Administrative court dismissed taxpayer appeal regarding tax audit and retroactive tax law application.
Legislator summary
AI generatedThe Administrative Regional Court rejected the taxpayer's appeal against the State Revenue Service's decision to maintain a tax audit and impose penalties. The taxpayer argued for document verification and retroactive application of tax law amendments, but failed to provide evidence of construction-related expenses or prove why documents were unavailable. The court upheld the original decision because the taxpayer did not substantiate their claims and the tax law amendments did not apply retroactively without explicit statutory authorization.
Legislator headnote
AI generatedAdministrative Procedure Law Art. 307; Income Tax Law Art. 9: The court dismissed the appeal because the taxpayer failed to prove the existence of deductible expenses and because tax law amendments do not apply retroactively absent explicit legislative intent.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lieta Nr.A420265715
Lietas arhīva Nr. AA43-0450-17/11
ECLI:LV:ADAT:2017:1128.A420265715.2.S
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā 2017.gada 28.novembrī
Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:
tiesnesis referents O.Priedītis,
tiesnese U.Mihailova un tiesnesis V.Poķis
rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par Valsts
ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora 2015.gada 24.jūlija lēmuma Nr.22.10/L-29974 atcelšanu, sakarā ar /pers. A/ apelācijas
sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2016.gada 13.aprīļa spriedumu.
Aprakstošā daļa
[1] Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – dienests) Nodokļu kontroles pārvalde veica pieteicēja /pers. A/ daļēju
iedzīvotāju ienākuma nodokļa auditu par ienākumu no kapitāla pieauguma par 24/190 domājamo daļu no nekustamā
īpašuma /adrese/, kadastra Nr./kadastra numurs/(turpmāk – nekustamais īpašums), atsavināšanas 2012.gadā.
Ar dienesta Nodokļu kontroles pārvaldes 2014.gada 10.novembra lēmumu Nr.23.12/L-1100 (turpmāk – sākotnējais
lēmums) pieteicējam papildus nomaksai budžetā aprēķināts iedzīvotāju ienākuma nodoklis 14 554,21 euro, nokavējuma
nauda 4067,91 euro un soda nauda 4366,25 euro.
Pieteicējs sākotnējo lēmumu apstrīdēja.
[2] Ar dienesta ģenerāldirektora 2015.gada 24.jūlija lēmumu Nr.22.10/L-29974 (turpmāk – pārsūdzētais lēmums)
sākotnējais lēmums atstāts negrozīts.
Pārsūdzētais lēmums pamatots ar turpmāk minēto.
[2.1] Datu atbilstības pārbaudes ietvaros dienestam nav tiesību pieprasīt no nodokļu maksātāja saimnieciskās darbības
attaisnojuma dokumentus. Tādējādi dienests pamatoti izbeidza datu atbilstības pārbaudi. Tā kā pieteicējs uz dienesta
uzaicinājumu iesniegt deklarēto izdevumu attaisnojošus dokumentus atstāja bez ievērības, dienestam bija nepieciešams veikt
darbības, lai iegūtu papildu informāciju par nekustamā īpašuma atsavināšanas darījumu. Tādējādi dienests pamatoti uzsāka
pieteicēja nodokļu auditu.
[2.2] Pieteicēja īpašumtiesības uz nekustamo īpašumu nostiprinātas saskaņā ar zemesgrāmatas nodaļas tiesneša
2007.gada 3.oktobra lēmumu. Pieteicējs atsavināja nekustamo īpašumu, pamatojoties uz 2012.gada 16.novembra līgumu.
Nekustamais īpašums bija pieteicēja īpašumā ilgāk par 60 mēnešiem, bet tā adrese nebija pieteicēja deklarētās dzīvesvietas
adrese.
[2.3] Pieteicēja izdevumos nav iekļaujami izdevumi par SIA „Arco Real Estate” starpniecības pakalpojumiem un nav
konstatējami izdevumi par nekustamā īpašuma uzlabošanu un atjaunošanu.
