Court dismisses disability care needs claim citing insufficient medical evidence and lack of acute life threat.

Lietas arhīva Nr. A42-01114-20/22

ECLI:LV:ADRJRIT:2020:0228.A420299219.4.S

ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA

RĪGAS TIESU NAMS

S P R I E D U

LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ

Rīgā 2020.gada 28.februārī

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:

tiesnese S.Audzere,

piedaloties pieteicējai /pers. A/ un atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes – Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts

komisijas pārstāvei Irinai Kostjučenko un Galijai Kaļinkinai,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc /pers. A/ pieteikuma par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru noteiktu,

ka /pers. A/ ir medicīniskās indikācijas invalīda īpašas kopšanas nepieciešamībai.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas (turpmāk - Komisija) Rīgas apvienotās nodaļas 2019.gada 20.septembra lēmumu

Nr. 30-2019-16809 pieteicējai /pers. A/ sakarā ar slimību noteica pirmo invaliditātes grupu no 2019.gada 19.septembra, bez atkārtota pārbaudes

termiņa norādes. Komisijas Rīgas apvienotā nodaļa 2019.gada 20.septembrī ar atzinumu Nr.30-2019-7426-A (turpmāk - sākotnējais atzinums) noteica

medicīniskās indikācijas speciāli pielāgota vieglā automobiļa iegādei un pabalstu transporta izdevumu kompensēšanai saņemšanai, indikācijas asistenta

pakalpojuma nepieciešamībai un noteikts, ka pieteicējai nav medicīnisko indikāciju invalīda īpašas kopšanas nepieciešamībai.

Nepiekrītot sākotnējam atzinumam daļā, kur nenoteica indikācijas invalīda īpašas kopšanas nepieciešamībai, pieteicēja to apstrīdēja, norādot, ka

viņai ir smagas pakāpes funkcionēšanas ierobežojumi, kas apgrūtina veikt pašaprūpi.

Ar Komisijas 2019.gada 6.novembra atzinumu Nr. 12-2019-502-A faktiski atstāts negrozīts sākotnējais atzinums un noteikts, ka pieteicējai nav

medicīnisko indikāciju invalīda īpašas kopšanas nepieciešamībai.

Atzinums pamatots ar Ministru kabineta 2014.gada 23.decembra noteikumu Nr.805 “Noteikumi par prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un

darbspēju zaudējuma noteikšanas kritērijiem, termiņiem un kārtību” (turpmāk – noteikumi Nr.805) 8. pielikuma 2.punktu un Rīgas sociālā dienesta

2019.gada 20.augusta anketā “Personas ikdienā veicamo darbību un vides novērtējuma anketa” atrodamo novērtējumu, saskaņā ar kuru pieteicējas

pašaprūpe, mobilitāte un ar mājas dzīvi saistītās darbības novērtētas ar 17 punktiem.

[2] Pieteicēja vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu, lūdzot izdot labvēlīgu administratīvo aktu, ar kuru tiktu atzīts, ka pieteicējai ir

medicīniskās indikācijas invalīda īpašas kopšanas nepieciešamībai.

Pieteikums pamatots ar šādiem argumentiem.

[2.1] Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 28.pantā noteikto, dalībvalstis atzīst un

nodrošina personu ar invaliditāti tiesības uz pienācīgu dzīves līmeni. Pieteicējai ir ļoti smagas pakāpes funkcionēšanas ierobežojumi, kas apgrūtina veikt

pašaprūpi, līdz ar to nepieciešama pastāvīga trešo personu palīdzība. Smagas pakāpes funkcionēšanas ierobežojumi galvenokārt ir saistīti ar psihiskiem

traucējumiem, kuru dēļ pieteicējai nav saprotama cēloņsakarība, piemēram, kad un kā veikt dialīzes procedūras. Tāpēc pieteicējai ir nepieciešama trešo

personu palīdzība, kura galvenokārt ievēro un realizē savlaicīgas un pareizas dialīzes procedūras. Ja netiks ievērots grafiks un procedūras pareizība, tas

var izraisīt pieteicējas nāvi.

[2.2] 2019.gada 20.augustā, atbildot uz Rīgas Sociālā dienesta darbinieka jautājumiem, pieteicēja nav pārliecināta, ka bija sniegusi objektīvu

informāciju uz jautājumiem, jo pieteicējai ir lielas problēmas ar komunikāciju. Rīgas Sociālā dienesta darbinieka vizītes laikā pieteicēja bija viena, jo viņas

palīgi nebija informēti par vizīti. Bet tā kā visu dialīzes procedūru realizē tieši viņas palīgi, pieteicēja to grafiku un kārtību nemaz nepazīst un nevarēja Rīgas

Sociālā dienesta darbiniekiem izskaidrot pilnvērtīgi visu situāciju.

