Supreme Court dismisses appeal for reclassifying crime due to lack of legal grounds and factual re-evaluation.

ECLI:LV:AT:2025:0509.19630082623.10.L

Lieta Nr.19630082623, SKK-224/2025

Krimināllietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

LĒMUMS

Rīgā 2025. gada 9. maijā

Senāts šādā sastāvā: senatori Inese Laura Zemīte, Ivars Bičkovičs, Sandra Kaija,

iepazinies ar apsūdzētā /Persona A/ kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas 2024. gada 14. oktobra spriedumu,

atzīst, ka ir pamats atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību.

Kasācijas sūdzībā apsūdzētais /Persona A/ lūdz viņam inkriminēto noziedzīgo nodarījumu pārkvalificēt no

Krimināllikuma 125. panta otrās daļas 9. punkta uz šā likuma 128. pantu un noteikt sodu atbilstoši Krimināllikuma

128. panta sankcijai.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 573.1 panta pirmo daļu tiesa atsakās ierosināt kasācijas tiesvedību, ja kasācijas

sūdzība vai protests neatbilst šā likuma 569., 571., 572. panta un 573. panta pirmajā daļā minētajām prasībām.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 569. panta pirmajai daļai pārsūdzēšana kasācijas kārtībā ir rakstveida

kasācijas protesta vai sūdzības iesniegšana Augstākajā tiesā par tāda apelācijas instances tiesas nolēmuma

tiesiskumu, kurš vēl nav stājies spēkā, nolūkā panākt tā atcelšanu pilnībā vai kādā tā daļā vai arī tā grozīšanu

juridisku iemeslu dēļ. Šā panta trešā daļa noteic, ka kasācijas instances tiesa pierādījumus lietā no jauna neizvērtē.

Pamatojot kasācijas sūdzībā pausto lūgumu, apsūdzētais /Persona A/ norādījis, ka abu zemāko instanču tiesas

nepareizi kvalificējušas viņa darbības pēc Krimināllikuma 125. panta otrās daļas 9. punkta. Tiesa nav izvērtējusi

lietā esošos pierādījumus un nav ņēmusi vērā, ka apsūdzētais brālim – cietušajam /Persona B/ – iedūris ar nazi

aizstāvoties no uzbrukuma, jo cietušais žņaudzis /Persona A/. Turklāt /Persona B/ pirmais uzsācis konfliktu un

iesitis apsūdzētajam. Arī tiesu medicīniskās ekspertīzes eksperta atzinumā norādītās ziņas apstiprina haotiskus

dūrienus ar nazi.

Senāts konstatē, ka apsūdzētais /Persona A/ kasācijas sūdzībā atkārtojis savas un aizstāvja apelācijas sūdzību

motīvus, kurus apelācijas instances tiesa ir izvērtējusi un argumentēti noraidījusi.

Apelācijas instances tiesa ir norādījusi, ka pirmās instances tiesa atbilstoši Kriminālprocesa likuma 127.–130. pantā

noteiktajiem kritērijiem ir izvērtējusi lietā esošos pierādījumus, un atzinusi, ka apsūdzētā /Persona A/ vainīgums

Krimināllikuma 125. panta otrās daļas 9. punktā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā ir pierādīts ārpus saprātīgām

šaubām, apsūdzētā darbības ir kvalificētas pareizi, un nav tiesiska pamata šo darbību kvalificēšanai pēc

Krimināllikuma 128. panta.

Apelācijas instances tiesa, pamatojoties uz lietā esošajiem pierādījumiem, tajā skaitā cietušā /Persona B/ un

liecinieces /Persona C/ liecībās fiksētajām ziņām par to, ka cietušais aizstāvējis māti /Persona C/ un pirmais iesitis

/Persona A/, atzinusi, ka apsūdzētais ar nazi tīši ne mazāk kā 10 reizes iedūris cietušajam /Persona B/, nodarot

smagus dzīvībai bīstamus miesas bojājumus, savukārt cietušā /Persona B/ rīcība nav apdraudējusi /Persona A/

dzīvību vai veselību, proti, nav konstatējama nepieciešamā aizstāvēšanās.

Apelācijas instances tiesa ir izvērtējusi pierādījumus to kopumā un savstarpējā sakarībā un secinājusi, ka ticamas ir

cietušā /Persona B/ liecības, kuras apstiprina liecinieces /Persona C/ liecības un tiesu medicīniskās ekspertīzes

eksperta atzinumā norādītās ziņas par cietušajam /Persona B/ konstatētajiem 10 dūrieniem ar nazi. Tiesa secinājusi,

ka ekspertīzes eksperta atzinumā pretēji apsūdzētā apgalvojumam nav ziņu par haotisku dūrienu izdarīšanu

cietušajam.

Senāts atzīst, ka apsūdzētā kasācijas sūdzības argumenti šajā daļā ir saistīti ar sūdzības iesniedzēja subjektīvo

viedokli par lietā esošo pierādījumu ticamības un pietiekamības vērtējumu, faktiski pauž viņa neapmierinātību ar

tiem secinājumiem, kādus izdarījusi apelācijas instances tiesa, vērtējot pierādījumus, un vērsti uz to, lai panāktu

apelācijas instances tiesas nolēmuma atcelšanu nevis juridisku, bet faktisku iemeslu dēļ, kas ir pretrunā ar

Kriminālprocesa likuma 569. pantu.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 572. pantam kasācijas sūdzībā jāiekļauj tajā izteikto prasību pamatojums ar

norādi uz Krimināllikuma pārkāpumu vai šā likuma normu būtisku pārkāpumu, kā arī motivēts lūgums par lietas

skatīšanu mutvārdu procesā tiesas sēdē, ja sūdzības vai protesta iesniedzējs to vēlas.

Senāts konstatē, ka apsūdzētā /Persona A/ kasācijas sūdzība daļā par atbrīvošanu no procesuālo izdevumu 605 euro

un 160 euro samaksas par advokāta sniegto juridisko palīdzību neatbilst Kriminālprocesa likuma 572. panta

nosacījumiem, jo izteiktā prasība nav pamatota ar norādi uz apelācijas instances tiesas pieļautu Krimināllikuma

pārkāpumu vai Kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu.

Ievērojot minēto, ir pamats atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību šajā daļā saskaņā ar Kriminālprocesa likuma

573.1 panta pirmo daļu.

Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 573. panta trešo un piekto daļu, 573.1 panta pirmo daļu un, Senāts

nolēma

atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību.

Lēmums nav pārsūdzams.

I.L.Zemīte I.Bičkovičs S.Kaija