Appellate court partially allowed inheritance claim against donor, ordering compensation for non-divisible property share.

Lietas Nr. C28278209

Lietas arhīva Nr. CA-0649-14/28

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2014.gada 5.februārī

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija

šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs tiesnesis Gvido Ungurs,

tiesneses Inta Jēkabsone un Sandra Strence,

ar tiesas sēdes sekretāri Ullu Ābolu,

piedaloties prasītājai /pers. B/, viņas pārstāvei advokātei Dagnijai Barakai, atbildētājas /pers. C/ pārstāvei un atbildētājai /pers. D/ un

advokātei Dacei Vasiolekai,

atklātā tiesas sēdē izskatīja civillietu /pers. B/ prasībā pret /pers. C/ un /pers. D/ par mantojuma neatņemamās daļas izdošanu sakarā

ar /pers. D/ apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas 2010.gada 21.jūnija spriedumu.

Aprakstošā daļa

2009.gada 6.aprīlī /pers. B/ cēlusi Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesā prasību, vēlāk to grozot, pret /pers. C/ un /pers. D/ par

mantojuma neatņemamās daļas izdošanu, kurā, pamatojoties uz Civillikuma 399.panta 1.punktu, 404.pantu, 423.pantu, 424.pantu,

425.pantu, 670.pantu, 671.pantu, 863.pantu, 1917.pantu un 1922.pantu, lūgusi tiesu atzīt prasītājas tiesības uz 2008.gada

10.novembrī mirušā /pers. E/ mantojuma neatņemamo daļu ¼ domājamās daļas apmērā no namīpašuma /adrese/, kadastra numurs

/numurs A/, un piedzīt no /pers. D/, bet piedziņas pilnīgas vai daļējas neiespējamības gadījumā no /pers. C/, prasītājas labā

kompensāciju par viņai pienākošo ¼ domājamo daļu no minētā namīpašuma Ls4397,24, kā arī tiesāšanās izdevumus.

Prasības pieteikumā norādīts, ka prasītājas tēvam /pers. E/ dzīves laikā piederējis namīpašums /adrese/. Pēc tēva nāves 2008.gada

10.novembrī prasītāja kā likumiskā mantiniece vēlējusies apstiprināties mantojuma tiesībās, bet uzzinājusi, ka tēva mantojuma masā

nekādas mantas nav, jo nekustamo īpašumu /adrese/, kura sastāvā ir dzīvojamā māja un četras saimniecības ēkas, kas atrodas uz

zemes gabala 1204 m2 platībā (1997.gada 6.februārī izpirkts no Latvijas Hipotēku un zemes bankas), tēvs ar 1994.gada 23.novembrī

noslēgto dāvinājuma līgumu atsavinājis savai laulātajai /pers. D/, kuras īpašuma tiesības zemesgrāmatā nostiprinātas 1997.gada

14.martā. Savukārt /pers. D/1997.gada 3.decembrī īpašumu uzdāvinājusi savai meitai /pers. C/, kuras īpašuma tiesības

zemesgrāmatā nostiprinātas 1999.gada 12.decembrī. Nekustamam īpašumam 2007.gada 3.janvārī pievienots papildu zemes gabals

469 m2 platībā.

Tādējādi, ar dāvinājumu /pers. E/ liedzis prasītājai kā neatraidāmai mantiniecei tiesības uz mantojuma neatņemamo ¼ daļu.

Dāvinājuma brīdī /pers. E/ piederēja namīpašums, bet šobrīd īpašuma sastāvā ir arī zeme. Ņemot vērā nekustamā īpašuma

nedalāmības principu, prasītāja uzskata, ka mantojuma neatņemamā daļa ir kompensējama naudā, atbilstoši mantojamā

namīpašuma vērtībai, kas saskaņā ar Valsts zemes dienesta 2009.gada 27.marta kadastra uzziņu ir Ls17 589.

Ar Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas 2010.gada 21.jūnija spriedumu /pers. B/ prasība apmierināta daļēji, atzīstot /pers. B/

tiesības uz /pers. E/ mantojuma neatņemamo daļu ¼ domājamās daļas apmērā no namīpašuma /adrese/, un piedzenot no /pers. D/

par labu prasītājai kompensāciju par viņai pienākošos namīpašuma daļu Ls4397,24, kā arī tiesāšanās izdevumus – valsts nodevu

Ls117,47, ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus Ls5,50 un ar lietas vešanu saistītos izdevumus Ls242. Prasība daļā pret /pers. C/

noraidīta.

