Supreme Court partially quashes appeal ruling on destruction of defendant's property without legal basis.

ECLI:LV:AT:2025:1112.11095046119.5.L

Lieta Nr. 11095046119, SKK‑136/2025

Krimināllietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

LĒMUMS

Rīgā 2025. gada 12. novembrī

Senāts šādā sastāvā: senatore referente Irīna Jansone, senatores Sandra Kaija un Inguna Radzeviča

izskatīja rakstveida procesā krimināllietu sakarā ar apsūdzētā /Persona A/ kasācijas sūdzību un tās

papildinājumiem (turpmāk – kasācijas sūdzība) un viņa aizstāves zvērinātas advokātes Vitas Tanasi kasācijas

sūdzību par Kurzemes apgabaltiesas 2024. gada 14. augusta lēmumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Rīgas pilsētas tiesas 2023. gada 9. oktobra spriedumu

[1.1] /Persona A/, personas kods /personas kods/,

atzīts par vainīgu Krimināllikuma 253.1 panta pirmajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā un sodīts ar

brīvības atņemšanu uz 5 gadiem un probācijas uzraudzību uz 2 gadiem.

[1.2] /Persona A/ piederošie naudas līdzekļi 3446,47euro atzīti par noziedzīgi iegūtiem un konfiscēti valsts

labā.

[1.3] Lietiskos pierādījumus – mobilos telefonus APPLE IPHONE ar IMEI kodu /Numurs 1/, SAMSUNG

GT-E1200R ar IMEI kodu /Numurs 2/ un SAMSUNG SM-A300FU ar IMEI kodu /Numurs 3/ – nolemts atdot

/Persona A/.

Lietiskos pierādījumus – mobilos telefonus SAMSUNG GT-E1081T ar IMEI kodu /Numurs 4/, SAMSUNG

GT-E1081T ar IMEI kodu /Numurs 5/ un SAMSUNG GT-E1200, S/N /Numurs 6/ – nolemts iznīcināt.

[2] Ar pirmās instances tiesas spriedumu /Persona A/ atzīts par vainīgu un sodīts par psihotropās vielas

neatļautu iegādāšanos un glabāšanu realizācijas nolūkā, kā arī psihotropās vielas neatļautu realizāciju.

[3] Ar Kurzemes apgabaltiesas 2024. gada 14. augusta lēmumu, izskatot krimināllietu apelācijas kārtībā

sakarā ar apsūdzētā /Persona A/ un viņa aizstāves V. Tanasi apelācijas sūdzībām, Rīgas pilsētas tiesas 2023. gada 9.

oktobra spriedums atstāts negrozīts.

[4] Par Kurzemes apgabaltiesas 2024. gada 14. augusta lēmumu apsūdzētais /Persona A/ iesniedzis kasācijas

sūdzību, kurā lūdz atcelt lēmumu un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Kasācijas sūdzībā izteiktais lūgums pamatots ar šādiem argumentiem.

[4.1] Ņemot vērā, ka noziedzīgais nodarījums tika izdarīts /Adrese A/, lieta nepamatoti izskatīta Kurzemes

apgabaltiesā, nevis Rīgas apgabaltiesā. Tiesa lēmumā nav norādījusi lietas izskatīšanas piekritības grozīšanas

pamatu.

[4.2] Tiesa ar pierādījumiem nav pamatojusi, ka apsūdzētais 2019. gada martā vai aprīlī Rīgā no pirmstiesas

izmeklēšanas laikā nenoskaidrotas personas tālākas realizācijas nolūkā ir iegādājies 1,1818 g psihotropās vielas –

amfetamīna. Tādējādi tiesa pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 511. panta otrās daļas un 512. panta otrās daļas

pārkāpumus.

[4.3] Tiesa nepamatoti par pieļaujamu pierādījumu atzinusi speciālā izmeklēšanas eksperimenta rezultātā

iegūtās ziņas. Tiesa nav izvērtējusi, ka policijas darbinieki veica provokāciju, liekot lieciniekam /Persona B/

piedalīties speciālajā izmeklēšanas eksperimentā pret /Persona A/. Bez amatpersonu iejaukšanās noziedzīgs

nodarījums nebūtu izdarīts. Lietā nav pierādījumu, ka apsūdzētais /Persona A/ bija psihotropās vielas pārdošanas

iniciators, savukārt /Persona B/ liecības netika pārbaudītas viņa pāragrās nāves dēļ, un speciālā izmeklēšanas

eksperimenta laikā izmantotā nauda pie /Persona A/ netika atrasta.

