Administrative appeal dismissed for failure to prove unauthorized construction and improper use of rights.

Lietas Nr. A420190422

AA43-0075-25/11

ECLI:LV:ADAT:2025:0924.A420190422.10.S

Administratīvā apgabaltiesa

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2025.gada 24.septembrī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā: tiesnesis referents Agris Dreimanis, tiesneses Karina Krastiņa un

Una Mihailova

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /Persona B/ (/Uzvārds B/;

iepriekš /Uzvārds A/) pieteikumu par pienākuma uzlikšanuAizkraukles novada būvvaldei izdot administratīvo aktu

par patvaļīgas būvniecības seku novēršanu nekustamajā īpašumā /Adrese B/, kadastra N./Numurs A/, sakarā ar

/Persona B/ apelācijas sūdzību par Administratīvas rajona tiesas 2023.gada 18.oktobra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējai /Persona B/ pieder nekustamais īpašums /Adrese B/, kadastra Nr./Numurs A/. Pieteicēja

vērsās Aizkraukles novada būvvaldē ar iesniegumu, kurā norādīja, ka viņas nekustamajā īpašumā notikusi patvaļīga

būvniecība – meža ceļš paplašināts un pārveidots par divu joslu ceļu ar šķembu segumu, izveidota meliorācijas

sistēma un izvietota informatīva ceļa zīme, turklāt būvniecība nav saskaņota ar pieteicēju.

Būvinspektors apsekoja nekustamo īpašumu un sastādīja atzinumu, kurā konstatēja, ka vairākās zemes

vienībās bez būvniecības dokumentiem uzbūvēts ceļš. Ceļš šķērso pieteicējas nekustamo īpašumu un turpinās

nekustamajos īpašumos ar kadastra Nr./Numurs B/, /Numurs C/ un /Numurs D/. Atzinumā secināts, ka ceļš kalpo

piekļuvei nekustamajam īpašumam /Nosaukums A/, kadastra Nr./Numurs D/, kurā atrodas trešajai personai

/Nosaukums B/ piederošs derīgo izrakteņu karjers.

[2] Aizkraukles novada būvvalde, izvērtējusi minēto atzinumu, 2022.gada 4.februārī pieņēma lēmumu, kurā

secināja, ka pieteicējai piederošajā nekustamajā īpašumā nav veikta patvaļīga būvniecība.

Būvvaldes lēmumā norādīts, ka patvaļīgu būvniecību var konstatēt tikai tad, ja konkrētie būvdarbi vispār ir

pakļauti būvniecības tiesiskajam regulējumam. Šajā gadījumā veikta šķembu seguma ceļa izbūve, kas ir vērtējama

kā ceļa seguma atjaunošana. Atbilstoši likuma “Par autoceļiem” 3.pantā noteiktajam ceļu iedalījumam attiecīgais

ceļš ir māju ceļš. Savukārt saskaņā ar Ministru kabineta 2014.gada 14.oktobra noteikumu Nr.633 “Autoceļu un ielu

būvnoteikumi” 64.1.apakšpunktu pirmās grupas māju ceļu atjaunošanai būvniecības ieceres dokumenti nav

nepieciešami. Tādējādi secināms, ka pieteicējas nekustamajā īpašumā nav veikta patvaļīga būvniecība Būvniecības

likuma 18.panta otrās daļas izpratnē.

Aizkraukles novada pašvaldības dome (turpmāk – dome) ar 2022.gada 30.marta lēmumu Nr.87 (sēdes

protokols Nr.7, 5.punkts) atstāja negrozītu minēto būvvaldes lēmumu.

[3] Pieteicēja iesniedza Administratīvajā rajona tiesā pieteikumu, kurā lūdza izdot administratīvo aktu, ar

kuru tiktu atzīts, ka viņai piederošajā nekustamajā īpašumā ir notikusi patvaļīga būvniecība. Pieteikumā norādīti

turpmāk minētie argumenti.

