Administrative court dismissed tax audit claim for moral damages due to lack of direct causal link between audit actions and harm.

Lieta Nr. A42494906

Nr.AA43-0634-09/3

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2009.gada 15.decembrī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja S.Gintere,

tiesneses L.Slica un V.Zommere,

piedaloties pieteicējam S.S. un viņa pārstāvim M.S., atbildētājas Latvijas

Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvei

L.R. un R.D.,

atklātās tiesas sēdēs izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta,

pamatojoties uz S.S. pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta 2006.gada

21.augusta lēmuma Nr.19/22045 atcelšanu un morālā kaitējuma

atlīdzināšanu 3000 latu apmērā, sakarā ar S.S. apelācijas sūdzību par

Administratīvās rajona tiesas 2008.gada 9.aprīļa spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID) Kurzemes reģionālā

iestāde no 2006.gada 30.janvāra līdz 20.aprīlim S.S. veica iedzīvotāju

ienākuma nodokļa (turpmāk – IIN) auditu par 2002., 2003. un 2004.gadu.

Audita rezultātā 2006.gada 20.aprīlī tika sastādīts Audita pārskats Nr.73.

[1.1] Pamatojoties uz auditā konstatēto, VID Kurzemes reģionālās

iestādes Nodokļu kontroles pārvaldes Audita daļas priekšniece ar

2006.gada 20.aprīļa lēmumu Nr.5.1.1-8/73 (turpmāk – Sākotnējais

lēmums) S.S. papildu aprēķināja nodokļu maksājumus budžetā 6957,96 latu

apmērā, no tiem: IIN 3478,98 latus par 2003. un 2004.gadu un soda naudu

3478,98 latus.

Nepiekrītot Sākotnējam lēmumam, S.S. to apstrīdēja.

[1.2] VID Kurzemes reģionālās iestādes direktors ar 2006.gada

19.jūnija lēmumu Nr.1-5/120 (turpmāk – Reģionālais lēmums) atstāja

negrozītu Sākotnējo lēmumu.

Reģionālo lēmumu S.S. apstrīdēja.

[1.3] Ar VID ģenerāldirektora 2006.gada 21.augusta lēmumu

Nr.19/22045 (turpmāk – Lēmums) atstāts negrozīts Reģionālais lēmums un

nesamazināta pēc pārbaudes papildu nomaksai budžetā aprēķinātā soda

nauda 3478,98 lati.

[2] 2006.gada 14.augsutā Administratīvajā rajona tiesā saņemts S.S.

(turpmāk arī – pieteicējs) pieteikums par Lēmuma atcelšanu. Pieteikums

pamatots ar turpmāk norādītajiem argumentiem.

[2.1] Lēmums nav pamatots ar spēkā esošajām tiesību normām.

[2.2] VID (turpmāk arī – atbildētājs) bez pamatojuma ir noraidījis

faktu, ka pieteicējam bija izveidojies 200000 latu liels skaidras naudas

uzkrājums, kas veidojies laika posmā no 1990. – 1999.gadam kā dažādi

dāvinājumi un samaksa par starpniecības pakalpojumiem. Dāvinājumi

notika mājas kārtībā un tā tiesiskais pamatojums ir Civillikuma 1912.pants.

Saskaņā ar Civillikuma 1473.pantu tiesiska darījuma formas izvēle ir

atkarīga no lietas dalībnieka gribas, izņemot likumā tieši norādītos

gadījumus. Likumi neparedzēja obligātu rakstveida formu, kā arī

neparedzēja pienākumu uzrādīt darījumu VID.

[2.3] Pamatojoties uz likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta

pirmo daļu samaksu par starpniecības pakalpojumiem, kuru pieteicējs

saņēma laika posmā no 1990. - 1999.gadam kā privātpersona, nevar

pārbaudīt un aplikt ar nodokļiem. Pastāvošās likumu normas neparedz

pieteicējam kā privātpersonai pienākumu uzglabāt dokumentus.

[2.4] Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 22.panta ceturtā daļa

paredz, ka, nosakot maksātāja īpašuma vērtību un tā pieaugumu, kā arī

īpašuma palielinājumu pārbaudāmajā periodā, VID, cita starpā, izmanto arī

maksātāja papildus deklarāciju, ko pieteicējs iesniedza auditoriem

2005.gada 30.jūnijā.

Auditoru norāde, ka pieteicējam reizē ar papildus deklarācijas

iesniegšanu, vajadzēja iesniegt apliecinošus dokumentus par skaidras

naudas uzkrājumiem, nav pamatota ar spēkā esošām likumu normām, jo

likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta pirmā daļa nosaka, ka

nodokļu administrācija ir tiesīga pieprasīt un pārbaudīt nodokļu apmērus

trīs gadu laikā pēc likumā noteiktā maksāšanas termiņa.

[2.5] Latvijas Republikas likumos nav ieviesta legālās prezumpcijas

principa piemērošana saistībā ar fizisku personu finanšu līdzekļu kontroli,

kas ir būtiska tiesiskas valsts sastāvdaļa. Valsts nevar pārnest pierādījuma

pienākumu uz pieteicēju, kamēr šī norma nav nostiprināta likumā, un nevar

pieprasīt izpildīt neizpildāmas lietas, lai pieteicējs uzrādītu naudas

līdzekļus, kurus pieteicējs saņēma un lietoja savām vajadzībām līdz audita

pārbaudes sākumam un turpina lietot šobrīd.

[2.6] Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas

Pirmā protokola 1.pants garantē, ka jebkurai fiziskai vai juridiskai personai

ir tiesības uz īpašumu. Balstoties uz nevainīguma prezumpcijas principu, ja

auditoram ir šaubas par darījuma tiesisko faktu – visas šaubas tiek

uzskatītas par labu pieteicējam. Nereabilitējoša nolēmuma pamatā jābūt

likumā noteiktajā kārtībā konstatētiem pierādījumiem, nevis pieņēmumiem.

Pieteicējs atsaucas uz Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamenta (turpmāk – Senāts) 2004.gada lietu Nr.SKA – 48, kurā atzīts,

ka likuma „Par nodokļiem un nodevām” 38.pants nav tulkojams tādējādi,

ka jebkurā gadījumā, kad nodokļu administrācijai rodas šaubas par

darījumu norisi, nodokļu maksātājam būtu jānovērš šīs šaubas, iesniedzot

likumā neparedzētus pierādījumus. Tādējādi pieteicējs nevar iesniegt

likumā neparedzētus pierādījumus.

[2.7] Atbildētājs lēmumos ir norādījis, ka pieteicējs nav sniedzis

ticamus, pamatotus un realitātei atbilstošus skaidrojumus un citus

pierādījumus par skaidras naudas izcelsmes laiku un apstākļiem. Pieteicēja

ieskatā termins „daudz maz ticami” pierādījumi ir patvaļīga auditoru

interpretācija, jo būtu jāpiemēro princips in dubio pro reo (visas šaubas par

labu pieteicējam).

[2.8] Pieteicējs nenoliedz, ka ar savu parakstu apliecināja skaidras

naudas uzkrājumus 200000 latu apmērā uz 2002.gada 1.janvāri, bet norāda,

ka likumu normas neuzliek viņam pienākumu iesniegt pierādījumus par

skaidras naudas uzkrājuma pamatotību.

Par darījumiem ar SIA „Automotive MS” pieteicējs paskaidroja, ka

naudas līdzekļu iemaksa un saņemšana jātraktē kā aizdevumu izsniegšana

uzņēmumam no tās īpašnieka un aizdevumu atmaksa no uzņēmuma tās

īpašniekam. Pieteicējs veica reālu naudas līdzekļu iemaksu bankas kontā un

reālu naudas līdzekļu saņemšanu no uzņēmuma bankas konta.

Pieteicēja ieskatā no audita lietas materiāliem var secināt par

aizņēmuma saņemšanu no dažādam firmām un privātpersonām, bet auditori

ir kļūdaini veikuši slēptā ienākuma aprēķinu.

[2.9] Atbilstoši Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL)

92.pantam ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem

zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam

nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību.

Pieteicējs uzskata, ka VID darbinieki ar savu rīcību – uzliekot par

pienākumu sniegt ziņas, kuras nevar prasīt un pārbaudīt pamatojoties uz

likuma normām, - ir nodarījuši pieteicējam smagu morālo kaitējumu, kas

novērtējams 3000 latu apmērā.

[3] VID rakstveida paskaidrojumos pirmās instances tiesai norādīja, ka

S.S. pieteikums ir nepamatots un noraidāms.

