Court partially allowed landlord's claim for overdue rent and interest but dismissed the claim for a specific penalty amount.

ECLI:LV:RAT:2018:0419.C32306515.2.S

Lieta Nr.C32306515

Nr.CA-0348-18/17

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2018.gada 19.aprīlī

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:

tiesnese referente Gunta Freimane,

tiesnese Mairita Šķendere,

tiesnese Madara Ābele,

ar tiesas sēdes sekretāri Kristīni Šumeiko,

piedaloties prasītājas SIA „Rīgas namu pārvaldnieks” pārstāvim /pers. A/,

izskatīja atklātā tiesas sēdē civillietu SIA „Rīgas namu pārvaldnieks” prasībā pret /pers. B/, /pers. C/ un /pers. D/ par dzīvojamās telpas īres līguma

izbeigšanu, izlikšanu no dzīvojamās telpas un parāda piedziņu sakarā ar SIA „Rīgas namu pārvaldnieks” apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Ziemeļu

rajona tiesas 2017.gada 22.maija spriedumu.

Aprakstošā daļa

SIA „Rīgas namu pārvaldnieks” (turpmāk - prasītāja) 2015.gada 18.augustā Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesā cēla prasību pret /pers. B/,

/pers. C/ un /pers. D/ par dzīvojamās telpas īres līguma izbeigšanu, izlikšanu no dzīvojamās telpas un parāda piedziņu.

Prasības pieteikumā norādīti šādi apstākļi un prasības pamatojums.

Prasītāja un atbildētāja /pers. B/ tēvs /pers. E/ 1977.gada 18.augustā noslēdza dzīvojamās telpas īres līgumu par dzīvokļa /adrese/ īri,

savukārt /pers. B/ tika piešķirtas minētā dzīvokļa lietošanas tiesības un viņš kā īrnieka ģimenes loceklis ierakstīts īres līgumā.

Starp prasītāju un atbildētāju /pers. B/ 2013.gada 21.novembrī noslēgts dzīvojamās telpas īres līgums par dzīvokļa /adrese/ īri, bet

atbildētājiem /pers. C/ kā ģimenes loceklim un /pers. D/ kā citai personai piešķirtas dzīvokļa lietošanas tiesības.

Prasītāja apsaimnieko dzīvojamo māju /adrese/, un atbilstoši apsaimniekošanas līgumam savas saistības pret atbildētāju /pers. B/ ir izpildījusi,

taču viņš nav pilnā apmērā samaksājis par īri, apsaimniekošanu un komunālajiem pakalpojumiem.

Atbildētājam/pers. B/ īres maksa noteikta saskaņā ar Rīgas domes 2011.gada 29.marta lēmumu Nr.2850 „Par Rīgas pilsētas pašvaldības

īpašumā vai valdījumā esošo dzīvojamo telpu īres maksas noteikšanas kārtību”. Līgumsodu prasītāja ir samazinājusi līdz 10% no pamatparāda apmēra un

tas aprēķināts par laika posmu no 2007.gada septembra līdz 2015.gada 30.jūlijam.

Atbildētāja/pers. B/ parāds par īri un komunālajiem pakalpojumiem ir 7055,23 EUR, ko veido pamatparāds 6240,71 EUR par laika posmu

no 2007.gada septembra līdz 2015.gada 30.jūlijam, līgumsods 624,07 EUR par laika posmu no 2007.gada septembra līdz 2015.gada 30.jūlijam un

likumiskie procenti 190,45 EUR par laika posmu no 2007.gada septembra līdz 2015.gada 30.jūlijam.

Atbildētājiem 2015.gada 29.janvārī nosūtīts pirmstiesas brīdinājums un tā kā atbildētāji to nesaņēma, tad 2015.gada 14.maijā brīdinājums

publicēts laikrakstā „Latvijas Vēstnesis”.

Prasības pieteikumā lūgts izbeigt 2013.gada 21.novembra dzīvojamās telpas īres līgumu, izlikt atbildētāju kopā ar viņa ģimenes locekļiem un

citām personām bez citas dzīvojamās telpas ierādīšanas; piedzīt no atbildētāja /pers. B/ pamatparādu 6240,71 EUR, līgumsodu 624,07 EUR, likumiskos

procentus 190,45 EUR un tiesas izdevumus, kā arī noteikt prasītājai tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei saņemt likumiskos 6% gadā no

pamatparāda summas.

Prasība pamatota ar likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 9., 10., 11., 28. 2 pantu, likuma „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”

50.panta septīto daļu, Civillikuma 1587.,1651.pantu, 1652.panta trešo daļu., 1662., 1716., 1765., 1779., 1828.pantu.

Par prasības pieteikumu saņemti atbildētāja /pers. B/ paskaidrojumi, kuros norādīts, ka prasību neatzīst šādu iemeslu dēļ.

Atbildētāja/pers. D/ no 2014.gada 6.februāra /adrese/, nav deklarēta, līdz ar to viņai nav tiesības uz šo dzīvokli, bet prasītāja rēķinos turpina

iekļaut pakalpojumus, attiecinot tos arī uz /pers. D/.

Tāpat starp pusēm ir strīds par parāda apmēru, jo dzīvoklī jau vairāk kā gadu nav aukstais un siltais ūdens, tādējādi nevar ik mēnesi patērēt

65 m3 ūdeni. Līdz ar to rēķinos nepamatoti iekļauta pozīcija par ūdensapgādi un kanalizāciju.

2016.gada 12.septembrī tiesā iesniedza pieteikumu par prasības summas pieaugumu, kurā lūgts piedzīt no /pers. B/ pamatparādu 9273,36

EUR par laika posmu no 2007.gada 1.septembra līdz 2016.gada 9.septembrim, līgumsodu 927,33 EUR par laika posmu no 2007.gada 1.septembra līdz

2014.gada 31.decembrim, likumiskos procentus 709,99 EUR par laika posmu no 2015.gada 1.janvāra līdz 2016.gada 9.septembrim un tiesas

izdevumus.

