Administrative appeal court dismissed non-citizen status claim and damages due to lack of causation between benefit denial and loss.

Lietas arhīva Nr. AA43-0549-20/7

ECLI:LV:ADAT:2020:0514.A420145219.12.S

ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA

Lieta Nr. A420145219

AA43-0549-20/7

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2020. gada 14. maijā

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnese referente Valda Zommere,

tiesneses Ilze Amona un Kristīne Kalvāne

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par labvēlīga

administratīvā akta izdošanu, ar kuru /pers. A/ tiktu atzīta par Latvijas nepilsoni, un nemantiskā kaitējuma 3000 euro

atlīdzinājumu pieteicējas ģimenei, sakarā ar /pers. A/ apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2019. gada

24. oktobra spriedumu daļā.

Aprakstošā daļa

[1] Latvijas nepilsonei /pers. B/ 2017. gada /datums/ Latvijā, Rīgā, piedzimusi meita /pers. A/. Pieteicējas /pers. A/

māte /pers. B/ 2017. gada 12. decembrī iesniedza Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (turpmāk – pārvalde) iesniegumu,

kurā lūdza reģistrēt /pers. A/ kā Latvijas nepilsoni.

Administratīvais process iestādē noslēdzās ar pārvaldes 2019. gada 18. janvāra lēmumu Nr. /numurs/ (turpmāk –

pārsūdzētais lēmums), ar kuru atstāts negrozīts pārvaldes amatpersonas 2018. gada 12. decembra lēmums Nr. /numurs/, ar

kuru atteikts atzīt pieteicēju par Latvijas nepilsoni.

Pārsūdzētais lēmums pamatots ar šādiem argumentiem.

[1.1] Likuma „Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” (turpmāk –

Nepilsoņu likums) subjekti ir arī šā likuma 1. panta pirmajā daļā minēto subjektu bērni. Uz Nepilsoņu likuma 8. panta otrajā

daļā minētajiem subjektiem ir attiecināms likuma 1. pants. Ministru kabineta 2004. gada 14. decembra noteikumi Nr. 1011

„Latvijas nepilsoņa statusa noteikšanas kārtība” (turpmāk – noteikumi Nr. 1011) nosaka nepilsoņa statusa noteikšanas

kārtību un konkretizē iesniedzamos dokumentus arī attiecībā uz likuma 8. panta otrajā daļā minētajām personām.

[1.2] Lai personu atzītu par Latvijas nepilsoni, jāizpildās būtiskam priekšnosacījumam – persona nav un nav bijusi citas

valsts pilsonis. Pieteicējas likumiskajai pārstāvei bija iespēja iesniegt kompetentas Gruzijas iestādes izsniegtu dokumentu,

kas apliecina, ka pieteicēja nav un nav bijusi Gruzijas pilsone. Pieteicējas pārstāve dokumentāru pierādījumu tam, ka

pieteicēja nav Gruzijas pilsone, nav iesniegusi. Atbilde no kompetentas Gruzijas iestādes nav saņemta. Nav saņemts arī

dokuments, kas apliecina, ka pieteicēja nav bijusi arī Krievijas Federācijas pilsone. Pārvaldē nav iesniegti pierādījumi, kas

apliecina, ka pieteicējas pārstāvei nav iespējams iesniegt minētos dokumentus.

[1.3] Konkrētais gadījums ir tipisks un nav tāds, ko likumdevējs nav paredzējis, pieņemot konkrēto tiesību normu.

Pieteicējas aizskartās tiesības ir samērīgas ar sabiedrības ieguvumu aizsargāt tiesisko kārtību valstī. Pārvaldei lēmuma

pieņemšanai ir nepieciešama tāda būtiska fakta konstatēšana, bez kura lēmuma pieņemšana nav iespējama.

[1.4] Sākotnējais lēmums ir tiesisks, neviena kompetentā iestāde to nav atzinusi par prettiesisku. Pārvalde nekonstatē

cēloņsakarību starp sākotnējo lēmumu un apstrīdēšanas iesniegumā norādītajiem kaitējuma atlīdzinājuma iemesliem. Tādēļ

nav pamata skatīt jautājumu par zaudējumu atlīdzinājumu.

[2] Pieteicējas likumiskā pārstāve vērsās tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru

pieteicēja tiktu atzīta par Latvijas nepilsoni, un nemantiskā kaitējuma 3000 euro atlīdzinājumu. Pieteikumā norādīti turpmāk

minētie apsvērumi.

[2.1] Latvijas normatīvie akti ne vien atļauj, bet arī tieši noteic, ka bērns ir reģistrējams ar tādu statusu, kāds ir viņa

vecākiem.

[2.2] Pārvaldei ir skaidrs pieteicējas vecāku tiesiskais statuss, savstarpēja vecāku vienošanās ir izklāstīta rakstveidā.

Visi Nepilsoņu likuma nosacījumi ir izpildīti. Neviens normatīvais akts nepieprasa no vecākiem vai pārvaldes kādus papildu

dokumentus.

