembrī. Gaisa temperatūras mērījumi tiek

fiksēti ik dienu un reizi nedēļā tiek nosūtīti Nodrošinājuma un inženiertehniskajai daļai.

Mākslīgais apgaismojums nodrošināts ar diviem griestu gaismekļiem (kopā četras 36W spuldzes), papildus

gaismeklis ar divām LED spuldzēm (24W katra) uzstādīts virs galda virsmas un ieslēdzams atsevišķi. Galds

pārvietots tuvāk gaismeklim, lai apgaismojums būtu labāks. Nakts apgaismojumu nodrošina atsevišķs 25W

gaismeklis Rondo. Mākslīgo apgaismojumu ieslēdz un izslēdz Uzraudzības daļas amatpersonas. Ir iespējams

ieslēgt visus gaismekļus vienlaikus vai kombinēt atbilstoši pieteicēja pieprasījumam – ieslēgt vienu pa vidu vai

divus pa malām. No pievienotajiem fotoattēliem redzams, ka galda virsma ar mākslīgā apgaismojuma palīdzību ir

pietiekami un vienmērīgi izgaismota.

Dabiskais apgaismojums un ventilācija tiek nodrošināta caur atveramu logu un ir pietiekama. Logs ir atverams no

gaiteņa puses un vērsts uz norobežojošo gaiteni. Dienas laikā pretī katras kameras logam tiek atvērts gaiteņa logs,

kas veicina papildu gaisa apmaiņu. Loga ailē ir iebūvētas metāla restes, kas atdala kamerā esošos ieslodzītos no

plastikāta loga. Kameras logs veras uz gaiteņa pusi drošības apsvērumu dēļ, lai masu nekārtību vai ugunsgrēka

gadījumā ieslodzītajiem nebūtu iespējas aizvērt logu no kameras puses un bloķēt cietuma administrācijai piekļuvi

kamerā. Kameras logu iespējams atvērt, vēršoties pie cietuma amatpersonām, kurām tas nesagādā grūtības.

Pieteicējs nav norādījis nevienu konkrētu gadījumu, kad būtu lūdzis atvērt vai aizvērt kameras vai gaiteņa logus un

viņam tas būtu atteikts, kā arī nav minējis gadījumus, kad nebūtu varējis sazināties ar cietuma amatpersonām pēc

vajadzības. Ņemot vērā tehniskos un konstruktīvos risinājumus, svaiga gaisa ieplūde kamerā var būt ierobežota, bet

nav liegta pilnībā.

Fotoattēlos redzams, ka pretī kameras Nr. /Numurs/ logam atrodas uz āru vērsts gaiteņa logs, kas nodrošina dabisko

gaismu kamerā. Tāpat ir redzams, ka kamera ir gaiša un vienmērīgi izgaismota. Ja netiek konstatēta pārapdzīvotība,

ventilācijas vai mākslīgā apgaismojuma trūkums, tad dabīgā apgaismojuma nepietiekamība pati par sevi nesasniedz

minimālo bardzības līmeni, lai konstatētu spīdzināšanas un cietsirdīgas vai pazemojošas izturēšanās aizlieguma

pārkāpumu (sk. Senāta 2015. gada 27. marta sprieduma lietā Nr. SKA-29/2015 16. punktu un tur minēto Eiropas

Cilvēktiesību tiesas judikatūru). Norādītajā periodā pieteicējs atradās kamerā viens.

[2.6] Karstā ūdens padeve /Nosaukums/ cietuma dzīvojamās kamerās nav paredzēta. Pieteicējam divas reizes

nedēļā – trešdienās un sestdienās – tiek nodrošināts dušas apmeklējums saskaņā ar grafiku. Papildus dušas telpas

apmeklējums tiek nodrošināts pēc sporta nodarbībām sporta laukumā. Pieteicējs nav vērsties pie cietuma

administrācijas ar iesniegumu par biežāku dušas telpas apmeklējumu.

Kamerā bija nodrošināta nepārtraukta aukstā ūdens padeve. Pieteicējs nav norādījis, kādas tieši problēmas viņam

radīja karstā ūdens neesība.

Ministru kabineta 2013. gada 3. septembra noteikumi Nr. 739 “Ieslodzījuma vietu pārvaldes maksas pakalpojumu

cenrādis” nosaka, ka tējkannas lietošanas izmaksas ir 4,23euro mēnesī. Cietuma noliktavā atrodas pieteicējam

piederoša elektriskā tējkanna, tomēr tā nav viņam izsniegta, jo pieteicēja kontā nav līdzekļu. Normatīvie akti

neparedz cietuma pienākumu nodrošināt ieslodzītos ar ūdenssildītājiem vai tējkannām.

[2.7] Normatīvajos aktos nav noteikts konkrēts tīrīšanas līdzekļu un uzkopšanas piederumu klāsts un to

izsniegšanas normas, tādējādi katra cietuma administrācija pēc saviem ieskatiem, vadoties no konkrētajiem

apstākļiem un nepieciešamības, nodrošina, lai kamerās būtu nepieciešamākie līdzekļi un piederumi.

Cietuma administrācija norādījusi, ka gan tīrīšanas līdzekļi, gan trauku mazgāšanas līdzekļi notiesātajiem tiek

izsniegti regulāri. Lietas materiāliem pievienotas sarakstu izdrukas par tīrīšanas līdzekļu krājumu izsniegšanu.

Kameru uzkopšanai ieslodzītajiem tiek izsniegti 0,5 kg saimniecības pastas reizi mēnesī un 1 litrs tualetes un flīžu

tīrīšanas līdzekļa reizi divos mēnešos. Līdzekļi tiek izsniegti katra mēneša pirmajā nedēļā. Kamerā atrodas arī telpu

uzkopšanas piederumi – slota, spainis, lupata un bļoda. Laika posmā no 2023. gada 1. marta līdz 2024. gada 9.

aprīlim pieteicējs nebija vērsies ar lūgumu par papildu tīrīšanas līdzekļu izsniegšanu. Pieteicējs nav arī norādījis,

kas tieši netika nodrošināts pietiekamā apjomā, kā arī nav vērsies pie cietuma administrācijas ar attiecīgu lūgumu.

Iesniegumā izteiktie apgalvojumi ir vispārīgi. Lai kādu rīcību būtu iespējams pārbaudīt, ir jānorāda konkrēti fakti.

Nav pamata neticēt /Nosaukums/ cietuma sniegtajai informācijai, ka tīrīšanas piederumi un līdzekļi pieteicējam ir

bijuši pieejami.

[2.8] Cietums sniedza informāciju, ka cietuma /Struktūrvienība / nodaļas 3. korpusa kamerās uzstādītā audio

domofonu sistēma “Commax” ir paredzēta saziņai starp ieslodzītajiem un Uzraudzības daļas dežūrmaiņas posteni.

Sarunu iekārtas domātas, lai uzlabotu uzraugu darba organizāciju un samazinātu viņu noslogotību. Sistēmas

darbības princips paredz, ka saziņa iespējama tikai pēc abu pušu iesaistes. Pēc izsaukuma skaņas ieslodzītais

nospiež mikrofona pogu, kas ļauj sākt sarunu. Atlaižot pogu, mikrofons izslēdzas, un turpmāka sarunas

noklausīšanās nav iespējama.

[2.9] Pastaigu laukums cietuma 3. korpusā nav aprīkots ar trauksmes pogu, jo pieteicējam pastaigu laikā tiek

nodrošināta pastāvīga uzraudzība. Laukums aprīkots ar videonovērošanu, un uzraudzības amatpersonas atrodas

aptuveni 10 m attālumā. Pieteicējs pastaigas veic viens un var pieklauvēt pie durvīm, lai sazinātos ar

amatpersonām.

Tieši aiz dušas telpas sienas atrodas uzrauga postenis, līdz ar to trauksmes poga nav uzstādīta un arī dušas telpā

saziņa ar amatpersonām nepieciešamības gadījumā ir iespējama bez kavēšanās.

Tiesību normas paredz pastiprinātu apsardzi un uzraudzību slēgtajos cietumos, kā arī īpašu uzraudzību mūža

ieslodzītajiem. Latvijas normatīvie akti neparedz pienākumu pastaigu laukumos un dušas telpās ierīkot izsaukuma

pogas. Eiropas cietumu noteikumos ietverta vien rekomendējoša rakstura prasība par signalizācijas sistēmu.

Pieteicējs nenorāda konkrētus gadījumus, kad viņam bijusi nepieciešama tūlītēja saziņa ar amatpersonām un tas nav

bijis iespējams.

[2.10] Pieteicējam kopš 2019. gada 28. jūnija tiek nodrošināts uzturs saskaņā ar uztura normu Nr. 4, kurā olas un

olu pulveris, no kura tiek pagatavota omlete, ir aizvietots ar pienu, savukārt tēja ir aizvietota ar zāļu tēju.

Pieteicējam nav medicīnisku indikāciju īpašas diētas nozīmēšanai.

Noteikumi nenosaka speciālas uztura normas atsevišķām reliģijām. Pieteicējam nodrošinātais veģetārais uzturs

atbilst bhakti jogas prasībām, jo neietver gaļas vai zivju produktus. Turklāt pieteicējam ir iespēja papildināt savu

uzturu, iegādājoties papildu produktus cietuma veikalā. Pieteicējs vispārīgi norāda par uztura neatbilstību

reliģiskajai pārliecībai, bet nav sniedzis konkrētus iebildumus vai prasības.

Pieteicējam tiek nodrošināts pietiekams un pilnvērtīgs uzturs atbilstoši normatīvajiem aktiem un vienotajai

ēdienkartei, kā arī iespēju robežās ir ņemti vērā pieteicēja reliģiskie uzskati.