Ar Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2017.gada 22.maija spriedumu prasība apmierināta daļēji. Tiesa nosprieda izbeigt 2013.gada

21.novembra dzīvojamo telpu īres līgumu Nr.6-25/9149 un izlikt /pers. B/ un /pers. D/ kopā ar nepilngadīgo /pers. C/, no dzīvojamās telpas /adrese/,

bez citas dzīvojamās telpas ierādīšanas; piedzīt no /pers. B/ par labu prasītājai parādu par īri un komunālajiem pakalpojumiem 9273,36 EUR par laika

posmu no 2007.gada 1.janvāra līdz 2016.gada 9.septembrim, līgumsodu 262,24 EUR par laika posmu no 2013.gada 21.novembra līdz 2014.gada

31.decembrim, likumiskos nokavējuma procentus 709,99 EUR no 2015.gada 1.janvāra līdz 2016.gada 9.septembrim un tiesas izdevumus 593,29 EUR,

kopā 10 838,88 EUR; atzīt prasītājai tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei saņemt no /pers. B/ likumiskos 6% procentus no pamatparāda; piedzīt no

atbildētājas /pers. D/ par labu prasītājai tiesas izdevumus 77,17 EUR; prasību daļā par līgumsoda 665,09 EUR piedziņu noraidīt; piedzīt no /pers. B/ un

/pers. D/ valsts ienākumos ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumu 12,01 EUR no katra.

Spriedums pamatots ar tālāk norādītajiem motīviem.

Konstatēts, ka atbildētājs /pers. B/ dzīvokli /adrese/ lieto no 1977.gada 8.septembra, sākotnēji, pamatojoties uz 1977.gada 18.augusta

dzīvojamās telpas īres līgumu kā tēva /pers. E/ ģimenes loceklis, vēlāk kā īrnieks saskaņā ar 2013.gada 21.novembra dzīvojamās telpas īres līgumu, kas

noslēgts starp prasītāju un atbildētāju /pers. B/, pamatojoties uz Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Dzīvokļu pārvaldes 2013.gada 1.marta

rekomendāciju par dzīvokļa /adrese/ izīrēšanu.

No Rīgas domes dzīvojamo telpu izīrēšanas komisijas 2013.gada 7.februāra sēdes protokola Nr.86 izraksta izriet, ka dzīvokļa lietošanas

tiesības kā ģimenes loceklim ir atbildētāja /pers. B/ nepilngadīgajam dēlam /pers. C/, bet atbildētāja /pers. D/ īres līgumā iekļauta kā cita persona uz laiku

līdz 2014.gada 6.februārim.

No 2016.gada 17.augusta rēķina un piedzenamās summas aprēķina izriet, ka atbildētājs par īri un saņemtajiem komunālajiem pakalpojumiem

pilnā apmērā nav norēķinājies no 2007.gada 1.septembra līdz 2016.gada 9.septembrim, līdz ar to parāds ir 9273,36 EUR. Par samaksas nokavējumu

prasītāja no 2007.gada 1.septembra līdz 2014.gada 31.decembrim aprēķinājusi līgumsodu 927,33 EUR, bet no 2015.gada 1.janvāra līdz 2016.gada

9.septembrim aprēķināti likumiskie nokavējuma procenti 709,99 EUR.

Saskaņā ar likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 2.panta pirmo daļu dzīvojamās telpas īre ir dzīvojamās telpas lietošanas tiesību nodošana citai

personai par maksu. Saskaņā ar likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 12.panta pirmo un otro daļu dzīvojamās telpas īres maksa maksājama dzīvojamās

telpas īres līgumā noteiktajos termiņos. Maksa par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvojamās telpas lietošanu, maksājama normatīvajos aktos vai

dzīvojamās telpas īres līgumā noteiktajos termiņos un kārtībā. Minēto normu redakcija vairākkārt grozīta, taču vienmēr paredzot īrnieka pienākumu veikt

maksājumus saskaņā ar īres līgumu.

Likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 10.panta otrajā daļā noteikts, ka īrnieka ģimenes locekļiem ir tādas pašas tiesības un pienākumi kā īrniekam.

Pilngadīgajiem ģimenes locekļiem kopā ar īrnieku ir solidāra mantiskā atbildība par dzīvojamās telpas īres līguma saistībām.

Ņemot vērā minēto, tiesa atzina, ka atbildētājam /pers. B/ ir pienākums maksāt par īri un komunālajiem pakalpojumiem Rīgas domes

noteiktajā apmērā, jo saskaņā ar likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 11. 1 pantu pašvaldībām piederošo dzīvojamo telpu īres maksu nosaka attiecīgās

pašvaldības dome vai tās pilnvarota institūcija pašvaldības domes noteiktajā kārtībā.

Tiesa atzina, ka atbildētājam /pers. B/ ir pienākums samaksāt īres un saņemto pakalpojumu parādu no 2007.gada 1.septembra līdz

2013.gada 20.novembrim kā īrnieka ģimenes loceklim saskaņā ar 1977.gada 18.augusta dzīvojamo telpu īres līgumu un kā īrniekam saskaņā ar

2013.gada 21.novembra dzīvojamo telpu īres līgumu no 2013.gada 21.novembra līdz 2016.gada 9.septembrim.

Atbildētājs saskaņā ar Civilprocesa likuma 93.panta pirmo daļu nav iesniedzis pierādījumus, kas apstiprinātu faktu, ka viņš nav saņēmis

pakalpojumus, kas saistīti ar aukstā un karstā ūdens piegādi, līdz ar to tiesai nebija pamata apšaubīt prasītājas iesniegto īres un sniegto pakalpojumu

parāda apmēru un aprēķinu.

