Court dismisses request to suspend deportation order citing lack of subjective criteria for suspension.

ECLI:LV:AT:2020:0831.A420166620.12.L

Lieta Nr. A420166620, SKA-1263/2020

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

LĒMUMS

Rīgā 2020.gada 31.augustā

Tiesa šādā sastāvā: senatores Jautrīte Briede, Veronika Krūmiņa un Diāna Makarova

rakstveida procesā izskatīja /pers. A/ blakus sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2020.gada 14.maija lēmumu, ar kuru noraidīts /pers. A/

lūgums par pagaidu aizsardzības līdzekļu piemērošanu lietā.

Aprakstošā daļa

[1] Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (turpmāk – pārvalde) izdeva pieteicējam /pers. A/ izbraukšanas rīkojumu. Izskatot pieteicēja

apstrīdēšanas iesniegumu, ar pārvaldes lēmumu rīkojums atstāts negrozīts, nosakot, ka pieteicējam Eiropas Savienības teritorija ir jāatstāj līdz 2019.gada

1.jūnijam. Ar Administratīvās rajona tiesas spriedumu lietā Nr. A420253518 pieteikums par pārvaldes lēmuma atcelšanu noraidīts. Minētais spriedums

stājies spēkā 2020.gada 27.janvārī (ar Senāta lēmumu atteikts ierosināt kasācijas sūdzības tiesvedību).

2019.gada 17.jūnijā Valsts robežsardzes amatpersonas konstatēja, ka pieteicējs nav izpildījis izbraukšanas rīkojumu un turpina uzturēties Latvijas

Republikā bez derīgas vīzas, Latvijas Republikas izsniegtas uzturēšanās atļaujas vai Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja uzturēšanās atļaujas.

Pārvalde pieņēma lēmumu par pieteicēja piespiedu izraidīšanu. Pieteicējs vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par lēmuma atcelšanu.

Vienlaikus pieteicējs lūdzis pārvaldes lēmuma par piespiedu izraidīšanu darbības apturēšanu.

[2] Ar Administratīvās rajona tiesas 2020.gada 14.maija lēmumu lūgums par lēmuma par piespiedu izraidīšanu darbības apturēšanu noraidīts.

Tiesas lēmums pamatots ar turpmāk norādītajiem argumentiem.

[2.1] Imigrācijas likuma 4.panta pirmās daļas 1. un 2.punktā noteikts, ka ārzemnieks ir tiesīgs ieceļot un uzturēties Latvijas Republikā, ja viņam

vienlaikus ir derīgs ceļošanas dokuments un derīga vīza, Latvijas Republikas izsniegta uzturēšanās atļauja vai Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja

uzturēšanās atļauja. Savukārt saskaņā ar Imigrācijas likuma 46.panta pirmo daļu, ja ārzemnieka uzturēšanās Latvijas Republikā ir nelikumīga, Pārvaldes

priekšnieks vai viņa pilnvarota amatpersona atbilstoši šā likuma 41.panta otrajā un trešajā daļā noteiktajai kompetencei pieņem lēmumu par piespiedu

izraidīšanu, ja pastāv šā likuma 51.panta otrajā daļā minētie apstākļi. Viens no Imigrācijas likuma 51.panta otrajā daļā minētajiem apstākļiem iestājas, ja

ārzemnieks nepamatoti nav izpildījis izbraukšanas rīkojumu.

[2.2] Izbraukšanas rīkojums pieteicējam izdots tiesiski un pamatoti. Pieteicējs labprātīgi nav izpildījis izbraukšanas rīkojumu. Ņemot vērā, ka

pieteicējs ir Krievijas Federācijas pilsonis un viņam nav derīgas vīzas vai uzturēšanās atļaujas Latvijas Republikā, pieteicējs Latvijas Republikā uzturas

nelikumīgi. Ir iestājušies Imigrācijas likuma 46.panta pirmajā daļā paredzētie priekšnoteikumi obligātā administratīvā akta izdošanai par pieteicēja

piespiedu izraidīšanu. Līdz ar to pārvaldei bija pienākums pieņemt lēmumu par pieteicēja piespiedu izraidīšanu.

[2.3] Pārvalde ir devusi pieteicējam iespēju iesniegt uzturēšanās atļaujas saņemšanai nepieciešamos dokumentus. Pieteicēja paša nevēlēšanās

sadarboties ar pārvaldi ir iemesls tam, kādēļ pret viņu tiek vērsts piespiedu mehānisms.

