Administrative court dismissed appeal against residence permit revocation based on mandatory immigration law provisions.

Lietas Nr.A420201716

Lietas arhīva Nr. AA43-1201-17/23

ECLI:LV:ADAT:2017:1212.A420201716.3.S

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2017. gada 12. decembrī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja K. Kalvāne,

tiesneses I. Amona un V. Zommere

atklātā tiesas sēdē, piedaloties pieteicēja /pers. A/ pilnvarotajai pārstāvei zvērinātai advokātei Intai Brūverei, atbildētājas

Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes pilnvarotajam pārstāvim /pers. D/ un

Drošības policijas pilnvarotajiem pārstāvjiem,

izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par Pilsonības un migrācijas lietu

pārvaldes 2016. gada 21. marta lēmuma Nr. 311 atcelšanu un labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru Pilsonības un

migrācijas lietu pārvaldei tiktu uzlikts pienākums reģistrēt termiņuzturēšanās atļauju līdz nākamajam termiņam, sakarā

ar /pers. A/ apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2017. gada 31. janvāra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (turpmāk – pārvalde) Uzturēšanās atļauju nodaļa 2014. gada 25. aprīlī

pieņēma lēmumu Nr. 8138, ar kuru pieteicējam /pers. A/ tika piešķirtas uzturēšanās tiesības Latvijas Republikā līdz 2019.

gada 24. aprīlim.

2015. gada 1. aprīlī pieteicējam reģistrēta kārtējā termiņuzturēšanās atļauja līdz uzturēšanās atļaujas reģistrācijas

termiņam – 2016. gada 24. aprīlis.

Pārvalde 2015. gada 7. jūlijā saņēma vēstuli no Drošības policijas, kurā norādīts, ka, ņemot vērā pārbaudes laikā iegūto

informāciju, pieteicēja termiņuzturēšanās atļauju jāanulē, pamatojoties uz Imigrācijas likuma 35. panta pirmās daļas

23. punktu.

Pārvaldes Uzturēšanās atļauju nodaļa ar 2015. gada 10. jūlija lēmumu Nr. 12341 (turpmāk – sākotnējais lēmums)

pieteicēja termiņuzturēšanās atļauju anulēja. Pieteicējs minēto lēmumu apstrīdēja augstākā iestādē.

Pārvalde ar 2016. gada 21. marta lēmumu Nr. 311 (turpmāk – pārsūdzētais lēmums) sākotnējo lēmumu atstāja

negrozītu.

Pārsūdzētajā lēmumā norādīts, ka Imigrācijas likumā ietvertās tiesību normas, kas paredz uzturēšanās atļaujas

anulēšanu, iestājoties Imigrācijas likuma 35. panta pirmajā daļā noteiktajiem nosacījumiem, ir imperatīvas tiesību normas,

kas neparedz iestādei rīcības brīvību administratīvā akta izdošanā. Tādējādi, konstatējot Imigrācijas likuma 35. panta

pirmās daļas 23. punktā noteiktos apstākļus, pārvaldei bija jāizdod obligātais administratīvais akts – lēmums par

termiņuzturēšanās anulēšanu. No tiesību normā noteikto tiesisko seku īstenošanas iestāde var atkāpties netipiskos

gadījumos, bet pieteicēja gadījums tāds nav. Pārvalde, anulējot uzturēšanās atļauju, rīkojusies tai noteikto pilnvaru ietvaros

un atbilstoši tiesību normām.

[2] Pieteicējs vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par pārsūdzētā lēmuma atcelšanu un labvēlīga

administratīvā akta izdošanu, ar kuru pārvaldei tiktu uzlikts pienākums reģistrēt termiņuzturēšanās atļauju līdz nākamajam

termiņam. Pieteikumā norādīts turpmāk minētais.

