Appeal court partially allowed appeal against disciplinary sanctions for civil servants, ordering Ministry to refund state fees.

Lietas Nr. A420148515

Lietas arhīva Nr. AA43-1042-16/13

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2016.gada 17.oktobrī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnese referente S.Kanenberga,

tiesneses D.Makarova un A.Šteinberga

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu daļā par

Labklājības ministrijas 2014.gada 22.decembra rīkojuma Nr.23.1-01/565 atcelšanu daļā, ar kuru Valsts darba inspekcijas

Juridiskās nodaļas vadītāja vietniecei /pers. A/ piemērots disciplinārsods – mēnešalgas samazināšana par 10% uz trim

mēnešiem, un /pers. B/ pieteikumu daļā par Labklājības ministrijas 2014.gada 22.decembra rīkojuma Nr.23.1-01/565

atcelšanu daļā, ar kuru Valsts darba inspekcijas direktoram /pers. B/ piemērots disciplinārsods - rājiens, sakarā ar

Labklājības ministrijas apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2015.gada 10.jūnija spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ievērojot disciplinārlietas atzinumā konstatēto, ka Valsts darba inspekcijas (turpmāk – inspekcija) direktors /pers.

B/ un Juridiskās nodaļas vadītāja vietniece /pers. A/ ir izdarījuši Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likuma

(turpmāk – Disciplināratbildības likums) 36.panta pirmajā daļā norādīto disciplinārpārkāpumu, administratīvā pārkāpuma

lietas pārsūdzības procesā nepamatoti atceļot Rīgas reģionālās inspekcijas lēmumu par administratīvā pārkāpuma

konstatēšanu komersanta rīcībā un izbeidzot administratīvā pārkāpuma lietu, ar Labklājības ministrijas (turpmāk – ministrija

vai atbildētāja) 2014.gada 22.decembra rīkojumu Nr.23.1-01/565 (turpmāk – pārsūdzētais rīkojums) /pers. B/ piemērots

disciplinārsods - rājiens, bet /pers. A/ – mēnešalgas samazināšana par 10% uz trim mēnešiem.

[2] Nepiekrītot pārsūdzētajam rīkojumam, pieteicēji /pers. A/ un /pers. B/ iesnieguši tiesā pieteikumu, lūdzot to atcelt.

Ar Administratīvās rajona tiesas tiesnese s 2015.gada 28.janvāra lēmumu administratīvā lieta ierosināta pēc /pers. A/

pieteikuma daļā par pārsūdzētā rīkojuma atcelšanu daļā, ar kuru /pers. A/ piemērots disciplinārsods – mēnešalgas

samazināšana par 10% uz trim mēnešiem, savukārt ar Administratīvās rajona tiesas tiesneses 2015.gada 2.marta lēmumu

administratīvā lieta ierosināta pēc /pers. B/ pieteikuma daļā par pārsūdzētā rīkojuma atcelšanu daļā, ar kuru /pers. B/

piemērots disciplinārsods – rājiens.

Pieteikums pamatots ar turpmāk norādītajiem argumentiem.

[2.1] Izdarot secinājumus par administratīvā pārkāpuma lietā pieņemtā lēmuma tiesiskumu, atbildētāja nav ievērojusi

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā (turpmāk – Kodekss) kā speciālajā likumā noteikto likumdevēja gribu

administratīvo pārkāpumu lietās pieņemtu augstākas iestādes lēmumu likumības un pamatotības kontroli nodot pilsētas

(rajona) tiesai.

Par to, ka atbildētājai par konkrētās administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanu bija zināms, liecina gan atbildētājas

2014.gada 31.oktobra lēmuma Nr.LM-28-1-10/17 ,,Par Valsts darba inspekcijas tiesiskuma izvērtējumu” 2.6.punktā, gan

disciplinārlietas izmeklētāja 2014.gada 19.decembra atzinuma par disciplinārpārkāpuma konstatēšanu (turpmāk – atzinums)

1.8.punktā norādītais.

Disciplinārlietā vērtējot administratīvā pārkāpuma lietā pieņemtā lēmuma tiesiskumu, atbildētāja ir pārsniegusi savas

pilnvaras, līdz ar to aizskarot pieteicēju tiesības uz likumīgu valsts pārvaldi.

Turklāt, iztiesājot administratīvā pārkāpuma lietu /lietas numurs/ pirmajā instancē, Rīgas rajona tiesa ar 2015.gada

5.janvāra spriedumu ir atstājusi negrozītu inspekcijas lēmumu. Spriedumā secinātais apliecina to, ka nav viennozīmīgi

vērtējams kā atbilstošs lietas faktiskajiem apstākļiem atzinuma 2.7.6.punktā konstatētais – rupjas juridiskas kļūdas pieļaušana

relatīvi vieglā juridiskā situācijā; 2.11.3.punktā konstatētais – Kodeksa tiesību normām neatbilstoša lēmuma pieņemšana;

2.3.5., 2.7.4. un 2.11.6.punktā konstatētais – tiesiski nekorekta atsauce uz tiesu praksi.

Līdz ar to atbildētājas izdarītie apsvērumi un secinājumi, konstatējot pieteicēju vainu disciplinārpārkāpuma izdarīšanā

ar nodomu, ir nepareizi, un pieteicēji nebija saucami pie disciplināratbildības.

[2.2] No Disciplināratbildības likuma 36.panta pirmās daļas un Administratīvā procesa likuma 65.panta trešās daļas

izriet, ka pārsūdzētais rīkojums ir satura izvēles administratīvais akts.

Ne atzinumā, ne pārsūdzētajā rīkojumā nav izdarīti lietderības apsvērumi. Turklāt atzinumā pieteicējiem ieteiktais

piemērojamais disciplinārsods nav likumdevēja noteiktais minimālais iespējamais disciplinārsoda veids, savukārt ar

pārsūdzēto rīkojumu piemērotie disciplinārsodi atšķiras no ieteiktajiem. Konkrēto piemēroto disciplinārsodu pamatojums

nav izsecināms arī no atzinuma un pārsūdzētā rīkojuma kopumā.

[4] Ministrija paskaidrojumā pieteikumu uzskata par nepamatotu un lūdz to noraidīt, pamatojoties uz pārsūdzētajā

rīkojumā un atzinumā, ar ko pamatots pārsūdzētais rīkojums, norādītajiem argumentiem.

[5] Pieteicēju papildus paskaidrojumos norādīts, ka konkrētajā gadījumā pieteicējiem ar pārsūdzēto rīkojumu

piemērots disciplinārsods par prettiesisku rīcību, kas izpaudusies kā nepareiza Kodeksa normu piemērošana, kā rezultātā

nepamatoti sagatavots un pieņemts lēmums par augstākā iestādē pārsūdzētā lēmuma administratīvā pārkāpuma lietā

atcelšanu un lietvedības izbeigšanu.

Ņemot vērā, ka ar Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģijas 2015.gada 16.marta spriedumu administratīvā

pārkāpuma lietā /lietas numurs/ augstākas iestādes lēmums, par kura sagatavošanu un pieņemšanu pieteicējiem piemērots

disciplinārsods, ir atstāts negrozīts, tādējādi atzīstot to par tiesisku, nav konstatējama pieteicēju prettiesiska rīcība, līdz ar

ko attiecīgi nav konstatējams Disciplināratbildības likuma 36.panta pirmajā daļā noteiktā disciplinārpārkāpuma sastāvs.

Tādējādi pārsūdzētais rīkojums ir atceļams.

[6] Ar Administratīvās rajona tiesas 2015.gada 10.jūnija spriedumu apmierināts /pers. A/ pieteikums daļā par

pārsūdzētā rīkojuma atcelšanu daļā, ar kuru viņai piemērots disciplinārsods – mēnešalgas samazināšana par 10% uz trim

mēnešiem, un /pers. B/ pieteikums daļā par pārsūdzētā rīkojuma atcelšanu daļā, ar kuru viņam piemērots disciplinārsods -

rājiens.

