Court allows HOA management fee claim against former owner despite bank ownership transfer.
Legislator summary
AI generatedThe court ordered the defendant to pay management fees and court costs to the housing cooperative. Although the defendant argued the property was effectively owned by a bank since 2009 and no management contract existed, the court found the defendant remained the legal owner. The court rejected the defendant's claim that the cooperative failed to notify the bank of the transfer, ruling that the defendant's failure to pay services constituted a valid debt regardless of the ownership dispute.
Legislator headnote
AI generatedCivilprocesa likuma 8., 33., 41., 97., 189.-195., 2041.pants: A housing cooperative may pursue a former owner for management fees even if the owner transferred the property to a third party, provided the former owner failed to settle outstanding debts.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lietas Nr. C31536111
Lietas arhīva Nr. C-1681-13/9
SPRIEDUMS
Latvijas Republikas vārdā
2013.gada 9.decembrī
Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa,
tiesnese S.Sondare
ar tiesas sēdes sekretāri A.Puriņu un tulci I.Kuzņecovu,
piedaloties prasītāja pārstāvei /pers.D/ un atbildētājai /pers. E/,
atklātā tiesas sēdē Rīgā, Baložu ielā 14, izskatīja civillietu dzīvokļu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības „Tīnūži” prasībā pret /pers. E/
par parāda piedziņu un
konstatēja:
2011.gada 22.decembrī Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesā saņemts dzīvokļu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības „Tīnūži”
prasības pieteikums pret /pers. E/.
Prasības pieteikumā norādīts, ka līdz 2010.gada 13.janvārim /pers. E/ uz īpašuma tiesību pamata piederēja dzīvokļa īpašums Nr.44,
kas atrodas /adrese/.
Atbilstoši 1999.gada 3.marta DzĪKS „Tīnūži” statūtiem, prasītājs nodrošina dzīvojamās mājas /adrese/, apsaimniekošanu un
pārvaldīšanu.
Tā kā atbildētāja nav veikusi samaksu par īpašuma pārvaldīšanu, apsaimniekošanu un pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa
lietošanu, saskaņā ar prasītāja piestādītajiem rēķiniem, prasītājs lūdz piedzīt no atbildētājas parādu Ls 1203,62 apmērā, kā arī
tiesāšanās izdevumus.
Prasība pamatota ar Civillikuma 1587.pantu, likuma „Par dzīvokļu īpašumu” 12.pantu un Dzīvokļa īpašuma likuma 10., 13. un 14.pantu.
2012.gada 31.janvārī tiesā saņemti atbildētājas paskaidrojumi par prasību, saskaņā ar kuriem atbildētāja atzīst, ka par dzīvokļa
īpašuma apsaimniekošanu un komunālajiem pakalpojumiem izveidojies parāds, bet uzskata par nepamatotu atbildētāj norādīto
apmēru. Atbildētāja paskaidro, ka pēc 2009.gada marta, kad no viņas ar tiesas spriedumu piedzīt parāds par labu AS „Parex banka”,
viņa minētajā dzīvoklī praktiski nedzīvoja un neizmantoja pakalpojumus, ko sniedza apsaimniekotājs, jo šis dzīvoklis kļuva par AS
„Parex bank” īpašumu. Tādējādi dzīvoklis tikai formāli skaitījās atbildētājas īpašums. Atbildētājas ieskatā, apsaimniekotājam
vajadzēja jau 2009.gadā vērsties pie bankas, lai risinātu jautājumu par parādu. Tāpat apsaimniekotājs nav izmantojis tiesības vērst
piedziņu pret atbildētājai piederošo īpašumu, kad tas vēl bija iespējams.
Atbildētāja uzskata, ka prasītājs nav sniedzis pierādījumus savu izrakstīto rēķinu pamatotībai. Turklāt prasītājam nav tiesības piedzīt no
atbildētājas līgumsodu, jo starp pusēm nav noslēgts apsaimniekošanas līgums.
Atbildētāja papildus norāda, ka nedz likumā, nedz līgumā nav noteikts pienākums paziņot par dzīvokļa atsavināšanas faktu. Turklāt
izsole tika publiski izziņota.
Tiesas sēdē prasītāja pārstāve lūdza piedzīt no atbildētājas pamatparādu Ls 836,47 apmērā, kas aprēķināts līdz 2013.gada
13.janvārim, un neuzturēja prasību daļā par līgumsoda piedziņu Ls 367,15 apmērā, par ko parakstījās tiesas sēdes protokola
pielikumā Nr.1. Pārstāve norādīja, ka starp pusēm nav strīda, ka atbildetājai sniegti pakalpojumi viņas īpašumā esošajam dzīvoklim.
Likums uzliek pienākumu dzīvokļa īpašniekam apmaksāt izdevumus atbilstoši apsaimniekošanas organizācijas izsniegtajiem
rēķiniem. Tādējādi prasītājam nav tiesiska pamata pieprasīt saistību izpildi no trešajām personām, neskatoties uz to, ka atbildētāja
dzīvokli nelietoja.
