Court dismisses claim due to statute of limitations expiration despite bankruptcy proceedings. Claimant failed to act within legal time limits.

Lietas Nr. C20179315

Lietas arhīva Nr. C-1793-15/6

SPRIEDUMS

LATVIJAS REPUBLIKAS VĀRDĀ

Liepājā 2015.gada 7.decembrī

Liepājas tiesa šādā sastāvā:

tiesnesis A.Lapiņš

ar sekretāri D.Majuru

atklātā tiesas sēdē izskatīja civillietu maksātnespējīgās SIA /Nosaukums A/ prasībā pret /pers. D/ par pirkuma maksas

5812 EUR piedziņu.

A p r a k s t o š ā d a ļ a

2015.gada 7.aprīlī prasītāja maksātnespējīgā SIA /Nosaukums A/ cēlusi tiesā prasību pret atbildētāju /pers. D/ par

pirkuma maksas 5812 EUR piedziņu, pamatojot to uz Civillikuma 2002., 2012., 2017., 2018., 2021.pantu.

Prasībā norādīts, ka ar Liepājas tiesas 2014.gada 23.oktobra spriedumu lietā Nr.C20266314 pasludināts SIA

/Nosaukums A/ maksātnespējas process, un sertificēta administratore Svetlana Aleksejeva iecelta par maksātnespējas

procesa administratori. Administratore maksātnespējas procesā konstatējusi, ka SIA /Nosaukums A/ (iepriekšējais

nosaukums SIA /Nosaukums B/) pārdevusi atbildētājai divus transportlīdzekļus - 2010.gada 28.jūnijā puspiekabi kravas

transporta kasti KRONE SDP 27, ar valsts reģistrācijas numuru /TL numurs/(izlaiduma gads 2001.) un 2010.gada 2.jūlijā

puspiekabi kravas transporta kasti KRONE SDP 27, ar valsts reģistrācijas numuru /TL numurs/ (izlaiduma gads 2000.).

Ievērojot to, ka no administratores rīcībā esošajiem dokumentiem nav redzams, ka atbildētāja būtu veikusi samaksu par

divu minēto puspiekabju iegādi, 2015.gada 18.februārī atbildētājai tika pieprasīts sniegt informāciju un iesniegt dokumentus,

kas apliecina samaksu par minētajām puspiekabēm vai arī veikt samaksu par to iegādi. Atbildētāja atbildi uz minēto

pretenziju nav sniegusi, kā arī par minēto divu puspiekabju iegādi nav samaksājusi.

Atbilstoši Komerclikuma 1.panta otrajai daļai komercdarbība ir atklāta saimnieciskā darbība, kuru savā vārdā peļņas

gūšanas nolūkā veic komersants. Peļņas gūšanas nolūks ir attiecināms ne tikai uz komersanta veiktajām darbībām un

noslēgtajiem darījumiem savas pamatdarbības ietvaros, bet arī attiecināms uz darbībām un darījumiem, kas ir slēgti ārpus

komersanta pamatdarbības ietvariem, t.sk., iegādājoties vai atsavinot sabiedrības aktīvus. Līdz ar to, atsavinot parādnieka

mantu, darījumam bija jānes sabiedrībai pēc iespējas lielāka pelņa.

Atbilstoši Civillikuma 2002.pantam, pirkuma līgums ir, ar ko viena puse apsola otrai par norunātas naudas summas

samaksu atdot zināmu lietu vai tiesību. Saskaņā ar Civillikuma 2017.pantu pirkuma maksai jābūt noteiktai un tā nedrīkst

atkarāties no vienas puses iegribas. Bet, ja pārdevējs piegādā pircējam lietas vai preces, ko tas pasūtījis, nenoteicot cenu,

tad darījums ir spēkā, un pieņemams, ka abas puses vienojušās par tirgus cenu (Civillikuma 2018.pants).