[2.4] Pieteicējam jebkurā brīdī ir tiesības vērsties pārvaldē ar iesniegumu par uzturēšanās atļaujas saņemšanu Imigrācijas likumā noteiktajā kārtībā,

jo izraidīšanas lēmums nenoteic pieteicējam ieceļošanas liegumu Latvijas Republikā.

[2.5] Pirmšķietami izvērtējot pārsūdzēto lēmumu, konstatējams, ka pārvalde ir vērtējusi pieteicēja izteiktos argumentus attiecībā uz privātās un

ģimenes dzīves neaizskaramību (pieteicējam Latvijā dzīvo meita un meitas māte, ar kuru vēlas noslēgt laulību). Pārsūdzētais lēmums neliedz pieteicējam

veidot un uzturēt ģimeniskās attiecības, iepriekš nokārtojot nepieciešamos dokumentus, lai tiesiski uzturētos Latvijas Republikā.

[2.6] Salīdzinot privātpersonu tiesības un sabiedrības intereses iepretī pieteicēja tiesībām, ir vērtējamas sabiedrības intereses uz tiesiskās kārtības

nodrošināšanu valstī, jo likumu ievērošana ir jebkuras tiesiskas sistēmas balsts. Tiesiskā kārtība kā tāda ir atzīstama par aizsargājamu labumu, vērtību,

kuras apdraudējums vienlaikus apdraud sabiedrības drošību.

[2.7] Izvērtējot subjektīvo kritēriju, proti, vai ir pamats uzskatīt, ka pagaidu noregulējuma nepiemērošanas gadījumā pieteicējam tiesvedības laikā

draudētu iestāties smags vai grūti novēršams kaitējums, ņemot vērā pieteicēja norādītos subjektīvos argumentus, nav konstatējama tādu subjektīvu

kritēriju esība, lai atzītu, ka pastāv priekšnoteikumi pagaidu aizsardzības piemērošanai.

[3] Pieteicējs par tiesas lēmumu iesniedza blakus sūdzību, norādot turpmāk minētos argumentus.

[3.1] Piespiedu izraidīšana ir nesamērīga.

[3.2] Tiesa nav vērtējusi un guvusi pārliecību par to, vai izraidīšanas gadījumā netiktu nesamērīgi aizskartas un apdraudētas pieteicēja tiesības uz

dzīvību.

[3.3] Tiesa nav vērtējusi lēmuma lietderības apsvērumus, proti, vai pieteicēja izraidīšana ir pieļaujama, ja nav konstatēts apdraudējums

sabiedriskajai drošībai un ja nav pierādījumi tam, ka pieteicējam ir, kur atgriezties.

[3.4] Ņemot vērā, ka pieteicējs līdz šim nav bijis izraidīts no valsts, atbildētāja ir atzinusi pieteicēja uzturēšanos.

[3.5] Lēmums par piespiedu izraidīšanu pēc tik ilga laika perioda, nav samērīgs. Kā samērīgs risinājums ir vērtējama pastāvīgās uzturēšanās atļaujas

izniegšana pieteicējam.

[3.6] No Senāta 2015.gada 6.maija sprieduma lietā Nr. SKA-241/2015 izriet, ka pārvaldes pieturēšanās tikai un vienīgi pie valsts nodevas

apmaksas par pastāvīgās termiņuzturēšanās atļaujas izsniegšanu ir formāla pieturēšanās pie likuma izpildes.

[3.7] Pieteicējam nav iespēju atgriezties pilsonības valstī un to apliecina arī Konsulārās nodaļas Krievijas vēstniecības Latvijā izsniegta izziņa, kas

norāda uz iespējamiem apdraudējumiem, jo piespiedu izraidīšanas gadījumā pieteicējs tiek atstāts bezpalīdzības stāvoklī, bez iespējām nodrošināt

pamatvajadzības, kas ir vērtējams kā dzīvības apdraudējums. Lietā nav dokumentu, kas apliecinātu, ka pieteicējam ir iespējams atgriezties pilsonības

valstī un to, ka viņam būtu kur atgriezties.