[3.1] Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 22.panta trešajā daļā

noteikts, ja maksātāja deklarētie ienākumi vai VID rīcībā esošajos

pārskatos uzrādītie maksātāja ienākumi neatbilst viņa izdevumiem

taksācijas gadā, VID rakstveidā brīdina maksātāju par šī panta otrajā daļā

paredzēto nodokļa summas noteikšanu uz aprēķinu pamata un maksātājs

VID norādītajā termiņā iesniedz papildu deklarāciju par ienākumiem,

ieņēmumiem, naudas un citiem uzkrājumiem, īpašumiem un to vērtības

maiņu, kā arī taksācijas gada ienākumu deklarāciju, ja tā nav iesniegta šajā

likumā noteiktajā kārtībā.

[3.2] Atbilstoši likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 22.panta

astotajā daļā noteiktajam, kārtību, kādā uz aprēķinu pamata VID nosaka

apliekamā ienākuma lielumu, un kārtību un termiņus, kādā VID

iesniedzama informācija par maksātāja ieņēmumiem, naudas uzkrājumiem

un īpašumiem un to vērtības maiņu, nosaka Ministru kabinets.

Ministru kabineta 2000.gada 26.septembra noteikumu Nr.331

„Kārtība, kādā Valsts ieņēmumu dienests uz aprēķinu pamata nosaka

fizisko personu apliekamo ienākumu” (turpmāk – MK noteikumi Nr.331)

17.2.apakšpunktā noteikts, ka VID, nosakot ar iedzīvotāju ienākuma

nodokli apliekamo ienākumu uz aprēķinu pamata, izmanto banku konta

metodi, ar kuru maksātāja apliekamais ienākums tiek aprēķināts,

pamatojoties uz kredītiestāžu sniegto informāciju par naudas līdzekļu

kustību maksātāja kontos kredītiestādēs. Šo metodi lieto gadījumos, kad

naudas līdzekļu kustība maksātāja kontos vai maksātāja naudas līdzekļu

apgrozījumus liecina par iespējamiem slēptiem ienākumu avotiem vai

nedeklarētiem saimnieciskās darbības ienākumiem.

[3.3] Pieteicēja iesniegtās deklarācijas liecināja, ka ir slēpti ienākumi,

kas pamatā tika konstatēti, ņemot vērā izsniegtos aizdevumus SIA

„Automotive MS” 2003.gadā 17771,64 latu apmērā un 2004.gadā 41509,10

latu apmērā.

[3.4] Pieteicējs nav pievienojis deklarācijai dokumentus, kas pamatotu

skaidrās naudas uzkrājumu veidošanos. Arī pārbaudes laikā netika iesniegti

šie dokumenti.

[3.5] Izvērtējot pieteicēja norādītos argumentus par uzkrājumu

veidošanos pirms 1991.gada, veicot starpniecības pakalpojumus, VID

secināja, ka saskaņā ar likuma „Par uzņēmējdarbību” 3.panta pirmo daļu un

Civillikuma 1408.pantu pieteicējam nebija tiesiska pamata

uzņēmējdarbības veikšanai, jo pilngadību pieteicējs sasniedza tikai

1994.gadā.

[3.6] Atbilstoši tiesību normām un konstatētajiem apstākļiem, VID

secināja, ka S.S. izmaksas pārsniedza ieņēmumus 2002.gadā 5512,05 latus,

2003.gadā 4238,07 latus un 2004.gadā 9677,93 latus. VID kvalificēja šos

līdzekļus kā fiziskās personas slēpto ar IIN apliekamo ienākumu. Pieteicējs

gūtos ienākumus nebija deklarējis un no tiem aprēķinājis un nomaksājis

IIN. Pamatojoties uz likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” normām,

pieteicējam papildu nomaksai budžetā aprēķināts IIN par 2003.gadu

1059,51 lats un par 2004.gadu 2419,47 lati un soda nauda 3478,98 lati.

[3.7] Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 33.1panta pirmajā daļā

noteikts, ka nodokļu administrācijai, izvērtējot nodokļa maksātāja izdarītā

pārkāpuma būtību un raksturu, to, kuru reizi pārkāpums izdarīts, radīto

kaitējumu, nodokļu maksātāja godprātīgumu, gadījumos, kad nodokļu

maksātājs ir apstrīdējis nodokļu administrācijas lēmumu, ir tiesības

samazināt kontroles rezultātā uzlikto soda naudu līdz 70 procentiem, bet ne

biežāk kā vienu reizi gadā.

Pārbaudē tika konstatēts, ka pieteicēja 2002., 2003. un 2004.gada

izdevumi pārsniedz viņa gūtos ieņēmumus. Minētais fakts liecina par

fiziskās personas slēptajiem ienākumiem, no kuriem atbilstoši likuma „Par

iedzīvotāju ienākuma nodokli” normām nav ieturēts un nomaksāts

iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Šāda nodokļu maksātāja rīcība liecina par

izvairīšanos no nodokļu nomaksas budžetā, līdz ar to nebija pamata

apmierināt Pieteicēja lūgumu par soda naudas samazināšanu.

[3.8] Pieteicēja lūgums par morālā kaitējuma atlīdzināšanu ir

noraidāms kā nepamatots.

[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2008.gada 9.aprīļa spriedumu S.S.

pieteikums par Lēmuma atcelšanu un morālā kaitējuma atlīdzināšanu

noraidīts.

Spriedumā norādīti turpmāk minētie motīvi.

[4.1] Tiesa konstatēja šādus faktiskos apstākļus.

2005.gada aprīlī VID Kurzemes reģionālās iestādes Saldus nodaļa,

veicot grāmatvedības pārbaudi SIA „Automotive MS”, konstatēja, ka

pieteicējs pēc avansa norēķiniem ir aizdevis 52782,28 latus. Pieteicējs

2005.gada 20.aprīlī sniedza paskaidrojumus, ka naudu aizņēmies no J.J.,

J.G.W., R.F.

2005.gada maijā VID Kurzemes reģionālā iestāde VID Kurzemes

reģionālās iestādes Saldus nodaļai nosūtīja informatīvu vēstuli Nr.5.-1.2.23,

kurā norādīja, ka pieteicējs laika periodā no 2002.gada 1.janvāra līdz

2004.gada 31.decembrim ir ieguldījis naudas līdzekļus SIA „Automotive

MS”, kas pārsniedz pieteicēja 2002., 2003., 2004.gadā deklarētos

ienākumus.

2005.gada 21.jūnijā pieteicējs iesniedza papildus deklarācijas par

2002., 2003., 2004.gadu.

[4.2] Tiesa konstatēja, ka pieteikums sastāv no diviem prasījumiem: 1)

atcelt Lēmumu un 2) atlīdzināt morālo kaitējumu 3000 latu apmērā.

Prasījums par soda naudas samazināšanu par 70 procentiem ietilpst

prasījumā par Lēmuma atcelšanu.

[4.3] Tiesa norādīja, ka VID ar Lēmumu ir veicis pieteicējam IIN

aprēķinu, balstoties uz tā rīcībā esošo informāciju par pieteicēja

ienākumiem un izdevumiem 2002., 2003., 2004.gadā. Pienākumu nomaksāt

aprēķināto nodokli VID noteicis par 2003., 2004.gadu.

Tiesa norādīja, ka likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta sestā

daļa, sākot ar 2003.gada 1.jūliju bija izteikta šādā redakcijā: veicot nodokļu

revīziju (auditu), nodokļu administrācijai ir tiesības uz aprēķinu pamata

noteikt nodokļu maksājumu apmēru atbilstoši nodokļu maksātāja īpašumā

esošās mantas vai kapitāla vērtības pieaugumam vai nodokļu

administrācijas rīcībā esošajām ziņām, ja ir konstatēta vismaz viena no

šādām pazīmēm: ir konstatēts nodokļu maksātāja īpašumā esošās mantas

vai kapitāla vērtības pieaugums, kurš neatbilst nodokļu maksātāja

deklarācijās uzrādītajiem ienākumiem vai par kuru nodokļu administrācijā

nav iesniegtas deklarācijas (1.punkts); nodokļu maksātāja deklarētie

ienākumi vai nodokļu administrācijas rīcībā esošajās deklarācijās uzrādītie

nodokļu maksātāja ienākumi neatbilst nodokļu maksātāja rīcībā esošajiem

vai bijušajiem naudas līdzekļiem, mantai, cita veida vērtībām vai

izdevumiem un nodokļu maksātājs nevar pamatot minēto neatbilstību

(12.punkts).