Ņemot vērā minēto, pieteicēja pieteica psihiatrisko ekspertīzi, lai izvērtētu savas spējas patstāvīgi un objektīvi sniegt “Personas ikdienā veicamo

darbību un vides novērtējuma anketā” pieprasīto informāciju, kā arī pieteicējas apzinību un cēloņsakarību patstāvīgi realizēt dialīzes procedūras. VSIA

“Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” psihiatres Kučerovas vizīte ir nozīmēta uz 2019.gada 10.decembri.

[2.3] Pieteicēja atsaucas uz Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) I sadaļas 2.panta 1.punktu un

Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 10.pantu.

Saskaņā ar valsts SIA “Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca” 2019.gada 27.septembra izrakstu Nr.32221 2019, pieteicējas veselības

stāvoklis ir pasliktinājies un viņai ir jāturpina iepriekš noteiktās procedūras, tai skaitā peritoneālo dialīzi. Peritoneālo dialīzi nepieciešams veikt 4-3 reizes

dienā, tas ir, apmēram, ik pēc 6-4 stundām dienā, bez šīs procedūras pieteicēja nevar dzīvot.

[3] Tiesai iesniegtajā rakstveida paskaidrojumā Komisija pieteikumu neatzina, paskaidrojot turpmāk minēto.

[3.1] 2019.gada 20.augustā ergoterapeite /pers. M/ pieteicējas dzīvesvietā veica novērtēšanu atbilstoši Ministru kabineta 2009.gada 31.marta

noteikumu Nr.279 “Noteikumi par kārtību, kādā personas saņem sociālās rehabilitācijas pakalpojumus sociālās rehabilitācijas institūcijās, un prasībām

sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniedzējiem” (turpmāk – noteikumi Nr.279) 11.1.apakšpunktam, pārliecinoties par pieteicējas spējām. Anketa ir

sagatavota atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem un faktiskajai situācijai. Novērtējums balstīts ne tikai uz vārdisko sarunu, bet pieteicējai

demonstrējot pārvietošanās un citus anketā prasītos, vērtējamos kritērijus. Pamatojoties uz minēto, anketa aizpildīta objektīvi un pārliecinoties par

pieteicējas spējām, tas ir, atbilstoši faktiskajai situācijai 2019.gada 20.augustā.

[3.2] Komisijas Rīgas apvienotā nodaļa ievēroja visas materiālās un procesuālās normas un pamatoti sniedza sākotnējo atzinumu, ar kuru netika

noteiktas medicīniskās indikācijas īpašas kopšanas nepieciešamībai. Atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 41.pantam tiesības

veikt sociālo darbu, arī veikt personas ikdienā veicamo darbību un vides novērtējumu, ir personām, kas ieguvušas otrā līmeņa profesionālo augstāko vai

akadēmisko izglītību sociālajā darbā vai karitatīvajā sociālajā darbā. Komisija neapšauba ergoterapeita kompetenci, aizpildot anketu un veicot

novērtēšanu.

[4] Tiesa lietu izskatīja mutvārdu procesā izbraukuma sēdē pieteicējas dzīvesvietā /adrese/. Līdztekus ar lietas dalībniekiem sēdē piedalījās

lieciniece ergoterapeite /pers. M/ (turpmāk - ergoterapeite).

Motīvu daļa

[5] Izskatāmajā lietā pārbaudāms, vai pieteicējai pastāv medicīniskas indikācijas īpašas kopšanas nepieciešamībai.

Šī lieta ir ierosināta par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, kas atbilstoši stabilai administratīvo tiesu judikatūrai nozīmē to, ka, izspriežot lietu,

jāņem vērā tie faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas pastāvēja lietas izskatīšanas pēc būtības pabeigšanas brīdī.

[6] Invaliditātes seku mazināšanai nepieciešamos atbalsta pasākumus nosaka Invaliditātes likums. To noteic minētā likuma 3.panta pirmā daļa. Uz

Invaliditātes likuma pamata izdoti noteikumi Nr.805. Atbilstoši Invaliditātes likuma 8.panta piektās daļas 4.punktam personai ar invaliditāti nepieciešamo

pasākumu kopumu izvērtē Komisijas amatpersona un tā sniedz atzinumus par nepieciešamo pakalpojumu, pabalstu un citu šajā likumā un citos

normatīvajos aktos noteikto pasākumu īstenošanu. Saskaņā ar noteikumu Nr.805 21.1.2.2.apašpunktu atzinumu par īpašas kopšanas nepieciešamību

personai no 18 gadu vecuma komisijas amatpersona sniedz atbilstoši šo noteikumu 8. pielikumā minētajiem kritērijiem vienlaikus ar lēmuma pieņemšanu

par invaliditātes noteikšanu vai pēc tā pieņemšanas.

