Appeal court dismissed tenant's statute of limitations defense and ordered landlord to collect rent arrears.

Lietas arhīva Nr. CA-1275-21/32

ECLI:LV:RAT:2021:0929.C33384818.8.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2021. gada 29. septembrī

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:

tiesnese referente Inese Strelča,

tiesneses Ilze Celmiņa un Ligita Gavare,

rakstveida procesā izskatīja civillietu SIA „Rīgas namu pārvaldnieks” prasībā pret /pers. D/, /pers. E/ un /pers. F/ par zaudējumu piedziņu sakarā ar

/pers. F/ apelācijas sūdzību par Rīgas rajona tiesas 2020. gada 11. decembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Prasītāja SIA „Rīgas namu pārvaldnieks” cēla tiesā prasību pret atbildētāju /pers. D/, /pers. E/ un /pers. F/ par zaudējumu piedziņu.

Prasības pieteikums un tā precizējumi pamatoti ar šādiem argumentiem.

[1.1] Prasītāja ir daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkas /adrese/ apsaimniekotāja.

1998. gada 2. martā starp prasītāju un atbildētāju /pers. F/ noslēgts dzīvojamo telpu īres līgums Nr. 299 uz nenoteiktu laiku saskaņā, ar kuru,

atbildētājai tika izīrēta dzīvojamā telpa, /adrese B/. Dzīvojamās telpas lietošanas tiesības piešķirtas arī atbildētājiem /pers. D/ un /pers. E/.

[1.2] Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2006. gada 2. janvāra spriedumu dzīvojamo telpu īres līgums izbeigts, un atbildētāji izlikti no

dzīvojamās telpas, tomēr atbildētāji turpināja tās lietot un izmantoja sniegtos pakalpojumus līdz 2013. gada 3. jūlijam, neveicot par to samaksu.

[1.3] Ievērojot minēto, prasības precizējumos lūgts piedzīt no atbildētājas /pers. F/ parādu par īri un komunālajiem pakalpojumiem 1669,14 euro

no 1999. gada 1. decembra līdz 2003. gada 31. janvārim; solidāri piedzīt no atbildētājiem /pers. F/ un /pers. D/ parādu par īri un komunālajiem

pakalpojumiem 7847,69 euro un likumiskos procentus 1557,56 euro no 2003. gada 1. februāra līdz 2013. gada 3. jūlijam, kā arī valsts nodevu

646,73 euro un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 8,57 euro apmērā, kā arī atzīt prasītājas tiesības saņemt par laiku līdz sprieduma izpildei

likumiskos 6 procentus gadā no nesamaksātās parāda summas. Prasība daļā pret atbildētāju /pers. E/ netiek uzturēta.

[2] Tiesā saņemti atbildētājas /pers. E/ un /pers. D/ paskaidrojumi, kuros prasība netiek atzīta par pamatotu, norādot, ka atbildētāji kopš

1998. gada dzīvo pie vecmātes /adrese C/. Mātes /pers. F/ saistības uz atbildētājiem /pers. E/ un /pers. D/ nav attiecināmas, un tiem nav saistību pret

prasītāju. Lūgts izbeigt tiesvedību lietā.

[3] Atbildētāja/pers. F/ iesniegusi tiesā paskaidrojumus, kuros atsaucoties uz Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2006. gada 2. janvāra

spriedumu un prasījuma tiesību noilgumu, prasība netiek atzīta par pamatotu. Norādīts, ka prasītājas sastādītais parāda aprēķins nav korekts. Uzskata,

ka parāda izveidošanās periods ir no 2006. gada jūnija līdz 2013. gada jūlijam, kopējā parāda summa varētu būt 5210,50 euro un likumiskie procenti

312,63 euro.

[4] Atbildētājas /pers. E/ paskaidrojumos norādīts, ka līdz pilngadības sasniegšanai dzīvoja pie vecmātes un tēva /adrese C/ un /adrese D/. Pie

mātes /pers. F/ tikai ciemojās.

[5] Ar Rīgas rajona tiesas 2020. gada 11. decembra spriedumu prasība apmierināta daļēji, piedzenot no /pers. F/ prasītājas labā zaudējumus

9449,87 euro, likumiskos procentus no 2003. gada 1. februāra līdz 2013. gada 3. jūlijam 1557,56 euro, valsts nodevu 594,74 euro un ar lietas

izskatīšanu saistītos izdevumus 7,34 euro, kopā 11 609,51 euro. Noteiktas prasītājas tiesības saņemt no /pers. F/ likumiskos 6 procentus gadā no

parāda summas līdz sprieduma pilnīgai izpildei (izsoles dienai) ar noteikumu, ka procentu pieaugums apstājas, sasniedzot pamatkapitāla lielumu. No /pers.

F/ valsts ienākumos piedzīti ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 15,86 euro. Noraidīta prasība daļā pret /pers. D/ par zaudējumu piedziņu, kā arī

prasība daļā par 66,96 euro zaudējumu un valsts nodevas 51,99 euro piedziņu no /pers. F/. Izbeigta tiesvedība prasībā pret /pers. E/ par zaudējumu

piedziņu.

Pirmās instances tiesas spriedums pamatots ar šādiem motīviem.

