Court dismisses prisoner's claim for free document copies, ruling no state liability exists for lawful administrative fees.

Lietas arhīva Nr. A42-00281-24/36

ECLI:LV:ADRJJTN:2024:0229.A420232223.13.S

Administratīvā rajona tiesa

Jelgavas tiesu nams

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Jelgavā 2024. gada 29. februārī

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:

tiesnese S. Ozola,

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc pieteicēja /pers. A/ pieteikuma par /Nosaukums/ faktisko rīcību, neizgatavojot

bez maksas personas apliecības kopijas to iesniegšanai Starptautiskajā krimināltiesā, un aizlieguma noteikšanu iestādei turpmāk veikt šādu faktisko rīcību,

kā arī par mantisko zaudējumu un nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma noteikšanu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējs ar 2023. gada 20. aprīļa iesniegumu vērsās /Nosaukums/ par personas apliecības (turpmāk arī – dokuments) kopijas izgatavošanu

divos eksemplāros, lūdzot atbrīvot no samaksas par kopiju izgatavošanu.

Ar /Nosaukums/ priekšnieka 2023. gada 26. aprīļa vēstuli pieteicējs informēts, ka jau iepriekš /Nosaukums/ 2023. gada 9. janvāra atbildē

pieteicējam tika sniegta atbilde par dokumentu kopēšanu bez maksas.

/Nosaukums/ 2023. gada 9. janvāra atbildē pieteicējam, atsaucoties uz tiesību normām, norādīts, ka notiesātajiem ir pienākums samaksāt par

Ieslodzījuma vietu pārvaldes sniegtajiem maksas pakalpojumiem; dokumenta (A4 formāta lapa) kopēšanas cena no vienas puses ir 0,16 euro; no abām

pusēm – 0,21 euro. Normatīvie akti neparedz ieslodzītā personiskajām vajadzībām nepieciešamo dokumentu kopiju izgatavot par brīvības atņemšanas

iestādes līdzekļiem.

Pieteicējs apstrīdēja šādu /Nosaukums/ rīcību, ar kuru atteikta dokumenta kopiju izgatavošana bez samaksas, un lūdza noteikt mantiskā zaudējuma

300 000 euro atlīdzinājumu un nemantiskā kaitējuma 50 000 euro atlīdzinājumu.

[2] Ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka 2023. gada 24. maija lēmumu Nr. N-1-2023-08164 (turpmāk – pārvaldes lēmums) /Nosaukums/

(turpmāk – cietums) rīcība atzīta par tiesisku un atteikts pieteicējam noteikt atlīdzinājumu.

Pārvaldes lēmuma pamatojumā norādīts turpmākais.

[2.1] Ieslodzījuma vietu pārvaldes sniedzamo pakalpojumu veidus un to cenas noteic Ministru kabineta 2013. gada 3. septembra noteikumi

Nr. 739 “Ieslodzījuma vietu pārvaldes maksas pakalpojumu cenrādis” (turpmāk – noteikumi Nr. 739). Savukārt Latvijas Sodu izpildes kodeksa

(turpmāk – kodekss) 41. panta desmitā daļa noteic, ka notiesātajiem ir pienākums samaksāt par Ieslodzījuma vietu pārvaldes sniegtajiem maksas

pakalpojumiem.

No šiem tiesību aktiem izriet tieša prasība notiesātajiem ievērot noteikumus, kas paredzēti kodeksā un noteikumos Nr. 739.

[2.2] Atbilstoši cietuma administrācijas sniegtajai informācijai, pieteicējs jau iepriekš tika informēts par dokumentu kopēšanas pakalpojuma

samaksu, kas paredzēta noteikumos Nr. 739; pieteicējam tika izskaidrots, ka noteikumi neparedz iespēju atbrīvot personu no pakalpojuma maksas

naudas līdzekļu neesības dēļ.