[2.1] Ne no sākotnējā lēmuma, ne no pārsūdzētā lēmuma nav saprotams, kādi apstākļi bija par pamatu pieteicējam

izsniegtās termiņuzturēšanās atļaujas anulēšanai. Tā kā pieteicējs netika informēts par termiņuzturēšanās atļaujas anulēšanas

iemeslu, viņam nebija iespējas pārbaudīt, vai termiņuzturēšanās atļauja anulēta tiesiski.

[2.2] Termiņuzturēšanās atļaujas anulēšana ir būtisks pieteicēja tiesību un brīvību ierobežojums. To nevar anulēt,

balstoties uz formāliem iemesliem un pilnībā nenoskaidrotiem faktiem. Pārsūdzētais lēmums būtiski ietekmē pieteicēja

nākotnes plānus, viņa vecums apgrūtina pieteicēja iespējas uzsākt jaunu nodarbošanos, ko pārvalde nav vērtējusi.

Pārsūdzētais lēmums ir nesamērīgs un neatspoguļo lietas apstākļus, nav izvērtēti pierādījumi, tādējādi pārkāpjot

privātpersonas tiesību ievērošanas, tiesiskuma, patvaļas aizlieguma, tiesiskās paļāvības, demokrātiskās iekārtas un

samērīguma principu.

[3] Pārvalde rakstveida paskaidrojumā norāda, ka pieteikums nav pamatots un lūdz to noraidīt, pamatojoties uz

pārsūdzētajā lēmumā ietvertajiem argumentiem un papildus norāda turpmāk minēto.

[3.1] Pārvalde ir izvērtējusi visus lietas apstākļus un ņēmusi vērā, ka pieteicēja bērni un laulātā dzīvo Tadžikistānā, kā

arī pieteicējs strādā Tadžikistānā. Līdz ar to, anulējot pieteicējam izsniegto termiņuzturēšanās atļauju, netiek pieļauts viņa

tiesību un privātās dzīves nesamērīgs ierobežojums. Latvijā piederošo nekustamo īpašumu pieteicējs var pārvaldīt ar

pārstāvja starpniecību, lietas apstākļi neliecina, ka pieteicējam būtu radusies ilglaicīga saikne ar Latviju, vai viņš būtu cieši

integrējies sabiedrībā.

[3.2] Lietā nav pārkāpts samērīguma princips. Pārvalde, izvērtējot samērīgumu, ir konstatējusi, ka pieteicēja gadījums

ir tipisks, tā ir piemērojusi atbilstošās tiesību normas un rīkojusies savas kompetences ietvaros, tātad atbilstoši tiesību

normās noteiktajam, jo netika konstatēti tādi apstākļi, kas ļautu nepiemērot Imigrācijas likuma 35. panta pirmās daļas

23. punktu.

[4] Drošības policija rakstveida paskaidrojumā norāda, ka pieteikums nav pamatots un lūdz to noraidīt, pamatojoties

uz pārsūdzētajā lēmumā norādīto argumentu pamata un papildus paskaidro turpmāk minēto.

[4.1] Drošības policija 2015. gada 19. jūnija atzinumā „Par termiņuzturēšanās atļaujas anulēšanu /pers. A/” (turpmāk –

atzinums) ir izvērtējusi pieteicēja iespējamos cilvēktiesību un privātās dzīves aizskārumus, kas tam varētu rasties saistībā ar

termiņuzturēšanās atļaujas anulēšanu. Iespējamie apgrūtinājumi, kas varētu rasties saistībā ar investīciju pārvaldīšanu, ir

ievērojami mazāki par konstatētajiem riskiem nacionālās drošības interesēm.

[4.2] Persona nevar ļaunprātīgi izmantot īpašuma iegādi Latvijā, lai pamatotu ekskluzīvās tiesības uz nekustamā

īpašuma netraucētu izmantošanu un neievērotu valsts noteikto kārtību uzturēšanās atļaujas saņemšanai.

[5] Administratīvā rajona tiesa ar 2017. gada 31. janvāra spriedumu pieteikumu noraidīja.

Tiesas spriedums pamatots ar turpmāk norādītajiem argumentiem.

