Court dismissed appeal against traffic fine for parking on sidewalk, ruling violation was not trivial.

Lietas Nr. 131013216

Lietas arhīva Nr. 1-0132-16/5

S P R I E D U M S

Rīgā 2016.gada 18.maijā

Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas tiesnesis E.Ernstsons rakstveida procesā izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu /pers. A/ /pers.

A/ sūdzībā par Rīgas pašvaldības policijas Zemgales pārvaldes 2015.gada 18.decembra lēmumu Nr.D57/05/511336399/1.

A p r a k s t o š ā

2015.gada 23.novembrī sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols - paziņojums Nr.511336300 par Ceļu satiksmes noteikumu

135.9.apakšpunkta prasību neievērošanu, kvalificējot administratīvo pārkāpumu atbilstoši Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk

Latvijas APK) 149.10panta ceurtās daļas 5.punktam un transportlīdzekļa vadītājam uzliekot naudas sodu 30 EUR apmērā.

Protokolā norādīts, ka 2015.gada 23.novembrī plkst.20.00 transportlīdzeklis /TL marka/, valsts reģistrācijas numurs /TL numurs/ (turpmāk

arī – Transportlīdzeklis), bija novietots stāvēšanai /adrese/A, /adrese/, uz ietves, kur tas nav atļauts.

Šo lēmumu /pers. A/ /pers. A/ (turpmāk- sūdzības iesniedzējs) pārsūdzēja un ar Rīgas pašvaldības policijas Zemgales pārvaldes (turpmāk arī

– iestāde) 2015.gada 18.decembra lēmumu Nr.D57/05/511336399/1(turpmāk arī – Lēmums) tas atstāts negrozīts.

Sūdzības iesniedzējs, nepiekrītot Lēmumam, to pārsūdzēja Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesā, lūdzot to atcelt turpmāk norādīto

apsvērumu dēļ.

Sūdzības iesniedzējs norāda, ka Lēmumā minētais arguments – protokolā minētā vieta ir atdalīta ar bortakmeni, kas atdala pagalma brauktuvi

no ietves, neatbilst patiesībai. Tādējādi sūdzības iesniedzējs secinājis, ka transportlīdzeklis tika novietots laukumā ar speciāli ierīkotu iebrauktuvi no

daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas /adrese/, puses, līdz ar ko minēto laukumu nevar klasificēt kā ietvi pēc Ceļu satiksmes noteikumu 1.panta pirmās

daļas 23.punkta.

Sūdzības iesniedzējs uzsver, ka minētajam laukumam piekļaujas ietve, kura netika aizskarta vai ierobežota ar novietoto transportlīdzekli. Arī

pie speciāli ierīkotās iebrauktuves nav izvietotas ceļu satiksmi ierobežojošās zīmes.

Sūdzības iesniedzējs nav lūdzis izskatīt sūdzību mutvārdu procesā, līdz ar ko, tiesa saskaņā ar Latvijas APK 289. 6panta nosacījumiem

nozīmēja lietas izskatīšanu rakstveida procesā, dodot laiku rakstveida paskaidrojumu iesniegšanai tiesā, paziņojot lietas dalībniekiem sprieduma

pieejamības datumu, kā arī izskaidrojot Latvijas APK 260., 289. 2, 289.6panta ceturtajā daļā ietvertas tiesības, bet pamats tiesai pēc savas

iniciatīvas pieņemt lēmumu par sūdzības izskatīšanu tiesas sēdē nebija objektīvi konstatējams. Līdz tiesas noteiktajam termiņam – 2016.gada

15.aprīlim, no lietas dalībniekiem nav saņemti lūgumi izskatīt lietu tiesas sēdē, nav pieteikts noraidījums tiesnesim, nav saņemti lūgumi.

2016.gada 11.aprīlī Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesā saņemti paskaidrojumi no Rīgas pašvaldības policijas, kuros norādīts, ka

sūdzību ir noraidāma, taču no sūdzības iesniedzēja paskaidrojumi netika saņemti.