[5.1] Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2006. gada 2. janvāra spriedumu civillietā Nr. C31023201 izbeigts ar atbildētāju /pers. F/

1998. gada 2. martā noslēgtais dzīvojamo telpu īres līgums. Atbildētāji/pers. F/, /pers. D/ un nepilngadīgā /pers. E/ izlikti no dzīvojamās telpas, ēkā, kuru

apsaimnieko prasītāja, /adrese B/, bez citas dzīvojamās telpas ierādīšanas (lietas 8.-31. lapa). Apelācijas instances tiesas spriedums stājies spēkā tā

pasludināšanas brīdī. Spēkā stājušās spriedumā nodibinātie fakti nav apstrīdami (Civilprocesa likuma 203. panta trešā daļa).

[5.2] Atbildētājas/pers. F/ ieskatā prasībai iestājies noilgums.

[5.2.1] Civillikuma 1895. pants noteic, ka visas saistību tiesības, kuras nav noteikti izņemtas no noilguma ietekmes un kuru izlietošanai nav likumā

noteikti īsāki termiņi, izbeidzas, ja tiesīgā persona tās neizlieto desmit gadu laikā.

2010. gada 1. janvārī spēkā stājās Komerclikuma D daļa, kur 406. pants paredz, ka no komercdarījuma izrietošie prasījumi noilgst triju gadu laikā,

ja likumā nav noteikts cits noilguma termiņš.

Tā kā šajā lietā viens no līgumslēdzējiem ir komersants, tad atbilstoši Komerclikuma 389. panta jēgai un saturam, konkrētajā lietā ir piemērojami

Komerclikuma D daļas noteikumi, tajā skaitā, Komerclikuma 406.pants.

[5.2.2] Prasītāja lūgusi piedzīt no atbildētājas /pers. F/ parādu par īri un komunālajiem pakalpojumiem 1669,14 euro no 1999. gada 1. decembra

līdz 2003. gada 31. janvārim un solidāri piedzīt no atbildētājas /pers. F/ un /pers. D/ parādu par īri un komunālajiem pakalpojumiem 7847,69 euro no

2003. gada 1. februāra līdz 2013. gada 3. jūlijam. Tādējādi saistību tiesības noilgums būtu iestājies 2016. gada 3. jūlijā.

Apelācijas instances tiesas 2006. gada 2.janvāra spriedumā civillietā Nr. C31023201 konstatēts atbildētāju parādsaistību apmērs ir 2731,91 euro

(1920 Ls).

Tiesas sēdē atbildētāja /pers. F/ apliecināja, ka līdz izlikšanas brīdim no dzīvojamām telpām 2013. gada 3.jūlijā tajās dzīvoja un daļēji atzina

parādu. No 2013. gada 15. janvāra līdz 2013. gada 13. jūnijam prasītāja ir sūtījusi atbildētājai rēķinus.

Tādējādi atzīts, ka nav iestājies prasījuma tiesības noilgums, jo prasītājas izrakstītie rēķini pārtraukuši noilgumu, turklāt tajos norādīts atbildētājas

saistību apmērs. Atbildētāja/pers. F/ nav iesniegusi tiesā pierādījumus, ka būtu vērsusies pie prasītājas, ar lūgumu izsniegt rēķinus, jo tādus nav saņēmusi.

Turklāt minētais fakts ir pretrunā ar to, ka atbildētājai /pers. F/ ir zināms par parādsaistībām un viņa tās daļēji atzinusi. Tāpat visiem atbildētājiem

2017. gada 18. septembrī ir nosūtīti pirmstiesas brīdinājumi.

[5.3] Atbildētājs /pers. D/ iebildis pret prasības vēršanu pret viņu, jo nav dzīvojis izīrētajās telpās kopš 2000. gada, ko apliecināja arī atbildētāja

/pers. E/, kā arī rēķinos norādīto personu skaitu neatbilstību faktiski dzīvojamās telpās dzīvojošajam skaitam.

Prasības pieteikuma lūgumu daļā tiesai prasītāja lūgusi piedzīt no atbildētājas /pers. F/ un /pers. D/ parādu, savukārt no prasības pieteikuma teksta

satura, tā pamatojošām tiesību normām, izriet, ka prasītājas prasījumi pamatoti ar zaudējumu tiesisko institūtu. Minētais izriet arī no apstākļa, ka

dzīvojamo telpu īres līgums ir izbeigts un atbildētāji tiesas sēdē apliecināja, ka izīrētās dzīvojamās telpas tika lietotas līdz viņu piespiedu izlikšanai.

No Rīgas domes Komunālā departamenta dzīvokļu pārvaldes rekomendācijā par dzīvojamās platības izīrēšanu Nr. 006268 izriet, ka tā piešķirta

ģimenei, kas sastāv no trim personām - atbildētājiem lietā. Savukārt no prasītājas iesniegtajiem rēķiniem redzams, ka aprēķinā par atbildētājiem

sniegtajiem komunālajiem pakalpojumiem norādītas divas, četras un piecas personas. Ievērojot to, ka prasītāja nav iesniegusi pierādījumus, kas apliecina

noteiktā laikā dzīvojamā telpā deklarēto vai faktiski komunālos pakalpojumus lietojošo personu skaitu, secināts, ka tiesai nav pamata neticēt atbildētāja

/pers. D/ apgalvojumam, ka no noteikta brīža viņš izīrētajās dzīvojamās telpās nav dzīvojis, tajā pašā laikā apliecinot, ka tajās dzīvoja četras personas -

māte, māsa, patēvs un jaunākā māsa.