[3.8] Tiesa nav vērtējusi, kādēļ pieteicēja tēvam bija tiesības saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju, bet pieteicējam šādas tiesības ir liegtas. Tiesa

nav motivējusi, kādēļ nav piemērojams vienlīdzības princips.

Motīvu daļa

[4] Blakus sūdzības izskatīšanas ietvaros ir pārbaudāms, vai pirmās instances tiesa pamatoti atzina, ka nepastāv priekšnoteikumi izraidīšanas

rīkojuma darbības apturēšanai.

[5] Saskaņā ar Imigrācijas likuma 46.panta pirmo daļu, ja ārzemnieka uzturēšanās Latvijas Republikā ir nelikumīga, Pārvaldes priekšnieks vai viņa

pilnvarota amatpersona vai Valsts robežsardzes priekšnieks vai viņa pilnvarota amatpersona atbilstoši šā likuma 41.panta otrajā un trešajā daļā

noteiktajai kompetencei pieņem lēmumu par piespiedu izraidīšanu, ja pastāv šā likuma 51.panta otrajā daļā minētie apstākļi.

Tiesas lēmumā pareizi konstatēts, ka ir iestājušies visi apstākļi, kas nepieciešami, lai saskaņā ar Imigrācijas likuma 46.panta pirmo daļu pieņemtu

lēmumu par piespiedu izraidīšanu, proti, pieteicēja uzturēšanās Latvijas Republikā ir nelikumīga, un pieteicējs nav izpildījis izbraukšanas rīkojumu. Par

šiem apstākļiem strīds nepastāv.

[6] Tomēr lietās, kas saistītas ar ārzemnieka izraidīšanu, ir būtiski ņemt vērā cilvēktiesību aspektu. Proti, Latvija ir uzņēmusies starptautiskas

saistības cilvēktiesību jomā, kas nozīmē to, ka ir rūpīgi jāizvērtē konkrētās lietas apstākļi, lai secinātu, ka, izraidot personu no Latvijas, netiek pārkāptas

šīs personas cilvēktiesības (sal. Senāta 2013.gada 30.janvāra sprieduma lietā Nr. SKA-205/2013 (A420419511) 12.punkts). Šāds valsts pienākums

ir nostiprināts Imigrācijas likuma 47.pantā, kurā noteikts, ka ārzemnieku neizraida, ja izraidīšana ir pretrunā ar Latvijas Republikas starptautiskajām

saistībām (Senāta 2018.gada 22.februāra sprieduma lietā Nr. SKA-228/2018 (ECLI:LV:AT:2018:0222.A420264116.1.S) 6.punkts).

Pieteicējs norāda uz tiesību uz privāto un ģimenes dzīvi aizskārumu.

Lemjot par pieteicēja piespiedu izraidīšanu, pārvalde ir ņēmusi vērā pieteicēja kopdzīvi ar Latvijas pilsoni, kā arī to, ka pieteicējam Latvijā ir

pilngadīga meita. Vienlaikus pārvalde nav konstatējusi to, ka lēmums nesamērīgi ierobežotu pieteicēja tiesības uz ģimenes dzīvi, jo nav konstatējami īpaši

atkarības apstākļi un saišu pastāvēšana starp pieteicēju un viņa meitu, nav konstatējams, ka Latvija būtu vienīgā vieta, kur pieteicējs un sieviete, ar kuru

viņam izveidojusies kopdzīve, varētu veidot ģimenes dzīvi. Tāpat pārvalde konstatējusi, ka, lai gan pieteicējam Krievijas Federācijā nedzīvo neviens

tuvinieks, nepieder īpašumi un nav nekāda cita veida sociālas, humānas vai ekonomiskas piesaistes, nav konstatējamas būtiskas pieteicēja sociālas vai

kultūras rakstura integrācijas grūtības.

[7] Pieteicēja blakus sūdzībā ietvertā argumentācija pamatā balstīta uz to, ka pieteicēja izraidīšanā neesot ievērots samērīgums. Pieteicējs norāda

to, ka Latvijā dzīvo kopš 1978.gada (no septiņu gadu vecuma), līdz šim viņam nav bijusi cita mītnes zeme, šeit ar pastāvīgajām uzturēšanās atļaujām

dzīvojuši pieteicēja vecāki, pieteicēja ģimene un vienīgie tuvie cilvēki dzīvo Latvijā. Tāpat pieteicējs norāda, ka nav konstatēts apdraudējums

sabiedriskajai drošībai. Ņemot vērā, ka pieteicējs līdz šim nav bijis izraidīts no valsts, atbildētāja esot atzinusi pieteicēja uzturēšanos Latvijā.