Pirmās instances tiesa konstatējusi, ka /pers. E/ 1994.gada 23.novembrī uzdāvinājis namīpašumu /adrese/, savai sievai /pers. D/,

kura savukārt to 1997.gada 3.decembrī uzdāvinājusi savai meitai /pers. C/. Namīpašums bijusi /pers. E/ vienīgā manta un dāvinājuma

rezultātā prasītājai kā neatraidāmai mantiniecei nav atlikusi pat viņas neatņemamā daļa, kas saskaņā ar Civillikuma 425.pantu ir puse

no tās mantojuma daļas vērtības, kādu mantinieks manto pēc likuma. /pers. E/ bija palikuši divi mantot aicinātie likumiskie mantinieki

– laulātā /pers. D/ un meita /pers. B/, pēdējās neatņemamā daļa tātad ir ¼ daļa no mantojuma.

Pirmās instances tiesa norādījusi, ka Civillikuma 425.pants paredz mantojuma neatņemamās daļas vērtību noteikt mantojuma

atstājēja nāves dienā. Neatņemamās daļas izdošana, izmaksājot naudas kompensāciju, konkrētajā gadījumā, kad nekustamā

īpašuma sastāvā esošā zeme /pers. E/ nav piederējusi, bet to privatizējušas atbildētājas, ir atbilstoša Civillikuma 968.pantā

noteiktajam zemes un ēku vienotības principam. Tiesa arī konstatējusi, ka saskaņā ar lietai pievienoto Valsts zemes dienesta izziņu

namīpašuma kadastrālā vērtība pēc stāvokļa uz 2009.gadu bijusi Ls17 589, attiecīgi neatņemamās ¼ daļas vērtība ir Ls 4397,24, un

atzinusi, ka prasītā naudas summa saskaņā ar Civillikuma 1922.pantu no atbildētājas piedzenama.

Atbildētājas/pers. D/ iebildumus, ka jāņem vērā, ka nekustamais īpašums viņai uzdāvināts atlīdzības nozīmē, ka viņa pēc dāvinājuma

līguma noslēgšanas ir veikusi ieguldījumus nekustamā īpašumā un ka neatņemamās daļas vērtība būtu nosakāma, ņemot vērā

namīpašuma kadastrālo vērtību 1994.gadā, pirmās instances tiesa atzinusi par nepamatotiem.

Pirmās instances tiesa, vadoties no Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2007.gada tiesu prakses vispārinājuma strīdos par

mantojuma tiesībām, 2009.gada 6.maija sprieduma lietā Nr.SKC-144/2009, norādījusi, ka apstāklim, ka īpašums dāvināts atlīdzības

nozīmē, šī strīda izšķiršanā nav tiesiskas nozīmes un ka atlīdzības apmērs ir samērojams ar nekustamā īpašuma vērtību prasības

rašanās brīdī. Tiesa norādījusi, ka kadastrālā vērtība tiek aprēķināta normatīvā kārtībā, ņemot vērā nekustamā īpašuma sastāvu un

nepārvērtējot īpašumu dabā, bet lietā nav dokumentu, kas apliecinātu nekustamā īpašuma sastāva izmaiņas pēc dāvinājuma līguma

noslēgšanas.

Tāpat pirmās instances tiesa atzinusi par nepamatotu atbildētājas apgalvojumu, ka prasītājai jau ir kompensēta mantojuma daļa ar

vieglās automašīnas dāvinājumu prasītājai, jo automašīna 1995.gadā ir pārreģistrēta nevis uz /pers. B/, bet viņas vīra /pers. K/ vārda,

un lietā nav pierādīts, ka automašīna pēdējam ir nodota kā daļa no mantojuma. /pers. K/ tiesas sēdē liecinājis, ka automašīnu no

/pers. D/ nopircis par Ls280 darba vajadzībām.

Pirmās instances tiesa arī atzinusi, ka nav nekāda pamata prasības celšanai pret /pers. C/, jo no Civillikuma 1922.panta izriet, ka

daļas izdošanu var prasīt no personas, kura tikusi apdāvināta, tātad no /pers. D/, kura, turklāt, 1997.gada 3.decembra dāvinājuma

līgumā ir uzņēmusies atbildību par trešo personu varbūtējām prasībām, kas attieksies uz dāvinājuma objektu.

Apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu iesniegusi atbildētāja /pers. D/, pārsūdzot to prasības apmierinātajā daļā

un lūdzot prasību noraidīt.