Spriedums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[6.1] Ar pārsūdzēto rīkojumu pieteicējiem piemērots disciplinārsods par pārkāpumiem administratīvā pārkāpuma lietas

pārsūdzības procesā, nepamatoti atceļot Rīgas reģionālās inspekcijas 2014.gada 18.jūnija lēmumu Nr.13L-1064-2014-11

(turpmāk – sākotnējais lēmums) par administratīvā pārkāpuma konstatēšanu AS „Tallink Latvija” (turpmāk – komersants)

rīcībā un komersanta sodīšanu, un izbeidzot administratīvā pārkāpuma lietu.

Lietā ir strīds par to, vai pieteicēji ir pieļāvuši viņiem inkriminētos pārkāpumus.

Tā kā saskaņā ar Disciplināratbildības likuma 3.pantā noteikto disciplinārpārkāpums ir vienīgais pamats disciplinārsoda

piemērošanai ierēdnim, tiesa vispirms noskaidroja, vai pārsūdzētajā rīkojumā norādītie pārkāpumi, kas bijuši par pamatu

pieteicēju saukšanai pie disciplināratbildības un sodīšanai, ir atzīstami par pierādītiem.

[6.2] No lietas materiāliem tiesa konstatēja, ka inspekcijas direktors, izskatot sūdzību par sākotnējo lēmumu, 2014.gada

18.augustā pieņēma lēmumu Nr.2014-05-04/184 (2014-05-04/216)-2014-05-05/2014-05-05/428 (turpmāk – inspekcijas

lēmums), ar kuru nolēma atcelt sākotnējo lēmumu un izbeigt lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā (lietas 121. –

124.lapa).

Inspekcijas lēmumu vizējusi pieteicēja – inspekcijas Juridiskās nodaļas vadītāja vietniece /pers. A/.

Inspekcijas lēmumā atzīts, ka sākotnējais lēmums pieņemts, pārkāpjot Kodeksa 261.panta piektajā daļā paredzētās

cietušās personas tiesības, jo cietušajam netika paziņots par administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanas laiku un vietu. Tā

kā sākotnējais lēmums pieņemts, nepaziņojot cietušajam par administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanas laiku un vietu, ir

pārkāptas Kodeksa 271.panta ceturtās daļas prasības. Tā kā šāds procesuāls pārkāpums būtiski aizskar cietušā tiesības un

intereses, sākotnējais lēmums ir atceļams.

Savukārt, ņemot vērā Kodeksa 287.panta pirmās daļas 4.punktu un pamatojoties uz Kodeksa 239.panta 7.punktu un

37.panta ceturto daļu, kā arī, ievērojot Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģijas 2013.gada 16.septembra spriedumā

lietā Nr.A420389122 noteikto, tā kā administratīvā lietvedība konkrētajā lietā ir uzsākta 2013.gada 30.septembrī, un tādējādi

Kodeksa 37.panta ceturtajā daļā noteiktais deviņu mēnešu termiņš ir beidzies 2014.gada 30.jūnijā, konkrētajā situācijā

noilguma dēļ nav piemērojams Kodeksa 287.panta pirmās daļas 4.punktā noteiktais lēmuma veids.

Tādējādi secināms, ka sākotnējais lēmums ar inspekcijas lēmumu ir atcelts lietā konstatētā procesuālā pārkāpuma dēļ,

bet lieta izbeigta tādēļ, ka iestājies likumā paredzētais noilgums.

[6.3] No atzinuma (lietas 18. – 25.lapa), ar kuru pamatots pārsūdzētais rīkojums, izriet, ka inspekcijai, konstatējot

zemāku amatpersonu pieļautu Kodeksa 261.panta piektajā daļā un 268.1panta pirmajā daļā noteikto tiesību pārkāpumu, ko

izraisījis fakts, ka cietušajam nav ticis nosūtīts paziņojums par administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanu, atcelt sākotnējo

lēmumu nebija pamata. Ministrijas ieskatā inspekcijas konstatētais procesuālais pārkāpums, turklāt bez argumentācijas, kas

būtu pamatota uz konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem un seku juridisko novērtējumu, šādas sekas nedrīkstēja radīt, jo

nav konstatējams, ka pārkāpums ir būtisks.

Ministrijas ieskatā šāda satura lēmums būtu pieļaujams vienīgi situācijā, ja konstatēti būtiski trūkumi konstatēto

pārkāpumu sastāvā, kas izslēdz administratīvā pārkāpuma rīcību pie atbildības sauktās personas rīcībā, piemēram,

nekorekti konstatēta administratīvā pārkāpuma objektīvā puse; būtisku lietas apstākļu, kam ir izšķiroša nozīme pārkāpuma

konstatēšanā, neņemšana vērā; komersanta vainas neizvērtēšana vai vainas konstatēšana, neievērojot atbildības izvērtēšanas

vispārīgos principus.

[6.4] No lietas materiāliem tiesa konstatēja, ka lietvedība administratīvā pārkāpuma lietā, kurā ministrija konstatējusi

pieteicēju pieļautos disciplinārpārkāpumus, uzsākta pēc fiziskas personas iesnieguma par darba devēja – komersanta

iespējami pieļautajiem pārkāpumiem, kas iesniegts Rīgas reģionālajā inspekcijā 2013.gada 26.septembrī (arī 2013.gada

11.oktobrī) (lietas 55. – 57.lapa, lietas 58.lapa, lietas 62. – 64.lapa).

Administratīvā pārkāpuma protokols (turpmāk – protokols) lietā sastādīts un lēmums, ar kuru komersants saukts pie

administratīvās atbildības un sodīts, pieņemts 2014.gada 18.jūnijā (sākotnējais lēmums) (skat. lietas 113. – 117.lapa).

Lietā nav strīda par to, ka persona, uz kuras iesnieguma pamata uzsākta administratīvā pārkāpuma lietvedība, lietā

atzīta par cietušo (skat. inspekcijas lēmumu - lietas 121.-124.lapa), bet uz administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanu nav

uzaicināta, un tādēļ inspekcijas lēmumā pamatoti konstatēti zemākas amatpersonas pieļauti procesuāli pārkāpumi, izskatot

lietu bez cietušā klātbūtnes.

[6.5] Izskatot sūdzību par inspekcijas lēmumu, ar kuru atcelts sākotnējais lēmums, Rīgas rajona tiesa ar 2015.gada

5.janvāra spriedumu lietā /lietas numurs/atzinusi inspekcijas lēmumu par tiesisku un pamatotu.

Rīgas apgabaltiesa ar 2015.gada 16.marta spriedumu Rīgas rajona tiesas 2015.gada 5.janvāra spriedumu lietā atstājusi

negrozītu, pievienojoties pirmās instances tiesas lietas apstākļu konstatējumam, sprieduma motivācijai, un atzinusi, ka

izvērstāks argumentu izklāsts apelācijas instances tiesas spriedumā nav nepieciešams (skat. lietas 184. – 195.lapu).

Rīgas apgabaltiesa atzinusi, ka Kodeksa 271.pants imperatīvi nosaka, ka lietu bez lietas dalībnieka klātbūtnes var skatīt

tikai tad, ja ir paziņots par lietas izskatīšanas vietu un laiku, minētais princips ir nostiprināts Kodeksa 289.12panta pirmās

daļas otrajā punktā. Minēto pantu izpratnē jēdziens „lietas dalībnieks” ir attiecināms gan uz personu, kura tiek saukta pie

administratīvās atbildības, gan cietušo. Iestāde rīkojusies savas kompetences ietvaros, jo, izskatot sūdzību, iestādes

pienākums saskaņā ar Kodeksa 286.panta otro daļu ir pārliecināties par pārsūdzētā lēmuma likumību un pamatotību.

Saskaņā ar Kodeksa 7.panta trešo daļu lietvedība par administratīvajiem pārkāpumiem veicama, stingri ievērojot likumību.

Iestāde pamatoti izbeigusi administratīvo lietvedību noilguma dēļ, un šāda rīcība atbilst procesuālai ekonomijai, jo Kodeksa

239.panta 7.punkts nosaka, ka lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā nevar iesākt, bet iesāktā lietvedība jāizbeidz, ja ir

pagājuši Kodeksa 37.pantā paredzētie termiņi; saskaņā ar Kodeksa 37.panta ceturto daļu lietvedību administratīvā

pārkāpuma lietā izbeidz, ja deviņu mēnešu laikā no administratīvā pārkāpuma lietas uzsākšanas dienas nav pieņemts lēmums

par soda piemērošanu.