[5.1] Tiesa secināja, ka lietā ir izšķirams jautājums, vai pārvalde pieteicējam izsniegto termiņuzturēšanās atļauju,

pamatojoties uz Drošības policijas atzinumu, anulējusi pamatoti, kā arī, vai ir pamats izdot pieteicējam labvēlīgu aktu, ar

kuru termiņuzturēšanās atļauja tiktu reģistrēta līdz nākamajam termiņam.

[5.2] Tiesa konstatēja, ka Imigrācijas likuma 35. panta pirmās daļas 23. punkts paredz pārvaldes pienākumu izdot

obligāto administratīvo aktu, proti, anulēt termiņuzturēšanās atļauju, ja kompetentās iestādes, tostarp, Drošības policija ir

sniegušas informāciju, kas ir par pamatu tam, lai aizliegtu ārzemniekam uzturēties Latvijas Republikā. Šādā gadījumā

uzskatāms, ka likumdevējs jau pats ir izdarījis lietderības apsvērumus un pārvaldei, saņemot attiecīgo informāciju no

Drošības policijas, ir jāizdod obligātais administratīvais akts.

No tiesisko seku īstenošanas obligātā administratīvā akta izdošanas pienākuma gadījumā iestādei ir tiesības atkāpties

tikai netipiskos gadījumos. Tas ir, konstatējot, ka pastāv īpaši faktiskie apstākļi, kas būtiski nošķir konkrētu gadījumu no

citiem, ir tiesības atkāpties no attiecīgā normā paredzēto tiesisko seku īstenošanas (skat. Satversmes tiesas 2007. gada 28.

februāra lēmums lietā Nr. 2006-41-01 ). Netipisks ir tāds gadījums, kas izpilda visus likuma normas tiesiskā sastāva

nosacījumus, taču ar to nesaraujami ir saistīti papildu apstākļi, kas būtiski maina šī gadījuma raksturu. Netipiskus

gadījumus likumdevējs nav apzināti ietvēris savā likuma normā īstenotajā gribā, jo tas tos nav paredzējis (ja tas tos būtu

paredzējis, tad, attiecīgā normas sastāva ietvaros definējot tipisko gadījumu, būtu to iekļāvis). Tas līdz ar to attiecībā uz

netipiskajiem gadījumiem nav izdarījis arī samērīguma apsvērumus un nav iekļāvis tos normā paredzētajās tiesiskajās sekās

(sk. Levits E., Samērīguma princips un obligātais administratīvais akts. Jurista vārds, 27.03.2007., Nr. 13).

Tiesa pievienojās iestādes argumentam, ka konkrētajā gadījumā nav konstatējami tādi apstākļi, kas izskatāmo gadījumu

raksturotu kā netipisku. Arī pats pieteicējs nav norādījis uz tādiem apstākļiem, lai tiesa šo gadījumu atzītu par netipisku.

Līdz ar to pārvaldes rīcība, saņemot Drošības policijas 2015. gada 7. jūlija vēstuli, kurā norādīts, ka, ņemot vērā pārbaudes

laikā iegūto informāciju, Drošības policija uzskata, ka pieteicējam izsniegtā termiņuzturēšanās atļauja būtu jāanulē, bija

tiesiska, un pārvalde pamatoti izdeva obligāto administratīvo aktu par termiņuzturēšanās atļaujas anulēšanu.

[5.3] Attiecībā uz pieteicēja argumentu, ka ne no sākotnējā lēmuma, ne no pārsūdzētā lēmuma nav saprotams, kādi

apstākļi bija par pamatu termiņuzturēšanās atļaujas anulēšanai, tiesa norādīja, ka Drošības policijas atzinums saskaņā ar

likumu „Par valsts noslēpumu” ir klasificēts kā slepena informācija. Atbilstoši likuma „Par valsts noslēpumu” 9. pantam

pieeja valsts noslēpumam ir atļauta tikai tām personām, kurām saskaņā ar amata (dienesta) pienākumiem vai konkrētu darba

(dienesta) uzdevumu ir nepieciešams veikt darbu, kas saistīts ar valsts noslēpuma izmantošanu vai tā aizsardzību, un kuras

saskaņā ar šo likumu ir saņēmušas speciālas atļaujas.