Saskaņā ar Civillikuma 1838.pantu, ka samaksa izdarīta, jāpierāda tam, kas to apgalvo.

Atbildētājs nav pierādījis, ka viņš līgumā noteiktajā kārtībā un laikā būtu veicis īres maksas maksājumus un norēķinājies par saņemtajiem

pakalpojumiem. No piedzenamās summas aprēķina izriet, ka parāds veidojies no 2007.gada septembra, taču atbildētājs no 2007.gada septembra līdz

2012.gada septembrim maksājumus veicis tikai daļēji, bet no 2012.gada oktobra maksājumus nav veicis, līdz ar to uz prasības celšanas dienu parāds

vairākkārt pārsniedz trīs mēnešu īres maksas un pakalpojumu parāda apmēru. Līdz ar to tiesai nebija pamata apšaubīt faktu, ka par laika posmu no

2007.gada 1.septembra līdz 2016.gada 9.septembrim atbildētājam par īri un saņemtajiem pakalpojumiem ir parāds 9273,36 EUR apmērā.

Ņemot vērā minēto, no atbildētāja /pers. B/ prasītājas labā piedzīts parāds par īri un komunālajiem pakalpojumiem 9273,36 EUR.

Saskaņā ar likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 28.2 panta pirmās daļas 1. un 2.punktu izīrētājs var izbeigt dzīvojamās telpas īres līgumu, izliekot

īrnieku kopā ar viņa ģimenes locekļiem un citām personām bez citas dzīvojamās telpas ierādīšanas, ja īrnieks vairāk nekā trīs mēnešus nemaksā:

dzīvojamās telpas īres maksu, lai gan viņam bija nodrošināta iespēja lietot dzīvojamo telpu saskaņā ar dzīvojamās telpas īres līgumu un normatīvajiem

aktiem; par pamatpakalpojumiem, lai gan viņam bija nodrošināta iespēja izmantot pamatpakalpojumus saskaņā ar dzīvojamās telpas īres līgumu un

normatīvajiem aktiem. Savukārt minētā likuma 28.2 panta otrajā daļā noteikts, ka izīrētājam pirms prasības celšanas tiesā vismaz mēnesi iepriekš

rakstveidā jābrīdina īrnieks par dzīvojamās telpas īres līguma izbeigšanu. Gadījumos, kad izīrētājam nav zināma īrnieka atrašanās vieta, prasību tiesā var

celt, ja mēnesi iepriekš oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis” ir publicēts brīdinājums.

Ar lietas materiāliem apstiprinās, ka samaksa par dzīvokļa īri un pakalpojumiem nav veikta ilgstoši un parāds pārsniedz trīs mēnešu

maksājumu apmēru.

Atbildētājiem 2015.gada 29.janvārī nosūtīts pirmstiesas brīdinājums par īres un komunālo pakalpojumu parādu un atbildētāji brīdināti par

prasības par dzīvojamo telpu īres līguma izbeigšanu un izlikšanu celšanu parāda nesamaksas gadījumā. Pirmstiesas brīdinājums publicēts arī 2015.gada

14.maija oficiālā izdevuma “Latvijas Vēstnesis” laidienā Nr.93.

Līdz ar to tiesa atzina, ka prasītāja, ceļot prasību, ir ievērojusi likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 28.2 otrās daļas prasības, tāpēc ir pamats

izbeigt 2013.gada 21.novembra dzīvojamās telpas īres līgumu, izliekot atbildētājus un nepilngadīgo /pers. C/ no dzīvojamās telpas /adrese/, bez citas

dzīvojamās telpas ierādīšanas.

Likuma “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma saistību tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību”

21.pantā noteikts, ka līgumiem, kuri noslēgti līdz 2013.gada 31.decembrim un kuros ietverts pienākums maksāt līgumsodu, ja šo līgumu darbība turpinās

pēc 2014.gada 1.janvāra un līdz 2014.gada 31.decembrim par tiem nav celta prasība tiesā, ar 2015.gada 1.janvāri piemērojami grozījumi Civillikuma

1716., 1717., 1722.pantā par līgumsoda noteikumiem un grozījumi Civillikuma 1843.pantā par parāda samaksas kārtību.

Tā kā 2013.gada 21.novembra dzīvojamo telpu īres līguma darbība turpinās pēc 2014.gada 1.janvāra un prasība par parāda piedziņu celta

2015.gada 18.augustā, tad šajā gadījumā piemērojami grozījumi Civillikuma 1716., 1717., 1722.pantā par līgumsoda noteikumiem un grozījumi

Civillikuma 1843.pantā par parāda samaksas kārtību.

Civillikuma 1716.panta pirmajā daļā noteikts, ka līgumsods ir pametums, ko kāda persona uzņemas ciest sakarā ar savu saistību neizpildi

vispār, nepienācīgu izpildi vai neizpildīšanu īstā laikā (termiņā). Šā panta trešajā daļā noteikts, ka līgumsods par saistību nepienācīgu izpildi vai

neizpildīšanu īstā laikā (termiņā) var tikt noteikts pieaugošs, taču kopumā ne vairāk par 10 procentiem no pamatparāda vai galvenās saistības apmēra.

Saskaņā ar Civillikuma 1717.pantu līgumsoda apmēru noteic līdzēji, un tas nav aprobežots ar zaudējumu lielumu, kādi paredzami no līguma

neizpildīšanas, taču tam jābūt samērīgam un atbilstošam godīgai darījuma praksei. Civillikuma 1720.panta 2.punktā noteikts, ka kreditors var prasīt kā

līgumsodu, tā arī līguma izpildīšanu, ja līgumsods bijis norunāts ne tik daudz par neizpildīšanu vispār, kā par neizpildīšanu īstā laikā.