[2.3] Latvijā dzimuša bērna reģistrācijas gadījums noteikumos Nr. 1011 nav minēts. Noteikumi Nr. 1011 ir izdoti uz

Nepilsoņu likuma 1. panta pamata, bet likuma 1. pants nav minēts likuma 8. panta otrajā daļā ietvertajā normu sarakstā.

Nepilsoņu likuma 1. pants un uz tā pamata izdotie normatīvie akti neattiecas uz ārvalstnieka un nepilsoņa ģimenē dzimušo

bērnu reģistrāciju. Tādējādi noteikumi Nr. 1011 nav piemērojami.

[2.4] Pieprasījums privātpersonai, kas nav Gruzijas vai Krievijas Federācijas pilsone, saņemt no attiecīgām ārvalsts

iestādēm izziņu, ka tās meita nav Gruzijas vai Krievijas Federācijas pilsone, ne tikai neatbilst veselajam saprātam, bet arī

neizriet no Nepilsoņu likuma 8. panta otrās daļas. Pārvalde, kam ir plašākas iespējas nekā privātpersonai, pati informāciju no

Gruzijas vai Krievijas nav saņēmusi.

[2.5] Bērna personas koda trūkums būtiski apgrūtina piekļuvi daudziem medicīniskiem un sociālajiem pakalpojumiem,

tostarp tiem, kas paredzēti tieši zīdaiņiem.

[2.6] Latvijas Republikai, pildot saistības bērnu tiesību aizsardzībā, jānodrošina tādi apstākļi, kas izslēgtu, ka Latvijā

dzimis nepilsones bērns ilgstoši nevar iegūt personas kodu un kļūt par Latvijas tiesību subjektu.

[2.7] Vairākos gadījumos personām, kas atradās situācijā, kas ir līdzīga pieteicējas gadījumam, ar tiesas nolēmumu tika

atlīdzināti zaudējumi un nemantiskais kaitējums. Pieteicējas ģimenei atbilstoši tiesu praksei nodarīts nemantiskais kaitējums

1000 euro. Provizoriskais materiālais pieteicējas ģimenei nodarītais kaitējums ir 3000 euro, kas var mainīties atkarībā no

tiesas procesa ilguma un lūguma par pagaidu noregulējuma izskatīšanas iznākuma.

[3] Pārvalde paskaidrojumā par pieteikumu to neatzīst un lūdz noraidīt, pamatojoties uz pārsūdzētajā lēmumā

minētajiem argumentiem, papildus minot šādus argumentus.

[3.1] Pretēji pieteicējas norādītajam noteikumi Nr. 1011 attiecas arī uz jaundzimušajiem. Saskaņā ar noteikumiem

Nr. 1011 ir tikai viens izņēmums, kad noteikumu Nr. 1011 3.6. apakšpunkts nav piemērojams, proti, šo noteikumu 4. punktā

minētais gadījums.

[3.2] Pieteicējas likumiskie pārstāvji nav darījuši neko, lai paātrinātu procedūru un iegūtu nepieciešamos dokumentus

par pieteicējas tiesisko statusu Krievijas Federācijā un Gruzijā. Personas likumiskajiem pārstāvjiem ir lielāka iespēja ātrāk

iegūt nepieciešamos dokumentus.

[3.3] 2019. gada 11. februārī saņemta Krievijas vēstniecības Latvijā Konsulārās daļas vēstule, kurā norādīts, ka

pieteicēja ir Krievijas Federācijas pilsone no dzimšanas, tomēr personas vecāki jautājumā par Krievijas pilsonību bērnam un

ārzemju pases noformēšanu Krievijas vēstniecības Latvijā Konsulārajā nodaļā nav vērsušies. Pieteicēja neatbilst Nepilsoņu

likuma 1. panta pirmās daļas 3. punktā noteiktajam, jo pieteicēja ir Krievijas Federācijas pilsone.

[3.4] Nav pieļaujams, ka nepilsoņa statuss personai varētu būt vienlaicīgi ar jebkādas valsts pilsoņa statusu. Tāpat nav

pieļaujams, ka personai bez PSRS pilsonības būtu bijusi kādas citas valsts pilsonība. Izņēmumi attiecībā uz bērniem nav

pieļaujami.

[3.5] Pieteicējas minētie argumenti nevar būt par pamatu, lai atzītu pieteicēju par Latvijas nepilsoni, nepārliecinoties par

viņas tiesisko statusu viņas tēva pilsonības – Gruzijas – valstī.