Ievērojot minēto, atzīts, ka prasītāja ir pierādījusi zaudējumu atlīdzības priekšnoteikumus daļā pret atbildētāju /pers. F/, tādējādi prasība par

zaudējumu solidāru piedziņu no atbildētājas /pers. F/ un /pers. D/ ir noraidāma. No atbildētājas /pers. F/ piedzenami zaudējumi 9449,87 euro un

likumiskie procenti 1557,56 euro. Prasība daļā par zaudējumu piedziņu 66,96 euro apmērā, ko veido komunālie maksājumi par atkritumu izvešanu un

ūdens patēriņu, ir noraidāma, jo nav pierādīts, ka pakalpojumus lietojušas piecas personas, kā tas norādīts prasītājas izrakstītajos rēķinos.

[5.4] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 74. panta trešās daļas 1. punktu un 223. panta 4. punktu atzīts par pamatotu prasītājas lūgums izbeigt

tiesvedību prasības daļā pret /pers. E/, jo parāda izveidošanās laikā atbildētāja bija nepilngadīga.

Konstatēts, ka minētais nav pretrunā ar likumu un neaizskar citu personu tiesības un intereses, prasītājas atteikšanās no prasības ir pieņemama, un

tiesvedība lietā izbeidzama, izskaidrojot lietas izbeigšanas procesuālās sekas, proti, pusēm atkārtota vēršanas tiesā strīdā par to pašu priekšmetu un uz tā

paša pamata nav pieļaujama.

[5.5] Saskaņā ar Civillikuma 1756., 1765. pantu un Civilprocesa likuma 195. pantu, atzītas prasītājas tiesības saņemt no atbildētājas /pers. F/

likumiskos 6 procentus gadā no pamatparāda līdz sprieduma izpildes dienai (izsoles dienai) vai līdz brīdim, kad procenti sasniedz pamatparāda summu.

[6] Par minēto pirmās instances tiesas spriedumu apelācijas sūdzību iesniegusi atbildētāja /pers. F/, pārsūdzot spriedumu daļā, ar kuru apmierināta

prasītājas prasība par zaudējumu piedziņu no /pers. F/.

Apelācijas sūdzība pamatota ar šādiem argumentiem.

[6.1] Atbildētājas/pers. F/ ieskatā prasībai iestājies noilgums.

[6.1.1] Nav strīda, ka prasītāja ir komersants komerclikuma izpratnē. Tiesiskajai attiecībai uz kuras pamata prasītāja lūgusi piedzīt no atbildētājiem

parādu ir piemērojams Komerclikuma 406. panta noteiktais prasījuma noilgums trīs gadi.

2006. gadā ir izbeigts īres līgums ar atbildētāju, 2013. gadā atbildētāja izlikta no dzīvojamām telpām, bet 2017. gadā atbildētāja saņēmusi

pirmstiesas brīdinājumu. Ievērojot minēto, secināms, ka ir iestājies prasījuma noilgums.

Rēķini, kurus atbildētājai sūtīja un uz kuriem norādīja prasītāja nevar būt par pamatu uzskatīt, ka noilgums tiek pārtraukts, jo tie tiek izrakstīti katru

mēnesi un prasītājas ignorēšana un to, ka atbildētāja ne reizi nav vērsusies pie prasītājas, lai saņemtu rēķinu norāda uz to, ka atbildētāja uzskatīja, ka

starp pusēm vairs nepastāv saistību. Prasītājas ignorēšanu varētu atzīt par ļaunprātīgu rīcību, jo ar tādu parāda summu, kas jau bija uz doto brīdi nebūtu

samērīgi no prasītāja puses ļaut šai summai pieaugt, apzinoties, ka atbildētāja nav saņēmusi rēķinus. Pamatojoties uz Civillikuma 1646. pantu saimniekam

jābūt krietnam un rūpīgam, bet šajā gadījumā ir redzama prasītājas nolaidība. Respektīvi, saskaņā ar Civillikuma 1776. panta pirmo daļu prasītājai nav

tiesību prasīt zaudējumu atlīdzību par to, ko krietns un rūpīgs saimnieks jeb pati prasītāja varēja novērst.

[6.1.2] Tiesa nav vērtējusi pēc būtības atbildētājas parāda atzīšanu daļēji, tas ir, 2000 euro. Tiesa norādīja, ka atbildētājas apgalvojumos ir

pretruna, proti, fakts, ka atbildētāja nav vērsusies pie prasītāja pēc rēķiniem un, ka tā ir daļēji atzinusi parādu.

Neskatoties uz to, ka ir virkne apsvērumu, kurus norādīja atbildētāji attiecībā uz prasītājas prasības nepamatotību, atbildētāja mēģināja panākt

miermīlīgu vienošanos starp pusēm, ātrāk izbeigt tiesāšanos, izlemt jautājumus par parādu un iet pretī prasītājai, bet tas nenozīmē, ka ar šādām rīcībām

atbildētāja atzīst prasību pret viņu.

[6.1.3] Netika izanalizēts parāda aprēķins. Atbildētāja uzskata, ka parāda aprēķins nav korekts un ir norādījusi dažus piemērus, kad šie rēķini tiek

skaitīti nepareizi, tomēr tiesa nav ņēmusi vērā faktu, ka civiltiesībās prasītājam ir jāpierāda savas prasības pamatotību un atbildētājam jāpierāda savu

apgalvojumu patiesumu, tas ir jādara ar pierādījumiem.

Prasītājas apgalvojums, ka atbildētājai bija jāvēršas pie prasītāja par to, ka dzīvojamā telpa netiek lietota ir nepamatots. Saskaņā ar apelācijas

instances tiesas spriedumu, kurš stājies spēkā 2006. gadā īres līgums tika izbeigts, atbildētājai bija pamats uzskatīt, kā starp pusēm vairs nepastāv

saistības.