[3.1] Pieteicējas īpašuma zemesgrāmatas nodalījumā ir atzīme par ceļa servitūtu. Servitūts nav nodibināts

par labu kādai konkrētai personai vai nekustamajam īpašumam. Tātad tikai pieteicējai ir tiesības lemt par viņas

īpašuma izmantošanu, tostarp tā apbūvi. Pieteicēja nevienai personai nav sniegusi piekrišanu būvniecības

veikšanai.

[3.2] Lēmumā nepamatoti secināts, ka ir vienīgi atjaunots ceļa segums. Ceļa servitūts nekad nav bijis

izveidots satiksmei paredzētam ceļam un vēl jo mazāk – ceļam ar šķembu segumu. Meža (lauku) ceļa

transformācija un šķembu seguma ceļa izbūve nav uzskatāma par būves atjaunošanu Būvniecības likuma 1.panta

4.punkta izpratnē. Pieteicējas nekustamajā īpašumā nekad nav tiesiski veikta ceļa būvniecība, tādējādi nepastāvēja

ceļš, kuru varētu atjaunot.

[3.3] Ierīkojot meliorācijas sistēmu, pieteicējas zemesgabals ir sadalīts divās daļās, to vairs nav iespējams

šķērsot.

[3.4] Patvaļīgas būvniecības rezultātā ne tikai transformēts meža ceļš, bet arī mainīts servitūta izvietojums.

Nekustamā īpašuma zemes robežu plāns neatbilst faktiskajai situācijai dabā.

[4] Administratīvā rajona tiesa ar 2023.gada 18.oktobra spriedumu noraidīja pieteikumu.

Spriedumā, līdzīgi kā būvvaldes lēmumā, secināts, ka veikta vienīgi māju ceļa seguma atjaunošana, kam

būvniecības ieceres dokumentācija nav nepieciešama.

[5] Pieteicēja iesniedza apelācijas sūdzību. Tajā norādīts, ka trešajai personai nebija tiesību veikt būvdarbus

pieteicējas nekustamajā īpašumā, jo ceļa servitūts nav nodibināts pienācīgā kārtībā (atzīme par servitūtu nav

vērtējama kā servitūta nodibināšana).

Tāpat apelācijas sūdzībā norādīts, ka atbilstoši lietā esošajiem pierādījumiem ir nomainīts ceļa segums uz

šķembām, uzbūvēta ceļa pamatne 25 cm biezumā, pielāgojot ceļu smagās tehniskas kustībai, vietām ir izveidots

asfaltbetona segums, izbūvēts virsūdeņu notekgrāvis, kā arī izbūvēts asfaltēts pieslēgums valsts autoceļam.

Minētais ceļš nav māju ceļš, jo tam ir savienojums ar augstākas nozīmes ceļu. Līdz ar to trešās personas veiktie

būvdarbi nav uzskatāmi par māju ceļa atjaunošanu, kā to uzskatījusi dome un tiesa, un tiem bija nepieciešams

saņemt gan zemesgabala īpašnieka piekrišanu, gan sagatavot un iesniegt būvvaldē paskaidrojuma rakstu. Tas netika

izdarīts, tādēļ konstatējama patvaļīga būvniecība.

[6] Dome rakstveida paskaidrojumos apelācijas sūdzību neatzina un norādīja, ka lietā nav risināms

jautājums par servitūtu, bet gan par to, vai ir konstatējama patvaļīga būvniecība. Lietā ir pierādījumi, ka attiecīgais

ceļš ir pastāvējis jau iepriekš. Turpretim par to, ka ir mainījies būves apjoms vai izveidota jauna ceļa pamatne,

pierādījumu lietā nav. Līdz ar to tiesa pamatoti atzinusi, ka konkrētajā gadījumā ir veikta māju ceļa atjaunošana.