[4] Administratīvā rajona tiesa ar 2019. gada 24. oktobra spriedumu pieteikumu daļēji apmierināja, atzīstot pārsūdzēto

lēmumu par prettiesisku un uzliekot par pienākumu pārvaldei izdot administratīvo aktu, ar kuru pieteicēja tiktu atzīta par

Latvijas nepilsoni. Tāpat pārvaldei uzlikts par pienākumu atlīdzināt nemantisko kaitējumu 1000 euro un zaudējumus 150,54

euro. Pārējā daļā pieteikums noraidīts. Spriedums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[4.1] Nepilsoņu likuma 1. panta pirmās daļas 3. punkts paredz, ka nepilsoņi ir tie Latvijas Republikā dzīvojošie, kā arī

terminētā prombūtnē esošie bijušās PSRS pilsoņi un viņu bērni, kuri nav un nav bijuši citas valsts pilsoņi. Saskaņā ar

Nepilsoņu likuma 8. panta otro daļu nepilsoņi ir arī šā likuma 1. panta pirmajā daļā minēto personu bērni, ja šo bērnu

dzimšanas brīdī abi viņu vecāki ir nepilsoņi vai viens no vecākiem ir nepilsonis, bet otrs – bezvalstnieks vai nav zināms, vai

saskaņā ar vecāku savstarpēju vienošanos, ja viens no vecākiem ir nepilsonis, bet otrs – citas valsts pilsonis.

Konkrētajā gadījumā pieteicējas māte ir Latvijas nepilsone, bet pieteicējas tēvs ir Gruzijas un Krievijas Federācijas

pilsonis. Līdz ar to, lai pieteicēju reģistrētu par nepilsoni, ir nepieciešama vecāku savstarpējā piekrišana pieteicējas

reģistrēšanai par nepilsoni. Lietā nav strīda par to, ka pieteicējas tēvs lietas izskatīšanas laikā iestādē iesniedza piekrišanu

meitas reģistrēšanai par nepilsoni.

[4.2] Lietā nepieciešams noskaidrot, vai pieteicēja nav un nav bijusi citas valsts pilsone. Iestāde pārsūdzētajā lēmumā

norāda, ka pieteicējas vecākiem bija pienākums iesniegt noteikumu Nr. 1011 3.6. apakšpunktā paredzētos dokumentus.

Minētais apakšpunkts paredz, lai personu atzītu par nepilsoni, persona pārvaldē iesniedz dokumentu, ko izsniegusi

pārvaldes noteikta ārvalsts kompetenta institūcija un kas apliecina, ka persona nav un nav bijusi attiecīgās valsts pilsonis,

nav šajā valstī saņēmusi pastāvīgās uzturēšanās atļauju un nav pēc 1992. gada 1. jūlija bez termiņa ierobežojuma reģistrēta

(pierakstīta) Neatkarīgo Valstu Sadraudzības dalībvalstī, vai dokumentāru apliecinājumu, ka šādu dokumentu nav

iespējams iegūt.

Lietā nav strīda par to, ka pieteicējas vecāki šādu dokumentu iestādē neiesniedza. Vienlaikus iestāde pati pieprasīja

informāciju gan no Gruzijas, gan no Krievijas Federācijas.

No Krievijas vēstniecības Latvijā 2019. gada 6. februāra vēstules pārvaldei redzams, ka /pers. A/ var tikt atzīta par

Krievijas pilsoni, jo saskaņā ar likuma „Par Krievijas Federācijas pilsonību” 12. panta pirmās daļas „b” punktu bērns ir

Krievijas Federācijas pilsonis no dzimšanas, ja viens no vecākiem ir Krievijas Federācijas pilsonis, bet otrs vecāks ir bez

pilsonības. Vienlaikus minētajā vēstulē arī norādīts, ka pieteicējas vecāki nav vērsušies Krievijas Federācijas iestādēs, lai

iegūtu bērnam Krievijas Federācijas pilsonību.

Līdzīga satura vēstuli iestāde saņēma arī no Gruzijas atbildīgās iestādes, proti, ka saskaņā ar Gruzijas tiesisko

regulējumu persona iegūst Gruzijas pilsonību no dzimšanas, ja viens no vecākiem ir Gruzijas pilsonis, iestāde arī lūdz

iesniegt dokumentus par minētās personas dzimšanu, lai pieteicējai šādu pilsonību arī noteiktu.

Tiesa secināja, ka lietas izskatīšanas laikā iestādē un tiesā iestādē ir saņemti abu valstu sniegtie skaidrojumi par

pieteicējas tiesisko stāvokli, proti, pieteicējas vecāki ir tiesīgi prasīt noteikt viņu meitai Gruzijas vai Krievijas Federācijas

pilsonību. Vienlaikus no iestāžu sniegtajām atbildēm izriet arī tas, ka pieteicējas vecāki šādas darbības nav veikuši. Attiecīgi

pieteicēja nav un nav bijusi ne Gruzijas, ne Krievijas Federācijas pilsone. Arī no Senāta Administratīvo lietu departamenta

(turpmāk – Senāts) prakses līdzīgā lietā, uz kuru pamatoti atsaukusies pieteicēja, izriet, ka nepilsoņa statusa zaudēšanas

pamats ir piederība citas valsts pilsoņu kopumam, nevis tikai kādas valsts likumā garantētas tiesības personai iegūt šīs

valsts pilsonību (sal. Senāta 2006. gada 7. februāra sprieduma lietā Nr. SKA-35/2006 9. punkts). Līdz ar to pieteicēja

atbilst tiesību normās noteiktajām prasībām, proti, ir saņemtas ziņas no citas valsts atbildīgajām iestādēm, ka pieteicējai nav

šo valstu pilsonība. Tam, ka ārvalstu iestāžu atbildes vēstulēs tiešā tekstā nav norādīts, ka pieteicēja nav un nav bijusi šo

valstu pilsone, nav nozīmes, jo no sniegtajām atbildēm nepārprotami izriet, ka pieteicēja nav šo valstu pilsone, nav to

pieprasījusi un tādējādi atbilst prasībām, lai tiktu atzīta par Latvijas nepilsoni. Minētais atzīts arī Administratīvās

apgabaltiesas 2019. gada 25. aprīļa lēmumā, izskatot pārvaldes blakus sūdzību par pagaidu noregulējumu.