Konkrētajā gadījumā noteikumi Nr. 739 paredz, ka pārvalde (tajā skaitā cietums) sniedz maksas pakalpojumus par dokumentu kopijas

izgatavošanu ieslodzītajām personām. Šo noteikumu pielikumā paredzēts, ka par dokumentu kopēšanu notiesātajam ir jāsedz izdevumi par izmantoto

pakalpojumu. Tas nozīmē, ja pieteicējs vēlas saņemt dokumentu kopijas, pieteicējam, pamatojoties uz noteikumos Nr. 739 noteikto, ir jāveic samaksa

no personiskajiem līdzekļiem.

[2.3] Norādīts, ka dokumentu kopiju izgatavošana var būt atzīstama par sarakstes sastāvdaļu tikai kodeksa 50. panta izpratnē, un tādā gadījumā tā

tiek segta no brīvības atņemšanas iestādes līdzekļiem.

Pārvalde iesnieguma izskatīšanas procesā neguva objektīvu pārliecību, ka dokumentu kopijas par valsts līdzekļiem pieteicējam ir nepieciešamas

sarakstei ar Starptautisko krimināltiesu un ka dokumentu kopiju neizgatavošana var radīt būtisku cilvēktiesību ierobežojumu. Pieteicējs nav paskaidrojis

dokumentu saistību un tās nozīmi sarakstē ar attiecīgo starptautisko institūciju, vai pievienojis starptautiskās institūcijas lūgumu vai pieprasījumu par

dokumentu pievienošanu. Līdz ar to pieteicējs nav pamatojis dokumentu kopiju izsniegšanas objektīvu nepieciešamību savu tiesību realizēšanai, bet

vispārīga atsaukšanās uz nepieciešamību iesniegt dokumentus starptautiskajās institūcijās nevar tikt uzskatīta par objektīvu pamatu dokumentu kopiju

izgatavošanai par valsts līdzekļiem.

[2.4] Papildus norādīts, ka nevienā normatīvajā regulējumā nav paredzēta iespēja atbrīvot ieslodzīto personu no samaksas par attiecīgā

pakalpojuma sniegšanu – dokumentu kopēšanu. Līdz ar ko pieteicēja izteiktais lūgums “izsniegt bez maksas nepieciešamās kopijas un arī turpmāk

nepieciešamās kopijas izsniegt bez maksas un bez ierobežojuma” ir noraidāms kā nepamatots.

Norādīts uz Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 91. pantu, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā; cilvēka

tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Līdz ar to arī šie noteikumi neparedz iespēju atbrīvot pieteicēju no pakalpojuma maksas tikai tādēļ

vien, ka pieteicēja personiskā kontā nepietiek naudas līdzekļu.

Pārvalde arī nekonstatēja, ka cietuma rīcība būtu pretrunā Satversmē un Latvijai saistošajos starptautiskajos normatīvajos aktos noteiktajam

diskriminācijas aizliegumam un pamattiesībām.

[2.5] Ņemot vērā, ka konkrētajā gadījumā pārvalde nekonstatēja cietuma prettiesisku faktisko rīcību, līdz ar to netika arī konstatēts zaudējuma

tiesiskais pamats, kā rezultātā pieteicēja prasība par atlīdzinājuma noteikšanu atzīta par nepamatotu.

[3] Pieteicējs Administratīvajā rajona tiesā iesniedza pieteikumu par /Nosaukums/ faktiskās rīcības, neizgatavojot bez maksas personas apliecības

kopijas to iesniegšanai Starptautiskajā krimināltiesā, atzīšanu par prettiesisku un aizlieguma noteikšanu iestādei turpmāk veikt šādu faktisko rīcību, kā arī

par mantisko zaudējumu un nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma noteikšanu. Pieteikumā norādīts turpmākais.

[3.1] Pieteicējs gatavojas iesniegt pieteikumu Starptautiskajā krimināltiesā un saskaņā ar tās norādījumiem fiziskajām personām, iesniedzot

pieteikumu, obligāti jāpievieno personas apliecinoša dokumenta kopija. Līdz ar to pieteicējs vērsās pie cietuma administrācijas ar lūgumu nodrošināt

pieteicēja personas apliecības kopijas (no abām pusēm, divos eksemplāros) izgatavošanu, papildus lūdzot atbrīvot pieteicēju no samaksas par kopiju

izgatavošanu. No cietuma administrācijas tika saņemts atteikums, kuru apstrīdēja pārvaldē.