2013.gada 21.novembra dzīvojamo telpu īres līguma 2.5.punktā noteikts, ka maksas par īri, kā arī komunālo maksājumu kavējumu gadījumā

īrnieks maksā līgumsodu 0,1% apmērā no kopējās parāda summas par katru nokavēto dienu.

Prasītāja aprēķinājusi līgumsodu par laika posmu no 2007.gada 1.septembra līdz 2014.gada 31.decembrim, lūdzot piedzīt līgumsodu 927,33

EUR apmērā, kas ir 10% no pamatparāda, kāds tas ir uz 2016.gada 9.septembri.

Saskaņā ar judikatūru tiesai jāpārbauda līgumsoda maksāšanas pienākums un līgumsoda apmērs Patērētāju tiesību aizsardzības likuma

kontekstā neatkarīgi no tā, vai patērētājs uz šādiem apsvērumiem norāda vai nenorāda. Augstākā tiesa atzinusi, ka tiesām, izskatot pret patērētajiem

celtās prasības par līgumsoda piedziņu, jāņem vērā parādnieka kā patērētāja īpašais statuss un tiesību aktos ietvertais tiesību aizsardzības regulējums (sk.

Augstākās tiesas 2015.gada 16.oktobra spriedumu lietā Nr.C32246711; Augstākās tiesas 2011.gada 31.augusta spriedumu lietā Nr.SKC-221).

Atzīts, ka prasītājai ir tiesības prasīt līgumsodu par saistību izpildes nokavējumu no 2013.gada 21.novembra līdz 2014.gada 31.decembrim,

kas noteiktas gan Civillikumā, gan pušu noslēgtajā 2013.gada 21.novembra īres līgumā.

Tiesa uzskatīja, ka prasītājai nav tiesību prasīt līgumsodu par samaksas nokavējumu no 2007.gada 1.septembra līdz 2013.gada

20.novembrim, jo 1977.gada 18.augusta dzīvojamo telpu īres līgumā, pamatojoties uz kuru šajā laikā atbildētājs lietoja dzīvokli, puses par samaksas

nokavējumu līgumsodu nebija pielīgušas.

No aprēķina izriet, ka atbildētāja parāds par īri un saņemtajiem pakalpojumiem no 2013.gada 21.novembra līdz 2014.gada 31.decembrim ir

2622,39 EUR, bet līgumsods par minēto posmu ir 476,62 EUR.

Atbilstoši Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 1.panta pirmās daļas 3. un 4.punktam atbildētājs šajās līgumiskajās attiecībās uzskatāms par

patērētāju, bet prasītāja kā kreditors - par pakalpojumu sniedzēju. Minētā likuma 5.pants paredz pakalpojumu sniedzējiem pienākumu līgumu noslēgšanā

ievērot pušu tiesiskās vienlīdzības principu, bet saskaņā ar 5.panta otrās daļas 5.punktu līguma noteikumi ir pretrunā ar pušu tiesiskās vienlīdzības

principu, ja tie patērētāju nostāda neizdevīgā stāvoklī un ir pretrunā labticīguma prasībām. Savukārt Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta trešās

daļas 4.punkts liedz prasītājam kā pakalpojumu sniedzējam piemērot neproporcionāli lielu līgumsodu, tādējādi ir pretrunā labas ticības principam.

Līgumsoda samērīgums jāvērtē saskaņā ar taisnīguma principu, kas nozīmē, ka tiesai ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums nolīgto līgumsodu

samazināt, ja tas atzīstams par nesamērīgu.

Prasītāja uz papildu zaudējumiem, ko tai radījusi parāda savlaicīga nesamaksāšana, nav norādījusi.

Tā kā īres līgumā pielīgts līgumsods 0,1% dienā, kas var augt līdz bezgalībai, tad tiesa uzskatīja, ka šāds līguma noteikums uzliek patērētājam,

kurš nepilda līgumsaistības, neproporcionāli lielu līgumsodu.

Tiesa ņēma vērā, ka likumdevējs ar 2014.gada 1.janvāri līgumsodu par saistību nepienācīgu izpildi vai neizpildīšanu īstā laikā aprobežojis ar

10% no pamatparāda vai galvenās saistības apmēra (Civillikuma 1716.pants). Arī Civillikuma 1724.1 pantā noteikts, ka tiesa samazina pieprasīto

līgumsodu līdz saprātīgam apmēram, ja tas ir pārmērīgs, salīdzinot ar neizpildīšanas vai nepienācīgas izpildīšanas radīto zaudējumu vai ņemot vērā citus

apstākļus.

Tādējādi tiesa atzina, ka no atbildētāja prasītājas labā piedzenams līgumsods par laika posmu no 2013.gada 21.novembra līdz 2014.gada

31.decembrim 262,24 EUR, kas ir 10 % no pamatparāda, kāds tas bija par laiku no 2013.gada 1.decembra līdz 2014.gada 31.decembrim, savukārt

prasība daļā par līgumsoda 665,09 EUR piedziņu noraidāma.

Civillikuma 1765.panta pirmajā daļā noteikts, ka procentu apmērs cieši jānosaka aktā vai darījumā. Ja tas nav darīts, kā arī tajā gadījumā, ja

likums nosaka aprēķināt likumiskos procentus, tas ir, seši procenti no simta gadā.

No rēķina un piedzenamās summas aprēķina izriet, ka prasītāja aprēķinājusi likumiskos procentus 709,99 EUR par laiku no 2015.gada

1.janvāra līdz 2016.gada 9.septembrim.

