Court dismisses claim for legal fees as they are not separate damages from court participation compensation.

Lietas Nr. A420148921

AA43-0195-25/20

ECLI:LV:ADAT:2025:0625.A420148921.26.S

Administratīvā apgabaltiesa

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2025.gada 25.jūnijā

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā: tiesnese referente Ilze Freimane, tiesneši Agris Dreimanis un Una

Mihailova,

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz sabiedrības ar ierobežotu

atbildību “CORVUS COMPANY” pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru Rīgas brīvostas

pārvalde atlīdzinātu sabiedrībai ar ierobežotu atbildību “CORVUS COMPANY” zaudējumus, sakarā ar sabiedrības

ar ierobežotu atbildību “CORVUS COMPANY” apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2024.gada

22.marta spriedumu daļā, ar kuru noraidīts pieteicējas pieteikums par zaudējumu 14 051 632,75 euro atlīdzināšanu

(13 434 690,75 euro par neiegūto peļņu un 616 942 euro par kuģa uzturēšanas izdevumiem) un zaudējumu 28

971,85 euro atlīdzināšanu (par juridiskajiem izdevumiem).

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicēja sabiedrība ar ierobežotu atbildību “CORVUS COMPANY” vērsās Rīgas brīvostas pārvaldē

(turpmāk – pārvalde), lūdzot noslēgt līgumu par kuģu radīto atkritumu un piesārņoto ūdeņu pieņemšanas

pakalpojumu sniegšanu. Pārvalde ar 2010.gada 25.marta lēmumu Nr. 20 (turpmāk – lēmums Nr. 20) nolēma

nepiekrist slēgt līgumu ar pieteicēju par visa veida atkritumu un piesārņoto ūdeņu, tai skaitā piesārņoto balasta

ūdeņu un tanku mazgājamo ūdeņu pieņemšanas pakalpojumu (turpmāk – strīdus pakalpojumi) sniegšanu Rīgas

ostas teritorijā. Pieteicēja vērsās administratīvajā tiesā. Ar Administratīvās apgabaltiesas 2018.gada 23.marta

spriedumu administratīvajā lietā Nr. A420689310 (turpmāk – pamatlieta) lēmums Nr. 20 atzīts par prettiesisku. Ar

Senāta 2020.gada 3.marta spriedumu Nr. SKA-235/2020 apgabaltiesas spriedums minētajā daļā atstāts negrozīts.

Uzskatot, ka ar lēmumu Nr. 20 ir nodarīti zaudējumi, pieteicēja 2020.gada 15.oktobrī vērsās pārvaldē ar

lūgumu izmaksāt ar lēmumu Nr. 20 nodarītā kaitējuma atlīdzinājumu18 252 336,98 euro (atrautā peļņa 17 399

366,80 euro; kuģa “NEVO” uzturēšana – 852 974,18 euro).

[2] Ar pārvaldes 2021.gada 19.februāra lēmumu Nr. 18 (turpmāk – pārsūdzētais lēmums) pieteicējas lūgums

par nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu noraidīts. Pārsūdzētais lēmums pamatots ar turpmāk minētajiem

argumentiem.

[2.1] Nav konstatējams, ka zaudējumi pieteicējai ir radušies tieši lēmuma Nr. 20 rezultātā. Minētais lēmums

tika atzīts par prettiesisku nevis tādēļ, ka ar to atteikts piešķirt strīdus pakalpojuma sniegšanas tiesības tieši

pieteicējai, bet gan tādēļ, ka šo pakalpojumu sniedzēju izvēle nav organizēta kādā no publisko tiesību jomā

paredzētajām procedūrām (turpmāk – procedūra). Ja laikā, kad pieteicēja lūdza tai piešķirt strīdus pakalpojuma

sniegšanas tiesības, pārvalde būtu rīkojusi kādu no procedūrām, pārvalde strīdus pakalpojumu sniegšanas tiesības

pieteicējai nebūtu piešķīrusi, pamatojoties uz Ostu likuma 18.panta pirmo daļu (pārvalde, slēdzot līgumu par

komercdarbību ostā, ievēro priekšnoteikumu, ka komercsabiedrības dibinātājiem un dalībniekiem jābūt ar labu

reputāciju un stabilu finansiālo stāvokli) un tiem argumentiem, kas tika norādīti pamatlietā un kuri tika atzīti par

tiesiskiem un pamatotiem.

[2.2] Nav pamatoti pieteicējas norādītie zaudējumi, kas saistīti ar kuģa “NEVO” uzturēšanu laikā no

2010.gada 1.aprīļa līdz 2020.gada 30.jūnijam, jo kuģis netika speciāli iegādāts. Ar to ir sniegti pakalpojumi Rīgas

brīvostā jau no 2004.gada 20.jūnija, kā arī pieteicējai bija noslēgti līgumi ar Skultes ostas pārvaldi un Liepājas

speciālās ekonomiskās zonas pārvaldi. Kuģa “NEVO” nolietojuma izmaksas nav uzskatāmas par zaudējumiem.

Sedzot kuģa uzturēšanas izdevumus, bet vienlaikus to neizmantojot, pieteicēja nav veikusi darbības, lai novērstu

zaudējumus. Tādējādi pieteicēja rīkojusies pretēji Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas

likuma (turpmāk – Atlīdzināšanas likums) 10.pantam. Zaudējumu apmēra aprēķini nav ticami. Vairāk nekā piekto

daļu no visiem kuģa uzturēšanas izdevumiem veido jurista pakalpojumu izmaksas, taču nav saprotams, kā šīs

izmaksas ir saistītas ar kuģa uzturēšanu. Turklāt juridiskās palīdzības apjoms, kāds tas varētu būt, ja ņemtu vērā, ka

atlīdzība par juridisko palīdzību ir nosakāma atbilstoši Ministru kabineta 2011.gada 8.novembra noteikumiem Nr.

859 “Noteikumi par privātpersonai atlīdzināmo juridiskās palīdzības izmaksu maksimālo apmēru” (turpmāk –

noteikumi Nr.859), ir apšaubāms.

[2.3] Atbilstoši judikatūrai atrautās peļņas institūta mērķis ir atlīdzināt cietušajam to, ko viņš būtu noteikti

saņēmis, ja prettiesiskā rīcība nebūtu notikusi un zaudējumu atlīdzinājums nevar balstīties uz vispārīgiem

pieņēmumiem par iespējamu notikumu attīstības gaitu, ja prettiesiskais lēmums netiktu pieņemts. Pieteicējai strīdus

pakalpojumu sniegšana netiktu piešķirta arī tad, ja pārvalde būtu rīkojusies tiesiski un pakalpojumu sniedzēja

izvēlei būtu organizējusi kādu no procedūrām. Tāpat pieteicēja nav pamatojusi, kāpēc tās tirgus daļa būtu 50

procentu apmērā.

[3] Nepiekrītot pārsūdzētajam lēmumam, pieteicēja vērsās administratīvajā tiesā, lūdzot atlīdzināt

zaudējumus 14 177 529,74 euro (izdevumus, kas saistīti ar kuģa “NEVO” uzturēšanu par laika posmu no

2010.gada 1.aprīļa līdz 2020.gada 30.jūnijam 742 838,99 euro, ieskaitot arī juridiskos izdevumus; atrauto peļņu par

laika posmu no 2010.gada 1.aprīļa līdz 2020.gada 30.jūnijam 13 434 690,75 euro).

2023.gada 13.septembrī pieteicēja precizēja prasījumu, norādot, ka atsakās no prasījuma par zaudējumu

atlīdzināšanu sakarā ar saņemtajiem juridiskajiem pakalpojumiem 36 031,23 euro, jo tie neatteicas uz juridiskajiem

izdevumiem pamatlietā.

Pieteikumā norādīti turpmāk minētie argumenti.

[3.1] Lēmuma Nr. 20 adresāts bija pieteicēja, un ar šo lēmumu pārvalde atteica slēgt līgumu ar pieteicēju.

Nenoslēdzot šādu līgumu, pārvalde liedza pieteicējai veikt komercdarbību Rīgas brīvostā. Nerīkojot tiesisku

procedūru, pārvalde bija pieļāvusi bezdarbību, ar ko arī nodarīja pieteicējai zaudējumus. Tiesa pamatlietā atzina par

prettiesisku lēmumu Nr. 20, konstatējot arī pārvaldes bezdarbību. Ja pārvalde ar lēmumu Nr. 20 nebūtu prettiesiski

atteikusi noslēgt līgumu ar pieteicēju un nebūtu pieļāvusi prettiesisku bezdarbību, pārvalde būtu noslēgusi līgumu

ar pieteicēju.

[3.2] Pārvalde nepamatoti norāda, ka pieteicēja līguma slēgšanas tiesības nebūtu ieguvusi arī atbilstošas

procedūras rīkošanas gadījumā. Neesot šādām procedūrām, nebija definētas arī attiecīgas pretendentu atlases

prasības, kurām pieteicēja varētu vai nevarētu atbilst. Tāpat pārvalde nepamatoti atsaucas uz pieteicējas neatbilstību

Ostu likuma 18.panta pirmās daļas prasībām, jo atteikums lēmumā Nr. 20 nav balstīts uz minēto tiesību normu, kā

arī tā paredz nepieciešamību vērtēt komersanta dibinātājus un dalībniekus, nevis pašas komercsabiedrības

reputāciju un finansiālo stāvokli. Pārvalde nav norādījusi nevienu pamatotu apgalvojumu, kas būtu attiecināms uz

pieteicējas dalībniekiem un dibinātājiem.

[3.3] Pārvalde ir nepamatoti atsaukusies uz tādiem dokumentiem, kuri sagatavoti laikā no 2009. līdz

2012.gadam jeb dokumentiem, kuri izdoti jau pēc tam, kad pārvaldei bija iestājies pienākums organizēt procedūru

atkritumu pieņemšanas pakalpojumu sniedzēju atlasei (pienākums organizēt procedūru pārvaldei bija jau pirms

tam, kad tā noslēdza līgumu par strīdus pakalpojumu sniegšanu ar SIA “EKO OSTA”, kā arī lemjot par līguma

pagarināšanu ar SIA “EKO OSTA”, kā arī saņemot pieteicējas 2008.gada 20.oktobra iesniegumu). Turklāt līguma

neslēgšana ar pieteicēju, pamatojoties uz pārsūdzētajā lēmumā minētajiem dokumentiem, būtu uzskatāma par

vienlīdzības principa pārkāpumu, jo tādus kritērijus, kādus pārvalde attiecinājusi uz pieteicēju, tā nav attiecinājusi

uz SIA “EKO OSTA”.

[3.4] Pārsūdzētajā lēmumā ir ietverta atsauce uz Valsts policijas Kriminālpolicijas pārvaldes 2012.gada

14.augusta vēstuli, bet pārvalde nav norādījusi, kāda ir šādas vēstules saistība ar pārvaldes jau iepriekš veiktu

prettiesisku bezdarbību. Pārvalde atsaukusies arī uz administratīvā pārkāpuma lietām, taču nav norādījusi, par kādu

pārkāpumu administratīvā atbildība ir piemērota.