[2.11] Cietuma administrācija 2024. gada 23. jūlija vēstulē norādīja, ka tiesību normas nenosaka trauku skaitu

notiesātajiem. Pieteicējam tiek nodrošināti divi atsevišķi trauki pirmajam un otrajam ēdienam, kā arī nav

nepieciešamības lietot vairāk trauku. Pieteicēja apgalvojums, ka citiem notiesātajiem izsniedz ēdienu četros

traukos, neatbilst patiesībai. Notiesātajām personām kamerā lietošanā ir arī personīgie plastmasas trauki, kā arī

cietuma metāla trauki. Tāpat pieteicējs nav vērsies pie cietuma administrācijas ar iesniegumiem un lūgumiem par

nepieciešamību pusdienu laikā izsniegt papildus atsevišķus traukus, kā arī nav norādījis konkrētu prasības

pamatojumu. Pieteicējam jāņem vērā, ka cietuma administrācijai nav iespējas izpildīt visas viņa prasības.

[2.12] Tā kā nav konstatējama /Nosaukums/ cietuma prettiesiska rīcība, pieteicējam nav tiesību uz atlīdzinājumu.

[3] Pieteicējs vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar vairākiem pieteikumiem par /Nosaukums/ cietuma

administrācijas faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku, pienākuma uzlikšanu veikt faktisko rīcību, kā arī par

nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu. Tiesa minētos pieteikumus apvienoja vienā tiesvedībā.

Pieteicējs pieteikumos (turpmāk – pieteikums) norādīja tos pašus apsvērumus, kas ietverti apstrīdēšanas

iesniegumos, kā arī ietvēra turpmāk minētos precizējumus.

[3.1] Tā kā pieteicējs nevar pašrocīgi atvērt logu un logam priekšā ir režģis kameras pusē, pieteicējam rodas sajūta,

ka viņš atrodas psihiatrijas slimnīcā, kas sagādā viņam ciešanas.

Pieteicējs var kontrolēt tikai vienu mākslīgā apgaismojuma spuldzi, bet pārējās nevar ne ieslēgt, ne izslēgt, tādēļ ir

jāvēršas pie cietuma personāla. Mākslīgais apgaismojums bija nodrošināts daļēji, savukārt dabiskais apgaismojums

nebija nodrošināts, jo /Numurs/. kameras logi ir vērsti uz ziemeļiem un uz norobežojošo gaiteni.

Norobežojošajā gaitenī katru dienu ir tabakas dūmi. Mākslīgā ventilācija nodrošina svaigu gaisu tikai daļēji, jo

ventilācijas sistēma darbojas ar filtriem. Ziemas laikā pa mākslīgās ventilācijas sistēmu tiek padots uzsildīts gaiss,

kas nav izskatāms par svaigu gaisu.

[3.2] Cietuma administrācija nodrošina trauku mazgāšanas līdzekli (500 ml pudele) vienu reizi sešos mēnešos, taču

pieteicēja ieskatā būtu jāizsniedz divas vai trīs reizes. Pieteicējam nepietiek tīrīšanas piederumu un līdzekļu,

piemēram, nav nodrošināts vīkšķis, līdzeklis fajansa un flīžu virsmu tīrīšanai.

[3.3] Ar siltā ūdens palīdzību pieteicējam būtu iespēja labāk rūpēties par savu personīgo higiēnu un kārtību, kā arī

efektīvāk mazgāt traukus un kopt savu apģērbu.

[3.4] Ar ierīces “Commax” palīdzību cietuma administrācija regulāri un jebkurā laikā klausās, kas notiek kamerā.

[3.5] Pieteicējs atbilstoši savai reliģiskajai pārliecībai nedrīkst lietot uzturā sīpolus. Viņš arī nedrīkst piedāvāt

sīpolus uz altāra.

[3.6] Pēc 2024. gada 15. jūlija pieteicējam tika liegta iespēja izmantot trīs vai četrus savus traukus, lai saņemtu

ēdienu, bet ēdiens tika ielikts divos traukos, jo, kā paskaidroja ēdiena izsniegšanā iesaistītā persona, tāds ir bijis

cietuma rīkojums. Šāda negatīva attieksme pret pieteicēju parādījusies pēc tam, kad pieteicējs 2024. gada 10. jūnijā

un 4. jūlijā vērsās pie cietuma priekšnieka ar lūgumu nodrošināt ēdienu bez sīpoliem. Pieteicējs ar šādu situāciju

saskāries 2024. gada 15. un 16. jūlijā, kā arī no 2024. gada 23. jūlija līdz 22. augustam. Laika posmā no 17. līdz 22.

jūlijam pieteicējam bija izdevies atrisināt šo problēmu, taču 2024. gada 23. jūlijā cietuma administrācija par minēto

uzzinājusi no pieteicēja iesnieguma Ieslodzījuma vietu pārvaldei un ierobežojums atkal atjaunots. Šāda cietuma

administrācijas rīcība pazemo pieteicēju un ir diskriminējoša, jo citiem ieslodzītajiem ir dota iespēja izmantot

vairāk trauku, kā arī pieteicējam tiek liegta iespēja izpildīt reliģiskās ceremonijas.

[4] Tiesai iesniegtajos rakstveida paskaidrojumos Ieslodzījuma vietu pārvalde neatzina pieteikumu, balstoties uz

pieņemtajos lēmumos ietverto pamatojumu.

[5] Pieteicējs tiesas sēdē samazināja atlīdzinājuma kopējo apmēru līdz 10 000 euro apmēram, kā arī uzturēja

pieteikumu uz tajā norādīto argumentu pamata. Papildus sniedza turpmāk minētos paskaidrojumus.

Siltā ūdens trūkuma dēļ kamerā nav iespējams pienācīgi nomazgāt galvu vai apmazgāties.

Pieteicējs saņem 0,5 l trauku mazgāšanas līdzekļa uz sešiem mēnešiem, vienu 200 g saimniecības ziepju gabalu

reizi sešos mēnešos, ik mēnesi – parastās ziepes un zobu pastu, atsevišķu līdzekli izlietnes un tualetes tīrīšanai

apmēram reizi divos mēnešos un saimniecības pastu – apmēram reizi mēnesī. Pieteicējam netiek izsniegti porolona

sūkļi trauku mazgāšanai un gumijas cimdi darbam ar ķīmiskiem tīrīšanas līdzekļiem. Ja tiktu izsniegts sūklis,

varētu ekonomēt trauku mazgāšanas līdzekli, jo tā nepietiek visam sešu mēnešu periodam. Pieteicējs bija spiests

lūgt mazgāšanas līdzekļus citiem ieslodzītajiem.

Pieteicējs bija pazemots, kad viņam caur loga režģi bija jārunā ar medicīnas personālu un jānodod Covid-19 tests.

Strīdus periodā /Numurs/. kamerā bija uzstādīta domofona sistēmas “Commax” vecāka modeļa iekārta ar divām

pogām. Pieteicējam ir aizdomas par nesankcionētu noklausīšanos, jo bija situācijas, kad cietuma darbinieks uzsāka

sarunu ar pieteicēju caur domofonu, pieteicējam atrodoties kamerā un nepieskaroties iekārtai. Šādās situācijās

pirms sarunas sākuma atskanēja signāls, un pieteicējs varēja atbildēt uzraugam, nepieceļoties un nepieejot pie

iekārtas. Tas noticis arī brīžos, kad pieteicējs lūdzies vai lasījis svētos rakstus. Pieteicējs noliedza iespēju, ka šādas

situācijas varēja rasties tādēļ, ka viņš pēc iepriekšējās sarunas būtu aizmirsis nospiest privātuma pogu, jo pret šo

iekārtu viņš vienmēr izturējies ar pastiprinātu piesardzību.

Strīds par sīpolu nepievienošanu ēdienam pastāvēja kopš 2018. gada un tika atrisināts tikai 2024. gada vasarā. Pēc

tam, kad administrācija izdeva rīkojumu par ēdiena gatavošanu bez sīpoliem, sākās problēmas ar ēdiena

saņemšanai izmantojamo trauku skaitu. Pieteicējam ir nepieciešams saņemt ēdienu trīs vai četros atsevišķos

traukos, lai varētu nodalīt zupu, otro ēdienu un salātus. Tas ir saistīts ar pieteicēja reliģisko praksi, kuras ietvaros

daļa no tīra ēdiena tiek ziedota uz altāra Krišnam. Ja vairāki ēdieni tiek salikti vienā traukā, to nav iespējams

izdarīt. Šāda ierobežojuma piemērošana tikai pieteicējam, kamēr citi ieslodzītie varēja izmantot vairāk trauku, bija

pazemojoša.

Pēc 2024. gada 13. marta incidenta sporta zāles un futbola laukuma apmeklējumu ierobežojumi tika attiecināti uz

visiem 3. korpusa ieslodzītajiem, lai gan incidentā bija iesaistītas tikai konkrētas personas. Tajā pašā laikā

ieslodzītie no 1. un 2. korpusa varēja apmeklēt sporta nodarbības biežāk. Pieteicējs to uzskata par kolektīvo sodu un

diskrimināciju. Pieteicējs pēc 2024. gada 13. marta futbola laukumu apmeklējis tikai 15 reizes no 53 iespējamām.

Lielās kapelas apmeklējuma ierobežojums, kas ir spēkā joprojām, liedz pieteicējam piedalīties kopējos

dievkalpojumos kopā ar citu korpusu ieslodzītajiem. Viņam ir iespēja apmeklēt lielo kapelu tikai vienatnē pēc

rakstveida lūguma. Cietuma administrācija kā ieganstu kapelas apmeklējuma liegumam izmanto pieteicēja agrāk

rakstīto iesniegumu, kurā viņš lūdzis bez viņa piekrišanas neorganizēt viņam pasākumus kopā ar ieslodzītajiem

musulmaņiem. Pieteicēja ieskatā lielās kapelas balkons dod iespēju nodalīt atsevišķas ieslodzīto grupas.