[2.4] Pēc audita uzsākšanas nav iespējams labot vai anulēt iesniegto deklarāciju.
[3] Nepiekrītot pārsūdzētajam lēmumam, pieteicējs vērsās Administratīvajā rajona tiesā, lūdzot to atcelt. Pieteikums
pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.
[3.1] Pārsūdzētais lēmums pieņemts astoņus mēnešus pēc likumā noteiktā termiņa.
[3.2] Dienestam nebija tiesību izbeigt datu atbilstības pārbaudi un uzsākt nodokļu auditu.
[3.3] Nekustamais īpašums bija pieteicēja vienīgais īpašums un viņš izmantoja to dzīvošanai līdz tā atsavināšanai.
Pieteicējs deklarēja dzīvesvietu citur, lai viņš būtu sasniedzams, jo pastkaste atradās ārpus īpašuma un pasta sūtījumi mēdza
pazust.
[3.4] Dienests nav pieņēmis lēmumu par kļūdaini iesniegto deklarāciju.
[4] Administratīvā rajona tiesa ar 2016.gada 13.aprīļa spriedumu pieteikumu noraidīja.
Spriedums pamatots ar turpmāk norādītiem argumentiem.
[4.1] Termiņš pārsūdzētā lēmuma pieņemšanai bija nokavēts, taču šī procesuālā termiņa nokavējums nav ietekmējis
pārsūdzētā lēmuma saturu pēc būtības. Minētais nevar būt par pamatu lēmuma atcelšanai.
[4.2] Informācija, kas tika iegūta par nekustamā īpašuma atsavināšanu, proti, pieteicēja iesniegtā deklarācija par
ienākumu no kapitāla par 2012.gadu, un citi dienesta rīcībā esošie materiāli bija nepietiekoši, lai objektīvi noskaidrotu lietas
apstākļus. Tā kā dienestam bija nepieciešama papildu informācija nodokļa aprēķināšanai, tas pamatoti izbeidza atbilstības
pārbaudi un uzsāka nodokļu auditu.
[4.3] Tā kā pieteicējs atsavināja nekustamo īpašumu, kas viņa īpašumā bija ilgāk par 60 mēnešiem, bet vismaz 12
mēnešus līdz atsavināšanas līguma noslēgšanas dienai nebija viņa deklarētā dzīvesvieta, pieteicēja ienākums no nekustamā
īpašuma atsavināšanas pamatoti ietverts ar nodokli apliekamajā bāzē.
[4.4] Uz pieteicēja situāciju nav attiecināms likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas
34. punkts, jo minētā norma ir spēkā no 2014.gada 1.janvāra un šiem grozījumiem nav noteikts atpakaļejošs spēks.
Pieteicēja ienākumi tiek aplikti ar nodokli, pamatojoties uz tiesību normām redakcijā, kas bija spēkā 2012.gada 4.decembrī,
proti, brīdī, kad pieteicējs saņēma pirkuma maksu.
[4.5] No pieteicēja 2007.gada 19.septembra pirkuma līguma izriet, ka pieteicējs iegādājās nekustamo īpašumu par 8000
latiem. Sakarā ar tā iegādi pieteicējam radās izdevumi 219,16 lati. Secīgi pieteicēja izdevumi, kas saistīti ar nekustamā
īpašuma iegādi, ir 8129,16 lati.
Pirkuma maksa, ko pieteicējs saņēma par nekustamā īpašuma atsavināšanu, pamatojoties uz 2012.gada 16.novembra
pirkuma līgumu, ir 14 900 euro.
Dienests pamatoti noteicis budžetā maksājamo nodokli 14 474,79 latu apmērā. Tā kā pieteicējs, pamatojoties uz
iesniegto deklarāciju, aprēķināja nodokli 4246 latus, tad dienests pamatoti no 14 474,79 latiem atskaitīja 4246 latus un
noteica maksājamo nodokli 10 228,76 latu jeb 14 554,21 euro apmērā.