M o t ī v u d a ļ

Pārbaudījusi un novērtējusi administratīvā pārkāpuma lietas materiālus, pārsūdzētā Lēmuma tiesiskumu un pamatotību kopsakarā ar sūdzībā

ietvertajiem argumentiem, tiesa atzīst, ka Lēmums atstājams negrozīts, bet sūdzība nav pamatota un ir noraidāma.

Saskaņā ar Latvijas APK 289.6 panta septīto daļu tiesa, izskatot administratīvā pārkāpuma lietu, izlemj šādus jautājumus: 1) vai ir noticis

administratīvais pārkāpums; 2) vai persona, kuru sauc pie administratīvās atbildības, ir vainīga šā administratīvā pārkāpuma izdarīšanā; 3) vai

persona ir sodāma par šo administratīvo pārkāpumu; 4) vai ir apstākļi, kas pastiprina vai mīkstina atbildību; 5) kāds administratīvais sods

piemērojams personai; 6) vai apmierināms pieteikums par zaudējumu atlīdzību, kam par labu un kādā apmērā tas piedzenams; 7) kā rīkoties ar

lietiskajiem pierādījumiem un citām administratīvā pārkāpuma lietvedības laikā izņemtajām lietām, mantām un piemēroto garantijas naudu.

Tiesa konkrētā lietā nekonstatē Latvijas APK 289. 12 panta pirmajā daļā norādītos pamatus, lai pēc savas iniciatīvas lemtu par pārsūdzētā

lēmuma atcelšanu un lietas nosūtīšanu jaunai izskatīšanai.

Lietā ir izšķirams jautājums, vai sūdzības iesniedzējs pamatoti saukts pie administratīvās atbildības par Latvijas APK 149. 10panta ceturtās

daļas 5.punktā minēto administratīvo pārkāpumu, kas izpaudies kā Ceļu satiksmes noteikumu 135.9.apakšpunkta prasību neievērošana.

Atbilstoši Ceļu satiksmes noteikumu 135.9.apakšpunktam aizliegts apstāties un stāvēt uz ietvēm, izņemot šo noteikumu 131.punktā minētos

gadījumus (redakcijā, kas spēkā līdz 2015.gada 31.decembrim).

Ceļu satiksmes noteikumu 131.punkts noteic, ka stāvvietās pie ietves vai, uzbraucot uz ietves, ja stāvvieta apzīmēta ar 532. vai 533. ceļa zīmi

un 827., 828., 829., 830., 831. vai 832. papildzīmi, atļauts stāvēt motocikliem, tricikliem, kvadricikliem un vieglajiem automobiļiem bez piekabēm,

bet, ja stāvvieta apzīmēta ar 825. vai 826. papildzīmi, - arī vieglajiem automobiļiem ar piekabēm, kā norādīts ar attiecīgo papildzīmi un ceļa

apzīmējumiem. Stāvvietās uz ietves transportlīdzekļi jānovieto vienā rindā iespējami tuvu brauktuvei. Uz ietves atļauts stāvēt velosipēdiem,

mopēdiem un motocikliem bez blakusvāģa, ja tas netraucē gājēju pārvietošanos.

No minētā izriet, ka vispārīgi uz ietvēm vieglajiem automobiļiem stāvēt ir aizliegts. Kā izņēmums tiek atļauta vieglo automobiļu stāvēšana uz

ietves, ja konkrētajā vietā stāvvieta apzīmēta ar attiecīgu stāvvietas ceļa zīmi.

Latvijas APK 149.10panta ceturtās daļas 5.punktā noteikta administratīvā atbildība par stāvēšanu uz ietvēm vietās, kur tas ir aizliegts.

Tādējādi, lai sūdzības iesniedzēju varētu saukt pie administratīvās atbildības atbilstoši minētajām tiesību normām, jākonstatē, ka viņš

transportlīdzekli novietojis stāvēt uz ietves, kur tas nav bijis atļauts ar attiecīgu stāvvietu apzīmējošu ceļa zīmi.