[4.4] Pieteicējs ir iesniedzis papildus deklarācijas par 2002., 2003.,

2004.gadu, no kurām tiesa konstatēja, ka gada ietvaros gūto ieņēmumu

summa ir mazāka par izdevumiem, kas uzrādīti gada ietvaros.

Pieteicējs atšķirību starp ieņēmumiem un izdevumiem pamato ar

faktu, ka laika posmā no 1990.gada līdz 1999.gadam nodarbojās ar

uzņēmējdarbību, kā rezultātā viņam 2002.gada sākumā bija skaidrās naudas

uzkrājumi 200000 lati, 2003.gada sākumā 200000 lati, 2004.gada sākumā

195000 lati.

VID audita slēdzienā konstatēja, ka pieteicējs nav pievienojis nekādus

pierādījumus, kas apstiprinātu viņa apgalvojumu patiesumu par skaidras

naudas esamību. Līdz ar to auditā netiek atzīti skaidrās naudas uzkrājumi

uz 2002.gada 1.janvāri un secīgi arī uz nākamo auditējamo taksācijas gadu

sākumiem.

[4.5] Tiesa konstatēja, ka pieteicēja un atbildētāja viedokļi atšķiras

jautājumā par to, vai pieteicēja rīcība 2002., 2003., 2004.gada sākumā bija

skaidrās naudas uzkrājumi, kas gūti laika posmā no 1990.gada līdz

1999.gadam, kā arī jautājumā par pierādīšanas pienākumu. Pieteicējs

uzskata, ka spēkā esošā likumdošana neparedz deklarēšanās pienākumu,

līdz ar to pieteicējam nav pierādīšanas pienākums, savukārt atbildētājam ir

pretēji uzskati.

[4.6] Tiesas ieskatā no likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta

sestās, septītās, astotās daļas izriet, ka VID ir tiesības pārbaudīt iesniegto

deklarāciju pamatotību, savukārt nodokļu maksātājam ir jāpamato

neatbilstība starp ieņēmumiem un izdevumiem. Pamatošana nozīmē to, ka

pieteicējam nevis tikai paskaidrojumos jānorāda, ka viņam bija skaidras

naudas uzkrājumi 200000 latu apmērā, bet arī jānorāda ticami pamatojumi,

ka šie paskaidrojumi ir patiesi. Šāda nostāja ir apstiprināta arī līdzšinējā

tiesu praksē (sk. Senāta 2006.gada 13.jūnija sprieduma lietā SKA -231

11.3.punktu).

[4.7] Tiesa norādīja, ka apstāklis, ka Latvijā nav pieņemts ienākumu

deklarēšanās likums, rada nosacījumus, ka pieteicējs var atsaukties uz

agrāk gūtiem ienākumiem, neskatoties uz to, ka tie nav iepriekš uzrādīti

(deklarēti), jo likuma normas neparedz deklarēšanas pienākumu. Tomēr

tiesības atsaukties uz ieņēmumu esamību neatbrīvo pieteicēju no

pienākuma pierādīt, ka pieteicēja apgalvojumi ir patiesi. Pēc deklarēšanās

likuma ieviešanas personai būs ievērojami samazinātas iespējas mēģināt

pierādīt, ka ienākumi gūti agrākos posmos.

[4.8] Saskaņā ar APL 150.panta trešo daļu pieteicējam atbilstoši

savām iespējām jāpiedalās pierādījumu savākšanā. Savukārt APL 161.panta

pirmā daļa nosaka, ka administratīvā procesa dalībnieka paskaidrojumi, kas

satur ziņas par faktiem, uz kuriem pamatoti viņa prasījumi vai iebildumi,

atzīstami par pierādījumiem, ja tos apstiprina citi pārbaudīti un novērtēti

pierādījumi.

Vienīgie pierādījumi par naudas uzkrājumiem ir pieteicēja paša

paskaidrojumi. Izvērtējot pieteicēja paskaidrojumus, tiesa konstatēja, ka tie

nesatur konkrēta satura informāciju un nav apstiprināti ar citiem

pārbaudāmiem pierādījumiem.

[4.8.1] 2005.gada 16.novembrī pieteicējs sniedza paskaidrojumus VID

(saistībā ar auditu SIA „Automotive MS”) un norādīja, ka skaidrās naudas

uzkrājumi veidojušies no ietaupījumiem.

[4.8.2] 2006.gada 1.februārī pieteicējs sniedza paskaidrojumus VID

(audita sākuma sarunas protokols) un norādīja, ka uzkrājumu veidojušies

pirms 2002.gada, starpniecības-tirdzniecības pakalpojumi pirms 1991.gada.

[4.8.3] Tiesa konstatēja, ka Audita pārskata Nr.73 20.lapā ir norādīts,

ka 2006.gada 15.februārī Audita daļas telpās S.S. tika iepazīstināts ar audita

pārskata projektu un nodokļa audita rezultātiem. Nodokļa maksātāju audita

rezultāts neapmierināja un nobeiguma sarunas protokolu S.S. neaizpildīja,

bet vienu eksemplāru paņēma līdzi, lai visu apdomātu, un tad aizpildītu

iesniegtu auditam. Lai gan auditore regulāri telefoniski atgādināja par

nobeiguma sarunas protokola iesniegšanu, līdz 20.aprīlim no S.S. tas netika

saņemts.

[4.8.4] 2006.gada 26.aprīļa sūdzībā par Sākotnējo lēmumu pieteicējs

norādīja, ka visas sava konta papildināšanai iemaksātās summas ir no

uzkrājumiem, par kuriem jau nomaksāti nodokļi. Skaidras naudas

uzkrājumi veidojušies no uzņēmējdarbības, kas veikta līdz 2002.gadam.

2002.gadā nodibināja SIA „Automotive MS”, lai turpinātu uzņēmējdarbību

SIA formā. Līdz ar to kā privātpersona vairs neveica uzņēmējdarbību. Līdz

2002.gadam pieteicēja darbības sfēra bija auto un ūdens transporta

tirdzniecība. Vairakkārt pieteicējs saņēma apdrošināšanas atlīdzības

Lielbritānijā, Vācijā, Lietuvā un Latvijā. Pieteicējs saņēma arī

dāvinājumus. Pieteicējs neuzskatīja par nepieciešamu sīkāk paskaidrot par

uzkrājumu izcelsmi.

[4.8.5] 2006.gada 23.maijā sūdzībā pieteicējs norādīja, ka 200000 latu

skaidras naudas uzkrājums veidojies laika posmā no 1990. - 1999.gadam kā

dažādi dāvinājumi un samaksa par starpniecības pakalpojumiem.

[4.8.6] Tiesas sēdē pieteicējs norādīja, ka 50000 latus ir guvis kā

dāvinājumu no vecātēva D.S.

[4.9] Izvērtējot pieteicēja paskaidrojumus, tiesa atzina, ka tie nevar tikt

atzīti par ticamiem turpmāk norādīto iemeslu dēļ.

[4.9.1] Tiesa konstatēja, ka lietā nav neviena pierādījuma, kas varētu

apstiprināt, ka pieteicējam bija skaidras naudas uzkrājumi.

[4.9.2] Tiesa nepiešķīra ticamību pieteicēja paskaidrojumiem un

norādīja, ka pieteicēja sākotnējie paskaidrojumi ir maz ticami un pretrunā

ar turpmāk sniegtajiem. Starpniecības darījumu veikšana 15.gadu vecumā

gan tiesiski, gan arī faktiski ir neiespējama (1991.gadā pieteicējs bija 15

gadus vecs).

[4.9.3] Pieteicēja rīcība, atsakoties sniegt informāciju VID audita

noslēgumā, kad tika uzrādīti audita rezultāti, tiešā veidā apliecina, ka

pieteicējs ir atteicies audita laikā sniegt pārbaudāmu informāciju par

ienākumu avotiem.

[4.9.4] Pēc audita veikšanas pieteicēja paskaidrojumi ir savstarpēji

pretrunīgi un maz ticami. Tā, piemēram, pieteicēja izteiktais apgalvojums,

ka uzkrājumi veidojušies no apdrošināšanas atlīdzībām, nav ticams.