Noteikumu Nr.805 8. pielikumā “Kritēriji atzinuma sniegšanai par īpašas kopšanas nepieciešamību personai ar invaliditāti no 18 gadu vecuma” ir

noteikts, ka personai ar I invaliditātes grupu nepieciešama īpaša kopšana, ja tā atbilst vienam no šādiem kritērijiem:

1) nepieciešama 24 stundu palīdzība un uzraudzība garīgo spēju ierobežojuma dēļ, ja ārstējošais psihiatrs personai ir konstatējis stabilus, ar

ārstēšanu nekoriģējamus uzvedības traucējumus, kuru dēļ persona apdraud savu vai citu personu veselību, drošību vai dzīvību;

2) pašaprūpes, mobilitātes; un ar mājas dzīvi saistīto darbību novērtējums atbilstoši šo noteikumu 2. pielikuma 6.punktam ir zemāks par 7

punktiem.

No minētā izriet, ka pozitīvu atzinumu par īpašas kopšanas nepieciešamību var sniegt, ja personai ir noteikta I invaliditātes grupa un tai tiek

konstatēts garīgo spēju ierobežojums, kā dēļ nepieciešama 24 stundu palīdzība un uzraudzība, vai arī personas, kurai noteikta I invaliditātes grupa,

pašaprūpe, mobilitāte un ar mājas dzīvi saistītās darbības ir novērtējamas zemāk par 7 punktiem.

Izskatāmajā lietā nav strīda, ka pieteicējai ir noteikta I invaliditātes grupa.

Pieteicēja ir iesniegusi psiholoģiskās izpētes atzinumu, no kura izriet, ka pieteicējas kognitīvās spējas ir vērtējamas kā traucētas (atbilst vieglai

demencei) (lietas 56.lapa), kā arī pati ir norādījusi uz psihiskiem traucējumiem. Tomēr ar to nepietiek, lai secinātu, ka pieteicējai ir nepieciešama 24

stundu palīdzība vai uzraudzība garīgo spēju ierobežojuma dēļ. Kā redzams no noteikumu Nr.805 8. pielikuma 1.punkta personai var būt nepieciešama

24 stundu palīdzība un uzraudzība garīgo spēju ierobežojuma dēļ, ja ārstējošais psihiatrs personai ir konstatējis stabilus, ar ārstēšanu nekoriģējamus

uzvedības traucējumus, kuru dēļ persona apdraud savu vai citu personu veselību, drošību vai dzīvību. Pieteicējai ir veikta psiholoģiskā izpēte, bet ir

nepieciešams, lai garīgos traucējumus konstatētu ārstējošais psihiatrs. Tādējādi pieteicējas situācija neatbilst noteikumu Nr.805 8. pielikuma 1.punktā

paredzētajam gadījumam.

Tiesai ir jāpārbauda, vai pieteicējas pašaprūpe, mobilitāte un ar mājas dzīvi saistītās darbības ir novērtējamas zemāk par 7 punktiem. Citiem

vārdiem sakot, vai pieteicējas situācija atbilst noteikumu Nr.805 8. pielikuma 2.punktā paredzētajam gadījumam.

[7] Noteikumu Nr.805 2. pielikuma „Personas ikdienā veicamo darbību un vides novērtējuma anketa” 6.punktā tiek novērtētas tādas personas

pašaprūpes, mobilitātes un ar mājas dzīvi saistītās darbības kā „ēšana” (6.1.apakšpunkts), „pārvietošanās (no gultas uz krēslu un atpakaļ)”

(6.2.apakšpunkts), „kustīgums (staigāšana vai ratiņkrēsla lietošana)” (6.3.apakšpunkts), „kāpnes un citi alternatīvi augstuma pārvarēšanas ceļi”

(6.4.apakšpunkts), „ģērbšanās” (6.5.apakšpunkts), „rūpes par izskatu” (6.6.apakšpunkts), „mazgāšanās” (6.7.apakšpunkts), „vēdera izeja”

(6.8.apakšpunkts), „urinācija” (6.9.apakšpunkts) un „tualetes lietošana” (6.10.apakšpunkts). Katra darbība tiek novērtēta robežās no 0 līdz 2 punktiem

(izņēmums ir 6.2. un 6.3.apakšpunktā minētie kritēriji, kurus vērtē līdz 3 punktiem, un 6.6. un 6.7.apakšpunktā minētie kritēriji, kurus vērtē līdz 1

punktam), maksimālo punktu skaitu piemērojot, ja konkrētajā darbībā persona ir neatkarīga.

No anketas izriet, ka Rīgas Sociālā dienesta ergoterapeite, veicot pieteicējas pašaprūpes, mobilitātes un ar mājas dzīvi saistīto darbību

novērtējumu, ir vadījusies no noteikumu Nr.805 2. pielikuma 6.punktā noteiktā.