[4.6] Dienests pieteicēja izdevumos pamatoti nav iekļāvis summu, ko viņš samaksāja par starpniecības pakalpojumu
SIA „Arco Real Estate”, jo no līguma ar šo kapitālsabiedrību izriet, ka pieteicēja izdevumi maksājumam SIA „Arco Real
Estate” ir saistīti nevis ar nekustamā īpašuma iegādi, bet ar pārdošanu. Likums neparedz šos pārdošanas izdevumus iekļaut
izdevumos par nekustamā īpašuma iegādi, uzlabošanu vai atjaunošanu.
[4.7] Pieteicējs administratīvā procesa laikā nav iesniedzis tādus pierādījumus, no kuriem būtu iespējams konstatēt, cik
lielu naudas summu pieteicējs ir ieguldījis strīdus nekustamajā īpašumā tā turēšanas laikā. Lietā esošie pierādījumi un
liecinieka /pers. B/ liecības apraksta nekustamā īpašuma stāvokli pēc tam, kad to iegādājās pieteicējs, bet neapstiprina
veikto uzlabojumu vērtību.
[4.8] Atbildi uz pieteicēja 2015.gada 20.janvāra iesniegumu par kļūdaini iesniegtās deklarācijas anulēšanu dienests
sniedzis ar vēstuli Nr.8.73.2/37486. Līdz ar to pieteicēja arguments par to, ka dienests nav pieņēmis lēmumu par
deklarācijas anulēšanu, nav pamatots.
[5] Par Administratīvās rajona tiesas 2016.gada 13.aprīļa spriedumu pieteicējs iesniedza apelācijas sūdzību.
Apelācijas sūdzība pamatota ar turpmāk minēto.
[5.1] Tā kā atsavinātais nekustamais īpašums bija pieteicēja faktiskā pamata dzīvesvieta, kur pieteicējs bija
sasniedzams, tas dod pamatu piemērot likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 33.punktu,
neskatoties uz to, ka pieteicējs tajā nebija deklarēts.
[5.2] Tiesa nepareizi konstatējusi, ka lietā nav pierādījumu, kas apstiprina nekustamajam īpašumam veikto uzlabojumu
un ieguldījumu vērtību. No lietas materiāliem ir secināms, kādā stāvoklī pieteicējs iegādājās nekustamo īpašumu no /pers.
B/. Kopsakarā ar sertificēta būvdarbu vadītāja /pers. C/ aprēķiniem par būves kapitālās rekonstrukcijas izmaksām
2007.gadā var konstatēt veikto uzlabojumu vērtību.
[6] Paskaidrojumā par pieteicēja apelācijas sūdzību dienests norāda, ka tā nav pamatota un ir noraidāma, papildus
norādot, ka pieteicējs ne pieteikumā, ne apelācijas sūdzībā nav norādījis precīzu naudas summu, kas būtu uzskatāma par
pieteicēja veikto ieguldījumu atsavinātajā nekustamajā īpašumā.
[7] Administratīvā apgabaltiesa, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 304.pantu pirmo daļu, lietu izskata
rakstveida procesā.
Motīvu daļa
[8] Pārbaudījusi lietas materiālus un novērtējusi lietā esošos pierādījumus, apgabaltiesa atzīst, ka pieteicēja apelācijas
sūdzība nav pamatota un pieteikums ir noraidāms.
[9] Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturtā daļa noteic, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances
tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka
pievienojas zemākas instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā gadījumā šā likuma 251.panta piektajā daļā noteiktos
apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.
Pārbaudot Administratīvās rajona tiesas 2016.gada 13.aprīļa sprieduma motivāciju, apgabaltiesa atzīst, ka pirmās
instances tiesa ir pareizi konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus un pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais
pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, līdz ar to apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307.panta
ceturto daļu pievienojas pirmās instances tiesas lietas apstākļu konstatējumam un sprieduma motivācijai, to neatkārtojot.