Pēc tam, kad pieteicējs tika pārvietots uz 1. korpusu un vairākkārtīgi bija vērsies tiesā, viņam tika nodrošināta

iespēja apmeklēt sporta zāli divas reizes nedēļā. Lietā iesniegtais Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2025. gada 4. marta

lēmums pieteicēja ieskatā pierāda, ka cietumam ir iespēja nodrošināt biežākus sporta zāles apmeklējumus.

[6] Ieslodzījuma vietu pārvaldes pārstāvji tiesas sēdēs neatzina pieteikumu uz pārsūdzētajos lēmumos un rakstveida

paskaidrojumos norādīto argumentu pamata. Norādīja, ka ierobežojumi apmeklēt sporta zāli, kapelu un citus

pasākumus ieslodzītajiem 3. korpusā pēc 2024. gada 13. marta incidenta tika noteikti drošības apsvērumu dēļ, lai

izmeklētu uzbrukumu amatpersonām, izņemtu neatļautus priekšmetus un ierobežotu ieslodzīto savstarpējo

komunikāciju, kas varētu traucēt izmeklēšanai vai novest pie jauniem incidentiem. Normatīvie akti nenosaka

konkrētus termiņus šādiem ierobežojumiem, un lēmumu par to ilgumu pieņem cietuma administrācija, vadoties no

nepieciešamības nodrošināt kārtību un drošību. Konkrētajā gadījumā pieteicēja tiesības tika ierobežotas arī tādēļ, ka

pieteicējs komunicēja ar vienu no personām, kura bija iesaistīta minētajā incidentā. Līdz ar to ierobežojumiem bija

leģitīms mērķis saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 116. pantu.

Pieteicēja prasība pēc četriem traukiem ēdiena saņemšanai nav pamatota ar konkrētām viņa reliģijas – Krišnas

apziņas sekotāju – prasībām, kas saskaņā ar Vēdu rakstiem vērstas uz apziņas līmeņa un rakstura īpašību

mainīšanu. Arī normatīvie akti nenosaka konkrētu izsniedzamo trauku skaitu.

Motīvu daļa

[7] Izvērtējot lietas dalībnieku argumentus un lietā esošos pierādījumus, tiesa secina, ka pieteikums ir nepamatots

un noraidāms.

[8] Latvijas Republikas Satversmes 95. pants noteic, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda

cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai

cilvēka cieņu pazemojošam sodam. Spīdzināšanas, cietsirdīgas un cieņu pazemojošas attieksmes aizliegums

ietverts arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 3. pantā.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka pants pilnībā aizliedz cietsirdīgu un pazemojošu izturēšanos neatkarīgi ne

no kādiem apstākļiem (sk., piemēram, 2014. gada 31. jūlija sprieduma lietā “Jaeger pret Igauniju” 37. punktu,

2014. gada 18. marta sprieduma lietā “Öcalan pret Turciju (Nr.2)” 97. punktu, 2006. gada 4. jūlija sprieduma lietā

“Ramirez Sanchez pret Franciju” 115. punktu). Valstij ir pienākums ieslodzījumā esošajām personām nodrošināt

tādus soda izciešanas apstākļus, kas nepārsniedz ar brīvības atņemšanas sodu neatņemami saistītos ierobežojumus

un neērtības. Proti, ieslodzījumā esošajām personām ieslodzījuma vietas teritorijā tāpat kā personām ārpus brīvības

atņemšanas vietām ir jābūt nodrošinātam noteiktam cilvēktiesību minimumam, kas personai nevar tikt atņemts, lai

nepārkāptu personas tiesības uz cilvēcīgu izturēšanos. Ieslodzījuma vietas apstākļiem jābūt tādiem, kas atbilst

cieņas pilnai attieksmei pret cilvēku (sal. Senāta 2010. gada 6. maija spriedums lietā Nr. SKA-160/2010

(A42446907), 2012. gada 22. jūnija spriedums lietā Nr. SKA-219/2012 (A42808309), 2013. gada 5. septembra

spriedums lietā Nr. SKA-436/2013 (A42833609)).

Vienlaikus, lai konstatētu Konvencijas 3. pantā ietvertā spīdzināšanas, citādas cietsirdīgas vai cieņu pazemojošas

izturēšanās aizlieguma pārkāpumu, apiešanās raksturam ir jāsasniedz minimālais bardzības līmenis. Šī minimuma

novērtēšana ir relatīva pēc būtības; tā ir atkarīga no lietas faktu kopuma un, jo īpaši, no apiešanās rakstura un

konteksta, tās izpildes elementiem, ilguma, tās izraisītajām fiziskajām vai psihiskajām sekām, kā arī dažkārt no

cietušā dzimuma, vecuma un veselības stāvokļa (sk., piemēram, 2012. gada 17. janvāra sprieduma lietā “Stanev

pret Bulgāriju” 202. punktu, 2006. gada 4. maija sprieduma lietā “Kadiķis pret Latviju” 45. punktu). Ar to vien, ka

apstākļi ieslodzījuma vietā nav ideāli un ir nepatīkami, nepietiek, lai atzītu, ka ieslodzījuma apstākļi ir pielīdzināmi

spīdzināšanai Konvencijas 3. panta izpratnē (2016. gada 20. decembra sprieduma lietā “Radzhab Magomedov pret

Krieviju” 54. punkts). Ja iestādei īpaši pakļauta persona sūdzas par cilvēktiesību ierobežojumu, svarīgi ir konstatēt

cilvēktiesību ierobežojuma būtiskumu attiecībā pret konkrēto personu. Ieslodzījuma vietai nav pienākuma

nodrošināt ieslodzījumā esošajām personām tieši tādus apstākļus, kas ir uzskatāmi par atbilstošiem katras

ieslodzītās personas individuālajai izpratnei. Proti, nav pamata uzskatīt, ka ieslodzītā cilvēktiesības ir būtiski

ierobežotas tikai tāpēc, ka viņam ir cita izpratne par to, kā ieslodzījuma vietā būtu organizējams kāds konkrēts

jautājums (sk., piemēram, Senāta 2013. gada 19. novembra lēmuma lietā Nr. SKA-1016/2013 5. punktu).

Lietā ir izvērtējams, vai pieteicēja norādītie apstākļi, atsevišķi vai to kopums, pārsniedz minimālo bardzības līmeni,

kas nenovēršami ir raksturīgs ieslodzījumam.

[9] Pieteicējs norāda iebildumus par apgaismojumu un ventilāciju /Numurs/. kamerā.

Latvijas Sodu izpildes kodeksa normas nenoteic kameras labiekārtošanas prasības, tai skaitā attiecībā uz

apgaismojumu un ventilāciju. Vienlaikus tiesa atzīst, ka gan notiesātie, gan apcietinātie ir iestādei īpaši pakļautas

personas, kuru turēšanas apstākļi ieslodzījuma vietā, neskatoties uz normatīvi regulētām atsevišķām niansēm,

nedrīkst būtiski atšķirties, raugoties tai skaitā no cilvēktiesību un vienlīdzības aspekta. Līdz ar to ir pamatoti

atbilstoši Administratīvā procesa likuma 17. panta otrajā daļā noteiktajam pēc analoģijas atsaukties uz

Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 19. panta piektajā daļā noteikto. Šī tiesību norma paredz, ka kamerās,

kurās uzturas apcietinātie, nodrošina dabisko apgaismojumu, bet diennakts tumšajā laikā — mākslīgo

apgaismojumu, kā arī gaisa temperatūru, kas nav zemāka par +18° C, un ventilāciju. Arī Eiropas cietumu

noteikumu (Eiropas Padomes Ministru komitejas Ieteikums Rec(2006)2 dalībvalstīm par Eiropas cietumu

noteikumiem) 18.1. apakšpunktā cita starp ieteikts, ka apgaismojumam un ventilācijai telpās, kurās uzturas

ieslodzītie, tiek pievērsts pietiekami daudz uzmanības, bet atbilstoši 18.2. apakšpunkta “a” un “b” punktā

minētajam ieteikts, ka visās ēkās, kurās jādzīvo, jāstrādā vai jāpulcējas ieslodzītajiem, logi ir pietiekami lieli, lai

ieslodzītie normālos apstākļos varētu lasīt vai strādāt dabiskā apgaismojumā un, ja vien ēkā nav atbilstošas gaisa

kondicionēšanas sistēmas, lai pa tiem telpās varētu ieplūst svaigs gaiss; mākslīgais apgaismojums atbilst atzītiem

tehniskiem standartiem.

Līdz ar to neapšaubāmi ieslodzītajam kamerā ir jānodrošina labs apgaismojums un pieeja svaigam gaisam.

Vienlaikus tiesu praksē ir atzīts, ka jautājums par apgaismojumu un ventilāciju ir vērtējams gan savstarpējā

kopsakarā, gan kopsakarā ar citiem apstākļiem.

Kā to atzinis Senāts, ja dabīgā ventilācija nav pieejama, bet mākslīgā ventilācija ir laba, tad secināms, ka kopumā

ventilācija bija nodrošināta (sk. Senāta 2014. gada 29. decembra sprieduma lietā Nr. SKA-312/14 (A420495911)

12. punktu). Tāpat dabiskā apgaismojuma trūkumu var kompensēt pietiekams mākslīgais apgaismojums. Kā to

norādījusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, dabiskā apgaismojuma nepietiekamība pati par sevi nesasniedz minimālo

bardzības līmeni, lai konstatētu spīdzināšanas un cietsirdīgas vai pazemojošas izturēšanās aizlieguma pārkāpumu.