Lietā nepastāv strīds par faktiskajiem apstākļiem, proti, ka transportlīdzeklis atradies protokolā – paziņojumā norādītajā laikā un vietā, un ka

protokolā – paziņojumā norādītajā vietā nebija izvietotas Ceļu satiksmes noteikumu 131.punktā norādītās ceļa zīmes un papildzīmes.

Lietā ir strīds - vai vieta, kur protokolā – paziņojumā norādītajā laikā un vietā transportlīdzeklis tika novietots stāvēšanai, ir uzskatāma par

ietvi.

Latvijas APK 272.pants nosaka, ka institūcijai (amatpersonai), izskatot administratīvā pārkāpuma lietu, jānoskaidro, vai ir izdarīts

administratīvais pārkāpums, vai attiecīgā persona ir vainīga tā izdarīšanā, vai šo personu var saukt pie administratīvās atbildības, vai ir atbildību

mīkstinoši un pastiprinoši apstākļi, vai ir nodarīts mantisks zaudējums, kā arī jānoskaidro citi apstākļi, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā.

Atbilstoši Latvijas APK 243.panta pirmās daļas noteikumiem, pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietā ir jebkuras šajā kodeksā

paredzētajā kārtībā iegūtas un noteiktā procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, kurus administratīvā pārkāpuma lietvedībā iesaistītās

personas savas kompetences ietvaros izmanto, lai pierādītu administratīvā pārkāpuma esamību vai neesamību un noskaidrotu citus apstākļus, kam ir

nozīme lietas pareizā izlemšanā. Latvijas APK 243.panta piektā daļa nosaka, ka administratīvā pārkāpuma lietvedībā iesaistītās personas kā

pierādījumus var izmantot tikai ticamas, attiecināmas un pieļaujamas ziņas par faktiem. Turklāt atbilstoši minētā panta astotajai daļai, to, cik ticamas

ir pierādīšanā izmantojamās ziņas par faktiem, izvērtē, aplūkojot visus administratīvā pārkāpuma lietvedības laikā iegūtos faktus vai ziņas par faktiem

kopumā un savstarpējā sakarībā.Latvijas APK 244.pants noteic, ka institūcija (amatpersona) pierādījumus novērtē pēc savas iekšējās pārliecības,

kas pamatota uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi izpētītiem visiem lietas apstākļiem to kopumā, pēc likuma un tiesiskās apziņas.

Latvijas APK 289. 6panta piektā un sestā daļa nosaka, ka tiesa tieši pārbauda pierādījumus lietā. Tiesa nav tiesīga pēc savas iniciatīvas iegūt

pierādījumus un tos pārbaudīt.

Vienīgi tiesa var noteikt, kuri pierādījumi ir nozīmīgi lietā būtisku faktu vai apstākļu noskaidrošanai. Tiesa var ņemt vērā arī, vai pierādījumi lietā

ir pietiekami, kā arī vai citi pierādījumi nav lieki un nevajadzīgi apgrūtinoši lietas izskatīšanai. Tas vien, ka procesa dalībniekaun tiesas viedoklis par

lietas izspriešanai nepieciešamajiem pierādījumiem atšķiras, nevar būt par pamatu secinājumam, ka tiesa nav pilnīgi, vispusīgi un objektīvi izvērtējusi

lietā esošos pierādījums (Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2007.gada 24.maija spriedums lietā Nr.SKA-219/2007

11.apakšpunkts).