Vienlaikus tiesa konstatē, ka noteikumu Nr.805 2. pielikuma 6.punktā ir ietverta norāde: „pašaprūpes, mobilitātes un ar mājas dzīvi saistīto darbību

novērtējums (Bartela indekss) atbilstoši noteikumu Nr.279 2. pielikumam”. No tā secināms, ka noteikumu Nr.805 2. pielikuma 6.punktā ietvertās

novērtējamās pašaprūpes, mobilitātes un ar mājas dzīvi saistītās darbības ir tās pašas, kas ietvertas noteikumu Nr.279 2. pielikumā „Bartela indekss”, un

minēto darbību novērtēšana ir veicama vienādi.

Noteikumi Nr.279 ar 2020.gada 1.janvāri ir zaudējuši spēku. To vietā 2020.gada 1.janvārī stājušies spēkā Ministru kabineta 2019.gada

3.decembra noteikumi Nr.578 “Noteikumi par sociālās rehabilitācijas pakalpojuma saņemšanu no valsts budžeta līdzekļiem sociālās rehabilitācijas

institūcijā” (turpmāk – noteikumi Nr.578). Minētajos noteikumos ir ietverts plašāks novērtējamo darbību pēc Bartela indeksa apraksts un Vadlīnijas

Bartela indeksa lietošanai (turpmāk – vadlīnijas).

Noteikumos Nr.578 tiek atspoguļota pastāvošā izpratne par Bartela indeksa piemērošanu, līdz ar to noteikumu Nr.805 2. pielikuma 6.punkta

izprašanā ir izmantojami arī noteikumi Nr.578.

[8] Tiesa izbraukuma sēdē pieteicējas dzīvesvietā pārliecinājās un ar lietas dalībniekiem apsprieda anketā “Personas ikdienā veicamo

darbību un vides novērtējuma anketa” 2019.gada 20.augustā veiktos ierakstus (lietas 35.-39.lapa), kā arī novērtēja to, vai uz lietas izskatīšanas brīdi

pastāv pamats pieņemt pieteicējai labvēlīgu administratīvo aktu, ar kuru noteiktu, ka pieteicējai ir medicīniskas indikācijas īpašas kopšanas

nepieciešamībai. Tiesa turpmāk izteiks savus apsvērumus par anketas “Personas ikdienā veicamo darbību un vides novērtējuma anketa” sadaļas

“Pašaprūpes, mobilitātes un ar mājas dzīvi saistītas darbības” attiecīgajām aktivitātēm.

[8.1] Aktivitātē “Ēšana” iestāde novērtējusi pieteicējas spējas kā “neatkarīga”. Tas ir, patstāvīgi spēj ēst pasniegtu parastas konsistences ēdienu,

darot to saprātīgā laikā. Pieteicēja apliecināja, ka var ēst neatkarīgi no citu cilvēku palīdzības, ja ēdiens ir sagatavots.

Tādējādi aktivitātē “Ēšana” ir piešķirams maksimālais punktu skaits – 2 punkti.

[8.2] Aktivitātē “Pārvietošanās” jeb “Pārsēšanās” iestāde novērtējusi pieteicējas spējas kā “neatkarīga”. Ar aktivitāti tiek domātas personas spējas

pārsēsties no gultas uz krēslu un atpakaļ. Iestāde novērtējusi, ka pieteicēja patstāvīgi spēj piecelties sēdus un pārsēsties no gultas uz krēslu un atpakaļ,

neatkarības saglabāšanai var lietot pārsēšanās palīglīdzekļus. Pieteicēja iebilst, ka nevar piecelties no gultas un pārvietoties uz krēslu bez lielas cita cilvēka

palīdzības, piemēram, lietas izskatīšanas dienā piecēlusies no gultas tādā veidā, ka otrs cilvēks viņai pasniedzis rokas. Pati var piecelties, ja ar lielu spēku

iešūpojas. Pārvietojoties pieteicēja lieto spieķi vai palīglīdzekli. Ergoterapeite norādīja, ka pieteicēja pati apsēžas un pieceļas, tas ļauj spriest, ka

pieteicēja arī no gultas pati var piecelties. Turklāt ergoterapeite to bija arī noskaidrojusi, aprunājoties ar pieteicēju. Ergoterapeite pieļauj, ka uz lietas

izskatīšanas brīdi ir savādāka situācija, bet 2019.gada 20.augusta apskatē pārsēšanos varēja raksturot kā “neatkarīga”. Pašlaik to var raksturot kā

“nepieciešama neliela fiziska palīdzība”. Komisijas pārstāve norādīja, ka pēc viņas, kā ārstes ieskata pieteicējai pārvietojoties ir nepieciešama neliela

fiziska palīdzība, pilnīgi neatkarīga pieteicēja nav. Lai teiktu, ka pieteicējai nepieciešama “liela fiziska palīdzība”, tad būtu jābūt tā, ka cilvēks gandrīz ir

tikai guļus. Pārstāve novērtēja, ka pieteicējas gulta ir pārāk zemu un par daudz mīksta, būtu nepieciešami pielāgojumi tieši pieteicējas vajadzībām.