Apdrošināšanas atlīdzība tās klasiskajā izpratnē ir naudas atlīdzība, kas

sedz personai nodarītos zaudējumus, kas radušies, iestājoties

apdrošināšanas gadījumam. Neviena persona nevar nopelnīt no

apdrošināšanas atlīdzībām, ja tās tiek izmaksātas par mantiskiem

zaudējumiem. Parasti apdrošināšana sedz tikai daļu no zaudējumiem,

piemēram, ja nozog transportlīdzekli izmaksā 75% - 100% no

transportlīdzekļa vērtības. Ņemot vērā, ka no iegūtās apdrošināšanas

atlīdzības jāatrēķina arī apdrošināšanas prēmija (KASKO apdrošināšanas

gadījuma 4 - 7 % no transportlīdzekļa vērtības), secināms, ka kopējā

personas manta samazinās, vai arī labākajā gadījumā paliek tāda pati.

Izņēmumi varētu būt uzkrājoši apdrošināšanas veidi (nelaimes gadījumu

apdrošināšana ar uzkrājumu veidošanu un citi), tomēr šādā gadījumā

uzkrājumi veidojas no regulārām iemaksām ilgstošā laika posmā (parasti

vismaz 5 gadi). Šādu līgumu esamību un pārskaitījumu veikšanu varētu

viegli pierādīt.

[4.9.5] Pieteicēja apgalvojumu, ka ir pelnīts ar auto un ūdens

transporta tirdzniecību, tiesas ieskatā būtu iespējams pārbaudīt, ja pieteicējs

norādītu savus klientus un pārdotos transportlīdzekļus (šādu informāciju

pieteicējs, ja būtu vēlējies, varēja viegli iegūt no Ceļu satiksmes drošības

direkcijas). Apstāklis, ka nav iesniegts neviens dokuments, tiesas vērtējumā

netieši norāda, ka ienākumi nav gūti šādā veidā, vai arī tie ir nenozīmīgi.

[4.9.6] Pieteicēja pārstāvja tiesas sēdē sniegtā informācija par

dāvinājuma saņemšanu no vectēva 50000 latu apmērā nav atzīstama par

ticamu. Šādi paskaidrojumi netika sniegti sākotnēji. Pēc pieteicēja pārstāvja

tiesas sēdē sniegtās informācijas vectēvs nomira pirms pieteicējs sasniedza

pilngadību, līdz ar to ļoti lielas summas nodošana nepilngadīgai personai ir

maz ticama. Par summas izcelsmi un nodošanu nav sniegti detalizēti

paskaidrojumi, kā arī pierādījumi, kuru patiesumu būtu iespējams

pārbaudīt.

[4.9.7] Pieteicēja paskaidrojumi par skaidras naudas uzkrājumiem, kas

gūti pirms 2002.gada, tiesas ieskatā nav ticami, ņemot vērā arī to, ka no

lietas materiāliem var redzēt, ka pieteicējs ir aizņēmies naudu no

privātpersonas R.F. (skatīt maksājumus periodā no 2004.gada 11.oktobrim

un 2004.gada 17.novembrim līdz 2004.gada 14.decembrim). Aizņēmumi

no R.F. un citi pieteicēja norādītie aizņēmumi netieši apliecina, ka

pieteicējam bija nepieciešami finanšu līdzekļi, kas nebija viņa rīcībā.

[4.10] Apkopojot iepriekš norādīto, tiesa secināja, ka pieteicējs

izvairās no patiesas informācijas sniegšanas, turklāt dara to apzināti.

[4.11] Pārbaudot lietas materiālos esošo pieteicēja kontu izrakstu par

periodu no 2002.gada 1.janvāra līdz 2004.gada 31.decembrim, tiesa

secināja, ka pieteicējs 2003.gadā un 2004.gadā ir nodarbojies ar

starpniecību nekustamo īpašumu tirdzniecībā. Par to liecina konta izrakstu

saturs, piemēram:

1) 2003.gada 3.novembrī veikts maksājums 200 lati uz SIA „Anno”

kontu, maksājuma uzdevumā norādīts - drošības nauda par izsoli dz.16

Tvaika iela 54 k.1;

2) 2003.gada 24.novembrī J.J.G. ieskaita 1500 latus ar paskaidrojuma

tekstu – „property loan”;

3) 2003.gada 5.decembrī veikti četri maksājumi akciju sabiedrībai

„Māju serviss KSA”, maksājuma uzdevumā norādot - reģistrācijas nauda

/adrese/, drošības nauda par dz.11, /adrese/, reģistrācijas nauda par dz.8,

/adrese/, drošības nauda par dz.8, /adrese/;

4) 2003.gada 9.decembrī saņemts maksājums 222 lati no SIA

„Automotive MS”, maksājuma uzdevumā norādīts - /adrese/. Tajā pašā

dienā veikts maksājums Valsts nekustamo īpašumu aģentūrai 222 lati,

maksājuma uzdevumā norādīts - Kalna iela;

5) 2003.gada 12.decembrī SIA „Automotive MS” ieskaita pieteicēja

kontā 770 latus, maksājuma uzdevumā norādīts – Skaistkalnes iela. Tajā

pašā dienā pieteicējs veicis 10 maksājumus akciju sabiedrībai „Māju

serviss KSA”. Maksājumu uzdevumos norādīts – reģistrācijas maksa par

G.B. par /adrese/, dz.18, dz.31, dz.6, /adrese/, kā arī drošības nauda par

/adrese/, dz.18, dz.31,dz.6, /adrese/;

6) 2003.gada 29.decembrī pieteicējs pārskaita SIA „Proviso” 50 latus,

norādot - maksa par B.;

7) 2003.gada 29.decembrī pieteicējs pārskaita 122 latus valsts akciju

sabiedrībai „VNĪA”, norādot - par G.B.;

8) 2004.gada 20.janvārī J.J. iemaksā 1500 eiro, maksājuma uzdevumā

norādīts – „loan”.

9) 2004.gada 11.martā pieteicējs iemaksā kancelejas nodevu Rīgas

rajona Zemesgrāmatu nodaļai par /adrese/, kā arī valsts nodevu par

/adrese/;

10) 2004.gada 18.martā - kancelejas nodevas maksājumi Rīgas rajona

Zemesgrāmatai un valsts nodevas;

11) 2004.gada 23.martā - kancelejas nodevas Rīgas rajona

Zemesgrāmatu nodaļai un valsts nodevas;

12) 2004.gada 14.maijā - drošības naudas maksājums valsts aģentūrai

„Mājokļu aģentūra”;

13) 2004.gada 19.jūlijā iemaksāta Zaubes pagasta padomei dalības

maksa un drošības nauda par mežu „/Nosaukums/”;

14) 2004.gada 5.augustā pieteicējs iemaksā Valsts kasei reģistrācijas

maksu un drošības naudu par /adrese/, norādot, ka maksātājs ir G.B.;

15) 2004.gada 12.novembrī Bauskas rajona padome atmaksā drošības

naudu;

16) 2004.gada 13.novembrī Saldus pilsētas domei iemaksāta drošības

nauda.

[4.12] Minēto maksājuma uzdevumu satura uzskaitījums tiesas ieskatā

liecina, ka pieteicējs regulāri ir līdzdarbojies darījumos, kas saistīti ar

nekustamo īpašumu pirkšanu un pārdošanu. Darījumu regulārais raksturs

ilgstošā periodā ļauj konstatēt, ka pieteicēja darbošanās ir vērtējama kā

uzņēmējdarbība. Tiesa pieļāva, ka iemaksātās summas, kas saņemtas no

J.J. un J.J.G., kurus pieteicējs auditā norādījis kā aizņēmumus (VID šo

apgalvojumu nav apstrīdējis), vērtējot pēc banku maksājumu izdrukām,

varētu būt arī ieņēmumi, kas gūti saistībā ar darījumiem ar nekustamajiem

īpašumiem (tiesa tulko vārdus – „property loan” kā ieņēmumi no darbībām

ar īpašumiem).

Ņemot vērā, ka atbildētājs nav pārbaudījis ienākumu raksturu, bet

pilnībā akceptējis pieteicēja sniegto informāciju, arī tiesa nepārbaudīja

maksājumu saturu, proti, pieņēma, ka ir patiesi pieteicēja paskaidrojumi par

to, ka ienākošā nauda no J.J. un J.J.G. ir aizdevumi, kā arī nepārbaudīja

izdevumu saistību ar iespējamiem starpniecības darījumiem.

Tiesas izdarītie apsvērumi par maksājumu uzdevumu saturu tika

izmantoti tikai, lai pārbaudītu, vai atbildētājs pamatoti ir konstatējis

neatbilstību pieteicēja sniegtajās deklarācijās, un izvērtētu pieteicēja

sniegto paskaidrojumu pamatotību par to, ka papildus konstatētie ienākumi

gūti laika posmā no 1991. - 1999.gadam un nav saistāmi ar auditējamo

periodu.