Tiesa atzina, ka prasītāja pamatoti aprēķinājusi likumiskos procentus, jo atbildētājs pielaidis saistību izpildes nokavējumu, bet pamatotus

iebildumus pret nokavējuma procentu aprēķinu nav iesniedzis, kā arī nav iesniedzis pierādījumus par nokavējuma procentu samaksu. Tādējādi no

atbildētāja prasītājas labā piedzīti likumiskie nokavējuma procenti 709,99 EUR par laiku no 2015.gada 1.janvāra līdz 2016.gada 9.septembrim.

No atbildētāja /pers. B/ prasītājas labā piedzīta valsts nodeva 587,81 EUR proporcionāli apmierināto prasījumu apmēram un ar lietas

izskatīšanu saistītie izdevumi 5,48 EUR, savukārt no atbildētājas /pers. D/ piedzīta valsts nodeva 71,69 EUR proporcionāli apmierināto prasījumu

apmēram un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 5,48 EUR.

Prasītāja samaksāja ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 10,96 EUR, līdz ar to izdevumi, kas nav apmaksāti, ir 24,01 EUR, kas piedzīti

valsts ienākumos no atbildētājiem līdzīgās daļās.

Par šo spriedumu prasītāja iesniedza apelācijas sūdzība, kurā norādīts, ka Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2017.gada 22.maija spriedumu

pārsūdz daļā, ar kuru noraidīta prasība par līgumsoda 665,09 EUR un tiesāšanās izdevumu piedziņu, un lūgts atcelt spriedumu daļā par līgumsoda

piedziņas noraidīšanu.

Apelācijas sūdzībā norādīti šādi argumenti.

Parakstot dzīvojamo telpu īres līgumu 1977.gada 18.augustā un 2013.gada 21.novembrī, atbildētājs /pers. B/ uzņēmās saistību maksāt

līgumsodu 0,1% apmērā no kopējās parāda summas par katru nokavēto dienu (2.5.punkts).

Tā kā atbildētājam nebija liegta iespēja apspriest dzīvojamās telpas īres līguma noteikumus (līgumsoda apmēru), tad nepamatots ir tiesas

secinājums, ka puses noslēgušas dzīvojamās telpas īres līgumu, kas nav apspriests.

Tāpat tiesa nepamatoti atzina, ka prasība daļā par līgumsoda piedziņu apmierināma daļēji, līgumsodu nosakot mazāku nekā 10% apmērā no

pamatparāda summas.

Tiesa nav ievērojusi Civilprocesa likumā noteikto vienlīdzības un sacīkstes principu, jo vērtēja līgumsoda apmēru, kas aprēķināts 10% apmērā

no pamatparāda apmēra.

Atbilstoši Augstākās tiesas 2007.gada 19.aprīļa spriedumā lietā Nr.SKA-141 norādītajam patērētāju tiesību aizsardzības tiesiskā regulējuma

mērķis ir dot patērētājam kā līguma vājākajai pusei papildu aizsardzību pret otras līguma puses faktiskajām iespējām noteikt netaisnīgus līguma

noteikumus vai pret citiem no pušu nevienlīdzības izrietošiem faktoriem. Tās ir imperatīvas publisko tiesību normas un Patērētāju tiesību aizsardzības

centram saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normām ir noteikta kompetence prasīt no pakalpojuma sniedzēja vai preces pārdevēja šo

publisko tiesību normu ievērošanu.

Tiesa, uzņemoties atbildētāja aizstāvja funkcijas un izspriežot jautājumu, kuru atbildētājs nav apstrīdējis, t.i., par īres līguma nosacījumiem,

patērētāja tiesībām un līgumsoda apmēru, nav ievērojusi vienlīdzības principu attiecībā pret trešajām personām - dzīvokļa īpašnieku (Rīgas pašvaldība) un

citiem dzīvojamās mājas kopīpašniekiem.

Atbildētāju parāds atzīstams par zaudējumiem atbilstoši Civillikuma 1717.pantam, jo atbildētāji savlaicīgi un pilnā apmērā nav veikuši samaksu

par saņemtajiem pakalpojumiem, tādēļ šo izdevumu apmaksu veikusi prasītāja, kas uzskatāmi par tās zaudējumiem.

Atsaucoties uz Civilprocesa likuma 5.pantu, likumu „Par Eiropas Padomes statūtiem” un Eiropas Padomes Ministru komitejas 1978.gada

20.janvāra rekomendāciju „Par soda klauzulu civillietās”, norādīts, ka tiesa var samazināt soda naudu vai kompensāciju, ja tā ir acīmredzami pārāk liela,

tomēr to nevar samazināt līdz līmenim, kas būtu mazāks par zaudējumu atlīdzību, kas pienākas par saistību neizpildi.

Tādējādi tiesa nevarēja atzīt, ka līgumsods, kas ir mazāks nekā pamatparāds, nav samērīgs un netaisnīgs, līdz ar tai nebija pamata samazināt

līgumsoda apmēru.

Tā kā atbildētājs noslēgto īres līgumu noteikumus nav lūdzis pārbaudīt, tad tiesa nepamatoti uzņēmās atbildētāja aizstāvja funkcijas un izlēma

jautājumu par līgumsoda daļēju noraidīšanu.

Tiesas sēdē prasītājas pārstāvis prasību daļā par līgumsoda piedziņu uzturēja saskaņā ar prasības pieteikumā minētajiem apstākļiem un

pamatu, apelācijas sūdzību uzturēja atbilstoši tajā norādītajiem argumentiem.

Atbildētājs un nepilngadīgā /pers. C/ likumiskais pārstāvis /pers. B/ uz tiesas sēdi neieradās, lai gan par lietas izskatīšanas laiku un vietu

paziņots likumā noteiktajā kārtībā. Tiesā 2018.gada 22.martā saņemts /pers. B/ iesniegums, kurā lūgts atlikt lietas izskatīšanu sakarā ar slimību (lauzta

kāja) un gultas režīmu. Iesniegumam pievienots VSIA „Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca” 2018.gada 9.marta izraksts no ambulatorā pacienta

medicīniskās kartes, kurā norādīts, ka /pers. B/ noteikts brīvais (nevis mājas) ārstēšanās režīms (l.lp. 135).