Rīgas apgabaltiesa par pamatotu atzinusi arī iestādes atsauci uz tiesu praksi, saskaņā ar kuru Kodeksa 239.panta

nosacījumi nepieļauj lietvedību administratīvo pārkāpumu lietās. Konstatējot Kodeksa 239.pantā minēto apstākli, lieta netiek

izmeklēta un izskatīta pēc būtības, bet lietvedība tiek izbeigta. Minētais nepieļauj administratīvā pārkāpuma lietas ietvaros

noskaidrot konkrētās lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus un izdarīt secinājumus. Tiesa norādījusi, ka no tiesību normām

neizriet tiesības turpināt lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā. Kodeksa 239.pants tieši nosaka, ka, konstatējot attiecīgo

apstākli, lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā nevar iesākt, bet iesāktā lietvedība jāizbeidz. Ar jēdzienu „lietvedība” nav

saprotama tikai soda noteikšana, bet arī iestādes darbības, noskaidrojot lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, tas ir – lietas

vešana. Administratīvā pārkāpuma lietvedība konkrētajā lietā uzsākta 2013.gada 30.septembrī, līdz ar ko Kodeksa 37.panta

ceturtajā daļā noteiktais deviņu mēnešu termiņš beidzies 2014.gada 30.jūnijā. Atceļot sākotnējo lēmumu, iestāde pamatoti

administratīvo lietvedību izbeigusi noilguma dēļ, nevirzot to jaunai izskatīšanai.

Abi spriedumi ir stājušies spēkā.

[6.6] Izvērtējot Rīgas rajona tiesas un Rīgas apgabaltiesas spriedumus lietā /lietas numurs/, tiesa konstatēja to

nepārprotamu saistību ar izskatāmo lietu.

Administratīvā pārkāpuma lietā pieņemta augstākās iestādes lēmuma tiesiskuma kontroli, citstarp pēc cietušā sūdzības,

likumdevējs ir deleģējis veikt vispārējās jurisdikcijas tiesai.

[6.7] Tā kā inspekcijas lēmums ir ticis pārsūdzēts, sūdzība izskatīta un spriedums par inspekcijas lēmumu ir stājies

spēkā, ministrijas sniegtais inspekcijas lēmuma izvērtējums atzinumā, iepretim tiesas spriedumam, kam ir likuma spēks,

atzīstams tikai par viedokli.

[6.8] Izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus, tajā skaitā spriedumus, kopsakarā ar lietvedību

administratīvo pārkāpumu lietās reglamentējošajām tiesību normām, tiesa pieteicēju rīcībā atzinumā norādītos pārkāpumus,

kas būtu par pamatu viņu saukšanai pie disciplināratbildības un disciplinārsoda piemērošanai, nekonstatēja.

Ievērojot Kodeksa 7.pantu, lietvedība par administratīvajiem pārkāpumiem veicama, stingri ievērojot likumību.

Kodeksā nav paredzēta prasība vērtēt tiesību aizskāruma vai procesuālā pārkāpuma būtiskumu, vai nepaziņošana par

lietas izskatīšanas vietu un laiku būtiski ir aizskārusi personas tiesības vai nē, kā arī vērtēt, vai sūdzības iesniedzējs šo

apstākli norādījis savā sūdzībā vai nē.

Iestādei, konstatējot cietušā tiesību pārkāpumu, nebija likumīga pamata to ignorēt vai uzskatīt, ka konkrētajā gadījumā

tam nav būtiskas nozīmes, vai rīkoties kā citādi, vērtējot apstākli, ka lēmuma atcelšana konkrētajā gadījumā varētu būt

nelabvēlīga sūdzības iesniedzējam. Šādu iestādes rīcību Kodekss neparedz.

Ministrijas vērtējums inspekcijas rīcībai dots Valsts pārvaldes iekārtas likuma ietvaros, bet, izskatot sūdzību

administratīvā pārkāpuma lietā, ir jāvadās no speciālajām – Kodeksa normām.

Tā kā iestādes pienākums, izskatot sūdzību, saskaņā ar Kodeksa 286.panta otro daļu ir pārliecināties par pārsūdzētā

lēmuma likumību un pamatotību, tiesa atzina, ka pieteicēji konkrētajā gadījumā ir rīkojušies atbilstoši tiesību normām.

Turklāt, konstatējot apstākļus, kas saskaņā ar Kodeksa 239.pantu nepieļauj lietvedību administratīvo pārkāpumu lietā,

lietas izskatīšana nevarēja tikt turpināta.

To, izskatot sūdzību par inspekcijas lēmumu, apstiprinājusi arī vispārējās jurisdikcijas tiesa, un Rīgas rajona tiesas

sprieduma atreferējums iekļauts arī Rīgas apgabaltiesas spriedumā (lietas 186.lapa).

Minētais apstiprina to, ka procesuālie pārkāpumi inspekcijas lēmuma sagatavošanā un pieņemšanā, izskatot sūdzību

par sākotnējo lēmumu, no pieteicēju puses nav pieļauti. Tādējādi pieteicējiem inkriminētie disciplinārpārkāpumi nav

apstiprinājušies, un līdz ar to pārsūdzētais rīkojums ir atceļams.

[7] Par Administratīvās rajona tiesas 2015.gada 10.jūnija spriedumu atbildētāja ministrija iesniedza apelācijas sūdzību,

kurā lūgts atzīt pieteikumu par nepamatotu un noraidīt.

Apelācijas sūdzībā norādīti turpmāk minētie argumenti.

[7.1] Tiesas secinājums, ka pārsūdzētajā rīkojumā norādītais ministrijas sniegtais disciplinārlietā vērtējamā inspekcijas

lēmuma izvērtējums, iepretim lietā esošajam Rīgas rajona tiesas un Rīgas apgabaltiesas spriedumam lietā /lietas numurs/, ir

vērtējams tikai kā viedoklis, ir nepamatots.

Tieši ar pārsūdzēto rīkojumu un ar tajā norādītajiem apsvērumiem gan par Kodeksa tiesību normu piemērošanu, gan

par pieteicēju rīcības izvērtēšanu, nevis ar Rīgas rajona tiesas un Rīgas apgabaltiesas spriedumiem, pieteicējiem ir

piemērots disciplinārsods. Nevienā no minētajiem spriedumiem nav vērtēts pārsūdzētais rīkojums pēc būtības, tostarp tajā

norādītie apsvērumi par Kodeksa tiesību normu piemērošanu.

[7.2] Nav pamatots tiesas secinātais, ka Kodeksā nav paredzēta prasība vērtēt tiesību aizskārumu vai procesuālā

pārkāpuma būtiskumu, vai nepaziņošana par lietas izskatīšanas laiku un vietu ir būtiski aizskārusi cietušā tiesības vai nē.

Inspekcijas pienākums sākotnējā lēmuma pārsūdzības stadijā viennozīmīgi bija vērtēt to, vai konkrētajā administratīvā

pārkāpuma lietā konstatētais procesuālais pārkāpums vispār varēja būt par pamatu lietas izbeigšanai un komersanta

atbrīvošanai no soda (to apliecina arī Tieslietu ministrijas kā kompetentās tiešās pārvaldes iestādes valsts politikas izstrādē

un īstenošanā administratīvo tiesību jomā 2015.gada 3.jūlija vēstulē Nr.1-13.8/2447 (turpmāk – Tieslietu ministrijas vēstule)

sniegtais Kodeksa tiesību normu piemērošanas skaidrojums). Ievērojot, ka konkrētajā gadījumā konstatēto procesuālo

pārkāpumu bija iespējams novērst sākotnējā lēmuma pārsūdzības stadijā, inspekcijai nebija tiesību izbeigt lietu, vienlaikus

atceļot jau komersantam uzlikto administratīvo sodu.

[7.3] Nav pamatots tiesas secinājums, ka inspekcijai (tātad arī pieteicējiem) konkrētajā gadījumā, konstatējot cietušā

tiesību pārkāpumu, nebija likumīga pamata to vērtēt kopsakarībā ar apstākli, ka lēmuma atcelšana administratīvā pārkāpuma

lietā varētu būt nelabvēlīga sūdzības iesniedzējam, cietušajam.