[3.2] Apstrīdēšanas iesniegumā pieteicējs norādīja, ka šāda cietuma administrācijas rīcība liedz viņam tiesības vērsties ar pieteikumu Starptautiskajā

krimināltiesā, tādējādi radot mantisko zaudējumu 300 00 euro un nemantisko kaitējumu 50 000 euro, un pieļauj diskrimināciju mantiskā stāvokļa dēļ.

[4] Pārvalde rakstveida paskaidrojumos par pieteikumu norāda, ka neatzīst prasījumus un lūdz tos noraidīt.

[4.1] Pieteicējs pēc būtības norāda uz finanšu līdzekļu neesību, līdz ar to apzinoties, ka par pakalpojumu nespēs samaksāt, vienlaikus nenorādot

juridisko pamatojumu, kāpēc pieteicēju būtu jāatbrīvo no attiecīgā pakalpojuma samaksas.

Pieteikums tieši un nepārprotami norāda uz pieteicēja argumentu nepamatotību un neobjektivitāti, kas ir vienīgi pieteicēja subjektīvais viedoklis.

Pieteicēja izteiktie argumenti nav apstiprināti ar konkrētām ziņām par faktiem.

[4.2] Pieteicējs savas subjektīvās tiesības saistībā ar dokumenta kopiju iesniegšanu starptautiskajās iestādēs (Starptautiskajā krimināltiesā) var

realizēt vairākos citos veidos, ne tikai iesniedzot dokumenta kopijas. Kā viens no tādiem veidiem ir pašas starptautiskās iestādes iespēja pieprasīt

attiecīgos dokumentus no Latvijas Republikas nacionālajām iestādēm.

Vienlaikus pieteicējs vairākkārt ir uzsvēris, ka vēlas iesniegt dokumenta kopijas Starptautiskajā krimināltiesā, tajā pašā laikā nenorādot

argumentētu juridisko pamatojumu šādai darbībai. Ja, pēc pieteicēja domām, ir obligāti iesniedzamas noteikta dokumenta kopijas kādā starptautiskajā

iestādē (Starptautiskajā krimināltiesā), tad pieteicējs var informēt rakstiski (bez maksas) starptautisko iestādi par šādu dokumentu esību.

[4.3] Ņemot vērā minēto, cietums ir pamatoti atteicis izgatavot dokumenta kopijas, pamatojoties uz kodeksa 41. panta desmito daļu un noteikumu

Nr. 739 2. punktu.

Pārvalde norāda arī uz Tieslietu ministrijas sniegto viedokli par lietas ietvaros izskatāmo jautājumu, ka cietums ir rīkojies tiesiski, proti, atsakot

izgatavot un izsniegt dokumenta kopijas par valsts līdzekļiem.

Motīvu daļa

[5] Lietā izvērtējams, vai iestādes (cietuma) rīcība, atsakot pieteicējam kā ieslodzītajam izgatavot dokumenta kopijas, ir atzīstama par prettiesisku

faktisko rīcību (būtiski ierobežo iestādei īpaši pakļautas personas cilvēktiesības) Administratīvā procesa likuma izpratnē.

[6] Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 89. panta pirmajā daļā noteiktajam viena no faktiskās rīcības pazīmēm ir tāda, ka privātpersonai uz šo

rīcību ir tiesības vai šīs rīcības rezultātā ir radies vai var rasties personas subjektīvo tiesību vai tiesisko interešu aizskārums.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 1. panta trešajā daļā noteikto administratīvais akts (atbilstoši šā likuma 3. panta trešajā daļā noteiktajam

arī faktiskā rīcība) ir arī lēmums, ja tas būtiski ierobežo iestādei īpaši pakļautas personas cilvēktiesības.