[3.5] Pārsūdzētajā lēmumā pārvalde nepamatoti atsaukusies arī uz pārvaldes Kuģošanas departamenta

2012.gada 14.maija vēstuli, jo tā izdota vairāk nekā divus gadus pēc lēmuma Nr. 20 pieņemšanas. Turklāt, ja

pārvalde ar pieteicēju būtu noslēgusi līgumu, pieteicēja būtu iegādājusies papildu iekārtas un palielinājusi savas

darbības jaudu, kā arī būtu lūgusi grozīt pieteicējai izsniegto B kategorijas piesārņojošas darbības atļauju, palielinot

apsaimniekojamo atkritumu apjomu.

[3.6] Pieteicējai nodarītie zaudējumi sastāv gan no tagadējās mantas samazinājuma, gan sagaidāmās peļņas

atrāvuma.

[3.7] Kuģi “NEVO” pieteicēja iegādājās 2008.gada 19.jūnijā. Pakalpojumus Rīgas ostā pieteicēja pirms tam

sniedza, veicot darbības ar autotransportu, bet peldlīdzekļus izmantoja ārpakalpojuma veidā. Pieteicēja mēģināja

uzsākt pakalpojumu sniegšanu arī citās ostās, bet kuģis bija piemērots pakalpojumu sniegšanai tikai Rīgas ostā. Arī

citās ostās sniegtie pakalpojumi netika veikti ar kuģi.

[3.8] Kuģa amortizācijas izmaksas ir uzskatāmas par zaudējumiem, jo pieteicējai nebija iespējas kuģi lietot,

taču kuģis tāpat ik gadu nolietojās un tādējādi zaudēja vērtību. Kuģim, arī stāvot uz vietas, lai tas nebojātos, bija

izmaksas par degvielu un smērvielām, uzturēšanu un remontiem. Izmaksās ietverts arī atalgojums kuģa apkalpei

minimālā sastāvā un pieteicējas administrācijai (aprēķinātas 30 % apmērā), kā arī par juridiskajiem izdevumiem

saistībā ar tiesvedību sakarā ar lēmuma Nr. 20 prettiesiskumu.

[3.9] Atrautās peļņas aprēķinā pieteicēja iekļāvusi trīs pozīcijas: 1) ienākumus un izdevumus par naftu

saturošo kravas tanku mazgājamo ūdeņu / netīro balasta ūdeņu / naftas nosēdumu pēc kravas tanku mazgāšanu

savākšanu (SLOP); 2) ienākumus un izdevumus no sanitārās maksas, kuras ietvaros tiek savākti naftu saturošie

nosēdumi / sateces ūdeņi (SLUDGE /BILGE); 3) ienākumus un izdevumus par naftas saturošiem atkritumiem, kas

iegūti no SLOP un SLUDGE / BILGE realizācijas pēc ūdens masas atdalīšanas.

[3.10] Nosakot atrauto peļņu, pieteicēja pieņēmusi to, ka, sākot ar 2013.gadu, tās tirgus daļa konkrēto

pakalpojumu sniegšanā Rīgas brīvostā būtu 50% (otri 50% – SIA “EKO OSTA”). Savukārt līdz 2013.gadam

pieteicēja modelējusi pakāpenisku tirgus daļas pieaugumu, par pamatu ņemot tirgus daļu, kāda tā bija 2009.gadā.

[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2022.gada 22.marta spriedumu pieteikums apmierināts daļā un

pārvaldei uzlikts pienākums atlīdzināt pieteicējai zaudējumus 4458,10 euro.

[4.1] Tiesa noraidīja pieteikumu daļā par zaudējumu atlīdzināšanu par neiegūto peļņu (13 434 690,75 euro)

un kuģa uzturēšanas izdevumiem (616 942 euro), jo nekonstatēja cēloņsakarību starp pārvaldes prettiesisko rīcību,

izdodot lēmumu Nr. 20, un pieteicējas norādīto neiegūto peļņu un kuģa uzturēšanas izdevumiem. Tiesa norādīja, ka

tai nav pamata secināt, ka, nepieņemot lēmumu Nr. 20 un rīkojot taisnīgu procedūru, līguma slēgšanas tiesības šādā

procedūrā iegūtu tieši pieteicēja vai ka pieteicēja noteikti būtu starp personām, kurām šādas tiesības tiktu piešķirtas.

Zaudējumu atlīdzinājums nevar balstīties uz vispārīgiem pieņēmumiem par iespējamo notikumu gaitu. Tiesai nebija

šaubu, ka kuģa uzturēšana noteiktā stāvoklī var radīt kādas izmaksas. Tomēr ir jāņem vērā, ka cēloņsakarība starp

minētajām izmaksām un pārvaldes prettiesisko rīcību, pieņemot lēmumu Nr. 20, būtu konstatējama tikai tad, ja

pārvaldes tiesiskas rīcības gadījumā šādas izmaksas nebūtu radušās. Tas izriet no Atlīdzināšanas likuma 6.panta

otrajā daļā ietvertās tiesību normas. Taču konkrētus apsvērumus, kādēļ pārvaldes tiesiskas rīcības gadījumā

pieteicējai ar kuģa uzturēšanu saistītās izmaksas nerastos, tā nav norādījusi un arī tiesa šādus apsvērumus

nekonstatēja.

[4.2] Izvērtējot pieteicējas iesniegto rēķinu atšifrējumos norādītās izmaksu pozīcijas kopsakarā ar

dokumentiem, kurus tiesa ieguva no pamatlietas materiāliem, tiesa secināja, ka saistībā ar pieteicējas pārstāvības

nodrošināšanu pamatlietā pieteicējai ir radušies izdevumi 21 374,07 euro, no kuriem atlīdzināmi ir 4458,10 euro.

Tiesa vadījās no noteikumos Nr. 859 noteiktajiem atlīdzināmo izdevumu veidiem un to maksimālā apmēra,

kā arī ņēma vērā, ka ar Satversmes tiesas 2022.gada 25.marta spriedumu lietā Nr.2021-25-03 noteikumu Nr. 859 3.,

4. un 5.punkts (redakcijā, kas bija spēkā no 2015.gada 8.maija līdz 2020.gada 9.aprīlim, un redakcijā, kas ir spēkā

no 2020.gada 10.aprīļa) ir atzīti par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 92.panta pirmajam teikumam,

ciktāl tie neparedz ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā.

Kā orientieri saprātīga atlīdzinājuma noteikšanai tiesa izmantoja Ministru kabineta 2009.gada 22.decembra

noteikumos Nr.1493 “Noteikumi par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības apjomu, samaksas apmēru,

atlīdzināmajiem izdevumiem un to izmaksas kārtību” (turpmāk – noteikumi Nr.1493) norādīto atlīdzināmo

izdevumu apmēru, kā arī konceptuālajā ziņojumā norādīto advokātu atlīdzības par lietas vešanu vienā instancē

apjomu – no 300 euro līdz 3000 euro. Tāpat tiesa lielākajai daļai saskaņā ar noteikumos Nr.859 ietvertajām

prasībām aprēķinātajiem atlīdzināmajiem izdevumiem piemēroja koeficientu 3,5, jo tiesvedība pamatlietā bija

sarežģīta un prasīja lielu resursu ieguldījumu, kā arī tā ilga vairāk nekā 10 gadus.

[5] Par Administratīvās rajona tiesas 2024.gada 22.marta spriedumu daļā, ar kuru noraidīts pieteikums,

pieteicēja iesniedza apelācijas sūdzību un tās precizējumus, atkārtojot pieteikumā minētos argumentus, kā arī

papildus norādot turpmāk minēto.

[5.1] Atlīdzināšanas likuma 7.panta pirmajā daļā noteiktie kritēriji pēc būtības ir identiski Latvijas

civiltiesībās atzītajiem vispārīgajiem zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikumiem un to saturs nosakāms saskaņā

ar attiecīgo kritēriju saturu civiltiesībās. Tiesa kļūdaini sašaurināja lietā nozīmīgo pārvaldes prettiesisko rīcību. Tā

ir izpaudusies ne vien tajā, ka attiecīgo pakalpojumu sniedzējs nav ticis izvēlēts procedūrā, bet arī tajā, ka pārvalde

atteica tieši pieteicējai iespēju slēgt līgumu par strīdus pakalpojumu sniegšanu. Ja pieteicējas lūgums tiktu

apmierināts, pieteicēja varētu šos pakalpojumus sniegt un līdz ar to arī gūt attiecīgo peļņu. Līdz ar to pastāv

cēloniskais sakars starp šo pārvaldes prettiesisko rīcību un pieteicējas zaudējumiem negūtās peļņas veidā.

[5.2] Spriedumā pieļauta kļūda, neņemot vērā apsvērumus par zaudējumiem zaudētas iespējas dēļ.

UNIDROIT principu 7.4.3.panta otrā daļa paredz zaudējumu atlīdzību par iespējas zaudēšanu proporcionāli tam,

cik lielā mērā bija iespējama šīs iespējas iestāšanās. Pat ja pieteicējas iespējas iegūt tiesības sniegt attiecīgos

pakalpojumus novērtējamas ar mazāku iespējamību (mazāku par pieteicējas norādīto tirgus daļas lielumu), tas ir

pamats atrautās peļņas samazināšanai, nevis noraidīšanai vispār. Pieteicējas prasīto atrautās peļņas atlīdzinājumu

tiesa varētu noraidīt tikai tad, ja tā pamatoti secinātu, ka pieteicējai vispār nav bijušas tiesības slēgt līgumu par

attiecīgo pakalpojumu sniegšanu.

[5.3] Kritiski ir vērtējami tiesas argumenti, ka pieteicēja nebūtu ieguvusi tiesības sniegt strīdus

pakalpojumus arī tad, ja tiktu rīkota taisnīga atlases procedūra. Minētais neizriet ne no Konkurences padomes

2012.gada 30.novembra lēmumā Nr. E02-91 (turpmāk – Konkurences padomes 2012.gada 30.novembra lēmums)

norādītā par citiem tirgus dalībniekiem, ne no apstākļa, ka pieteicēja neieguva līguma slēgšanas tiesības pārvaldes

2022.gadā rīkotajā konkursā. Apsvērumi par iespējamiem citiem pakalpojumu sniedzējiem parādās vien atsevišķos

tirgus dalībnieka SIA “EKO OSTA” aizstāvības argumentos. Savukārt rīkotais konkurss 2023.gada beigās tika

pārtraukts. Lietā ir jābalstās uz faktisko situāciju, kāda tā bija 2010.gadā, kad pārvalde piešķīra strīdus pakalpojumu

sniegšanas tiesības tikai SIA “EKO osta”. Rīkojot procedūru 2010.gadā, tajā piedalītos tikai SIA “EKO OSTA” un

pieteicēja. Atziņas par nepieciešamību balstīties uz 2010.gada faktisko situāciju ir izteiktas arī Rīgas pilsētas

Latgales priekšpilsētas tiesas 2019.gada 15.novembra spriedumā lietā Nr.C29319218.