Ievērojot minēto un Drošības policijas paskaidrojumā tiesai norādīto, ka atzinums ir balstīts uz Drošības policijas

rīcībā esošo operatīvās darbības informāciju, tiesai neradās šaubas, ka nav pieļaujams pārsūdzētajā lēmumā norādīt visus

apstākļus, kas ir lēmuma pieņemšanas pamatā, jo tādējādi varētu tikt nodarīts kaitējums valsts drošības interesēm.

Tiesa, iepazīstoties ar atzinumā norādīto, secināja, ka atzinums nav uzskatāms par patvaļīgu un tas atbilst tiesību

normām. Atzinumā minētā informācija un par to izdarītie secinājumi nav pārvērtējami, bet no tiem ir izdarāms secinājums, ka

likumā noteiktā procesā kompetentā iestāde ir konstatējusi, ka pieteicējs rada apdraudējumu valsts drošības interesēm.

Drošības policija tiesai ir sniegusi informāciju par apstākļiem, kādēļ termiņuzturēšanās atļauju ir nepieciešams anulēt. Tiesa,

pamatojoties uz iegūto informāciju, atzinumu atzina par tiesisku un par pietiekamu pamatu pārsūdzētā lēmuma pieņemšanai.

Tādējādi tiesa noraidīja kā nepamatotu arī pieteicēja argumentu par to, ka pārsūdzētais lēmums ir nesamērīgs un pieņemts,

pārkāpjot privātpersonas tiesību ievērošanas principu, tiesiskuma principu, patvaļas aizlieguma principu, tiesiskās paļāvības

principu, demokrātiskas iekārtas principu un samērīguma principu.

[5.4] Pieteicējs norādīja, ka pārsūdzētais lēmums būtiski ietekmē pieteicēja nākotnes plānus, bet viņa vecums apgrūtina

pieteicēja iespējas uzsākt jaunu nodarbošanos.

Attiecībā uz minēto pieteicēja argumentu tiesa norādīja, ka saprot pieteicēja argumentu, ka termiņuzturēšanās atļaujas

anulēšana var ietekmēt viņa nākotnes plānus, tomēr tas nav pietiekams iemesls pārsūdzētā lēmuma atcelšanai. Valstij ir

tiesības kontrolēt ārvalstnieku iebraukšanu un uzturēšanos tās teritorijā, līdz ar to, konstatējot, ka pastāv pamatoti iemesli,

valsts var liegt personai tiesības uzturēties valstī. Arī apstāklis, ka pieteicējam Latvijas Republikā pieder nekustamais

īpašums, pats par sevi negarantē, ka persona varēs iebraukt vai uzturēties valstī. Turklāt konkrētajā gadījumā valsts

intereses, kas tiek aizsargātas ar lēmuma pieņemšanu, atsver pieteicēja tiesību ierobežojumu un radušos paļāvību, ka

nekustamā īpašuma iegāde pieteicējam dod tiesības uzturēties Latvijas Republikā.

Tiesa uzskatīja par nepamatotu pieteicēja argumentu, ka pārvalde nav ņēmusi vērā, ka pieteicēja vecums apgrūtina

iespējas uzsākt jaunu nodarbošanos. Lai gan termiņuzturēšanās atļauja tika izsniegta ar tiesībām strādāt, tomēr pieteicējs nav

norādījis un arī tiesa nekonstatēja, ka pieteicējs Latvijā patiešām būtu strādājis. Pārvalde ir analizējusi termiņuzturēšanās

atļaujas anulēšanas ietekmi uz pieteicēja dzīvi, konstatējot, ka pieteicējs un viņa ģimene dzīvo Tadžikistānā. Anketā

uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai pieteicējs pats ir norādījis arī to, ka kopš 2002. gada līdz šim brīdim (anketas

aizpildīšanas datums – 2014. gada 24. marts) strādā Tadžikistānas Dzelzceļa pārvaldē. Pieteicējs nav norādījis, ka situācija

būtu mainījusies un viņš Latvijā strādātu. Vienlaikus arī šis apstāklis pats par sevi nebūtu pietiekams pārsūdzētā lēmuma

atcelšanai.