Apstāklim, ka šo informāciju nav iesniegusi pati pieteicēja, nav nozīmes. Ja iestāde pati ieguva lietas izspriešanai

nepieciešamo informāciju, tad atteikt piešķirt nepilsoņa statusu tai nebija pamata. Šādos apstākļos, kad iestāde, izmantojot

savus resursus, pieprasa kādu informāciju un nav saņēmusi tai vēlamā formā sniegtu atbildi, ir pārmērīgi un nepamatoti

šādas informācijas iegūšanas pienākumu uzlikt privātpersonai.

[4.3] Ievērojot iepriekš minēto, pieteicēja ir atzīstama par Latvijas nepilsoni. Spriedumā konstatētie lietas tiesiskie un

faktiskie apstākļi pastāvēja jau pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas brīdī, tādēļ pārvalde nepamatoti atteica atzīt pieteicēju par

Latvijas nepilsoni, līdz ar to pārsūdzētais lēmums ir prettiesisks. Tas savukārt ir pamats pieteicējas vecāku tiesībām saņemt

atbilstošu atlīdzinājumu par viņiem nodarītajiem zaudējumiem un nemantisko kaitējumu.

[4.4] Tiesa precizēja prasījumu par zaudējumu un kaitējuma atlīdzinājumu, nosakot, ka pieteicējas interesēm atbilstošs

prasījums ir par zaudējumu 3000 euro un nemantiskā kaitējuma 1000 euro atlīdzinājumu.

[4.5] Tiesa atsaucās uz Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma (turpmāk – Zaudējumu

atlīdzināšanas likums) 7. panta pirmo daļu, kas noteic, ka zaudējums šā likuma izpratnē ir katrs mantiski novērtējams

pametums, kas cietušajam radies iestādes prettiesiska administratīvā akta vai prettiesiskas faktiskās rīcības dēļ.

Pieteikuma precizējumā pieteicēja norādījusi, ka zaudējumu pieteicējas ģimenei veido nesaņemtais vecāku pabalsts par

61 dienu, bērna kopšanas pabalsts par 269 dienām, Rīgas pilsētas pašvaldības vienreizējais pabalsts sakarā ar bērna

piedzimšanu, kā arī izdevumi par pieteicējas ārstēšanas pakalpojumiem. Precizētais zaudējumu apmērs, piemērojot patēriņa

cenu indeksu, ir 4796,50 euro.

[4.6] Tiesa, atsaucoties uz Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 6. panta pirmo daļu norādīja, lai arī iestādes prettiesiska

atteikuma (un tam sekojošas personas koda piešķiršanas novilcināšanas) dēļ pieteicējas māte nav saņēmusi valsts un

pašvaldības pabalstus sakarā ar pieteicējas piedzimšanu un kopšanu par visu periodu, par kuru viņai šie pabalsti pienākas,

pats atteikuma atzīt pieteicēju par nepilsoni fakts nevar ietekmēt pieteicējas mātes tiesības saņemt viņai normatīvajos aktos

noteiktos sociālos pabalstus. Pabalstu piešķiršanu regulējošajos normatīvajos aktos noteiktie pabalstu pieprasīšanas un

saņemšanas ierobežojumi attiecas uz gadījumiem, kad bērna vecāki paši ir pieļāvuši nokavējumu. Savukārt gadījumos, ja

attiecīgo pabalstu saņemšana likumā noteiktajā termiņā ir bijusi ierobežota vai neiespējama no vecākiem neatkarīgu iemeslu

dēļ, piemēram, iestādes prettiesiskas rīcības vai izdota prettiesiska administratīvā akta dēļ (kā tas ir izskatāmajā lietā),

atteikums izmaksāt vecākiem pienākošos pabalstus būtu netaisnīgs.