[6.1.4] Tiesa ir atzinusi, ka prasītāja ir pierādījusi zaudējumu atlīdzības priekšnoteikumus pret atbildētāju /pers. F/.

Atbildētāja uzskata, ka spriedumā nav izvērtēti zaudējumu atlīdzības priekšnoteikumi, jo nav pierādīts cēloniskais sakars starp prettiesisko rīcību un

zaudējumiem.

[7] Civillietu tiesas kolēģija, izvērtējot lietas apstākļus, pamatojoties uz Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 10. pantu atzina, ka lietu ir

iespējams izskatīt rakstveida procesā, dodot lietas dalībniekiem termiņu papildu paskaidrojumu vai citu procesuālo lūgumu iesniegšanai tiesā līdz

2021. gada 7. maijam. Par lietas izskatīšanas datumu lietas dalībniekiem savlaicīgi un likumā noteiktajā kārtībā paziņots.

[8] 2021. gada 15. aprīlī tiesā saņemti atbildētājas /pers. F/ rakstveida paskaidrojumi, kuros norādīti šādi apstākļi.

[8.1] Tiesa spriedumā nepareizi interpretējusi Komerclikuma Pārejas noteikumu 15. un 16. punktu.

Komerclikuma Pārejas noteikumu 16. punkts noteic, ka ja šā likuma D daļas spēkā stāšanās dienā Civillikumā vai citā likumā noteiktais

noilguma termiņš nav notecējis, bet šā likuma D daļa nosaka īsāku noilguma termiņu, piemērojams šā likuma D daļā noteiktais noilguma

termiņš, kurš skaitāms no 2010. gada 1. janvāra. Ja pēc šāda aprēķina noilguma termiņš iznāk garāks par līdzšinējo noilguma termiņu,

noilguma termiņš izbeidzas tajā dienā, kad tas būtu notecējis saskaņā ar Civillikumu vai citu normatīvo aktu.

Sakarā ar to, ka Civillikumā noteiktais termiņš (10 gadi) prasītājas prasībai uz 2010. gada 1. janvāri nebija iestājies, bet Komerclikuma 406. pants

noteic 3 gadu noilgumu, ir nosakāms īsāks termiņš, proti, 3 gadi, kas skaitāms no 2010. gada 1. janvāra. Prasītājas saistības noilgums iestājās

2013. gada 2. janvārī (izbeidzas prasījuma tiesība). Savukārt Civillikuma 10 gadu noilgums ir piemērojams tikai tad, ja iepriekš aprēķinātais 3 gadu

noilguma termiņš ir garāks nekā 10 gadu noilguma termiņš.

Līdz ar to noilguma termiņš ir 2013. gada 1. janvāris un saistību tiesības prasījums izbeidzas 2013. gada 2. janvārī, nevis 2016. gada 3. jūlijā.

[8.2] Attiecībā uz rēķiniem norādīts, ka no lietas materiāliem izriet, ka prasītāja ir izrakstījusi rēķinus no 2012. gada 15. marta līdz 2013. gada

12. septembrim, izņemot par 2013. gada jūliju rēķina nav, bet prasītāja nav pierādījusi, ka šie rēķini būtu nosūtīti vai izsniegti atbildētājai. Turklāt no

2019. gada 3. aprīļa tiesas sēdes protokola 3. lapas izriet, ka atbildētājas pārstāvis apliecina, ka atbildētāja līdz 2017. gada 18. septembrim no prasītājas

nav saņēmusi paziņojumus par parāda esību. Turklāt uzsvērts, ka rēķinu sastādīšana neliecina par to nosūtīšanu. Lietā nav iesniegti pierādījumi par rēķinu

no 2012. gada 15. marta līdz 2013. gada 12. septembrim nosūtīšanu, līdz ar ko var izdarīt secinājumu, ka tādu nav, kas nozīmē, ka rēķini nekad nav

tikuši nosūtīti. Tātad atbildētājai nav ticis paziņots par parāda esību, līdz ar to nav pārtraukts noilgums un prasītājas prasībai noilgums ir iestājies

2013. gada 2. janvārī.

Neskatoties uz minēto, prasībai viennozīmīgi ir iestājies noilgums pat, ja prasītāja 2013. gadā būtu nosūtījusi rēķinus. Pēdējā rēķina sastādīšanas,

kas iesniegts lietā, datums ir 2013. gada 12. septembris, kad atbildētāja jau bija izlikta no telpas, prasītāja nav vērsusies pie atbildētājas nevienu reizi.

Nākamais dokuments, ko prasītāja sastādījusi un nosūtījusi atbildētājai ir 2017. gada 18. septembra pirmstiesas brīdinājums Nr. 7.3-2/46613. Tātad no

pēdējā rēķina sastādīšanas dienas, 2013. gada 12. septembra, līdz 2017. gada 18. septembrim ir pagājuši 4 gadi, līdz ar to arī šajā gadījumā ir iestājies

noilgums.

Iepazīstoties ar lietas materiāliem un prasības būtību, secināts, ka prasītāja nav iesniegusi pierādījumus, ka laikā no 2013. gada 12. septembra līdz

2017. gada 18. septembrim būtu sagatavojusi un nosūtījusi atgādinājumu vai citādā veidā vērsusi atbildētājas uzmanību par viņas parādsaistībām, kas

pārtrauktu noilgumu atbilstoši Civillikuma 1905. pantam.

Ievērojot minēto, prasītājas prasībai ir iestājies noilgums, līdz ar to prasība ir noraidāma pilnīgi.