Iestādes pienākums rīkoties konkrētās situācijās normatīvajos aktos bieži ir noformulēts ģenerālklauzulas veidā, skaidri nenorādot nedz konkrētos

rīcības veidus, nedz individuālu personu tiesības prasīt kādu konkrētu rīcības veidu. Ne jebkuram tiesību normā noteiktam valsts pārvaldes objektīvam

pienākumam atbilst individuālas privātpersonas subjektīva tiesība prasīt šā pienākuma izpildi. Privātpersonai nav tiesību prasīt labumu, kurš tai tieši nav

paredzēts, bet kuru iestāde būtu kompetenta iedot. Šāda pieeja ir saistīta ar to, ka tiesību normas, vispārīgi nosakot valsts pārvaldes iestāžu kompetenci,

funkcijas un uzdevumus, vienlaikus piešķir šīm iestādēm lielu rīcības brīvību tai piešķirto finanšu un citu resursu sadalē un prioritāšu noteikšanā. Šo resursu

izmantošana atsevišķas privātpersonas interesēs, ja vienlaikus pastāv būtiskas citu personu intereses, nebūtu pareiza. Tāpēc iestādei parasti jāļauj pašai

izlemt, kā vislabākajā veidā un vislietderīgāk izpildīt tās kompetencē nodotos savstarpēji konkurējošos uzdevumus, ņemot vērā tās ierobežotās budžeta

iespējas. Tajā pašā laikā personai var būt tiesības prasīt no iestādes konkrētu darbību vai arī zaudējumus, kas radušies no bezdarbības arī gadījumos,

kad tiesību normas tiešā tekstā neparedz konkrētu iestādes pienākumu rīkoties. Jo īpaši tie ir gadījumi, kad ar iestādes nerīkošanos var tikt aizskartas

personas Satversmē vai starptautiskā līgumā garantētās pamattiesības (cilvēktiesības). Tātad, ja iestādei ir piešķirta rīcības brīvība tās funkciju izpildē,

tiesa parasti nevar uzlikt pienākumu veikt konkrētu rīcību, jo nevar iestādes vietā lemt par resursu izlietojumu vai prioritātēm, taču var uzlikt vispārēju

pienākumu novērst pamattiesību apdraudējumu (Jautrīte Briede. Iestādes bezdarbība kā faktiskās rīcības forma. Augstākās Tiesas Biļetens

Nr. 10/2015, 33.–37. lpp.; pieejams: https://at.gov.lv/par-augstako-tiesu/augstakas-tiesas-biletens/augstakas-tiesas-biletens-nr-10/iestades-

bezdarbiba-ka-faktiskas-ricibas-forma).

[7] Kodeksa 50. panta pirmajā un ceturtajā daļā ir paredzētas notiesātā tiesības rakstīt iesniegumus valsts iestādēm, sabiedriskajām organizācijām

un amatpersonām; tostarp noteikts, ka sarakste ar starptautiskajām institūcijām, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas institūcijām (Starptautiskā

krimināltiesa), tiek segta no brīvības atņemšanas iestādes līdzekļiem.

“Sarakste” ir skaidrota kā savstarpēja sazināšanās ar vēstulēm, savstarpēja vēstuļu apmaiņa; attiecīgais vēstuļu kopums

(https://tezaurs.lv/sarakste ar atsauci uz Latviešu literārās valodas vārdnīcu. 1.–8. Rīga, Zinātne, 1972.–1996.). Tātad normā lietotais vārds

“sarakste” apzīmē dokumentus, kurus saskaņā ar normatīvajiem aktiem notiesātais ir tiesīgs iesniegt šajā normā minētajiem subjektiem un kuros pausti

personas apsvērumi, argumenti, iebildumi, sūdzības – iesniegums, pieteikums, sūdzība u. tml. (sk. sal. Administratīvās apgabaltiesas 2021. gada

30. jūnija sprieduma lietā Nr. A420240019, 12. punktu).