Tiesa nonāk pie secinājuma, ka pieteicējas pārsēšanās spējām no gultas uz krēsla un atpakaļ ir nepieciešama neliela citas personas fiziska vai

vārdiska palīdzība vai pārraudzība, tādējādi aktivitātē “Pārsēšanās” ir piešķirami tam atbilstoši 2 punkti.

[8.3] Aktivitātē “Kustīgums” jeb “Mobilitāte” iestāde novērtējusi pieteicējas spējas kā “neatkarīga”. Tas ir, patstāvīgi spēj staigāt. Pieteicēja

uzskata, ka patstāvīgi staigā tikai nedaudz, dzīvoklī un arī uz ielas ir kritusi, spēj staigāt un pārvietoties ar nelielu citu personu fizisku palīdzību.

Ergoterapeite norādīja, ka lietas izskatīšanas dienā ļoti labi redzējusi kā pieteicēja pati staigā, no istabas uz virtuvi bez palīdzības, tikai atbalstoties uz

spieķa un reizēm kaut kur pieturoties.

Saskaņā ar noteikumu Nr.578 3. pielikumu ar “Mobilitāte” tiek saprasta staigāšana vismaz 50 m distancē, kas tiesas ieskatā pieteicējai būtu

neiespējami bez citas personas fiziskas palīdzības. Novērtējot pieteicējas spējas, tiesa nonāk pie secinājuma, ka aktivitātē “Mobilitāte” ir piešķirami 2

punkti, kas atbilst vērtējumam - spēj staigāt vai pārvietoties ar nelielu citas personas fizisku vai vārdisku palīdzību vai pārraudzību.

[8.4] Aktivitātē “Kāpnes un citi alternatīvi augstuma pārvarēšanas ceļi” iestāde novērtējusi, ka pieteicēja nespēj pārvietoties pa kāpnēm vai citiem

alternatīviem augstumu pārvietošanās ceļiem. Komentārā norādīts, ka pieteicēja kopš 2017.gada nav izmantojusi kāpnes, jo baidās nokrist; lifta mājoklī

nav. Tomēr lietas izskatīšanas gaitā pieteicēja norādīja, ka reizi mēnesī iziet no mājas, lai nodotu analīzes. Pa trepēm pārvietojas ar lielām grūtībām, bet

principā var pārvietoties. Tātad iepriekš pieteicējas sniegtā informācija ergoterapeitei bija nepilnīga.

Tiesa nonāk pie secinājuma, ka pieteicēja spēja pārvietoties pa kāpnēm vai lietot citus alternatīvus pārvietošanās ceļus ar citas personas fizisku vai

vārdisku palīdzību. Šādām spējām aktivitātē tiek piešķirts 1 punkts.

[8.5] Aktivitātē “Ģērbšanās” iestāde novērtējusi, ka pieteicēja ir modificēti neatkarīga, izmanto brīvu apģērbu vai ar lielām pogām, kuras var viegli

satvert. Pieteicēja norāda, ka pogas pieteicējai palīdz aizpogāt, rāvējslēdzēju nevar aizvērt, nevar uzvilkt apakšveļu. Pamatā staigā ar halātu, jo to vieglāk

un ātrāk uzvilkt. Uzskata, ka vajag citas personas palīdzību. Komisijas pārstāve norādīja, ka pieteicēja pati spētu apģērbties, ja viņai būtu pielāgots

apģērbs un palīglīdzekļi apģērba uzvilšanai.

Tiesa secina, ka pieteicējas situācijai atbilst novērtējums – spēj apģērbties un noģērbties ar citas personas palīdzību (apmēram pusi no darbībām

veic pats). Minētam novērtējumam piešķirams 1 punkts.

[8.6] Aktivitātē “Rūpes par izskatu” iestāde novērtējusi, ka pieteicēja patstāvīgi apkopj seju. Tas ir, patstāvīgi spēj veikt sejas, matu, zobu vai zobu

protēžu kopšanu, neatkarības saglabāšanai var lietot palīglīdzekļus (piemēram, ķemmi ar pagarinātu rokturi). Pieteicēja norādīja, ka tīrīt zobus ir

neiespējami, jo ir jāstāv kājās un tas nav iespējams, izlietne ir novietota pārāk augstu. Arī matus aizmugurē neķemmē, jo ar rokām nevar aizsniegt.