[5.4] Spriedums ir kļūdains arī atrautās peļņas izvērtējumā pēc būtības. Neiegūtās peļņas apmēra

pierādīšana var tikt īstenota bez tiešiem pierādījumiem un tiesai tikai retos gadījumos būs pamats noraidīt prasību

par neiegūtās peļņas atlīdzināšanu, jo ir jānorāda, kādu iemeslu dēļ prasītāja iesniegtais zaudētās peļņas aprēķins ir

tikai varbūtība. Pieteicēja ir pamatojusi zaudējumu apmēru. Konstatējot, ka ar atbildētāja rīcību prasītājam liegta

iespēja iegūt sagaidāmu mantas vērtības pieaugumu, ir pareizi piemērot Civillikuma 1772. un 1779. pantu. Senāts,

atsaucoties uz Eiropas līgumu tiesību principu, ir atzinis, ka atrautās peļņas jēdziens Latvijas tiesībās sakrīt ar

minētā dokumenta 9:501.panta otrajā daļā paredzētajiem nākotnes zaudējumiem (en. – future loss), kas ir nevis

nodrošināmi, bet gan ir atlīdzināmi, ja to iestāšanās ir ar lielu ticamības pakāpi un ir nosakāms to apjoms. Minētās

atziņas savā praksē ir piemērojusi arī Rīgas apgabaltiesa lietā Nr. C33250319. Pieteicēja ir pamatojusi abus

kritērijus – bija saprātīgi ticams, ka peļņa būtu tikusi atrauta, ja nenotiktu prettiesiskā rīcība, kā arī bija nosakāms

konkrēts to apjoms.

[5.5] Tiesai bija “jāapgāž” iesniegto pierādījumu radītais pieņēmums, ka peļņa ir tikusi atrauta, nevis

jāuzliek pieteicējai nepārvarams slieksnis atrautās peļņas pierādīšanai. Pretējā gadījumā personu tiesības uz tādu

zaudējumu atgūšanu, kas izpaužas kā atrautā peļņa, faktiski kļūtu neefektīvas un pat bezjēdzīgas. Šāda tiesību

piemērošana pārkāptu personu pamattiesības.

[5.6] Tiesa, novērtējot cēlonisko sakaru starp pārvaldes prettiesisko rīcību un pieteicējas zaudējumiem, ir

kļūdījusies gan prettiesiskās rīcības noteikšanā, gan atrautās peļņas kritēriju vērtējumā, gan arī ir ignorējusi

apsvērumus par zaudējumu atlīdzību iespējas zuduma dēļ.

[5.7] Tiesa pareizi norāda, ka kuģa uzturēšanas izdevumi pieteicējai rastos jebkurā gadījumā. Tomēr, ja

pārvalde rīkotos tiesiski, pieteicējai būtu bijusi iespēja iegūt tiesības slēgt līgumu par strīdus pakalpojumu

sniegšanu un secīgi būtu iespējas segt kuģa uzturēšanas izmaksas no ieņēmumiem par attiecīgo pakalpojumu

sniegšanu, tādējādi preventīvi novēršot tā tagadējās mantas samazinājumu. Šāda pieeja atbilst arī tiesību doktrīnā

paustajai “starpības teorijai”, atbilstoši kurai ar zaudējumiem saprot starpību starp diviem cietušā mantas

stāvokļiem, t.i., starpību starp cietušā mantas faktisko stāvokli pēc zaudējumus izraisījušās prettiesiskās rīcības

izdarīšanas un to viņa mantas hipotētisko (paredzamo) stāvokli, kāds būtu bijis tad, ja šāda rīcība netiktu izdarīta.

[5.8] Tiesa nepamatoti ir ierobežojusi pieteicējas izdevumu 21 374,07 euro atlīdzināšanu par juridisko

palīdzību pamatlietā (piespriesti vien 4458,10 euro), kaut arī tā spriedumā atsaucas uz Satversmes tiesas 2022.gada

29.marta sprieduma lietā Nr.2021-25-03 paustajām atziņām. Tiesa nepamatoti ir piemērojusi attiecīgo Ministru

kabineta noteikumu ierobežojumus un koeficientus. Taisnīgs atrisinājums pamatlietā nebūtu ticis panākts, ja tās

risināšanā pieteicēja nebūtu ieguldījusi attiecīgo juridiskās palīdzības izdevumu summu to faktiskajā apmērā 21

374,07 euro. Satversmes tiesa ar savu spriedumu nebija iecerējusi vien formāli paplašināt personu iespējas un

tiesības atgūt administratīvajā procesā iestādē un tiesā izcēlušos juridiskās palīdzības zaudējumus, jo praksē

sarežģītus strīdus ar valsti vai tās iestādēm varētu risināt tikai pieteicēji ar ievērojamiem brīviem finansiāliem un

laika resursiem. Turklāt ir jāņem vērā, ka pārvalde veic pilnīgi patstāvīgu saimniecisko darbību. Šajā situācijā

kritiski vērtējams, vai pastāv jebkāds leģitīms mērķis pieteicējai atlīdzināmās summas saprātīgai ierobežošanai, jo

ar šādu soli netiek viennozīmīgi garantēta vai pasargāta valsts budžeta līdzekļu efektīva izlietošana, kas bija

likumdevēja galvenais pretarguments Satversmes tiesas spriedumā. Pieteicējas zaudējumu atlīdzināšanai

nevajadzētu atšķirties no cita veida zaudējumu atlīdzināšanas. Arī juridiskās palīdzības izdevumiem var piemērot

“starpības teoriju”.

[5.9] Tiesa nepamatoti ir noraidījusi pieteicējas juridiskās palīdzības izdevumu 12 055,88 euro atlīdzināšanu

saistībā ar Konkurences padomes lietu, jo arī tā bija saistīta ar pārvaldes izvēli strīdus pakalpojumu sniegšanas

tiesības piešķirt SIA “EKO OSTA”. Konkurences padomes 2012.gada 30.novembra lēmumā konstatēta dominējoša

stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu SIA “EKO OSTA” darbībās, kas izpaudās kā atteikums pagarināt esošo vai slēgt

analoģisku jaunu vienošanos ar pieteicēju par kuģu radīto naftas atkritumu pieņemšanu. Ja pārvalde nebūtu

izvēlējusies minēto pakalpojumu sniegšanas tiesības piešķirt tikai SIA “EKO OSTA”, pieteicējai nenāktos aizstāvēt

savas tiesības ne pamatlietā, ne šajā lietā, ne arī vērsties Konkurences padomē.

[6] Pārvalde paskaidrojumā par apelācijas sūdzību norāda, ka uzskata apelācijas sūdzību par nepamatotu un

lūdz pieteikumu pārsūdzētajā daļā noraidīt. Paskaidrojumā norādīti turpmāk minētie argumenti.

[6.1] Tas vien, ka tiesa lēmumu Nr. 20 atzina par prettiesisku, nav pamats, lai konstatētu zaudējumu

atlīdzināšanas tiesību esību. Atbilstoši Atlīdzināšanas likuma 6.panta pirmajai daļai nepieciešams konstatēt arī

cēloņsakarību starp iestādes prettiesisko administratīvo aktu un cietušajam nodarītajiem zaudējumiem. No

sprieduma pamatlietā neizriet, ka lēmums Nr. 20 ir prettiesisks tādēļ, ka ar to pakalpojumu sniegšanas tiesības nav

piešķirtas pieteicējai, kas šādā gadījumā radītu cēloņsakarību starp lēmumu Nr. 20 un pieteicējas norādītajiem

zaudējumiem. Tāpat no sprieduma pamatlietā neizriet, ka pārvaldei bija pienākums pakalpojumu sniegšanas

tiesības piešķirt tieši pieteicējai un ka tai bija pamats rēķināties ar šādu pakalpojumu sniegšanas tiesību iegūšanu.

Pakalpojumu sniedzēja izvēle, pārvaldei noslēdzot līgumu ar SIA “EKO OSTA”, bija notikusi jau pirms lēmuma

Nr. 20 izdošanas, un lēmums Nr. 20 nebija tas administratīvais akts, ar kuru tika nolemts nerīkot pakalpojumu

sniedzēja atlases procedūru.

[6.2] No Satversmes tiesas 2012.gada 6.decembra sprieduma lietā Nr. 2012-01-01 13.punktā un

Administratīvās apgabaltiesas 2020.gada 21.oktobra sprieduma pamatlietā 8.punktā norādītā izriet, ka procedūras

nerīkošana un ar to saistītie zaudējumu atlīdzinājuma jautājumi ir vērtējami kā tādi, kas izriet no publisko

iepirkumu tiesībām. Pakalpojuma sniedzēja izvēles stadijā līgumu tiesības nav piemērojamas, un attiecīgi šajā lietā

nav izmantojamas arī pieteicējas minētās tiesu prakses atziņas, kas izriet no starptautisko komerctiesību dokumentu

piemērošanas. Procedūras nerīkošanai publisko tiesību jomā nav piemērojami UNIDROIT principi. Principu

preambula noteic, ka abām līgumslēdzējām pusēm ir jādod sava piekrišana, ka to noslēgtais līgums ir atbilstošs

minētajiem principiem. Konkrētajā situācijā nepastāv komerclīgums (arī pat ne publisko tiesību līgums), attiecīgi

nepastāv arī pušu vienošanās par UNIDROIT principu piemērošanu.

[6.3] Cēloņsakarība kā kaitējuma atlīdzināšanas priekšnoteikums valsts atbildības jomā atšķiras no

civiltiesībās lietotā cēloņsakarības jēdziena. Atlīdzināšanas likuma 6.panta pirmajā daļā ietvertā cēloņsakarības

definīcija satur noteikumu, ka cēloņsakarībai jābūt tiešai, taču Civillikumā tādas nav. Atlīdzināms ir tikai tāds

kaitējums, kurš ir prettiesiskas rīcības tiešās sekas. Pieteicējas aprēķinātie zaudējumi nav cēloniskā sakarā ar

pārvaldes pieļauto bezdarbību, neorganizējot pakalpojumu sniedzēja atlases procedūru. Savukārt pati šī bezdarbība

nevar būt pamats pieteicējai prasīt zaudējumu atlīdzinājumu, jo kopš tās pielaišanas brīža jau sen ir notecējis

Atlīdzināšanas likuma 17.panta pirmajā daļā noteiktais piecu gadu procesuālais termiņš, kādā privātpersonai ir

tiesības iesniegt iesniegumu par zaudējumu atlīdzinājumu sakarā ar iestādes prettiesisku rīcību (bezdarbību).

[6.4] No tiesu prakses izriet, ka neiegūto peļņu cietušais var prasīt tikai tad, ja, neesot pārkāpumam publiskā

iepirkuma procedūrā, tam vajadzēja saņemt publiskā iepirkuma līguma slēgšanas (izpildījuma) tiesības un viņam

tiktu šādas tiesības piešķirtas. Šajā lietā tiesa to nekonstatēja.