Papildus par apelācijas sūdzībā izteiktajiem argumentiem apgabaltiesa norāda turpmāk minēto.
[10] Pieteicējs uzskata, ka dzīvesvietas deklarēšanas faktam nav izšķirošas nozīmes un pirmās instances tiesa nepareizi
interpretējusi likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 33.punktu, jo likumdevēja mērķis ir bijis
atbrīvot personu no iedzīvotāju ienākuma nodokļa, ja tiek atsavināta pamata dzīvesvieta.
Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 33.punkta normas interpretāciju vairākkārt ir sniegusi
arī Augstākā tiesa. Piemēram, Augstākās tiesas kopsēdē 2015.gada 30.martā taisītajā spriedumā lietā Nr.SKA-26/2015
norādīts, ka likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 33.punkta mērķis ir atbrīvot fizisko personu
no iedzīvotāju ienākuma nodokļa samaksas pienākuma gadījumā, ja persona atsavina savu pamata dzīvesvietu (sk. norādītā
sprieduma 8.punktu). Līdzīgas atziņas paustas arī pēc minētā kopsēdes sprieduma pieņemtajos Augstākās tiesas rīcības
sēdes lēmumos (sk., piemēram, Augstākās tiesas 2015.gada 2.aprīļa rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-676/2015
5.punktu). Tātad, kā atzinusi Augstākā tiesa, likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 33.punkta
normā paredzētā izņēmuma mērķis ir atbrīvot no nodokļa samaksas pienākuma personu, kas atsavina savu pamata
dzīvesvietu, nesaistot to ar apsvērumiem par spekulatīva mērķa esību vai neesību. Izskatāmajā lietā nav strīda, ka pieteicējs
strīdus nekustamajā īpašumā nekad nav bijis deklarēts, savukārt no Augstākās tiesas atziņām izriet, ka arī tad, ja personas
faktiskā dzīvesvieta tomēr bija atsavinātajā nekustamajā īpašumā, tam nav juridiskas nozīmes, vērtējot personas nodokļa
samaksas pienākumu, jo likumdevējs par juridiski nozīmīgu noteicis tieši dzīvesvietas deklarēšanas faktu.
Bez ievērības nav atstājams arī tas apstāklis, ka likumdevējs nosacījumus par īpašuma tiesību ilgumu vismaz 60
mēneši un deklarētā dzīvesvieta vismaz 12 mēneši kā tādus, kuriem izpildoties, ienākums, kas gūts atsavinot nekustamo
īpašumu, netiek aplikts ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, likumā „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” iekļāva ar 2009.gada
1.decembra likuma grozījumiem, kas stājās spēkā 2010.gada 1.janvārī. Pieteicējs nekustamo īpašumu ieguva 2007.gadā, bet
atsavināja 2012.gada 16.novembrī. Tātad pieteicējam, ja viņš vēlējās, lai nekustamā īpašuma domājamo daļu atsavināšanas
rezultātā gūtais ienākums netiktu aplikts ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, nebija šķēršļu izpildīt likumā skaidri noteiktos
priekšnoteikumus. Tas, ka pieteicējs pastkastītes attāluma līdz īpašuma dēļ (atbilstoši paša pieteicēja pirmās instances
tiesas sēdē sniegtajiem paskaidrojumiem) izvēlējās nedeklarēt dzīvesvietas adresi šajā īpašumā, ir viņa paša izvēle, ar kuras
sekām pieteicējam bija jārēķinās.
[11] Pieteicējs nepiekrīt tam, ka nav iespējams noteikt veikto uzlabojumu vērtību pēc /pers. C/ sastādītā izmaksu
aprēķina un /pers. B/ sniegtajām liecībām, ņemot vērā, kādā stāvoklī bija nekustamais īpašums tā iegādes brīdī.
Saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11. 9 panta 5.1 daļu kapitāla aktīvā veiktais ieguldījums kapitāla
aktīva turēšanas laikā ir dokumentāri pierādāmi izdevumi, kas saistīti ar nekustamā īpašuma uzlabošanu un atjaunošanu, ja
tie veikti pēc 1993.gada 31.decembra, un šie izdevumi nav atzīti nodokļa maksātāja saimnieciskās darbības izmaksās ne
pamatlīdzekļu nolietojuma veidā, ne kārtējos izdevumos. No normas izriet, ka kapitāla aktīva iegādes vērtībā nodokļu
maksātājam ir tiesības iekļaut veiktos ieguldījumus nekustamajā īpašumā tā turēšanas laikā, bet izdevumi un to apmērs ir
dokumentāri jāpierāda.
Apgabaltiesa norāda, ka attiecīgā laika posma būvniecības izmaksu aprēķins jeb tāme, ja tai nav pievienoti pārbaudāmi
samaksu apliecinoši dokumenti, pati par sevi nepierāda, ka pieteicējs faktiski būtu veicis samaksu par tāmē norādītajām
pozīcijām. Tāme var liecināt par to, ka, iespējams, kāds būvdarbu veicējs varētu par norādīto summu veikt konkrētus
būvdarbus, bet pieteicēja izdevumu apmēru tā nepierāda. Tāpat jānorāda, ka dokumentāri pierādāmus konkrētus izdevumus
nevar pierādīt ar personas liecību. Konkrēti izdevumi, ko pareizi norādījusi arī pirmās instances tiesa, ir dokumentāri
pierādāmi fakti, un apgabaltiesai nav pamata atzīt par ticamiem un pierādītiem konkrētus izdevumus tikai uz personu
paskaidrojumu vai liecību pamata, kā arī tāda veida dokumentu pamata, kas tieši neapliecina samaksas faktu, tostarp uz
tāmju vai aprēķinu pamata. Izdevumu pierādīšanas pienākums ir tam, kurš šādu izdevumu esamību apgalvo, līdz ar ko
pieteicēja atsaukšanās uz to, ka likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15.panta pirmās daļas 4.punktā noteiktais pienākums
nodokļu aprēķinu pareizības pierādīšanai uzglabāt finansiālās un saimnieciskās darbības ieņēmumus un izdevumus
apliecinošus attaisnojuma dokumentus un citus darbību apliecinošus dokumentus vismaz piecus gadus ir attiecināms tikai
uz saimnieciskās darbības veicējiem, ir nepamatota. Nodokļu lietās tieši privātpersonai pašai vislabāk ir zināmi fakti par tās
ienākumiem, izdevumiem un citiem nozīmīgiem apstākļiem. Tādēļ nodokļu maksātājam ir svarīgi līdzdarboties pierādījumu
savākšanā (sk. Augstākās tiesas 2016.gada 19.februāra sprieduma Nr.SKA-43/2016 9.punktu ). Turklāt neviena norma
nenoteic, ka dokumenti pēc kāda laika ir jāiznīcina. Pašas personas ziņā ir tas, vai saglabāt attaisnojuma dokumentus ilgākā
laika posmā vai nē. Taču, ja personai ar attaisnojuma dokumentiem ir jāpierāda savi izdevumi, tad tā nevar atsaukties, ka tai
šādus dokumentus saglabāt un iesniegt kā pierādījumus nebija pienākuma.
Turklāt apgabaltiesa ar 2017.gada 7.septembra vēstuli aicināja pieteicēju sniegt informāciju un pierādījumus par to, kas
nekustamajā īpašumā veica būvdarbus, norādot uzņēmuma nosaukumu vai fiziskas personas vārdu un uzvārdu, kādā veidā
tika veikti norēķini par iepriekš minētajiem būvdarbiem, kā arī to, kāda bija pieteicēja finanšu līdzekļu izcelsme, lai
nekustamajā īpašumā ieguldītu tādus naudas līdzekļus, kā norādīts /pers. C/ sastādītajā izmaksu aprēķinā. Tāpat tika
pieprasīts sniegt informāciju un pierādījumus par to, vai pieteicējs, ievērojot viņa paša paskaidrojumus par būvdarbu
veikšanu, saskaņā ar Būvniecības likuma 20.pantu noslēdza civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līgumu par būvdarbiem
nekustamajā īpašumā.