Pārvalde ir ņēmusi vērā pieteicēja ilgstošo uzturēšanos Latvijā un izveidojušās sociālās saites, tādējādi par samērīgu uzskatījusi nenoteikt

pieteicējam ieceļošanas aizliegumu. Savukārt pieteicējs uzskata, ka samērīgs un atbilstošs risinājums, būtu pastāvīgās uzturēšanās atļaujas izsniegšana, lai

pieteicējs varētu dzīvot kopā ar savu ģimeni.

Šāds pieteicēja arguments nav pamatots. Kā samērīgu risinājumu nevar uzskatīt tādu, ar kuru, atsakoties no likumā paredzētās kārtības, personai

tiktu piešķirta uzturēšanās atļauja, tikai tādēļ, ka pati persona nevēlas iesniegt uzturēšanās atļaujas saņemšanai nepieciešamos dokumentus, pat ja persona

valstī uzturas jau ilgu laika periodu. Šāds risinājums arī pārkāptu vienlīdzības principu attiecībā pret citām personām, kurām uzturēšanās atļaujas

saņemšanai ir jāievēro likumā noteiktā kārtība. Pieteicēja gadījums nav tāds, lai no šīs kārtības atkāptos.

Pieteicējs uzsver, ka Latvijā dzīvo jau 40 gadus un nav izraidīts, tomēr jāņem vērā, ka arī jautājums par pieteicēja uzturēšanos Latvijā tiek risināts

jau vairākus gadus, un pārvalde pieteicējam kopš 2004.gada vairākkārt ir norādījusi, kādi dokumenti ir iesniedzami, lai pieprasītu uzturēšanās atļauju, kā

arī brīdinājusi, ka šo dokumentu neiesniegšanas gadījumā tiks lemts par izbraukšanas rīkojuma izdošanu. Līdz ar to pieteicējam nebija pamata domāt, ka

pārvalde ir atzinusi pieteicēja uzturēšanos Latvijā.

Nav pamatota pieteicēja atsaukšanās arī uz to, ka viņš nav izdarījis nekādus pārkāpumus un viņa rīcība nerada apdraudējumu. Priekšnoteikumi, lai

pieņemtu lēmumu par ārzemnieka izraidīšanu, ir noteikti Imigrācijas likuma 46.panta pirmajā daļā. Priekšnoteikums šāda lēmuma pieņemšanai nav ne

pārkāpumu izdarīšana, ne cita veida apdraudējums no pieteicēja puses.

[8] Pārvalde, pieņemot lēmumu, ir gan vērtējusi pieteicēja tiesību uz privāto dzīvi un ģimenes neaizskaramību ierobežojumu, gan ņēmusi vērā

pieteicēja ilgstošo uzturēšanos Latvijā. Nav konstatējams, ka pieteicēja tiesību aizskārums būtu tāds, lai pieteicēja tiesībām uz ģimenes dzīvi dotu

priekšroku pār tiesiskās kārtības ievērošanu. Rajona tiesas secinājums, ka pirmšķietami nav konstatējams pārvaldes lēmuma prettiesiskums, atzīstams

par pamatotu.

[9] Attiecībā uz pagaidu aizsardzības līdzekļu piemērošanu lietās, kurās tiek pārbaudīts izraidīšanas rīkojuma tiesiskums Senāts ir atzinis, ka,

nepastāvot tādam normatīvajam regulējumam, kas apturētu izraidīšanas lēmuma darbību ar pieteikuma iesniegšanu, subjektīvais kritērijs un izpildes

neatgriezeniskās sekas var tikt atzītas par tādiem apstākļiem, kas ir noteicošie pagaidu aizsardzības lūguma izlemšanā. Proti, ja persona lūgumu

pamatojusi ar reālu risku saskarties ar izturēšanos, kas neatbilst Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 2. un

3.pantam vai 4.pielikuma 4.pantam, tiesvedības efektivitātes nodrošināšanai subjektīvā kritērija izpildīšanās var būt vienīgais patstāvīgais pamats

administratīvā akta darbības apturēšanai (Senāta 2016.gada 5.oktobra lēmuma lietā Nr. SKA-1484/2016 (A420264116) 8.-11.punkts).