Apelācijas sūdzībā norādīts, ka pirmās instances tiesa neesot ņēmusi vērā, ka prasītāja jau mantojuma atstājēja dzīves laikā ir

saņēmusi dāvinājumā automašīnu kā mantojuma daļas kompensāciju, bet Civillikuma 425.panta otrajā daļā noteikts, ka neatņemamā

daļā ieskaita to, kas saņemts mantojuma atstājēja dzīves laikā. Automašīna formāli tikusi reģistrēta uz prasītājas vīra vārda, jo pašai

prasītājai nav bijusi autovadītājas apliecība.

Atbildētāja arī norāda, ka neatbilstot patiesībai prasītājas apgalvotais, ka viņa nav zinājusi par nekustamā īpašuma dāvinājumu /pers.

D/, jo dāvinājuma laikā ēkas bijušas ļoti sliktā stāvoklī, savukārt prasītāja pirms dāvinājuma esot skaidri izteikusies, ka uz šo īpašumu

tā sliktā stāvokļa dēļ nepretendē, jo tajā dzīvot nav vēlējusies un vēlējusies tā vietā saņemt automašīnu, kas bijusi vairāk noderīga

viņas ģimenei.

Tāpat atbildētāja uzskata, ka pirmās instances tiesa nepareizi esot iztulkojusi Civillikuma 1922.panta otrās daļas noteikumus un

nepamatoti kompensāciju noteikusi ¼ apmērā no īpašuma kadastrālās vērtības pēc stāvokļa uz 2009.gadu. Tiesa neesot ņēmusi

vērā, ka dāvinājuma laikā kadastrālā vērtība bija Ls3459,88, bet 2009.gadā jau vairākas reizes lielāka un ka namīpašuma kadastrālā

vērtība ir noteikta bez īpašuma pārvērtēšanas dabā, tikai uz normatīvo aktu izmaiņu pamata, tātad mantas pavairošana kā tāda nav

notikusi. Atbildētājas ieskatā, par pamatu nekustamā īpašuma vērtības noteikšanai un attiecīgi neatraidāmās daļas noteikšanai var

izmantot tikai un vienīgi nekustamā īpašuma tirgus vērtību mantojuma atstājēja nāves brīdī, kas konkrētajā gadījumā esot zemāka par

kadastrālo vērtību.

Prasītāja/pers. B/ rakstveida paskaidrojumus par apelācijas sūdzību nav iesniegusi.

Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2011.gada 17.oktobra spriedumu /pers. B/ prasība daļā pret /pers. D/ apmierināta,

atzīstot /pers. B/ kā neatraidāmai mantiniecei tiesības uz /pers. E/ mantojuma neatņemamo ¼ daļu un izdodot to, piedzenot no /pers.

D/ prasītājas labā kompensāciju Ls4397,24, kā arī tiesāšanās izdevumus Ls350,83, kopā Ls4748,07. Tāpat no /pers. D/ valsts

ienākumos piedzīti tiesas izdevumi – valsts nodeva Ls117,47 un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi Ls4,28.

Kasācijas sūdzību par šo apelācijas instances tiesas spriedumu iesniegusi atbildētāja /pers. D/, lūdzot spriedumu atcelt un nodot lietu

jaunai izskatīšanai.

Ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2013.gada 25.oktobra spriedumu Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas

2011.gada 17.oktobra spriedums atcelts un lieta nodota jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Kasācijas instances tiesa atzinusi, ka atbilstoši Civillikuma 1922.panta otrajai daļai neatraidāmā mantinieka neatņemamā daļa

aprēķināma no dāvinātāja mantas stāvokļa dāvināšanas laikā.

Tādējādi, kasācijas instances tiesa secinājusi, ka apelācijas instances tiesa, aprēķinādama prasītājai kā neatraidāmai mantiniecei

pienākošos neatņemamo mantojuma daļu no uzdāvinātā īpašuma vērtības uz dāvinātāja nāves brīdi (15 gadus pēc atsavināšanas),

nevis uz dāvināšanas brīdi, Civillikuma 1922.pantu iztulkojusi nepareizi.