Atbilstoši Kodeksa mērķim un 286. un 287.panta interpretācijai nav pieļaujama situācija, ka iestādes pieļautās kļūdas

dēļ cietušais tiek aizskarts vēl vairāk, izbeidzot administratīvā pārkāpuma lietu vispār (to apliecina arī Tieslietu ministrijas

vēstulē sniegtais Kodeksa tiesību normu piemērošanas skaidrojums). Tādējādi inspekcijai, pieņemot gala lēmumu

administratīvā pārkāpuma lietā sākotnējā lēmuma pārsūdzības stadijā, bija pienākums izvērtēt pieņemtā lēmuma

samērīgumu, proti, vai tādējādi cietušā ar likumu aizsargātās intereses netiks aizskartas vēl vairāk un vai tādējādi vispār tiks

sasniegts sākotnējā lēmuma pārsūdzēšanas mērķis.

[7.4] Ministrija vērš uzmanību, ka Tieslietu ministrija vēstulē sniegtajā viedoklī, analoģiski kā ministrija pārsūdzētajā

rīkojumā, ir izdarījusi secinājumu, ka sākotnējais lēmums bija atstājams spēkā un inspekcija nebija tiesīga konkrētajā

administratīvā pārkāpuma lietā izbeigt lietvedību, tādējādi vēl jo vairāk aizskarot cietušā tiesības.

Papildus norādāms, ka, apmierinot pieteicēju pieteikumu un atzīstot, ka pieteicēju rīcība ir atbilstoša Kodeksa normām

(to mērķim un jēgai), tiesa veido nepamatotu tiesu praksi administratīvā pārkāpuma lietu izskatīšanā. Proti, atzīstot

pieteicēju rīcību par tiesisku un pamatotu, ne tikai pieteicēji turpmākās līdzīgās administratīvā pārkāpuma lietās būs tiesīgi

atsaukties uz spriedumā doto akceptu šādām Kodeksa tiesību normām neatbilstošām rīcībām, bet arī ikviena cita

amatpersona, kas citā valsts pārvaldes nozares jomā piemēro Kodeksa tiesību normas.

[8] Administratīvajā apgabaltiesā saņemts pieteicēju paskaidrojums, kurā norādīts, ka pieteicēji apelācijas sūdzību

neatzīst.

Paskaidrojumā norādīts turpmāk minētais.

[8.1] Attiecībā uz apelācijas sūdzības pamatojumā izmantoto Tieslietu ministrijas vēstulē sniegto viedokli norādāms, ka

Tieslietu ministrijas funkcijas, uzdevumus un kompetenci nosaka Ministru kabineta 2003.gada 29.aprīļa noteikumi Nr.243

,,Tieslietu ministrijas nolikums”, kas neparedz Tieslietu ministrijai veikt normatīvo aktu oficiālu interpretāciju, un tā nevar

sniegt saistošus izskaidrojumus par tiesību normu piemērošanu. Līdz ar to Tieslietu ministrijas sniegtā informācija vēstulē ir

uzskatāma tikai par viedokli, bet Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģijas 2015.gada 16.marta spriedumam lietā

/lietas numurs/, kas stājies spēkā, saskaņā ar likuma ,,Par tiesu varu” 16.panta ceturto daļu ir likuma spēks un tas visiem ir

obligāts.

[8.2] Apelācijas sūdzībā norādītais apsvērums, ka pārsūdzētais rīkojums ir izdots pirms Rīgas rajona tiesas un Rīgas

apgabaltiesas spriedumiem, nemaina faktu, ka nav konstatējama pieteicēju prettiesiska rīcība, kas izpaudusies kā Kodeksa

normu nepareiza piemērošana, kā rezultātā nepamatoti sagatavots un pieņemts lēmums par augstākā iestādē pārsūdzētā

lēmuma administratīvā pārkāpuma lietā atcelšanu un lietvedības izbeigšanu. Līdz ar to nav konstatējams

Disciplināratbildības likuma 36.panta pirmajā daļā noteiktā disciplinārpārkāpuma sastāvs.

[9] Apgabaltiesa atbilstoši Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmajai daļai administratīvo lietu izskata

rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[10] Rakstveida procesā pārbaudījusi lietas materiālus un novērtējusi lietā esošos pierādījumus, Administratīvā

apgabaltiesa atzīst, ka apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums ir apmierināms.

[11] Apgabaltiesa konstatē, ka ar pārsūdzēto rīkojumu par disciplinārsoda piemērošanu inspekcijas direktoram /pers.

B/ un Juridiskās nodaļas vadītāja vietniecei /pers. A/ piemērots disciplinārsods par disciplinārlietas atzinumā norādīto

tiesību normu pārkāpumu izdarīšanu saistībā ar inspekcijas pieņemto lēmumu, administratīvā pārkāpuma lietas pārsūdzības

procesā nepamatoti atceļot Rīgas reģionālās inspekcijas lēmumu par administratīvā pārkāpuma konstatēšanu komersanta

rīcībā un izbeidzot administratīvā pārkāpuma lietu. Tādējādi pieteicēji saukti pie disciplināratbildības par

Disciplināratbildības likuma 36.panta pirmajā daļā paredzēto disciplinārpārkāpumu (amata pienākumu nekvalitatīva

pildīšana) un viņiem attiecīgi ir piemērots disciplinārsods (/pers. B/ piemērots disciplinārsods - rājiens, bet /pers. A/ –

mēnešalgas samazināšana par 10% uz trim mēnešiem).

Disciplināratbildības likuma 36.panta pirmā daļa paredz atbildību par amata pienākumu, konkrēta rīkojuma vai

uzdevuma nepamatotu nepildīšanu vai novēlotu, nolaidīgu vai nekvalitatīvu pildīšanu, tajā skaitā tiesību aktiem neatbilstošu

rīcību ar finanšu līdzekļiem, izsaka rājienu vai samazina mēnešalgu uz laiku no trim mēnešiem līdz vienam gadam, ieturot

līdz 20 procentiem no mēnešalgas.

No pārsūdzētā rīkojuma un atzinuma izriet, ka pieteicēji saukti pie disciplināratbildības par amata pienākumu

nekvalitatīvu pildīšanu. Tātad apgabaltiesai ir jāpārbauda, vai ministrija ir pamatoti secinājusi, ka pieteicēji nekvalitatīvi

pildījuši amata pienākumus.

[12] Apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu pievienojas pirmās instances tiesas

spriedumā konstatētajiem faktiskajiem apstākļiem (šā sprieduma 6.1., 6.2. un 6.4.punkts) un atkārtoti to nenorāda.

[13] Apgabaltiesa konstatē, ka ministrija, izvērtējot lietā esošos pierādījumus, secinājusi, ka /pers. A/ un /pers. B/

rīcībā ir konstatējami turpmāk norādītie pārkāpumi.

Inspekcija, izvērtējot sākotnējā lēmuma tiesiskumu, ir konstatējusi cietušā tiesību pārkāpumu, jo Rīgas reģionālās

inspekcijas amatpersonas nav nosūtījušas paziņojumu cietušajam par administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanu, tādējādi

inspekcija konstatējusi Kodeksa 261.panta piektajā daļā un 268.1panta pirmajā daļā cietušajam paredzēto tiesību piedalīties

administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanā pārkāpumu. Šo procesuālo pārkāpumu inspekcija inspekcijas lēmumā

novērtējusi kā būtisku, jo uzskatījusi, ka tas ir pietiekams pamats inspekcijai lemt par sākotnējā lēmuma atcelšanu.

Inspekcijas lēmumā secinājums par konstatētā viena procesuālā pārkāpuma būtiskumu izdarīts, to vispār nepamatojot

ar lietā esošo faktu, apstākļu un seku juridisko novērtējumu, bet vienkārši izsakot šādu apgalvojumu, kas, ministrijas ieskatā,

jau pats par sevi ir nepieļaujami, jo šāda rīcība ir vērtējama kā formāla tiesību normu piemērošana.