Tiesa nav ņēmusi vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos lietās „Romanauskas pret Lietuvu”, „Vanyan

pret Krieviju”, „Schenk pret Šveici”, „Teixeira de Castro pret Portugāli” paustās atziņas par aģentu – provokatoru

–, kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2013. gada 8. janvāra spriedumā lietā „Baltiņš pret Latviju” un 2021. gada 20.

aprīļa spriedumā lietā „Kuznins un citi pret Krieviju” norādītos principus par likumīgu un tiesisku operatīvo

izmeklēšanas pasākumu nošķiršanu no policijas darbinieku provocētiem pasākumiem.

[4.4] Tiesa nepamatoti par ticamu un pieļaujamu pierādījumu atzinusi liecinieka /Persona B/ 2019. gada 2.

aprīlī sniegtās liecības, jo, pirmkārt, tās sniegtas alkoholisko un narkotisko vielu ietekmē. Tiesas atsauce uz ārsta

slēdzienu, ka liecību sniegšanas laikā /Persona B/ apziņa bija skaidra, domāšana neizmainīta, uztvere nebija

traucēta, viņš bija spējīgs liecināt par viņam zināmajiem faktiem, ir nepamatota, jo liecinieks /Persona B/ ārsta

uzraudzībā atradās tikai dažas minūtes, turklāt lietā nav pierādījumu, kā mainījās liecinieka stāvoklis paaugstināta

stresa apstākļos. Otrkārt, liecības sniegtas, policijas darbiniekiem pielietojot draudus, viltu un spaidus, un, treškārt,

apsūdzētajam nebija iespējas uzdot jautājumus lieciniekam /Persona B/, jo procesa virzītājs laikus nebija veicis

konfrontēšanu, bet tiesā jautājumu uzdošana lieciniekam vairs nebija iespējama. Procesa virzītājam pirmstiesas

kriminālprocesā bija iespēja laikus veikt apsūdzētā /Persona A/ un liecinieka /Persona B/ konfrontēšanu.

Tiesa nav ņēmusi vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 11. decembra spriedumā lietā „Dimovic un

citi pret Serbiju” secināto par Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pārkāpumu pret

personu, kuras notiesāšana tika balstīta tikai uz miruša liecinieka liecībām.

[4.5] Apelācijas instances tiesas lēmums ir pretrunīgs, jo tiesa apsūdzētā /Persona A/ vainīguma pierādīšanā

izmantojusi liecinieces /Persona C/ liecības un vienlaicīgi atzinusi, ka viņa sniedza nepatiesas liecības par to, ka

/Persona B/ brīvprātīgi ieradās policijas iecirknī sniegt liecības par /Persona A/.

[4.6] Tiesa nepamatoti atzinusi, ka /Persona A/ aizturēšana veikta atbilstoši Kriminālprocesa likumā

noteiktajām prasībām. Apsūdzētais tika aizturēts, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 264. panta pirmās daļas

1. punktu, taču aizturēšanas brīdī /Persona B/ rīcībā esošā psihotropā viela vēl nebija izņemta kriminālprocesa

ietvaros un tai nebija veikta ekspertīze. Tādējādi līdz /Persona A/ aizturēšanas brīdim vēl nebija iegūti pierādījumi

tam, ka apsūdzētais ir pārdevis psihotropo vielu /Persona B/.

[4.7] Tiesa nav izvērtējusi liecinieka /Persona D/ liecības, ka policijas darbinieki ir piespieduši /Persona B/

sniegt liecības, izmantojot apstākli, ka /Persona B/ bija aizturēts cita kriminālprocesa ietvaros un atradās

apreibinošo vielu ietekmē.

[4.8] Tiesa ar tiesību normu nav pamatojusi lēmumā norādīto, ka prokurors var dot piekrišanu veikt speciālo

izmeklēšanas eksperimentu neatliekamos gadījumos. Ņemot vērā, ka speciālais izmeklēšanas eksperiments tika

veikts bez izmeklēšanas tiesneša lēmuma, pierādījumi tika iegūti, pārkāpjot Kriminālprocesa likuma 127. panta 1.

punktu un 130. panta 1. punktu, un tādējādi atzīstami par nepieļaujamiem.