Tāpat, kasācijas instances tiesa atzinusi, ka Civillikums neaizliedz apdāvinātajam pēc dāvinājuma saņemšanas izmaksāt dāvinātāja

neatraidāmiem mantiniekiem kompensāciju par neatņemamo mantojuma daļu, līdz ar ko tiesai celtās prasības ietvaros bija

jāpārbauda, vai apdāvinātā savu no Civillikuma 1922.panta izrietošo saistību nav jau izpildījusi. Taču apelācijas instances tiesa

atbildētājas /pers. D/ iebildumos norādītos faktus Civillikuma 1922.panta kontekstā nav apspriedusi, kļūdaini uzskatot, ka jautājums

par kompensācijas saņemšanu vai nesaņemšanu attiecas uz jautājumu par mantinieka atteikšanos no mantojuma (Civillikuma

766.pants) un ir ārpus izskatāmās lietas robežām.

Apelācijas instances tiesas sēdē atbildētāja /pers. D/ apelācijas sūdzību uzturēja uz tajā norādīto motīvu pamata, prasību neatzina.

Prasītāja/pers. B/ un viņas pārstāve advokāte Dagnija Baraka apelācijas instances tiesas sēdē apelācijas sūdzību neatzina, bet

prasību uzturēja daļēji, lūdzot piedzīt no atbildētājas /pers. D/ kompensāciju par neatņemamo mantojuma daļu 1230,74 euro apmērā,

no prasības pārējā daļā atteicās.

Motīvu daļa

Civillietu tiesu kolēģija, noklausījusies lietas dalībnieku paskaidrojumus, izvērtējusi apelācijas sūdzības motīvus, pārbaudījusi un

novērtējusi lietai pievienotos rakstveida pierādījumus, atzīst, ka prasība tās uzturētajā daļā pret /pers. D/ par neatraidāmā mantinieka

neatņemamās mantojuma daļas kompensācijas 1230,74 euro piedziņu ir pamatota un apmierināma.

Savukārt tiesvedība prasības daļā pret /pers. D/ par kompensācijas 5025,97 euro piedziņu (kopējā celtās prasības summa

Ls4397,24 jeb atbilstoši Euro ieviešanas kārtības likuma 4.panta otrajai daļai 6256,71 euro mīnuss 1230,74 euro), ir izbeidzama

saskaņā ar Civilprocesa likuma 223.panta 4.punktu, jo prasītāja no prasības šajā daļā atteikusies.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 426.panta pirmo daļu un 430.panta trešo daļu apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc būtības

sakarā ar apelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajā sūdzībā, un nepārbauda pirmās instances tiesas konstatētos faktus, ja tie nav

apstrīdēti apelācijas sūdzībā.

Pirmās instances tiesas spriedums daļā, ar kuru noraidīta /pers. B/ prasība pret /pers. C/, nav pārsūdzēts un ir stājies likumīgā spēkā.

Lietā nav arī strīds par faktiskajiem apstākļiem, ka prasītāja /pers. B/ ir 2008.gada 10.novembrī mirušā /pers. E/ meita un kā

mantojuma atstājēja lejupējā, kopā ar pārdzīvojušo laulāto /pers. D/, ir viņa neatraidāmās mantinieces.

Tāpat nav strīds un ar lietas materiāliem apstiprinās, ka /pers. E/ ar 1994.gada 23.novembra dāvinājuma līgumu uzdāvināja savai

sievai /pers. D/ nekustamo īpašumu – dzīvojamo māju un četras saimniecības ēkas/adrese/, un dāvinājums izdarīts tādā apmērā, ka

dāvinātāja neatraidāmiem mantiniekiem neatliek pat viņu neatņemamās daļas (lietas 12.-14.lapa).

Prasība celta par /pers. B/ kā neatraidāmās mantinieces neatņemamās mantojuma daļas izprasīšanu no apdāvinātā uz Civillikuma

1922.panta pamata. Šī panta pirmā daļa noteic, ka gadījumā, ja dāvinājums izdarīts tādā apmērā, ka dāvinātāja neatraidāmiem

mantiniekiem neatliek pat viņu neatņemamās daļas (422. un turpm.p.), tad viņi var prasīt no apdāvinātā, lai izdod viņiem šīs daļas.

Civillikuma 425.pants paredz, ka neatņemamā mantojuma daļa ir puse no tās mantojuma daļas vērtības, kādu mantinieks manto pēc

likuma. Līdz ar to pirmās instances tiesa pareizi noteica, ka /pers. B/ kā vienas no divām neatraidāmām mantiniecēm neatņemamā

mantojuma daļa ir ¼ daļa (Civillikuma 423., 424. un 425.pants).