No konkrētajā administratīvā pārkāpuma lietā esošajiem faktiem un apstākļiem ir viegli konstatējams, ka minētais

procesuālai pārkāpums nav vērtējams kā būtisks, jo: 1) cietušais, iesniedzot sūdzību par sākotnējo lēmumu, nav norādījis

uz šāda satura un rakstura pārkāpumu, bet norādījis, ka sākotnējā lēmumā nav pilnvērtīgi konstatēti citi tiesību normu

pārkāpumi, par kuriem cietušais ir norādījis sākotnējā sūdzībā par komersanta rīcību. 2) cietušais ir iesniedzis ne tikai

vairākas sūdzības, kurās norādījis uz komersanta pārkāpumiem, bet arī iepazinies ar administratīvajā pārkāpuma lietā

esošajiem materiāliem, kā arī viņam bijusi iespēja iesniegt detalizētu sūdzību par sākotnējo lēmumu. 3) pieteicēji, sniedzot

paskaidrojumus disciplinārlietā, nav norādījuši uz konkrētiem faktiem un apstākļiem, kas varētu liecināt par procesuālā

pārkāpuma būtiskumu. Ne inspekcijas lēmumā, ne disciplinārlietas paskaidrojumos netiek norādīts, kuri tieši ir tie cietušā

papildus paskaidrojumi vai papildus apsvērumi par komersanta pārkāpumiem, kas nav vērtēti sākotnējā lēmumā un kas

tādējādi ir tieši ietekmējuši sākotnējo lēmumu. Pat, ja inspekcija būtu konstatējusi, ka ir daži apsvērumi, argumenti vai fakti

un apstākļi, kas nav ņemti vērā, pieņemot sākotnējo lēmumu, inspekcijas pienākums bija dot šim Rīgas reģionālās

inspekcijas pieļautajām nepilnībām juridisko novērtējumu un, secinot, ka tās ir būtiskas nepilnības, lemt par to, vai to

pieļaušanas rezultātā sākotnējā lēmumā izdarītie secinājumi par komersanta atbildību, pieļautajiem pārkāpumiem un vainu ir

pilnīgi atbilstoši, daļēji neatbilstoši vai atbilstoši. Un tikai pēc šāda juridiska novērtējuma inspekcijai būtu tiesiski iespējams

pieņemt gala lēmumu, vai nu precizējot sākotnējo lēmumu vai pilnībā to atceļot. Pēdējais lēmuma variants būtu situācijā, kad

tiktu konstatēti būtiski trūkumi konstatēto administratīvo pārkāpumu sastāvā, kas izslēdz administratīvā pārkāpuma esamību

komersanta rīcībā (atzinuma 2.3.-2.3.5.punkts).

Pieteicēji atsaucas uz tiesu praksi (Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2008.gada 3.novembra

spriedums lietā Nr.42225404 un Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģijas 2013.gada 16.septembra spriedums lietā

Nr.420389112), kas nav izmantojama konkrētajā administratīvajā pārkāpuma lietā. Lietā Nr.42225404 izvērtētie faktiskie un

tiesiskie apstākļi būtiski atšķiras no šajā disciplinārlietā vērtējamiem apstākļiem. Proti, spriedumā tiek vērtēta situācija, kad

jau administratīvā pārkāpuma lietas sākotnējais lēmums tiek pieņemts, pārkāpjot Kodeksa 37.pata norādītos soda

piemērošanas termiņus, kā rezultātā tiesa norāda, ka arī augstākā iestāde pārsūdzības procesā pie šādiem apstākļiem nav

tiesīga vērtēt pārkāpumu pēc būtības, tādēļ lietvedība administratīvā pārkāpuma lietā viennozīmīgi jāizbeidz. Savukārt šajā

disciplinārlietā esošie apstākļi liecina, ka Rīgas reģionālā inspekcija sākotnējo lēmumu ir pieņēmusi saskaņā ar Kodeksa

37.pantā noteiktajiem soda piemērošanas termiņiem (inspekcijas lēmuma motīvu daļā konstatēts, ka kopš administratīvā

pārkāpuma lietas uzsākšanas 2013.gada 30.septembrī sākotnējais lēmums ir pieņemts deviņu mēnešu laikā – līdz 2014.gada

30.jūnijam), kā rezultātā nav pamata konkrētajā gadījumā piemērot norādītajā tiesas spriedumā ietvertās atziņas.

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu kolēģijas 2013.gada 16.septembra spriedums lietā Nr.420389112 arī nav vērtējams kā

būtisks šajā lietā, jo spriedumā izvērtētie faktiskie un tiesiskie apstākļi būtiski atšķiras no disciplinārlietā vērtējamiem

apstākļiem. Proti, spriedumā tiek vērtēta situācija, kad jau zemākā iestāde un augstākā iestāde, kas izskata administratīvā

pārkāpuma lietu, ir pieņēmušas analoģiskus lēmumus par administratīvā pārkāpuma lietvedības izbeigšanu, jo lietā nav ticis

konstatēts administratīvais pārkāpums (tā sastāva pazīmes). Atsauce uz šo lietu Nr.420389112 nevar kalpot par

pamatojumu inspekcijas rīcībai, pieņemot inspekcijas lēmumu, jo šajā disciplinārlietā zemākā instance bija piemērojusi

administratīvo sodu. Turklāt lietā Nr.420389112 ietvertās atziņas liecina par to, ka inspekcija, pieņemot lēmumu, pēc

būtības ir izdarījusi pārkāpumu.

Ministrija (atzinuma 2.4.punkts) atzinusi, ka inspekcijai nebija tiesiska pamata atzīt sākotnējo lēmumu par prettiesisku,

atcelt to un izbeigt administratīvā pārkāpuma lietvedību atbilstoši Kodeksa 239.panta 7.punktam un 287.panta pirmās daļas

2.punktam. Pie tiesiskiem apstākļiem, ka inspekcija nebija konstatējusi būtiskus pārkāpumus sākotnējā lēmumā, inspekcijai

bija tiesiskas iespējas rīkoties atbilstoši Kodeksa 287.panta pirmās daļas 1., 2., 3. un 4.punktam, neizbeidzot administratīvā

pārkāpuma lietvedību, jo konkrētajā administratīvajā pārkāpuma lietā nebija iestājušies 239.panta 7.punktā norādītie apstākļi,

kas nepieļauj administratīvās lietas vešanu, jo attiecībā uz administratīvajiem pārkāpumiem, kas tika konstatēti

administratīvā pārkāpuma lietā nebija iestājušies Kodeksa 37.pantā pirmajā un ceturtajā daļā norādītais lietvedības

uzsākšanas un soda piemērošanas noilgums. Tādējādi ministrijas ieskatā ir pierādīts, ka inspekcija, pieņemot inspekcijas

lēmumu, nekvalitatīvi (nepareizi piemērojot Kodeksa 37.pantā un 239.panta 7.punktā norādītos noilguma termiņus

konkrētajiem lietas apstākļiem un secīgi nepareizi piemērojot Kodeksa 287.panta pirmajā daļā paredzētās pārsūdzības

izskatīšanas pilnvaras) veica Kodeksa 286.panta noteikto pārsūdzības izskatīšanu.

[14] Ministrija (atzinuma 2.6.1.punkts) uzskata, ka /pers. A/ ir atbildīga par atzinuma 2.4.punktā konstatēto tiesību

normu pārkāpumu (nekorekti ir piemērotas Kodeksa normas), jo ministrija nav konstatējusi attaisnojošos apstākļus /pers. A/

prettiesiskajai rīcībai, jo /pers. A/ pastāvēja reāla iespēja nepieļaut savā rīcībā tiesību normu pārkāpumu šādu apsvērumu

dēļ.

Inspekcijas lēmuma projektā nav norādīti argumenti un apsvērumi, kas pamatotu konstatētā procesuālā pārkāpuma

būtiskumu, bet lietas apstākļi liecina, ka cietušajam konkrētajā administratīvā pārkāpuma lietā nav tikušas liegtas subjektīvās

tiesības pilnvērtīgi līdzdarboties lietas izskatīšanā (atzinuma 2.7.1.punkts).

