Legislator Case Law & Legislation
A420223717 / SKA-0036-22 ECLI:LV:AT:2022:1025.A420223717.10.S AI generated

Supreme Court quashes lower court ruling for failing to assess data minimization under GDPR regarding tax authority information request.

Case Number A420223717 / SKA-0036-22
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Partially Allowed

Legislator summary

AI generated

The Supreme Court of Latvia quashed the Administrative Regional Court's decision to dismiss the taxpayer's appeal against a tax authority's information request. The court found the lower court failed to evaluate whether the requested data on all vehicle ads was proportionate and necessary for tax administration purposes. Consequently, the case was remitted for a new review to determine if the data collection violated the principle of data minimization under the GDPR.

Legislator headnote

AI generated

GDPR Art. 5(1)(c); Data processing must be adequate, relevant, and limited to what is necessary; authorities must demonstrate data minimization efforts and cannot generally collect data without specific criteria.

Keywords

AI generated
data minimization principle GDPR proportionality test tax authority information request personal data adequacy administrative appeal review

Cited Legislation

AI generated
GDPR Art. 5(1)(c)
Administrative Procedure Law Art. 129.1(1)(1)
Administrative Procedure Law Art. 348(1)(2)
Administrative Procedure Law Art. 351

Cited Case Law

AI generated
SKA-489/2013
SKA-489/2013 norādīto un Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa
ECLI:LV:AT:2022:1025.A420223717.10.S
Supreme Court quashes lower court ruling for failing to assess data minimization under GDPR regarding tax authority information request.
ECLI:EU:C:2022:124
Court dismisses tax authority's appeal, upholding lower court's decision to annul data access order.
ECLI:EU:C:2022:264
H Limited”, C-568/20, ECLI:EU:C:2022:264, 22.punkts), šā sprieduma pamatojumā ir iespējams izmantot Eiropas Savienības Tiesas secinājumus.

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

ECLI:LV:AT:2022:1025.A420223717.10.S

Lieta Nr. A420223717, SKA-36/2022

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

SPRIEDUMS

Rīgā 2022.gada 25.oktobrī

Tiesa šādā sastāvā: senatores Rudīte Vīduša, Vēsma Kakste, Veronika Krūmiņa

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz sabiedrības ar ierobežotu atbildību „INTERNET” pieteikumu par

Valsts ieņēmumu dienesta 2017.gada 27.aprīļa lēmuma Nr. 30.1-22.11/2437 atcelšanu, sakarā ar sabiedrības ar ierobežotu atbildību „INTERNET”

kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2018.gada 10.oktobra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts ieņēmumu dienests ar 2017.gada 2.marta lēmumu lūdza pieteicējai sabiedrībai ar ierobežotu atbildību „INTERNET” līdz 2017.gada

15.martam sniegt dienestam uzdevumu izpildei nepieciešamo informāciju. Pieteicējai kā interneta sludinājumu ievietošanas pakalpojuma sniedzējai lūgts

sniegt tās rīcībā esošo informāciju par nodokļu maksātājiem, kuri izvietojuši sludinājumus pieteicējas uzturētajā portālā www.ss.lv, un par to izvietotajiem

sludinājumiem. Informāciju lūgts sniegt par visiem 2017.gada janvārī tīmekļa vietnē ss.lv sadaļas „Transports” apakšsadaļā „Vieglie auto” publicētajiem

sludinājumiem un informāciju, kuru portāla lietotāji norādīja, aizpildot obligātus formas laukus, sludinājuma pievienošanas procesā.

Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors 2017.gada 27.aprīļa lēmumā Nr. 30.1?22.11/2437 pieteicējas iesniegumu nav vērtējis kā iestādes

izdota administratīvā akta apstrīdēšanas iesniegumu, norādot, ka informācijas pieprasījums pieteicējai nerada tiesiskas sekas.

[2] Pieteicēja vērsās administratīvajā tiesā, lūdzot atcelt minēto lēmumu.

[3] Administratīvā apgabaltiesa, izskatījusi lietu apelācijas kārtībā, ar 2018.gada 10.oktobra spriedumu noraidīja pieteikumu. Spriedums pamatots

ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[3.1] Ar Valsts ieņēmumu dienesta 2017.gada 23.augusta lēmumu informācijas pieprasījums atsaukts. Administratīvā procesa likums neparedz

atsaukumu kā veidu, kādā administratīvais akts zaudē spēku. Taču no minētā paziņojuma ir skaidrs, ka dienests ir atteicies no sava prasījuma saņemt no

pieteicējas konkrēto informāciju, līdz ar to informācijas pieprasījums ir atcelts. Ņemot vērā pieteicējas norādīto, lietā izskatāms prasījums par informācijas

pieprasījuma atzīšanu par prettiesisku.