[6.5] Ja pretendentu atlases procedūra 2010.gadā būtu rīkota, tad piemērotākā varētu būt bijusi atklāta

konkursa procedūra. Šajā laikā pieteicējai nebūtu bijis pamats rēķināties, ka konkursā piedalītos tikai pieteicēja un

SIA “EKO OSTA”.

[6.6] Pārvalde bija gatava noslēgt līgumu ar pieteicēju par piesārņoto balasta ūdeņu un tanku mazgājamo

ūdeņu savākšanu un nodošanu attīrīšanas iekārtās, ja pieteicēja būtu papildinājusi savu biznesa plānu, sniegusi

trūkstošo informāciju un iesniegusi vairākus dokumentus. Pieteicēja trūkumus nenovērsa.

[6.7] Ja 2008. – 2010.gadā tiktu rīkota procedūra, kurā tiktu izvēlēts strīdus pakalpojumu sniedzējs,

pieteicēja tajā nevarētu uzvarēt turpmāk norādīto apsvērumu dēļ.

[6.7.1] Pieteicējai nebija nepieciešamo atļauju (atļauju pietiekamā apmērā) un tiesiski iegūtas pieredzes

strīdus pakalpojumu sniegšanai. Turklāt nav pamata atzīt, ka pieteicēja jebkurā brīdī varēja saņemt atļauju

atkritumu apjoma palielināšanai.

[6.7.2] Pieteicējas rīcībā 2009. un 2010.gadā nebija ne tehnikas, ne arī būvju un iekārtu naftas atkritumu,

naftas nogulšņu un ar naftas produktiem piesārņoto ūdeņu pārstrādei un utilizācijai. Tāpat pieteicējai nebija iespējas

nodot atkritumus pārstrādei.

[6.7.3] Gan pašai pieteicējai, gan tās dalībniekam un valdes loceklim bija reputācijas problēmas.

[6.8] Pieteicējas veiktais negūtās peļņas aprēķins nevar tikt atzīts kā tāda pieteicējas neiegūtā peļņa, kuru tā

noteikti būtu saņēmusi un kuras esība un apmērs ir konkrēti pamatots un pierādīts, kā to paredz judikatūra.

Pieteicējas tirgus daļa Rīgas brīvostas atkritumu apsaimniekošanas tirgū nevarētu sasniegt 50% – pieteicējai nebija

ne atļaujas, ne kapacitātes darbībai šādā apmērā.

Pieteicēja neiegūtās peļņas aprēķinu, kas saistīts ar naftas saturošo atkritumu realizāciju, pamatojusi ar

pierādījumiem, kas nav attiecināmi uz šo lietu (tie attiecas uz cita veida atkritumiem), kā arī nav pierādījusi, ka tā

šādu atkritumu savākšanas, attīrīšanas un realizācijas rezultātā patiešām varētu gūt peļņu, kas nelielā naftas

produktu satura dēļ šajos atkritumos ir apšaubāmi. Pārvaldes aprēķini, nosakot iespējamo pieteicējas atrauto peļņu,

liecina, ka pieteicēja nebūtu guvusi peļņu, bet cietusi zaudējumus 204 903,53 euro.

[6.9] Pieteicēja nav pierādījusi cēloņsakarību starp tās prettiesisko rīcību – procedūras nerīkošanu publisko

tiesību jomā – un pieteicējas izdevumiem kuģa uzturēšanai. Pieteicēja nav pierādījusi, ka tā iegādājusies kuģi

NEVO 2008.gada 18.jūnijā ar mērķi Rīgas ostā savākt visu veidu atkritumus un piesārņotos ūdeņus.

Pieteicēja arī nav pierādījusi, ka kuģis NEVO varēja tikt izmantots vienīgi Rīgas ostā.

Pieteicējai atļautā atkritumu apjoma savākšanai nebija nepieciešama kuģa iegāde, kā arī konkrētajam kuģim

nebija spēju uzņemt visa veida atkritumus. Pieteicēja nav arī veikusi darbības, lai samazinātu zaudējumus,

piemēram, savlaicīgu kuģa ekspluatēšanas apturēšanu. Pieteicēja nevarēja paļauties uz līguma slēgšanas tiesību

iegūšanu, tādēļ kuģa iegāde ir vērtējama kā apzināta rīcība, ar kuru ir veicināta zaudējumu rašanās. Šādi zaudējumi

atbilstoši Atlīdzināšanas likuma 12.panta otrajai daļai kopsakarā ar 10.panta otro daļu nav atlīdzināmi.

[6.10] Tiesa ir pamatoti atzinusi, ka pie atlīdzināmajām kuģa uzturēšanas izmaksām nav pieskaitāmas

izmaksas par juridisko palīdzību, kuru tā bija saņēmusi saistībā ar tiesvedību par lēmuma Nr. 20 atzīšanu par

prettiesisku, un tādēļ zaudējumus, kas saistīti ar izmaksām par juridiskās palīdzības nodrošināšanu tiesa vērtēja

atsevišķi. Pārvalde piekrīt tiesas secinājumam, ka izmaksas, kas pieteicējai radušās saistībā ar tās pārstāvības

nodrošināšanu administratīvajā lietā Nr. A420689310, ir atlīdzināmas pieteicējai 4458,10 euro apmērā.

[7] Lietā tika noteikta arī tiesas sēde atsevišķu procesuālo darbību veikšanai – administratīvā procesa

dalībnieku paskaidrojumu uzklausīšanai un atbilžu uz tiesas jautājumu sniegšanai.

Pieteicējas pārstāvis tiesas sēdē uzturēja apelācijas sūdzībā norādītos argumentus.

Pārvaldes pārstāvji uzturēja apgabaltiesai sniegtos paskaidrojumus, kā arī norādīja, ka nav pamata

atlīdzinājuma izmaksai lielākā apmērā, nekā to jau piesprieda pirmās instances tiesa.

Motīvu daļa

[8] Pārbaudījusi administratīvās lietas materiālus un administratīvā procesa dalībnieku argumentus,

Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pieteicējas apelācijas sūdzība nav pamatota.

[9] Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesas spriedumā sniegtā argumentācija, ciktāl tā

attiecas uz jautājumu par neiegūto peļņu un kuģa uzturēšanas izdevumiem (pirmās instances sprieduma

7.-12.punkts), ir pareiza un pilnībā pietiekama, apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307.panta

ceturto daļu pievienojas Administratīvās rajona tiesas sprieduma motivācijai.

Pirmās instances tiesa ir pareizi atzinusi, ka nav pamata secināt, ka, nepieņemot lēmumu Nr. 20 un rīkojot

taisnīgu atlases procedūru līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai, līguma slēgšanas tiesības šādā procedūrā iegūtu

tieši pieteicēja vai ka pieteicēja noteikti būtu starp personām, kurām šādas tiesības tiktu piešķirtas. Līdz ar to nav

arī pamata atzīt, ka pieteicējas norādītā peļņa būtu tāda, kuru pārvaldes tiesiskas rīcības gadījumā pieteicēja tiešām

pamatoti un reāli varēja sagaidīt. Ņemot vērā minēto, nav konstatējama cēloņsakarība starp pieteicējas norādīto

neiegūto peļņu un pārvaldes prettiesisko rīcību, pieņemot lēmumu Nr. 20, nevis rīkojot taisnīgu atlases procedūru

līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai.

Tāpat pirmās instances tiesa pareizi atzinusi, ka nav pamata atlīdzināt tagadējās mantas samazinājumu, kas

saistīts ar kuģa “NEVO” uzturēšanas izmaksu segšanu. Tā kā šie izdevumi pieteicējai būtu radušies arī ostas

pārvaldes tiesiskas rīcības gadījumā, tie nav cēloņsakarīgi saistīti ar ostas pārvaldes prettiesisko rīcību.

Savukārt par pieteicējas argumentiem, kas norādīti apelācijas sūdzībā un lietas izskatīšanas gaitā

Administratīvajā apgabaltiesā, norādāms turpmāk minētais.

Lietā nozīmīgā prettiesiskā rīcība

[10] Pieteicēja uzskata, ka pamatlietā ir ticis atzīts, ka pārvaldes prettiesiskā rīcība ir izpaudusies ne vien

tajā, ka attiecīgo pakalpojumu sniedzējs nav ticis izvēlēts atklātā, pārredzamā, nediskriminējošā un objektīvā

procedūrā, bet arī tajā, ka pārvalde atteica pieteicējai iespēju slēgt līgumu par attiecīgo pakalpojumu sniegšanu.

Apgabaltiesa tam nepiekrīt.

Ar Administratīvās apgabaltiesas 2018.gada 23.marta spriedumu pamatlietā nospriests atzīt par prettiesisku

lēmumu Nr. 20. Apelācijas sūdzībā, nepilnīgi citējot Senāta 2020.gada 3.marta sprieduma 8.punktu pamatlietā, tiek

kļūdaini atspoguļots Administratīvās apgabaltiesas 2018.gada 23.marta sprieduma saturs un Senāta vērtējums par

to.

Senāta 2020.gada 3.marta sprieduma 8.punktā pamatlietā ir norādīts, ka apgabaltiesa ir atzinusi, ka

pārvalde, atsakot pieteicējai iespēju slēgt līgumu par strīdus pakalpojumu sniegšanu, ir rīkojusies prettiesiski, jo

jautājums par šo pakalpojumu sniegšanas tiesību piešķiršanu pārvaldē risināts patvaļīgi, neievērojot prasību

pakalpojumu sniedzēju izvēlēties atklātā, pārredzamā, nediskriminējošā un objektīvā procedūrā. Tādējādi jautājums

par līguma slēgšanu ar pieteicēju nepārprotami ir sasaistīts ar taisnīgās atlases procedūra rīkošanu.

Minētā Senāta sprieduma 26.punktā ir arī plašāk norādīts tas, kā tiesvedības gaitā ir notikusi ar pieteikuma

pamatu saistīto argumentu attīstība. Proti, pieteicēja tiesā sākotnēji bija vērsusies ar prasījumu par tāda līguma

noslēgšanu, ar kuru pieteicējai tiktu piešķirtas tiesības sniegt Rīgas ostas teritorijā strīdus pakalpojumus.

Tiesvedības gaitā, saprotot, ka strīdus pakalpojumu sniegšanas tiesību piešķiršanai jānotiek taisnīgā atlases

procedūrā, pieteicēja vairs neuzstāja uz to, lai tiesa uzdotu pārvaldei noslēgt ar pieteicēju līgumu, bet gan prasīja,

lai tiesa uzdod pārvaldei organizēt procedūru, kuras ietvaros pieteicēja varētu pretendēt uz līguma noslēgšanu.

Senāts atzina, ka tādējādi pieteicēja ir precizējusi savu pieteikumu atbilstoši tam, kā visefektīvāk varētu sasniegt to

mērķi, kura dēļ pieteicēja ir vērsusies tiesā.