Ministru kabineta 2001.gada 3.aprīļa noteikumu Nr.152 „Darbnespējas lapu izsniegšanas kārtība” 20.1 pantā noteikts, ka pēc personas

pieprasījuma ārsts vai ārsta palīgs izsniedz medicīnisko dokumentu lietvedības kārtību regulējošajos normatīvajos aktos noteikto veidlapu Nr.27/u

“Izraksts no stacionāra pacienta/ambulatorā pacienta medicīniskās kartes”. Izraksta 10.punktā norāda ārstēšanās režīmu, kas konkrētajā laikposmā

noteikts atbilstoši personas veselības stāvoklim (ārstēšana stacionārā, mājas vai brīvais režīms), kā arī izdara par to ierakstu personas medicīniskajā

dokumentācijā.

Tā kā ar minēto izrakstu no pacienta medicīniskās kartes apstiprinās, ka ārsts /pers. B/ noteicis brīvo ārstēšanās režīms, tad Civillietu tiesas

kolēģija viņa neierašanos uz tiesas sēdi atzina par neattaisnotu.

Atbildētāja/pers. D/ uz tiesas sēdi neieradās, lai gan par lietas izskatīšanas laiku un vietu paziņots likumā noteiktajā kārtībā, ko apliecina

pavēstu uzziņa (l.lp. 129).

Ņemot vērā minēto, Civillietu tiesas kolēģija, nekonstatējot Civilprocesa likuma 209., 210.pantā paredzētos lietas izskatīšanas atlikšanas

iemeslus, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 156.panta pirmo daļu, atzina par iespējamu lietu izskatīt bez atbildētāju /pers. B/, /pers. D/ un nepilngadīgā

/pers. C/ likumiskā pārstāvja /pers. B/ klātbūtnes.

Motīvu daļa

Noklausījusies prasītājas pārstāvja paskaidrojumus, pārbaudījusi lietas materiālus un novērtējusi pierādījumus, Civillietu tiesas kolēģija atzīst,

ka prasība daļā par līgumsoda piedziņu apmierināma daļēji šādu apsvērumu dēļ.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 426.panta pirmajai daļai apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc būtības sakarā ar apelācijas sūdzību tādā

apjomā, kā lūgts šajā sūdzībā.

Apelācijas sūdzībā nav apstrīdēts pirmās instances tiesas spriedums daļā, ar kuru izbeigts 2013.gada 21.novembra dzīvojamās telpas īres

līgums un /pers. B/ un /pers. D/ kopā ar nepilngadīgo /pers. C/ izlikti no dzīvokļa /adrese/ bez citas dzīvojamās telpas ierādīšanas; no /pers. B/ prasītājas

labā piedzīts parāds par īri un komunālajiem pakalpojumiem 9273,36 EUR par laika posmu no 2007.gada 1.janvāra līdz 2016.gada 9.septembrim,

līgumsods 262,24 EUR par laika posmu no 2013.gada 21.novembra līdz 2014.gada 31.decembrim, likumiskie procenti 709,99 EUR par laika posmu

no 2015.gada 1.janvāra līdz 2016.gada 9.septembrim, līdz ar to pirmās instances tiesas spriedums šajā daļā atbilstoši Civilprocesa likuma 203.panta

noteikumiem ir stājies spēkā.

Tādējādi apelācijas instances tiesa izskata lietu prasības daļā par līgumsoda 665,09 EUR piedziņas noraidīšanu, kā arī tiesas izdevumu

piedziņu.

Civilprocesa likuma 430.panta trešā daļa nosaka, ka fakti, kas konstatēti pirmās instances tiesā, apelācijas instances tiesā nav jāpārbauda, ja

tie nav apstrīdēti apelācijas sūdzībā.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 432.panta piekto daļu, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais

pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā

gadījumā šā likuma 193.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.

Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka pirmās instances tiesa pareizi ir konstatējusi lietas faktiskos apstākļus un devusi tiem pareizu juridisku

novērtējumu, kā arī objektīvi un pareizi novērtējusi pierādījumus. Tādējādi ir pietiekams pamats atzīt, ka pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais

pamatojums, kas attiecas uz līgumsoda piedziņu, ir pareizs un pilnībā pietiekams.

Tā kā nav pamata pārvērtēt pirmās instances tiesas secinājumus, tad atbilstoši Civilprocesa likuma 432.panta piektās daļas noteikumiem

Civillietu tiesas kolēģija pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai un neatkārto sprieduma motīvus daļā par līgumsoda piedziņu.

Izvērtējusi apelācijas sūdzības argumentus, papildus pirmās instances tiesas spriedumā norādītajam, Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka tie

nav pamatoti šādu iemeslu dēļ.

Apelācijas sūdzībā nav apstrīdēts fakts, ka atbildētājs /pers. B/ kā /pers. E/ ģimenes loceklis dzīvokli /adrese/ lieto no 1977.gada 8.septembra

saskaņā ar 1977.gada 18.augusta dzīvojamo telpu īres līgumu (l.lp. 7-10), savukārt ar 2013.gada 21.novembra dzīvojamo telpu īres līgumu apstiprinās,

ka atbildētājam /pers. B/ kā īrniekam lietošanā nodots dzīvoklis /adrese/ (l.lp. 11-15).

Tādējādi Civillietu tiesas kolēģija piekrīt pirmās instances tiesas viedoklim, ka pušu saistības vērtējamas, pamatojoties uz minēto līgumu

nosacījumiem, jo šos līgumus neviena no pusēm nav apstrīdējusi, līdz ar to ar minētajiem līgumiem pierādītas prasītājas tiesības prasīt to izpildi.