Ergoterapeite norādīja, ka pieteicēja var ar rokām aizsniegt seju, nomazgāt rokas, tīrīt zobus, iepriekšējā apmeklējuma reizē 2019.gada 20.augustā

pieteicēja neteica, ka augstās izlietnes dēļ nevar tīrīt zobus. Ergoterapeite uzskata, ka situācijā, kad pieteicējai sagatavo atbilstošu vidi, pieteicēja var šo

aktivitāti veikt. Iestādes pārstāve norādīja, ka gadījumā, ja pieteicējai atnestu uz istabu bļodu ar ūdeni un zobu tīrīšanas piederumus, tad pieteicēja zobus

varētu iztīrīt.

Tiesa piekrīt iestādes novērtējumam, ka pieteicēja spēj rūpēties par izskatu noteiktā apjomā, ja tam ir radīta atbilstoša vide. Tādejādi šajā aktivitātē

piešķirams 1 punkts.

[8.7] Aktivitātē “Vannošanās” jeb “Visa ķermeņa mazgāšana” iestāde novērtējusi pieteicējas spējas kā “atkarīga”. Tas ir, nespēj patstāvīgi iekāpt

un/vai izkāpt no vannas/dušas, nomazgāt un noslaucīt ķermeni, nepieciešama citas personas uzraudzība vai palīdzība. Tiesa piekrīt iestādes dotajam

novērtējumam.

Tādējādi aktivitātē “Visa ķermeņa mazgāšana” nav piešķirams neviens punkts.

[8.8.] Aktivitātē “Vēdera izeja” iestāde novērtējusi pieteicējas spējas kā “neatkarīga”. Tas ir, pieteicēja kontrolē vēdera izeju fizioloģiski vai bez

citas personas palīdzības lieto palīglīdzekļus un palīgmetodes vēdera izejas nodrošināšanai. Pieteicēja iebilst, ka pēdējā laikā ir situācijas, kad vēdera izeju

vairs nespēj kontrolēt. Iestādes pārstāve piekrīt, ka atsevišķos gadījumos pieteicējai var būt nepieciešama neliela palīdzība.

Tiesa ņem vērā, ka vadlīniju 13.punktā ir izskaidrots, ka personas spējas aktivitātē “Vēdera izeja” jāvērtē par iepriekšējo nedēļu. Tas nozīmē, ja

vēdera izejas kontrole ir pasliktinājusies uz lietas izskatīšanas laiku, tad tas ir jāņem vērā. Tādējādi tiesas vērtējumā pieteicējas spējas aktivitātē “Vēdera

izeja” atbilst vērtējumam “reti nesaturēšanas gadījumi”, un šajā aktivitātē piešķirams 1 punkts.

[8.9] Aktivitātē “Urinācija” iestāde novērtējusi pieteicējas spējas kā “kontrolē izvadi”. Tas ir, kontrolē urīnpūšļa iztukšošanos fizioloģiski vai ar

palīglīdzekļiem un/vai palīgmetodēm (piemēram, uzliek vai nomaina urīnu uzsūcošos līdzekļus vai katedru, kad tas nepieciešams), citas personas palīdzība

nav nepieciešama. Pieteicēja iebilst, ka pēdējā laikā ir situācijas, kad iet uz tualeti, bet tad vajadzība pāriet; uz nakti izmanto pamperu, retāk to

nepieciešams izmantot dienas laikā.

Pieteicēja ir pieteikumā norādījusi, ka viņas veselības stāvoklis ir pasliktinājies un viņai ir jāturpina iepriekš noteiktās procedūras, tai skaitā

peritoneālo dialīzi. Peritoneālo dialīzi nepieciešams veikt 4-3 reizes, tas ir, apmēram, ik pēc 6-4 stundām dienā, tam ir nepieciešamas palīgs.

Iestādes pārstāve norādīja, ka dialīze un urinācija ir savstarpēji nesaistīti procesi. Dialīze attīra asinis, izvada visas vielas, kas sakrājušās, bet

urinācija ir atsevišķi. Tas, ka pieteicējai ir reti nesaturēšanas gadījumi var notikt arī dēļ vecuma, ne tikai slimības dēļ, tas izskaidrojams fizioloģiski. Tādēļ

iestāde uzskata, ka pieteicējas situācijai atbilst vērtējums “reti nesaturēšanas gadījumi”.