Pieteicējs savu privāto un sociālo dzīvi ir realizējis Tadžikistānā, kā Tadžikistānas pilsonim viņam ir izveidojusies cieša

saikne ar savu pilsonības valsti, un viņam nevar būt sarežģījumi adaptēties Tadžikistānas sabiedrībā.

[5.5] Ņemot vērā visu iepriekš minēto, tiesa atzina, ka pārvalde pamatoti anulējusi pieteicējam termiņuzturēšanās atļauju

Latvijas Republikā.

Tā kā tiesa konstatēja, ka Drošības policijas sniegtā informācija atbilst likumā noteiktajiem kritērijiem un

termiņuzturēšanās atļauja ir anulēta pamatoti, tiesa vienlaikus atzina, ka nav iespējama arī pieteicējam labvēlīga administratīvā

akta izdošana par termiņuzturēšanās atļaujas reģistrēšanu.

[6] Pieteicējs iesniedza apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2017. gada 31. janvāra spriedumu.

Apelācijas sūdzība pamatota ar tiem pašiem apsvērumiem, kas minēti pieteikumā un papildus norādīts turpmāk minētais.

[6.1] Tiesa nav ņēmusi vērā, ka cilvēktiesību ievērošanas nolūkā uz personas tiesībām likumīgi uzturēties valstī nav

jāskatās šauri tikai attiecīgā lēmuma pieņemšanas kontekstā, bet gan jāņem vērā visi konkrētā gadījuma apstākļi.

[6.2] Tiesa, izskatot lietu, nav ņēmusi vērā visus pieteikumā norādītos apstākļus, kuriem ir būtiska nozīme lietas

pareizai izskatīšanai, un kuros pieteicējs ir izskaidrojis faktisko situāciju, lai novērstu netaisnīgu un represīvu rīcību no

pārvaldes puses. Proti, no sprieduma satura redzams, ka pieteicēja pieteikumā minētos argumentus un apstākļus tiesa vispār

nav ņēmusi vērā, tādējādi pārkāpjot Administratīvā procesa likuma 251. panta piekto daļu.

Pie šādiem apstākļiem, pieteicējs uzskata, ka spriedums ir nelikumīgs un nepamatots, jo taisīts pieļaujot būtiskus

Administratīvā procesa likuma pārkāpumus, kā arī balstīts uz kļūdainu un nepareizu apstākļu novērtējumu.

[7] Drošības policija rakstveida paskaidrojumā norāda, ka pieteicēja apelācijas sūdzība nav pamatota un ir noraidāma,

pamatojoties uz tiesas spriedumā norādīto argumentu pamata.

[8] Pārvalde rakstveida paskaidrojumā norāda, ka pieteicēja apelācijas sūdzība nav pamatota un ir noraidāma,

pamatojoties uz pārsūdzētajā lēmumā, tiesai iepriekš sniegto paskaidrojumu un tiesas spriedumā norādīto argumentu

pamata. Pārvalde papildus paskaidro, ka nav pamatots pieteicēja apgalvojums, ka tiesa nav ņēmusi vērā visus pieteikumā

norādītos apstākļus, kuriem ir būtiska nozīme lietas pareizai izskatīšanai, jo tiesa spriedumā ir sniegusi vērtējumu pieteikumā

izteiktajiem apsvērumiem.