Tā kā atbildētāja nav sniegusi administratorei paskaidrojumus un iesniegusi pamatojošos dokumentus par puspiekabju

iegādi, kā arī minēto informāciju administratorei nav snieguši parādnieka pārstāvji un minēto puspiekabju pārdošanas cenu

nav iespējams iegūt arī no administratores rīcībā esošajiem dokumentiem, atbildētājai pārdoto transportlīdzekļu vērtība

nosakāma atbilstoši to tirgus vērtībai. Administratorei nav zināma puspiekabju tirgus vērtība pirkuma brīdī, t.i. 2010.gadā,

taču no publiski pieejamās informācijas interneta sludinājumu portālos redzams, ka puspiekabes - kravas transporta kastes

KRONE SDP 27, ar 2001. izlaiduma gadu, vidējā tirgus vērtība ir no 2912 līdz 4400 EUR; otras - kravas transporta kastes

KRONE SDP 27, ar 2000. izlaiduma gadu, vidējā tirgus vērtība ir no 2900 līdz 3500 EUR. Līdz ar to, šo puspiekabju

tirgus vērtība darījuma noslēgšanas brīdī nevarēja būt zemāka par šī brīža tirgus vērtību, bet tā bija līdzvērtīga vai pat

lielāka. Tā kā administratorei nav zināms minēto puspiekabju tehniskais stāvoklis, uzskata, ka to vērtība ir nosakāma, ņemot

vērā prasības celšanas brīdī to vidējo tirgus vērtību.

Atbildētāja, saskaņā ar Civilprocesa likuma 148.pantu, paskaidrojumus nav sniegusi (lietas 29.lapa).

Prasītāja pārstāvis uz tiesas sēdi nebija ieradies, tiesā saņemts iesniegums ar lūgumu lietu izskatīt bez pārstāvja

klātbūtnes, norādot, ka prasību uztur pilnā apmērā.

Atbildētājas pārstāvis /pers.D/prasību neatzina un paskaidroja, ka prasītājas rīcībā nav dokumentu, lai apgalvotu, ka

pirkuma maksa nav samaksāta. Maksātnespējas likums 96.panta pirmās daļas 2.punkts nosaka, ka apstrīdēt darījumus var

trīs gadu laikā pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas. Lai arī prasība ir par parāda piedziņu,

pārstāvis uzskatīja, ka šī norma nosaka cik teorētiski ilgā laika periodā būtu nepieciešams saglabāt pirkuma vai pārdevuma

dokumentus, lai varētu runāt par to, ka nav veikta samaksa. Kopš šī darījuma noslēgšanas brīža ir pagājuši vairāk kā pieci

gadi. Atbildētāja apgalvo, ka samaksājusi par šo pirkumu, tādēļ uzskatīja, ka prasītājai ir jāpierāda sava prasība. Uzskatīja,

ka prasības pieteikums nav pierādīts pilnībā, tas satur pretrunas, jo, kā pati administratore ir norādījusi, ka viņas rīcībā nav

visu dokumentu, tādēļ prasība ir noraidāma pilnībā.

Motīvu daļa

Pārbaudījusi un novērtējusi lietā esošos rakstveida pierādījumus, tiesa atzīst, ka prasība ir nepamatota un noraidāma.

Ar Liepājas tiesas 2014.gada 23.oktobra spriedumu pasludināts SIA /Nosaukums A/ maksātnespējas process, un

sertificēta administratore Svetlana Aleksejeva iecelta par maksātnespējas procesa administratori.

Tiesa nodibina, ka pušu starpā notikusi vienošanās pēc Civillikuma 2002.panta noteikumiem par pirkuma līgumu, jo

viena puse apsola otrai par norunātas naudas summu samaksu atdot zināmu lietu vai tiesību.

Saskaņā ar Civillikuma 2033.pantu, pircējam vispirms jāsamaksā pirkuma maksa, kas, ja pirkums nav noslēgts uz

kredītu vai ja samaksai nav norunāti sevišķi termiņi, jāizdara tūliņ, lietu nododot, tātad tajā pašā laikā un tajā pašā vietā.

Pirms samaksas saņemšanas pārdevējam lieta nav jānodod.