Prasītājs pārstāve uzskata par nepamatotu atbildētājas apsvērumus, ka prasība nav pierādīta un prasītājs to vērtē kā mēģinājumu
novilcināt lietas izskatīšanu, pretējā gadījumā atbildētājai būtu jānorāda, kas tieši liekas nepamatots.
Atbildētāja tiesas sēdē prasību neatzina, paskaidrojot, ka dzīvoklis viņai faktiski piederēja līdz 2009.gadam un viņa iespēju robežās
norēķinājās par īpašuma pārvaldīšanu, apsaimniekošanu un pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa lietošanu. Prasītājam bija zināms
par dzīvokļa pārdošanu izsolē, līdz ar to tam bija iespējas atgūt parādu no bankas, turklāt jaunais dzīvokļa īpašnieks pārņem dzīvokli
īpašumā kopā ar parādiem. Atbildētāja papildus paskaidroja, ka viņa ir 2. grupas invalīde un viņai nav iespējas samaksāt parādu, jo
atbildētājas vienīgie ienākumi ir pensija.
Noklausoties pušu paskaidrojumus un novērtējot lietā iesniegtos pierādījumus, tiesa atzīst, ka prasība uzturētajā apmērā ir pamatota
un apmierināma.
Lietā nav strīda par to, ka dzīvokļu īpašnieku kooperatīvā sabiedrība „Tīnūži” pārvalda un apsaimneko dzīvojamo māju /adrese/, un
piegādā dzīvokļu īpašniekiem komunālos pakalpojumus.
Atbilstoši likuma „Par dzīvokļa īpašumu” 6.pantam, dzīvokļa īpašnieks ir fiziskā vai juridiskā persona, kas likumīgi ieguvusi dzīvokļa
īpašumu daudzdzīvokļu mājā, kurā dzīvokļi pieder vairākiem īpašniekiem, un reģistrējusi šo īpašumu zemesgrāmatā.
Saskaņā ar Civillikuma 994.pantu, par nekustama īpašuma īpašnieku atzīstams tas, kas par tādu ierakstīts zemes grāmatās.
Zemesgrāmatu likuma 1.pantā noteikts, ka zemesgrāmatās ieraksta nekustamus īpašumus un nostiprina ar tiem saistītas tiesības.
Zemesgrāmatas ir visiem pieejamas, un to ierakstiem ir publiska ticamība.
No Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījuma Nr./numurs/ izriet, ka līdz 2010.gada 26.janvārim dzīvokļa īpašuma Nr/adrese/, Rīgā,
īpašniece bija /pers. E/ (7. lietas lapa). Dzīvoklis atsavināts pamatojoties uz 2010.gada 13.janvāra Rīgas pagabaltiesas Civillietas
tiesas kolēģijas lēmumu lietā Nr.C04384709.
Civillikuma 3.pants nosaka, ka katra civiltiesiska attiecība apspriežama pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība radusies,
pārgrozījusies vai izbeigusies [..].
Saskaņā ar likuma „Par dzīvokļa īpašumu” (likuma redakcijā, kas bija spēkā līdz 2010.gada 31.decembrim) 12.pantu dzīvokļa
īpašnieks sedz nepieciešamos izdevumus, kas saistīti ar dzīvojamās mājas, tās komunikāciju un iekārtu uzturēšanu, ekspluatāciju un
remontu, kā arī zemes gabala uzturēšanu, proporcionāli sava dzīvokļa lielumam, tāpat arī norēķinās par saņemtajiem komunālajiem
pakalpojumiem, neatkarīgi no tā, vai dzīvokļa īpašnieks ir mājas kopīpašumā esošās daļas pārvaldīšanai un apsaimniekošanai
izveidotās dzīvokļu īpašnieku sabiedrības dalībnieks, un, vai viņš ir vai nav noslēdzis attiecīgu līgumu.
Arī spēkā esošā Dzīvokļa īpašuma likuma (spēkā no 01.01.2011.) 13.pants noteic, ka dzīvokļa īpašnieks atbilstoši viņa dzīvokļa
īpašumā ietilpstošās kopīpašuma domājamās daļas apmēram sedz uz dzīvokļu īpašnieku kopības lēmuma pamata noteiktos
izdevumus obligāti veicamo dzīvojamās mājas pārvaldīšanas darbību veikšanai, kā arī dzīvokļu īpašnieku kopības noteikto atlīdzību
pārvaldniekam par dzīvojamās mājas pārvaldīšanu, ja tāda paredzēta dzīvojamās mājas pārvaldīšanas līgumā.
Lai gan atbildētāja norāda, ka kopš 2009.gada marta dzīvoklis faktiski atradās bankas īpašumā, Civillikuma 993.pants noteic, ka
nodošana vien vēl nenodibina nekustama īpašuma ieguvējam īpašuma tiesību: to iegūst tikai ar iegūšanas tiesiskā pamata un par to
izgatavotā akta ierakstīšanu zemes grāmatās.
No lietas materiāliem izriet, ka /pers. E/ īpašuma tiesības uz minēto nekustamo īpašumu izbeigušās tikai 2010.gada 8.februārī, kad
īpašuma tiesības zemesgrāmatā nostiprinātas jaunajam dzīvokļa īpašniekam.