[9] Tiesas sēdē pieteicēja pārstāve pieteikumu un apelācijas sūdzību uzturēja, bet atbildētājas pusē pieaicināto iestāžu

pārstāvji pieteikumu un apelācijas sūdzību neatzina un lūdza to noraidīt.

Motīvu daļa

[10] Uzklausījusi procesa dalībnieku tiesas sēdē sniegtos paskaidrojumus, iepazinusies ar valsts noslēpumu saturošu

informāciju un pārbaudījusi lietas materiālus, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pieteicēja apelācijas sūdzība nav

pamatota un pieteikums ir noraidāms.

[11] Administratīvā procesa likuma 307. panta ceturtā daļa noteic, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances

tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka

pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā gadījumā šā likuma 251. panta piektajā daļā noteiktos

apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.

Administratīvā apgabaltiesa, izskatījusi lietu pēc būtības, pārbaudījusi un novērtējusi lietā iesniegtos pierādījumus,

izvērtējusi apelācijas sūdzībā minētos argumentus, secina, ka pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir

pareizs un pilnībā pietiekams, pirmās instances tiesa ir noskaidrojusi visus būtiskos lietas apstākļus un tās izdarītie juridiskie

apsvērumi ir atbilstoši lietā konstatētajiem apstākļiem, tādēļ Administratīvā apgabaltiesa pievienojas pirmās instances tiesas

spriedumā izteiktajai motivācijai (sk. šā sprieduma 5. punktu) un atkārtoti to nenorāda.

Papildus un par apelācijas sūdzības argumentiem apgabaltiesa norāda turpmāk minēto.

[12] Nav pamatots pieteicēja arguments, ka pirmās instances tiesa, izskatot lietu, vispār nav ņēmusi vērā pieteicēja

pieteikumā minētos argumentus un lietas apstākļus.

Apgabaltiesa norāda, ka pirmās instances tiesa, ir vērtējusi lietas apstākļus un pierādījumus to kopsakarā, t.sk.

Drošības policijas atzinumā konstatētos faktus, kas balstīti uz Drošības policijas rīcībā esošo operatīvās darbības

informāciju. Pirmās instances tiesa norādīja, ka atzinumā minētā informācija un par to izdarītie secinājumi nav pārvērtējami,

bet no tiem ir izdarāms secinājums, ka likumā noteiktā procesā kompetentā iestāde ir konstatējusi, ka pieteicējs rada

apdraudējumu valsts drošības interesēm.

Drošības policija pirmās instances tiesai un apgabaltiesai ir sniegusi informāciju par apstākļiem, kādēļ

termiņuzturēšanās atļauju ir nepieciešams anulēt. Apgabaltiesa ir iepazinusies ar atzinuma saturu un atzīst pirmās instances

tiesas izdarītos secinājumus par pareiziem. Kā jau minēts pirmās instances tiesas spriedumā, tiesas uzdevums nav izvērtēt

atzinumu pēc būtības, bet pārbaudīt, vai Drošības policija nav rīkojusies patvaļīgi. Konkrētajā gadījumā apgabaltiesai nav

pamata uzskatīt, ka Drošības policija būtu rīkojusies patvaļīgi un bez iemesla būtu pieprasījusi pārvaldei anulēt pieteicējam

reģistrēto termiņuzturēšanās atļauju.

Arī tas apstāklis, ka pieteicējam nav nodrošināta iespēja iepazīties ar atzinuma saturu, nav vērtējams kā pieteicēja

tiesību ierobežojums, jo Drošības policijas atzinums ir klasificēts kā valsts noslēpums. Salīdzinājumam norādāms, ka

Eiropas Cilvēktiesību tiesa, atzīstot valsts noslēpuma aizsardzības nepieciešamību, nesaskatīja tiesību uz taisnīgu tiesu

pārkāpumu pat tajā gadījumā, kad pieteicējam ne tikai bija noteikts ierobežojums iepazīties ar klasificētiem lietas materiālos

esošiem dokumentiem, bet arī lēmuma, kurš balstīts uz minētajiem dokumentiem, pamatojums pieteicējam netika atklāts

(sal. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2017. gada 19. septembra spriedums lietā Regner v. the Czech Republic, iesnieguma

Nr. 35289/11).