Tomēr, nosakot prasītājai pienākošās neatņemamās mantojuma daļas vērtību, pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā Civillikuma

1922.panta otro daļu, kas precizē, ka, aprēķinot neatņemamo daļu, jāņem par pamatu dāvinātāja mantas stāvoklis dāvināšanas laikā.

Arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts šajā lietā atzinis, ka atbilstoši Civillikuma 1922.panta otrajai daļai neatraidāmā

mantinieka neatņemamā daļa aprēķināma no dāvinātāja mantas stāvokļa dāvināšanas laikā (sk. arī Latvijas Republikas Augstākās

tiesas Senāta 2013.gada 27.marta spriedumu lietā Nr.SKC-94/2013, 2011.gada 14.septembra spriedumu lietā Nr.SKC-244/2011,

2010.gada 24.novembra spriedumu lietā Nr.SKC-240/2010).

Līdz ar to, izskatot prasību, tiesai bija jāvērtē dāvinātāja /pers. E/ mantas stāvoklis 1994.gada 23.novembrī, kad /pers. E/ noslēdza

dāvinājuma līgumu ar atbildētāju /pers. D/.

N o 1994.gada 23.novembra dāvinājuma līguma (lietas 14.lapa) redzams, ka nekustamā īpašuma – dzīvojamās mājas un četru

saimniecības ēku /adrese/, vērtību paši līdzēji bija noteikuši Ls3459,88, kas atbilda šī nekustamā īpašuma inventarizācijas vērtībai un

saskaņā ar Euro ieviešanas kārtības likuma 4.panta pirmo daļu ir 4922,97 euro. Arī no Valsts zemes dienesta Rīgas pilsētas

Nekustamā īpašuma vērtēšanas biroja 1995.gada 22.februāra izziņas Nr.539/j (lietas 38.lapa) redzams, ka minētā nekustamā

īpašuma tā brīža kadastra vērtība bija Ls3459,88.

Ievērojot minēto, Civillietu tiesu kolēģijas ieskatā, dāvinātāja mantas vērtība nosakāma saskaņā ar dāvinājuma līgumā noteikto tās

vērtību 1994.gada 23.novembrī, jo pierādījumus tam, ka pašu līdzēju dāvinātā īpašuma novērtējums Ls3459,88 jeb 4922,97 euro

nebūtu atbildis tajā laikā pastāvējušai nekustamā īpašuma patiesajai vērtībai, puses lietā nav iesniegušas.

Civillikuma 1922.panta noteikumi, ka, nosakot neatņemamo daļu, ir jāņem vērā dāvinātāja mantas stāvokli dāvināšanas brīdī, nozīmē,

ka turpmākās izmaiņas uzdāvinātās mantas sastāvā vai vērtībā, neatņemamās daļas apmēru neietekmē.

Līdz ar to, aprēķinot neatņemamo daļu, nav ņemams vērā Valsts zemes dienesta Lielrīgas reģionālās nodaļas 2009.gada 27.marta

izziņā Nr.11-06-LR1/4705 norādītais strīdus nekustamā īpašuma novērtējums kadastrā 2009.gada 24.martā (lietas 18.lapa), kas

atspoguļo nekustamā īpašuma kadastrālo vērtību vairāk kā četrpadsmit gadus pēc dāvinājuma.

Ņemot vērā minēto, dāvinātāja mantas vērtība 1994.gada 23.novembrī bija Ls3459,88 jeb 4922,97 euro, no kuras prasītājai pēc

likuma pienākošās mantojuma daļas vērtība būtu Ls1729,94 jeb 2461,48 euro, bet neatņemamā mantojuma daļa saskaņā ar

Civillikuma 425.panta pirmo daļu – Ls864,97 jeb 1230,74 euro.

Civillietu tiesu kolēģija par nepamatotu atzīst atbildētājas argumentu, ka augstāk minēto prasītājas neatņemamo mantojuma daļu viņa

prasītājai jau būtu kompensējusi, uzdāvinot prasītājai sev piederošo automašīnu „Moskvich 2140”.

Lietā nepastāv strīds, ka 1982.izlaiduma gada automašīna „Moskvich 2140”, ar valsts reģistrācijas numuru /TL numurs/, laikā no

1988.gada 25.maija līdz 1995.gada 30.augustam bija reģistrēta /pers. D/ īpašumā, bet 1995.gada 30.augustā, pamatojoties uz

īpašnieku abpusēju iesniegumu, pārreģistrēta prasītājas vīra /pers. K/ īpašumā (lietas 39.lapa).