Pieteicējs, atbildot uz apgabaltiesas pieprasījumu, nekāda veida informāciju vai pierādījumus neiesniedza, vien
norādīja, ka viņa rīcībā nekādu pierādījumu nav, ar būvdarbus veikušajām personām neesot iespējams sazināties. Objektīvu
pamatu, kāpēc attaisnojuma dokumentu pieteicējam nav, viņš nav norādījis. Savukārt Salacgrīvas novada būvvalde, atbildot
uz apgabaltiesas 2017.gada 7.septembra pieprasījumu sniegt informāciju par to, vai pieteicējs ir vērsies būvvaldē saistībā ar
būvdarbu veikšanu nekustamajā īpašumā, informēja, ka pieteicējs būvvaldē nav vērsies.
Ievērojot to, ka tieši pats nodokļu maksātājs vislabāk zina, kādus darījumus ir veicis un kādi pierādījumi to apstiprina,
tostarp, kādi dokumenti apliecina izdevumus, un to, ka pieteicējs šādus pierādījumus nav iesniedzis, apgabaltiesa nekonstatē
tādus pieteicēja ieguldījumus nekustamajā īpašumā, kurus viņš būtu dokumentāri un ticami pierādījis.
[12] Attiecībā uz pieteicēja lūgumu vērtēt, vai konkrētajā lietā ir piemērojams likuma „Par iedzīvotāju ienākuma
nodokli” 9.panta pirmās daļas 33.1 punkts, administratīvā apgabaltiesa paskaidro, ka Satversmes tiesa ir paudusi atziņu, ka
vispārīgais princips ir tāds, ka personas ienākumi tiek aplikti ar nodokli, kas ir spēkā šo ienākumu gūšanas laikā (sk.
Satversmes tiesas 2010.gada 6.decembra sprieduma Nr.2010-25-01 10.3.apakšpunktu). Izskatāmajā lietā pieteicēja
ienākumi tiek aplikti ar nodokli, pamatojoties uz tiesību normām redakcijā, kas bija spēkā 2012.gada 4.decembrī.
Vienlaikus Augtākā tiesa ir atzinusi, ka likuma normas jaunās redakcijas attiecināšana uz pagājušo laika periodu
(attiecināšana uz darījumiem, no kuriem ienākumi gūti līdz grozījumu spēkā stāšanās dienai) daļu nodokļu maksātāju varētu
nostādīt priviliģētākā stāvoklī nekā tos nodokļu maksātājus, kas godprātīgi izpildīja attiecīgajā laika posmā spēkā esošās
likuma normas. Šajā gadījumā jāņem vērā vispārējais taisnīguma princips, kas prasa, lai personas, kuras neievēro likumu,
netiktu nostādītas priviliģētākā stāvoklī nekā tās, kuras likuma normas ievēroja (sk. Augstākās tiesas 2006.gada
14.februāra sprieduma Nr.SKA-23/2006 13.punktu).
Likumā „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” nav ietverta norāde, ka „Grozījumiem likumā „Par iedzīvotāju ienākuma
nodokli”” (9.pants papildināts ar 33.1 un 34.2 punktu), kas spēkā stājās 2014.gada 1.janvārī, būtu piešķirts atpakaļvērsts
spēks vai jebkāda cita norāde, ka minētie grozījumi būtu attiecināmi uz darījumiem, kas notikuši pirms 2014.gada 1.janvāra.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa
nolēma
noraidīt /pers. A/ pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora 2015.gada 24.jūlija lēmuma Nr.22.10/L-
29974 atcelšanu.
Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas
dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.
Tiesnesis referents O.Priedītis
Tiesnese U.Mihailova
Tiesnesis V.Poķis