Pieteicēja ir norādījusi, ka viņai palīgs vajadzīgs tieši peritoneālās dialīzes procedūrai, kuru nepieciešams veikt 3-4 reizes dienā. Tomēr anketas

“Personas ikdienā veicamo darbību un vides novērtējuma anketa” sadaļas “Pašaprūpes, mobilitātes un ar mājas dzīvi saistītas darbības” vērtējumā nav

iekļauta attiecībā uz pieteicējas situāciju vērtējama prasība. Tāpēc tiesa piekrīt iestādei, ka aktivitāte “Urinācija” vērtējama kā “reti nesaturēšanas

gadījumi”. Tas ir, atsevišķos gadījumos (ne biežāk kā reizi dienā) nespēj kontrolēt urīnpūšļa iztukšošanos, nepieciešama aprūpētāja palīdzība, lai uzliktu

un nomainītu urīnu uzsūcošos palīglīdzekļus vai katetru. Tādējādi šajā aktivitātē piešķirams 1 punkts.

[8.10] Aktivitātē “Tualetes lietošana” iestāde novērtējusi pieteicējas spējas kā “neatkarīga”. Tas ir, patstāvīgi spēj ieiet tualetē un iziet no tās,

apsēsties un piecelties vai pārsēsties uz/no tualetes poda, veikt starpenes higiēnu, sakārtot apģērbu pirms un pēc tualetes lietošanas, neatkarības

saglabāšanai var lietot palīglīdzekļus (piemēram, atbalsta rokturus, tualetes poda paaugstinājumu, tualetes krēslu u.tml.). Pieteicēja norāda, ka pati ieiet un

iziet no tualetes, pieteicējai ir kur pieturēties, bet piecelties ļoti grūti.

Tiesa piekrīt iestādes vērtējumam, ka pieteicējas spējas aktivitātē “Tualetes lietošana” atbilst novērtējumam “neatkarīga”, tādējādi aktivitātē

piešķirami 2 punkti.

[8.11] Līdz ar to pieteicējas pašaprūpes, mobilitātes un ar mājas dzīvi saistīto darbību novērtējums atbilstoši Bartela indeksam kopsummā ir 13

punkti. No tā izriet, ka pieteicējai nepastāv medicīnisko indikāciju īpašas kopšanas nepieciešamībai (punktu skaitam ir jābūt zemākam par 7 punktiem).

Turklāt jānorāda, ka pieteicēja saņem asistenta pakalpojumus, kas ļauj risināt vairākas no pieteicējas norādītajām grūtībām.

[9] No lietas materiāliem redzams, ka iestāde bija novērtējusi pieteicējas pašaprūpes, mobilitātes un ar mājas dzīvi saistītās darbības 2016.gada

2.augustā (lietas 59.-63.lapa). No anketas redzams, ka 2016.gada augustā pieteicēja nevienā aktivitātē nav saņēmusi novērtējumu “neatkarīgs”.

Tādējādi, summējot novērtējumu, ir aprēķināti 6 punkti, un šādā situācijā pieteicējai bija nepieciešama īpaša kopšana. Taču kopš 2016.gada augusta

pieteicējas stāvoklis, lai arī nedaudz, tomēr ir uzlabojies, un, novērtējot pašreizējo situāciju, pieteicējas spējas neatbilst tam, ka būtu nepieciešama īpaša

asistēta kopšana.

[10] Pārējie anketā “Personas ikdienā veicamo darbību un vides novērtējuma anketa” aplūkotie ieraksti neietekmē Bartela indeksa novērtējumu.

[11] Pieteicēja norāda uz to, ka tiek aizskartas pieteicējas tiesības uz dzīvību, kas nostiprinātas Konvencijas 2.panta 1.punktā un Apvienoto Nāciju

Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 10.pantā. Tas ir, pieteicēja pati nespēj veikt peritoneālās dialīzes procedūru, tā ir jāveic 3-

4 reizes dienā. Šīs procedūras veikšanai ir nepieciešams palīgs.

Jāpiekrīt, ka tiesības uz dzīvību tiek atzītas par vienu no augstākajām vērtībām cilvēktiesību ietvaros. Tās tiek uzskatītas par ļoti būtiskām tiesībām

Konvencijas struktūrā (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību Tiesas spriedumus lietās McCann and Others v. the United Kingdom, judgment of

27 September 1995, Series A, no. 324, para. 147; Calvelli and Ciglio v. Italy [GC], judgment of 17 January 2002, aplication no. 32967/96,

ECHR 2002, para. 48). Šo tiesību īpašais statuss tiek uzsvērts, tās apzīmējot kā neatņemamas. Tiesības uz dzīvību nodrošina cilvēka fizisko eksistenci

kā priekšnoteikumu cilvēka garīgajai eksistencei un jebkādai viņa rīcībai vai uzvedībai. Tiesības uz dzīvību veido visu citu cilvēka pamattiesību īstenošanas

priekšnoteikumu.