Kā redzams no liecinieka /pers. K/ pirmās instances tiesas sēdē dotajām liecībām (lietas 68.lapa), minētā automašīna viņam bijusi

nepieciešama darbam un tās pārreģistrēšanas brīdī /pers. D/ par automašīnu tikuši samaksāti Ls280. Noruna par to, ka automašīna

kompensētu neizmantotās mantojuma tiesības, neesot bijusi.

Savukārt liecinieks /pers. O/, kurš ir atbildētājas /pers. D/ brālis, 2011.gada 3.oktobra apelācijas instances tiesas sēdē liecinājis, ka

/pers. E/ un /pers. D/ nolēmuši automašīnu „Moskvich” uzdāvināt /pers. B/ kā kompensāciju par to, ka māja paliks /pers. D/. Arī/pers.

B/ /pers.E/ bērēs esot teikusi, ka uz māju nepretendēšot, jo viņa kā kompensāciju esot saņēmusi automašīnu. Automašīna tikusi

pārreģistrēta uz /pers. K/ vārda, lai nevajadzētu pilnvaru, jo /pers. B/ nebija autovadītājas apliecība. Tajā pat laikā, no minētā liecinieka

liecībām arī redzams, ka automašīnas atsavināšanas iemesls bijis tas, ka /pers. E/ un /pers. D/ nopirkuši vēl vienu automašīnu un

viņiem neesot bijuši līdzekļi, lai uzturētu divas automašīnas (lietas 111.lapa).

Arī liecinieks /pers. S/, kurš ir atbildētājas kaimiņš, 2011.gada 3.oktobra apelācijas instances tiesas sēdē liecinājis, ka augstāk

minētā automašīna ilgstoši nav tikusi lietota un 1995. vai 1996.gada rudenī /pers. B/ viņam esot teikusi, ka /pers. E/ uzdāvinājis viņai

šo automašīnu kā kompensāciju par atteikšanos no mantojuma jeb mājas daļas (lietas 110. un 111.lapa).

Tomēr, izvērtējot liecinieku /pers. O/ un /pers. S/ liecības kopsakarā ar pārējiem lietā esošajiem pierādījumiem, pušu

paskaidrojumiem un liecinieka /pers. K/ sniegtajām liecībām, Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka no šīm liecībām nevar nepārprotami

konstatēt faktu, ka /pers. D/ automašīnu /pers.K/ būtu atsavinājusi kā /pers. B/ likumīgam vietniekam un tieši kā kompensāciju par

prasītājas neatņemamo mantojuma daļu, jo šajās liecībās norādītie fakti, ka atsavinātā automašīna iepriekš ilgstoši nav lietota un ka

/pers. E/ un /pers. D/ trūkuši līdzekļi tas uzturēšanai, liecina par pavisam citiem tās atsavināšanas iemesliem un dod pamatu šajā

gadījumā piešķirt priekšroku /pers. K/ dotajām liecībām.

Turklāt, neskatoties uz to, ka apelācijas instances tiesas sēdē pusēm tika izskaidrots pienākums iesniegt pierādījumus tiem faktiem,

uz kuriem tās pamato savus prasījumus vai iebildumus, lietā nav iesniegti kādi pierādījumi par augstāk minētās automašīnas vērtību,

līdz ar ko tiesai nemaz nav iespējams izvērtēt faktu, vai atbildētājai piederošā 1982.izlaiduma gada automašīna „Moskvich 2140”

vispār varēja pilnībā vai vismaz kādā tās daļā kompensēt prasītājai pienākošās neatņemamās mantojuma daļas vērtību.

Ievērojot minēto, Civillietu tiesu kolēģijas ieskatā, nav pamata uzskatīt, ka atbildētāja savu no Civillikuma 1922.panta izrietošo saistību

– izdot prasītājai kā dāvinātāja neatraidāmai mantiniecei viņas neatņemamo daļu 1230,74 euro vērtībā, būtu jau izpildījusi.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Civillietu tiesu kolēģija uzskata, ka prasītājas prasība tās uzturētajā daļā ir apmierināma, atzīstot

/pers. B/ kā neatraidāmai mantiniecei tiesības uz /pers. E/ atstātā mantojuma neatņemamo ¼ daļu un izdodot to, piedzenot no

atbildētājas /pers. D/ par labu prasītājai kompensāciju 1230,74 euro.