[7] Trešā persona rakstveida paskaidrojumos apelācijas sūdzību neatzina un norādīja, ka lietā nav nozīmes

tam, vai un kā noteikts ceļa servitūts. Pamatojoties uz zemesgrāmatā ierakstīto atzīmi, trešajai personai bija tiesības

lietot attiecīgo ceļu arī bez pieteicējas piekrišanas. No tiesībām lietot ceļu izriet arī trešās personas pienākums to

uzturēt. Pieteicējas apgalvojumi, ka trešā persona bez tiesiska pamata un bez pieteicējas piekrišanas izmantojusi

pieteicējas īpašumu, pārveidojot meža (lauku) ceļu par komersanta ceļu un pieslēdzot to valsts autoceļam, nomainot

ceļa segumu un paplašinot ceļu, neatbilst pierādījumiem. Paskaidrojumos arī norādīts, ka pieteicēja nepareizi

interpretējusi likuma “Par autoceļiem” 3.pantu. Apstāklis, ka ir izveidots ceļa pieslēgums valsts autoceļam,

nenozīmē, ka ceļš savieno citus augstāka līmeņa ceļus un līdz ar to nav uzskatāms par māju ceļu.

[8] Administratīvā apgabaltiesa rakstveidā uzdeva procesa dalībniekiem papildu jautājumus, saņēma uz tiem

rakstveida atbildes, kā arī uzklausīja procesa dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus tiesas sēdē.

Pieteicēja papildu rakstveida paskaidrojumos un pieteicējas pārstāvji apgabaltiesas sēdē precizēja, ka

pieteicējas mērķis (prasījums) ir tāda administratīvā akta izdošana, ar kuru trešajai personai kā nelikumīgi izbūvēta

komersanta ceļa valdītājai tiktu uzdots novērst patvaļīgās ceļa būvniecības sekas. Ar to pieteicēja saprot attiecīgā

ceļa pilnīgu likvidēšanu. Tas pieteicējai ir nepieciešams, jo viņa savā nekustamajā īpašumā plāno audzēt

dzīvniekus, kuriem traucē ceļš (satiksmes trokšņi). Esošais ceļš turklāt sadala pieteicējas īpašumu divās daļās – to

nav iespējams šķērsot gar ceļu izbūvētā grāvja dēļ. Pieteicējas pārstāvis tiesas sēdē apgabaltiesā arī uzsvēra, ka

vēsturiski servitūta ceļš atradies pavisam citā vietā – gar īpašuma robežu.

Dome papildu rakstveida paskaidrojumos un domes pārstāvis tiesas sēdē apgabaltiesā norādīja, ka pamats

uzdot novērst patvaļīgās būvniecības sekas būtu tikai gadījumā, ja būtu konstatējama patvaļīga būvniecība. Taču

māju ceļa (arī komersanta ceļa) atjaunošanai būvniecības ieceres dokumentācija nav nepieciešama, tāpēc šādu

būvdarbu kontrole nav būvvaldes kompetencē. Strīds starp pieteicēju un trešo personu par servitūta nodibināšanu

un uzturēšanu risināms civiltiesiski. Tā kā ceļš un servitūta nepieciešamība pastāvējusi vēsturiski un ceļš kalpo kā

vienīgā piekļuve vairākiem īpašumiem, ceļa seguma iepriekšējā stāvokļa atjaunošana (vēl jo vairāk – ceļa

likvidēšana) jebkurā gadījumā nebūtu samērīga.

Trešā persona papildu rakstveida paskaidrojumos un trešās personas pārstāvis tiesas sēdē apgabaltiesā

norādīja, ka trešā persona nevar būt par patvaļīgās būvniecības seku novēršanas lēmuma adresāti, jo tā nav ne

zemes, ne ceļa īpašniece vai tiesiskā valdītāja, nav apbūves tiesīgā persona vai būvniecības ierosinātāja, kā arī tā

neapstrīd pieteicējas īpašuma tiesības. Trešā persona vienīgi lieto ceļu uz zemes reformas laikā zemesgrāmatā

ierakstītās atzīmes likuma “Par autoceļiem” 5.panta pirmās daļas atļāvuma lietot satiksmei visus autoceļus, uz

kuriem neattiecas īpašs aizliegums, pamata. Pēc analoģijas ar servitūta lietotāju trešā persona arī uztur ceļu.

Pieteicējas nekustamajā īpašumā ir veikta vienīgi māju ceļa virskārtas atjaunošana – šķembu slāņa uzklāšana. Tā

nav vērtējama kā ceļa pārbūve, kā arī ar to pieteicējai nav nodarīti zaudējumi.