Tomēr Satversmes tiesa 2010.gada 7.janvāra spriedumā lietā Nr. 2009-12-03 ir norādījusi, ka par strīdīgu jautājumu tiesību zinātnieki uzskata to,

vai un ciktāl Konvencijas 2.pants uzliek valstij dzīvības aizsardzības pienākumu gadījumos, kad dzīvību apdraud ārējie apstākļi, tādi kā slimība vai

apkārtējās vides faktori, proti, prasa tādu pasākumu veikšanu, kas saistīti ar pietiekamas medicīniskās palīdzības nodrošināšanu, satiksmes drošību vai

būtiska vides piesārņojuma novēršanu. No Konvencijas tapšanas vēstures kopumā un it īpaši no tās 2.panta tapšanas vēstures ir secināms, ka sociālo

tiesību nodrošināšana Konvencijā nebija paredzēta. Līdz ar to valstij pienākums veikt kādas darbības saskaņā ar Konvencijas 2.pantu rodas vienīgi tad,

ja dzīvības apdraudējums ir akūts un konkrēts.

Tādējādi pastāv atšķirība starp jēdzienu "dzīvības funkciju uzturēšana" un jēdzienu "akūts un konkrēts dzīvības apdraudējums" Konvencijas

2.panta izpratnē. Neviens cilvēktiesību akts negarantē personai tiesības nodzīvot konkrēta garuma mūžu. Valstij nav pienākuma katram nodrošināt

maksimāli iespējamo dzīves ilgumu. Neviena valsts to nespēj.

Personas dzīves ilgumu ietekmē ne vien pieejamie medikamenti, bet arī daudzi un dažādi citi faktori, tostarp pilnvērtīgs vai nepilnvērtīgs uzturs,

miegs, stress, apkārtējā vide. Tomēr, vērtējot pasākumus, ko valsts veic šajās jomās, jāņem vērā, ka ne katrs pasākums, kas varētu ietekmēt personu

dzīves ilgumu, būtu automātiski attiecināms uz tiesībām uz dzīvību.

Ilustratīvi jānorāda, ka Eiropas Cilvēktiesību Tiesa izskatīja lietu, kas skāra nieru slimnieku veselības aprūpi Moldovā. Eiropas Cilvēktiesību Tiesa

norādīja, ka pamatproblēma daudzos gadījumos ir iesniedzēju veselības aprūpei nepietiekamais publiskais finansējums. Pamatojot savas sūdzības,

iesniedzēji publisko finansējumu nieru mazspējas ārstēšanai Moldovā salīdzināja ar publisko finansējumu tādās industrializētās valstīs kā ASV, Apvienotā

Karaliste, Austrālija un Izraēla. Eiropas Cilvēktiesību Tiesa neapstrīdēja iesniedzēju apgalvojumus, ka viņiem nepietiek līdzekļu, lai samaksātu par

medicīnisko aprūpi, ko valsts nenodrošina par brīvu, un ka dažos gadījumos trešā hemodialīzes procedūra nedēļā, ko valsts neapmaksā, ir ļoti svarīga

viņu cīņā ar slimību. Tomēr Eiropas Cilvēktiesību Tiesa atzīmēja, ka iesniedzēju sūdzība ietver prasību pēc publiskajiem līdzekļiem, kas, ņemot vērā

skopos resursus, būtu jānovirza no citām svarīgām nodokļu maksātāju vajadzībām. Kaut arī ir ļoti vēlams, lai katram būtu pieejama pilna apjoma

medicīniskā aprūpe, ieskaitot dzīvību nodrošinošas medicīniskās procedūras un zāles, resursu trūkums diemžēl nozīmē to, ka līgumslēdzējas valstīs daudzi

indivīdi nevar šādu pilna apjoma medicīnisko aprūpi baudīt, it īpaši tad, ja tā ir permanenta un dārga. Līdztekus (Konvencijas 8.panta kontekstā) Eiropas

Cilvēktiesību Tiesa arī uzsvēra, ka Konvencija tiesības uz bezmaksas medicīnisko aprūpi kā tādu negarantē (sk. Eiropas Cilvēktiesību Tiesas lēmumu

lietā Pentiacova and Others v. Moldova, decision of 4 January 2005 on the admissibility of the application no. 14462/03, ECHR 2005-I).

[12] Apkopojot minēto, tiesa nonāk pie secinājuma, ka pieteicējai nepastāv medicīniskās indikācijas īpašas kopšanas nepieciešamībai, un nav

pamats labvēlīga administratīvā akta izdošanai. Tādējādi pieteikums ir noraidāms.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251.pantu, Administratīvā rajona tiesa

nolēma

noraidīt /pers. A/ pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru noteiktu, ka /pers. A/ ir medicīniskās indikācijas invalīda īpašas

kopšanas nepieciešamībai.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese S.Audzere