Par pareizu atzīstams tiesas secinājums, ka lūgumā par pagaidu aizsardzības piemērošanu norādītie apstākļi paši par sevi nav tādi, lai tiktu

piemērota pagaidu aizsardzība. Proti, pieteicējam nav aizliegts ieceļot Latvijā, lai īstenotu savas tiesības tiesvedības procesos, kā arī pieteicēja tiesību uz

privāto un ģimenes dzīvi ierobežojums nav tāds, kas radītu pieteicējam nesamērīgu kaitējumu.

[10] Blakus sūdzībā pieteicējs norāda, ka tiesa nav īstenojusi objektīvās izmeklēšanas principu saistībā ar Konvencijas 2. un 3.panta pārkāpumiem

pieteicēja izraidīšanas gadījumā. Proti, piespiedu izraidīšanas gadījumā pieteicējs tiekot atstāts bezpalīdzības stāvoklī, bez iespējām nodrošināt

pamatvajadzības (ēdienu, apģērbu, veselības aprūpi), kas ir vērtējams kā dzīvības apdraudējums, kā arī, izraidot uz valsti, kur pieteicējam nav ne

tuvinieku, ne īpašumu, ne kādas citas sasaistes ar valsti, pieteicējs tiktu atstāts bez iztikas līdzekļiem, ciestu badu, būtu bez pajumtes un no ierēdniecības

saņemtu noliedzošu attieksmi, kas pārkāpjot cietsirdīgas izturēšanās aizliegumu.

Vispirms norādāms, ka lūgumā par pagaidu aizsardzības līdzekļa piemērošanu pieteicējs nav norādījis uz Konvencijas 2. un 3.panta pārkāpumiem.

Pašai personai būtu pienākums pietiekami skaidri norādīt uz apstākļiem un iesniegt pierādījumus, kas liecina par reālu risku tikt pakļautam Konvencijas 2.

vai 3.panta pārkāpumam (sal. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2010.gada 20.jūlija sprieduma lietā „N. v. Sweden”, iesnieguma Nr. 23505/09,

53.punkts). Norādītie apstākļi par to, ka pilsonības valstī pieteicējam nav īpašumu un nav radinieku paši par sevi nenorāda uz tiesību uz dzīvību un

cietsirdīgas izturēšanās aizlieguma pārkāpumiem. Līdz ar to nav konstatējams, ka tiesa nepamatoti nebūtu vērtējusi pieteicēja norādīto Konvencijas pantu

pārkāpumus.

[11] Izvērtējot pieteicēja norādītos argumentus, atzīstams, ka nav pamata uzskatīt, ka tādā veidā tiek apdraudētas pieteicēja tiesības uz dzīvību vai

pārkāpts cietsirdīgas izturēšanās aizliegums.

Ne Konvencijas 2.pants, ne 3.pants neparedz valsts obligātu pienākumu nodrošināt ikvienu personu ar dzīvesvietu vai darbavietu, noteikta apmēra

finansiālu atbalstu.

Tomēr Konvencijas 3.pants varētu tikt pārkāpts, ja persona no valsts, no kuras atbalsta tā ir pilnībā atkarīga, puses saskartos ar pilnīgu vienaldzību

smagas nabadzības situācijā vai situācijā, kas nav savienojama ar cilvēka cieņu (sal. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2011.gada 21.janvāra sprieduma

lietā „M.S.S. v. Belgium and Greece”, iesnieguma Nr. 30696/09, 253.punkts). Piemēram, Konvencijas 3.panta pārkāpumu varētu attiecināt uz

pieteicēju tad, ja pastāvētu pietiekami liela iespējamība, ka pieteicējs pilsonības valstī tiktu pakļauts smagai nabadzības situācijai, un apstākļi norādītu uz

to, ka pilsonības valsts pieteicējam nesniegtu nekādu atbalstu šādā situācijā.