[3.2] Ņemot vērā Senāta 2013.gada 9.maija lēmumā lietā Nr. SKA-489/2013 norādīto un Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa

159.9panta pirmajā daļā paredzēto atbildību par nodokļu administrēšanai un kontrolei nepieciešamās pieprasītās informācijas nesniegšanu nodokļu

administrācijai, secināms, ka gadījumā, ja pieteicēja informācijas pieprasījumu neizpilda labprātīgi, tas ir izpildāms piespiedu kārtā. Tādējādi informācijas

pieprasījums nosaka pieteicējai tiesisku pienākumu. Līdz ar to, nepastāvot strīdam par citām administratīvā akta pazīmēm, informācijas pieprasījums

uzskatāms par administratīvo aktu.

[3.3] Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15.panta sestā daļa nosaka precīzu interneta sludinājumu ievietošanas pakalpojuma sniedzēja

pienākumu sniegt dienestam informāciju par personām, kuras izmantojušas interneta sludinājumu ievietošanas pakalpojumus. Lai gan minētā tiesību norma

paredz informācijas sniegšanu tikai par tādiem sludinājumu ievietotājiem, kas būtu uzskatāmi par nodokļu maksātājiem, informācijas filtrēšanu, vai

konkrētā persona ir nodokļu maksātājs, veiks dienests, jo pieteicēja nav spējīga to veikt. Tādējādi dienestam bija tiesības pieprasīt un pieteicējai bija

pienākums sniegt tās rīcībā esošo informācijas pieprasījumā norādīto informāciju.

[3.4] Izstrādājot likumprojektu, ar kuru veikti grozījumi likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15.pantā, to papildinot ar sesto daļu, ir izdarīti

samērīguma apsvērumi arī no datu aizsardzību regulējošo normatīvo aktu viedokļa. Līdz ar to dienestam katrā konkrētajā gadījumā, veicot informācijas

pieprasījumu, nav interneta sludinājumu ievietošanas pakalpojuma sniedzējam jāpamato informācijas pieprasījuma sniegšanas nepieciešamība un tā

atbilstība datu aizsardzības regulējošo normatīvo aktu prasībām. Šāds izvērtējums jau ir veikts, ar likumu uzliekot interneta sludinājumu ievietošanas

pakalpojuma sniedzējam tiesisko pienākumu sniegt tiesību normā noteikto informāciju.

[3.5] Informācijas pieprasījums bija pamatots ar atbilstošu tiesību normu – likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15.panta sesto daļu. Tajā bija

norādīta precīza informācija, ko dienests vēlējās saņemt no pieteicējas. Nav konstatējams, ka dienesta pieprasītā informācija būtu nesamērīgi apjomīga

vai acīmredzami neatbilstoša nodokļu administrēšanas mērķim. Pieteicējai nav tiesību apšaubīt, vai dienesta pieprasītā informācija attiecas uz nodokļu

maksātājiem un vai tā būs izmantojama nodokļu aprēķināšanas vajadzībām. Tas, vai pieteicēja spēj izpildīt informācijas pieprasījumu pilnībā, bija

noskaidrojams un risināms pieteicējas un dienesta pārrunu rezultātā, bet tas neietekmē informācijas pieprasījuma tiesiskumu.

[3.6] No likuma „Par Valsts ieņēmumu dienestu” 10.panta pirmās daļas 5.punkta secināms, ka likums neierobežo dienesta amatpersonu loku,

kuras ir tiesīgas pieprasīt informāciju no privātpersonām nodokļu administrēšanas jomā, arī pieprasīt likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15.panta

sestajā daļā noteikto informāciju. Tāpēc informācijas pieprasījumam nebija jāpievieno nekāds pilnvarojums vai cits pamatojums, kas liecinātu par

dienesta amatpersonas tiesībām veikt attiecīgo ziņu pieprasījumu.

[4] Pieteicēja par apgabaltiesas spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību, norādot turpmāk minētos argumentus.

[4.1] Tiesa nepamatoti atzinusi, ka ar 2017.gada 23.augusta lēmumu par informācijas pieprasījuma atsaukumu 2.marta lēmums ir zaudējis spēku un

tiesiskais strīds ir izbeidzies. Administratīvā procesa likums neparedz tādu administratīvā akta spēka zaudēšanas veidu kā atsaukums. Tiesa nav norādījusi

tiesību normu, uz kuras pamata ir notikusi administratīvā akta atcelšana.

Administratīvais akts savu galīgo noformējumu ieguva ar Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora 2017.gada 27.aprīļa lēmumu, kas arī tika

pārsūdzēts tiesā. Padotajiem nav tiesību atcelt dienesta ģenerāldirektora lēmumu. Līdz ar to tiesas secinājums, ka administratīvais akts ir atcelts, ir

pretrunā ar Administratīvā procesa likuma 81.panta piekto daļu.

Tā kā tiesa pēc būtības nav vērtējusi 2017.gada 27.aprīļa lēmumu, tiesa nav izskatījusi lietu pēc būtības, tādējādi pārkāpjot Administratīvā procesa

likuma 302.panta pirmo un ceturto daļu.