Apgabaltiesa tiesas sēdē apsprieda ar procesa dalībniekiem izlīguma iespējas. Izlīgumu neizdevās panākt, jo

pieteicējas pārstāvis uzstāja uz ceļa pilnīgu likvidēšanu, savukārt trešā persona piekristu tādam izlīgumam, kas

saglabātu tai iespēju lietot ceļu.

Pēc apgabaltiesas tiesas sēdes dome iesniedza izrakstu no /Pagasta nosaukums/ pagasta zemes ierīcības

projekta plāna, kas apstiprināts ar /Pagasta nosaukums/ pagasta Tautas deputātu padomes 1991.gada 26.novembra

lēmumu. Plānā iezīmēts servitūta ceļš, kas šķērso pieteicējas nekustamo īpašumu tajā pašā vietā, kur šāds servitūta

ceļš vēlāk iezīmēts zemes robežu plānā.

Pieteicēja papildu rakstveida paskaidrojumos uzsvēra, ka trešās personas vajadzībām izveidotais ceļš

ierīkots patvaļīgi, nevienam citam nav nepieciešams un aizkar pieteicējas īpašuma tiesības, tāpēc ir likvidējams.

Motīvu daļa

[9] Pieteicējas mērķis ir tāda administratīvā akta izdošana, ar kuru trešajai personai tiktu uzlikts par

pienākumu novērst pieteicējas nekustamajā īpašumā veiktās patvaļīgās ceļa pārbūves sekas, likvidējot pieteicējas

īpašumu šķērsojošo ceļu.

Parasti, izskatot lietu par patvaļīgas būvniecības seku novēršanu, ir jānovērtē, vai konkrētajos apstākļos ir

konstatējama pati patvaļīgā būvniecība. Skaidrojot minēto, iestādei un tiesai, ja par to ir strīds, vispirms jāpārbauda,

vai konkrētie darbi vispār pakļaujas būvniecības tiesiskajam regulējumam (Senāta 2019.gada 29.maija sprieduma

lietā Nr.SKA-214/2019,ECLI:LV:AT:2019:0529.A420244615.2.S, 10.punkts).

Tomēr šajā gadījumā apgabaltiesa saskata, ka primāri ir jāizvērtē, vai pieteicējai vispār ir pamats prasīt, lai

būvvalde (administratīvā tiesa) veiktu ceļa būvniecības tiesiskuma kontroli.

[10] Lietā nav strīda, ka pieteicējas īpašumu austrumu–rietumu virzienā šķērso šķembu seguma ceļš. Tāpat

nav strīda, ka trešā persona izmanto šo ceļu savām vajadzībām, kas saistītas ar derīgo izrakteņu karjera

apsaimniekošanu.

Atbilstoši lietā iesniegtajam Latvijas Būvinženieru savienības SIA „LBS-Konsultants” būvinženiera

atzinumam ceļa seguma biezums pārsniedz 25 centimetrus un ļauj pa šo ceļu pārvietoties smagajai tehnikai; līdzās

ceļam atrodas ūdens novadgrāvji (lietas 1.sējuma 67.lapas otrā puse). Ceļa platums ir vidēji seši metri, bet

platākajās vietās līdz pat 9,6 metriem (lietas 1.sējuma 70.lapas otrā puse).

Pieteicēja norāda, ka vēsturiski attiecīgajā vietā bijis meža (lauku) ceļš bez seguma un pļava, kas nezināmā

laikposmā patvaļīgi pārbūvēta par ievērojami platāku ceļu ar šķembu segumu un ūdens novadgrāvjiem.

Atbilstoši zemes robežu plānam pieteicējas nekustamo īpašumu aptuveni pa vidu rietumu–austrumu

virzienā šķērso servitūta ceļš 0,5 kilometru garumā (sk. lietas 1.sējuma 15.lapu). Pieteicējas nekustamā īpašuma

zemesgrāmatas nodalījumā ir ceļa servitūta atzīme (sk. lietas 1.sējuma 12.lapu).