Tādējādi Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa kopumā lietas apstākļus ir novērtējusi pareizi un devusi tiem pareizu

juridisku novērtējumu, tikai nepareizi noteikusi prasītājai pienākošās neatņemamās mantojuma daļas vērtību.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 195.pantam, spriedumā par naudas summu piedziņu, tiesa bez prasījuma veida un piedzenamo

summu norādes, atsevišķi norāda arī prasītāja tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles dienai) saņemt procentus, minot to

apmēru.

Tādējādi tiesa pati (ex officio) neatkarīgi no prasītāja prasījuma noteic prasītājam tiesības par laiku no sprieduma pasludināšanas

dienas līdz sprieduma izpildei vai dienai, kad parādnieka mantu pārdod izsolē, saņemt procentus no tiesas piespriestās maksājuma

summas uz likuma pamata (Civillikuma 1759.pants), kuru apmērs noteikts Civillikuma 1765.pantā. Šos procentus aprēķina tiesu

izpildītājs, kurš nolēmumu izpilda (Civilprocesa likuma 631.panta pirmā daļa), un šajā gadījumā ar Civillikuma 1754.pantā minēto

galveno parādu jeb kapitālparādu saprotama tiesas piespriestā maksājuma summa. (sk. sal. Latvijas Republikas Augstākās tiesas

Senāta 2007.gada 4.aprīļa spriedumu lietā Nr.SKC-87, 2010.gada 13.oktobra lēmumu lietā Nr.SPC -166/2010)

Ievērojot minēto, Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka prasītājai nosakāmas arī tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei saņemt likumiskos

procentus – sešus procentus no simta gadā, no nesamaksātās piedzenamās summas, jo saskaņā ar Civillikuma 1765.pantu

gadījumā, ja likums nosaka aprēķināt likumiskos procentus, procentu apmērs ir seši procenti no simta gadā.

Civilprocesa 41.panta pirmā daļa noteic, ka pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos

tiesas izdevumus. Ja prasība apmierināta daļēji, šajā pantā norādītās summas piespriež prasītājam proporcionāli tiesas apmierināto

prasījumu apmēram, bet atbildētājam – proporcionāli tai prasījumu daļai, kurā prasība noraidīta. Savukārt šā panta otrā daļa noteic, ja

prasītājs atsakās no prasības, viņš atlīdzina atbildētājam radušos tiesas izdevumus. Prasītāja samaksātos tiesas izdevumus šajā

gadījumā atbildētājs neatlīdzina.

Daļēji apmierinot prasību, atbilstoši Civilprocesa likuma 44.panta otrajai daļai no atbildētājas par labu prasītājai piespriežami arī ar

lietas vešanu saistītie izdevumi – izdevumi advokāta palīdzības samaksai. Saskaņā ar šā panta pirmās daļas 1.punkta „a”

apakšpunktu izdevumi advokāta palīdzības samaksai prasībās, kurām ir mantisks raksturs un kurās prasības summa nepārsniedz

8500 euro, ir atlīdzināmi to faktiskajā apmērā, tomēr ne vairāk par 30 procentiem no prasījumu apmierinātās daļas.

Līdz ar to no atbildētājas /pers. D/ par labu prasītājai proporcionāli tiesas apmierināto prasījumu apmēram ir piedzenami prasītājas

samaksātie tiesas izdevumi 35,26 euro apmērā (19,67 procenti (prasījumu apmierinātā daļa procentos) no kopējiem prasītājas

samaksātajiem tiesas izdevumiem Ls125,97 jeb 179,24 euro, kas sastāv no valsts nodevas par prasību Ls117,47 (lietas 4.lapa),

prasītājas samaksātiem ar lietas izskatīšanu saistītajiem izdevumiem Ls5,50 (lietas 3.lapa) un kancelejas nodevas par liecinieka

uzaicināšanu Ls3 (lietas 42.lapa)), kā arī prasītājas samaksātie ar lietas vešanu saistītie izdevumi – izdevumi advokāta palīdzības

apmaksai 369,22 euro apmērā, kas atbilst 30 procentiem no prasījumu apmierinātās daļas (kopējie prasītājas samaksātie izdevumi

advokāta palīdzības apmaksai ir Ls442,65 jeb 629,83 euro (lietas 65.,152.-156.lapa)), tādējādi kopā piedzenot tiesāšanās

izdevumus 404,48 euro.

Savukārt no prasītājas par labu atbildētājai /pers. D/ proporcionāli tai prasījumu daļai, no kuras prasītāja atteicās, ir piedzenami /pers.