Tomēr pieteicējs nenorāda uz apstākļiem un no viņa gribas neatkarīgiem šķēršļiem, kas liecinātu, ka viņam kā Krievijas pilsonim būtu liegtas

tiesības Krievijas Federācijā nodrošināt sev dzīvesvietu un darbavietu, gūt iztikas līdzekļus, apmierināt savas pamatvajadzības, tādējādi pakļaujot

pieteicēju smagai nabadzībai. Protams, izraidīšana uz pilsonības valsti, ja tajā nav pastāvīgas dzīvesvietas un darbavietas, var sagādāt zināmas neērtības,

tomēr tas pats par sevi nenozīmē, ka pieteicējs ir ierobežots strādāt, nodrošināt iztikas līdzekļus. Tāpat pieteicējs nenorāda uz apstākļiem, kas liecinātu

par iespējamu cietsirdīgu izturēšanos no pilsonības valsts puses, ja pieteicējam nāktos sastapties ar grūtībām. Pieteicēja norādītie apstākļi par iespējamu

apdraudējumu, kā arī noliedziešu attieksmi no ierēdņu puses ir tikai teorētiski un nav pamatoti ar konkrētiem apstākļiem.

Arī no pieteicēja norādītās 2004.gada Krievijas vēstniecības Latvijā sniegtās izziņas neizriet, ka pieteicējam nebūtu iespējams atgriezties pilsonības

valstī tādēļ, ka pieteicējam būtu liegtas tiesības uz dzīvesvietu, darbavietu vai kā citādi būtu apdraudēta pieteicēja spēja nodrošināt sevi ar iztikas

līdzekļiem. Tāpat nav saskatāmi šķēršļi saņemt finansiālu palīdzību no tuviniekiem, kas dzīvo Latvijā.

[12] Pieteicējs jau vairākkārt ir brīdināts par izraidīšanu gadījumā, ja netiks iesniegti dokumenti uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai, līdz ar to

pieteicējam bija jārēķinās ar sekām pieteicēja izraidīšanas gadījumā. Jau lēmumā lietā Nr. SKA-849/2020 (

ECLI:LV:AT:2020:0127.A420253518.12.L) par pieteicējam izdotā izbraukšanas rīkojuma atcelšanu Senāts norādīja, ka patiesais cēlonis tam, kādēļ

pieteicēja tiesiskais statuss Latvijas Republikā šobrīd nevar tikt legalizēts, nav vis kāds objektīvs šķērslis, kuru pieteicējam būtu neiespējami vai

apgrūtinoši novērst, bet gan pieteicēja paša principiāla nostāja par to, kādā veidā ir risināms jautājums par viņa tiesisko statusu. Pieteicējs nav norādījis

nevienu objektīvi pastāvošu šķērsli, kas liegtu viņam iesniegt pārvaldē nepieciešamos dokumentus uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai. Pieteicējs pats ar

savu rīcību ir radījis situāciju, ka viņš Latvijā uzturas nelikumīgi, tādēļ šobrīd ir spiests no Latvijas izbraukt.

[13] Ievērojot minēto, Senāts atzīst, ka nepastāv subjektīvais kritērijs izraidīšanas rīkojuma darbības apturēšanai.

[14] Pieteicējs norāda, ka Senāta 2015.gada 6.maija spriedumā lietā Nr. SKA-241/2015 (A420412811) ir analizēta pārvaldes rīcība, lemjot par

termiņuzturēšanās atļaujas piešķiršanu, un no tā izrietot, ka pārvaldes pieturēšanās tikai un vienīgi pie valsts nodevas samaksas par pastāvīgās

termiņuzturēšanās atļaujas izsniegšanu esot formāla pieturēšanās pie likuma izpildes. Minētais spriedums, pieteicēja ieskatā, ir piemērojams arī

izskatāmajā gadījumā. Tāpat lietā esot jāpiemēro vienlīdzības princips, jo pieteicēja tēvam ir bijusi uzturēšanās atļauja un arī viņa mātei bija tiesisks

pamats dzīvot Latvijā.

Izskatāmajā lietā netiek risināts jautājums par uzturēšanās atļaujas piešķiršanu pieteicējam, līdz ar to pieteicēja atsauce uz Senāta spriedumu, kā arī

vienlīdzības principu nav pamatota.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 323.panta pirmās daļas 1.punktu un 324.panta pirmo daļu, Senāts

nolēma

atstāt negrozītu Administratīvās rajona tiesas 2020.gada 14.maija lēmumu, bet /pers. A/ blakus sūdzību noraidīt.

Lēmums nav pārsūdzams.

(paraksts) (paraksts) (paraksts)

J. Briede V. Krūmiņa D. Makarova