Senāts ir norādījis, ka atbilstoši kodeksa 50. panta ceturtajai daļai sarakste ar tiesu [šajā gadījumā – starptautisku institūciju], tiek segta no brīvības

atņemšanas iestādes līdzekļiem, tostarp arī kopēšana, kas ir sarakstes sastāvdaļa. Līdz ar to cietuma administrācijas rīcība, ar kuru ieslodzītajai personai

tiek liegtas tiesības kopēt dokumentus sarakstei ar [tiesu], tiesiskums ir pārbaudāms administratīvā procesa kārtībā, izvērtējot, vai dokumentu kopēšana

aizskāra pieteicēja tiesības sarakstei ar [tiesu] un vai konkrētajā gadījumā ir noticis būtisks cilvēktiesību pārkāpums (Senāta 2007. gada 26. marta

lēmuma lietā Nr. SKA-218/2007 7. punkts).

Pieteicējs lūdza cietuma administrāciju izgatavot savas personas apliecības kopijas iesniegšanai Starptautiskajā krimināltiesā. Līdz ar to lietā

noskaidrojams, vai cietuma administrācijas rīcība, atsakoties bez maksas izgatavot norādītā dokumenta kopijas būtiski ierobežoja pieteicēja tiesības

vērsties ar iesniegumu (pieteikumu) Starptautiskajā krimināltiesā, un tādējādi radīja būtisku pieteicēja cilvēktiesību ierobežojumu.

Ievērojot minēto, vispirms noskaidrojami nosacījumi iesniegumu (pieteikumu) iesniegšanai Starptautiskajā krimināltiesā.

[8] Atbilstoši Romas Starptautiskās krimināltiesas statūtiem (turpmāk – statūti) šīs tiesas jurisdikcijā ir tikai vissmagākie noziegumi (genocīds,

noziegumi pret cilvēci, kara noziegumi un agresija) (statūtu 5. pants). Saskaņā ar statūtu 14., 15. un 53. pantu Starptautiskajā krimināltiesā izmeklēšanu

ierosina prokurors, kuram dalībvalsts ir iesniegusi notikuma aprakstu par šīs tiesas jurisdikcijā esošajiem noziegumiem, lūdzot prokuroru izmeklēt

notikumu ar mērķi noteikt, vai viena vai vairākas konkrētas personas ir jāapsūdz šo noziegumu izdarīšanā. Gadījumi, kuros fiziskas personas (cietušie)

var vērsties Starptautiskajā krimināltiesā ar iesniegumiem (prasībām, pieteikumiem) ir paredzēti saistībā ar konkrētas lietas piekritību (statūtu 19. panta

3. punkts); cietušo personu klātbūtni lietas izmeklēšanā un izskatīšanā (statūtu 54. pants); saistībā ar cietušo piedalīšanos tiesvedībā (statūtu

68. pants); atlīdzības prasību iesniegšanai par jebkādu zaudējumu, kas nodarīts cietušajam noziedzīga nodarījum rezultātā, kas ir Starptautiskās

krimināltiesas jurisdikcijā, kādā no šīs tiesas tiesvedībā esošajām lietām (statūtu 75. pants).

Minēto apliecina arī pieteicēja iesniegtā veidlapa (krievu valodā; lietas 150.–156. lapa) un Starptautiskās krimināltiesas interneta mājaslapā

ievietotā veidlapa (aplūkots: 2024. gada 28. februārī, https://www.icc-cpi.int/sites/default/files/items Documents/alHassan/2018-alHassan-

AppForm-Guidelines_ENG.pdf, angļu valodā, veicot teksta automātisko mašīntulkošanu), no kuras satura redzams, ka tā ir domāta kā iesniegums

par piedalīšanos konkrētā Starptautiskās krimināltiesas tiesvedībā esošā lietā un/vai atlīdzības prasījuma pieteikšanai pret konkrētu apsūdzēto.

Tādējādi no Starptautiskās krimināltiesas statūtiem un tās izvirzītajām prasībām, kā noformējams cietušās personas iesniegums, nepārprotami izriet,

ka pieteicējam sakarā ar notiekošu izmeklēšanu jāatbilst cietušās personas statusam kādā no Starptautiskās krimināltiesas tiesvedībā esošām lietām par

šīs tiesas jurisdikcijā esošajiem noziegumiem. Tikai šādā gadījumā cietušajai personai jāaizpilda norādītā veidlapa un tai jāpievieno personu apliecinoša

dokumenta kopija.