Tomēr, ja tiek konstatēta pārapdzīvotība, ventilācijas vai mākslīgā apgaismojuma trūkums, tad dabiskā

apgaismojuma un svaiga gaisa nepietiekamība var būtiski pasliktināt ieslodzīto stāvokli un likt nopietni nosliekties

uz pārkāpuma konstatēšanu (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2015. gada 27. janvāra sprieduma lietā “Neshkov un citi

pret Bulgāriju” 238. punkts, sk. arī Senāta 2025. gada 16. janvāra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-0426-25

(A420148022) 3. punktu).

[10] Lietā ir strīds par to, vai pieteicējam /Numurs/. kamerā laika posmā no 2023. gada 15. aprīļa līdz 2024. gada 9.

aprīlim bija nodrošināts pietiekams dabiskais apgaismojums un mākslīgais apgaismojums.

No /Nosaukums/ cietuma sniegtās informācijas, kopsakarā ar iesniegtajiem fotoattēliem, tiesa konstatē, ka minētajā

kamerā ir viens PVC logs ar caurspīdīgu stikla paketi, kura izmēri ir aptuveni 170 cm × 170 cm. Logs ir vērsts uz

gaiteni, savukārt gaitenī pretī kamerai ir izvietots uz āru vērsts logs. Kameras iekšpusē priekšā logam ir izvietotas

restes. Tāpat restes ir arī gaiteņa logam.

Novērtējot konstatētos faktiskos apstākļus, tiesa secina, ka pieteicēja iebildumi par ierobežotu dabisko

apgaismojumu ir pamatoti. Dabiskā apgaismojuma daļēja nepietiekamība kamerā pamatā ir saistīta ar to, ka

kameras logs nav vērsts tieši uz āru, bet gan uz norobežojošo gaiteni, un dabiskais apgaismojums kamerā ieplūst

pastarpināti no gaitenī esošajiem uz āru vērstajiem logiem. Šādu apgaismojuma līmeni papildus ietekmē, lai gan

mazākā apmērā, arī apstāklis, ka gan kameras, gan gaiteņa logiem ir restes. Taču atbilstoši judikatūrai šāda tiesas

konstatētā situācija pati par sevi nenozīmē, ka attiecībā pret pieteicēju pieļauts būtisks cilvēktiesību aizskārums.

Tiesai tālāk jāizvērtē citi apstākļi un pirmām kārtām tas, vai dabiskā apgaismojuma trūkumu nekompensē

mākslīgais apgaismojums.

[11] Atbilstoši cietuma /Nosaukums/ cietuma sniegtajai informācijai mākslīgo apgaismojumu /Numurs/. kamerā

nodrošināja divi griestu luminiscentie gaismekļi, katrā pa divām 36 W spuldzēm (kopā 4 spuldzes). Apgaismojumu

ieslēdz uzraugs. Nakts apgaismojumu nodrošināja gaismeklis ar vienu 25 W spuldzi. 2019. gada februārī, lai

uzlabotu apgaismojumu kameras galda zonā, virs galda virsmas uzstādīts papildu LED gaismeklis ar divām 24 W

spuldzēm, ko var ieslēgt neatkarīgi no kopējā apgaismojuma. Labākai galda virsmas izgaismošanai galds pārvietots

no sienas tuvāk gaismeklim un, sēžot pie sienas, galda virsma netiek aizēnota.

Pieteicējs nav norādījis konkrētus argumentus, kas ļautu apšaubīt mākslīgā apgaismojuma pietiekamību, proti, viņš

nav norādījis, kādās tieši situācijās un kādēļ mākslīgais apgaismojums bijis nepietiekams, aprobežojoties ar

paskaidrojumu, ka nebija iespējams patstāvīgi regulēt mākslīgo apgaismojumu. Tiesa secina, ka pieteicēja

apgalvojums par nepietiekamu mākslīgā apgaismojuma līmeni /Numurs/. kamerā ir vērtējams kā nepamatots.

Saprātīgi izvērtējot, tiesa secina, ka apstākļos, kad kamerā bija pietiekams mākslīgais apgaismojums, kopsakarā ar

faktu, ka dabiskā gaisma, lai gan ierobežoti, bet tomēr ieplūda kamerā, pieteicēja labsajūta /Numurs/. kamerā netika

pakļauta būtiskai negatīvai ietekmei.

[12] Pieteicējs vispārīgi norāda, ka /Numurs/. kamerā nebija nodrošināta atbilstoša dabiskā un mākslīgā ventilācija.

Tāpat viņš iebilst, ka logu nebija iespējams atvērt no kameras iekšpuses, ka logs ir vērsts uz gaiteni, kurā regulāri ir

cigarešu dūmu smaka, bet mākslīgā ventilācija ar filtriem, kas ziemā piegādā uzsildītu gaisu, nenodrošina svaigu

gaisu.

Izvērtējot šos argumentus, tiesa pirmkārt norāda, ka normatīvie akti neuzliek par pienākumu nodrošināt

ieslodzījuma vietas kamerā gan dabisko, gan mākslīgo ventilāciju. Būtiski ir tikai tas, ka ieslodzītajam kamerā ir

iespējams nodrošināt ventilāciju un līdz ar to arī piekļuvi svaigam gaisam, bet tam, kādā veidā tas tiek darīts, nav

izšķirošas nozīmes.

Konkrētajā gadījumā lietā nav strīda, ka /Numurs/. kameras logs ir vērsts uz gaiteni, un to var atvērt tikai cietuma

darbinieks no gaiteņa puses pēc ieslodzītā lūguma. Svaigs gaiss dabiskā veidā kamerā var ieplūst pa atvērtu

kameras logu un atvērtiem gaiteņa logiem. Tiesa piekrīt, ka šādos apstākļos dabiskā vēdināšana ir mazāk efektīva,

taču tā nav pilnībā izslēgta. Pieteicējs nenorāda, ka cietuma amatpersonas būtu atteikušas nodrošināt kameras

dabisko vēdināšanu.

Vienlaikus no lietas materiāliem izriet, ka /Numurs/. kamerā ir ierīkota mākslīgā pieplūdes un nosūces ventilācijas

sistēma, kas darbojas visu diennakti un nodrošina pastāvīgu gaisa cirkulāciju. No /Nosaukums/ cietuma

administrācijas sniegtās informācijas izriet, ka sistēmai tiek veiktas regulāras apkopes, un tā ir darba kārtībā, ir

pieejami arī apkopes akti. Tiesa neatrod pamatu apšaubīt šo informāciju.

Tiesas vērtējumā pieteicēja apgalvojums, ka mākslīgā ventilācija darbojusies nepietiekami jaudīgi un ka ziemā

uzsildīts gaiss nav uzskatāms par svaigu, ir balstīts uz subjektīvu vērtējumu un neapgāž faktu, ka ventilācijas

sistēma nodrošina gaisa apmaiņu. Tāpat apstāklis, ka sistēmā tiek izmantoti filtri, pats par sevi neliecina par tās

neefektivitāti, bet gan par atbilstošu tehnisko apkopi. Pieteicējs nav norādījis uz pierādījumiem, kas apstiprinātu, ka

gaiteņa gaiss pastāvīgi ir bijis piesmēķēts tādā mērā, ka tas radījis apdraudējumu viņa veselībai, vai ka mākslīgā

ventilācija nespēja nodrošināt atbilstošu gaisa kvalitāti kamerā. Tāpat lietā nav pierādījumu, ka pieteicējs laika

periodā, kad viņš uzturējās /Numurs/. kamerā, bija vērsies pie cietuma administrācijas ar problēmas aprakstu un

lūgumiem, piemēram, veikt ventilācijas sistēmas ārkārtas apkopi.

Līdz ar to, ņemot vērā, ka /Numurs/. kamerā tika nodrošināta pastāvīgi strādājoša un mākslīgā ventilācija, kas

kompensēja ierobežotās dabiskās ventilācijas iespējas, tiesa secina, ka kopumā ventilācija pieteicējam tika

nodrošināta atbilstoši prasībām.

[13] Papildus minētajam tiesa nekonstatē pārapdzīvotības /Numurs/. kamerā. No lietas materiāliem izriet, ka

/Numurs/. kamera ir četrvietīga un tās platība ir 28,08 m2. Tādējādi, pat ja kamera bijusi pilnībā aizpildīta, uz vienu

ieslodzīto tika nodrošināti 7 m2, kas būtiski pārsniedz Latvijas Sodu izpildes kodeksa 77. panta pirmajā daļā

noteikto minimālo normu – 4 m2.

Apkopojot iepriekš konstatēto, tiesa secina, ka pieteicēja iebildumi par neatbilstošu apgaismojumu un ventilāciju

/Numurs/. kamerā nav pamatoti. Kā to norādījusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa un atzinis Senāts, dabiskā

apgaismojuma vai dabiskās ventilācijas trūkumi paši par sevi nesasniedz minimālo bardzības līmeni, ja vien netiek

konstatēti citi apstākļus pasliktinoši faktori, piemēram, pārapdzīvotība, nepietiekams mākslīgais apgaismojums vai

nefunkcionējoša mākslīgā ventilācija. Izskatāmajā lietā tiesa, konstatējot atsevišķus trūkumus dabiskā

apgaismojuma nodrošināšanā /Numurs/. kamerā, nav konstatējusi nevienu no šiem papildu apstākļiem. Pieteicējs

neatradās pārapdzīvotības apstākļos, kamerā bija nodrošināts pietiekams mākslīgais apgaismojums, kā arī

funkcionējoša mākslīgās ventilācijas sistēma. Līdz ar to, vērtējot visus apstākļus kopsakarā, nav pamata atzīt, ka

uzturēšanās apstākļi /Numurs/. kamerā bijuši tādi, kas pieteicējam būtu radījuši ciešanas vai pazemojumu, kas

pārsniedz ieslodzījumam raksturīgo neizbēgamo ciešanu līmeni.