D/ samaksātie tiesas izdevumi 150,11 euro apmērā (80,33 procenti (procentos izteiktā prasījumu daļa, no kuras prasītāja atteicās)

no kopējiem atbildētājas /pers. D/ samaksātājiem tiesas izdevumiem Ls131,33 jeb 186,87 euro, kas sastāv no valsts nodevas par

apelācijas sūdzību Ls122,03 (lietas 82.lapa), atbildētājas samaksātiem ar lietas izskatīšanu saistītajiem izdevumiem Ls3,30 (lietas

81.lapa) un kancelejas nodevas par liecinieku uzaicināšanu Ls6 (lietas 103.lapa)).

Tāpat, ievērojot Civilprocesa likuma 42.pantā ietverto principu, no atbildētājas /pers. D/ proporcionāli apmierinātajai prasījuma daļai,

bet no prasītājas /pers. B/ – proporcionāli tai prasījuma daļai, kurā tiesvedība izbeigta, par labu valstij piespriežami arī iepriekš

nesamaksātie tiesas izdevumi – ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi, tas ir, ar tiesas pavēstu piegādāšanu un izsniegšanu saistītie

izdevumi 10,74 euro (kopējie ar tiesas pavēstu piegādāšanu un izsniegšanu saistītie izdevumi Ls16,35 jeb 23,26 euro (15 pavēstes

ar nosūtīšanas izdevumiem Ls1,09 par katru), no kuriem atņemti pušu iepriekš samaksātie ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi

Ls8,80 (Ls5,50 plus Ls3,30) jeb 12,52 euro), proti, no atbildētājas par labu valstij piedzenot 2,11 euro (19,67 procenti (prasījumu

apmierinātā daļa procentos) no 10,74 euro), bet no prasītājas – 8,63 euro (80,33 procenti (procentos izteiktā prasījumu daļa, kurā

tiesvedība izbeigta) no 10,74 euro).

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu, 42.pantu, 44.pantu, 97.pantu, 189.-193.pantu, 195.pantu, 204.1pantu,

223.panta 4.punktu, 426.pantu, 430.pantu, 432.pantu, 434.pantu, Civillietu tiesu kolēģija

nosprieda:

/pers. B/ prasību daļā pret /pers. D/ apmierināt.

Atzīt /pers.B/kā neatraidāmai mantiniecei tiesības uz /pers. E/ atstātā mantojuma neatņemamo ¼ daļu un izdot to, piedzenot no /pers.

D/, personas kods /personas kods/, par labu /pers. B/, personas kods /personas kods/, kompensāciju 1230,74 euro (vienu tūkstoti

divus simtus trīsdesmit euro septiņdesmit četrus centus).

Noteikt /pers.B/tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei saņemt likumiskos procentus – 6 (sešus) procentus gadā, no nesamaksātās

piedzenamās summas.

Piedzīt no /pers. D/, personas kods /personas kods/, par labu /pers. B/, personas kods /personas kods/, tiesāšanās izdevumus

404,48 euro (četrus simtus četrus euro četrdesmit astoņus centus).

Tiesvedību /pers.B/prasības daļā pret /pers. D/ par kompensācijas 5025,97 euro piedziņu izbeigt.

Piedzīt no /pers. B/, personas kods /personas kods/, par labu /pers. D/, personas kods /personas kods/, tiesas izdevumus 150,11

euro (vienu simtu piecdesmit euro vienpadsmit centus).

Piedzīt no /pers. D/, personas kods /personas kods/, par labu valstij tiesas izdevumus – ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 2,11

euro (divus euro vienpadsmit centus).

Piedzīt no /pers. B/, personas kods /personas kods/, par labu valstij tiesas izdevumus – ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 8,63

euro (astoņus euro sešdesmit trīs centus).

Ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu samaksa veicama Valsts kases kontā Nr.LV51 TREL 2190 4580 1900 0 un samaksu

apliecinoši dokumenti sprieduma labprātīgai izpildei noteiktajā termiņā iesniedzami Rīgas apgabaltiesā.

Sprieduma labprātīgas izpildes termiņš ir 10 dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā 30 (trīsdesmit) dienu laikā no pilna sprieduma sastādīšanas dienas Latvijas Republikas

Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamentā, iesniedzot kasācijas sūdzību Rīgas apgabaltiesā.

Pilns spriedums sastādīts 2014.gada 22.maijā.

Tiesneši G.Ungurs

I.Jēkabsone

S.Strence