Legislator Case Law & Legislation
1A29011217 / 1A-0112-17 ECLI:LV:RLPT:2017:1107.1A29011217.1.S AI generated

Court dismissed appeal against labor inspector fine for failing to force employees to sign work contracts.

Case Number 1A29011217 / 1A-0112-17
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Dismissed

Legislator summary

AI generated

The court rejected the company's appeal against a labor inspector's fine for not mandating employees to sign work contracts. While the company argued that employees could not be forced to sign, the court found no dispute that written contracts were not executed and noted employees did not explicitly refuse. The court ruled that the public interest in enforcing labor law outweighs the company's interest in avoiding administrative liability, thus upholding the fine.

Legislator headnote

AI generated

Latvijas Administratīvo pārkāpumu likums 289.12 panta 2. daļa; Administratīvo tiesību princips nosaka, ka sabiedrības ieguvums ierobežojumu uzlikšanai ir lielāks nekā uzņēmuma intereses.

Keywords

AI generated
administrative penalty labor law compliance work contract execution administrative liability public interest override employer obligations administrative review

Cited Legislation

AI generated
Latvijas Administratīvo pārkāpumu likums 289.12 panta 2. daļa
Latvijas Administratīvo pārkāpumu likums 1. pants
Latvijas Administratīvo pārkāpumu likums 8. pants
Latvijas Administratīvo pārkāpumu likums 9. pants
Latvijas Administratīvo pārkāpumu likums 238. pants
Latvijas Administratīvo pārkāpumu likums 289. pants
Latvijas Administratīvo pārkāpumu likums 289.6 pants
Latvijas Administratīvo pārkāpumu likums 289.17 pants
Latvijas Administratīvo pārkāpumu likums 289.18 pants

Cited Case Law

AI generated
Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2007.gada 24.maija spriedums lietā Nr.SKA-219/2007
pierādījums (Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2007.gada 24.maija spriedums lietā Nr.SKA-219/2007
ECLI:LV:RLPT:2017:1107.1A29011217.1.S
Court dismissed appeal against labor inspector fine for failing to force employees to sign work contracts.
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

Lieta Nr.1A29011217/21

ECLI:LV:RLPT:2017:1107.1A29011217.1.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā, 2017.gada 7.novembrī

Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas tiesnese L.Podoļska rakstveida procesā izskatot lietu SIA „/nosaukums/”, reģ.Nr./reģistrācijas numurs/

(turpmāk - iesniedzēja) sūdzībā par Valsts darba inspekcijas (turpmāk - iestāde) 2017.gada 26.aprīļa lēmumu Nr.2017-05-04/75-2017-05-05/177,

konstatēja

2017.gada 9.martā iesniedzējai sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols Nr.AM031329 pēc Latvijas APK 41.panta otrās daļas, 159. 8panta

septītās daļas par to, ka pārkāpta Darba likuma 28.panta pirmā daļa, 40.panta pirmā daļa; 2010.gada 7.septembra Ministru kabineta noteikumu Nr.827

“Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veicēju reģistrāciju un ziņojumiem par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām

iemaksām un iedzīvotāju ienākumu nodokli” 8.1.apakšpunkts.

A r 2017.gada 23.marta Rīgas reģionālās Valsts darba inspekcijas amatpersonas inspektores L.Runčas lēmumu Nr.13L-1135-2017-15

iesniedzējai uzlikts naudas sods 700 EUR apmērā.

Minēto lēmumu iesniedzēja pārsūdzēja un ar iestādes 2017.gada 26.aprīļa lēmumu Nr.2017-05-04/75-2017-05-05/177 atstāts negrozīts

2017.gada 23.marta lēmums Nr.13L-1135-2017-15.

2017.gada 31.maijā Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā saņemta iesniedzējas sūdzība par iestādes 2017.gada 26.aprīļa lēmumu Nr.2017-

05-04/75-2017-05-05/177.

Iesniedzēja uzskata lēmumu par nepamatotu un pārsūdz to pilnā apmērā šādu iemeslu dēļ.

Kā atzinis Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments, gadījumā, ja iestāde neiedziļinās lietas apstākļos, uzskatot, ka tai nav

pienākums noskaidrot faktiskos apstākļus lietā, šāda iestādes rīcība var tikt vērtēta kā objektīvās izmeklēšanas principa pārkāpums. Šajā lietā nav strīds

par to, ka lēmumā minētās personas tika nodarbinātas no iesniedzējas puses. Strīds ir par to, vai iesniedzēja var piespiedu kārtā likt par pienākumu

personām parakstīt jau sagatavotos darba līgumus.

Katrā konkrētā lietā būtiski ir noskaidrot darba devēja un darbinieka vienošanās apstākļus kopumā, kas atspoguļots darba līgumā, jo darba līgums

ir civiltiesiska vienošanās starp darba devēju un darbinieku, kas izpaužas pušu brīvībā vienoties par līguma noteikumiem.