[8.3] Papildus vērsusi tiesas uzmanību uz prasītājas parāda aprēķinu.

No prasītājas iesniegtajiem aprēķiniem nav saprotams kā ir veidojusies galējā parāda summa, kā arī spriedumā tiesa to nav ņēmusi vērā.

2020. gada 17. marta prasītājas prasības pieteikuma precizējumos lūgts piedzīt 1669,14 euro no 1999. gada 1. decembra līdz 2003. gada

31. janvārim.

Attiecībā par pamatparādu 7847,69 euro un likumiskajiem procentiem 1557,56 euro, kopā 9405,25 euro no 2003. gada 1. februāra līdz

2013. gada 3. jūlijam (prasības pieteikuma precizējuma 4. punkts), kopējā prasītā summa 11 074,39 euro (kļūdaini norādīts 10 060,55 euro) neatbilst

rēķinos norādītajām.

Prasītāja nav iesniegusi rēķinu par 2013. gada jūliju, līdz ar to ņemot kā piemēru 2013. gada 13. jūnija rēķinu Nr. 22416768/13061, ņemot vērā

to, ka nav norādīts par kādu periodu komunālie maksājumi aprēķināti, kopējā parāda summa sastāda 9021,87 euro.

Tātad prasītājas prasības pieteikuma precizējumu summas (11 074,39 euro) un 2013. gada 13. jūnija rēķina Nr. 22416768/13061 summas

(9021,87 euro) starpība ir 2052,52 euro.

Savukārt pēc prasītājas aprēķina aptuvenā komunālo pakalpojumu summa 2013. gada jūlijā sastādītu 2052,52 euro, kas loģiski saprotams nav

iespējams, ja 2013. gada maija un jūnija vidējā rēķinu summa par tekošajiem komunālajiem pakalpojumiem sastāda 74,39 euro.

Ievērojot minēto, prasītājas parāda aprēķins ir neprecīzs, līdz ar to apšaubāms un kritiski vērtējams.

[8.4] Prasība pamatota ar Civillikuma 1771. pantu un likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 44. pantu.

Atsaucoties uz Civillikuma 1770. un 1775. pantu, norādīts, ka zaudējumu esība ir jāpierāda, pierādot, ka pastāv visi trīs zaudējumu atlīdzības

priekšnoteikuma pamati. Ja kāds no priekšnoteikumiem netiek konstatēts, zaudējumu atlīdzības pienākums neiestājas. Turklāt zaudējumi iedalās divos

veidos: jau cēlies zaudējums vai tāds, kas vēl stāv priekšā atbilstoši Civillikuma 1771. pantam.

Civillikuma 1772. pants nosaka, ka jau cēlies zaudējums var būt vai nu cietušā tagadējās mantas samazinājums, vai arī viņa sagaidāmās peļņas

atrāvums.

Prasības pieteikumā prasītāja nav pamatojusi, kāds zaudējums tai ir radies, kā arī nav iesniegti pierādījumi par zaudējumu esamību vai

zaudējumiem, kas stāv priekšā.

Uzskata, ka parāda piedziņa par komunālajiem pakalpojumiem nevar tikt pamatota ar tiesību normām par zaudējumiem.

Prasītāja nav pierādījusi, ka pastāv zaudējumi, bet arī šajā gadījumā komunālo pakalpojumu piedziņa nevar tikt uzskatīta par zaudējumiem un

galvenokārt prasībai ir iestājies noilgums.

[8.5] Atbildētāja par apelācijas sūdzības iesniegšanu ir samaksājusi valsts nodevu 140 euro, kā arī atbildētāja apelācijas instancē vērsusies pēc

juridiskās palīdzības, par ko izrakstīts 2021. gada 2.marta rēķins Nr. 02032021-03 par 242 euro.

Ievērojot minēto un pamatojoties uz Civilprocesa likuma 44. panta trešo daļu un 41. panta pirmo daļu lūgts piedzīt no prasītājas atbildētājas labā ar

lietas vešanu saistītos izdevumus tiesvedības izdevumus 382 euro apmērā.

[9] Prasītāja 2021. gada 22. jūnijā iesniegusi paskaidrojumus uz atbildētājas /pers. F/ iesniegto apelācijas sūdzību un paskaidrojumiem, kuros

norādījusi savus iebildumus apelācijas sūdzības un paskaidrojumu nepamatotībai (lietas 2.sējuma 9.-11., 13.-14. lapa).

Motīvu daļa

[10] Civillietu tiesas kolēģija, izvērtējusi apelācijas sūdzības motīvus, atzīst, ka prasība tās pārsūdzētajā daļā ir pamatota un apmierināma, bet

atbildētājas apelācijas sūdzība nav pamatota.

[11] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 426. panta pirmo daļu, 430. panta trešo daļu apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc būtības sakarā ar

apelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajā sūdzībā, un nepārbauda pirmās instances tiesas konstatētos faktus, ja tie nav apstrīdēti apelācijas sūdzībā.

Pirmās instances tiesas spriedums tiek pārsūdzēts tā apmierinātajā daļā, tādējādi daļā, kurā tiesvedība izbeigta un daļā, kurā prasība noraidīta, tas

stājies likumīgā spēkā.

Lietā nav strīda par to, ka ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2006. gada 2. janvāra spriedumu civillietā Nr. C31023201 izbeigts ar

atbildētāju /pers. F/ 1998. gada 2. martā noslēgtais dzīvojamo telpu īres līgums Nr. 299. Atbildētāja/pers. F/, /pers. D/ un nepilngadīgā /pers. E/ izlikti no

dzīvojamās telpas, ēkā, kuru apsaimnieko prasītāja, /adrese B/, bez citas dzīvojamās telpas ierādīšanas (lietas 1. sējuma 29.-31. lapa). Apelācijas

instances tiesas spriedums stājies spēkā tā pasludināšanas brīdī.