Ņemot vērā minēto, apelācijas sūdzībā nepamatoti norādīts, ka pirmās instances tiesa ir kļūdaini

sašaurinājusi lietā nozīmīgo prettiesisko rīcību.

Par atlīdzinājumu zaudētās iespējas dēļ

[11] Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 294.panta pirmajai daļai apelācijas sūdzībā nedrīkst grozīt

pieteikuma priekšmetu vai pamatu, ietvert jaunus prasījumus, kas nav pieteikti pirmās instances tiesā. Tādējādi

apelācijas instances tiesā tiek izskatīti tikai tādi prasījuma pamati, kas bija pieteikti un izskatīti pirmās instances

tiesā.

Pieteicējas 2021.gada 22.marta pieteikumā tiek izteikts lūgums atlīdzināt pieteicējai radītos mantiskos

zaudējumus: 1) izdevumus, kas saistīti ar kuģa “NEVO” uzturēšanu; 2) atrauto peļņu.

Līdz ar to vispirms apgabaltiesa pievērsīsies tam, vai prasījums par atlīdzinājumu zaudētās iespējas dēļ nav

uzskatāms par jaunu atlīdzinājuma pamatu.

[12] Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā ir atzīts, ka prasījums atlīdzināt iespējas zaudēšanu ir jauns

zaudējuma pamats (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2023.gada 21.decembra sprieduma lietā “United Parcel

Service/Komisija”, C‑297/22 P, ECLI:EU:C:2023:1027, 69.punktu). Tas, ka ir nošķirama iespējas noslēgt līgumu

zaudēšanas atlīdzināšana no paša līguma zaudēšanas atlīdzināšanas, izriet arī no Vispārējās tiesas prakses

(Vispārējās tiesas 2011.gada 20.septembra spriedums lietā”Evropaïki Dynamiki/EIB”, T-461/08,

ECLI:EU:T:2011:494, 210.punkts). Apgabaltiesa nesaskata pamatu, kādēļ, no vienas puses, atzīstot Eiropas

Savienības tiesībās balstīto secinājumu, ka nav pieļaujams tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums vai prakse, ar kuru

principiāli tiek liegta iespēja pretendentam, kas izslēgts no publiskā iepirkuma procedūras līgumslēdzējas iestādes

prettiesiska lēmuma dēļ, saņemt atlīdzību par zaudējumiem, kuri radušies, zaudējot iespēju piedalīties šajā

procedūrā, lai iegūtu attiecīgo līgumu (Eiropas Savienības Tiesas 2024.gada 6.jūnija spriedums lietā

“INGSTEEL”, C-547/22, ECLI:EU:C:2024:478), no otras puses, netiktu piemērotas iepriekš norādītās atziņas, ka

ir nošķirama iespējas noslēgt līgumu zaudēšanas atlīdzināšana no paša līguma zaudēšanas atlīdzināšanas.

[13] No pieteicējas paskaidrojumiem tiesas sēdē apgabaltiesā kopsakarā ar pieteicējas 2025.gada 27.maija

debašu runā norādīto (lietas 30.sējuma 53.-54.lapa) izriet pieteicējas viedoklis, ka Latvijas tiesībās iespējas zudums

nav atsevišķs zaudējumu prasījuma pamats, bet gan Eiropas Savienības tiesību ieviests negūtās peļņas jēdziena

paplašinājums vai atzars. Pieteicējas ieskatā, šāds secinājums citstarp izriet no Senāta 2024.gada 27.decembra

spriedumā lietā Nr. SKA-297/2024, ECLI:LV:AT:2024:1227.A420340016.19.S, norādītā.

Apgabaltiesa nepiekrīt, ka minētajā Senāta spriedumā būtu izdarīti šādi secinājumi.

Vispirms norādāms, ka Senāta spriedums taisīts lietā, kur pieteicēja vērsās tiesā ar prasījumu atlīdzināt

neiegūto peļņu, un Senāta spriedumā norādītais ir aplūkojams kontekstā ar konkrētajā lietā identificēto galveno

strīda jautājumu – neiegūtās peļņas pierādīšanas standartu. Senāta sprieduma 7.punktā ir atsauce uz Eiropas

Savienības Tiesas praksē atzīto attiecībā uz zaudēto iespēju piedalīties līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas

procedūrā (Eiropas Savienības Tiesas 2024.gada 6.jūnija spriedumu lietā “INGSTEEL”,

C-547/22). Tomēr šajā sprieduma punktā Senāts ir nepārprotami norādījis, ka tas ir viens no kaitējuma veidiem, un

no sprieduma argumentācijas izriet, ka atsauce uz minēto Eiropas Savienības Tiesas praksi izdarīta, lai tālāk

secinātu, ka no Eiropas Savienības tiesībām izriet prasība izveidot tādu nacionālo publisko iepirkumu uzraudzības

sistēmu, kas privātpersonai paredz efektīvu tiesību aizsardzības mehānismu gadījumos, kad tai publisko iepirkumu

jomā pieļauto pārkāpumu dēļ tiek nodarīts kaitējums. Tādējādi no minētā sprieduma neizriet, ka Senāts būtu atzinis,

ka atlīdzinājums par zaudēto iespēju būtu aplūkojams kā neiegūtās peļņas jēdziena paplašinājums.

[14] Apelācijas sūdzības 13.punktā ir norādīts, ka pirmās instances tiesas spriedumā nav pievērsta uzmanība

tam, ka pieteikuma 27. un turpmākajos punktos atrautā peļņā tiek aplēsta nevis kā visa peļņa, bet gan kā daļa no

peļņas par attiecīgo pakalpojumu sniegšanu, kas pēc būtības atbilst pieejai par zaudējumu atlīdzību par iespējas

zaudēšanu.

No minētā var saprast, ka pieteicēja mēģina argumentēt, ka jau pieteikumā kā atlīdzinājuma pamats bija

iezīmēta zaudētā iespēja piedalīties līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā. Tomēr no pieteikuma satura

tas neizriet.

Pieteikumā ir norādīta sadaļa “Atrautā peļņa”, kuras 26.punktā ir norādīts, ka, nepastāvot lēmumam Nr. 20,

pieteicējai tiktu piešķirtas tiesības sniegt strīdus pakalpojumus Rīgas ostā un notikumu parastās attīstības gaitā

pieteicēja būtu guvusi peļņu no pakalpojumu sniegšanas. Tālāk, pieteikuma 27.punktā, tiek norādīts, ka nav

izslēgts, ka konkrētajā tirgū var darboties vairāki uzņēmumi, tostarp arī SIA “EKO OSTA”, līdz ar to pieteicēja

pieņem, ka, sākot ar 2013.gadu, pieteicējas tirgus daļa būtu ap 50 %, bet līdz tam pieteicējas tirgus daļa būtu

mazāka.

No šīs pieteicējas argumentācijas nevar izdarīt secinājumu, ka pieteikumā būtu norādīts, ka atlīdzinājums

būtu ticis attiecināts uz iespējas zaudēšanu. Tas vien, ka zaudējumu aplēses tiek izteiktas kā daļa no peļņas,

neliecina, ka pieteicēja būtu vērsusies nevis ar prasījumu par neiegūtās peļņas atlīdzināšanu, bet gan ar prasījumu

atlīdzināt zaudēto iespēju piedalīties līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā.

Par pieteicējas iespēju uzvarēt konkursā

[15] No apelācijas sūdzības izriet, ka pieteicēja nepiekrīt pirmās instances atzītajam, ka nav pamata secināt,

ka, nepieņemot lēmumu Nr. 20 un rīkojot taisnīgu atlases procedūru līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai, līguma

slēgšanas tiesības šādā procedūrā iegūtu tieši pieteicēja vai ka pieteicēja noteikti būtu starp personām, kurām šādas

tiesības tiktu piešķirtas. Vienlaikus, sniedzot paskaidrojumu tiesas sēdē apgabaltiesā un atbildot uz tiesas jautājumu,

vai, pieteicējas ieskatā, līdz paticamības pakāpei ir iespējams pierādīt to, ka taisnīgas procedūras rezultātā

pieteicējai līguma slēgšanas tiesības būtu tikušas piešķirtas, pieteicēja izvairījās sniegt konkrētu atbildi. Pēc būtības

pieteicēja argumentēja, ka zaudētās iespējas kontekstā nav nepieciešams konstatēt, ka pieteicēja noteikti būtu

ieguvusi strīdus līguma slēgšanas tiesības (apgabaltiesas 2025.gada 15.aprīļa tiesas sēdes audioieraksts, 01.13.47-

01.22.25). Tomēr, kā tika norādīts jau iepriekš, tad zaudētā iespēja kā atlīdzinājuma pamats nav ticis izvirzīts

pirmās instances tiesā. Līdz ar to apgabaltiesa šādā kontekstā pieteicējas prasījumu par atlīdzinājumu nevērtē.

[16] Pieteicējas 2025.gada 11.aprīļa paskaidrojumos norādīts, ka šīs lietas ietvaros ir vērtējams arī jautājums

par to, vai stacionāro attīrīšanas iekārtu ilgtermiņa piešķiršana nomā SIA “EKO OSTA” nav uzskatāma par

pārvaldes īstenotu nelikumīgu valsts atbalstu.

Pat ja piekristu pieteicējas debašu runā norādītajam, ka valsts atbalsta atzīšana nav uzskatāma par jaunu

prasījumu šīs lietas ietvaros, bet gan kā papildu apsvērums tam, kādēļ pieteicējas iespējas uzvarēt tika prettiesiski

samazinātas, tomēr arī tad tas ir vērtējams kā jauns pamats, kas pirmās instances tiesā nav ticis izvirzīts vērtēts un

attiecīgi atbilstoši Administratīvā procesa likuma 294.panta panta pirmajai daļai nav pieļaujams apelācijas instances

tiesā. Līdz ar to apgabaltiesa nepievērsīsies pieteicējas argumentiem saistībā ar valsts atbalstu.

[17] Var piekrist pieteicējas apelācijas sūdzībā norādītajam, ka no Konkurences padomes 2012.gada

30.novembra lēmuma nav gūstams nepārprotams apliecinājums par tirgus dalībniekiem, kas noteikti būtu

piedalījušies taisnīgā atlases procedūrā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai. Tomēr apgabaltiesai nav šaubu, ka

šajā procedūrā bez pieteicējas piedalītos vēl vismaz viens tirgus dalībnieks – SIA “EKO OSTA” (pēc

reorganizācijas – SIA “OIL RECOVERY”). Šis tirgus dalībnieks sniedza strīdus pakalpojumus pamatlietas

izskatīšanas laikā un ir piedalījies visās atlases procedūrās pēc tam, kad pamatlietas izskatīšana noslēdzās. No

informācijas e-iepirkumu sistēmā Iepirkumu uzraudzības biroja mājaslapā secināms, ka vairākās procedūrās ir

piedalījušies arī vēl citi pretendenti. Piemēram, atklātos konkursos “Kuģu radīto atkritumu pieņemšanas

pakalpojums” (iepirkuma identifikācijas Nr. RBP 2022/62 un Nr. RBP 2024/23) piedalījās arī SIA “eSYS PRO”,

bet iepirkumā ar identifikācijas Nr. RBP 2021/1A gan SIA “eSYS PRO”, gan SIA “Jadis”).