[4.13] Pieteicēja pārstāvis tiesas sēdē apstiprināja, ka neiebilst pret

aprēķinu matemātisko pareizību un to, kādi lielumi tiek izmantoti aprēķinā,

bet nepiekrīt, ka netiek ņemti vērā iepriekšējie uzkrājumi 200000 latu

apmērā. Ņemot vērā, ka lietā nav strīda par matemātisko aprēķinu

pareizību, tiesa neatspoguļoja tiesas spriedumā aprēķinu izvērtējumu un

atzina aprēķinus par pareiziem.

[4.14] Tiesa atzina par pamatotu Lēmumā konstatēto faktu, ka

pieteicēja izdevumi 2003., 2004.gadā pārsniedza ieņēmumus, līdz ar to

konstatējami slēpti ienākumi, kas ir apliekami ar IIN.

[4.15] Tiesa atzina, ka soda naudas piemērošana ir atsevišķi

izvērtējama, jo attiecībā uz soda naudas piemērošanu atbildētājam bija

jāizdara arī lietderības apsvērumi par soda naudas apjoma noteikšanu.

[4.16] Likuma „Par iedzīvotāju ienākumu nodokli” 31.3panta pirmā

daļa paredzēja, ja maksātājs, pārkāpdams šā likuma prasības, nav

aprēķinājis nodokli no visa apliekamā ienākuma, kas atbilstoši šim

likumam ir apliekams ar nodokli, izņemot tos ienākumus, no kuriem

nodoklis bija jāietur izmaksas vietā darba devējam vai citai personai, viņam

ir jāsamaksā iztrūkstošā nodokļa summa un soda nauda iztrūkstošās

nodokļa summas apmērā. Savukārt likuma „Par nodokļiem un nodevām”

33.1pants paredzēja, ka atbildētājs vērtē pārkāpuma maksātāja izdarītā

pārkāpuma būtību un raksturu, to, kuru reizi pārkāpums izdarīts, radīto

kaitējumu, nodokļu maksātāja godprātīgumu, un var samazināt sodu līdz 70

procentiem.

Tiesa atzina, ka Lēmums daļā par soda naudas piemērošanu pēc

formas neatbilst APL 67.panta otrās daļas 6.punkta prasībām, jo lietderības

apsvērumi nav atspoguļoti lēmumā.

[4.17] Senāts 2006.gada 26.septembra lietā Nr.SKA–357 7.punktā

norādīja, ka no Senāta judikatūras izriet, ka lēmums par soda naudas

noteikšanu kā obligātais administratīvais akts ir atceļams tikai tādos

gadījumos, ja tiesa konstatē, ka pārkāpuma būtība un raksturs ir tāds, ka

maksimālais sods būtu acīmredzami nesamērīgs. Senāta ieskatā maksātāja

izdarītā pārkāpuma būtība un raksturs (to, kuru reizi pārkāpums izdarīts,

radīto kaitējumu, nodokļu maksātāja godprātīgumu) var būt pilnībā

atspoguļoti lēmuma daļā, kurā tiek vērtēts, vai persona ir samazinājusi

nodokļa bāzi.

Tiesa norādīja, ka administratīvo tiesu praksē atzīts, ka soda naudas

mērķis ir panākt, lai nodokļu maksātāji pildītu savus pienākumus nodokļu

jomā, kā arī sodīt pārkāpējus. Tādējādi soda naudas ir paredzētas kā

līdzeklis, kas nodrošina, lai valsts atbilstoši attiecīgiem likumiem saņemtu

nodokļus (sk., piemēram, Senāta 2005.gada 14.janvāra sprieduma lietā

Nr.SKA–1 12.punktu).

[4.18] Tiesas vērtējumā pieteicēja rīcība nav vērtējama kā godprātīga,

jo pieteicējs izvairās no patiesas informācijas sniegšanas par ienākumu

avotiem. Šādā situācijā pārkāpums ir vērtējams kā izdarīts apzināti, un

atzīstams par sabiedrībai bīstamāku, jo nevar identificēt iemeslus, kas

neļauj pieteicējam sniegt patiesu informāciju (visticamāk tiek slēpti patiesie

darījumi, jo ienākumi ir lielāki un/vai ienākumi gūti pārkāpjot citas likuma

normas).

Pieteicēja ienākumi tiesas vērtējumā ir gūti ilgstošā laika posmā

(2003., 2004.gads) ar daudziem darījumiem, kas atzīstams par pastiprinošu

apstākli, izvērtējot pārkāpuma raksturu.

[4.19] Tiesa konstatēja, ka Lēmums ir atstājams spēkā gan par nodokļu

summas uzrēķinu 3478,98 latu apmērā, gan arī daļā par soda naudu

3478,98 latu apmērā, jo nav konstatējams, ka soda piemērošana ir

nesamērīga ar pārkāpuma raksturu un apjomu.

[4.20] Ņemot vērā, ka tiesa neatzina par pamatotu pieteicēja prasījumu

par Lēmuma atcelšanu, tiesai nav pamata apmierināt arī pieteicēja

prasījumu par morālā kaitējuma atlīdzināšanu, jo nav konstatējama

prettiesiska rīcība, kas ir pamats kaitējuma atlīdzināšanai.

[5] Par Administratīvās rajona tiesas 2008.gada 9.aprīļa spriedumu

pieteicējs iesniedza apelācijas sūdzību, norādot argumentus, kas analoģiski

pieteikumā izteiktajiem argumentiem.

[5.1] Naudas uzkrājums 200000 latu apmērā pieteicējam izveidojās

laika posmā no 1990.-1999.gadam kā dāvinājumi un samaksa par

starpniecības pakalpojumiem. Dāvinājums notika mājas kārtībā atbilstoši

Civillikuma 1912. un 1473.pantam. Laika posmā no 1990.-1999.gadam

tiesību aktos nebija noteikts pienākums jebkādā veidā reģistrēt saņemtās

dāvanas vai par tām informēt VID. 50000 latus pieteicējs saņēma kā

dāvanu no vectēva D.S., kurš šādu summu bija iekrājis, nodarbojoties ar

saimniecisko darbību bijušajā Padomu Sociālistisko Republiku Savienībā

(PSRS) un Krievijas Federācijā. Līdz pieteicēja pilngadības sasniegšanai

minētā naudas summa bija nodota pieteicēja mātei.

Pieteicējs uzskata, ka atbilstoši likuma „Par nodokļiem un nodevām”

23.panta pirmajai daļai samaksa par starpniecības pakalpojumiem, kurus

viņš saņēma no 1990.-1999.gadam, nevar tikt pārbaudīta un aplikta ar

nodokļiem. Likums neparedz pienākumu privātpersonai glabāt dokumentus

par darījumiem. Neviens tiesību akts neuzliek pieteicējam pienākumu

iesniegt dokumentālus pierādījumus par skaidras naudas uzkrājumu

pamatotību.

[5.2] Nepamatots ir atbildētāja arguments, ka pieteicējam reizē ar

papildus deklarācijas iesniegšanu vajadzēja iesniegt apliecinošus

dokumentus par skaidras naudas uzkrājumiem, jo saskaņā ar likumu „Par

nodokļiem un nodevām” 23.panta pirmo daļu atbildētājam ir tiesības

pieprasīt šādus dokumentus tikai 3 gadu laikā pēc likumā noteiktā

maksāšanas termiņa.

VID darbinieki, pārbaudot nodokļu apmēru 3 gadu laikā pēc likumā

noteiktā maksāšanas termiņa, patvaļīgi izmanto tiem piešķirtās tiesības,

tādējādi pārkāpjot Civillikuma 1.pantu un tiesiskās paļāvības principu.

[5.3] Latvijas tiesiskajā sistēmā nav ieviests legālās prezumpcijas

princips, un valsts nevar pārnest pierādīšanas pienākumu uz pieteicēju,

kamēr šāds princips nav nostiprināts normatīvajos aktos.

[5.4] Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas Pirmā

protokola 1.pants nodrošina personas tiesības uz īpašumu tādējādi

pieteicējam nav valstij jāuzrāda likumīgie iegūtie naudas līdzekļi. Pieteicējs

uzskata, ka personai īpašumu var atņemt tikai sabiedrības interesēs un

ievērojot starptautiskus tiesību principus.

[5.5] Pieteicējs uzskata, ka saskaņā ar nevainīguma principu visas

šaubas tulkojamas par labu pieteicējam, tāpēc VID arguments, ka pieteicēja

paskaidrojumi par naudas uzkrājumiem nav daudz maz ticami, pārkāpj

nevainīguma prezumpcijas principu.