Spēkā stājušās spriedumā nodibinātie fakti nav apstrīdami (Civilprocesa likuma 203. panta trešā daļa).

Lietā nav arī strīda, ka pēc Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2006. gada 2. janvāra sprieduma atbildētāja turpināja dzīvot strīdus

dzīvoklī, to lietoja un saņēma komunālos pakalpojumus.

[12] Likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 2. pants (spēkā līdz 2021. gada 30. aprīlim) noteica, ka dzīvojamās telpas īre ir dzīvojamās telpas

lietošanas tiesību nodošana citai personai par maksu. Dzīvojamās telpas lietošanas tiesības citai personai var nodot dzīvojamās telpas

īpašnieks, valdītājs, kā arī pašvaldība, ja tā atbilstoši likumam, uz likumīga pamata ieguvusi attiecīgo dzīvojamo telpu lietojumā.

1998. gada 2. martā /pers. F/ ar pašvaldības uzņēmumu „Zemgale” noslēdzot dzīvojamās telpas īres līgumu par dzīvokli /adrese B/, uz nenoteiktu

laiku uzņēmās tajā noteiktās saistības un viena no tām, 2. punktā noteikta ,,īres maksa par katru kārtējo mēnesi jāsamaksā līdz 20 datumam” un

5.1.5. apakšpunktā: „īres līgumam izbeidzoties, desmit dienu laikā nodot izīrētājam īrētās telpas apdzīvošanai derīgā stāvoklī, saskaņā ar telpu nodošanas

un pieņemšanas aktu.”

Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija 2006. gada 2. janvāra spriedumu civillietā Nr. C31023201 nospriests izbeigt dzīvojamās telpas īres

līgumu un izlikt /pers. F/, /pers. D/ un nepilngadīgo /pers. E/ no dzīvojamām telpām /adrese B/. Spriedums stājies likumīgā spēkā tā pasludināšanas brīdī.

Gan /pers. F/, gan /pers. D/ noteikts sprieduma labprātīgas izpildes termiņš līdz 2006. gada 12. janvārim.

Īres līguma termiņam beidzoties t.i., no 2006. gada 12. janvāra atbildētājiem bija jāatbrīvo dzīvojamā telpa, ko viņi neizpildīja un turpināja aizņemt

dzīvojamo telpu un izmantot pakalpojumus, ko pati atbildētāja /pers. F/ apliecināja, iesniedzot Rīgas rajona tiesai 2020. gada 20. janvāra iesniegumu

kurā norāda, ka par parāda izveidošanās periodu uzskata laiku no 2006. gada jūnija līdz 2013. gada jūlijam. Tā kā atbildētāja dzīvojamo telpu

neatbrīvoja, nepaziņoja prasītājai par tā atbrīvošanu, kā arī nepaziņoja prasītājai, ka tā tiek atbrīvota un tā kā svešas lietas bezmaksas lietošanu likums

neparedz, tad turpinot lietot dzīvokli pēc sprieduma stāšanās likumīgā spēkā, atbildētājai bija jāveic maksājumi par telpu lietošanu.

Nav pamata apšaubīt prasītājas paskaidrojumos par apelācijas sūdzību norādīto, ka prasītāja katru mēnesi izsniedza rēķinus par īri un

nodrošinātajiem pakalpojumiem. Atbildētāja bija informēta par gan īres maksas un saņemto pakalpojumu aprēķinu katram mēnesim, gan par izveidojušos

parādu. Atbildētāja rēķinus un parādu neapmaksāja. Maksājumu saņemšana no atbildētājas ir atspoguļota iesniegtajos aprēķinos, iesniedzot prasības

pieteikumu. Pēdējais maksājums no /pers. F/ saņemts 2006. gada novembrī 40 euro.

Uz atbildētājas iebildumiem, ka uz prasītāju – SIA „Rīgas namu pārvaldnieks” attiecināms Komerclikuma 406. pantā noteiktais noilguma termiņš 3

gadi, tiesas kolēģija norāda, ka Civillikuma 1895. pants noteic, ka visas saistību tiesības, kuras nav noteikti izņemtas no noilguma ietekmes un kuru

izlietošanai nav likumā noteikti īsāki termiņi, izbeidzas, ja tiesīgā persona tās neizlieto desmit gadu laikā, līdz ar to dotajā situācijā, kur strīdus priekšmets ir

pašvaldībai radītie zaudējumi - nesaņemtā īres, apsaimniekošanas un saņemto pakalpojumu maksa par Rīgas pilsētas pašvaldībai piederošas dzīvojamās

telpas lietošanu, tad dotajā situācijā piemērojams Civillikuma 1895. pants. Uz SIA ,,Rīgas namu pārvaldnieks” attiecas likums ,,Par pašvaldībām”, jo tā ir

pašvaldības kapitālsabiedrība, kura dibināta ar mērķi izpildīt pašvaldībai ar likumu ,,Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” uzlikto

pienākumu – nodrošināt dzīvojamo māju pārvaldīšanas procesa nepārtrauktību.