Ar prasībai pievienoto CSDD izziņu (lietas 7.lapa) pierādīts, ka atbildētāja savā īpašumā 2010.gada 28.jūnijā ieguvusi

puspiekabi kravas transporta kasti KRONE SDP 27, ar valsts reģistrācijas numuru /TL numurs/ (izlaiduma gads 2001.) un

2010.gada 2.jūlijā otru puspiekabi kravas transporta kasti KRONE SDP 27, ar valsts reģistrācijas numuru /TL numurs/

(izlaiduma gads 2000.), par to lietā nav strīda.

Civillikuma 2004.pants nosaka, ka pirkuma līgums uzskatāms par noslēgtu, kad abas puses vienojušās par pirkuma

priekšmetu un maksu.

Tiesa uzskata, ka lietā iesniegtās www.mascus.lv un www.ss.lv izdrukas nepierāda to, ka atbildētāja iepriekš minētajos

datumos ne mazāk kā par 5812 EUR nopirkusi divas iepriekš minētās puspiekabes kravas transporta kastes KRONE SDP

27, jo pierādījumi par transportlīdzekļu tirgus vērtību darījumu slēgšanas laikā nav iesniegti, kā arī nav iesniegta informācija

no Valsts ieņēmumu dienesta par minētiem pirkuma/pārdevuma darījumiem un nomaksāto PVN, no kā, iespējams, varētu

iegūt pierādījumus par pārdoto transportlīdzekļu vērtību.

Prasītāja prasībā norādījusi, ka atbildētāja 2010.gada 28.jūnijā nav samaksājusi 2912 EUR par iepriekš minētās

puspiekabes kravas transporta kastes KRONE SDP 27, ar valsts reģistrācijas numuru /TL numurs/ (izlaiduma gads 2001.),

pirkumu, bet 2010.gada 2.jūlijā nav samaksājusi 2900 EUR par otru puspiekabi kravas transporta kasti KRONE SDP 27, ar

valsts reģistrācijas numuru /TL numurs/ (izlaiduma gads 2000.), pirkumu. Prasītāja norādījusi, ka arī pēc administratores

brīdinājuma saņemšanas (lietas 10.lapa) līdz prasības celšanai tiesā atbildētāja iepriekš minēto divu transportlīdzekļu

pirkuma maksu nav samaksājusi.

Saskaņā ar Komerclikuma 388.pantā doto definīciju komercdarījumi ir komersanta tiesiskie darījumi, kas saistīti ar

komercdarbību. Saskaņā ar Komerclikuma 1.panta pirmo daļu komersants ir komercreģistrā ierakstīta fiziskā persona

(individuālais komersants) vai komercsabiedrība (personālsabiedrība un kapitālsabiedrība). Savukārt Komerclikuma 1.panta

otrajā daļā noteikts, ka komercdarbība ir atklāta saimnieciskā darbība, kuru savā vārdā peļņas gūšanas nolūkā veic

komersants. Komercdarbība ir viens no uzņēmējdarbības veidiem. Šā paša likuma 389.pantā teikts, ja darījums ir

komercdarījums tikai vienam no darījuma dalībniekiem, šā likuma noteikumi par komercdarījumiem ir vienlīdz piemērojami

arī pārējiem darījuma dalībniekiem, ciktāl normatīvajos aktos patērētāju tiesību aizsardzības jomā vai citos likumos nav

noteikts citādi. Līdz ar to tiesa atzīst, ka pušu starpā noslēgtais darījums ir komercdarījums.

Civillikuma 1895.pantā noteikts, ka visas saistību tiesības, kuras nav noteikti izņemtas no noilguma ietekmes un kuru

izlietošanai nav likumā noteikti īsāki termiņi, izbeidzas, ja tiesīgā persona tās neizlieto desmit gadu laikā.

Savukārt 2010.gada 1.janvārī spēkā stājās Komerclikuma D daļa, t.sk., 406.pants, kurā noteikts, ka no komercdarījuma

izrietošie prasījumi noilgst triju gadu laikā, ja likumā nav noteikts cits noilguma termiņš. Komerclikuma Pārejas noteikumu

15. un 16.punktā noteikts, ka likuma D daļa stājas spēkā 2010.gada 1.janvārī. Ja šā likuma D daļas spēkā stāšanās dienā

Civillikumā vai citā likumā noteiktais noilguma termiņš nav notecējis, bet šā likuma D daļa nosaka īsāku noilguma termiņu,

piemērojams šā likuma D daļā noteiktais noilguma termiņš, kurš skaitāms no 2010.gada 1.janvāra. Ja pēc šāda aprēķina

noilguma termiņš iznāk garāks par līdzšinējo noilguma termiņu, noilguma termiņš izbeidzas tajā dienā, kad tas būtu notecējis

saskaņā ar Civillikumu vai citu normatīvo aktu.