Salīdzinot Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras tīmekļa vietnē (https://kartes.lgia.gov.lv/) un vietnē

https://topografija.lv/pieejamos dažādos laikos uzņemtos satelītuzņēmumus un lietā esošās sistēmas GEO

satelītattēlu izdrukas (lietas 1.sējuma 142.–153.lapa), redzams, ka laikposmā starp 1994. un 1999.gadu pieteicējas

nekustamajā īpašumā atradās vēsturiskas viensētas ēkas, līdz kurām no valsts autoceļa, kas atrodas uz rietumiem no

īpašuma, veda ceļš, kas aptuveni sakrita ar īpašumu šķērsojošā servitūta ceļa novietojumu (tas ir vizualizējams

Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras tiešsaistes kartē). 2003.–2005.gadā uzņemtā satelītattēlos šis ceļš

izskatās apaudzis ar zāli, bet vienlaikus lietā esošajā izdrukā (lietas 1.sējuma 142.lapa) izskatās, ka tas šķērso visu

pieteicējas īpašumu no autoceļa rietumos līdz pat mežam austrumos. 2007.–2008.gadā uzņemtajos satelītattēlos

redzams, ka pieteicējas īpašumu no valsts autoceļa rietumos līdz meža masīvam uz austrumiem no pieteicējas

īpašuma šķērso iebrauktas sliedes ar apgriešanās vietu pieteicējas īpašumā pie meža. Šīs sliedes iebrauktas

lielākoties pa vizualizēto servitūta ceļa trajektoriju. Īpašuma austrumos pie meža ir redzamas koksnes krautnes, kas

liecina, ka sliedes, visticamāk, iebrauktas mežistrādes darbu ietveros (koksnes izvešanai).

Vietnē https://topografija.lv/ievietotajā 2010.–2011.gadā uzņemtajā satelītattēlā, kā arī lietā esošajā 2010.–

2011.gada satelītattēla izdrukā (lietas 1.sējuma 146.lapa) pārliecinoši redzams izbūvēts gaišas krāsas (acīmredzot

minerālmateriālu) seguma ceļš ar novadgrāvi gar tā malu. Ceļš izbūvēts principā atbilstoši vizualizējamajam

servitūta novietojumam. Tas šķērso pieteicējas īpašumu un vēl divus nekustamos īpašumus (kadastra Nr./Numurs

B/ un /Numurs C/)un pieved pie trešās personas karjera īpašumā /Nosaukums A/ (kadastra Nr./Numurs D/), kas arī

pirmo reizi parādās šajā laikposmā uzņemtajos attēlos. Kopš tā laika izmaiņas strīdus ceļa novietojumā un apjomā

nav notikušas.

Secināms, ka strīdus ceļš pašreizējā apjomā izbūvēts, vēlākais, 2011.gadā. Ticamāk, ka tas uzbūvēts agrāk,

domājams, 2008. vai 2009.gadā, jo Valsts vides dienesta Madonas reģionālās vides pārvaldes tehniskie noteikumi

Nr.288 piebraucamā ceļa uz īpašumu /Nosaukums A/ rekonstrukcijai 1,5 kilometra garumā trešajai personai

izsniegti 2008.gada 2.jūlijā, /Pagasta nosaukums B/ pagasta padomes atļauja meža zemes transformācijai esošā

servitūta ceļa paplašināšanai nekustamajā īpašumā /Nosaukums A/ (kurā ierīkots karjers) dota 2008.gada 24.aprīlī

un zemes dzīļu izmantošanas licence karjera izveidei iecirknī /Nosaukums A/ trešajai personai izsniegta 2008.gada

27.oktobrī (lietas 1.sējuma 115.lapa). Respektīvi, trešā persona jautājumu par ceļa izbūvi karjera ierīkošanai un

paša karjera ierīkošanu aktīvi risināja 2008.gadā, savukārt 2010.–2011.gada satelītuzņēmumā redzams jau izstrādes

stadijā esošs karjers.