[14] Pieteicējs norāda, ka /Numurs/. kamerā logam priekšā uzstādītais režģis ir pazemojošs, ir īpaši situācijās, kad

pieteicējam bija jārunā ar medicīnas personālu un jānodod Covid-19 tests.

Tiesa ņem vērā, ka pieteicējs apstrīdēšanas iesniegumā iebildumus par loga režģi kā pazemojošu elementu bija

norādījis vispārīgi, neminot tādas situācijas, kā sarunas ar medicīnas personālu. Līdz ar to pārvalde šādas

specifiskas situācijas nav vērtējusi un būtībā pieteicējs ar šādu jaunu faktu norādīšanu cenšas paplašināt tiesai

nodotā strīda apmēru, neievērojot lietas ārpustiesas izskatīšanas kārtību. Tas, ka pieteicējs minētos faktus norādīja

tikai pēc vēršanās tiesā, mazina arī šo apgalvojumu ticamību. Tiesas rīcībā nav pierādījumu, vai šādas sarunas

patiešām ir notikušas un cik bieži. Vienlaikus tiesa apšauba, ka šādām sarunām, pat ja tās notikušas, nav bijis tikai

gadījuma raksturs, bet ka tieši plānveida tikšanās ar medicīnas darbiniekiem tika organizētas kā sarunas caur

kameras logu un ka pieteicējam tika liegta iespēja tikties ar medicīnas personālu citādos apstākļos.

Ieslodzījuma vietu pārvalde pārsūdzētajā lēmumā skaidro, ka /Numurs/. kamerā loga ailā iebūvētās metāla restes ir

nepieciešamas notiesāto uzraudzības veikšanai atbilstoši tiesību normās noteiktajam ieslodzījuma vietas

pienākumam, kā arī drošības apsvērumu dēļ. Tieša šādu skaidrojumu atzīst par pamatotu un uzskata, ka labums, ko

sabiedrība iegūst ar ierobežojumiem, kas uzlikti ieslodzītajām personām viņu uzraudzības nodrošināšanai, ir lielāks

nekā pieteicēja neērtības, uzturoties kamerās ar aizrestotiem logiem (sal. sk. Administratīvās apgabaltiesas 2020.

gada 2. jūlija sprieduma lietā Nr.A420250219 12. punktu).

Apkopojot, tiesa nekonstatē, ka, atrodoties kamerās, kurās logu ailas aprīkotas ar metāla restēm, pieteicējs bijis

pakļauts pazemojošiem apstākļiem, kas pārsniedz ieslodzījumam raksturīgo neizbēgamo ciešanu līmeni.

[15] Pieteicējs norāda, ka cietuma administrācija nav nodrošinājusi /Numurs/. kamerā karstā ūdens pieslēgumu, kā

arī nav par cietuma līdzekļiem izsniegusi pieteicējam ūdens sildītāju (elektrisko tējkannu). Pieteikumā un tiesas

sēdē pieteicējs precizēja, ka karstais ūdens viņam bija nepieciešams gan higiēnas nodrošināšanai, gan trauku un

apģērba mazgāšanai.

Nav strīda par to, ka /Nosaukums/ cietums nav izsniedzis pieteicējam lietošanā elektrisko tējkannu, kā arī nav

atļāvis lietot pieteicēja personīgo tējkannu. Iestāde skaidro, ka pieteicējam trūkst naudas līdzekļu, lai samaksātu par

izlietoto elektroenerģiju. Tiesa konstatē, ka šāda cietuma rīcība bija atbilstoša noteikumu Nr.423 (bija spēkā strīdus

periodā) 40. un 41. punktam. Šajās tiesību normās bija noteikts, ka, brīvības atņemšanas iestādes veikalā iegādāto

pārtikas produktu sagatavošanai atļauts izmantot personiskos ledusskapjus un elektriskos ūdens sildītājus.

Izdevumus par individuālās sadzīves elektroiekārtas patērēto elektroenerģiju sedz notiesātais.

Tāpat lietā nav strīda, ka /Numurs/. kamerā nebija nodrošināta karstā ūdens padeve, bet kameras sanitārais mezgls

bija aprīkots ar funkcionējošu aukstā ūdens krānu un izlietni.

[16] Vērtējot pieteicēja norādes, ka viņš karsto ūdeni būtu varējis izmantot higiēnas nodrošināšanai, kā arī trauku

un apģērba mazgāšanai, tiesa pieņem, ka šādas iespējas pieteicējam vislabāk varētu nodrošināt tieši karstā ūdens

pieslēgums, taču zināmā mērā un ar mazākām ērtībām arī ūdens uzsildīšana elektriskajā tējkannā.

Vērtējot, vai šo iespēju nenodrošināšana ir radījusi pieteicēja cilvēktiesību aizskārumu, tiesa norāda turpmāk

minēto.

Lietā nav strīda par to, ka pieteicējam strīdus periodā nodrošināta iespēja mazgāties dušā divas reizes nedēļā, ko ir

apstiprinājusi iestāde un ko pieteicējs nav apstrīdējis. Pieteicējs tiesas sēdē apstiprināja arī to, ka viņam tiek dota

iespēja apmeklēt dušu uzreiz pēc sporta nodarbībām.

Administratīvo tiesu praksē siltā ūdens neesība cietuma kamerās pamatā tiek vērtēta saistībā ar iespēju silto ūdeni

lietot personīgajai higiēnai un tiek skatīta kopsakarā ar jautājumu par to, cik bieži ieslodzītajam ir nodrošināta

iespēja nomazgāties dušā, kā arī, vērtējot, vai konkrētajā gadījumā ir nepieciešamība pēc biežākas mazgāšanās,

piemēram, regulāru sporta nodarbību apmeklējuma dēļ (sk. Senāta 2011. gada 3. februāra lēmuma lietā Nr.SKA-

257/2011 (A420546810) 10. punktu, 2015. gada 3. februāra lēmuma lietā Nr. SKA-45/2015 (A420546810) 7. un 9.

punktu). Tas, vai ieslodzītajam ir iespēja nomazgāt siltā ūdenī personīgos traukus un apģērbu, var tikt vērtēts kā

blakus apstāklis.

Konkrētajā lietā pieteicējs nenorāda, ka siltais ūdens kamerā viņam bija nepieciešams, lai kompensētu

nepietiekamu dušas apmeklējumu, piemēram, biežo sporta nodarbību dēļ. Pieteicējs tikai vispārīgi norāda uz to, ka

viņš vēlētos labāk rūpēties par savu personīgo higiēnu. Tāpat pieteicējs nav norādījis uz īpašiem apstākļiem, kas

siltā ūdens esību kamerā padara īpaši svarīgu, piemēram, uz konkrētām veselības problēmām u.tml. Pašreizējā

administratīvo tiesu praksē ir nostiprināta atziņa, ka cilvēktiesību minimālajam standartam atbilst dušas

apmeklējums vismaz divas reizes nedēļā (sk. Augstākās tiesas 2017. gada 12. maija rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.

SKA-88/2017 (A420455813) 7. punktu) un, kā tiesa to jau norādīja, lietā nav strīda, ka pieteicējam šāds dušas

apmeklējumu biezums tiek nodrošināts. Turklāt atsevišķu ķermeņa daļu mazgāšana ir iespējama arī aukstā ūdenī,

un šādu ierobežotu ķermeņa daļu saskarsme ar aukstu ūdeni nav atzīstama par tādu apstākli, kas radītu ciešanas vai

pazemotu cilvēku.

Tā kā pieteicējam ir nodrošinātas pienācīgas iespējas regulāri nomazgāties dušā, nav īpašu nelabvēlīgu faktoru, kā

arī kamerā ir pieejams pastāvīgs aukstā ūdens pieslēgums, karstā ūdens neesība kamerā nerada tādu tiesību

aizskārumu, kas sasniegtu Konvencijas 3. pantā noteikto minimālo bardzības slieksni.

Arī pārējie pieteicēja argumenti tiesas vērtējumā neliecina, ka minētais minimālais bardzības slieksnis būtu

sasniegts. Tiesa norāda, ka personīgos traukus ir iespējams sekmīgi nomazgāt arī aukstā ūdenī, it īpaši, ja to dara

uzreiz pēc ēdienreizes un tiek izmantoti trauku mazgāšanas līdzekļi. Tiesai nav pamata uzskatīt, ka šāda iespēja

pieteicējam tika liegta (par trauku mazgāšanas līdzekļu pieejamību sk. šī sprieduma 17. punktu). Attiecībā uz drēbju

mazgāšanu tiesa norāda, ka noteikumu Nr. 423 20. punkts strīdus laika posmā paredzēja, ka brīvības atņemšanas

iestāde ne retāk kā reizi mēnesī nodrošina notiesāto virsdrēbju mazgāšanu. Tātad ir uzskatāms, ka pieteicējam tika

nodrošināta iespēja ne retāk kā reizi mēnesī nodot mazgāšanā savas virsdrēbes. Pieteicējs nenorāda, ka šīs viņa

tiesības netika nodrošinātas. Tāpat tiesas vērtējumā siltā ūdens neesība pati par sevi nav šķērslis ikdienā lietojamu

nelielu apģērbu (apakšveļas un zeķu) izmazgāšanai, turklāt pieteicējam bija iespēja šādu apģērbu mazgāt arī dušas

apmeklējumu laikā.

Pieteicēja norādītās grūtības nomazgāt traukus vai apģērbu aukstā ūdenī ir atzīstamas par sadzīviskām neērtībām,

kas nesasniedz cilvēktiesību pārkāpuma līmeni.