Ņemot vērā, ka Komerclikuma noteikumi attiecībā uz komercdarījumiem kā lex specialis attiecināmi pret Civillikumā

vispārīgi noteikto 10 gadu noilguma termiņu, tad komercdarījumiem piemērojami Komerclikuma noteikumi. Tā kā šajā lietā

viens no līgumslēdzējiem ir komersants, tad atbilstoši Komerclikuma 389.panta jēgai un saturam, konkrētajā lietā ir

piemērojami Komerclikuma D daļas nosacījumi, t.sk., Komerclikuma 406.pants.

Saskaņā ar Civillikuma 1896.pantu noilgums sāk tecēt ar to dienu, kurā prasījums ir tā nodibināts, ka pret parādnieku,

kas nav izpildījis savu pienākumu, nekavējoties var celt prasību, kaut arī tomēr vēl nebūtu ne parādnieks liedzies izpildīt, ne

arī kreditors viņam to atgādinājis. Saskaņā ar to noilguma tecējuma iesākumam vajadzīgs: nosacītiem prasījumiem - lai

nosacījums jau būtu noskaidrojies, bet terminētiem prasījumiem - lai termiņš jau būtu notecējis.

Saskaņā ar iepriekš minēto divu puspiekabju pārreģistrāciju CSDD, atbildētājai samaksa bija jāveic no transportlīdzekļu

pieņemšanas-nodošanas fakta brīža, prasītājai par to izrakstot atbilstošus pirkuma summas rēķinus, tādējādi no iepriekš

minēto transportlīdzekļu pārreģistrācijas CSDD datuma prasītājai bija radusies tiesība celt prasību tiesā pret atbildētāju par

nesamaksātās pirkuma maksas piedziņu.

Atbilstoši Civillikuma 1902. līdz 1906.pantā noteiktajam, noilgumu pārtrauc prasības celšana tiesā vai šķīrējtiesā,

atgādinājums parādniekam par parādsaistībām, kā arī kreditora prasības atzīšana jebkādā veidā no parādnieka puses.

Atbilstoši Komerclikuma D daļas 406.pantam, prasības celšanas noilguma termiņš iestājās jau 2013.gada 28.jūnijā un

2013.gada 2.jūlijā, jo tiesai nav pamata uzskatīt, ka prasītāja pēc 2010.gada 2.jūlija ir vērsusies pie atbildētājas ar

atgādinājumu samaksāt parādu, vai atbildētāja noilguma tecējuma laikā jebkādā veidā atzinusi prasītāja prasību.

Prasītāja lietā nav iesniegusi pierādījumu tam, ka atbilstoši Civillikuma 1902. līdz1906.pantam noilgums būtu

pārtraukts.

Prasītāja 2015.gada 18.februārī nosūtījusi atbildētājai pieprasījumu līdz 2015.gada 27.februārim iesniegt dokumentus

par samaksu vai izpildīt parādsaistības pret prasītāju (lietas 10.lapa). Tiesa uzskata, ka prasītāja 2015.gada 18.februāra

pieprasījumu nosūtījusi pēc noilguma termiņa izbeigšanās. Tādējādi iepriekš minētais brīdinājums nav pārtraucis noilgumu.

Civillikuma 1893.pants noteic, ka saistību tiesības izbeidzas, ja tiesīgā persona tās pienācīgi neizlieto likuma noteiktā

noilguma termiņā. Savukārt Civillikuma 1910.pants nosaka, ka ar noilguma termiņa notecējumu izbeidzas ne vien prasības

tiesība, bet arī pati saistību tiesība. Tādēļ noilgušu prasījumu nevar izlietot arī kā ierunu, piemēram, ieskaitam.