Tikmēr pieteicējas iesniegums, kurā norādīts, ka viņas īpašumā nezināmā laikposmā notikuši ceļa būvdarbi,

un lūgts lemt par patvaļīgās būvniecības seku novēršanu, Aizkraukles novada būvvaldē saņemts 2021.gada

9.novembrī (sk.lietas 1.sējuma 19.lapu).

Tātad pieteicēja par ceļa iespējami patvaļīgo pārbūvi būvvaldē vērsusies ne mazāk kā 10 gadus pēc tā

izbūves pašreizējā apjomā.

[11] Jautājuma par patvaļīgu būvniecību risināšanas primārais mērķis ir publiski tiesisko interešu –

nepieciešamības nodrošināt, lai pašvaldības teritorijā veiktā būvniecība ir tiesiska – aizsardzība. Vienlaikus, ja ar

būvniecības patvaļīgumu tiek radīts arī personas ar tiesību normām aizsargāto tiesību vai tiesisko interešu konkrēts

aizskārums, ir atzīstamas šīs personas tiesības vērsties iestādē (un tiesā) ar prasījumu par patvaļīgas būvniecības

radīto seku novēršanu (Senāta 2019.gada 18.decembra sprieduma lietā Nr.SKA-

249/2019,ECLI:LV:AT:2019:1218.A420211016.2.S, 7.punkts).

Minētā sakarā gan paturams prātā, ka personai savu tiesību aizsardzībai ir jārīkojas saprātīgā termiņā pēc

tam, kad attiecīgais tiesību aizskārums ir radies vai persona objektīvi varēja konstatēt tā rašanos. Ja personai ar

citas personas būvniecību radies tiesību aizskārums, tad, ievērojot arī otras iesaistītās privātpersonas tiesības un

tiesiskās intereses, pret šā aizskāruma avotu jāvēršas pēc iespējas īsākā laika posmā pēc tam, kad tas ir konstatēts

vai objektīvi varēja tikt konstatēts. Brīdis, kad persona faktiski konstatējusi patvaļīgu būvniecību, nemaina faktu,

ka tā ir pastāvējusi jau ilgu laiku pirms tam. Tas, ka persona pati ilgstoši nav interesējusies par sava īpašuma

apbūvi, ir pašas personas atbildība (sk. un sal. Senāta 2019.gada 13.augusta lēmuma lietā Nr.SKA-

1412/2019,ECLI:LV:AT:2019:0813.A420304817.15.L, 9.punktu, Senāta 2019.gada 18.decembra sprieduma lietā

Nr.SKA-249/2019,ECLI:LV:AT:2019:1218.A420211016.2.S, 7.punktu).

Tādējādi personas tiesības vērsties iestādē un attiecīgi arī tiesā, pieprasot administratīvā procesa kārtībā

risināt jautājumu par tiesību aizskāruma novēršanu, kas radies patvaļīgās būvniecības rezultātā, jāpiesargās

attiecināt uz tiem gadījumiem, kuros persona ilgstoši nav rīkojusies savu tiesību aizsardzībai (Senāta 2019.gada

18.decembra sprieduma lietā Nr.SKA-249/2019,ECLI:LV:AT:2019:1218.A420211016.2.S, 7.punkts).

Savukārt būvvaldes uzdevums, kā tas izriet no Būvniecības likuma 15.panta pirmās daļas, primāri ir

būvniecības kontrole no publiski tiesiskā aspekta, nevis kaimiņu savstarpējo īpašumu aizskārumu pilnīga

nokārtošana (Senāta 2019.gada 13.augusta lēmuma lietā

Nr.SKA‑1412/2019,ECLI:LV:AT:2019:0813.A420304817.15.L, 9.punkts, Senāta 2019.gada 18.decembra

sprieduma lietā Nr.SKA-249/2019,ECLI:LV:AT:2019:1218.A420211016.2.S, 9.punkts).