Līdz ar to tiesai ir jākonstatē, vai iestādes atteikums izgatavot pieteicēja personas apliecības kopijas iesniegšanai Starptautiskajā krimināltiesā un tās

izsniegt bez maksas (par valsts budžeta līdzekļiem) varētu tikt novērtēts kā šķērslis pieteicējam realizēt savas kā cietušās personas tiesības konkrētā

Starptautiskās krimināltiesas tiesvedībā esošā lietā.

[9] Tiesa no lietas materiāliem nekonstatē, ka pieteicējs iesniegumā cietumam vai pārvaldei, vai pieteikumā tiesai vispār būtu norādījis uz kādu

Starptautiskās krimināltiesas tiesvedībā esošu lietu, kurā viņam kā cietušajam būtu jāsagatavo un jāiesniedz iesniegums atlīdzības prasījumam par

300 000 euro. No iesniegumu un pieteikuma satura izriet, ka pieteicējs gatavojas iesniegt pieteikumu Starptautiskajā krimināltiesā, nenorādot nekādu

saistību ar konkrētas lietas izmeklēšanu vai iztiesāšanu. Arī pēc tiesas lūguma norādīt, kā izpaužas pieteicējam radītais mantiskais zaudējums, pieteicējs

nekādus paskaidrojumus tiesai nesniedza, vien norādīja, ka tas saistīts ar atteikumu izsniegt dokumenta kopijas. Pieteicējs nenorādīja nevienu argumentu,

kā tieši personu apliecinoša dokumenta kopiju neizsniegšana ietekmēja viņa tiesības iesniegt iesniegumu (vai kā pieteicējs norāda – pieteikumu)

Starptautiskajā krimināltiesā.

Tā kā pieteicējs arī pieteikumā (un tā precizējumos) tiesai nav detalizētāk norādījis par prasītā dokumenta kopiju iesniegšanas saistību ar konkrētu

Starptautiskajā krimināltiesas tiesvedībā esošu lietu, saistībā ar kuru iesniedzams iesniegums par piedalīšanos procesā vai atlīdzības prasījums, tiesai nav

iespējams konstatēt pamatu prasītā dokumenta kopiju izgatavošanai (par brīvības atņemšanas iestādes līdzekļiem), lai personas apliecības kopijas

pievienotu sarakstei (iesniegumam, pieteikumam) ar Starptautisko krimināltiesu.

[10] Ievērojot iepriekš konstatēto, ka nav apstiprinājies pieteicēja norādītais iemesls, ka prasītā dokumenta kopijas būtu nepieciešamas

pievienošanai sarakstei ar Starptautisko krimināltiesu vai ka šī dokumenta kopiju neiegūšana radītu šķēršļus konkrēta iesnieguma sagatavošanai un

iesniegšanai Starptautiskajā krimināltiesā, tiesa nekonstatē, ka ar cietuma atteikumu izgatavot dokumenta kopijas bez maksas pieteicējam būtu radīts

būtisks cilvēktiesību ierobežojums (tiesisko interešu aizskārums). Līdz ar to tiesa atzīst, ka /Nosaukums/ rīcība, atsakoties bez maksas izgatavot pieteicēja

personas apliecības kopijas to iesniegšanai Starptautiskajā krimināltiesā, ir tiesiska.