[4.9] Apelācijas instances tiesa nav izvērtējusi, ka 2019. gada 2. aprīlī no plkst. 21.51, kad psihotropās

vielas pārdevējam tika nodota nauda par psihotropo vielu, līdz plkst. 21.55, kad tika aizturēts /Persona A/,

apsūdzētais bija policijas darbinieku redzeslokā un nebija izmetis nekādus priekšmetus, savukārt speciālā

izmeklēšanas eksperimentā izmantotā nauda 100europie /Persona A/ netika atrasta.

Turklāt lietā nav pierādījumu tam, ka 2019. gada 2. aprīlī starp /Persona B/ un /Persona A/ notika

telefoniska saziņa, jo kratīšanas laikā pie apsūdzētā netika atrasts mobilais telefons ar numuru /Tālrunis A/.

[4.10] Ņemot vērā, ka lietā nav saņemta izmeklēšanas tiesneša atļauja vai liecinieka /Persona B/ rakstiska

piekrišana veikt personas audiokontroli, tiesa nepamatoti atzinusi tās rezultātā iegūtās ziņas par pieļaujamu

pierādījumu. Tiesa nepamatoti atsaukusies uz Kriminālprocesa likuma 216. panta ceturto daļu.

[4.11] Apelācijas instances tiesa, nosakot apsūdzētajam /Persona A/ sodu, nepamatoti piemērojusi

Krimināllikuma 48. panta pirmās daļas 12. punktu. Tiesa nav izvērtējusi, vai medicīniskās ekspertīzes eksperta

atzinumā Nr. 2096 un ķīmiski toksikoloģiskās ekspertīzes eksperta atzinumā Nr. 3070 konstatētais

tetrahidrokanabinola skābes, amfetamīna „pēdu” daudzums bioloģiskajā vidē atbilst tādam daudzumam, lai varētu

pamatoti secināt, ka apsūdzētais atradies narkotisko vielu ietekmē.Tiesa nav ņēmusi vērā, ka attiecībā uz /Persona

A/netika fiksēts pārkāpums par automašīnas vadīšanu narkotisko vielu ietekmē.

[4.12] Apelācijas instances tiesa nepamatoti apsūdzētajam nav noteikusi galīgo sodu saskaņā ar

Krimināllikuma 50. panta trešo un piekto daļu, ievērojot Zemgales rajona tiesas 2020. gada 5. jūnija lēmumu par

galīgā soda noteikšanu krimināllietā Nr.11815005012, ar kuru /Persona A/ noteikts galīgais sods saskaņā ar

Krimināllikuma 50. panta trešo un piekto daļu pēc Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2014. gada 19. jūnija

sprieduma, kas grozīts ar Rīgas apgabaltiesas 2018. gada 5. novembra spriedumu, un Rīgas pilsētas Latgales

priekšpilsētas tiesas 2014. gada 3. oktobra sprieduma, kas grozīts ar Rīgas apgabaltiesas 2019. gada 2. maija

spriedumu un Senāta 2020. gada 7. aprīļa lēmumu. Tiesa nav ņēmusi vērā Senāta 2023. gada 31. janvāra lēmumā

lietā Nr. SKK‑J‑166/2023 paustās atziņas.

[4.13] Tiesa nepamatoti apsūdzētā dzīvesvietā izņemtos naudas līdzekļus – 3446,47 euro– atzinusi par

noziedzīgi iegūtu naudu un konfiscējusi valsts labā. Tiesa savu atzinumu pamatojusi ar secinājumu, ka /Persona A/

dzīvesveids ir saistīts ar narkotisko vielu realizāciju. Apelācijas instances tiesa nav apšaubījusi apsūdzētā liecināto

par viņa ienākumu avotiem. Liecinieces /Persona E/ liecībās norādītais un apsūdzētā /Persona A/ tiesai uzrādītās

divas Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumu par kompensācijas 9000euroizmaksu kopijas apstiprina /Persona A/

liecināto par naudas līdzekļu legālo izcelsmi. Tiesa nav ņēmusi vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 26.

septembra spriedumā lietā „Yordanov un citi pret Bulgāriju” norādīto par tiesas pienākumu pierādīt mantas

noziedzīgo izcelsmi. Ņemot vērā minēto, tiesa ir pārkāpusi Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme)

105. pantu.

[4.14] Tiesa lēmumā nav norādījusi apsūdzētajam /Persona A/ piederošo sešu mobilo telefonu statusu

kriminālprocesā un nav pamatojusi, kādēļ trīs mobilie telefoni ir iznīcināmi. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma

240. panta pirmo daļu lietiskos pierādījumus, dokumentus, citus izņemtos priekšmetus un vērtslietas var iznīcināt

tikai tad, ja tos nav paredzēts atdot to īpašniekiem vai likumīgajiem valdītājiem.