[12] Konkrētajā gadījumā pieteicēja iebilst pret ceļa izbūvi, kas veikta ne mazāk kā 10 gadus pirms tam, kas

pieteicēja par iespējami patvaļīgo būvniecību vērsās pašvaldības būvvaldē. Kā izriet no pieteicējas

paskaidrojumiem, viņa dzīvo citā valstī. Acīmredzot tas izskaidro to, kāpēc pieteicēja ceļa izbūvi nekonstatēja

agrāk. Taču īpašums ne tikai piešķir tiesības, bet arī uzliek pienākumus. Kā noteic Latvijas Republikas Satversmes

105.panta otrais teikums, īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Tādējādi īpašnieka pienākumi

pēc būtības ietver arī īpašuma ikdienas uzraudzīšanu un apsaimniekošanu, lai nodrošinātu, ka īpašuma stāvoklis

nerada kaitējumu sabiedrības interesēm (piemēram, ka tajā neizplatās invazīvas sugas). Šo pienākumu īpašnieks var

veikt ne vien personiski, bet arī ar pilnvarotas personas vai nolīgta apsaimniekotāja starpniecību, proti, īpašnieka

dzīvošana citā valstī nav tam šķērslis. Turpretim sava īpašuma faktiskā stāvokļa neuzraudzīšana vairāk nekā 10

gadu garumā neatbilst krietna un rūpīga saimnieka standartam. Pieteicējai, pienācīgi un atbildīgi apsaimniekojot

savu īpašumu, bija objektīva iespēja konstatēt ceļa izbūvi daudzus gadus agrāk – jau ceļa būvniecības laikā vai

uzreiz pēc tās. Iespējams, tieši neiespējamība sazināties ar pieteicēju būvdarbu saskaņošanai varēja būt faktiskais

iemesls, kāpēc ceļš pašreizējā izskatā izbūvēts bez pieteicējas ziņas.

Tas konkrētajā gadījumā ir nozīmīgi, jo ir skartas citu personu tiesiskās intereses. Jau atjaunojot īpašuma

tiesības, pieteicējas nekustamajā īpašumā vietā, kur šobrīd izbūvēts strīdus ceļš, bija iezīmēts ceļa servitūts. Par to

ir izdarīta atzīme zemesgrāmatā. Kā atzīts Senāta judikatūrā, ceļa servitūta atzīme vēl nenodibina ceļa servitūtu,

taču tā var būt pamats prasīt ceļa servitūta nodibināšanu (sk. Senāta 2022.gada 22.oktobra sprieduma lietā Nr.SKC-

131/2022,ECLI:LV:AT:2022:1222.C73532619.11.S, 10.2 un 10.3.punktu un tajā minēto judikatūru). Tādējādi, lai

arī minētā atzīme nav nodibinājusi servitūtu, tomēr tās izdarīšana liecina, ka ir skartas arī citu personu tiesiskās

intereses uz piekļuvi to īpašumiem, kuru nodrošināšanai zemes reformas laikā tika paredzēta servitūta izveide. Uz

šo apstākli apgabaltiesai norādījusi pašvaldība, pamatojot to, kāpēc (papildus tam, ka pašvaldības ieskatā nav

konstatējama patvaļīga būvniecība) tā nesaskata publiski tiesisku interesi iespējami patvaļīgās būvniecības seku

novēršanā – ceļa likvidācijā. Pašvaldība paskaidrojumos apgabaltiesai pamatoti norādījusi, ka jāņem vērā citu

skarto īpašnieku interese uz piekļuvi īpašumiem, tāpēc pieteicējas vēlme likvidēt ceļu vērtējama kā nesamērīga.

Pieteicējas iebildumu pret ceļu pamatā ir apsvērumi par viņas īpašuma tiesību aizskārumu. Proti, pieteicēja

norāda, ka ceļš ir šķērslis pieteicējas iecerētajai viņas īpašuma izmantošanai – dzīvnieku audzēšanai. Taču pati

pieteicēja acīmredzot vismaz 10 gadus nav interesējusies par sava īpašuma faktisko stāvokli (jo pretējā gadījumā

būtu agrāk konstatējusi ceļa pārbūvi), bet pēc sen notikušo ceļa būvdarbu konstatēšanas principiāli iebilst ceļa

esībai un prasa būvvaldei uzdot trešajai personai to pilnībā likvidēt. Prasot ceļu pilnībā likvidēt, pieteicēja

norobežojas no zemes īpašuma plānā iezīmētā servitūta, par kuru izdarīta atzīme zemesgrāmatā, bet uzver, ka

servitūts nav līdz galam nodibināts ar ierakstu zemesgrāmatā. Apgabaltiesas vērtējumā šāda pieteicējas rīcība nav

vērtējama kā godprātīga (citu personu pamatotās intereses respektējoša) savu tiesību izlietošana.