[4.2] Tiesa pretrunīgi un savstarpēji izslēdzoši secinājusi, ka atbilstoši likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15.panta sestajai daļai nodokļu

administrācijai ir tiesības pieprasīt informāciju tikai par nodokļu maksātājiem – saimnieciskās darbības veicējiem, taču informācija ir jāsniedz par visiem

tīmekļa vietnē ievietotajiem sludinājumiem, jo informācijas filtrēšanu, vai konkrētā persona ir nodokļu maksātājs, ir spējīga veikt tikai nodokļu

administrācija, nevis interneta sludinājumu ievietošanas pakalpojuma sniedzējs.

Tiesa nepareizi piemērojusi likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15.panta sesto daļu. No minētās tiesību normas kopsakarībā ar šā likuma 1.panta

4.punktu un 15.3pantu izriet, ka nodokļu maksātāja pienākums, veicot saimniecisko darbību un piedāvājot preci vai pakalpojumu internetā, ir sevi

identificēt. Attiecīgi 15.panta sestajā daļā minētais nodokļu administrācijas pieprasījums var tikt iesniegts tikai attiecībā uz nodokļu maksātājiem, kas

reģistrēti kā saimnieciskās darbības veicēji, nevis visām personām, kas ievietojušas sludinājumus interneta tīmekļa vietnē. Personu loka ierobežošana, uz

kurām var tikt attiecināts minētais pienākums, nodrošina personu pamattiesību samērīgu ierobežošanu noteikta sabiedrībai nozīmīga mērķa sasniegšanai.

[4.3] Tiesa nepamatoti secinājusi, ka nodokļu administrācijai katrā konkrētajā gadījumā nav jāpamato informācijas pieprasījuma sniegšanas

nepieciešamība un tā atbilstība datu aizsardzības regulējošo normatīvo aktu prasībām tāpēc, ka likumdevējs jau ir veicis samērīguma apsvērumus,

papildinot likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15.pantu ar sesto daļu. Tā kā pārsūdzētais lēmums ir brīvais administratīvais akts, tad atbilstoši

Administratīvā procesa likuma 65.panta ceturtajai daļai nodokļu administrācijai bija jāapsver tā izdošanas lietderība. Pretējā gadījumā ir pārkāpts

patvaļas aizlieguma princips. Tā kā ne likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15.panta pirmās daļas 16.punkts, ne sestā daļa nenosaka sniedzamās

informācijas apjomu, tad katrā gadījumā pieprasītās informācijas apjoms nosakāms, izdodot administratīvo aktu, tajā atbilstoši un pienācīgi pamatojot

informācijas pieprasījumu. Nodokļu administrācija, nosakot pienākumu sagatavot lielu informācijas apjomu bez atbilstoša izvērtējuma, nav ņēmusi vērā

samērīguma principu.

Vērā ņemams arī tas, ka sludinājumu izvietošana apstiprina tikai oferti, nevis notikušu darījumu. Turpretim Ceļu satiksmes drošības direkcijas

datubāzē tiek reģistrēti notikuši transportlīdzekļu īpašuma tiesību pārejas gadījumi, un nodokļu administrācija var izmantot šo datubāzi pārbaudes

veikšanai. Nodokļu administrācija nav izvērtējusi iespēju valstij pašai nodrošināt informācijas iegūšanu no valsts datubāzēm, vispirms atlasot tās personas,

kuras atsavina vai iegādājas transportlīdzekli, lai veiktu padziļinātu izpēti, un tikai pēc tam uzliekot pienākumu tīmekļvietnes administratoram sniegt tā

rīcībā esošo informāciju par konkrētu nodokļu maksātāju.

Tiesa, atzīstot, ka nodokļu administrācijai nav jāizdara samērīguma apsvērumi, ir pārkāpusi Administratīvā procesa likuma 65.panta ceturto daļu,

66.pantu un 67.panta otrās daļas 6.punktu.

[4.4] Nodokļu administrācijas pieprasījums neatbilst Fizisko personu datu aizsardzības likuma prasībām, kas bija spēkā pārsūdzētā administratīvā

akta izdošanas laikā.

Tā kā nodokļu administrācijai tiktu nodoti fizisko personu dati, tai bija jāievēro minētā likuma 13.pantā norādītais, ka rakstiskā pieprasījumā ir

jānorāda pieprasījuma mērķis. Nodokļu administrācijas pieprasījums ir pretējs Satversmes tiesas 2011.gada 14.marta spriedumam lietā Nr. 2010-51-

01, jo pieprasījumā nav ņemta vērā interpretācija attiecībā uz datu nodošanas nepieļaujamību, kuras pamatojumā ir pieņēmums par varbūtēju tiesību

normu pārkāpumu neidentificētā personu lokā, bet arī šādam pamattiesību ierobežojumam nevajadzētu pārsniegt datu apstrādes mērķus.