Lietā nav strīda par to, ka atbildētājs savas saistības atbilstoši dzīvojamo telpu īres līgumu noteikumiem nav izpildījis, jo termiņā nav veicis

maksājumus par dzīvokļa īri un komunālajiem pakalpojumiem.

Civillietu tiesas kolēģija kā nepamatotu noraida apelācijas sūdzības argumentu, ka atbildētājs /pers. B/ 1977.gada 18.augusta dzīvojamo telpu

īres līgumā uzņēmies saistību maksāt līgumsodu 0,1% apmērā no kopējās parāda summas par katru nokavēto dienu, jo ar 1977.gada 18.augusta

dzīvojamo telpu īres līgumu apstiprinās, ka šajā līgumā nav pielīgtas prasītājas tiesības prasīt līgumsodu par īres maksas un komunālo maksājumu

nokavējumu.

Ar 2013.gada 21.novembrī noslēgto dzīvojamo telpu īres līgumu pierādīts, ka atbildētājs /pers. B/ līguma 2.5.punktā apņēmās īres maksas un

maksas par komunālajiem pakalpojumiem nokavējuma gadījumā maksāt līgumsodu 0,1% apmērā no nesamaksātās summas par katru nokavēto dienu.

Ar pirmās instances tiesas spriedumu daļā, kas stājies spēkā, konstatēts atbildētāja saistību izpildes nokavējums, tādējādi secināms, ka lietā

nepastāv strīds par to, ka atbildētājs palaidis garām termiņu, kas nolikts izpildīšanai ar līgumu, t.i., atbilstoši Civillikuma 1652.panta pirmās daļas

3.punktam pieļāvis nokavējumu.

Prasītājas tiesības prasīt līgumsodu konkrētajā gadījumā izriet ne tikai no 2013.gada 21.novembra dzīvojamo telpu īres līguma noteikumiem,

bet atbilst arī Civillikuma 1716.panta un 1720.panta prasībām.

Prasītāja lūgusi piedzīt līgumsodu 927,33 EUR par laika posmu no 2007.gada 1.septembra līdz 2014.gada 31.decembrim, ko labprātīgi

samazinājusi līdz 10% no pamatparāda 9273,36 EUR summas un kas nepārsniedz Civillikuma 1716.pantā (tā pašreizējā redakcijā) noteiktos 10% no

pamatparāda apmēra.

Tā kā 1977.gada 18.augusta dzīvojamo telpu īres līgumā nav paredzētas prasītājas tiesības prasīt līgumsodu par īres maksas un komunālo

maksājumu nokavējumu, tad Civillietu tiesas kolēģija pievienojas pirmās instances tiesas viedoklim, ka konkrētajā gadījumā prasītāja nepamatoti lūgusi

līgumsoda piedziņu par laika posmu no 2007.gada 1.septembra līdz 2013.gada 20.novembrim.

Ņemot vērā minēto, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa pamatoti no atbildētāja /pers. B/ par labu prasītājai piedzinusi

līgumsodu 262,24 EUR par laika posmu no 2013.gada 21.novembra līdz 2014.gada 31.decembrim, kas ir 10% no pamatparāda 2622,39 EUR

summas, kādu prasītāja aprēķinājusi par laika posmu no 2013.gada 1.decembra līdz 2014.gada 31.decembrim. Savukārt prasība daļā par līgumsoda

665,09 EUR piedziņu noraidīta pamatoti, jo saskaņā ar parāda aprēķinu (l.lp. 67) prasītāja līgumsodu ir aprēķinājusi no 2007.gada 1.septembra, taču

atbildētāja pienākums maksāt līgumsodu noteikts tikai no 2013.gada 21.novembra.

Civillietu tiesas kolēģija nepiekrīt apelācijas sūdzībā norādītajam, ka tiesa ir pārkāpusi pušu vienlīdzības un sacīkstes principu, jo vienpusēji

izvērtējusi līgumsoda apmēru. Judikatūrā vairākkārt norādīts, ka taisnīguma nodrošināšanas nolūkā tiesai ir tiesības vērtēt līgumsoda samērīgumu

neatkarīgi no tā, vai atbildētājs ir norādījis uz līgumsoda pārmērīgi lielo apmēru. Turklāt izskatāmajā lietā tiesa līgumsoda apmēru nav samazinājusi, bet

gan līgumsodu piedzinusi par mazāku laika posmu saskaņā ar 2013.gada 21.novembra dzīvojamo telpu īres līgumu.

Tā kā prasības pieteikumā nav norādīts uz zaudējumiem, ko prasītājai radījusi maksājumu savlaicīga neveikšana un nav devusi nekādus

aprēķinus par zaudējumiem, tad kā nepamatots noraidāms apelācijas sūdzības arguments, ka atbildētāja parāds atzīstams par zaudējumiem atbilstoši

Civillikuma 1717.pantam, jo viņš savlaicīgi un pilnā apmērā nav veicis samaksu par saņemtajiem pakalpojumiem.

Tāpat nav apspriežams apelācijas sūdzībā norādītais, ka tiesa nepamatoti secināja, ka puses ir noslēgušas dzīvojamās telpas īres līgumu, kas

nav apspriests (par līgumsoda apmēru), jo šādi motīvi pārsūdzētajā spriedumā vispār nav atrodami.

Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka apelācijas sūdzībā ietvertie iebildumi par to, ka tiesa nav ievērojusi Civilprocesa likumā noteikto

vienlīdzības un sacīkstes principu, ir deklaratīvi un nesatur konkrētus argumentus, kāpēc pirmās instances tiesas spriedumā izdarītie secinājumi nav pareizi,

līdz ar to nerada pamatu izdarīt citādus secinājumus attiecībā par līgumsoda piedziņu.