Lietā nav strīda, ka no visiem konkursiem, kuros tika atvērti piedāvājumi, pieteicēja lētāko cenu piedāvāja

tikai vienā atklātajā konkursā – “Kuģu radīto atkritumu pieņemšanas un utilizācijas pakalpojums” (identifikācijas

Nr. 2024/43). Tomēr atbilstoši lietā iesniegtajam pārvaldes Iepirkumu komisijas sēdes 2025.gada 8.maija

protokolam Nr. 4-31.147/12, kā arī e-iepirkumu sistēmā ievietotam 2025.gada 26.maija Iepirkumu procedūras

ziņojumam Nr. 4-31.147/14 pieteicēja no iepirkumu procedūras ir izslēgta. Iepirkumu uzraudzības biroja mājaslapā

2025.gada 29.maijā ir publicēts paziņojums, ka pieteicēja ir iesniegusi sūdzību un sūdzība ir pieņemta izskatīšanai.

Lai arī brīdī, kad lietas izskatīšanas pēc būtības apgabaltiesā tiek pabeigta, nav zināms sūdzības izskatīšanas

rezultāts, vairāku pretendentu esība un tas, ka tikai vienā no gadījumiem pieteicēja ir piedāvājusi lētāko cenu,

nedod pamatu apgabaltiesai konstatēt, ka notikumu parastās attīstības gaitā, neesot prettiesiskajam lēmumam Nr.

20, pieteicēja būtu ieguvusi līguma slēgšanas tiesības.

[18] Senāta 2020.gada 3.marta spriedumā pamatlietā norādīts, ka atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes

2017.gada 15.februāra regulas Nr. 2017/352, ar ko izveido ostas pakalpojumu sniegšanas sistēmu un kopīgos

noteikumus par ostu finanšu pārredzamību (turpmāk – Ostas regula) preambulas 4., 11., 13., 20. apsvērumam un

regulas 6.pantam vispārīgi ostas pakalpojumu sniegšanas iespējām būtu jābūt pieejamām vairākiem pakalpojumu

sniedzējiem, ja vien tie atbilst minimālajām prasībām, kādas nepieciešamas, lai ostas pakalpojumu tiktu sniegtu

kvalitatīvi. Ostas pakalpojumu sniedzēju skaita ierobežošana ir izņēmums, kas pieļaujams tikai tādā gadījumā, ja

pastāv objektīvi regulā paredzēti apstākļi. Līdz ar to pieteicējai, ja vien netiek pierādīts, ka Rīgas ostas gadījumā ir

iestājies kāds no Ostas regulas 6.panta pirmajā daļā paredzētajiem gadījumiem, ir pamats sagaidīt, ka piekļuve ostas

pakalpojumu sniegšanai ir iespējama vairākiem komersantiem (Senāta 2020.gada 4.marta sprieduma lietā Nr.

235/2020, ECLI:LV:AT:2020:0303.A420689310.8.S, 30.punkts).

Apgabaltiesa secina, ka jautājums par to, vai iepirkuma priekšmets būtu dalāms daļās, izdalot atsevišķi

pakalpojumus par katra veida atkritumu apsaimniekošanu, un tas, vai pastāv kāds no Ostas regulas 6.panta pirmajā

daļā paredzētajiem gadījumiem, ir vērtēts Iepirkumu uzraudzības birojā, izskatot pieteicējas sūdzību 2022.gada

31.janvārī (lēmums Nr. Nr.4-2.2/22-3) saistībā ar atklāto konkursu “Kuģu radīto atkritumu pieņemšanas

pakalpojums” (id.Nr. RBP 2021/1A) un 2025.gada 14.martā (lēmums Nr. 4-2.2/25-4/2) saistībā ar atklāto konkursu

“Kuģu radīto atkritumu pieņemšanas un utilizācijas pakalpojums” (id.Nr. RBP 2024/43).

Par Abām sūdzībām Iepirkumu uzraudzības biroja Iesniegumu izskatīšanas komisija secināja, ka iepirkuma

priekšmeta nedalīšanu daļās tiek pamatota gan ar pakalpojuma izpildes specifiku saistītiem apstākļiem (efektīvāka

(ātrāka) pakalpojuma sniegšana klientiem (kuģiem)), gan arī ar dažādu risku novēršanu, akcentējot arī vides risku

novēršanu, kā pamatā ir saskatāmi racionāli un ekonomiski apsvērumi. Komisija secināja, ka norādītais

pamatojums atbilst arī Ostas regulas 6.panta pirmajā daļā norādītajiem gadījumiem, kad ostas pārvaldes iestāde var

ierobežot konkrēta ostas pakalpojuma sniedzēju skaitu. Ja būs vairāki līguma izpildītāji, tas negatīvi ietekmēs vidi,

piemēram, palielināsies pilsētas gaisā nonākušo izmešu daudzums, minētais būs saistīts ar lielāku transporta

vienību skaitu vairāku līguma izpildītāju gadījumā. Tāpat tika secināts, ka vairāku pakalpojumu sniedzēju darbība

var radīt sarežģījumu kuģu apkalpošanā.

Minētais liecina, ka attiecībā uz laiku pēc 2019.gada 24.marta, kad ir piemērojama Ostas regula, ir izvērtēts

arī tas, vai ir iedibināma tāda ostas pakalpojumu sniegšanas sistēma, kuras ietvaros tiek sekmēta vairāku ostas

pakalpojumu sniedzēju darbība ostā un secināts, ka ostas pakalpojumu sniedzēju skaits ir ierobežojams.

Apgabaltiesai šīs lietas ietvaros nav pamata pārvērtēt Iepirkumu uzraudzības biroja secinājumus šajā sakarā. Līdz

ar to nav pamata secināt, ka pieteicēja notikumu parastās attīstības gaitā, neesot prettiesiskajam lēmumam Nr. 20,

būtu ieguvusi līguma slēgšanas tiesības arī pēc tam, kad bija jāpiemēro Ostas regula.

Juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzināšana

[19] Pieteicēja uzskata, ka viņai ir atlīdzināmi arī izdevumi par juridisko palīdzību saistībā ar lietu, kas

izskatīta Konkurences padomē un noslēgusies ar Konkurences padomes 2012.gada 30.novembra lēmumu.

Pieteicēja uzskata, ka Konkurences padomes lieta, tāpat kā šī lieta un pamatlieta, bija saistīta ar pārvaldes izvēli

strīdus pakalpojumu sniegšanas tiesības piešķirt SIA “EKO OSTA”. Pieteicēja uzskata, ka Konkurences padomes

lieta ir tiešā cēloniskā sakarā ar pamatlietā konstatētajiem pārvaldes pārkāpumiem.

[20] Administratīvā procesa likuma 92.pants noteic, ka ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par

mantiskajiem zaudējumiem, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību.

Atlīdzināšanas likuma 6.panta pirmā daļa noteic, ka tiesības uz zaudējuma atlīdzinājumu rodas, ja starp

iestādes prettiesisko rīcību un cietušajam nodarīto zaudējumu pastāv tieša cēloņsakarība – objektīva saikne starp

iestādes rīcību un tās radītajām laika ziņā sekojošām zaudējumu nodarošām sekām, proti, minētā rīcība rada un

nosaka šo seku iestāšanās reālu iespēju un ir galvenais faktors, kas nenovēršami radījis šīs sekas.

Tādējādi, lai apspriestu jautājumu par zaudējumu atlīdzināšanu, ir jāpastāv vairākiem elementiem. Proti,

zaudējumiem, ko cietusi persona, iestādes administratīvajam aktam vai faktiskajai rīcībai un šo abu elementu

(zaudējumu un akta vai rīcības) tiešai saiknei jeb cēloņsakarībai (sal. Senāta 2013.gada 11.novembra sprieduma

lietā Nr. SKA-316/2013, A42835609, 7.-9.punkts).

Ar tiesas spriedumu pamatlietā par prettiesisku tika atzīts lēmums Nr. 20, ar kuru pārvalde atteica pieteicējai

iespēju slēgt līgumu par strīdus pakalpojumu sniegšanu, jautājumu par šo pakalpojumu sniegšanas tiesību

piešķiršanu risinot patvaļīgi, neievērojot prasību pakalpojumu sniedzēju izvēlēties atklātā, pārredzamā,

nediskriminējošā un objektīvā procedūrā. Tādējādi pamatlietā par prettiesisku tika atzīta tieši pārvaldes rīcība.

Savukārt Konkurences padomes 2012.gada 30.novembra lēmums ir ticis pieņemts saistībā ar pieteicējas

iesniegumu par SIA “EKO OSTA” rīcību. Konkurences padome konstatēja Konkurences likuma 13.panta pirmās

daļas 1.punktā noteiktā aizlieguma pārkāpumu SIA “EKO OSTA” darbībās, kas izpaudies kā atteikums pagarināt

esošo vai slēgt analoģisku jaunu vienošanos ar pieteicēju par kuģu radīto naftas atkritumu pieņemšanu. Šajā lietā

tika vērtēts, vai pieteicējas tiesības ir aizskārusi tieši SIA “EKO OSTA” rīcība, nevis pārvaldes rīcība. Lai arī abu

lietu pamatā pēc būtības ir vienas un tās pašas pieteicējas intereses, kā arī Konkurences padomes 2012.gada

30.novembra lēmumā citstarp ir secināts, ka pārvalde ir veicinājusi, lai SIA “EKO OSTA” atsaka sadarbību ar

pieteicēju, tomēr izdevumi par juridisko palīdzību saistībā Konkurences padomes 2012.gada 30.novembra lēmumu

nav tiešā cēloņsakarībā ar lēmumu Nr. 20. Konkurences padomes 2012.gada 30.novembra lēmums nav atzīstams

par nepieciešamu priekšnoteikumu lēmuma Nr. 20 prettiesiskuma konstatēšanai. Minētā konkurences lietas

izskatīšana nav arī atzīstama par neizbēgamām lēmuma Nr. 20 sekām. Vēršanās Konkurences padomē bija

pieteicējas izvēle šādā veidā aizsargāt savas aizskartās tiesības un intereses. Turklāt persona, kas cietusi

zaudējumus Konkurences likuma pārkāpuma dēļ, ir tiesīga prasīt no pārkāpēja zaudējumu atlīdzību civiltiesiskā

kārtībā. Šādas aizskartās personas tiesības Konkurences likuma 21.pantā bija paredzētas gan Konkurences padomes

2012.gada 30.novembra lēmuma pieņemšanas laikā, gan arī šobrīd.

Ņemot vērā minēto, pieteicējai nav atlīdzināmi izdevumi par juridisko palīdzību saistībā ar Konkurences

padomes 2012.gada 30.novembra lēmuma pieņemšanu.