[5.6] Pieteicējs atsaucas uz Senāta 2004.gada lietu Nr.SKA-48, kurā

atzīts, ka likuma „Par nodokļiem un nodevām” 38.pants nav tulkojams

tādējādi, ka jebkurā gadījumā, kad nodokļu administrācijai rodas šaubas par

darījumu norisi, nodokļu maksātājam būtu jānovērš šīs šaubas, iesniedzot

likumā neparedzētus pierādījumus.

[5.7] Pieteicējs uzskata, ka nodokļu uzrēķins 6957,96 latu apmērā ir

nepamatots un balstīts tikai uz auditoru šaubām. Auditori nav ņēmuši vērā

pieteicēja paskaidrojumus par skaidras naudas uzkrājumiem un aizdevumu

SIA „Automotive MS”. Auditoru šaubas nav pamatotas ar pierādījumiem,

tādējādi pārkāpjot APL 7.pantu.

[5.8] Saskaņā ar APL 92.pantu ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu

atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī

morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes

faktisko rīcību.

Pieteicējs norāda, ka VID darbinieki ar savu rīcību, uzliekot

pieteicējam pienākumu sniegt ziņas, ko neparedz likums, ir nodarījuši

pieteicējam morālo kaitējumu.

[6] Pieteicējs un pieteicēja pārstāvis tiesas sēdēs apgabaltiesā uzturēja

apelācijas sūdzību uz tajā minētajiem pamatiem.

Atbildētāja pārstāvji apelācijas sūdzību neatzina.

Tiesa nopratināja kā lieciniekus J.J.G. un R.F.. Uzaicinātā lieciniece

B.S. atteicās liecināt, jo pieteicējs ir viņas dēls.

Motīvu daļa

[7] Noklausījusies administratīvā procesa dalībnieku paskaidrojumus

un liecinieku liecības, pārbaudījusi lietas materiālus, Administratīvā

apgabaltiesa atzīst, ka S.S. apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums ir

noraidāms.

[8] APL 302.panta pirmā daļa noteic, ka apelācijas instances tiesa

izskata lietu pēc būtības sakarā ar apelācijas sūdzību un pretapelācijas

sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajās sūdzībās.

Tā kā pirmās instances tiesas spriedums pārsūdzēts pilnībā,

apgabaltiesa lietu izskatīja pilnā apjomā, ņemot vērā pieteicēja apelācijas

sūdzībā norādītos argumentus.

Apgabaltiesa konstatēja, ka strīds lietā pastāv par to, vai pieteicēja

rīcībā 2002., 2003., 2004.gada sākumā bija skaidrās naudas uzkrājumi, kas

gūti laika posmā no 1990.gada līdz 1999.gadam un kas tika norādīti

pieteicēja deklarācijās, vai pieteicējam bija jāpierāda skaidras naudas

uzkrājumu veidošanās pamats (jāiesniedz pierādījumi), vai VID bija tiesīgs

neņemt vērā pieteicēja norādītos skaidras naudas uzkrājumus, veicot

pieteicējam IIN aprēķinu par 2003. un 2004.gadu.

[9] Saskaņā ar APL 307.panta ceturto daļu, ja tiesa, izskatot lietu,

atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir

pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka

pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā gadījumā

šā likuma 251.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu

daļā var nenorādīt.

Apgabaltiesa konstatē, ka Administratīvā rajona tiesa spriedumā

pareizi konstatēja lietas faktiskos apstākļus, pareizi secināja strīda būtību

un pareizi piemēroja Senāta atziņas lietās, kas izriet no normatīvā

regulējuma nodokļu jomā. Apgabaltiesa, pārbaudījusi pirmās instances

tiesas sprieduma motivāciju, atzīst, ka Administratīvā rajona tiesa

pieteikumā minētos apstākļus ir pārbaudījusi vispusīgi un pilnīgi, tiesa ir

pareizi piemērojusi tiesību normas, kas attiecas uz izskatāmo gadījumu, un

tiesas sniegtā argumentācija ir pareiza. Līdz ar to Administratīvā

apgabaltiesa saskaņā ar APL 307.panta ceturto daļu pievienojas pirmās

instances tiesas lietas apstākļu konstatējumam un sprieduma motivācijai,

kas norādīta šā sprieduma [4] punktā, un APL 251.panta piektajā daļā

norādītos apsvērumus atkārtoti nenorāda.

Papildus pirmās instances tiesas argumentiem un par pieteicēja

apelācijas sūdzībā un tiesas sēdē apgabaltiesā sniegtajiem argumentiem

apgabaltiesa norāda turpmāk minēto.

[10] Pieteicēja un atbildētāja viedokļi atšķiras jautājumā par to, vai

pieteicējam ir jāpierāda deklarācijās norādītie skaidrās naudas uzkrājumi

2002.gadā - 2004.gadā. Pieteicējs uzskata, ka spēkā esošā likumdošana

neparedz deklarēšanās pienākumu, līdz ar to pieteicējam nav pierādīšanas

pienākums attiecībā uz naudas līdzekļu izcelsmi, ja tie veidojušies vairāk

kā trīs gadus pirms pārbaudes perioda.

Apgabaltiesa turpmāk norādīto apsvērumu dēļ nepiekrīt argumentam,

ka VID amatpersonām nebija tiesības pieprasīt pierādījumus par naudas

līdzekļu izcelsmi, kuri veidojušies vairāk kā trīs gadus iepriekš.

[10.1] Vispirms apgabaltiesa norāda, ka apstāklis, ka skaidras naudas

uzkrājumi veidojušies pirms triju gadu termiņa, proti deviņdesmitajos

gados, ir tikai pieteicēja apgalvojums, kura pierādīšanai pieteicējs nav

iesniedzis pierādījumus. Par to spriedumā norādīja arī pirmās instances

tiesa.

Ja seko pieteicēja loģikai, tad VID amatpersonas vispār nedrīkstētu

pieprasīt pierādījumus par naudas līdzekļu izcelsmi, jo personai vienmēr

pastāvētu iespēja bez jebkādiem pierādījumiem apgalvot, ka līdzekļu

uzkrājumi veidojušies vairāk kā trīs gadus pirms pārbaudāmā perioda.

[10.2] Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.pants paredz, ka VID

ir tiesības uz aprēķinu pamata noteikt nodokļu maksājumu lielumu nodokļu

maksātājiem atbilstoši to īpašumā esošās mantas vai kapitāla vērtības

pieaugumam vai atbilstoši VID rīcībā esošajām vai pārbaudes laikā

iegūtajām ziņām. No likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 22.panta

otrās daļas un 21.panta, kas noteic, ka VID teritoriālā iestāde pēc maksātāja

dzīvesvietas pārbauda deklarācijā uzrādīto datu ticamību un pareizību, veic

IIN maksāšanas kontroli, apgabaltiesas ieskatā izriet, ka VID ir tiesības

pārbaudīt iesniegto deklarāciju pamatotību, savukārt nodokļu maksātājam

ir jāpamato neatbilstība starp ieņēmumiem un izdevumiem. Pamatošana

nozīmē to, ka pieteicējam nevis tikai paskaidrojumos jānorāda, ka viņam

bija skaidras naudas uzkrājumi norādītajā apmērā, bet arī jānorāda

daudzmaz ticami pamatojumi, ka šie paskaidrojumi ir patiesi. Šāda nostāja

ir apstiprināta arī līdzšinējā tiesu praksē (sk., piemēram, Senāta 2006.gada

13.jūnija sprieduma lietā SKA -231 11.3.punktu).

[10.3] Apstāklis, ka Latvijā nav pieņemts ienākumu deklarēšanas

likums, rada nosacījumus, ka pieteicējs var atsaukties uz agrāk gūtiem

ienākumiem, neskatoties uz to, ka tie nav pienācīgā kārtā deklarēti. Tomēr

tiesības atsaukties uz ieņēmumu esamību neatbrīvo pieteicēju no

pienākuma pierādīt, ka pieteicēja apgalvojumi ir patiesi.

VID, veicot auditu, pārbaudīja nodokļu aprēķinu pareizību pieteicējam

par periodu no 2002.gada 1.janvāra līdz 2004.gada 31.decembrim. Par to

lietā nav strīda. Savukārt apstāklis, ka nodokļu aprēķinu nedrīkst veikt par

periodu pirms vairāk kā trim gadiem, nenozīmē, ka pieteicējam nav

jāpierāda viņa apgalvojumi par līdzekļu uzkrājumiem deviņdesmitajos

gados. Apliekamā ienākuma noteikšanā personai jāspēj pierādīt ienākumu

avotu (izcelsmi). Pretējā gadījumā personai jārēķinās, ka tie tiks ieskaitīti ar

nodokli apliekamos ienākumos.