Ja darba devējs nebūs ievērojis Darba likumā paredzēto kārtību, darba ņēmējs ir tiesīgs celt prasību tiesā. Cik iesniedzējai zināms, no darba

ņēmēja puses nav sniegti nekādi iebildumi, kā arī prasības tiesā, par to, ka iesniedzēja nav izpildījusi savus solījumus un pienākumus.

Administratīvo tiesību publisko tiesību princips nosaka, ja administratīvā pārkāpumā nav objektīvi pierādīta indivīda vaina, tad šaubu gadījumā

taisnība ir indivīdam. Ņemot vērā minēti, lūdz atcelt iestādes lēmumu un izbeigt lietu.

2017.gada 3.jūlijā tiesā saņemti iestādes paskaidrojumi, kuros iestāde skaidro, ka Darba likuma 28.panta pirmajā daļā noteikts, ka darba devējs

un darbinieks savstarpējās darba tiesiskās attiecības nodibina ar darba līgumu. Savukārt minētā panta otrajā daļā noteikts, ka ar darba līgumu darbinieks

uzņemas veikt noteiktu darbu, pakļaujoties noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem, bet darba devējs – maksāt nolīgot darba samaksu un

nodrošināt taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus. No minētā secināms, ka darba tiesisko attiecību pazīme ir konkrēta darba veikšana

par atlīdzību, darbinieka pakļaušanās noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem, darba devēja pienākums nodrošināt atbilstošus darba

apstākļus.

Iesniedzēja nenoliedz faktu, ka starp iesniedzēju un /pers. D/, /pers. E/, /pers. F/ ir pastāvējusi vienošanās par darba veikšanu par atlīdzību. Lietā

strīds par to, vai darba devējs var piespiest darbiniekus parakstīt sagatavotos darba līgumus.

Darba likuma normas nenosaka gadījumus, kad darba devējs būtu atbrīvots no Darba likuma 40.panta pirmajā daļā ietvertā pienākuma noslēgt

darba līgumu rakstveidā. Darba likuma 41.pantā ietvertās tiesību normas ir vērstas uz darbinieka tiesību aizsardzību civiltiesiska strīda gadījumā, un to

mērķis nav piešķirt darba devējam tiesības neievērot darba līguma rakstveida formu. Arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts pievienojies šādai

Apgabaltiesas spriedumā izteiktai atziņai (skat. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2009.gada

29.jūnija spriedums lietā Nr.SKA-286/2009). Darba likuma 40.panta pirmajā daļā noteikts, ka darba līgums slēdzams rakstveidā pirms darba

uzsākšanas. Saskaņā ar Darba likuma 41.panta otro daļu, ja darbinieks un darba devējs, vai vismaz viena no pusēm ir uzsākusi veikt nolīgtos

pienākumus, rakstveida formai neatbilstošam darba līgumam ir tādas pašas tiesiskās sekas kā rakstveidā izteiktam darba līgumam.

Pieņemot lēmumu, iestāde pilnīgi, vispusīgi un objektīvi vērtēja sūdzībā minētos argumentus, lietā esošos pierādījumus un lietas faktiskos apstākļus.

Iepriekš minēto apliecina administratīvās pārkāpuma lietas materiāli un iestādes lēmumā sniegtais tiesiskais vērtējums.

Iestāde neatzīst iesniedzējas sūdzību un uzskata, ka sūdzība ir noraidāma pilnībā.

Ar 2017.gada 8.jūnija Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas lēmumu pieņemta iesniedzējas sūdzība. Līdz tiesas noteiktajam termiņam -

2017.gada 28.jūlijam no lietas dalībniekiem nav saņemti lūgumi izskatīt lietu tiesas sēdē, nav pieteikts noraidījums tiesnesei.

Administratīvā pārkāpuma lietā pieņemtā lēmuma pārsūdzēšanas un sūdzību izskatīšanas kārtību rajona (pilsētas) tiesā regulē Latvijas APK normas

un tieši divdesmit trešā „a” nodaļa.

Saskaņā ar Latvijas APK 289.6panta septīto daļu tiesa izskatot administratīvā pārkāpuma lietu izlemj šādus jautājumus:

1. vai ir noticis administratīvais pārkāpums;

2. vai persona, kuru sauc pie administratīvās atbildības, ir vainīga šā administratīvā pārkāpuma izdarīšanā;

3) vai persona ir sodāma par šo administratīvo pārkāpumu;

4) vai ir apstākļi, kas pastiprina vai mīkstina atbildību;

5) kāds administratīvais sods piemērojams personai;

6) vai apmierināms pieteikums par zaudējumu atlīdzību, kam par labu un kādā apmērā tas piedzenams;

7) kā rīkoties ar lietiskajiem pierādījumiem un citām administratīvā pārkāpuma lietvedības laikā izņemtajām lietām, mantām un piemēroto

garantijas naudu.