[13] Apgabaltiesa norāda, ka tiesības uz ģimenes dzīvi, kā arī mājokļa neaizskaramību garantē Eiropas Cilvēktiesību

un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 8. pants. Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt

uzsvērusi, ka Konvencijas 8. panta galvenais uzdevums ir pasargāt personu no valsts institūciju patvaļīgas iejaukšanās tās

privātajā un ģimenes dzīvē, tas ir, no valsts institūciju radītiem ierobežojumiem vai šķēršļiem šo tiesību īstenošanā.

Tajā pašā laikā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir uzsvērusi, ka lietās, kas skar ne tikai ģimenes dzīvi, bet arī migrāciju,

valstīm saskaņā ar iedibināto starptautisko praksi un valsts starptautiskajām saistībām ir tiesības kontrolēt ārvalstnieku

ieceļošanu un uzturēšanos šīs valsts teritorijā, kā arī lemt par ārvalstnieku izraidīšanu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

1985. gada 28. maija sprieduma lietā Abdulazis, Cabales and Balkandali v. The United Kingdom, 67. punktu; 1998.

gada 14. aprīļa lēmumu lietā Karassev and Family v. Finland, iesnieguma Nr. 31414/96).

Valsts ir tiesīga kontrolēt ārvalstnieku iebraukšanu un uzturēšanos tās teritorijā. Turklāt tiesības uz privāto dzīvi

nenozīmē vispārīgu pienākumu valstij pieņemt personas izvēli dzīvot konkrētā valstī (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas (Lielā

palāta) 2014. gada 3. oktobra sprieduma lietā Jeunesse v. The Netherlands, iesnieguma Nr. 12738/10, 100. punktu ).

Valsts pienākums ievērot personas tiesības uz privāto dzīvi vērtējams, ņemot vērā konkrētās situācijas apstākļus un

sabiedrības intereses (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016. gada 26. janvāra lēmuma lietā Duc Huy Nguyen v.

Norway, iesnieguma Nr. 30984/13, 26. un 27. punktu).

Tā kā izskatāmajā lietā secināms, ka pieteicējs savu privāto un sociālo dzīvi ir realizējis Tadžikistānā, nav konstatējams

pieteicēja tiesību uz ģimenes dzīvi un īpašuma tiesību aizskārums, anulējot termiņuzturēšanās atļauju, kas izsniegta,

pamatojoties uz nekustamā īpašuma iegādi.

[14] Nav pamatots pieteicēja norādītais arguments, ka pārvalde ir pārkāpusi tiesiskuma un patvaļas aizlieguma principu.

Termiņuzturēšanās atļaujas saņemšana ir zināma priekšrocības tiesība, ko persona var saņemt, ja izpilda tiesību

normās noteiktu priekšnoteikumu kopumu. Konstatējot, ka šie priekšnoteikumi nav izpildīti, personai nav no tiesību

normām izrietošu subjektīvo tiesību.

Nekonstatējot pārsūdzētā lēmuma prettiesiskumu, nav konstatējamas arī iestādes kļūdas, kuru dēļ pieteicējam ir radītas

negatīvas sekas un pārkāpts tiesiskās paļāvības princips.

Ņemot vērā minēto, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pieteicēja pieteikums ir noraidāms, bet pārsūdzētais lēmums

ir tiesisks.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309. pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda

Noraidīt /pers. A/ pieteikumu par Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes 2016. gada 21. marta lēmuma Nr. 311

atcelšanu un labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei tiktu uzlikts pienākums

reģistrēt termiņuzturēšanās atļauju līdz nākamajam termiņam.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma

sastādīšanas dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.

K. Kalvāne

Tiesas sēdes priekšsēdētāja

I. Amona

Tiesneses

V. Zommere