[11] APL 161.panta pirmā daļa noteic, ka administratīvā procesa

dalībnieka paskaidrojumi, kas satur ziņas par faktiem, uz kuriem pamatoti

viņa prasījumi vai iebildumi, atzīstami par pierādījumiem, ja tos apstiprina

citi pārbaudīti un novērtēti pierādījumi. Savukārt atbilstoši likuma „Par

nodokļiem un nodevām” 38.pantam, gadījumā, ja nodokļu maksātājs

nepiekrīt nodokļu administrācijas aprēķinātajam nodokļu maksājumu

lielumam, pierādījumus par nodokļu maksājumu lielumu nodrošina

nodokļu maksātājs.

No minētajām tiesību normām secināms, ka gadījumos, ja VID

apšauba nodokļu maksātāja paskaidrojumus, tad nodokļu maksātājam ir

jāiesniedz papildu pierādījumi, proti, pierādījumu nasta tiek uzlikta

privātpersonai, nevis VID. Minēto secinājumu apstiprina arī Senāta

judikatūra (sk., piemēram, Senāta 2007.gada 4.aprīļa sprieduma lietā

Nr.SKA-93, 14.2.apakšpunktu).

[12] Atbilstoši APL 152.panta pirmajai daļai tiesa pieļauj tikai likumā

noteiktos pierādīšanas līdzekļus. Savukārt panta otrā daļa noteic, ka faktus,

kurus saskaņā ar likumu var pierādīt tikai ar noteiktiem pierādīšanas

līdzekļiem, nevar nodibināt ne ar kādiem citiem pierādīšanas līdzekļiem.

[12.1.1] Lai personas sniegtās ziņas par faktiem uzskatītu par

pierādījumu lietā, persona ir jānopratina kā liecinieks atbilstoši APL

162.panta pirmajai un ceturtajai daļai.

Apgabaltiesa norāda, ka lietā nav pieļaujams kā pierādījums pieteicēja

iesniegtais B.S. 2009.gada 21.aprīļa rakstveida paskaidrojums (lietas

1.sējuma 135.-136.lapa), jo normatīvajos aktos nav noteikts, ka personas

ienākumus pieļaujams apstiprināt ar citu personu liecībām un rakstiskiem

paskaidrojumiem.

[12.1.2] Apgabaltiesa 2009.gada 19.augusta tiesas sēdē nopratināja kā

liecinieku J.J.G. (sk. tiesas sēdes protokolu lietas 1.sējuma 162.-163.lapā),

kurš norādīja, ka 2003. un 2004.gadā viņš uzticēja S.S. veikt nekustamā

īpašuma pirkšanas darījumus Latvijā un tādēļ veica divus vai, iespējams,

vairākus, elektroniskus naudas pārskaitījumus, katru aptuveni 7000 līdz

8000 Anglijas mārciņu (GPB) apmērā no sava konta Anglijā uz pieteicēja

kontu Latvijā. Vienlaikus liecinieks norādīja, ka viņš uzglabāja savā garāžā

S.S. pirktās laivas, bet par darījumiem ar laivām neko nezina.

Apgabaltiesa konstatē, ka no Audita pārskata pielikumā esošā S.S.

konta, kas atrodas AS „Hansabanka”, pārskata par periodu no 2002.gada

1.janvāra līdz 2004.gada 31.decembrim redzams, ka J.J.G. pārskaitījumi

pieteicēja kontā saņemti 2003.gada 29.jūlijā un 24.novembrī, 2004.gada 7.,

15. un 20.aprīlī, 2004.gada 27.maijā, pārskaitījumu summas ir dažādas

(lietas 2.sējuma 95.-102.lapa).

Ne liecinieks, ne pieteicējs neapstrīdēja faktu, ka summas tika

pārskaitītas un ka tās norādītas pareizi. Līdz ar to arī apgabaltiesai nav

pamata apšaubīt, ka VID veiktajos aprēķinos summas, ko pieteicējs

saņēmis no J.J.G. un kas norādītas bankas kontā, ir pareizas. Izskatāmajā

gadījumā liecinieks J.J.G. papildus apliecināja faktu, ka pieteicējs 2003. un

2004.gadā veica darījumus ar nekustamo īpašumu.

[12.1.3] Pieteicējs tiesas sēdē norādīja, ka ievērojamus naudas

līdzekļus ieguvis no ārvalstīs iepirktu laivu pārdošanas.

Apgabaltiesa minētajam apstāklim pierādījumus neguva, jo no Ceļu

satiksmes drošības direkcijas 2009.gada 11.septembra izziņas Nr.11-

80/3568 (lietas 1.sējuma 171.-172.lapa) izriet, ka pieteicēja īpašumā no

2001.gada 4.oktobra līdz 2004.gada 30.decembrim ir bijusi viena

1985.gada izlaiduma motorlaiva „Fletcher”. Liecinieks J.J.G. nekādas

ziņas par pieteicēja darījumiem ar laivām nevarēja sniegt, vien norādīja, ka

laivas glabājis savā noliktavā. Atbilstoši Latvijas Kuģu reģistra 2009.gada

10.septembra izziņai Nr.14-12/167 (lietas 1.sējuma 174.lapa), pieteicējam

īpašumā nav bijuši reģistrēti kuģošanas līdzekļi. Pieteicējs neiesniedza

nekādus muitas dokumentus, kas apliecinātu faktu, ka ieveda laivas

(kuģošanas līdzekļus) Latvijā, kā arī nenorādīja nekādas konkrētas ziņas,

kur un par kādu periodu šādas ziņas iegūstamas.

Tādējādi pieteicēja apgalvojumu patiesumam nav iesniegti un iegūti

pierādījumi.

[12.1.4] Apgabaltiesai netika iesniegti un apgabaltiesa neieguva

pierādījumus pieteicēja apgalvojumam, ka no 17 gadu vecuma viņš

nodarbojās ar automašīnu tirdzniecību un tādējādi guva ievērojamus

ienākumus.

No Ceļu satiksmes drošības direkcijas 2009.gada 11.septembra izziņas

Nr.11-80/3568 redzams, ka laika periodā no 1993.gada 12.augusta, kad

pieteicējam reģistrēta pirmā automašīna Opel Kadet, kas joprojām ir viņa

īpašumā, uz pieteicēja vārda līdz 2006.gadam bijušas reģistrētas vēl 9

automašīnas: divas - 1994.gadā, divas – 1995.gadā; trīs – 1996.gadā; viena

– 1997.gadā un viena – 2004.gadā. Attiecīgi automašīnas pārreģistrētas

citām personām: divas - 1994.gadā, viena – 1995.gadā; četras – 1996.gadā;

viena – 1997.gadā un viena – 2006.gadā, turklāt tikai trīs automašīnas -

viena 1994., viena 1995.gadā un viena 1997.gadā - pārreģistrēta tajā pašā

dienā vai mēnesī, kad tā reģistrēta uz pieteicēja vārda.

Ņemot vērā minēto, apgabaltiesa secina, ka, iespējams, laika periodā

no 1994. līdz 1997.gadam pieteicējs, pārdodot automašīnas, guva zināmus

ienākumus. Taču, ņemot vērā, ka pārdots neliels skaits automašīnu,

apgabaltiesas ieskatā nav pamata uzskatīt, ka automašīnu pārdošanas

rezultātā viņam radās uzkrājumi, par kuriem ir strīds konkrētajā lietā.

Turklāt nekādus pierādījumus par iegūtām summām no automašīnu

pārdošanas pieteicējs nav iesniedzis.

[12.1.5] VID audita laikā konstatēja un no pieteicēja bankas konta

izrakstiem izriet, ka 2004.gadā R.F. pieteicējam vairākos naudas

pārskaitījumos kopā pārskaitīja 31640 latus. Minētos faktus pieteicējs

neapstrīd.

Liecinieka R.F. liecībās, kas tika sniegtas 2009.gada 19.augusta tiesas

sēdē (sk. tiesas sēdes protokolu lietas 1.sējuma 162.-164.lapā) apstiprināja

faktu, ka kopumā S.S. 2003. un 2004.gadā aizdevis 31640 latus nekustamā

īpašuma iegādei. Tas atbilst pieteicēja rakstveida paskaidrojumos VID

2005.gada 20.aprīlī (lietas 2.sējuma 90.lapa) un R.F. 2005.gada 7.oktobra

paskaidrojumos VID (lietas 2.sējuma 189.lapa) norādītajam.