Šādos apstākļos, kad pieteicēja pret iespējami patvaļīgo būvniecību iebildusi vairāk nekā 10 gadus pēc tās

veikšanas, lai gan pieteicējai kā īpašniecei bija iespēja un būtībā pat pienākums sava īpašuma stāvokļa

uzraudzīšanas ietvaros to konstatēt daudzus gadus agrāk, pieteicējas iebildumu pamats ir viņas īpašuma tiesību

(privāttiesisks) aizskārums no citas privātpersonas puses, bet publiski tiesiska interese ceļa likvidēšanā, ko vēlas

panākt pieteicēja, ne vien nav saskatāma, bet arī būtu pretēja sabiedrības (citu nekustamo īpašumu īpašnieku)

interesēm, apgabaltiesa atzīst, ka pieteicējai nav tiesību administratīvā procesa par patvaļīgas būvniecības seku

novēršanu kārtībā prasīt pārbaudīt ceļa izbūves tiesiskumu un prasīt ceļa nojaukšanu.

Savas kā īpašnieces tiesības pieteicēja šajā situācijā var aizstāvēt civiltiesiskā kārtībā. Tas atbilst aizskāruma

raksturam un būtībai – iespējams īpašuma tiesību aizskārums no citas privātpersonas puses. Turklāt tieši

civiltiesiskā kārtībā risināms arī jautājums par servitūta nodibināšanu. Līdz ar to tieši civilprocess, kurā vienlaikus

varētu tikt izskatīta gan potenciāla pieteicējas prasība pret trešo personu, gan iespējama trešās personas prasība

(pretprasība) pret pieteicēju par servitūta nodibināšanu, būtu visatbilstošākais procesa veids, kā tiesiskās sistēmas

ietvaros panākt visu iesaistīto tiesisko interešu sabalansēšanu un taisnīgu tiesisko attiecību noregulējumu (sal.

Senāta 2019.gada 18.decembra sprieduma lietā Nr.SKA-249/2019,ECLI:LV:AT:2019:1218.A420211016.2.S,

10.punktu).

[13] Secinot, ka ilgstošas savu tiesību neizlietošanas dēļ pieteicēja ir zaudējusi tiesības prasīt pārbaudīt

veiktās būvniecības tiesiskumu, tiesai vispārīgi būtu pamats izbeigt tiesvedību saskaņā ar Administratīvā procesa

likuma 282.panta 2.punktu, kas paredz tiesvedības izbeigšanu, ja pieteikumu tiesā iesniegusi persona, kurai nav

tiesību to darīt (sk. un sal. Senāta 2019.gada 18.decembra sprieduma lietā Nr.SKA-

249/2019,ECLI:LV:AT:2019:1218.A420211016.2.S, 6. un 11.punktu).

Tomēr konkrētajā gadījumā apgabaltiesa secinājumu par attiecīgo pieteicējas tiesību neesību varēja izdarīt

tikai pēc lietas izskatīšanas pēc būtības un novērtējot pieteicējas ilgstošo bezdarbību kopsakarā ar citiem

apstākļiem. Tāpēc apgabaltiesa noraida pieteikumu ar spriedumu.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, 329.panta pirmo daļu, Administratīvā

apgabaltiesa

nosprieda

noraidīt /Persona B/ (/Uzvārds B/; iepriekš /Uzvārds A/) pieteikumu par pienākuma uzlikšanu Aizkraukles

novada būvvaldei izdot administratīvo aktu par patvaļīgas būvniecības seku novēršanu nekustamajā īpašumā

/Adrese B/, kadastra N./Numurs A/.

Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma

sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnesis Tiesnese Tiesnese

A.Dreimanis K.Krastiņa U.Mihailova