Pārsūdzētais lēmums neatbilst Fizisko personu datu aizsardzības likuma 10.pantā noteiktajam mērķa ierobežojuma principam, kā arī samērīguma un

minimālisma principam. Samērīguma princips attiecībā uz pieprasāmo personas datu apjomu tieši nostiprināts Eiropas Parlamenta un Padomes 2016.gada

27.aprīļa Regulas (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu

95/46/EK (turpmāk – Vispārīgā datu aizsardzības regula) preambulas 31.apsvērumā. Taču, ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8.pantu

un Latvijas Republikas Satversmes 96.pantu, kā arī minēto Satversmes tiesas spriedumu, tas ir ielasāms arī Fizisko personu datu aizsardzības likuma

10.panta pirmās daļas 1. un 2.punktā.

[4.5] Nodokļu administrācijai ir izveidota elektroniska pieeja sludinājumiem tādā apjomā, kas ir pieejams jebkuram lietotājam, faktiski ļaujot

automatizēti apstrādāt publiskos datus, kas nav atļauts citiem lietotājiem. Turklāt laikā no 2017.gada 17.augusta līdz 2018.gada 12.janvārim pieteicēja no

nodokļu administrācijas ir saņēmusi četrus detalizētus datu pieprasījumus kopā par 15 sludinājumiem. Līdz ar to faktiski nodokļu administrēšanai ir

pietiekami ar mazāku informācijas apjomu, nekā tas tika pieprasīts ar pārsūdzēto administratīvo aktu. Tiesa nav vērtējusi minētos pierādījumus kontekstā

ar pārsūdzētā administratīvā akta pamatojumu, jo īpaši attiecībā uz lietderības apsvērumu saturu un samērīguma principu, tādējādi pārkāpjot

Administratīvā procesa likuma 154.panta pirmo un trešo daļu.

[5] Papildu paskaidrojumos, kas iesniegti pēc tam, kad Eiropas Savienības Tiesa pasludināja spriedumu lietā Valsts ieņēmumu dienests

(Traitement des données personnelles ? des fins fiscales) (2022.gada 24.februāra spriedums lietā C-175/20, ECLI:EU:C:2022:124), pieteicēja

norādījusi, ka lietas izskatīšanā jāpiemēro minētais Eiropas Savienības Tiesas spriedums. Attiecīgi apgabaltiesai bija jākonstatē, ka Valsts ieņēmumu

dienests pieprasījis pieteicējai sniegt personas datus un to apstrāde uzsākta ar datu pieprasīšanas brīdi, dienesta pieprasījumā nav norādīts precīzs

personas datu apstrādes mērķis, kā arī nav izvērtēts apstrādājamo datu samērīgums attiecībā pret apstrādes mērķi.

[6] Valsts ieņēmumu dienests rakstveida paskaidrojumos norādījis, ka apgabaltiesas spriedums ir pamatots un tiesisks. Attiecībā uz Eiropas

Savienības Tiesas spriedumu lietā Valsts ieņēmumu dienests (Traitement des données personnelles ? des fins fiscales) dienests norādījis, ka minētais

spriedums nevar ietekmēt izskatāmās lietas rezultātu, jo Vispārīgā datu aizsardzības regula izskatāmajā lietā nav tieši piemērojama.

Motīvu daļa

[7] Lietā izšķirams jautājums par Valsts ieņēmumu dienesta pieprasījuma interneta sludinājumu ievietošanas pakalpojumu sniedzējam sniegt

informāciju par visiem nodokļu maksātājiem, kas noteiktā laika posmā publicējuši sludinājumus konkrētā interneta portāla sadaļā, tiesiskumu.

Pieteicēja kasācijas sūdzībā iebildusi pret to, ka apgabaltiesa, ņemot vērā to, ka Valsts ieņēmumu dienests informācijas pieprasījumu atsaucis,

pieteicējas prasījumu vērtējusi kā prasījumu par administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku. Senāts piekrīt apgabaltiesai, ka, Valsts ieņēmumu dienestam

atsakoties no informācijas pieprasījuma, tas pēc būtības ir atcelts. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 70.panta trešo daļu administratīvais akts ir

spēkā tik ilgi, līdz to atceļ, izpilda vai vairs nevar izpildīt sakarā ar faktisko vai tiesisko apstākļu maiņu. No lietas materiāliem izriet, ka pati pieteicēja lūgusi

lietu turpināt, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 184.panta otro daļu. Arī Valsts ieņēmumu dienests paskaidrojumos par pieteicējas kasācijas

sūdzību norādījis, ka lietā nav strīda par to, ka pieteicējai vairs nav pienākuma izpildīt informācijas pieprasījumu. Līdz ar to Senāts nesaskata kļūdu

pieteikuma priekšmeta kvalifikācijā.