Apkopojot minēto, tiesa nekonstatē būtisku cilvēktiesību aizskārumu tā iemesla dēļ, ka pieteicējam strīdus kamerā

nebija pieejams silts ūdens.

[17] Pieteicējs norāda, ka viņam /Numurs/. kamerā netika pietiekamā apjomā nodrošināti tīrīšanas piederumi un

līdzekļi, kā arī trauku mazgāšanas līdzekļi.

Tiesību normās tiek regulētas saimniecības ziepju un trauku mazgāšanas līdzekļa normas. Saskaņā ar noteikumu

Nr. 1022 3. pielikumu notiesātajiem tiek izsniegta saimniecības ziepes 200 grami reizi 6 mēnešos, kā arī trauku

mazgāšanas līdzeklis 500 mililitri reizi 6 mēnešos. Pieteicējs neapstrīd, ka viņam tika nodrošināti personiskās

higiēnas līdzekļi noteikumu Nr. 1022 3. pielikumā noteiktajā daudzumā. Pieteicējs tiesas sēdē norādīja, ka ar

sešiem mēnešiem izsniegtā trauku mazgāšanas līdzekļa daudzumu 500 mililitri nepietika. Tātad pieteicēja

argumenti attiecas nevis uz minētā līdzekļa nenodrošināšanu tiesību normās noteiktajā apmērā, bet gan uz tā

faktisko nepietiekamību atbilstoši pieteicēja individuālajām vajadzībām.

Novērtējot pieteicēja iebildumus par saimniecības ziepju un trauku mazgāšanas līdzekļa pietiekamību, tiesa atzīmē,

ka minēto līdzekļu aktuālās normas tika precizētas ar grozījumiem noteikumos Nr. 1022, kas stājās spēkā 2022.

gada 12. augustā. Tiesību akta anotācijā (/Tīmekļvietne A/) norādīts, ka, veicot izmaiņas normās, tika apzināta reālā

situācija ieslodzījuma vietās, ņemot vērā ieslodzījuma vietu administrāciju sniegtos priekšlikumus par mazgāšanas

līdzekļu un personīgās higiēnas līdzekļu reālo izlietojumu ieslodzīto vidū. Trauku mazgāšanas līdzeklis 500 ml uz 6

mēnešiem ir noteikumu 3. pielikumā iekļauta jauna pozīcija. Tā iekļauta, ņemot vērā to, ka ieslodzījuma vietās

netiek centralizēti organizēta trauku mazgāšana, kā arī to, ka tikai dažās ieslodzījuma vietās ir regulāri pieejams

karstais ūdens un no ieslodzītajiem tiek saņemtas pamatotas sūdzības, ka nav iespējams nomazgāt traukus aukstā

ūdenī bez trauku mazgāšanas līdzekļa. Tā kā trauku mazgāšanas līdzekli, lai nomazgātu traukus, ir nepieciešams

lietot pavisam nelielā daudzumā, un ieslodzītajam ir jānomazgā tikai tie trauki, kurus lieto viņš personīgi,

pietiekams trauku mazgāšanas līdzekļa daudzums ir 500 ml uz 6 mēnešiem.

Tiesa secina, ka tiesību normu izdevējs ir veicis izvērtējumu un noteicis tādu minimālo līdzekļu apjomu, kas

nepieciešams, lai ieslodzītais spētu uzturēt higiēnu un nomazgāt personīgos traukus. Pieteicēja apgalvojumi par to,

ka viņam ar izsniegto līdzekļu daudzumu nav bijis pietiekami, ir vispārīgi un balstīti uz subjektīvu vērtējumu.

[18] Apstrīdēšanas iesniegumos un pieteikumā pieteicējs nav precizējis, kā tieši izpaudusies citu tīrīšanas līdzekļu

un piederumu nepietiekamība. Tikai tiesas sēdē pieteicējs norādīja, ka netiek izsniegtas porolona švammes, kas

palīdzētu ekonomēt tīrīšanas līdzekļus, kā arī gumijas cimdi darbam ar ķīmiskajiem līdzekļiem.

Tiesa atzīst, ka sūklis personīgo trauku mazgāšanai būtu atzīstams par nepieciešamu piederumu tīrības

nodrošināšanai kamerā, it īpaši, ņemot vērā nepieciešamību taupīt trauku mazgāšanas līdzekli. Vienlaikus no lietas

materiāliem neizriet, ka pieteicējs strīdus periodā bija vērsies pie cietuma administrācijas ar attiecīgu lūgumu par

porolona sūkļa izsniegšanu. Šādos apstākļos tiesai ir pamats kritiski vērtēt pieteicēja apgalvojumu, ka viņam

faktiski šāds inventāra priekšmets nebija pieejams.

Attiecībā uz gumijas cimdu darbam ar ķīmiskajiem līdzekļiem nepieejamību tiesa norāda, ka pieteicējs nav

paskaidrojis, kādiem tieši darbiem un ar kādiem tieši līdzekļiem viņam bija nepieciešami cimdi. Vispārīgi tiesa

nekonstatē, ka cietuma kameras uzkopšana, neizmantojot gumijas cimdus, būtu jāatzīst par bīstamu vai

nehigiēnisku tādā mērā, ka būtu sasniegta cilvēktiesību pārkāpuma robeža.

Kopumā tiesa secina, ka pieteicējs nav norādījis pārliecinošus argumentus par tādiem īpašiem apstākļiem, kas tiesai

ļautu secināt, ka viņam ilgstoši un sistemātiski trūcis attiecīgo līdzekļu un piederumu tādā mērā, ka tas būtiski

ietekmējis viņa iespējas uzturēt personīgo higiēnu un tīrību kamerā. Lietā nav arī pierādījumu, ka pieteicējs strīdus

periodā vērsies cietuma administrācijā ar pamatotiem lūgumiem par papildu tīrīšanas vai mazgāšanas līdzekļu

izsniegšanu. Līdz ar to tiesa secina, ka pieteicēja tiesību aizskārums šajā daļā nav konstatējams.

[19] Pieteicējs norāda, ka pastaigu laukumā un dušas telpā nav nodrošināta signalizācijas sistēma (trauksmes poga),

kas viņam dotu iespēju nepieciešamības gadījumā nekavējoties sazināties ar Uzraudzības daļas amatpersonām.

Tiesa norāda, ka trauksmes pogas kā obligāta aprīkojuma elementa esība ieslodzījuma vietas telpās nav paredzēta

Latvijas Republikas normatīvajos aktos. Līdz ar to pati par sevi cietuma rīcība (bezdarbība), neizvietojot trauksmes

pogas, nav atzīstama par prettiesisku faktisko rīcību. To par pārkāpumu varētu atzīt tad, ja pieteicējam nebūtu

nodrošināta saziņa ar ieslodzījuma vietas administrāciju un tā rezultātā tiktu aizskartas pieteicēja tiesības vai

tiesiskās intereses. No /Nosaukums/ cietuma administrācijas skaidrojumiem izriet, ka pastaigu laukums ir aprīkots

ar nepārtrauktu videonovērošanu, ieslodzītos regulāri pārbauda Uzraudzības daļas amatpersonas, kā arī

ieslodzītajiem ir iespēja izsaukt amatpersonu, klauvējot pie attiecīgās telpas durvīm vai pasaucot ar balsi. Pieteicējs

nav izteicis pretargumentus, kas liktu apšaubīt šos skaidrojumus.

Tiesa neuzskata par iespējamu konstatēt būtisku cilvēktiesību pārkāpumu, balstoties tikai uz pieņēmumiem par

iespējamiem apdraudējumiem trauksmes pogas neesības dēļ.

[20] Pieteicējs iebilst pret to, ka /Nosaukums/ cietuma administrācija pēc 2024. gada 13. marta prettiesiski sākusi

ierobežot pieteicēja iespēju apmeklēt sporta zāli, futbola laukumu, lielo kapelu un resocializācijas programmas

/Nosaukums B/ nodarbības.

Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.4 pantā noteikts, ka notiesātajiem, kuri sodu izcieš slēgtā cietuma soda izciešanas

režīma zemākajā pakāpē, ir tiesības izmantot pastaigas vai piedalīties sporta spēlēs svaigā gaisā ne mazāk kā vienu

stundu dienā, kā arī apmeklēt dievkalpojumus cietuma kapelā un tikties ar garīdznieku vienatnē. Tāpat saskaņā ar

minētā kodeksa normām notiesāto resocializācija ir pasākumu kopums, kas tiek īstenots brīvības atņemšanas soda

izpildes laikā ar mērķi veicināt notiesātā tiesisku un sociāli pozitīvu uzvedību, kā arī palīdzēt viņam atgriezties

sabiedrībā, novēršot atkārtotas noziedzīgas darbības izdarīšanas risku. No minētā izriet, ka pieteicējam ir tiesības uz

fiziskām aktivitātēm, socializāciju un reliģiskās pārliecības īstenošanu, kā arī uz dalību resocializācijas pasākumos.

Vienlaikus tiesa norāda, ka šīs tiesības nav absolūtas un var tikt ierobežotas, ja tam pastāv leģitīms mērķis un

noteiktie ierobežojumi ir samērīgi.

[21] Lietā nav strīda, ka 2024. gada 13. martā cietuma 3. korpusā, kurā tobrīd uzturējās pieteicējs, notika ārkārtējā

situācija – trīs uz mūžu notiesātie uzbruka cietuma amatpersonām. Pēc šī incidenta cietumā tika noteikti pastiprināti

drošības pasākumi, kas ietvēra arī grupu pasākumu ierobežošanu. Tiesas ieskatā cietuma administrācijas mērķis –

nodrošināt gan ieslodzīto, gan personāla drošību, novērst ieslodzīto savstarpējo saziņu, kas varētu traucēt incidenta

apstākļu izmeklēšanu, un nepieļaut jaunu incidentu atkārtošanos – ir atzīstams par leģitīmu. Tādēļ turpmāk ir

vērtējams, vai konkrētie ierobežojumi bija samērīgi.