Tiesa norādīja, ka valsts vai pašvaldības nepiešķirtie pabalsti nav uzskatāmi par cietušajam radušos pametumu,

zaudējumu. Spriedums par administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku ir pamats privātpersonas tiesībām atkārtoti vērsties

iestādē, prasot labvēlīga administratīvā akta izdošanu, proti, pabalstu piešķiršanu par laiku, par kuru pabalsts nepamatoti

nav izmaksāts. Jautājumu par nesaņemtajiem pabalstiem pieteicējas māte varēja risināt lēmumu, ar kuriem viņai piešķirti

pabalsti daļā, apstrīdēšanas procesā vai joprojām var risināt, atkārtoti vēršoties iestādē par labvēlīga administratīvā akta

izdošanu. Proti, persona jebkurā brīdī ir tiesīga atkārtoti vērsties iestādē ar iesniegumu par administratīvā akta izdošanu, ja

iepriekš tāds pats iesniegums ir noraidīts (pozitīvu administratīvo aktu izdot ir atteikts), un iestādei šāds atkārtots

iesniegums ir jāizskata pēc būtības un atkārtoti jālemj par labvēlīga administratīvā akta izdošanu vai neizdošanu (sk. Senāta

2007. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. SKA-84/2007 (A42399505) 9.2. apakšpunktu, 2007. gada 5. novembra

sprieduma lietā Nr. SKA-304/2017 (A42187005) 12. punktu; K. Aperāne. 87. panta komentārs. Grām.: Administratīvā

procesa likuma komentāri. A un B daļa. Sagatavojis autoru kolektīvs Dr. iur. J. Briedes zinātniskajā redakcijā. – Rīga:

Tiesu namu aģentūra, 2013, 871.–873. lpp.). Uz to pieteicējai norādīts arī Rīgas sociālā dienesta 2019. gada 30. aprīļa

vēstulē Nr. RSD-19-4162-nd, proti, ja tiesa pieņems pieteicējai labvēlīgu nolēmumu, viņas mātei ir tiesības vērsties Rīgas

sociālajā dienestā un lūgt izskatīt iespēju piešķirt vienreizēju pabalstu ģimenei sakarā ar bērna piedzimšanu. Gadījumā, ja

iestāde, konstatējot spriedumā norādītos objektīvos apstākļus, kas liedza pieprasīt pabalstu sešu mēnešu laikā, joprojām

atteiktu pabalsta piešķiršanu, pieteicējas mātei ir tiesības šos lēmumus apstrīdēt un pārsūdzēt, pārbaudīt to tiesiskumu tiesā.

Savukārt izskatāmajā lietā tiesas kompetencē nav lemt par pieteicējai pienākošajiem pabalstiem zaudējumu veidā.

Ievērojot minēto, pieteikums daļā par neizmaksātajiem pabalstiem nav pamatots. Vienlaikus, ievērojot minētos

apstākļus, tiesa atzina par nepieciešamu precizēt pieteicējas prasījumu un taisīt spriedumu arī par pārsūdzētā lēmuma

atzīšanu par prettiesisku, lai pieteicējas ģimene varētu īstenot savas tiesības un tiesiskās intereses, vēršoties iestādēs par

labvēlīga administratīvā akta izdošanu.

[4.7] Pieteikumā norādīts, ka nodarīto zaudējumu veido arī izdevumi par pieteicējas medicīnas pakalpojumiem, kas

bērnam, kuram piešķirts personas kods, tiek piedāvāti bez maksas – bērna vakcinācija (121,54 euro) un bērna profilaktiskā

apskate (29 euro).

Tiesa konstatēja, ka lietas materiālos atrodas VSIA „Bērnu klīniskā universitātes slimnīca” rēķins un čeks par

pieteicējai sniegtu pirmreizēju konsultāciju un vakcināciju 26 euro un vakcīnu 95,54 euro, kā arī AS „Veselības centru

apvienība” čeks par ārstes I. Juškovas pieteicējai sniegtajiem maksas medicīnas pakalpojumiem par 24,50 euro un

4,50 euro.

Tiesa atsaucās uz Bērnu tiesību aizsardzības likuma 12. panta otro daļu, kas noteic, ka bērnam ir tiesības uz

bezmaksas veselības aprūpi, ko nosaka valsts programma. Līdz ar to, ja pieteicēja no dzimšanas brīža būtu atzīta par

Latvijas nepilsoni, viņai būtu piešķirts personas kods un viņa būtu reģistrēta Iedzīvotāju reģistrā, pieteicēju būtu iespējams

reģistrēt pie ģimenes ārsta, viņai būtu iespējams nodrošināt bezmaksas ārsta apskates un vakcīnas. Ievērojot minēto,

pieteicējas mātei zaudējumi šajā daļā ir radušies tiešā cēloniskā sakarībā ar pārsūdzēto lēmumu, kas šīs sekas ir

nenovēršami radījis. Tādējādi pieteicējas ģimenei ir atlīdzināmi zaudējumi 150,54 euro (121,54+29=150,54) par izdevumiem

par pieteicējai sniegtajiem medicīnas pakalpojumiem.

[4.8] Saskaņā ar Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 8. panta 1. punktu nemantiskais kaitējums šā likuma izpratnē ir ar

iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību nodarīts fiziskās personas dzīvības, veselības,

brīvības, goda un cieņas, personiskā vai ģimenes noslēpuma, citu nemantisko tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu

aizskārums, kā rezultātā radušās nelabvēlīgas nemantiskās sekas. Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 11. panta trešā daļa

paredz, ja ar prettiesisku administratīvo aktu privātpersonai ir nodarīts būtisks tiesību aizskārums, nemantiskā kaitējuma

esība ir uzskatāma par pierādītu.