[8] Eiropas Savienības Tiesa 2022.gada 24.februārī pieņēma spriedumu lietā Valsts ieņēmumu dienests (Traitement des données personnelles

? des fins fiscales). Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu minētajā lietā tika iesniegts saistībā ar tiesvedību strīdā starp SIA „SS” un Valsts ieņēmumu

dienestu par pieprasījumu sniegt informāciju par SIA „SS” tīmekļvietnē publicētajiem transportlīdzekļu pārdošanas sludinājumiem. Minētajā spriedumā

Eiropas Savienības Tiesa sniedza Vispārīgās datu aizsardzības regulas normu interpretāciju.

Laikā, kad tika pieņemts šajā lietā pārsūdzētais administratīvais akts, spēkā bija Eiropas Parlamenta un Padomes 1995.gada 24.oktobra Direktīva

95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (turpmāk – Direktīva 95/46/EK), kas Latvijā bija

transponēta Fizisko personu datu aizsardzības likumā. Tomēr, ņemot vērā to, ka izskatāmajā lietā un tiesvedībā, saistībā ar kuru tika iesniegts lūgums

sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā Valsts ieņēmumu dienests (Traitement des données personnelles ? des fins fiscales), ir salīdzināmi faktiskie

apstākļi, Senāts atzīst, ka tiktāl, ciktāl minētajā Eiropas Savienības Tiesas spriedumā interpretētās Vispārīgās datu aizsardzības regulas normas un

Direktīvas 95/46/EK normas var kvalificēt par „līdzvērtīgām” (sal., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2022.gada 7.aprīļa sprieduma lietā „J pret

H Limited”, C-568/20, ECLI:EU:C:2022:264, 22.punkts), šā sprieduma pamatojumā ir iespējams izmantot Eiropas Savienības Tiesas secinājumus.

Turklāt Vispārīgās datu aizsardzības regulas 9.apsvērumā ir norādīts, ka Direktīvas 95/46/EK mērķi un principi joprojām ir spēkā.

[9] Eiropas Savienības Tiesa spriedumā lietā Valsts ieņēmumu dienests (Traitement des données personnelles ? des fins fiscales) atzina, ka

nav strīda par to, ka Valsts ieņēmumu dienesta pieprasītā informācija ir personas dati Vispārīgās datu aizsardzības regulas 4.panta 1.punkta izpratnē

(sprieduma 34.punkts). Savukārt ar pieprasījumu – ar ko dalībvalsts nodokļu administrācija pieprasa saimnieciskās darbības subjektam sniegt un darīt

pieejamus personas datus, kuri tam ir šai administrācijai jāiesniedz un jādara pieejami saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem, – tiek sākts šo datu

„vākšanas” process Vispārīgās datu aizsardzības regulas 4.panta 2.punkta izpratnē (turpat, 37.punkts). Personas datu apstrāde tiek sākta ar personas

datu izpaušanas pieprasījumu, ko Latvijas nodokļu administrācija nosūta interneta sludinājumu ievietošanas pakalpojuma sniedzējam (turpat, 67.punkts).

Direktīvas 95/46/EK 2.panta „a” punktā bija līdzīga „personas datu” definīcija, proti, „personas dati” ir jebkura informācija attiecībā uz identificētu

vai identificējamu fizisku personu. Turklāt Direktīvas 95/46/EK 2.panta „b” punktā tāpat kā Vispārīgās datu aizsardzības regulas 4.panta 2.punktā

personas datu vākšana bija viens no personas datu apstrādes piemēriem. Attiecīgs regulējums bija ietverts arī Fizisko personu datu aizsardzības likuma

2.panta 3. un 4.punktā.

Lai arī nevar izslēgt, ka aplūkotie personas dati varētu tikt izmantoti kriminālvajāšanai, kas nodokļu jomā izdarītu pārkāpumu gadījumā varētu tikt

veikta pret konkrētām personām, izskatāmajā gadījumā nav pamata secināt, ka personas dati būtu vākti nolūkā veikt kriminālvajāšanu vai saistībā ar

valsts pasākumiem krimināltiesību jomā, kas atbilstoši Direktīvas 95/46/EK 3.panta 2.punktam ir izņēmums no šīs direktīvas piemērošanas jomas. Līdz ar

to Valsts ieņēmumu dienesta veikta ar ekonomikas operatora tīmekļvietnē publicētajiem transportlīdzekļu pārdošanas sludinājumiem saistīto personas

datu vākšana ietilpst Direktīvas 95/46/EK materiālajā piemērošanas jomā un tajā ir jāievēro arī personas datu apstrādes principi.

Secināms, ka Valsts ieņēmumu dienesta pieprasījums pieteicējai sniegt un darīt pieejamus personas datus par tās tīmekļvietnē publicētajiem

transportlīdzekļu pārdošanas sludinājumiem uzskatāms par datu vākšanu un uz to attiecināmi Direktīvā 95/46/EK norādītie personas datu apstrādes

principi. Tā kā Valsts ieņēmumu dienests nav pieprasījumu precizējis attiecībā uz datiem par juridiskajām personām, jāpieņem, ka tie ietvertu arī fizisko

personu datus.