Izvērtējot konkrētās lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, sūdzībā un Lēmumā norādītos argumentus un lietā esošos pierādījumus, tiesa atzīst,

ka iestāde, atbilstoši Latvijas APK normām, ir vispusīgi, pilnīgi un objektīvi izpētījusi visus lietas apstākļus to kopumā, pārbaudījusi un novērtējusi

administratīvā pārkāpuma lietā esošos pierādījumus un, konstatējot administratīvo pārkāpumu esamību, pieņēmusi tiesisku un pamatotu lēmumu,

atzīstot, ka sūdzības iesniedzējsnbsp; izdarīja Latvijas APK 149. 10panta ceturtās daļas 5.punktā paredzēto administratīvo pārkāpumu. Tiesa

uzskata, ka iestādes Lēmumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tāpēc pievienojas Lēmumā paustajai argumentācijai, līdz ar to

atkārtoti spriedumā nenorāda, pamatojoties uz Latvijas APK 289. 13panta trešo daļu. Tāpat tiesa, iepazīstoties ar lietas materiāliem, nekonstatē, ka

iestāde administratīvās lietas izskatīšanas procesā būtu izdarījusi būtiskus procesuālus pārkāpumus, kas būtu par pamatu Lēmuma atcelšanai.

Papildus par sūdzībā ietvertajiem argumentiem tiesa norāda turpmāk minētos apsvērumus.

Tiesa sūdzības iesniedzēja pausto apgalvojumu, ka Transportlīdzeklis tika novietots laukumā ar speciāli ierīkotu iebrauktuvi no daudzdzīvokļu

dzīvojamās mājas /adrese/ /adrese/ puses un pie minētās iebrauktuves nav izvietotas ceļu satiksmi ierobežojošas zīmes, līdz ar ko minēto laukumu

nevar klasificēt kā ietvi, atzīst par nepamatotu turpmāk minēto apsvērumu dēļ.

Ceļu satiksmes noteikumu 1.23.apakšpunkts noteic, ka ietve ir ceļa daļa, kas paredzēta gājējiem. Ietve piekļaujas brauktuvei vai ir atdalīta no

tās (redakcijā, kas spēkā līdz 2015.gada 31.decembrim).

No minētās tiesību normas secināms, ka ietvi no brauktuves nodala pēc tās funkcionālās nozīmes, proti, ietve ir paredzēta gājēju kustībai. Ceļu

satiksmes noteikumi nenoteic ietves kā ceļa daļas konkrētu platumu vai formu, bet gan noteic, ka tā piekļaujas brauktuvei vai ir atdalīta no tās. Tiesa

konstatē, ka Ceļu satiksmes noteikumi neparedz ceļa zīmi „ietve”, līdz ar to brauktuve no ietves netiek nodalīta ar ceļa zīmēm. Ietve parasti tiek

izveidota attiecīgā ceļa posma izbūves procesā, izbūvējot to augstāk nekā ceļa braucamo daļu vai arī citādāk nodalot to no ceļa brauktuves.

Tādējādi jau būvniecības procesā tiek panākts, ka brauktuves un ietves robežas ir vizuāli viegli uztveramas.

Pārbaudot lietā esošos fotoattēlus, kā arī pārkāpuma vietas vizuālo attēlu publiski pieejamā internetvietnē www.google.lv/maps redzams, ka

vieta, kur novietots stāvēšanai Transportlīdzeklis, atrodas uz paaugstinājuma attiecībā pret brauktuvi un ir atdalīta no braucamās daļas ar bortakmeni

un funkcionāli pilda vietas, kur pārvietojas gājēji, nozīmi, līdz ar ko tiesai nerodas šaubas, ka vieta, kur novietots transportlīdzeklis būtu uzskatāma

par laukumu, kā to norāda sūdzības iesniedzējs. Šī vieta ir vienā līmenī ar gājēju ietvi un no ietves tā nav atdalīta. Minētajā vietā ietve piekļaujas pie

/adrese/A. Tāpat ir redzams, ka šajā vietā gājēju kustība nav nekādā veidā ierobežota.