[4.9] Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes atteikums atzīt pieteicēju par Latvijas nepilsoni radīja pieteicējai un

viņas ģimenei nelabvēlīgas sekas, ilgstoši liedzot personas koda piešķiršanu un reģistrāciju Iedzīvotāju reģistrā. Saskaņā ar

Valsts sociālo pabalstu likuma 4. panta trešo daļu bērnam piešķirts personas kods ir nosacījums valsts sociālās palīdzības

saņemšanai, tostarp lai pretendētu uz bērna piedzimšanas pabalstu, bērna kopšanas pabalstu un ģimenes valsts pabalstu.

Tāpat saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 12. panta otro daļu bērnam ir tiesības uz bezmaksas veselības aprūpi,

ko nosaka valsts programma. Tādējādi personas koda neesība un nereģistrēšana Iedzīvotāju reģistrā bija cēlonis tam, ka

pieteicēja māte ilgstoši nav varējusi realizēt likumā garantētās tiesības uz sociālo palīdzību, kā arī nodrošināt bezmaksas

veselības aprūpi pieteicējai. Lai arī izskatāmajā lietā tika piemērots pagaidu noregulējums, ar kuru pieteicēja līdz sprieduma

spēkā stāšanās brīdim ir atzīta par Latvijas nepilsoni, pieteicējai ir piešķirts personas kods un viņa ir reģistrēta Iedzīvotāju

reģistrā, šāds pieteicējas un viņas ģimenes tiesību aizskārums ir bijis gana ilgstošs un tādējādi būtisks. Starp pārsūdzēto

lēmumu un kaitīgajām sekām pieteicējas ģimenei pastāv objektīva saikne, tās ir ciešā cēloņsakarībā ar atteikumu atzīt

pieteicēju par Latvijas nepilsoni. Ievērojot minēto, pieteicējas ģimenei ir radīts nemantiskais kaitējums.

[4.10] Tiesa, atsaucoties uz Senāta praksi, Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14. panta pirmo un otro daļu, kā arī

Administratīvā procesa likuma 94. panta ceturto daļu, atzina, tā kā ar prettiesiska administratīvā akta izdošanu pieteicējas

vecākiem ir radīts būtisks tiesību aizskārums, pamatprasījuma apmierināšana kā sākotnējā stāvokļa atjaunošana vai

atvainošanās konkrētajā gadījumā nav uzskatāma par efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli. Pieteicējas ģimenei atbilstīgs

atlīdzinājums nosakāms naudā.

[4.11] Tiesiskās vienlīdzības princips prasa tiesai pielikt pūles, lai līdzīgi gadījumi tiktu izlemti līdzīgi, jo procesa

dalībniekiem ir tiesības sagaidīt un paļauties, ka tie tiesā saņems vienādu attieksmi visos līdzīgos gadījumos. Tādēļ,

nosakot atlīdzinājuma apmēru, ir jāņem vērā līdzīgās lietās piespriestā atlīdzinājuma apmērs. Vienlaikus kaitējuma apmērs

nav nosakāms pilnīgi vienāds visās vienas kategorijas lietās; pat ja nedaudz, tomēr var atšķirties katras lietas apstākļi – gan

laika posms, kādā bērns faktiski nebija reģistrēts, gan katras ģimenes individuālie apstākļi un to saistība ar nereģistrēšanas

faktu, gan brīdis, kad tiek taisīts spriedums par atlīdzinājuma piešķiršanu, kas arī var būt nozīmīgs, ņemot vērā naudas

vērtības izmaiņas (sk. Senāta 2011. gada 6. maija sprieduma lietā Nr. SKA-155/2011 (A42554406) 14. punktu ). Tiesa

konstatēja, ka administratīvajā lietā Nr. A42514306 tika atlīdzināts bērna vecākiem nodarītais morālais kaitējums 700 lati

(996,01 euro) katram, administratīvajā lietā Nr. A42518106 tika atlīdzināts personiskais kaitējums bērna mātei sakarā ar

stresa izraisītu laktācijas zudumu bērna zīdīšanas periodā 1500 lati (2134,31 euro), kā arī morālais kaitējums solidāri 1400

lati (1992,02 euro). Savukārt administratīvajā lietā Nr. A42554406 tika atlīdzināts personiskais kaitējums bērna mātei 1000

lati (1422,87 euro) un bērna tēvam 900 lati (1280,58 euro), bet administratīvajā lietā Nr. A420145619 – bērna vecākiem

morālais kaitējums solidāri 2000 euro (spriedums nav stājies spēkā).