Dzīvojamās telpas īre ir dzīvojamās telpas lietošanas tiesību nodošana citai personai par maksu. Dzīvojamās telpas lietošanas tiesības personai var

nodot dzīvojamās telpas īpašnieks, valdītājs, kā arī pašvaldība, ja tā atbilstoši likumam ,,Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” uz likumīga pamata

ieguvusi attiecīgo dzīvojamo telpu lietojumā. Likuma ,,Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” 2. pants noteic, ka palīdzību pašvaldībā var saņemt

šajā likumā noteiktās personas, kuras ar pašvaldības domes vai tās deleģētas institūcijas lēmumu atbilstoši šā likuma noteikumiem atzītas par tiesīgām

saņemt palīdzību. Iegūstot lietošanā šādu dzīvojamo platību, atbildētāji lietojuši Rīgas pilsētas pašvaldībai piederošu nekustamo īpašumu, līdz ar to nav

saistības ar komercdarbību un nav piemērojamas Komerclikuma normas.

Komerclikuma 406. pantā norādītais noilguma termiņš ir piemērojams prasījumiem, kas izriet no komercdarījumiem. Atbilstoši Komerclikuma

389. pantam arī, ja darījums ir komercdarījums tikai vienam no darījuma dalībniekiem, Komerclikuma noteikumi par komercdarījumiem ir piemērojami

arī pārējiem darījuma dalībniekiem, ciktāl normatīvajos aktos patērētāju tiesību aizsardzības jomā vai citos likumos nav noteikts citādi. Vērtējot

Komerclikuma 406. panta piemērošanu, izšķirošais apstāklis ir nevis tas, vai saistību tiesība ir radusies uz likuma pamata, bet gan, vai saistību tiesība ir

komersanta saimnieciskās darbības elements (sk. Senāta Civillietu departamenta 2019. gada 30. maija sprieduma lietā Nr. SKC-104/2019 (

ECLI:LV:AT:2019:0530.C30524615.3.S) 8.1. punktu.).

Prasītājs, ceļot prasību tiesā par parāda piedziņu rīkojas nevis savās, kā komersanta, bet gan pilnvardevēja interesēs, kā tā pārstāvis. Ievērojot, ka

attiecībā pret Rīgas pašvaldību, kā nekustamā īpašuma valdītāju, nav piemērojams komercdarbības tiesiskais regulējums, tātad arī Komerclikuma

D daļas 406. pantā noteiktais prasības noilgums nav attiecināms uz šajā prasībā minēto zaudējumu piedziņu, bet piemērojams vispārējais saistību tiesību

noilgums. Atbilstoši Civillikuma 1895. pantam prasības tiesības izbeidzas, ja tiesīgā persona tās neizlieto 10 gadu laikā.

Senāta Civillietu departaments paplašinātā sastāvā 2019. gada 12. decembra spriedumā lietā Nr. C31346614, SKC-109/2019

(ESLI:LV:AT:2019:1212.C21246614.3.S) atzinis dzīvokļu īpašnieku kopību par tiesību subjektu un sniedzis tiesību normu interpretāciju attiecībā uz

tiesisko attiecību dalībniekiem gadījumā, ja pārvaldnieks ir pašvaldības sabiedrība ar ierobežotu atbildību un dzīvokļu īpašnieki nav pārņēmuši

pārvaldīšanas tiesības.

Ievērojot minēto, Komerclikuma 406. panta piemērošanai šajā tiesiskajā strīdā, ņemot vērā tiesiskās attiecības kādas pastāv starp Rīgas

pašvaldību, prasītāju, atbildētājiem un pakalpojumu sniedzējiem, nav tiesiska pamata.

Uz atbildētājas norādi par prasītājas izsniegtajiem rēķiniem, tiesas kolēģija secina, ka neviens normatīvais akts nenosaka, kādā veidā būtu

izrakstāms, un izsniedzams rēķins. No lietas materiāliem izriet, ka prasītāja ir izrakstījusi rēķinus no 2012. gada 15. marta līdz 2013. gada

12. septembrim, tādējādi pārtraucot noilgumu.

Fakts, ka prasītāja nevar pierādīt ikmēneša rēķinu izsniegšanas faktu, nav pamats secinājumam par prasības noilgumu un atbrīvošanai no

maksāšanas saistību izpildes.

Kā izriet no dzīvē gūtajiem novērojumiem, SIA „Rīgas namu pārvaldnieks” rēķinus ievieto dzīvokļu pasta kastītēs, ja dzīvokļa īpašnieks nav izteicis

piekrišanu rēķinu saņemšanai elektroniski vai nav lūdzis rēķinus sūtīt pa pastu, apņemoties segt pasta izdevumus.

Atbildētāja apelācijas sūdzībā norāda par prasības summas atzīšanu daļēji 2000 euro (kaut gan 2020. gada 20. janvārī atbildētāja savos

paskaidrojumos tiesai norādīja, ka kopējā parāda summa varētu būt 5210,50 euro un 312,63 euro likumiskie procenti). Atbildētāja norādījusi, ka netika

izanalizēts parāda aprēķins, tas nav korekts, bet no savas puses atbilstoši Civilprocesa likuma 104. panta pirmajai daļai nav iesniegusi nekādu aprēķinu,

ko uzskata par pareizu, kaut arī viņai ticis vairākkārtīgi norādīts.

Prasītāja 2017. gada 18. septembrī ierakstītā vēstulē nosūtījusi brīdinājumu atbildētājai, kurā lūgts samaksāt parādu vai arī noslēgt vienošanos par

parāda samaksas grafiku, kuru atbildētāja atstājusi bez ievērības (lietas 1. sējuma 53. lapa).