Vienlaikus apgabaltiesa konstatē, ka R.F. ne VID, ne arī tiesai nav

uzrādījis S.S. parādzīmes, par kuru esamību norādīja gan paskaidrojumos

VID, gan liecībās tiesā. Apgabaltiesa kritiski vērtē liecību, ka viss minētais

S.S. parāds nav atdots, jo rakstveida paskaidrojumos VID R.F. norādīja, ka

parāda atdošanas termiņš ir 2005.gads un ka 2004.gadā atdoti 660 lati.

Taču izskatāmajā gadījumā šim apstāklim nav būtiskas nozīmes, jo VID

pieteicējam apliekamos ienākumus noteica pēc bankas kontu kustības

metodes.

[12.1.6] Apgabaltiesa par nepamatotu atzīst pieteicēja atsaukšanos uz

Civillikuma tiesību normām, jo saskaņā ar likumu „Par atjaunotās Latvijas

Republikas 1937.gada Civillikuma saistību tiesību daļas spēkā stāšanās

laiku un kārtību” Civillikuma saistību tiesību daļa stājās spēkā ar 1993.gada

1.martu.

Pieteicējs apelācijas sūdzībā un paskaidrojumos tiesai norādīja, ka

naudas dāvinājumu no vecātēva D.S. deviņdesmito gadu sākumā saņēma

viņa māte B.S., kura pēc tam 1994.gadā, kad pieteicējs sasniedza

pilngadību, naudu izsniedza viņam.

Latvijas PSR Civilkodeksa tiesību normas noteica, ka pilsoņu

savstarpējie darījumi par summu, kas pārsniedz 100 rubļus slēdzami

rakstveidā (44.pants). Turklāt atbilstoši Latvijas PSR Civilkodeksa

275.panta pirmajai daļai dāvinājuma līgumam par summu, kas pārsniedz

500 rubļus, un valūtas vērtību dāvinājuma līgumam, kas pārsniedz 50

rubļus, bija nepieciešama notariāla apliecināšana. Ņemot vērā pieteicēja

norādīto B.S. dāvinājumā saņemto naudas summu (50000 latus), ir pamats

secināt, ka šāda apjoma dāvinājumam bija jābūt noformētam vismaz

rakstveidā vai pat notariāli apliecinātam.

[13].Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta pirmā daļa

neierobežo VID tiesības iegūt informāciju, vēl jo vairāk 2003.gads un

2004.gads atbilst tam termiņam, par kuru VID bija tiesīgs veikt auditu

2006.gadā. Kā jau apgabaltiesa norādīja iepriekš, pieteicējam bija jāpierāda

ienākumu izcelsme. Lai gan in dubio pro reo (šaubu gadījumā par labu

apsūdzētajam) princips saskaņā ar Eiropas Cilvēka tiesību un brīvību

aizsardzības konvencijas 6.pantu attiecas uz VID uzlikto soda naudu, tomēr

šis princips nav absolūti piemērojams attiecībā un nodokļa aprēķināšanu,

bet darbojas gadījumā, ja VID administratīvajā aktā norādītajiem

apstākļiem nav faktiska pamatojuma. Apgabaltiesa atzīst, ka izskatāmajā

lietā šāds pārkāpums – pamatojuma neesamība no VID puses nepastāv.

[14] Apgabaltiesa, izvērtējusi pieteicēja pārkāpuma raksturu, atzīst, ka

VID piemērotā soda nauda par pārkāpumiem nodokļu jomā ir samērīga.

[15] Prasījumu par morālā kaitējuma atlīdzināšanu pieteicējs pamatojis

ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 9. un

14.pantu un norādījis, ka viņam radies smags morālais kaitējums, jo VID

darbinieki uzlikuši pienākumu sniegt ziņas, kuras nevar tikt prasītas un

pārbaudītas, pamatojoties uz likuma normām.

Apgabaltiesa turpmāk norādīto apsvērumu dēļ šo pieteicēja argumentu

uzskata par nepamatotu.

[15.1] Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas

likuma 9.pants noteic, ka morālais kaitējums šā likuma izpratnē ir fiziskās

persona ciešanas, kuras tai izraisījis būtisks šīs personas tiesību vai ar

likuma aizsargāto interešu prettiesisks aizskārums. Šā likuma 11.panta trešā

daļa noteic, ka morālā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats uzskatāms

par pierādītu, ja ir pierādīts fiziskās personas tiesību vai ar likumu

aizsargāto interešu aizskārums. Atbilstoši minētā likuma 6.panta pirmajai

daļai tiesības uz zaudējuma atlīdzinājumu rodas, ja starp iestādes

prettiesisko rīcību un cietušajam nodarīto zaudējumu pastāv tieša

cēloņsakarība – objektīva saikne starp iestādes rīcību un tās radītajām laika

ziņā sekojošām zaudējumu nodarošām sekām, proti, minētā rīcība rada un

nosaka šo seku iestāšanās reālu iespēju un ir galvenais faktors, kas

nenovēršami radījis šīs sekas.

Senāts ir atzinis, ka, izlemjot jautājumu par morālā kaitējuma

atlīdzināšanu, tiesai, lai noteiktu tiesības uz atlīdzinājumu, jākonstatē tieša

cēloņsakarība starp iestādes prettiesisko rīcību un cietušajam nodarīto

kaitējumu, tas ir jākonstatē objektīva saikne starp iestādes rīcību un tās

radītajām laika ziņā sekojošām kaitējumu radošām sekām. Proti, jākonstatē,

ka minētā rīcība rada un nosaka šo seku iestāšanās reālu iespēju un ir

galvenais faktors, kas nenovēršami radījis šīs sekas (sk. Senāta 2006.gada

17.janvāra spriedumu lietā Nr.SKA-8).

[15.2] Saskaņā ar likuma „Par Valsts ieņēmumu dienestu” 10.panta

pirmās daļas noteikumiem visiem ierēdņiem, pildot dienesta pienākumus

nodokļu administrēšanā, ir tiesības izdarīt nodokļu aprēķinu un nodokļu

maksājumu revīziju (auditu), pārbaudīt juridisko un fizisko personu

grāmatvedību un tās pamatdokumentus, citus ar aprēķiniem un budžeta

maksājumiem saistītos dokumentus, saņemt nepieciešamos paskaidrojumus

un izziņas; pieprasīt uzrādīt dokumentu oriģinālus un saņemt no

komersantiem, iestādēm, organizācijām, pašvaldībām, finanšu iestādēm un

kredītiestādēm dokumentu norakstus ar nodokli apliekamā objekta

(ienākumu) uzskaitei un reģistrācijai vai nodokļu un nodevu pārbaudei, kā

arī saņemt no fiziskajām personām nepieciešamās izziņas un dokumentu

norakstus, kas liecina par pārbaudāmās juridiskās vai fiziskās personas

nodokļu saistībām un maksājumiem, mantu un ienākumiem, kā arī pieprasīt

un saņemt attiecīgus paskaidrojumus.

Tādējādi VID ierēdņu rīcība, pieprasot no pieteicēja ziņas par viņa

ienākumiem un izdevumiem un tos apliecinošus pierādījumus, nav

vērtējama kā darbības, kas varētu pieteicējam pati par sevi nodarīt morālo

kaitējumu, jo tā ir saistāma arī ar personas pienākumu ziņot nodokļu

administrācijai par saviem ienākumiem un pamatot aprēķināmo nodokļu

apmēru ar dokumentiem. VID tiesiski un pamatoti ir pieprasījis pieteicējam

sniegt ziņas par papildu deklarācijā norādīto skaidras naudas uzkrājumu un

tā izcelsmi. Turklāt pieteicējs nav norādījis, kādas nelabvēlīgas sekas

viņam iestājušās minēto VID amatpersonu darbību rezultātā.

[16] Pie šādiem apstākļiem apgabaltiesa uzskata, ka pieteicēja

pieteikums ir noraidāms pilnībā, bet Lēmums ir atzīstams par tiesisku un

nav atceļams.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu,

Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda:

atzīt par nepamatotu un noraidīt S.S. pieteikumu par Valsts ieņēmumu

dienesta 2006.gada 21.augusta lēmuma Nr.19/22045 atcelšanu un morālā

kaitējuma atlīdzināšanu 3000 latu apmērā atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamentā 30 dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot

kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja S.Gintere

Tiesneses L.Slica

V.Zommere