Ievērojot minēto, tiesa atzīst, ka atbildētājai ir pienākums segt izdevumus, kas prasītājam radušies sakarā ar dzīvojamās mājas
/adrese/ uzturēšanu, proporcionāli sava dzīvokļa īpašuma lielumam, kā arī norēķināties par saņemtajiem pakalpojumiem.
No prasītāja izrakstītā rēķina un grāmatvedības izziņas (9.-12.lietas lapa) redzams, ka atbildētāja nav veikusi samaksu par nekustamā
īpašuma apsaimniekošanu, pārvaldīšanu par laika periodu no 2008.gada jūnija līdz 2010.gada janvārim un pakalpojumiem, kas
saistīti ar dzīvokļa lietošanu līdz 2010.gada janvārim, kopsummā Ls 836,47 apmērā.
Lietas izskatīšanas laikā atbildētāja nav norādījusi uz faktiem, ka apsaimniekotājs pilnībā vai arī kādā daļā nebūtu izpildījis savas
saistības, proti, nebūtu nodrošinājis atbildētāju ar komunālajiem pakalpojumiem vai arī nebūtu veicis namīpašuma apsaimniekošanu
un uzturēšanu. Ņemot vērā minēto, tiesai nav pamata apšaubīt apsaimniekotāja tiesai iesniegtā aprēķina pamatotību.
Tā kā tiesai nav iesniegti pierādījumi, ka atbildētāja būtu veikusi samaksu atbilstoši apsaimniekotāja izrakstītiem rēķiniem, tiesa atzīst
par pamatotu DzĪKS prasību uzturētajā daļā par dzīvojamās mājas pārvaldīšanas, apsaimniekošanas un saņemto pakalpojumu
maksas Ls 836,47 apmērā piedziņu.
Saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu, apmierinot prasību, no atbildētāja par labu prasītājam piespriež tā samaksātos
tiesas izdevumus proporcionāli tiesas apmierināto prasījumu apmēram [..].
Tiesas apmierināto prasījumu apmērs šajā lietā ir Ls 836,47, līdz ar to no atbildētājas par labu prasītājam piedzenama valsts nodeva
par prasību Ls 125,47, kas aprēķināta atbilstoši Civilprocesa likuma Pārejas noteikumu 58.punkta 1.apakšpunktam, un ar lietas
izskatīšanu saistītie izdevumi Ls 3,30, kopā Ls 128,77.
Tā kā kopējā ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu par prasības pieteikuma noraksta nosūtīšanu atbildētājai un tiesas pavēstu
nosūtīšanu pusēm sastāda Ls 8,71, tiesa atzīst, ka ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu daļa, kuru nav sedzis prasītājas veiktais
maksājums, t.i. Ls 5,41 apmērā (Ls 8,71 – Ls 3,30) no atbildētājas piedzenami valsts ienākumos.
Vienlaicīgi, saskaņā ar Civilprocesa likuma 195.pantu, nosakāmas prasītājas tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei saņemt
likumiskos 6 procentus gadā no piespriestās, bet nepiedzītās pamatparāda summas, ievērojot Civillikuma 1763. pantu, atbilstoši
kuram, procentu pieaugums apstājas, kad vēl nesamaksāto procentu daudzums sasniedzis kapitāla lielumu.
Saskaņā ar Civilprocesa likuma 2041.pantu, atbildētājai nosakāms labprātīgs spieduma izpildes termiņš 10 dienas no sprieduma
spēkā stāšanās dienas.
Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 8., 33., 41., 97., 189.-195., 2041.pantu, tiesa
nosprieda:
apmierināt prasību uzturētajā apmērā.
Piedzīt no /pers. E/, /personas kods/, par labu dzīvokļu īpašnieku kooperatīvai sabiedrībai „Tīnūži”, reģ. Nr.40003100910, parādu par
īpašuma apsaimniekošanu, pārvaldīšanu un saņemtajiem pakalpojumiem Ls 836,47 apmērā un tiesāšanās izdevumus Ls 128,77,
kopā Ls 965,24 (Deviņi simti sešdesmit pieci lati, 24 santīmi).
Piedzīt no /pers. E/, /personas kods/, valsts labā ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus Ls 5,41 (Pieci lati, 41 santīms), samaksu
veicot Tiesu administrācijai - Konta Nr.LV51TREL2190458019000; NMR 90001672316 Saņēmēja banka: Valsts kase Kods
TRELLV22, iemaksas mērķis: ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi, Lieta Nr.C31536111. Dokuments, kas apliecina tiesas
izdevumu samaksu, iesniedzams tiesas kancelejā.
Noteikts dzīvokļu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības „Tīnūži” tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles dienai) saņemt no
/pers. E/ likumiskos 6 (sešus) procentus gadā no piespriestās pamatparāda summas, bet nepārsniedzot tās apmēru.
Noteikt termiņu sprieduma labprātīgai izpildei 10 dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.
Spriedumu var pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesā 20 dienu laikā no pilna sprieduma sastādīšanas dienas – 2013.gada 20.decembra,
iesniedzot apelācijas sūdzību Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesā.
Tiesnese S.Sondare