Izvērtējot sūdzībā norādītos argumentus, iestādes lēmuma pamatojumu, tiesnese atzīst, ka iestāde ir pareizi novērtējusi lietas faktiskos un

tiesiskos apstākļus, tāpēc saskaņā ar Latvijas APK 289. 13panta trešo daļu tiesnese pievienojas iestādes 2017.gada 26.aprīļa lēmuma Nr.2017-

05-04/75-2017-05-05/177 motivācijai un to neatkārto, papildus norādot savus apsvērumus. Tāpat tiesa iepazīstoties ar lietas materiāliem,

nekonstatē, ka iestāde administratīvās lietas izskatīšanas procesā iestādē būtu izdarījusi būtiskus procesuālus pārkāpumus, kas būtu par pamatu

minētā lēmuma atcelšanai.

Latvijas APK 8.panta pirmā daļa nosaka, ka persona, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu, ir atbildīga saskaņā ar likumu, kas ir spēkā

pārkāpuma izdarīšanas laikā un vietā.

Atbilstoši Latvijas APK 41.panta otrajai daļai (redakcijā 01.01.2017.-18.07.2017.) par darba līguma nenoslēgšanu rakstveida formā —

uzliek naudas sodu darba devējam — fiziskajai personai vai amatpersonai no septiņdesmit līdz trīssimt piecdesmit euro, bet juridiskajai personai

— no septiņsimt līdz trīstūkstoš sešsimt euro.

Atbilstoši Latvijas APK 159.8panta septītajā daļā noteiktajam par šā panta septītajā daļā paredzēto pārkāpumu, ja tas izdarīts atkārtoti gada

laikā pēc administratīvā soda uzlikšanas, —uzliek naudas sodu fiziskajām personām no piecsimt līdz septiņsimt euro, bet juridiskajām personām

— no septiņtūkstoš simt līdz četrpadsmit tūkstoš euro.

Saskaņā ar Darba likuma 28.panta pirmo daļu (redakcijā 09.06.2016.-15.08.2017.) darba devējs un darbinieks savstarpējās darba

tiesiskās attiecības nodibina ar darba līgumu.

Savukārt Darba likuma 40.panta pirmā daļa (redakcijā 09.06.2016.-15.08.2017.) nosaka, ka darba līgums slēdzams rakstveidā pirms

darba uzsākšanas.

2010.gada 7.septembra Ministru kabineta noteikumu Nr.827 “Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veicēju reģistrāciju

un ziņojumiem par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām un iedzīvotāju ienākuma nodokli” 8.1.punktā noteikts, ka darba devējs (tai

skaitā mikrouzņēmumu nodokļa maksātājs) katru darba ņēmēju reģistrē Valsts ieņēmumu dienestā, iesniedzot ziņas par darba ņēmējiem (1.pielikums)

šādos termiņos: par personām, kuras uzsāk darbu, – ne vēlāk kā vienu dienu, pirms persona uzsāk darbu, ja ziņas tiek sniegtas papīra formā, vai ne vēlāk

kā vienu stundu, pirms persona uzsāk darbu, ja ziņas tiek sniegtas elektroniski elektroniskajā deklarēšanas sistēmā.

Saskaņā ar Latvijas APK 243.panta pirmo daļu pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietā ir jebkuras šajā kodeksā paredzētajā kārtībā iegūtas un

noteiktā procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, kurus administratīvā pārkāpuma lietvedībā iesaistītās personas savas kompetences ietvaros

izmanto, lai pierādītu administratīvā pārkāpuma esamību vai neesamību un noskaidrotu citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā. Latvijas

APK 243.panta piektā daļa nosaka, ka administratīvā pārkāpuma lietvedībā iesaistītās personas kā pierādījumus var izmantot tikai ticamas, attiecināmas

un pieļaujamas ziņas par faktiem. Atbilstoši minētā panta astotajai daļai, to, cik ticamas ir pierādīšanā izmantojamās ziņas par faktiem, izvērtē, aplūkojot

visus administratīvā pārkāpuma lietvedības laikā iegūtos faktus vai ziņas par faktiem kopumā un savstarpējā sakarībā. Turklāt saskaņā ar Latvijas APK

243.panta 11.daļu ziņas vai fakti, ko kompetentās iestādes amatpersonas ieguvušas, īstenojot šīs iestādes darbību regulējošajā likumā noteiktās pilnvaras,

ir pieļaujami kā pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietvedībā, ja šīs ziņas vai faktus iespējams pārbaudīt administratīvā pārkāpuma lietvedības ietvaros

Savukārt saskaņā ar Latvijas APK 244.pantu institūcija (amatpersona) pierādījumus novērtē pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz vispusīgi,

pilnīgi un objektīvi izpētītiem visiem lietas apstākļiem to kopumā.