Situācijā, kad tiek gatavots lēmums par sākotnējā lēmuma atcelšanu, ar kuru jau konstatēta komersanta vaina vairākos

pārkāpumos un jau komersantam piemērots administratīvais sods, inspekcijas pienākums primāri bija izvērtēt, vai

administratīvie pārkāpumi komersanta rīcībā ir konstatēti pareizi un vai šo pārkāpumu konstatēšana un administratīvā soda

piemērošanā ir ievērotas visas būtiskās procesuālās darbības. Tā kā sākotnējā lēmuma pārsūdzības procesā netika

konstatētas nepilnības saistībā ar administratīvo pārkāpumu konstatēšanu, ne saistībā ar kādu būtisku procesuālo tiesību

normu piemērošanu, uz ko (par būtiskiem procesuāliem pārkāpumiem) nenorādīja ne sūdzības iesniedzējs, ne komersants,

tādējādi fakts, ka inspekcijas lēmums pamatā balstīts uz viena procesuālā pārkāpuma konstatēšanu, kopsakarā ar norādīto,

liecina par /pers. A/ apzināto vēlmi inspekcijas lēmumu pamatot ar tiesisko pamatojumu, kas saistīts ar procesuālo

pārkāpumu.

Ja pat hipotētiski sākotnējā lēmumā būtu konstatējams būtisks procesuāls pārkāpums saistībā ar cietušo uzklausīšanu,

tad, ievērojot, ka sākotnējais lēmums pieņemts atbilstoši Kodeksa 37.pantā norādītajiem termiņiem (gan administratīvā

pārkāpuma lieta uzsākta savlaicīgi, gan administratīvais sods pieņemts savlaicīgi) inspekcijai sākotnējā lēmuma pārsūdzības

procesā bija tiesiskas iespējas novērst konstatēto procesuālo pārkāpumu (cietušā uzklausīšanu bija iespējams nodrošināt arī

pārsūdzības stadijā) un vienlaikus vispusīgi un pēc būtības izskatīt saņemtās pārsūdzības, piemērojot vienu no 287.pantā

norādītajiem lēmumiem, neizbeidzot administratīvā pārkāpuma lietu.

/pers. A/ norādītās atsauces uz tiesu praksi ir neatbilstošas konkrētajā gadījumā vērtējamam jautājumam, vai bija

inspekcijai pienākums pie konkrētajiem apstākļiem, kad sākotnējais lēmums ir ticis pieņemts atbilstoši Kodeksa 37.pantā

norādītajiem termiņiem, atcelt sākotnējo lēmumu un izbeigt administratīvā pārkāpuma lietu.

Ministrija atzinumā secinājusi, ka /pers. A/ 2014.gada 13.augustā, vizējot inspekcijas lēmumu un nenovēršot inspekcijas

rīcībā pieļautos tiesību normu pārkāpumus, ir pārkāpusi atzinuma 2.4.punktā norādītās normas, tādējādi izdarot

Disciplināratbildības likuma 36.panta pirmajā daļā norādīto disciplinārpārkāpumu – amata pienākumu nekvalitatīva

pildīšana.

[15] Saskaņā ar Valsts pārvaldes likuma 17.panta pirmo daļu un Valsts darba inspekcijas likuma 13.panta pirmo daļu

inspekcijas direktors ir atbildīgs par inspekcijas pieņemto lēmumu tiesiskumu nodrošināšanu, izskatot personu sūdzības par

reģionālās inspekcijas amatpersonu pieņemtajiem lēmumiem administratīvo pārkāpumu lietās. Savukārt atbilstoši Kodeksa

215.3 panta otrajai daļai inspekcijas direktors ir inspekcijas amatpersona tieši administratīvo sodu piemērošanā, kas nozīmē,

ka inspekcijas direktoram jāpārzina administratīvā parkāpuma procesa pamatprincipi, administratīvā pārkāpuma lietvedības

pamatnoteikumi un administratīvo sodu piemērošanas (tostarp administratīvā pārkāpuma lietas izbeigšanu) vispārīgie

noteikumi.

Ministrija uzskata, ka /pers. B/, 2014.gada 18.augustā parakstot Lēmumu un nenovēršot inspekcijas rīcībā pieļautos

tiesību normu pārkāpumus, nav kvalitatīvi izpildījis savus tiešos dienesta pienākumus (nav nodrošinājis vispusīgu un

objektīvu administratīvā pārkāpuma lietas izvērtēšanu sakarā ar saņemtajām sūdzībām par sākotnējo lēmumu un nav

nodrošinājis kvalitatīvu inspekcijas darbību, ka paredzēts Kodeksa 286.panta otrajā daļā, 287.pantā un Valsts darba

inspekcijas likuma 13.panta pirmajā daļā) un ir pieļāvis inspekcijas rīcībā šī atzinuma 2.4.punktā norādītos tiesību normu

pārkāpumus, tādējādi izdarot Disciplināratbildības likuma 36.panta pirmajā daļā norādīto disciplinārpārkāpumu – amata

pienākumu nekvalitatīva pildīšana.

[16] Savukārt pieteicēji uzskata, ka sākotnējā lēmuma pieņemšanas procesā pieļautais pārkāpums (Rīgas reģionālās

inspekcijas amatpersonas nav nosūtījušas paziņojumu cietušajam par administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanu, tādējādi

inspekcijas konstatējusi Kodeksa 261.panta piektajā daļā un 268.1panta pirmajā daļā cietušajam paredzēto tiesību piedalīties

administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanā pārkāpumu) ir vērtējams kā būtisks un Kodeksa 37.panta ceturtā daļa un

239.panta 7.punkts liedza konkrētajā lietā inspekcijai vērtēt lietu pēc būtības atbilstoši Kodeksa 287.panta pirmās daļas

4.punktam noilguma dēļ.

[17] Rezumējot iepriekšējos punktos konstatēto, apgabaltiesa secina, ka pieteicēji ir saukti pie disciplināratbildības par

nepamatota (prettiesiska ) lēmuma sagatavošanu un pieņemšanu administratīvā pārkāpuma lietā (inspekcijas lēmums), jo

nepareizi piemērotas Kodeksa tiesību normas, nepareizi secināts par procesuālā pārkāpuma būtiskumu, kā arī inspekcijas

lēmumā norādītās atsauces uz tiesu praksi ir neatbilstošas konkrētajā gadījumā vērtējamam jautājumam, kā rezultātā

komersants ir atbrīvots no administratīvās atbildības.

[18] Kā redzams no lietas materiāliem, inspekcijas lēmuma pamatotība (tiesiskums) ir pārbaudīta vispārējās

jurisdikcijas tiesā divās instancēs. Rīgas rajona tiesa ar 2015.gada 5.janvāra spriedumu lietā /lietas numurs/ atzinusi

inspekcijas lēmumu par tiesisku un pamatotu. Rīgas apgabaltiesa ar 2015.gada 16.marta spriedumu Rīgas rajona tiesas

2015.gada 5.janvāra spriedumu lietā atstājusi negrozītu, pievienojoties pirmās instances tiesas lietas apstākļu konstatējumam,

sprieduma motivācijai, un atzinusi, ka izvērstāks argumentu izklāsts apelācijas instances spriedumā nav nepieciešams.

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģija, atsaucoties uz Kodeksa 261.panta piekto daļu un 268.1panta pirmo

daļu, secinājusi, ka cietušais ir tiesīgs piedalīties lietas izskatīšanā un ka iestāde (inspekcija) pamatoti konstatējusi, ka

amatpersona nav paziņojusi cietušajam par lietas izskatīšanas laiku un vietu, tādējādi pārkāpjot Kodeksa 268.panta piektajā

daļā noteiktās cietušā tiesības, kā arī amatpersona pārkāpusi Kodeksa 271.panta ceturtajā daļā noteikto.

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģija atzinusi, ka Kodeksa 271.pants imperatīvi nosaka, ka lietu bez lietas

dalībnieka klātbūtnes var skatīt tikai tad, ja ir paziņots par lietas izskatīšanas vietu un laiku, minētais princips ir nostiprināts

Kodeksa 289.12panta pirmās daļas 2.punktā. Minēto pantu izpratnē jēdziens „lietas dalībnieks” ir attiecināms gan uz

personu, kura tiek saukta pie administratīvās atbildības, gan cietušo. Likums nav paredzējis iespēju vērtēt, vai nepaziņošana

par lietas izskatīšanas vietu un laiku būtiski ir aizskārusi personas tiesības vai nē, kā arī vērtēt, vai sūdzības iesniedzējs šo

apstākli norādījis savā sūdzībā vai nē.