[10] Attiecībā uz fizisko personu datu apstrādi Eiropas Savienības Tiesa spriedumā lietā Valsts ieņēmumu dienests (Traitement des données

personnelles ? des fins fiscales) norādīja, ka Vispārīgajā datu aizsardzības regulā ir noteikti personas datu apstrādes principi un datu subjektu tiesības,

kas ir jāievēro ikvienā personas datu apstrādē. Konkrēti, jebkurai personas datu apstrādei ir jāatbilst citstarp šīs regulas 5.pantā noteiktajiem šo datu

apstrādes principiem (turpat, 50.punkts un tajā norādītā judikatūra).

Tomēr minētās regulas 23.pantā Savienībai un dalībvalstīm ir ļauts veikt „leģislatīvus pasākumus”, lai ierobežotu tostarp šīs regulas 5.pantā

paredzēto pienākumu un tiesību tvērumu, ciktāl šie pienākumi un tiesības atbilst 12.–22.pantā paredzētajām tiesībām un pienākumiem, – ja ar šādu

ierobežojumu tiek ievērota pamattiesību un pamatbrīvību būtība un tas demokrātiskā sabiedrībā ir nepieciešams un samērīgs, lai garantētu tādus svarīgus

Savienības vai attiecīgās dalībvalsts vispārējo sabiedrības interešu mērķus kā, piemēram, svarīgas ekonomiskās vai finanšu intereses, tostarp budžeta un

nodokļu jomās (turpat, 51.punkts).

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 52.panta 1.punkta pirmajā teikumā ir noteikts, ka visiem hartā atzīto tiesību un brīvību – kuru vidū ir arī

hartas 7.pantā garantētā privātās dzīves neaizskaramība un tās 8.pantā nostiprinātās tiesības uz personas datu aizsardzību – izmantošanas ierobežojumiem

ir jābūt noteiktiem tiesību aktos; un tas nozīmē konkrēti to, ka attiecīgo tiesību izmantošanas ierobežojuma tvērumam ir jābūt noteiktam jau pašā

iejaukšanos šajās tiesībās pieļaujošajā juridiskajā pamatā (turpat, 54.punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā ziņā Eiropas Savienības Tiesa ir turklāt

nospriedusi, ka tiesiskajā regulējumā, kas paredz šādu iejaukšanos pieļaujošu pasākumu, ir jāparedz skaidri un precīzi noteikumi par attiecīgā pasākuma

tvērumu un piemērošanu un minimālajām prasībām, lai tā rezultātā personām, kuru personas dati tikuši pārsūtīti, būtu pietiekamas garantijas, kas ļautu šos

datus efektīvi aizsargāt pret ļaunprātīgas izmantošanas risku (turpat, 55.punkts un tajā minētā judikatūra). Līdz ar to ikvienam saskaņā ar Vispārīgās

datu aizsardzības regulas 23.pantu pieņemtajam pasākumam – kā Savienības likumdevējs to turklāt ir uzsvēris šīs regulas 41.apsvērumā – ir jābūt

skaidram un precīzam, un tā piemērošanai ir jābūt paredzamai personām, uz kurām tas attiecas; konkrēti, šīm personām ir jāspēj identificēt apstākļus un

nosacījumus, kādos tām šajā regulā piešķirto tiesību apjoms var tikt ierobežots (turpat, 56.punkts). No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka

dalībvalsts nodokļu administrācija nedrīkst atkāpties no Vispārīgās datu aizsardzības regulas 5.panta noteikumiem, ja šādai rīcībai Savienības vai

dalībvalsts tiesībās nav skaidra un precīza juridiska pamata, kura piemērošanai ir jābūt paredzamai personām, uz kurām tas attiecas, un kurā ir paredzēti

apstākļi un nosacījumi, kādos šajā 5.pantā paredzēto pienākumu un tiesību apjoms var tikt ierobežots (turpat, 57.punkts).

Arī Direktīvas 95/46/EK 13.panta 1.punkta „e” apakšpunktā bija paredzēts, ka dalībvalstis var pieņemt tiesību aktus, lai ierobežotu citstarp

6.panta 1.punktā paredzēto pienākumu un tiesību jomu, ja šāds ierobežojums ir nepieciešams aizsargpasākums dalībvalsts vai Eiropas Savienības

svarīgās ekonomiskās vai finansiālās interesēs, ieskaitot monetāros, budžeta un nodokļu jautājumus.

[11] Administratīvā apgabaltiesa, atsaucoties uz likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15.panta sesto daļu, atzina, ka Valsts ieņēmumu dienestam

katrā konkrētajā gadījumā, sniedzot informācijas pieprasījumu, nav interneta sludinājumu ievietošanas pakalpojuma sniedzējam jāpamato informācijas

pieprasījuma sniegšanas nepieciešamība un tā atbilstība datu aizsardzības regulējošo normatīvo aktu prasībām, jo šāds izvērtējums ir veikts, ar likumu

uzliekot interneta sludinājumu ievietošanas pakalpojuma sniedzējam tiesisko pienākumu sniegt tiesību normā noteikto informāciju.