[4.12] Tiesa atzina, ka atrašanās ievērojamu laiku neziņas stāvoklī un tiesiskā nenoteiktība, iestādei ilgstoši neizdodot

pieteicējai labvēlīgu administratīvo aktu, kā tas noticis izskatāmajā lietā, pieteicējas mātei radīja grūtības un negatīvus

pārdzīvojumus. Ievērojot citās administratīvajās lietās noteikto atlīdzinājuma apmēru un ņemot vērā, ka izskatāmajā lietā tika

noteikts pagaidu noregulējums, ar kuru pieteicēja iespējami savlaicīgi tika atzīta par Latvijas nepilsoni, tādējādi pārtraucot

ilgstošās pieteicējas ģimenes neērtības, kā arī pieteikumā ietverto nemantiskā kaitējuma novērtējumu, tiesa uzskatīja, ka

taisnīgs un nodarītajam aizskārumam atbilstošs atlīdzinājums pieteicējas ģimenei nosakāms 1000 euro.

[5] Pieteicēja iesniedza apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2019. gada 24. oktobra spriedumu daļā,

ar kuru noraidīts pieteikums par zaudējumu (vecāku pabalsta, bērna kopšanas pabalsta un Rīgas pašvaldības vienreizējā

pabalsta ģimenei sakarā ar bērna piedzimšanu) atlīdzināšanu.

Apelācijas sūdzībā pieteicēja nepiekrīt tiesas secinājumam, ka pieteicējai ir tiesības un pienākums pieprasīt

neizmaksāto naudu nevis no atbildētāja, bet no sociālajiem dienestiem, uzsākot jaunu administratīvo procesu iestādē un

nepieciešamības gadījumā arī tiesā. Tāda stāvokļa atjaunošana, kāda pastāvēja pirms zaudējuma vai kaitējuma nodarīšanas,

šajā gadījumā ir pabalstu izmaksa pilnā apjomā, t.i., tādā apjomā, kā būtu izmaksāts gadījumā, ja personas kods būtu

piešķirts bērnam no dzimšanas brīža. Pieteicējas ieskatā viņas prasījums kompensēt zaudējumus no atbildētāja līdzekļiem

atbilst gan Administratīvā procesa likuma 94. panta ceturtās daļas nosacījumiem, gan Senāta judikatūrai.

Apelācijas sūdzībā pieteicēja precizē zaudējumu apmēru, norādot, ka viņai ir radīti zaudējumi 4646 euro apmērā.

[6] Pārvalde paskaidrojumā par pieteicējas apelācijas sūdzību norāda, ka tā ir nepamatota un noraidāma, pamatojoties

uz spriedumā norādītajiem argumentiem.

[7] Apgabaltiesa atbilstoši Administratīvā procesa likuma 304. panta pirmajai daļai izskatīja lietu rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[8] Rakstveida procesā pārbaudījusi lietas materiālus un izvērtējusi lietā esošos pierādījumus to kopsakarā,

Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pieteicējas apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums ir noraidāms.

[9] Administratīvā rajona tiesa ar 2019. gada 29. oktobra spriedumu pieteikumu daļēji apmierināja, atzīstot

pārsūdzēto lēmumu par prettiesisku un uzliekot par pienākumu pārvaldei izdot administratīvo aktu, ar kuru pieteicēja tiktu

atzīta par Latvijas nepilsoni. Tāpat pārvaldei uzlikts par pienākumu atlīdzināt nemantisko kaitējumu 1000 euro un

zaudējumus 150,54 euro. Pārējā daļā pieteikums noraidīts.

Pieteicēja iesniegusi apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2019. gada 24. oktobra spriedumu daļā, ar

kuru noraidīts pieteicējas pieteikums par zaudējumu (vecāku pabalsta, bērna kopšanas pabalsta un Rīgas pašvaldības

vienreizējā pabalsta ģimenei sakarā ar bērna piedzimšanu) atlīdzināšanu. Apmierinātajā daļā pirmās instances tiesas

spriedums nav pārsūdzēts, tādējādi šajā daļā spriedums ir stājies spēkā.

Līdz ar to apgabaltiesa izskata pieteikumu tikai daļā par zaudējumu (vecāku pabalsta, bērna kopšanas pabalsta un

Rīgas pašvaldības vienreizējā pabalsta ģimenei sakarā ar bērna piedzimšanu) atlīdzināšanu.

[10] Administratīvā apgabaltiesa, pārbaudījusi un novērtējusi lietā iesniegtos pierādījumus, izvērtējusi apelācijas

sūdzībā minētos argumentus, secina, ka pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums pārsūdzētajā daļā ir

pareizs un pietiekams, pirmās instances tiesa ir noskaidrojusi visus būtiskos lietas apstākļus un sniegusi tiem pareizu

juridisko novērtējumu, tādēļ Administratīvā apgabaltiesa pievienojas pirmās instances tiesas spriedumā izteiktajai motivācijai

pārsūdzētajā daļā (sk. šā sprieduma 4.5–4.6. punktu) un atkārtoti to nenorāda.

Par apelācijas sūdzības argumentiem apgabaltiesa norāda turpmāk minēto.

[11] Pieteicēja nepiekrīt tiesas secinājumam, ka pieteicējai ir tiesības un pienākums pieprasīt neizmaksāto pabalstus

nevis no atbildētāja, bet no sociālajiem dienestiem, uzsākot jaunu administratīvo procesu iestādē un nepieciešamības

gadījumā arī tiesā.