Juridiski nepamatots ir apelācijas sūdzībā izteiktais lūgums atcelt Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2017.gada 22.maija spriedumu prasības

noraidītajā daļā, jo apelācijas instances tiesa atbilstoši Civilprocesa likuma 426.pantam lietu izskata pēc būtības, savukārt minētā likuma 427.pantā precīzi

ir norādīti gadījumi, kad pirmās instances tiesas spriedums atceļams un lieta nosūtāma jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā. Apelācijas sūdzībā nav

norādīts, ar kuru Civilprocesa likuma 427.panta pirmās daļas punktu tiek pamatots lūgums atcelt pirmās instances tiesas spriedumu daļā par līgumsoda

piedziņas noraidīšanu, kā arī šādu pamatu nekonstatē apelācijas instances tiesa.

Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa pareizi novērtējusi lietas faktiskos apstākļus un pierādījumus, devusi tiem pareizu

juridisku novērtējumu, līdz ar to pamatoti prasību daļā par līgumsoda piedziņu apmierinājusi daļēji, savukārt apelācijas sūdzībā norādītie argumenti

apstiprinājumu nav guvuši.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos

tiesas izdevumus. Ja prasība apmierināta daļēji, šajā pantā norādītās summas piespriež prasītājam proporcionāli tiesas apmierināto prasījumu apmēram,

bet atbildētājam - proporcionāli tai prasījuma daļai, kurā prasība noraidīta.

Konstatēts, ka prasītāja šajā lietā ir samaksājusi tiesas izdevumus - valsts nodevu par prasības pieteikumu 557,41 EUR (l.lp. 6), valsts

nodevu par prasības summas pieaugumu 123,37 EUR (l.lp. 47), ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 10,96 EUR (l.lp. 2) un valsts nodevu par

apelācijas sūdzību 99,76 EUR (l.lp. 105).

Tā kā prasība apmierināta daļēji, tad no atbildētāja /pers. B/ par labu prasītājai atbilstoši Civilprocesa likuma 34.panta pirmās daļas 1.punkta

„c” apakšpunktam un 35.panta pirmās daļas 1., 8., 10.punktam piedzenami tiesas izdevumi 586,15 EUR.

Savukārt no atbildētājas /pers. D/ par labu prasītājai saskaņā ar Civilprocesa likuma 34.panta pirmās daļas 4.punktu piedzenama valsts

nodeva 71,14 EUR.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 39.panta pirmās daļas 5.punktam un VAS „Latvijas Pasts” tarifiem ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi šajā

lietā ir 17,11 EUR, ko apliecina pavēstu uzziņa (l.lp. 126-129). Prasītāja atbilstoši Civilprocesa likuma 40.panta pirmajai daļai līdz lietas izskatīšanai

samaksājusi ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumu 10,96 EUR, līdz ar to saskaņā ar Civilprocesa likuma 42.panta pirmo daļu no atbildētājiem /pers. B/

un /pers. D/ vienādās daļās valsts ienākumos piespriežami nesamaksātie ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 6,15 EUR, t.i., 3,07 EUR no katra.

Civilprocesa likuma 204.1 pants nosaka, ka taisot spriedumu par naudas summas piedziņu un tiesāšanās izdevumu piedziņu, tiesa nosaka

termiņu sprieduma labprātīgai izpildei.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 430., 432.pantu, Civillietu tiesas kolēģija

nosprieda:

SIA „Rīgas namu pārvaldnieks” prasību daļā par līgumsoda piedziņu apmierināt daļēji.

Piedzīt no /pers. B/, personas kods /personas kods/, par labu SIA „Rīgas namu pārvaldnieks”, reģistrācijas Nr.40103362321, līgumsodu

262,24 EUR (divi simti sešdesmit divi euro un 24 centi) par laika posmu no 2013.gada 21.novembra līdz 2014.gada 31.decembrim un tiesas izdevumus

586,15 EUR (pieci simti astoņdesmit seši euro un 15 centi), kopā 848,39 EUR (astoņi simti četrdesmit astoņi euro un 39 centi).

Piedzīt no /pers. D/, personas kods /personas kods/, par labu SIA „Rīgas namu pārvaldnieks”, reģistrācijas Nr.40103362321, valsts nodevu

71,14 EUR (septiņdesmit viens euro un 14 centi).

Prasību daļā par līgumsoda 665,09 EUR piedziņu noraidīt.

Piedzīt no /pers. B/, personas kods /personas kods/, valsts ienākumos ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 3,07 EUR (trīs euro un 07

centi).

Piedzīt no /pers. D/, personas kods /personas kods/, valsts ienākumos ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 3,07 EUR (trīs euro un 07

centi).

Noteikt sprieduma labprātīgai izpildei 10 dienu termiņu no sprieduma spēkā stāšanās dienas. Tiesas izdevumu samaksu valsts ienākumos

apliecinošs maksājuma dokuments norādītajā termiņā iesniedzams Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas kancelejā.

Ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi iemaksājami, norādot šādus maksājuma rekvizītus: saņēmēja - Tiesu administrācija, nodokļu maksātāja

Nr.90001672316; saņēmēja iestāde - Valsts kase, kods - TRELLV22; konta Nr.LV51TREL2190458019000; maksājuma mērķī jānorāda dati lietas

identificēšanai (lietas dalībnieka personas dati vai juridiskas personas nosaukums, lietas nosaukums, lietas numurs vai tml.).

Spriedumu var pārsūdzēt 30 dienu laikā no sprieduma pasludināšanas datuma Augstākās tiesas Civillietu departamentā, kasācijas sūdzību

iesniedzot Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijā.

Tiesnese /paraksts/ G.Freimane

Tiesnese /paraksts/ M.Šķendere

Tiesnese /paraksts/ M.Ābele imane