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15.panta sestā daļa redakcijā, kas bija spēkā pārsūdzētā administratīvā akta pieņemšanas laikā, paredzēja,

ka interneta sludinājumu ievietošanas pakalpojuma sniedzējam pēc Valsts ieņēmumu dienesta pieprasījuma saņemšanas ir pienākums sniegt tā rīcībā

esošo informāciju par nodokļu maksātājiem, kuri, izmantojot interneta sludinājumu ievietošanas pakalpojumus, izvietojuši sludinājumus, un par to

izvietotajiem sludinājumiem.

Šajā normā nav atbilstoši minētajām Eiropas Savienības Tiesas atziņām paredzēti skaidri un precīzi noteikumi par attiecīgā pasākuma tvērumu un

piemērošanu un minimālajām prasībām, lai tā rezultātā personām, kuru personas dati tikuši pārsūtīti, būtu pietiekamas garantijas, kas ļautu šos datus

efektīvi aizsargāt pret ļaunprātīgas izmantošanas risku. Minētajā normā nav paredzēti apstākļi un nosacījumi, kādos var tikt ierobežoti personas datu

apstrādes principi.

Ņemot vērā minēto, likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15.panta sesto daļu nevar uzskatīt par tiesību normu, kas var kalpot par ierobežojumu

personas datu apstrādes principiem. Līdz ar to apgabaltiesai bija jāizvērtē, vai Valsts ieņēmumu dienests, pieprasot pieteicējai sniegt informāciju par

visiem nodokļu maksātājiem, kas noteiktā laika posmā publicējuši sludinājumus konkrētā interneta portāla sadaļā, ir ievērojusi personas datu apstrādes

principus.

[12] Direktīvas 95/46/EK 6.panta 1.punktā līdzīgi kā Vispārīgās datu aizsardzības regulas 5.panta 1.punktā ir paredzēts, ka personas datiem ir

jābūt: „a” apstrādātiem godīgi un likumīgi; „b” vāktiem konkrētiem, precīzi formulētiem un likumīgiem nolūkiem, un tos nedrīkst tālāk apstrādāt ar šiem

nolūkiem nesavienojamā veidā; „c” adekvātiem, attiecīgiem un ne pārmērīgā apjomā attiecībā uz nolūkiem, kādiem tie savākti un/vai tālāk apstrādāti.

Fizisko personu datu aizsardzības likuma 10.panta pirmās daļas 1. un 2.punktā bija paredzēts: lai aizsargātu datu subjekta intereses, pārzinis nodrošina

godprātīgu un likumīgu personas datu apstrādi, kā arī personas datu apstrādi tikai atbilstoši paredzētajam mērķim un tam nepieciešamajā apjomā.

Eiropas Savienības Tiesa spriedumā lietā Valsts ieņēmumu dienests (Traitement des données personnelles ? des fins fiscales) skaidroja, ka,

pirmkārt, prasība par to, ka ir jākonkretizē apstrādes nolūki, nozīmē – kā izriet no šīs regulas 39.apsvēruma –, ka tiem ir jābūt norādītiem jau personas

datu vākšanas laikā (turpat, 64.punkts). Otrkārt, apstrādes nolūkiem ir jābūt skaidriem, un tas nozīmē, ka tiem ir jābūt skaidri norādītiem (turpat,

65.punkts). Ņemot vērā minētos apsvērumus, Eiropas Savienības Tiesa norādīja, ka ir nepieciešams, lai pieprasījumā, ko nodokļu administrācija nosūta

interneta sludinājumu ievietošanas pakalpojuma sniedzējam, tiktu skaidri norādīti šo apstrāžu (nodokļu administrācijas veikto personas datu vākšana no

attiecīgā pakalpojuma sniedzēja un tās ietvaros – šā pakalpojuma sniedzēja veikto šo datu izpaušana, tos nosūtot šai administrācijai) nolūki (turpat,

68.punkts). Visbeidzot, treškārt, šiem nolūkiem ir jābūt leģitīmiem, tāpēc ir svarīgi, lai tie nodrošinātu likumīgu apstrādi minētās regulas 6.panta 1.punkta

izpratnē (turpat, 66.punkts). Ja vien minētajā pieprasījumā šādi norādītie nolūki ir nepieciešami, lai izpildītu uzdevumus, ko veic sabiedrības interesēs vai

īstenojot nodokļu administrācijai likumīgi piešķirtās oficiālās pilnvaras, ar šo apstākli ir pietiekami, lai minētās apstrādes atbilstu arī likumīguma prasībai

(turpat, 69.punkts). Nodokļu administrēšana un cīņa pret krāpšanu nodokļu jomā ir uzskatāmas par sabiedrības interesēs veicamu uzdevumu Vispārīgās

datu aizsardzības regulas 6.panta 1.punkta pirmās daļas „e” apakšpunkta izpratnē (turpat, 70.punkts un tajā norādītā judikatūra). Arī Direktīvas

95/46/EK 7.panta „e” punktā bija norādīts, ka dalībvalstis paredz to, ka personas datus var apstrādāt citstarp, ja apstrāde vajadzīga sabiedrības

interesēs īstenojama uzdevuma izpildei.