Tāpat 2019. gada 20. decembrī iesniedza tiesā pierādījumu -grāmatvedības nodaļas izsniegtu tabulu - kurā ir norādīta informācija par izsniegto

atgādinājumu, norādot, arī, ka 2012. gada 22. maijā atbildētājai /pers. F/ nosūtīts atgādinājums par parāda summu 7695,20 Ls (lietas 2. sējuma

12. lapa).

Tiesas kolēģija atzīst, ka prasītāja ir pierādījusi zaudējumu atlīdzības priekšnoteikumus pret atbildētāju /pers. F/. ,,Zaudējumu atlīdzības pamati ir:

1) nodarītāja prettiesiska rīcība, 2) zaudējumu esamība, 3) cēloniskais sakars”.

Tiesas kolēģija uzskata, ka neatbrīvojot strīdus dzīvojamo telpu un turpinot tajā dzīvot nemaksājot īres maksu, un maksu par komunālajiem

pakalpojumiem, atbildētāja ir rīkojusies prettiesiski, nodarot zaudējumus prasītājai, īres maksas un komunālo pakalpojumu maksas apmērā.

[13] Tiesas kolēģija atzīst par pamatotu prasītājas lūgumu saskaņā ar Civillikuma 1756. un 1765. pantu, un Civilprocesa likuma 195. pantu, atzīt

tās tiesības saņemt no atbildētājas /pers. F/ likumiskos 6 procentus gadā no pamatparāda līdz sprieduma izpildes dienai (izsoles dienai) vai līdz brīdim,

kad procenti sasniedz pamatparāda summu.

[14] Konstatējot, ka pirmās instances tiesa pamatā pareizi izvērtējusi lietā pastāvošos apstākļus atbilstoši tiesas rīcībā esošajiem pierādījumiem, un

apelācijas sūdzībā norādītie argumenti nav guvuši apstiprinājumu, ir pamats analoga sprieduma pieņemšanai, apmierinot prasību.

[15] Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 41. panta pirmo daļu no atbildētājas /pers. F/ prasītājas labā piedzenami tiesas izdevumi - valsts nodeva

594,74 euro un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 7,34 euro (lietas 1. sējuma 7. lapa).

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 39. panta pirmās daļas 5. punktu no atbildētājas /pers. F/ valsts ienākumos piedzenami ar lietas izskatīšanu saistītie

izdevumi - starpība, ko prasītāja nav samaksājusi par tiesas pavēstu un dokumentu nosūtīšanu – 24,94 euro (lietas 1. sējuma 2. lapa).

[16] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 204.1 pantu atbildētājai ir nosakāms sprieduma labprātīgas izpildes termiņš - 10 dienas no sprieduma spēkā

stāšanās dienas.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 8. pantu, 39. panta pirmās daļas 5. punktu, 41. panta pirmo daļu, 97., 204.1., 193., 430., 432., 434. pantu,

Civillietu tiesas kolēģija

nosprieda

prasību apmierināt.

Piedzīt no /pers. F/, personas kods /personas kods/, SIA ,,Rīgas namu pārvaldnieks”, reģistrācijas Nr.40103362321, labā zaudējumus

9449,87 euro apmērā, likumiskos procentus 1557,56 euro apmērā no 2003. gada 1. februāra līdz 2013. gada 3. jūlijam, valsts nodevu 594,74 euro

apmērā un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 7,34 euro apmērā, kopā 11 609,51 euro.

Noteikt SIA „Rīgas namu pārvaldnieks” tiesības saņemt no /pers. F/ likumiskos 6 procentus gadā no parāda summas līdz sprieduma pilnīgai izpildei

(izsoles dienai) ar noteikumu, ka procentu pieaugums apstājas, sasniedzot pamatkapitāla lielumu.

Samaksa veicama SIA „Rīgas namu pārvaldnieks”, reģistrācijas Nr. 40103362321, bankas norēķinu kontos - AS „Citadele banka”

LV83PARX0013044380019; AS „Luminor Bank” LV57NDEA0000083069550; AS „Luminor Bank” LV63RIKO0002013197596; AS „SEB

banka” LV65UNLA0050017186820; „Swedbank” AS LV98HABA0551030734837.

Piedzīt no /pers. F/, personas kods /personas kods/, valsts ienākumos ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 24,94 euro.

Maksājuma rekvizīti ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu apmaksai ir šādi:

saņēmējs - Tiesu administrācija,

konta Nr. - LV51TREL2190458019000,

NMR 90001672316,

saņēmēja banka - Valsts kase,

mērķis - 21499 ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi, kā arī dati lietas identificēšanai (atbildētāja vārds un uzvārds, ja atbildētājs ir fiziska persona,

vai juridiskas personas nosaukums).

Noteikt termiņu sprieduma labprātīgai izpildei - 10 dienas no sprieduma likumīgā spēkā stāšanās dienas.

Spriedumu var pārsūdzēt 30 (trīsdesmit) dienu laikā no sprieduma pieejamības dienas Latvijas Republikas Senātā, kasācijas sūdzību iesniedzot

Rīgas apgabaltiesā, un iemaksājot drošības naudu 300 EUR Augstākās tiesas depozītu kontā Nr. LV83TREL8280010000000; saņēmējs: Latvijas

Republikas Augstākā tiesa, reģistrācijas Nr. 90000068892; saņēmēja banka: Valsts kase; klasifikācijas kods F22010010.

Spiedums sastādīts un pieejams tiesas kancelejā 2021. gada 29. septembrī.

Tiesnese Inese Strelča

Tiesnese Ilze Celmiņa

Tiesnese Ligita Gavare