Attiecībā uz resocializācijas programmas /Nosaukums B/ nodarbību apmeklējumu no lietas materiāliem izriet, ka

2024. gada 15. marta nodarbība tika atcelta ārkārtējās situācijas dēļ, un nodarbību atjaunošana tika plānota 2024.

gada 19. aprīlī. Pats pieteicējs tiesas sēdē apstiprināja, ka atgriezās programmā pēc dažām nedēļām. Ņemot vērā, ka

ierobežojums bija īslaicīgs un attiecās uz visu 3. korpusu drošības apsvērumu dēļ, tiesa secina, ka tas bija samērīgs

un pieteicēja tiesību būtisks aizskārums nav noticis.

Vērtējot sporta zāles un futbola laukuma apmeklējumu ierobežojumus, tiesa konstatē, ka pieteicējam tika

nodrošinātas Latvijas Sodu izpildes kodeksā noteiktās minimālās tiesības uz fiziskajām aktivitātēm. Proti,

pieteicējam bija iespēja katru dienu ne mazāk kā vienu stundu apmeklēt pastaigu laukumu. Tādējādi sporta zāles un

futbola laukuma apmeklējums ir uzskatāms par papildu iespēju, kuras nodrošināšanas biežums ir atkarīgs no

cietuma administrācijas resursiem un drošības situācijas. Ieslodzījuma vietu pārvaldes pārstāvis norādīja, ka

pieteicējam ierobežojumi tika piemēroti ne tikai vispārējās drošības situācijas dēļ, bet arī individuāli, jo bija iegūta

informācija, ka pieteicējs komunicēja ar vienu no incidentā iesaistītajām personām. Šāds apstāklis atspēko

pieteicēja argumentu par kolektīvo sodu un diskrimināciju, jo atšķirīgā attieksme pret 3. korpusa ieslodzītajiem un

konkrēti pret pieteicēju bija pamatota ar objektīviem drošības apsvērumiem. Līdz ar to, pat ja pieteicēja iespējas

apmeklēt sporta zāli un futbola laukumu bija retākas nekā ieslodzītajiem citos korpusos, šie ierobežojumi bija

samērīgi ar leģitīmo mērķi un būtiski nepārkāpa pieteicēja cilvēktiesības.

Visbeidzot, attiecībā uz kapelas apmeklējumu tiesa konstatē, ka saskaņā ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes norādīto

pieteicējam tika nodrošināta iespēja apmeklēt kapelu individuāli, iesniedzot rakstisku lūgumu kapelānam. No lietas

materiāliem redzams, ka pēdējais šāds pieteicēja lūgums fiksēts 2024. gada 18. martā. Tāpat pieteicējs nav

noliedzis, ka viņam ir iespēja tikties ar kapelānu individuāli. Tā kā pieteicējam tika nodrošināts alternatīvs veids

savas reliģiskās pārliecības praktizēšanai, tiesa secina, ka pieteicēja tiesības uz reliģijas brīvību nav tikušas

nesamērīgi ierobežotas.

Apkopojot minēto, tiesa atzīst, ka /Nosaukums/ cietuma administrācijas rīcība, pēc 2024. gada 13. marta incidenta

uz laiku ierobežojot pieteicēja iespējas apmeklēt resocializācijas programmu, sporta zāli, futbola laukumu un

kopējos dievkalpojumus kapelā bija pamatota ar leģitīmu mērķi un bija samērīga, tādēļ nav atzīstama par

prettiesisku.

[22] Pieteicējs apgalvo, ka ar /Numurs/. kamerā uzstādītās domofona sistēmas “Commax” palīdzību cietuma

administrācija ir veikusi viņa nesankcionētu noklausīšanos. Pieteicēja ieskatā šāda rīcība ir rupja iejaukšanās viņa

privātajā dzīvē. Savas aizdomas pieteicējs pamato ar konkrētām situācijām, kad cietuma darbinieki uzsākuši ar viņu

sarunu caur domofonu, viņam atrodoties kamerā un nepieskaroties iekārtai. Šādas situācijas notikušas arī brīžos,

kad pieteicējs lūdzies vai lasījis svētos rakstus, un pirms sarunas sākuma parasti atskanējis signāls.

Latvijas Republikas Satversmes 96. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un

korespondences neaizskaramību. Arī Konvencijas 8. panta pirmā daļa garantē ikviena tiesības uz savas privātās un

ģimenes dzīves, dzīvokļa un sarakstes neaizskaramību. Lai gan tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību nav

absolūtas un var tikt ierobežotas, šādiem ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem ar likumu, tiem jābūt leģitīmam

mērķim un jābūt nepieciešamiem demokrātiskā sabiedrībā. Ieslodzījuma vietās zināma uzraudzība un kontrole ir

nepieciešama, lai nodrošinātu kārtību un drošību, tomēr tai ir jābūt samērīgai un tā nedrīkst būt patvaļīga. Slepena

noklausīšanās ieslodzītā dzīvojamajā kamerā ir uzskatāma par būtisku iejaukšanos privātajā dzīvē.

[23] Izvērtējot lietā esošos pierādījumus, tiesa neatrod pamatu secinājuma, ka /Numurs/. kamerā strīdus periodā

uzstādītā domofona iekārta tika izmantota, lai cietuma darbinieki vienpusēji, bez pieteicēja iesaistes, aktivizētu

sarunu režīmu un klausītos, kas notiek kamerā. Tiesa, izvērtējot pieteicēja paskaidrojumus, domofona lietošanas

instrukciju un liecinieka /Persona F/ liecības, secina, ka tādas situācijas, kādas apraksta pieteicējs, varētu rasties, ja

pieteicējs pēc iepriekšējās sarunas būtu aizmirsis nospiest iekārtas privātuma pogu. Tomēr ar to nepietiek, lai

izdarītu secinājumu, ka minētā iekārta izmantota kā noklausīšanās līdzeklis.

[24] Pieteicējs, vēršoties Ieslodzījuma vietu pārvaldē ar 2024. gada 15. aprīļa iesniegumu, vispārīgi norādīja, ka

viņam nav nodrošināta iespēja saņemt pilnvērtīgu uzturu, kas atbilst bhakti-jogas sistēmai, šo iebildumu

neprecizējot un neizvēršot. No tiesai iesniegtā pieteikuma izriet, ka pieteicēja iebildumi, pirmkārt, ir saistīti ar to,

ka viņš atbilstoši savai reliģiskajai pārliecībai nedrīkst lietot uzturā sīpolus, kā arī nedrīkst tos piedāvāt uz altāra

Krišnam.

Latvijas Republikas Satversmes 99. panta pirmais teikums noteic, ka ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un

reliģiskās pārliecības brīvību. Arī Konvencijas 9. panta pirmā daļa paredz, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības uz

domu, apziņas un reliģijas brīvību; šīs tiesības ietver arī brīvību mainīt savu reliģisko pārliecību vai ticību un

nodoties savai reliģijai vai ticībai, kā vienatnē tā kopā ar citiem, piekopjot kultu, izpildot reliģiskas vai rituālas

ceremonijas un sludinot mācību. Tāpat arī Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 18. panta

pirmā daļa paredz, ka ikvienam ir tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību. Šīs tiesības ietver reliģijas un

ticības brīvību, brīvību pieņemt reliģiju vai ticību pēc savas izvēles un brīvību nodoties savai reliģijai un ticībai kā

vienatnē, tā kopā ar citiem publiski vai privāti, piekopjot kultu, izpildot reliģiskas un rituālas ceremonijas un

sludinot mācību.

Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, ir norādījis,

ka no starptautisko normu satura izriet, ka primāri Konvencijas 9. pants un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un

politiskajām tiesībām 18. pants attiecas uz tradicionālām reliģisko kultu un rituālu izpausmēm. Konvencijas 9.

pants neaizsargā visas darbības, kuras cilvēks veic, balstoties uz saviem reliģiskajiem uzskatiem, bet vienīgi tādas,

kas veido reliģiskās pārliecības paušanu vispārīgi akceptētā veidā, piemēram, dievkalpojums. Reliģijas brīvības

izpausmes var ietvert arī tādas paražas kā ēšanas noteikumu ievērošana (sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu

departamenta 2010.gada 6.maija sprieduma lietā Nr.SKA-160/2010 24.punktu).

Tiesu praksē ir risināts jautājums par to, vai par prettiesisku atzīstama cietuma administrācijas rīcība, nenodrošinot

vaišnavu reliģiju praktizējošam ieslodzītajam iespēju saņemt uzturu bez sīpoliem, ķiplokiem un olām. Tiesa šādas

iespējas nenodrošināšanu vērtēja kā prettiesisku (sk. Administratīvās apgabaltiesas 2012.gada 3.aprīļa spriedumu

lietā Nr. A42916809).

Saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50. panta otro daļu notiesātā iesniegumus par jautājumiem, kas saistīti ar

brīvības atņemšanas soda izpildes apstākļiem, Iesniegumu likumā noteiktajā kārtībā izskata brīvības atņemšanas

iestādes priekšnieks.

No minētajām tiesību normām un judikatūras tiesa secina, ka vaišnavu reliģijas piekritēja prasība par sīpolu,

ķiploku un olu izslēgšanu no uztura varētu būt pamatota, savukārt cietuma rīcība, atsakoties šādu prasību

apmierināt, varētu tikt atzīta par prettiesisku. Vienlaikus tiesa atzīst, ka personai ir jābūt aktīvai savu tiesību

realizēšanā, proti, lai atzītu, ka cietuma administrācija nav respektējusi kādu konkrētu ēšanas noteikumu, ir

jākonstatē, ka ieslodzītais savu prasību skaidri un nepārprotami darījis zināmu cietuma administrācijai.

