Court dismisses appeal for failure to prove force majeure and lack of equal treatment argument in administrative review.

ECLI:LV:AT:2026:0316.A420186724.14.L

Lieta Nr. A420186724, SKA-461/2026

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

RĪCĪBAS SĒDES LĒMUMS

Rīgā 2026.gada 16.martā

[1] Senātā saņemta pieteicējas – SIA „Marwex” – kasācijas sūdzība par Administratīvās apgabaltiesas 2025.gada

18.decembra spriedumu, ar kuru noraidīts pieteicējas pieteikums par Lauku atbalsta dienesta 2024.gada 14.jūnija

lēmuma Nr. 10.9.3-15/24/2229-e atcelšanu.

Apgabaltiesa pievienojās Administratīvās rajona tiesas sprieduma motivācijai un konstatēja, ka pieteicēja nav

izpildījusi uzņemtās projekta Nr. 20-07-AL05-A019.2103-000006 „Polikarbonāta siltumnīcu un citu metāla

konstrukciju ražošana Lejasciema pagastā” (turpmāk – projekts) saistības, jo nav uzsākusi saimniecisko darbību un

nav sasniegusi projektā paredzētos mērķus. Izejmateriālu iegāde un tirgus cenu izmaiņas ir viens no projektā

paredzētās saimnieciskās darbības riskiem, kuriem pieteicējai kā saimnieciskās darbības veicējai ir jāspēj

pielāgoties, tādēļ preču iegādes aizliegums no Krievijas vai Baltkrievijas uzņēmumiem nav atzīstams par force

majeure (nepārvaramas varas) apstākli. Pieteicēja nav ieguldījusi pienācīgas pūles, lai novērstu tās norādīto

apstākļu ietekmi uz saistību izpildi. Tādējādi Lauku atbalsta dienests pamatoti nolēma pārtraukt projekta saistības

un piemērot projektam finanšu korekciju 100 %, uzdodot pieteicējai atmaksāt nepamatoti saņemto atbalstu.

[2] Kasācijas sūdzībā norādīts, ka tiesa nav pareizi piemērojusi Ministru kabineta 2015.gada 13.oktobra noteikumu

Nr. 590 „Valsts un Eiropas Savienības atbalsta piešķiršanas kārtība lauku attīstībai apakšpasākumā „Darbību

īstenošana saskaņā ar sabiedrības virzītas vietējās attīstības stratēģiju”” 19.1punktu, kas noteic Lauku atbalsta

dienesta tiesības pagarināt projekta uzraudzības periodu plānoto rādītāju sasniegšanai. Proti, pieteicēja uzskata, ka

tiesai dienesta rīcība bija jāvērtē vienlīdzības principa aspektā, jo dienests, pastāvot tādiem pašiem apstākļiem,

vairākas reizes pieteicējai pagarināja projekta īstenošanas termiņu, bet atteicās pagarināt projekta uzraudzības

termiņu.

Pārbaudījusi lietas materiālus, senatoru kolēģija konstatē: to, ka Lauku atbalsta dienesta rīcība, vērtējot iespēju

pagarināt projekta uzraudzības termiņu, būtu jāvērtē vienlīdzības principa aspektā, pieteicēja nav norādījusi ne

pieteikumā, ne apelācijas sūdzībā.

Administratīvā procesa likuma 186.panta otrās daļas 5.punktā ir noteikts pienākums pieteikumā norādīt pieteikuma

pamatu un pierādījumus, ja tādi ir pieteicēja rīcībā. Tātad pieteicējam jau pieteikumā ir jānorāda visi būtiskie

iebildumi pret administratīvo aktu, jo tas ir pieteikuma pamats, pēc kura tiesa izspriež strīdus jautājumu. Attiecīgi,

pārbaudot administratīvā akta tiesiskumu atbilstoši Administratīvā procesa likuma 250.panta pirmajai daļai, tiesa to

pārbauda atbilstoši tiem pieteicēja iebildumiem, kas norādīti pieteikumā. Savukārt apelācijas instances tiesa, kā tas

izriet no Administratīvā procesa likuma 292.panta pirmās daļas 5. un 6.punkta un 294.panta pirmās daļas, izskata

sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu atbilstoši iebildumiem, kas izteikti par sprieduma pareizību, tā paša

pieteikuma priekšmeta un pamata robežās (Senāta 2019.gada 30.septembra sprieduma lietā Nr. SKA-393/2019,

ECLI:LV:AT:2019:0930.A420284816.4.S, 16.punkts, 2023.gada 26.oktobra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-

674/2023, ECLI:LV:AT:2023:1026.A420169521.10.L, 2.punkts).

Līdz ar to senatoru kolēģija nesaskata, ka apgabaltiesa būtu pieļāvusi procesuālu pārkāpumu, spriedumā nevērtējot

tādus pieteicēja argumentus, kas apelācijas sūdzībā netika izvirzīti, proti, argumentus par dienesta pieļautu

vienlīdzības principa pārkāpumu. Savukārt sniegt vērtējumu par konkrētajiem lietas apstākļiem pēc būtības nav

kasācijas instances tiesas kompetence.