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģija atzinusi, ka konkrētajā gadījumā iestādei, konstatējot cietušā tiesību

pārkāpumu, nebija likumīga pamata to ignorēt un uzskatīt, ka konkrētajā gadījumā tam nav būtiskas nozīmes, vai rīkoties kā

citādi, vērtējot apstākli, ka lēmuma atcelšana konkrētajā gadījumā varētu būt nelabvēlīga sūdzības iesniedzējam (cietušajam).

Šādu iestādes rīcību likums neparedz.

Iestāde rīkojusies savas kompetences ietvaros, jo, izskatot sūdzību, iestādes pienākums saskaņā ar Kodeksa 286.panta

otro daļu ir pārliecināties par pārsūdzētā lēmuma likumību un pamatotību. Saskaņā ar Kodeksa 7.panta trešo daļu lietvedība

par administratīvajiem pārkāpumiem veicama, stingri ievērojot likumību. Iestāde pamatoti izbeigusi administratīvo lietvedību

noilguma dēļ, un šāda rīcība atbilst procesuālai ekonomijai, jo Kodeksa 239.panta 7.punkts nosaka, ka lietvedību

administratīvā pārkāpuma lietā nevar iesākt, bet iesāktā lietvedība jāizbeidz, ja ir pagājuši Kodeksa 37.pantā paredzētie

termiņi. Saskaņā ar Kodeksa 37.panta ceturto daļu lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā izbeidz, ja deviņu mēnešu laikā

no administratīvā pārkāpuma lietas uzsākšanas dienas nav pieņemts lēmums par soda piemērošanu.

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģija par pamatotu atzinusi arī iestādes atsauci uz tiesu praksi (Augstākās

tiesas Administratīvo lietu departamenta 2008.gada 3.novembra spriedums lietā Nr.42225404), ka Kodeksa 239.panta

nosacījumi nepieļauj lietvedību administratīvo pārkāpumu lietās noteiktos gadījumos, tas ir, konstatējot Kodeksa 239.pantā

minēto apstākli, lieta netiek izmeklēta un izskatīta pēc būtības, bet lietvedība tiek izbeigta. Minētais nepieļauj administratīvā

pārkāpuma lietas ietvaros noskaidrot konkrētās lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus un izdarīt secinājumus. Tiesa

norādījusi, ka no tiesību normām neizriet tiesības turpināt lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā. Kodeksa 239.pants

tieši nosaka, ka, konstatējot attiecīgo apstākli, lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā nevar iesākt, bet iesāktā lietvedība

jāizbeidz. Ar jēdzienu „lietvedība” nav saprotama tikai soda noteikšana, bet arī iestādes darbības, noskaidrojot lietas

faktiskos un tiesiskos apstākļus, tas ir – lietas vešana. Administratīvā pārkāpuma lietvedība konkrētajā lietā uzsākta

2013.gada 30.septembrī, līdz ar ko Kodeksa 37.panta ceturtajā daļā noteiktais deviņu mēnešu termiņš beidzies 2014.gada

30.jūnijā. Atceļot sākotnējo lēmumu, iestāde pamatoti administratīvo lietvedību izbeigusi noilguma dēļ, nevirzot to jaunai

izskatīšanai.

[19] Kā redzams no Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģijas 2015.gada 16.marta sprieduma, tiesa atzinusi, ka

inspekcija pareizi piemērojusi Kodeksa 37.pantā un 239.panta 7.punktā norādītos noilguma termiņus konkrētajos lietas

apstākļos, kas secīgi nozīmē, ka inspekcija pareizi piemēroja Kodeksa 287.panta pirmajā daļā paredzētās pārsūdzības

izskatīšanas pilnvaras. Tāpat Rīgas apgabaltiesa par pareizu atzina arī inspekcijas atsauci uz Augstākās tiesas

Administratīvo lietu departamenta 2008.gada 3.novembra spriedumu lietā Nr.42225404 (SKA-355/2008), uz kuru ir

atsaukusies Rīgas apgabaltiesa Krimināllietu tiesu kolēģija 2013.gada 16.septembra spriedumā lietā Nr.420389112). Turklāt

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģija ir arī atzinusi, ka konkrētajā gadījumā inspekcijai, konstatējot cietušā tiesību

pārkāpumu, nebija likumīga pamata to ignorēt un uzskatīt, ka konkrētajā gadījumā tam nav būtiska nozīme, vai vērtēt

apstākli, ka lēmuma atcelšana konkrētajā gadījumā varētu būt nelabvēlīga cietušajam. Tātad Rīgas apgabaltiesas

Krimināllietu tiesu kolēģija atzinusi, ka procesuālais pārkāpums, nenosūtot paziņojumu cietušajam par administratīvā

pārkāpuma lietas izskatīšanas laiku un vietu, ir vērtējams kā būtisks.

[20] Ņemot vērā 17-19.punktā norādīto, apgabaltiesa konstatē, ka vispārējās jurisdikcijas tiesa, kuras kompetencē ir

izskatīt administratīvā pārkāpuma lietas, ir vērtējusi administratīvā pārkāpuma lietā tieši to tiesību normu piemērošanu, tieši

tos secinājumus un tieši tās atsauces (un devusi savu atzinumu), par kuru nepareizu piemērošanu un nepamatotu lietošanu

inspekcijas lēmumā pieteicēji /pers. A/ un /pers. B/ ir saukti pie disciplināratbildības. Un, kā redzams no konstatētā, Rīgas

apgabaltiesa ir atzinusi, ka Kodeksa normas ir piemērotas pareizi, secinājumi un atsauces uz tiesu praksi ir pareizas,

inspekcijas lēmums ir tiesisks un pamatots.

Tātad faktiski spēkā ir stājies tiesas spriedums, ar kuru ir atzīts, ka inspekcijas lēmums ir tiesisks.

Lai gan Administratīvā apgabaltiesa piekrīt ministrijas sniegtajai tiesību normu interpretācijai un tam, ka inspekcija

atsaukusies uz nepareizo tiesu praksi, tomēr apgabaltiesa nevar ignorēt Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģijas

2015.gada 16.marta spriedumu, kurā ir vērtēts tieši tā inspekcijas lēmuma tiesiskums un tieši to tiesību normu piemērošana,

secinājumi un atsauces uz tiesu praksi, par kuru nepareizu piemērošanu un lietošanu pieteicēji ir saukti pie

disciplināratbildības un ar kuru konkrētajā gadījumā pieteicēju sagatavotais un pieņemtais lēmums un tajā sniegtā tiesību

normu piemērošana, secinājumi un atsauces uz tiesu praksi ir atzīta par pareizu, t.i., spēkā ir stājies tiesas spriedums, kam

saskaņā ar likuma „Par tiesu varu” 16.pantu ir likuma spēks.

Tādēļ, ņemot vērā, ka pieteicējiem ar pārsūdzēto rīkojumu piemērots disciplinārsods par prettiesisku rīcību, kas

izpaudusies kā nepareiza Kodeksa normu piemērošana, nepareizi secināto par procesuālā pārkāpuma būtiskumu, kā arī par

nepareizām atsaucēm uz tiesu praksi inspekcijas lēmumā, kā rezultātā nepamatoti sagatavots un pieņemts lēmums par

augstākā iestādē pārsūdzētā lēmuma administratīvā pārkāpuma lietā atcelšanu un lietvedības izbeigšanu, bet ar Rīgas

apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģijas 2015.gada 16.marta spriedumu inspekcijas lēmums ir atstāts negrozīts, tādējādi

atzīstot to par tiesisku, apgabaltiesa uzskata, ka pārsūdzētais rīkojums ir atceļams.