[21] Atbilstoši pieteicējas apelācijas sūdzības 36.punktā norādītajam lietā nav strīda par to, ka pirmās

instances tiesas sprieduma 14.punkta 1.tabulā ir identificēti visi ar pieteicējas pārstāvību pamatlietā saistītie

izdevumi kopsummā 21 374,07 euro. Lietā ir strīds par to, vai izdevumi par juridisko palīdzību ir atlīdzināmi

lielākā apmērā, nekā to ir noteikusi pirmās instances tiesa.

[22] Atbilstoši Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 12.panta 3.1 daļai

izmaksas par juridisko palīdzību atlīdzina atbilstoši normatīvajos aktos par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības

samaksu administratīvajās lietās noteiktajiem veidiem un apmēram; izņēmuma gadījumā iestāde vai tiesa var

noteikt atlīdzināmo izdevumu apmēru, kas pārsniedz normatīvajos aktos par valsts nodrošinātās juridiskās

palīdzības samaksu administratīvajās lietās noteikto apmēru, ja šie izdevumi ir bijuši objektīvi nepieciešami.

Pamatojoties uz Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likuma 5.panta piekto daļu, ir izdoti Ministru

kabineta 2009.gada 22.decembra noteikumi Nr. 1493 “Noteikumi par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības

apjomu, samaksas apmēru, atlīdzināmajiem izdevumiem un to izmaksas kārtību” (turpmāk – noteikumi Nr. 1493).

Noteikumu Nr. 1493 9.punktā ir noteikts, kādu juridisko palīdzību un kādā apmērā valsts nodrošina. Noteikumu

10., 11. un 12.punktā ir noteikti ierobežojumi valsts nodrošinātajai juridiskajai palīdzībai (ne vairāk par septiņām

juridiskās konsultācijas stundām vienas lietas ietvaros, ne vairāk kā par piecu šo noteikumu 9.2., 9.3., 9.4., 9.5., 9.6.

un 9.9. apakšpunktā minēto dokumentu sastādīšana vienas lietas ietvaros un ne vairāk kā par 40 stundām

pārstāvībai tiesas sēdē vienas lietas ietvaros). Vienlaikus noteikumu Nr. 1493 18.punktā ir noteikts, ka

administratīvajās lietās ir pieļaujami izņēmumi no noteikumu 10., 11. un 12.punktā noteiktajiem ierobežojumiem.

Tādējādi no Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 12.panta 3.1daļas kopsakarā

ar noteikumu Nr. 1493 18.punkta izriet, ka administratīvajās lietās izdevumus par juridisko palīdzību izņēmuma

gadījumā ir pieļaujams atlīdzināt par lielāku skaitu procesuālu darbību, nekā tas ir noteikts noteikumu Nr. 1493 10.,

11. un 12.punktā, kā arī ir pieļaujama noteikumu Nr. 1493 9.1.-9.9.apakšpunktā noteiktā apmaksas apmēra

pārsniegšana. No minētā tiesiskā regulējuma neizriet, ka administratīvajās lietās tiesvedības stadijā būtu atlīdzināmi

izdevumi par tādiem juridiskās palīdzības veidiem, kas nav ietverti noteikumu Nr. 1493 9.punktā. Turklāt jāņem

vērā Senāta vairākās lietās atzītais, ka no noteikumos Nr. 1493 norādītā izriet, ka ar juridiskās palīdzības sniegšanu

saistītie izdevumi ir nosakāmi atbilstoši tam tiesiskajam regulējumam, kāds pastāvēja juridiskās palīdzības

sniegšanas brīdī (Senāta 2021.gada 18.jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-471/2021,

ECLI:LV:AT:2021:0618.A420160919.12.S, 10.punkts un Senāta 2022.gada 25.novembra sprieduma lietā Nr. SKA-

180/2022, ECLI:LV:AT:2022:1125.A420293818.11.S, 7.punkts).

[23] Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesiskumam neatbilstu ne tāda situācija, ka valsts vispār nenoteiktu

nekādu kārtību tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanai, nedz arī tāda situācija, ka valsts paredzētu pilnā apmērā

atlīdzināt pilnīgi visus ar juridisko palīdzību saistītos izdevumus bez jebkādas izvērtēšanas (Satversmes tiesas

2022.gada 25.marta sprieduma lietā Nr.2021-25-03 14.2.punkts ar atsauci uz 2014.gada 7.februāra sprieduma

lietā Nr.2013-04-01 19.3.punktu). Arī Senāta praksē iepriekš ir ticis atzīts, ka atbilstīgs atlīdzinājums nenozīmē, ka

personai tiek garantēta pilnīga zaudējumu jeb izdevumu atlīdzība. Pašu personu nolīgtā samaksa par juridisko

palīdzību pati par sevi nav uzskatāma par atbilstīgu atlīdzību, jo tā ne vienmēr ir adekvāta nepieciešamajam un

faktiski ieguldītajam darbam. Ierobežota zaudējumu atlīdzināšanas kārtība par juridisko palīdzību ir noteikta,

balstoties uz saprātīgiem apsvērumiem, kas vērsti uz valsts finanšu resursu efektīvu izmantošanu un to, lai tiktu

nodrošinātas ikviena tiesības uz advokāta palīdzību. Personas subjektīvai vēlmei saņemt visu izdevumu

atlīdzinājumu ir pretnostatāmas valsts objektīvās iespējas nodrošināt tiesvedības sistēmas efektīvu funkcionēšanu,

ņemot vērā citu personu tiesības un pieejamos resursus, kā arī vienlīdzīgu attieksmi pret visām personām (sal. sk.

Senāta 2013.gada 11.novembra sprieduma lietā Nr. SKA-316/2013, A42835609, 17.punktu, 2019.gada

23.septembra sprieduma lietā Nr. SKA-131/2019, ECLI:LV:AT:2019:0923.A420172915.2.S, 7.punktu).

[24] Satversmes tiesa, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības Tiesas judikatūru, ir

atzinusi, ka, vērtējot ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu atlīdzinājuma saprātīgo apmēru katrā konkrētajā lietā,

jāņem vērā tas, cik attiecīgā lieta ir sarežģīta un kādi tiesību jautājumi tajā risināti, kā arī tas, kā noritējis tiesas

process (Satversmes tiesas 2022.gada 25.marta sprieduma lietā Nr.2021-25-03 14.2.1.punkts un tur norādītā

judikatūra).

Apgabaltiesa pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma 18.punktā atzītajam, ka pamatlietā risināmie

jautājumi ir novērtējami kā salīdzinoši sarežģīti. Neņemot vērā strīdus, kas bijuši saistībā ar spriedumu izpildi,

tiesvedība pamatlietā ir ilgusi vairāk nekā desmit gadus. Turklāt līdz taisnīgam konkrētās lietas atrisinājumam ir

izdevies nonākt tikai pēc tam, kad Senāts attiecīgajā lietā jau bija vairākkārt atcēlis iepriekš pieņemtus apelācijas

instances tiesas nolēmumus. Apgabaltiesa piekrīt arī pirmās instances tiesas atzītajam, ka pieteicējas sagatavotajos

procesuālajos dokumentos ietvertā argumentācija kopumā ir bijusi izvērsta un strukturēta, minētais ir prasījis

salīdzinoši lielus resursus to sagatavošanai.

Vienlaikus, neskatoties uz to, ka pamatlietā ir risināti iepriekš tiesu praksē neaplūkoti tiesību jautājumi,

tostarp, vai konkrētais tiesiskais strīds ir risināms administratīvā procesa kārtībā un vai pieteicējai piemīt

subjektīvās tiesības iesniegt attiecīgu pieteikumu, pamatlieta nav atzīstama par ārkārtīgi sarežģītu. Pamatlietā

iesaistīto personu skaits nav bijis liels, lietā nav bijis jāvērtē pierādījumi ar ļoti augstu juridisku vai tehnisku

sarežģītību, tāpat lietas izskatīšanas gaitā nav bijušas nepārtrauktas izmaiņas faktiskajos apstākļos, kas varētu

ietekmēt lietas izskatīšanas rezultātu.

Turklāt jāņem vērā, ka administratīvajā procesā aktīva loma ir tiesai, kas atbilstoši Administratīvā procesa

likuma 103.panta otrajā daļai pati (ex officio) objektīvi noskaidro lietas apstākļus un dod tiem juridisku vērtējumu.

Pamatlietas kontekstā šai sakarā norādāms, ka tieši tiesa vērsa uzmanība uz to, kāds pieteikuma priekšmets

konkrētajā situācijā ir iespējams un atbilstošs pieteicējas interesēm (sk. Senāta 2017.gada 30.jūnija sprieduma

pamatlietā 24.punktu).

[25] Ar Ministru kabineta 2018.gada 11.decembra noteikumiem Nr. 781 “Grozījumi Ministru kabineta

2009.gada 22.decembra noteikumos Nr. 1493 “Noteikumi par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības apjomu,

samaksas apmēru, atlīdzināmajiem izdevumiem un to izmaksas kārtību”” tika noteikts valsts nodrošinātās

juridiskās palīdzības sniedzēju atlīdzības apmērs par juridiskās palīdzības sniegšanu Satversmes tiesas procesā.

Minēto noteikumu anotācijā norādīts, ka atlīdzības apmēra noteikšanas pamatā ir princips, ka Satversmes tiesas

process tā specifikas un sarežģītības dēļ ir augstākā līmeņa juridisko zināšanu atspoguļojums, līdz ar to atlīdzības

tiek noteiktas pamatā divkāršā apmērā. Minētais liecina, ka valsts, samērojot budžeta iespējas un personas iespēju

saņemt juridisku palīdzību sarežģītās lietās, ir atzinusi, ka sarežģītās lietās samaksa par juridisko palīdzību

nosakāma divkāršā apmērā. Ņemot vērā, ka apgabaltiesa jau iepriekš atzina, ka pamatlieta ir vērtējama kā

salīdzinoši sarežģīta, tomēr to nav pamata vērtēt kā ārkārtīgi sarežģītu, tad atlīdzība par juridisko palīdzību ir

nosakāma divkāršā apmērā, salīdzinot ar noteikumu Nr. 1493 9.punktā norādīto apmēru.

[26] Uzskatāmības labad apgabaltiesa izdevumus par juridisko palīdzību, tāpat kā pirmās instances tiesa,

atspoguļo tabulā. Tabulā hronoloģiski ir norādītas ar pieteicējas pārstāvību pamatlietā saistītās darbības. Lietas

lapas, kurās atrodas rēķinu atšifrējums, kā arī pakalpojuma apraksts rēķina atšifrējumā tabulā netiek norādīts, jo tas

detalizēti ir atspoguļots pirmās instances tiesas sprieduma 14.punktā ietvertajā 1.tabulā.

Šajā spriedumā ietvertajā tabulā ir norādīts, kurš noteikumu Nr. 1493 punkts noteica atlīdzības apmēru laikā, kad

attiecīgā darbība tika veikta, atlīdzības apmēru, kā arī piezīmes, kur tas ir nepieciešams, lai atvieglotu tabulā

iekļauto aprēķinu uztveramību.