Apkopojoši Eiropas Savienības Tiesa secināja, ka gadījumā, ja attiecīgā personas datu izpaušana ir nevis tieši balstīta uz to pamatojošo tiesību

normu, bet gan izriet no kompetentās valsts iestādes pieprasījuma, šajā pieprasījumā ir jābūt precizētam, kādiem konkrētiem nolūkiem saistībā ar

sabiedrības interesēs veicamu uzdevumu vai likumīgi piešķirto oficiālo pilnvaru īstenošanu šie dati tiek vākti; tas ir darāms tālab, lai šā pieprasījuma

adresātam ļautu pārliecināties, ka attiecīgo personas datu nosūtīšana ir likumīga, un dalībvalstu tiesām pārbaudīt attiecīgo apstrāžu likumību (turpat,

71.punkts).

Šāda izvērtējuma attiecībā uz Valsts ieņēmumu dienesta lēmumu apgabaltiesas spriedumā nav.

[13] No apgabaltiesas sprieduma arī nav izsekojams, kā apgabaltiesa nonākusi pie secinājuma, ka tā nekonstatē, ka Valsts ieņēmumu dienesta

pieprasītā informācija būtu nesamērīgi apjomīga.

Saskaņā ar Vispārīgā datu aizsardzības regulas 5.panta 1.punkta „c” apakšpunktu personas datiem ir jābūt adekvātiem, atbilstīgiem un jāietver tikai

tas, kas nepieciešams to apstrādes nolūkos. Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas pastāvīgajai judikatūrai atkāpes no šādu datu aizsardzības principa un tā

ierobežojumi ir piemērojami tikai tiktāl, cik tas ir strikti nepieciešams (turpat, 73.punkts un tajā minētā judikatūra). Minētajai regulas normai līdzīgs

regulējums bija paredzēts arī Direktīvas 95/46/EK 6.panta 1.punkta „c” apakšpunktā: dalībvalstis nosaka to, ka personas datiem jābūt adekvātiem,

attiecīgiem un ne pārmērīgā apjomā attiecībā uz nolūkiem, kādiem tie savākti un/vai tālāk apstrādāti. Fizisko personu datu aizsardzības likuma 10.panta

2.punktā attiecīgi bija paredzēts, ka, lai aizsargātu datu subjekta intereses, pārzinis nodrošina personas datu apstrādi tikai atbilstoši paredzētajam mērķim

un tam nepieciešamajā apjomā.

Tādējādi pārzinis – tostarp tad, kad tas rīkojas, izpildot tam uzticēto sabiedrības interesēs veicamo uzdevumu, – nedrīkst vispārīgi un nediferencējot

ievākt personas datus un tam ir jāatturas no tādu datu vākšanas, kuri nav strikti nepieciešami apstrādes nolūkos (turpat, 74.punkts). Ņemot to vērā,

apgabaltiesai ir jāpārbauda, vai Valsts ieņēmumu dienesta pieprasīto datu vākšanas mērķis var tikt sasniegts arī tad, ja Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā

iespējami nebūtu datu par visiem minētā saimnieciskās darbības subjekta tīmekļvietnē publicētajiem vieglo automobiļu pārdošanas sludinājumiem, un,

konkrēti, vai ir iespējams Valsts ieņēmumu dienestam, izmantojot specifiskus kritērijus, mērķorientēti atlasīt noteiktus sludinājumus (sal. turpat,

76.punkts). Turklāt tieši Valsts ieņēmumu dienests ir tas, kuram ir jāpierāda, ka tas ir centies vācamo personas datu apjomu cik vien iespējams minimizēt

(sal. turpat, 78.punktu). Arī Direktīvas 95/46/EK 6.panta 2.punktā bija paredzēts, ka personas datu apstrādātājam jānodrošina 1.punkta izpilde.

[14] Ņemot vērā iepriekš minēto, apgabaltiesas spriedums ir atceļams un lieta nosūtāma jaunai izskatīšanai.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 129.1panta pirmās daļas 1.punktu, 348.panta pirmās daļas 2.punktu un 351.pantu, Senāts

nosprieda

atcelt Administratīvās apgabaltiesas 2018.gada 10.oktobra spriedumu un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai Administratīvajai apgabaltiesai;

atmaksāt sabiedrībai ar ierobežotu atbildību „INTERNET” drošības naudu 70 euro.

Spriedums nav pārsūdzams.

R. Vīduša V. Kakste V. Krūmiņa