No fotoattēliem un internetvietnes www.google.lv/maps redzams, ka šī vieta nav paredzēta transportlīdzekļu kustībai, tā ir vērtējama kā ietves

paplašinājums, kas ir paredzēts gājējiem, nevis transportlīdzekļiem. Pretējā gadījumā attiecīgā vieta ar bortakmeni būtu atdalīta no ietves, nevis no

brauktuves.

Tādējādi nav pamatota sūdzības iesniedzēja norāde, ka minētā vieta ir laukums, kas nav vērtējams kā ietve, jo gan būvnieciski, gan funkcionāli

minētā vieta ir veidota kā ceļa daļa, kas paredzēta gājējiem.

Ņemot vērā minēto, tiesa secina, ka vieta, kur stāvēšanai bija novietots Transportlīdzeklis, viennozīmīgi ir uzskatāma par ietvi. Līdz ar to uz

lietā apskatāmo notikuma vietu ir attiecināmas Ceļu satiksmes noteikumu 135.9.apakšpunkta prasības, kas konkrētajā situācijā netika ievērotas. Tā

kā konkrētajā gadījumā nav konstatējami Ceļu satiksmes noteikumu 131.punktā noteiktie izņēmuma gadījumi, tad Transportlīdzeklis ir novietots

stāvēšanai, pārkāpjot Ceļu satiksmes noteikumu 135.9.apakšpunkta prasības.

Tādējādi sūdzības iesniedzējs ir pamatoti saukts pie administratīvās atbildības atbilstoši Latvijas APK 149.10panta ceturtās daļas 5.punktam.

Atbilstoši Latvijas APK 22.pantā norādītajam administratīvais sods ir atbildības līdzeklis un tiek piemērots, lai personu, kura izdarījusi

administratīvo pārkāpumu, audzinātu likumu ievērošanas un sadzīves noteikumu cienīšanas garā, kā arī lai tiklab tiesību pārkāpējs, kā citas personas

neizdarītu jaunus pārkāpumus.

Administratīvā soda uzlikšanu reglamentē Latvijas APK 32.pants, kurš noteic, ka sodu par administratīvo pārkāpumu uzliek ietvaros, ko

nosaka normatīvais akts, kurā paredzēta atbildība par izdarīto pārkāpumu, stingrā saskaņā ar šo kodeksu un citiem aktiem par administratīvajiem

pārkāpumiem (pirmā daļa). Uzliekot sodu, ņem vērā izdarītā pārkāpuma raksturu, pārkāpēja personību, viņa vainas pakāpi, mantisko stāvokli,

atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus (otrā daļa).

Tiesa konstatē, ka Latvijas APK 149. 10panta ceturtās daļas 5.punkta sankcija transportlīdzekļa vadītājam paredz fiksētu naudas sodu – 30

euro apmērā, kāds arī piemērots sūdzības iesniedzējam.

Likumdevējs par konkrēto pārkāpumu ir noteicis tikai vienu iespējamu soda veidu un apmēru. Šādās situācijās tiek pieņemts, ka likumdevējs,

pieņemot konkrēto tiesību normu, jau ir izvērtējis sabiedrības un atsevišķās personas tiesiskās intereses, un atsevišķi šo interešu samērīgums un

normas lietderīgums tās piemērotājam nav jāapsver (sk. sal. Augstākās tiesas Senāta 2004. gada 9. marta spriedumu lietā Nr. SKA-10, 2004.

gada 19. oktobra spriedumu lietā Nr. SKA-176).

Līdz ar to tiesa atzīst, ka naudas sods 30 euro apmērā par izdarīto administratīvo pārkāpumu sūdzības iesniedzējam ir piemērots normatīvā

akta, kas paredz atbildību par administratīvo pārkāpumu, ietvaros saskaņā ar Latvijas APK 32. panta pirmajā daļā noteikto. Tādējādi sūdzības

iesniedzējam uzliktais administratīvais sods ir tiesisks un pamatots.