Civillikuma 1.pants nosaka, ka tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības. Minētais Civillikuma

1.pantā norādītais labas ticības princips nozīmē, ka katram civiltiesiskās saistības dalībniekam savas subjektīvās tiesības

jāīsteno un subjektīvie pienākumi jāpilda, ņemot vērā pretējās puses intereses.

Noilguma institūts civiltiesībās veidots ar mērķi novērst nenoteiktību mantiskajās attiecībās, radīt skaidrību tad, ja

kāda persona ilgstoši neīsteno tiesības vai neprasa novērst iespējamo strīdu par tām. [..] Nebūtu saprātīgi pieļaut, ka

iespējamais parādnieks uz mūžīgiem laikiem atrodas zem parāda atprasīšanas vai vismaz tiesāšanās Damokla zobena un

nevar plānot savu darbību, izslēdzot šādus draudus (sk. Torgāns K., Saistību tiesības. I daļa. Mācību grāmata. – Rīga:

Tiesu namu aģentūra, 2006., 276. lpp.).

Gadījumos, kad kāds no saistības dalībniekiem uzskata, ka viņa tiesības ir aizskartas, viņam ir tiesības celt prasību

tiesā par tiesību atzīšanu vai aizskāruma seku novēršanu (lietas atdošanu, zaudējumu atlīdzību, līgumsoda samaksu). Ja

lietas izskatīšanas gaitā tiesa konstatē, ka ir iestājies civiltiesību normās noteiktais noilgums, tā savā spriedumā norāda uz

prasības noilgumu. [..] To, vai iestājies noilgums, tiesa vērtē, tikai lietu izskatot pēc būtības, kurā pārbauda arī jautājumus

par noilguma apturēšanu vai pārtraukšanu (sk. Torgāns K., Saistību tiesības. I daļa. Mācību grāmata. – Rīga: Tiesu

namu aģentūra, 2006., 278. lpp.). Nevienam nav pienākums izpildīt saistību pat tad, ja ir neapšaubāmi pierādījumi par tās

rašanos, apmēru, izpildes veidu, jo kreditors nav rīkojies likumā noteiktajā termiņā (sk. Torgāns K., Saistību tiesības. I

daļa. Mācību grāmata. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 283.-284.lpp.).

Tiesa atzīst, ka prasības tiesības realizācija iespējama tikai stingri un atbilstoši likumā noteiktajām prasībām, tādējādi

atzīstams, ka prasītājai ir zudušas prasības tiesības pret atbildētāju.

Kā norādīts Augstākās tiesas Senāta 2010.gada 21.aprīļa spriedumā (lieta Nr.SKC-100/2010), ja, izskatot lietu pēc

būtības, tiesa konstatē, ka ir iestājies civiltiesību normās noteiktais noilgums, tad tai jāpārbauda vienīgi jautājumi par

noilguma apturēšanu vai pārtraukšanu, bet nav jāskaidro faktiskie apstākļi un jāvērtē pierādījumi, jo noilgums ir patstāvīgs

pamats prasības noraidīšanai.

Ievērojot minēto tiesa secina, ka prasītāja viņai piešķirtās prasības tiesības nav izmantojusi likumā noteiktajā termiņā,

līdz ar ko lietā ir iestājies prasības noilgums, kas ir patstāvīgs pamats prasības noraidīšanai, tādējādi spriedumā netiek dots

vērtējums prasībā norādītajiem citiem apstākļiem un netiek vērtēti citi iesniegtie pierādījumi.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 43.panta desmito daļu administratore, ceļot prasību SIA /Nosaukums A/ interesēs, no

tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos atbrīvota, līdz ar to, atbilstoši Civillikuma 42.panta otrās un ceturtās daļas

noteikumiem, tiesāšanās izdevumus uzņemas valsts.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 189., 190., 193., 199.pantu, tiesa

no s p ried a

noraidīt maksātnespējīgās SIA /Nosaukums A/ prasību pret /pers. D/ par pirkuma maksas 5812 EUR piedziņu.

Spriedumu var pārsūdzēt divdesmit dienu laikā Kurzemes apgabaltiesā, sūdzību iesniedzot Liepājas tiesā.

Tiesnesis A.Lapiņš