Pieteicējas Aprēķins pamat.

norādītās kopējās Not.Nr.1493 Not.Nr.1493

Ar pieteicējas pārstāvību

izmaksas par punkts (redakcijā (redakcijā

lietā Nr.A420689310 saistītā Piezīmes

dokumenta izdevumu rašanās izdevumu

darbība

sagatavošanu laikā) rašanās laikā)

(euro) (euro)

2012.gada 26.marta

pieteikuma jaunā redakcijā 946,21 59.5. 14,23 10 lati

sagatavošana

10 latu stundā, sēde

pārstāvības nodrošināšana

ilga 1 stundu un 25

2012.gada 27.marta tiesas 1245,01 59.6. 28,46

minūtes, aprēķina

sēdē

par 2 stundām.

juridiska konsultācija par

turpmāko tiesvedības 99,60 59.1 9,96 7 lati stundā

taktiku (01.06.2012)

10 lati stundā, sēde

pārstāvības nodrošināšana

ilga 28 minūtes,

2012.gada 14.jūnija tiesas 821,70 59.6. 14,23

aprēķina par 1

sēdē

stundu.

5 lati par vienu

iepazīšanās ar lietas

348,60 59.7. 21,34 sējumu 1 instancē, 3

materiāliem (25.09.2012.)

sējumi

2012.gada 27.septembra 9.5.p.stājās spēkā

99,60 60.

iesnieguma sagatavošana 01.01.2013.

249,00

10 lati stundā, sēde

pārstāvības nodrošināšana

ilga 1 stundu un 45

2012.gada 2.oktobra tiesas 1444,21 59.6. 28,46

minūtes, aprēķina

sēdē

par 2 stundām.

2012.gada 12.novembra

apelācijas sūdzības 1394,41 59.3. 28,46 20 lati

sagatavošana

2012.gada 20.decembra 9.5.p.stājās spēkā

190,91 60. 0,00

paskaidrojuma sagatavošana 01.01.2013.

2014.gada 4.marta

166,67 60.¹ 5. 19.92

iesnieguma sagatavošana

pārstāvības nodrošināšana

sēde ilga 1 stundu,

2014.gada 11.marta tiesas 1250,00 60.¹ 7. 18,50

18,50 euro stundā

sēdē

rakstveida

2014.gada 11.marta paskaidrojumi tiesas

500,00

paskaidrojuma sagatavošana sēdē, atlīdzināšana

nav paredzēta

sazināšanās ar tiesu 25,00

sazināšanās ar tiesu 25,00

iepazīšanās ar lietas 10,67 par 1 sēj,

100,00 60.¹ 8. 85,36

materiāliem (23.04.2014.) sējumu skaits - 8.

dokumentu kopiju

16,67

saņemšana

2014.gada 12.maija lūguma

175,00 60.¹ 5. 19,92

sagatavošana

dokumentu kopiju

125,00

saņemšana

rakstveida

2014.gada 10.jūnija paskaidrojumi tiesas

1025,00

paskaidrojuma sagatavošana sēdē, atlīdzināšana

nav paredzēta

pārstāvības nodrošināšana sēde ilga 1 stundu

2014.gada 10.jūnija tiesas 975,00 60.¹ 7. 37,00 un 40 minūtes, 18,5

sēdē euro stundā

2014.gada 3.septembra

383,33 60.¹ 5. 19,92

lūguma sagatavošana

2014.gada 19.septembra

kasācijas sūdzības 708,33 60.¹ 4. 42,69

sagatavošana

2014.gada 20.novembra

blakus sūdzības 200,00 60.¹ 2. 25,61

sagatavošana

Valsts nodevas samaksa par

14,23

blakus sūdzību

iepazīšanās ar tiesas

25,00

nolēmumu

2015.gada 22.maija

kasācijas sūdzības 525,00 9.4. 45,53

sagatavošana

iepazīšanās ar lietas

50,00

dokumentu

iepazīšanās ar lietas

50,00

dokumentu

2017.gada 1.jūnija lūguma

275,00 9.5. 25,00

sagatavošana

2017.gada 15.septembra

150,00 9.5. 25,00

lūguma sagatavošana

iepazīšanās ar lietas

materiāliem (2017.gada 425,00 20,00 180,00 Sējumu skaits - 9

19.septembrī)

2017.gada 29.septembra

700,00 9.5. 25,00

paskaidrojuma sagatavošana

rakstveida

2018.gada 18.janvāra paskaidrojumi tiesas

2575,00

paskaidrojuma sagatavošana sēdē, atlīdzināšana

nav paredzēta

pārstāvības nodrošināšana sēde ilga 15

2018.gada 11.janvāra tiesas 975,00 9.7.,2.2. 15,00 minūtes, atlīdzina

sēdē par 30 minūtēm

sēde ilga 2 stundas

pārstāvības nodrošināšana

un 35 minūtes,

2018.gada 18.janvāra tiesas 1300,00 9.7.,2.2. 90,00

atlīdzina par 3

sēdē

stundām.

2018.gada 23.aprīļa

kasācijas sūdzības 835,00 9.4. 80,00

sagatavošana

2018.gada 19.jūlija

1130,00 9.5. 25,00

paskaidrojuma sagatavošana

2020.gada 27.aprīļa

900,00 9.5. 25,00

paskaidrojuma sagatavošana

2020.gada 5.maija viedokļa

250,00 9.5. 25,00

sagatavošana

tas nav uzskatāms

par dokumentu,

kuram ir noteiktas

satura prasības un

2020.gada 29.maija lūguma kura sagatavošanā ir

75,00

sagatavošana nepieciešamas

juridiskās zināšanas,

pēc satura un mērķa

atbilst informācijas

pieprasījumam.

Kopā 21374,07 954,66

Kā redzams no tabulā ietvertajiem aprēķiniem, tad atlīdzība par juridisko palīdzību atbilstoši noteikumu Nr.

1493 noteikumiem vispārīgā gadījumā būtu nosakāma 954,66 euro, bet, nosakot atlīdzību divkāršā apmērā –

1909,32 euro.

[27] Atlīdzība par 2012.gada 27.septembra iesnieguma sagatavošanu un 2012.gada 20.decembra

paskaidrojuma sagatavošanu netiek aprēķināta, jo atbilstoši noteikumu Nr. 1493 60.punktam šo noteikumu

9.5.apakšpunkts stājās spēkā tikai 2014.gada 1.janvārī.

[28] 2014.gada 11.marta paskaidrojuma sagatavošana, 2014.gada 10.jūnija paskaidrojuma sagatavošana un

2018.gada 18.janvāra paskaidrojuma sagatavošana netiek atlīdzināta, jo to neparedz noteikumi Nr. 1493. Minētie

paskaidrojumi ir sagatavoti un iesniegti tiesas sēdē atbilstoši Administratīvā procesa likuma 223.panta septītajai

daļai, izmantojot tiesības savus paskaidrojumus iesniegt tiesai rakstveidā.

Paskaidrojumu sniegšana ir viens no procesuālajiem instrumentiem, ko administratīvā procesa dalībnieka

pārstāvji realizē sava pārstāvamā vārdā. Tas, vai pārstāvis paskaidrojumu runu pilnībā sagatavo un iesniedz tiesā,

tēžu veidā, vai arī vispār neizmanto piezīmes, ir atkarīgs no izvēlētās taktikas, pārstāvja stila un spējām strukturēti

izteikties bez piezīmju izmantošanas. Ņemot vērā minēto, apgabaltiesa atzīst, ka atlīdzība par gatavošanos

paskaidrojumu sniegšanai, tāpat kā par gatavošanos jebkurai tiesas sēdei, ir ietverta atlīdzībā par dalību tiesas sēdē

un atsevišķi nav atlīdzināma.

[29] Nav atlīdzināma arī 2020.gada 29.maija lūguma sagatavošana. Atbilstoši noteikumu Nr. 1493

9.5.apakšpunktam tiek apmaksāti izdevumi par juridisko palīdzību par lietas izšķiršanai nepieciešama dokumenta

sastādīšanu, kuram normatīvajos aktos ir noteiktas satura prasības un kura sagatavošanā ir nepieciešamas juridiskās

zināšanas (piemēram, viedoklis vai paskaidrojumi (izņemot dokumentu par informācijas pieprasīšanu un šo

noteikumu 9.2., 9.3. un 9.4.apakšpunktā minētos dokumentus)).

2020.gada 29.maija lūgumā pieteicēja lūdz tiesai sniegt skaidrojumu, vai pieteicējai laika periodā līdz

2020.gada 17.jūlija būs tiesības iesniegt savus papildu paskaidrojumus par SIA “EKO OSTA” iesniegtajiem

paskaidrojumiem. Šāda lūguma sastādīšanai nav normatīvajos aktos noteiktu satura prasību, kura sagatavošanai

būtu nepieciešamas juridiskās zināšanas. Šāds lūgums pēc būtības ir pielīdzināms informācijas pieprasījumam, ko

spēj sastādīt arī persona bez jebkādām juridiskām zināšanām.

[30] Noteikumos Nr. 1493 nav paredzēts atsevišķi atlīdzināt izmaksas par juridisko palīdzību saistībā ar

sazināšanos ar tiesu, dokumentu kopiju saņemšanu, iepazīšanos ar tiesas nolēmumu, kā arī iepazīšanos ar lietas

dokumentu.

Savukārt attiecībā uz rēķina atšifrējumā pozīcijā norādītajām izmaksām par valsts nodevas samaksu par

blakus sūdzības iesniegšanu par Administratīvās apgabaltiesas 2014.gada 30.oktobra lēmumu, apgabaltiesa

pievienojas pirmās instances tiesas 15.punktā norādītajai argumentācijai, ka šīs izmaksas nav vērtējamas kā

pieteicējai nodarīti zaudējumi.

[31] Ņemot vērā minēto un to, ka ar pirmās instances tiesas spriedumu nospriests pieteicējai atlīdzināt

izmaksas par juridisko palīdzību 4458,10 euro apmērā, pieteicējas pieteikums par juridiskās palīdzības

atlīdzināšanu lielākā apmērā nav apmierināms. Līdz ar to pieteicējas apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums

ir noraidāms pārējā daļā.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307., 309. un 329.panta pirmo daļu, Administratīvā

apgabaltiesa

nosprieda

noraidīt sabiedrības ar ierobežotu atbildību “CORVUS COMPANY” pieteikumu daļā par labvēlīga

administratīvā akta izdošanu, ar kuru Rīgas brīvostas pārvalde atlīdzinātu sabiedrībai ar ierobežotu atbildību

“CORVUS COMPANY” zaudējumus, 14 051 632,75 euro (13 434 690,75 euro par neiegūto peļņu un 616 942 euro

par kuģa uzturēšanas izdevumiem) un zaudējumu 28 971,85 euro atlīdzināšanu (par juridiskajiem izdevumiem).

Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma

sastādīšanas dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese Tiesnesis Tiesnese

I. Freimane A. Dreimanis U. Mihailova