Vienīgi tiesa var noteikt, kuri pierādījumi ir nozīmīgi lietā būtisku faktu vai apstākļu noskaidrošanai. Tiesa var ņemt vērā arī, vai pierādījumi lietā ir

pietiekami, kā arī vai citi pierādījumi nav lieki un nevajadzīgi apgrūtinoši lietas izskatīšanai. Tas vien, ka procesa dalībnieka un tiesas viedoklis par lietas

izspriešanai nepieciešamajiem pierādījumiem atšķiras, nevar būt par pamatu secinājumam, ka tiesa nav pilnīgi, vispusīgi un objektīvi izvērtējusi lietā esošos

pierādījums (Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2007.gada 24.maija spriedums lietā Nr.SKA-219/2007

11.apakšpunkts).

Izvērtējot kopsakarā visus lietas materiālus, tiesnese secina, ka lietā nav strīda par to, ka darba līgums rakstveida formā nebija noslēgts. Iesniedzēja

savā sūdzībā norāda, ka darba līgumi bija sagatavoti, taču paši darbinieki tos nebija parakstījuši un iesniedzēja nevar piespiest to izdarīt.

Iepazīstoties ar lietas materiāliem, redzams, ka darbinieki savos paskaidrojumos norādījuši, ka darba līgums nav noslēgts, nenorādot, ka būtu

atteikušies to parakstīt, vai mēģina strādāt, lai saprastu vai vēlas slēgt darba līgumu, kā to savos paskaidrojumos norādījis iesniedzējas pārstāvis /pers.

K/.

Tāpat tiesnese pievienojas iestādes lēmumā norādītajam, ka darba līgumam ir jābūt noslēgtam jau pirms darbinieki uzsāk darbu.

Tiesneses ieskatā iesniedzējas sniegtie paskaidrojumi un sūdzībā norādītie argumenti vērtējami kritiski, kā neatbilstoši lietā konstatētajiem faktiem

un sniegti nolūkā maldināt tiesu, kā arī iesniedzējai izvairīties no administratīvās atbildības un soda.

Samērojot sabiedrības ieguvumu un ierobežojumus, kas tiek uzlikts iesniedzējai uzliekot tai par pienākumu ievērot Darba likumā noteikto ir

secināms, ka sabiedrības ieguvums ir lielāks, nekā iesniedzējas interešu ierobežojums.

Ievērojot minēto, iestāde savā lēmumā ir vērtējusi iesniedzējai uzliktā soda mēra pamatotību un samērīgumu izdarītajam administratīvajam

pārkāpumam, ko tiesnese atzīst par atbilstošu administratīvā soda mērķim un nesaskata iespēju iesniedzējas atbrīvošanai no administratīvās atbildības.

Atbilstoši Latvijas APK 289.12panta otrajai daļai rajona (pilsētas) tiesa izskatot sūdzību vai protestu administratīvā pārkāpuma lietā, taisa vienu no

šādiem spriedumiem:

1) atstāj lēmumu negrozītu, bet sūdzību vai protestu noraida;

2) atceļ lēmumu un izbeidz lietu;

3) atceļ lēmumu un taisa spriedumu, ar kuru konstatē personas vainu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā, un uzliek sodu;

4) groza soda mēru ietvaros, kas paredzēti normatīvajā aktā par atbildību par administratīvo pārkāpumu.

Šādos apstākļos tiesnese atzīst, ka iesniedzējas sūdzība un tajā minētie apgalvojumi nav pamatoti, līdz ar to sūdzība ir noraidāma. Savukārt iestādes

2017.gada 26.aprīļa lēmums Nr.2017-05-04/75-2017-05-05/177 ir likumīgs un pamatots, tāpēc atstājams spēkā.

Pamatojoties uz minēto un saskaņā ar Latvijas APK 1.pantu, 8.pantu, 9.pantu, 238.pantu, 289. 6pantu, 289.12panta otrās daļas 1.punktu,

289. pantu, 289.17pantu, 289.18pantu tiesnese

nosprieda

noraidīt SIA „/nosaukums/”, reģ.Nr./reģistrācijas numurs/ sūdzību par Valsts darba inspekcijas 2017.gada 26.aprīļa lēmumu Nr.2017-05-04/75-

2017-05-05/177.

Atstāt negrozītu Valsts darba inspekcijas 2017.gada 26.aprīļa lēmumu Nr.2017-05-04/75-2017-05-05/177.

Spriedumu var pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesā 10 (desmit) darba dienu laikā no sprieduma pieejamības dienas, apelācijas sūdzību iesniedzot Rīgas

pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā.

Tiesnese L.Podoļska