[5] Par Kurzemes apgabaltiesas 2024. gada 14. augusta lēmumu apsūdzētā /Persona A/ aizstāve V. Tanasi

iesniegusi kasācijas sūdzību, kurā lūdz atcelt lēmumu un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Kasācijas sūdzībā izteiktais lūgums pamatots ar šādiem argumentiem.

[5.1] Apelācijas instances tiesa ir ņēmusi vērā tikai tās liecinieku /Persona C/, /Persona F/, /Persona G/,

/Persona H/ un /Persona I/ liecības, kuras apstiprina apsūdzētā /Persona A/ vainīgumu noziedzīgā nodarījuma

izdarīšanā, bet nav izvērtējusi pretrunas minēto liecinieku liecībās.

[5.1.1] Tiesa ir izvērtējusi liecinieka /Persona G/ liecināto, ka speciālā izmeklēšanas eksperimenta laikā

apsūdzētais atradās viņa redzeslokā, un viņš redzēja, ka /Persona B/ piegāja pie automašīnas un iedeva naudu

/Persona A/. Vienlaikus tiesa nav izvērtējusi /Persona F/ liecības, ka psihotropās vielas realizācijas darbības, proti,

naudas nodošana /Persona A/, norādīšana uz psihotropas vielas atrašanos, ir notikušas /Persona A/ automašīnā.

Tādējādi ir pamatotas šaubas par to, vai kāds no speciālā izmeklēšanas eksperimenta dalībniekiem varēja redzēt

notikušo mašīnā.

[5.1.2] Tiesa nav ņēmusi vērā, ka speciālā izmeklēšanas eksperimenta pārskatā /Persona I/ ir norādījis

informāciju, kuru ieguvis no citām personām. Ņemot vērā, ka pārskatā minēto personu liecības nebija iespējams

pārbaudīt tiesā sakarā ar to, ka tās neatcerējās 2019. gada 2. aprīļa notikumus, speciāla izmeklēšanas eksperimenta

pārskatā fiksētās ziņas atzīstamas par nepieļaujamu pierādījumu. Turklāt tiesa nav izvērtējusi pretrunas /Persona I/

liecībās, ka viņš vērojis tikšanos starp /Persona A/ un /Persona B/, un /Persona C/ liecībās, ka viņa kopā ar /Persona

I/ eksperimenta laikā atradās mašīnā un gaidīja atgriežamies /Persona B/.

[5.1.3] Tiesa nav izvērtējusi pretrunas /Persona H/ pirmstiesas kriminālprocesā un tiesā sniegtajās liecībās

par viņa piedalīšanos speciālajā izmeklēšanas eksperimentā. Liecinieks /Persona H/ neliecināja par savu lomu un

atrašanās vietu speciālā izmeklēšanas eksperimenta laikā, aizbildinoties ar klasificēto informāciju un operatīvās

darbības pasākumu taktiku. Ņemot vērā, ka /Persona H/ liecības par psihotropās vielas realizāciju nebija iespējams

pārbaudīt, tās atzīstamas par nepatiesām.

Apelācijas instances tiesas atzinums, ka nav pamata neticēt policijas darbinieku liecībām, kā arī apšaubīt

lietas materiālos esošo informāciju par lietas faktiskajiem apstākļiem, pamatots ar pieņēmumu, nevis lietā

esošajiem pierādījumiem.

[5.1.4] Tiesa, izvērtējot /Persona B/ liecību pieļaujamību, nav ņēmusi vērā, ka liecinieki /Persona H/,

/Persona G/, /Persona F/ un /Persona I/ nebija klāt un nepiedalījās /Persona B/ nopratināšanā, tādēļ sniegt liecības

par /Persona B/ nopratināšanas apstākļiem un veselības stāvokli minētie policijas darbinieki nevarēja.

[5.2] Ņemot vērā, ka speciālajā izmeklēšanas eksperimentā /Persona B/ nav piedalījies brīvprātīgi, bet gan

policijas darbinieku ietekmēšanas rezultātā, tiesa nepamatoti par pieļaujamiem atzinusi speciālajā izmeklēšanas

rezultātā iegūtos pierādījumus. No krimināllietas materiāliem konstatējams, ka /Persona B/ bija aizturēts par

narkotisko vielu glabāšanu un liecināja par /Persona A/ noziedzīgām darbībām kriminālsoda mīkstināšanas vai

apcietinājuma nepiemērošanas nolūkā.