[21] Apgabaltiesa piekrīt ministrijas argumentam, ka Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģija nav vērtējusi

pārsūdzēto rīkojumu, bet norāda, ka Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģija ir vērtējusi administratīvā pārkāpuma

lietā tieši to tiesību normu piemērošanu, tieši tos secinājumus un tieši tās atsauces, par ko pieteicēji ir saukti pie

disciplināratbildības, un atzinusi, ka tiesību normas ir piemērotas pareizi, atsauces uz tiesas praksi ir pareizas, kā arī

secinājumi par procesuālā pārkāpuma būtiskumu arī ir pareizi. Tādējādi, kā jau apgabaltiesa norādīja, tā nevar ignorēt Rīgas

apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģijas 2015.gada 16.marta spriedumu, kuram izskatāmajā lietā ir izšķirošā nozīme,

tostarp ņemot vērā arī Administratīvā procesa likuma 153.panta otrajā daļā noteikto, ka fakts, kurš nodibināts ar spēkā

stājušos tiesas spriedumu tā rezolutīvajā daļā, nav no jauna jāpierāda, izskatot administratīvo lietu. Ar Rīgas rajona tiesas

2015.gada 5.janvāra spriedumu inspekcijas lēmums atstāts negrozīts. Savukārt ar Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu

kolēģijas 2015.gada 16.marta spriedumu atstāts negrozīts Rīgas rajona tiesas 2015.gada 5.janvāra spriedums.

[22] Ministrija apelācijas sūdzībā ir norādījusi, ka, atzīstot pieteicēju rīcību par tiesisku un pamatotu, ne tikai pieteicēji

turpmākās līdzīgās administratīvā pārkāpuma lietās būs tiesīgi atsaukties uz spriedumā doto akceptu šādām Kodeksa

tiesību normām neatbilstošām rīcībām, bet arī ikviena cita amatpersona, kas citā valsts pārvaldes nozares jomā piemēro

Kodeksa tiesību normas.

Saistībā ar ministrijas argumentu apgabaltiesa norāda, ka tā uzskata, ka inspekcijas amatpersonām bija visas iespējas,

konstatējot, ka, izskatot administratīvā pārkāpuma lietu, cietušajam nav paziņots par lietas izskatīšanas laiku un vietu, ņemot

vērā, ka administratīvais sods saskaņā ar Kodeksa 37.panta ceturto daļu bija uzlikts 2014.gada 18.jūnijā (sākotnējais

lēmums administratīvā pārkāpuma lietā), tas ir, deviņu mēnešu laikā no administratīvā pārkāpuma lietas uzsākšanas dienas

(uzsākta 2014.gada 30.septembrī), turpināt lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā un pieņemt vienu no Kodeksa

287.panta pirmajā daļā norādītajiem lēmumiem (Kodeksa pirmās daļas 2. (ja inspekcija nekonstatē administratīvo

pārkāpumu komersanta rīcībā) un 4.punkts), tādēļ inspekcijai nebija pamata tālāk neturpināt izskatīt pārsūdzības stadijā

administratīvā pārkāpuma lietu un izbeigt administratīvā pārkāpuma lietu sakarā ar noilgumu. Tādējādi inspekcijas

amatpersonas nepareizi piemērojušas Kodeksa 37.panta ceturto daļu un attiecīgi arī 239.panta 7.punktu, nepamatoti

uzskatot, ka Kodeksa 37.panta ceturtajā daļā noteiktais deviņu mēnešu noilguma termiņš ir attiecināms ne tikai uz sākotnējā

lēmuma pieņemšanu, bet arī uz tā pārsūdzības stadiju.

Apgabaltiesa arī uzskata, ka inspekcijas lēmumā norādītās atsauces uz tiesu praksi nav atbilstošas administratīvā

pārkāpuma lietas faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem. Apgabaltiesa piekrīt ministrijas sniegtajai argumentācijai šajā

jautājumā (skat. šā sprieduma 11.punktu).

[23] Ministrija apelācijas sūdzībā ir norādījusi, ka šajā tiesvedības procesā atbilstoši Administratīvā procesa likuma

102.pantam un 103.panta pirmajai daļai tiek veikta kontrole pār ministrijas izdotā administratīvā akta tiesiskumu un

lietderības apsvērumiem rīcības brīvības ietvaros. Turklāt vērtēšana tiek veikta atbilstoši tiem tiesiskajiem un faktiskajiem

apstākļiem, kas bija spēkā pārsūdzētā rīkojuma izdošanas brīdī. Pārsūdzētais rīkojums ir pieņemts pirms Rīgas rajona

tiesas un Rīgas apgabaltiesas spriedumiem, tajā skaitā pirms šajos spriedumos norādīto tiesisko apsvērumu esamības.

Izvērtējot ministrijas argumentu, apgabaltiesa norāda, ka tas, ka pārsūdzētais rīkojums (arī atzinums) ir pieņemts pirms

Rīgas rajona tiesas un Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģijas spriedumiem, neliedz ne pirmās instances tiesai, ne

apgabaltiesai atsaukties uz šiem spriedumiem, tā kā lietas izskatīšanas laikā ir mainījušies lietas apstākļi.

[24] Apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances spriedums pamatā ir pareizs (šā sprieduma 6.1. līdz 6.6.punkts).

[25] Pieteicēji /pers. A/ (lietas 8.lapa) un /pers. B/ (lietas 35.lapa) veikuši valsts nodevu samaksu par pieteikuma

iesniegšanu tiesā.

Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmajai daļai, ja pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa

piespriež no atbildētāja par labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu (tostarp arī par pagaidu aizsardzības lūgumu

samaksāto valsts nodevu).

Saskaņā ar Ministru kabineta 2013.gada 12.februāra noteikumu Nr.85 „Kārtība, kādā administratīvajā lietā iemaksā,

atmaksā un atlīdzina valsts nodevu un iemaksā un atmaksā drošības naudu” 13.punktu valsts nodevu atlīdzina mēneša laikā

pēc tiesas vai tiesneša nolēmuma stāšanās spēkā Administratīvā procesa likuma 126.pantā minētajos gadījumos no tās

iestādes budžeta līdzekļiem, kura attiecīgajā administratīvajā lietā bijusi pieaicināta atbildētāja pusē.

Pamatojoties uz minētajām tiesību normām, no atbildētāja par labu /pers. A/ un /pers. B/ piespriežama valsts nodeva

par pieteikumu par lietas ierosināšanu 28,46 euro apmērā. Ņemot vērā, ka šajā administratīvajā lietā atbildētājas Latvijas

Republikas pusē pieaicinātā iestāde ir Labklājības ministrija, tad pieteicēju samaksātā valsts nodeva ir piespriežama no

Latvijas Republikas un tā jāatlīdzina no Labklājības ministrijas budžeta līdzekļiem.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda

apmierināt /pers. A/ pieteikumu daļā par Labklājības ministrijas 2014.gada 22.decembra rīkojuma Nr.23.1-01/565

atcelšanu daļā, ar kuru viņai piemērots disciplinārsods – mēnešalgas samazināšana par 10% uz trim mēnešiem.

Apmierināt /pers. B/ pieteikumu daļā par Labklājības ministrijas 2014.gada 22.decembra rīkojuma Nr.23.1-01/565

atcelšanu daļā, ar kuru viņam piemērots disciplinārsods – rājiens.

Atcelt ar pieņemšanas dienu Labklājības ministrijas 2014.gada 22.decembra rīkojumu Nr.23.1-01/565.

Piespriest no Latvijas Republikas par labu /pers. A/ (personas kods /personas kods A/, deklarētā dzīvesvieta /adrese

A/) valsts nodevu 28,46 euro apmērā un noteikt, ka tā atlīdzināma no administratīvajā lietā pieaicinātās iestādes Labklājības

ministrijas budžeta līdzekļiem.

Piespriest no Latvijas Republikas par labu /pers. B/ (personas kods /personas kods B/, deklarētā dzīvesvieta /adrese

B/) viņa samaksāto valsts nodevu 28,46 euro apmērā un noteikt, ka tā atlīdzināma no administratīvajā lietā pieaicinātās

iestādes Labklājības ministrijas budžeta līdzekļiem.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma

sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese referente S.Kanenberga

Tiesneses D.Makarova

A.Šteinberga