[11] Tā kā administratīvā lieta ir ierosināta arī par aizlieguma noteikšanu /Nosaukums/ arī turpmāk veikt šādu faktisko rīcību (atteikumu bez maksas

izgatavot pieteicēja personas apliecības kopijas), tiesa, ņemot vērā iepriekš lietā norādītos apstākļus, atzīst, ka pieteicēja prasījums minētajā daļā ir

noraidāms kā nepamatots. Proti, atbilstoši kodeksa 50. panta ceturtajai daļai cietuma administrācijai ir pienākums katrā konkrētā gadījumā veikt

izvērtējumu par noteikta dokumenta kopiju nepieciešamību konkrētai personai sarakstē ar šajā pantā norādītājām institūcijām. Līdz ar to vispārīga

pienākuma uzlikšana vai aizlieguma noteikšana iestādei šajā lietā, kas ierosināta pēc pieteicēja pieteikuma, nav tiesiski iespējama.

[12] Satversmes 92. pants noteic, ka nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Administratīvā

procesa likuma 92. pants noteic, ka ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai nemantisko kaitējumu, kas viņam

nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību. Savukārt Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 4. panta pirmā

daļa noteic, ka iestāde zaudējumu var nodarīt ar darbību, izdodot prettiesisku administratīvo aktu vai veicot prettiesisku faktisko rīcību, vai arī ar

bezdarbību, ja iestādei bija pienākums rīkoties, bet tā prettiesiski nav rīkojusies.

Ņemot vērā, ka nav konstatējama /Nosaukums/ prettiesiska rīcība (darbība vai bezdarbība), līdz ar to nav konstatējams pieteicēja nepamatots

tiesību aizskārums, un nepastāv tiesisks pamats pieteicēja prasītā atlīdzinājuma konstatēšanai.

[13] Pastāvot šādiem iepriekš konstatētajiem apstākļiem, tiesa atzīst, ka pieteicēja pieteikums ir nepamatots un pilnībā noraidāms.

[14] Administratīvā procesa likuma 126. panta ceturtā daļa noteic, ja pieteicējs no valsts nodevas samaksas ar tiesas lēmumu bijis pilnīgi vai daļēji

atbrīvots, pieteikuma noraidīšanas gadījumā pieteicējam ir pienākums atmaksāt valstij valsts nodevu pilnā apmērā triju mēnešu laikā pēc sprieduma

stāšanās spēkā. Šādos gadījumos tiesa pieteicēja pienākumu samaksāt valsts nodevu attiecīgajā apmērā norāda sprieduma rezolutīvajā daļā. Ja pieteicējs

triju mēnešu laikā neiesniedz tiesai valsts nodevas apmaksu apliecinošu dokumentu, tiesa par sprieduma izpildi paziņo tiesu izpildītājam.

Pieteicējs ar tiesneša 2023. gada 6. jūnija lēmumu ir atbrīvots no valsts nodevas samaksas par pieteikuma iesniegšanu.

Ievērojot to, ka pieteikums pilnībā noraidīts, pieteicējam uzliekams pienākums atmaksāt valstij valsts nodevu pilnā apmērā – 30 euro.

Valsts nodeva maksājama:

Saņēmējs: Valsts kase

Reģistrācijas Nr. 90000050138

Konta Nr. LV87TREL1060190911400

Saņēmēja iestāde: Valsts kase

BIC kods: TRELLV22

Iemaksas mērķis: valsts nodeva, /pers. A/, lieta Nr. /lietas numurs/.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126. panta ceturto daļu, 246.–251. pantu un 289.–291. pantu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

noraidīt pilnībā /pers. A/ pieteikumu par /Nosaukums/ faktiskās rīcības, neizgatavojot bez maksas personas apliecības kopijas to iesniegšanai

Starptautiskajā krimināltiesā, atzīšanu par prettiesisku un aizlieguma noteikšanu iestādei turpmāk veikt šādu faktisko rīcību, kā arī par mantisko

zaudējumu un nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma noteikšanu;

uzlikt /pers. A/ (personas kods /personas kods/, adrese /adrese A/) pienākumu triju mēnešu laikā pēc sprieduma stāšanās spēkā atlīdzināt valstij

valsts nodevu 30 euro (trīsdesmit euro), iesniedzot tiesai valsts nodevas apmaksu apliecinošu dokumentu.

Spriedumu var pārsūdzēt apelācijas kārtībā Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot

apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Jelgavas tiesu namā.

Tiesnese S. Ozola