[3] Pieteicēja uzskata, ka tiesa ir pārkāpusi arī Administratīvā procesa likuma 154.pantu, jo nav salīdzinājusi dažāda

biezuma izejmateriālu izmaksas un ir formāli vērtējusi pierādījumus attiecībā uz ražošanai nepieciešamo

izejmateriālu pieejamību Latvijā un ārvalstīs.

Senatoru kolēģija norāda, ka kasācijas instances tiesa, kā tas izriet no Administratīvā procesa likuma 325.panta,

vēlreiz neveic pierādījumu pārbaudi un atkārtoti nepārskata zemākas instances tiesas secinājumus par lietas

faktiskajiem apstākļiem, bet tikai pārbauda, vai tiesa nav pārkāpusi konkrētas tiesību normas vai pārsniegusi savas

kompetences robežas.

Pārbaudot Administratīvā procesa likuma 154.panta pirmās daļas piemērošanas pareizību, kasācijas instances tiesa

šo tiesību normu varētu atzīt par pārkāptu, ja, piemēram, tiesas izdarītie secinājumi vispār nebalstītos uz

pierādījumiem vai ja secinājumi loģiski nevarētu izrietēt no novērtētajiem pierādījumiem, vai ja kāda pierādījuma

saturs būtu acīmredzami nepareizi noskaidrots (Senāta 2018.gada 13.februāra sprieduma lietā Nr. SKA-92/2018,

ECLI:LV:AT:2018:0213.A420433513.2.S, 7.punkts).

Izvērtējot kasācijas sūdzībā ietvertos argumentus, senatoru kolēģija nekonstatē, ka ir pieļauts Administratīvā

procesa likuma 154.panta pārkāpums. No pārsūdzētā sprieduma redzams, ka tiesa, arī pievienojoties pirmās

instances tiesas motivācijai, ir rūpīgi izvērtējusi lietā esošos pierādījumus, paudusi savu attieksmi pret tiem un

argumentēti konstatējusi lietā būtiskos faktiskos apstākļus. Pieteicējas nepiekrišana tiesas konstatētajam un pretējs

viedoklis par lietas apstākļiem vien nav pamats kasācijas tiesvedības ierosināšanai, jo tas pats par sevi nenorāda uz

to, ka tiesa būtu pieļāvusi tiesību normu pārkāpumu.

Pārbaudot lietas materiālus, senatoru kolēģija nekonstatē, ka pieteicēja būtu iesniegusi aprēķinus par ražošanas

izmaksām no dažāda biezuma caurulēm un šo izmaksu ietekmi uz galaprodukta cenu un konkurētspēju. Senatoru

kolēģija atgādina, ka no objektīvās izmeklēšanas principa neizriet tiesas pienākums mērķtiecīgi rīkoties tā, lai lietas

izskatīšanā apstiprinātu lietas dalībnieka uzturēto pozīciju (piemēram, Senāta 2021.gada 12.marta sprieduma lietā

Nr. SKA-49/2021, ECLI:LV:AT:2021:0312.A420177016.8.S, 14.punkts un tajā minētie nolēmumi). Līdz ar to, ja

viens no pieteicējas argumentiem ir balstīts pozīcijā, ka alternatīvu izejmateriālu izmantošana produkta ražošanā

nav iespējama, ir sagaidāms, ka pieteicēja iesniegs savu pozīciju pamatojošus pierādījumus – ražošanas izmaksu

aprēķinus –, kas var būt tikai pašas pieteicējas rīcībā. Turklāt arī atbilstoši vispārīgajiem pierādīšanas principiem

tiesības uz izņēmumu jāpierāda tam, kas šo izņēmumu prasa. Tas nozīmē, ka tieši pieteicējai ir jāpierāda tas, ka

pastāv force majeure (nepārvaramas varas) apstākļi – izņēmuma gadījums, kad netiek piemērotas finanšu

korekcijas, kaut arī atbalsta saņēmējs nav izpildījis vispārīgo pienākumu sasniegt konkrētā projektā plānotos

rezultatīvos rādītājus un mērķus.

[4] Rezumējot minēto, senatoru kolēģija atzīst, ka kasācijas sūdzībā norādītie apsvērumi nerada šaubas par

apgabaltiesas sprieduma tiesiskumu. Izskatāmajai lietai arī nav nozīmes judikatūras veidošanā. Tas ir pamats atteikt

ierosināt kasācijas tiesvedību. Līdz ar to tiesvedība šajā lietā ir noslēgusies.

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 338.panta otro daļu un 338.1panta otrās daļas 2.punktu, senatoru

kolēģija

nolēma

atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar SIA „Marwex” kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas

2025.gada 18.decembra spriedumu.

Lēmums nav pārsūdzams.

Senatore L. Konošonoka Senators J. Pleps Senatore

R. Vīduša