[25] No lietas materiāliem redzams, ka /Nosaukums/ cietuma priekšnieks pieteicējam 2024. gada 10. jūnijā sniedza

atbildi uz 2024. gada 4. jūnija iesniegumu, norādot, ka no 2024. gada 7. jūnija pieteicējam tiek nodrošināts ēdiens

bez sīpoliem. Savukārt pieteicējs, sniedzot paskaidrojumus tiesas sēdē, atzina, ka 2024. gada vasarā viņš ir panācis,

ka tika izmainīta pieteicēja diēta, proti, cietuma priekšnieks izdeva rīkojumu par sīpolu izslēgšanu no pieteicējam

izsniedzamā ēdiena. Sākumā rīkojums nav ticis pildīts, taču vēlāk darbinieki sapratuši, ka tā nav pieteicēja iegriba,

bet administrācijas rīkojums, pēc kā sākuši nest pieteicējam ēdienu bez sīpoliem.

Tiesa secina, ka jautājums par ēdiena nodrošināšanu bez sīpoliem ir atrisināts, jo cietuma administrācija ir

apmierinājusi pieteicēja lūgumu.

Pieteicējs tiesas sēdē norādīja, ka strīds šajā jautājumā pastāvējis jau kopš 2018. gada. Uz šo apsvērumu tiesa

norāda, ka lieta ierosināta par laika posmu, sākot no 2023. gada 15. aprīļa. No lietas materiāliem nav gūstams

apstiprinājums, ka pieteicējs šajā laika posmā un vēl pirms 2024. gada vasaras būtu vērsies cietuma administrācijā

ar skaidri formulētu lūgumu par sīpolu neiekļaušanu viņa uzturā. No lietas materiāliem redzams, ka cietuma

administrācija ir sniegusi atbildi pieteicējam uz viņa 2023. gada 26. jūnija iesniegumu, kurā pieteicējs lūdza

paskaidrot, kāpēc uztura normā Nr. 4 ir sīpoli. Šāds lūgums par skaidrojuma sniegšanu nav uztverams kā

nepārprotams lūgums izslēgt no izsniedzamā ēdiena sīpolus. Secināms, ka pats pieteicējs nav bijis pietiekami aktīvs

savu tiesību aizstāvībā. Šādos apstākļos /Nosaukums/ cietuma administrācijas rīcības prettiesiskums nav

konstatējams.

[26] Otrkārt, pieteicēja iebildumi saistīti ar to, ka cietuma administrācija 2024. gada vasarā liegusi viņam saņemt

ēdienu trīs vai četros šķīvjos, kā tas bijis iepriekš, bet likusi izmantot tikai divus šķīvjus. Pieteicējs paskaidroja, ka

vairāku trauku nepieciešamība ir saistīta ar viņa reliģisko praksi, kuras ietvaros viņam ir svarīgi saņemt ēdiena

sastāvdaļas, lai daļu no tīra, nesajaukta ēdiena varētu ziedot uz altāra Krišnam. Saliekot vairākus ēdienus vienā

traukā, pieteicējam tiek traucēts veikt reliģisko rituālu. Šāda attieksme pieteicēja ieskatā ir pazemojoša, it īpaši

tādēļ, ka citiem ieslodzītajiem šādi ierobežojumi netika piemēroti.

[27] Lietā ir iesniegts Starptautiskās Krišnas apziņas biedrības Latvijas Savienības prezidenta skaidrojums, kas

adresēts Ieslodzījuma vietu pārvaldei. Saskaņā ar minēto skaidrojumu Krišnas apziņas vai vaišnavu tradīcijas

sekotāji godina (pielūdz) Dievu kā Krišnu vismaz divas reizes dienā, no rīta un vakarā, skaitot lūgšanas un

izmantojot altāri. Altāris var būt tik grezns un skaists, cik atļauj Krišnas apziņu praktizējošā sekotāja spējas un

iespējas. Taču altāra sastāvā vismaz ir jābūt Dieva (Krišnas, Gaura Nitai, Nrisimhas vai cita svētajos rakstos

aprakstītā Dieva veidola) attēlam un Starptautiskās Krišnas apziņas biedrības dibinātāja, viņa Dievišķās Žēlastības

A.Č. Bhaktivedāntas Svāmī Prabhupādas un, ja sekotājs ir saņēmis garīgo iesvētību vaišnavisma tradīcijā, arī viņa

garīgā skolotāja attēlam. Tā var būt fotogrāfija, izdruka, kserokopija, vai grāmatas, kurā tās ir redzamas, atvēruma

lappuse. Tas būtu minimums, kas būtu nepieciešams, lai varētu noritēt ierastā vaišnavu tradīcijas sekotāju garīgā

ikdienas Dieva pielūgšanas prakse. Krišnas apziņas tradīcijas sekotāji ēd tikai to ēdienu, kas ir ticis piedāvāts uz

altāra Dievam (Krišnam) ar atbilstošām lūgšanām. Dievs (Krišna) ir personība, un saskaņā ar vēdu rakstiem un

tajos dotajiem norādījumiem, vaišnavi Dievam gatavo un piedāvā ēdienu tikai atsevišķos traukos, no kuriem

neviens cits nav ēdis un neēd. Nav tieši noteikts, cik daudz ir jābūt traukiem, bet minimāli tas ir ēdienreizei

nepieciešamais viens trauku komplekts (bļodiņa/šķīvis, glāze, galda piederumi).

Tiesa secina, ka no minētā skaidrojuma izriet minimālais noteikums – ziedošanas praksē ir jāizmanto atsevišķi, tīri

trauki, no kuriem neviens cits nav ēdis un neēd un minimāli tas ir ēdienreizei nepieciešamais viens trauku

komplekts. Vienlaikus no pieteicēja paskaidrojumiem tiesas sēdē izriet, ka viņam kamerā faktiski bija vairāki

personīgie trauki – trīs metāla šķīvji, viena emaljēta bļoda un divas plastmasas bļodas. Tiesas vērtējumā ar šādu

trauku komplektu ir pietiekami, lai pieteicējs varētu veikt rituālās darbības skaidrojumā norādītajā minimālajā

apmērā. Tiesai nav pamata atzīt, ka prasība izdalīt ēdienu tieši četros traukos pati par sevi ir reliģiskās prakses

obligāts elements, jo arī pašas reliģiskās organizācijas sniegtais skaidrojums paredz minimāli vienu trauku

komplektu, nevis noteiktu trauku skaitu katrai maltītei.

Pieteicējs arī norāda, ka citiem ieslodzītajiem esot atļauts izmantot trīs-četrus traukus, bet viņam tikai divus,

tādējādi pieteicēju diskriminējot. Tomēr lietā nav iesniegti pierādījumi par iestādes noteiktu atšķirīgas attieksmes

politiku vai praksi attiecībā pret pieteicēju salīdzināmā situācijā ar citiem ieslodzītajiem tādos pašos apstākļos.

Tiesa atzīst, ka nav konstatējama prettiesiska /Nosaukums/ cietuma faktiskā rīcība saistībā ar pieteicēja tiesību uz

reliģiskās pārliecības brīvību aizskārumu.

[28] Apkopojot iepriekš norādīto, tiesa secina, ka izskatāmajā gadījumā nav konstatējama prettiesiska cietuma

rīcība. Līdz ar to pieteikums ir noraidāms.

[29] Pieteicējs lūdz atlīdzināt nemantisko kaitējumu 10 000 euro apmērā. Ņemot vērā to, ka tiesa izskatāmajā lietā

nekonstatēja /Nosaukums/ cietuma faktiskās rīcības prettiesiskumu, lietā nepastāv nemantiskā kaitējuma

atlīdzināšanas priekšnosacījums. Tādējādi pieteicēja pieteikums arī daļā par nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu ir

noraidāms.

[30] Pieteicējs ar tiesneša lēmumu atbrīvots no valsts nodevas samaksas par pieteikuma iesniegšanu tiesā. Tā kā

pieteikums tiek noraidīts, saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126. panta ceturto daļu pieteicējam nosakāms

pienākums atmaksāt valstij valsts nodevu 30 euro apmērā triju mēnešu laikā pēc sprieduma spēkā stāšanās.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251., 289.-291.pantu, tiesa

nosprieda

noraidīt pilnībā /Persona A/ pieteikumu par /Nosaukums/ cietuma administrācijas faktiskās rīcības, nenodrošinot

pieteicējam atbilstošus uzturēšanās apstākļus cietuma /Struktūrvienība / nodaļas 3. korpusa /Numurs/. kamerā laika

posmā no 2023. gada 15. aprīļa līdz 2024. gada 9. aprīlim, neizsniedzot pieteicējam ēdienu atbilstoši viņa

reliģiskajiem uzskatiem, liedzot pieteicējam iespēju pēc grafika apmeklēt sporta zāli, futbola laukumu, kapelu un

resocializācijas programmas /Nosaukums B/ nodarbības laika posmā pēc 2024. gada 13. marta atzīšanu par

prettiesisku, pienākuma uzlikšanu /Nosaukums/ cietumam nodrošināt pieteicējam sporta zāles un futbola laukuma

apmeklējumus pietiekamā daudzumā un nodrošināt pieteicējam iespēju apmeklēt kapelu, kā arī par nemantiskā

kaitējuma 10 000euro atlīdzināšanu;

uzlikt pienākumu /Persona A/ triju mēnešu laikā pēc sprieduma stāšanās spēkā atmaksāt valstij valsts nodevu

30euro un iesniegt tiesai valsts nodevas apmaksu apliecinošu dokumentu.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas,

iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rēzeknes tiesu namā.

Tiesnesis M. Šļakota