Saskaņā ar Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 6. panta pirmo daļu tiesības uz zaudējuma atlīdzinājumu rodas, ja starp

iestādes prettiesisko rīcību un cietušajam nodarīto zaudējumu pastāv tieša cēloņsakarība — objektīva saikne starp iestādes

rīcību un tās radītajām laika ziņā sekojošām zaudējumu nodarošām sekām, proti, minētā rīcība rada un nosaka šo seku

iestāšanās reālu iespēju un ir galvenais faktors, kas nenovēršami radījis šīs sekas.

Atbilstoši Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7. pantā pirmajai daļai mantiskais zaudējums šā likuma izpratnē ir katrs

mantiski novērtējams pametums, kas cietušajam radies iestādes prettiesiska administratīvā akta vai prettiesiskas faktiskās

rīcības dēļ.

Kā to jau pamatoti norādīja pirmās instances tiesa, atteikums atzīt pieteicēju par nepilsoni un tam sekojošā personas

koda nepiešķiršana nevar ietekmēt pieteicējas mātes tiesības saņemt normatīvajos aktos noteiktos sociālos pabalstus. Proti,

valsts vai pašvaldības nepiešķirtie pabalsti nav uzskatāmi par cietušajam radušos zaudējumu, kas ir radies iestādes rīcības

rezultātā. Izskatāmajā gadījumā atteikuma atzīt pieteicēju par nepilsoni prettiesiskuma konstatēšana, ir pamats pieteicējas

mātes tiesībām vērsties kompetentajās iestādēs, prasot pabalsta piešķiršanu par laiku, par kuru pabalsts nepamatoti nav

izmaksāts.

Apgabaltiesa no lietas materiāliem konstatē, ka pieteicējas māte ir risinājusi jautājumu par pabalstu piešķiršanu,

vēršoties Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā. Ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras 2019. gada 31. maija

lēmumu Nr. /numurs/ pieteicējas mātei piešķirts bērna piedzimšanas pabalsts, ar 5. jūnija lēmumu Nr. /numurs/ piešķirts

vecāku pabalsts, savukārt ar 6. jūnija lēmumu Nr. /numurs/ piešķirts bērna kopšanas pabalsts. Secīgi jautājumu par

nesaņemtajiem pabalstiem pilnā apmērā pieteicējas māte varēja risināt, apstrīdot lēmumus, ar kuriem piešķirti pabalsti daļā,

ko pieteicējas māte nav darījusi. Apgabaltiesa norāda, ka prasījums par neizmaksātajiem pabalstiem nav konkrētā

administratīvā procesa priekšmets, bet ir risināms cita administratīvā procesa ietvaros.

[12] Apgabaltiesa nevar pierist pieteicējai, ka prasījums kompensēt zaudējumus no atbildētāja līdzekļiem atbilst

Administratīvā procesa likuma 94. panta ceturtās daļas nosacījumiem, kā arī Senāta 2008. gada 4. novembra spriedumā

lietā Nr. 470/2008 un 2010. gada 16. februāra sprieduma lietā Nr. SKA-10/2010 paustajām atziņām par prevencijas

nodrošināšanu.

Administratīvā procesa likuma 94. panta pirmā daļa noteic, ka atlīdzināšanas pienākumu attiecīgais publisko tiesību

subjekts var izpildīt, atjaunojot stāvokli, kāds pastāvēja pirms zaudējuma vai kaitējuma nodarīšanas, vai, ja tas nav vai nav

pilnībā iespējams vai nav adekvāti, samaksājot atbilstīgu atlīdzinājumu naudā.

Tātad no minētā izriet, ka Administratīvā procesa likuma 94. panta ceturtajā daļā ir noteikti tikai veidi, kā atlīdzināt

privātpersonai nodarītos zaudējumus, taču minētā norma nav uzskatāma par pamatu zaudējumu atlīdzināšanai. Secīgi

pamats zaudējumu atlīdzināšanai ir cēloņsakarība starp iestādes prettiesisko rīcību un personai radītajām sekām.

Kā jau apgabaltiesa norādīja, valsts vai pašvaldības nepiešķirtie pabalsti nav uzskatāmi par cietušajam radušos

zaudējumu, kas ir radies pārvaldes rīcības rezultātā, proti, nav tiešā cēloņsakarībā ar pārsūdzēto lēmumu. Līdz ar to

izskatāmajā gadījumā nav pamata zaudējumu atlīdzināšanai. Arī fakts, ka atlīdzinājumam ir preventīva funkcija, lai atturētu

pārkāpējus no līdzīga pārkāpuma nākotnē, izskatāmajā gadījumā nepamato pieteicējas prasījumu.

R e z o l u t ī v ā d a ļ a

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309. pantu, 329. panta pirmo daļu, Administratīvā apgabaltiesa

n o s p r i e d a :

noraidīt /pers. A/ pieteikumu daļā par mantisko zaudējumu 4646 euro apmērā atlīdzināšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas

dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese referente (paraksts) V. Zommere

Tiesnese (paraksts) I. Amona

Tiesnese (paraksts) K. Kalvāne