Papildus tiesa norāda, ka saskaņā ar Latvijas APK 21.pantu, ja ziņas par administratīvo pārkāpumu ir pietiekamas, lai konstatētu, ka izdarītais

pārkāpums ir maznozīmīgs, institūcija (amatpersona), kurai piekritīga lietas izskatīšana, ir tiesīga neuzsākt administratīvā pārkāpuma lietvedību vai

izbeigt uzsākto lietvedību un atbrīvot personu no administratīvās atbildības, aprobežojoties ar mutvārdu aizrādījumu. Ceļu satiksmē izdarīto

administratīvo pārkāpumu, ja par to paredzētais naudas sods nepārsniedz četrdesmit euro un ja šis pārkāpums nav radījis draudus citiem ceļu

satiksmes dalībniekiem vai viņu mantai, var atzīt par maznozīmīgu.

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments ir norādījis, ka administratīvais pārkāpums ir atzīstams par maznozīmīgu, ja, ņemot

vērā konkrētās lietas apstākļus (tostarp izdarītā administratīvā pārkāpuma raksturu un citus lietā būtiskus apstākļus), administratīvā soda uzlikšana

par izdarīto pārkāpumu nebūtu lietderīga. Citiem vārdiem, izdarītais pārkāpums ir tik nebūtisks, ka par to pārkāpējam nav nepieciešams uzlikt sodu,

bet ir pietiekami izteikt mutvārdu aizrādījumu, kas ir preventīvs (audzinoša rakstura) līdzeklis, kas vērsts uz to, lai persona, kas izdarījusi

administratīvo pārkāpumu, saprastu savas uzvedības prettiesiskumu un turpmāk to nepieļautu (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamenta 2009.gada 12.februāra spriedums lietā Nr.SKA-15/2009).

Vienlaikus norādāms, ka atbrīvošana no administratīvās atbildības ir izņēmuma gadījums, kas piemērojams vienīgi tad, ja ir konstatējami kādi

īpaši apstākļi, kas konkrēto gadījumu atšķir no citiem līdzīgiem gadījumiem, un šādu apstākļu dēļ pārkāpēja sodīšana nav lietderīga. Konkrētajā

gadījumā tiesa nekonstatē tādus apstākļus, kas būtu atšķirīgi no tipiskas ceļu satiksmes pārkāpuma situācijas un tādējādi būtu par pamatu, lai

pārkāpumu varētu atzīt par maznozīmīgu un sūdzības iesniedzēju atbrīvotu no administratīvās atbildības.

Tiesa, pārbaudījusi administratīvā pārkāpuma lietas materiālus, nekonstatē apstākļus, kuru dēļ Lēmums būtu atceļams.

Ievērojot minēto un pamatojoties uz norādītajiem apsvērumiem, tiesa atzīst, ka pārsūdzētais Lēmums administratīvā pārkāpuma lietā ir

pamatots un tiesisks, tādējādi atstājams negrozīts, bet sūdzības iesniedzēja sūdzība nav pamatota un ir noraidāma.

R e z o l u t ī v ā

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.6, 289.12, 289.13, 289.17 un 289.18 pantu, tiesa

no s pri e da

atstāt negrozītu Rīgas pašvaldības policijas Zemgales pārvaldes 2015.gada 18.decembra lēmumu Nr.D57/05/511336399/1, bet /pers. A/

/pers. A/, personas kods /personas kods/, sūdzību noraidīt.

Spriedumu var pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesā 10 (desmit) darba dienu laikā no pilna sprieduma paziņošanas dienas, iesniedzot sūdzību Rīgas

pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesā.

Sprieduma sastādīšanas un pieejamības diena 2016.gada 18.maijs. Faktiskais sprieduma sastādīšanas datums 2016.gada 30.maijs.

Saskaņā ar Paziņošanas likuma 8.panta trešo daļu dokuments, kas paziņots kā ierakstīts pasta sūtījums, uzskatāms par paziņotu septītajā

dienā pēc tā nodošanas pastā.

Tiesnesis E.Ernstsons