[5.3] Apelācijas instances tiesas secinājums, ka apsūdzētajam /Persona A/ līdz viņa aizturēšanas brīdim bija

iespēja atbrīvoties no saņemtās naudas, ir tiesas pieņēmums, kas nav pamatots ar pierādījumiem. Apsūdzētā

/Persona A/ saistību ar psihotropās vielas realizāciju neapstiprina arī /Persona A/ piederošo mobilo telefonu

apskates protokolos fiksētais, proti, ka saziņa ar /Persona B/ telefonos netika konstatēta.

[5.4] Speciālais izmeklēšanas eksperiments un personas audiokontrole ir divi dažādi speciālo izmeklēšanas

darbību veidi, kuru veikšanai ir nepieciešamas speciālas atļaujas. Lietā personas audiokontrole tika veikta bez

izmeklēšanas tiesneša lēmuma, tādēļ tiesa nepamatoti tās rezultātā iegūto skaņu ierakstu, kas ierakstīts CD‑R diskā,

atzinusi par pieļaujamu pierādījumu. Turklāt /Persona A/ par skaņu ierakstā slepeni fiksēto nav nopratināts saskaņā

ar Kriminālprocesa likuma 229. panta otro daļu. Tādējādi pirmstiesas izmeklēšanā pieļauts Kriminālprocesa likuma

12. panta pārkāpums.

Lietā nepamatoti nav veikta personas audiokontroles rezultātā iegūtā skaņu ieraksta ekspertīze, kas ļautu

identificēt tajā runājošās personas. Turklāt nav saprotams, par ko tiek runāts skaņu ierakstā un kā tas attiecas uz

izskatāmo lietu.

[5.5] Apelācijas instances tiesa par noziedzīgi iegūtiem nepamatoti atzinusi un konfiscējusi valsts labā

/Persona A/ sievai /Persona E/ piederošos arestētos naudas līdzekļus, kas nepārsniedz vienu minimālo mēnešalgu.

Tiesa nav izvērtējusi /Persona E/ pirmstiesas kriminālprocesā iesniegtos rakstveida pierādījumus par viņas

ikmēneša ienākumiem. Lietā nav pierādījumu tam, ka /Persona E/ ir izdarījusi noziedzīgus nodarījumus, no kuriem

būtu ieguvusi noziedzīgi iegūtu naudu.

Tiesas atzinums, ka arestētie naudas līdzekļi 3446,47 euro, ir noziedzīgi iegūti, nav pamatots ar

pierādījumiem, tādēļ arests ir atceļams un naudas līdzekļi atdodami īpašniekiem. Turklāt lietā nav ziņu, ka naudas

līdzekļi būtu saistīti ar /Persona A/ inkriminēto noziedzīgo nodarījumu vai citu Krimināllikuma 253. pantā

paredzētu noziedzīgo nodarījumu, kas nav atklāts. Tāpat lietā nav ziņu par operatīvās izstrādes lietu, kurā varētu

iegūt informāciju par personas nelikumīgajām darbībām pirms kriminālprocesa uzsākšanas.

[5.6] Tiesa nepamatoti nav konstatējusi apsūdzētā tiesību uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā

pārkāpumu. /Persona A/ tika aizturēts 2019. gada 2. aprīlī, bet galīgais nolēmums izskatāmajā lietā, kas nav

apjomīga vai juridiski sarežģīta, joprojām nav pieņemts. Tādējādi tiesa pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 14. panta

pārkāpumu.

[5.7] Apelācijas instances tiesa pieļāvusi Krimināllikuma 574. panta 1. punktā norādīto pārkāpumu, jo

nepamatoti apsūdzētajam nav noteikusi galīgo sodu saskaņā ar Krimināllikuma 50. panta trešo un piekto daļu pēc

noziedzīgo nodarījumu kopības ar Zemgales rajona tiesas 2020. gada 5. jūnija lēmumā krimināllietā Nr.

11815005012 noteikto sodu, tādējādi nepamatoti pasliktinot apsūdzētā stāvokli.

Motīvu daļa

[6] Senāts atzīst par nepieciešamu vispirms sniegt savu vērtējumu tiem kasācijas sūdzību argumentiem, kas

attiecas uz apelācijas instances tiesas lēmumu daļā par /Persona A/ vainīgumu viņam inkriminētajā noziedzīgajā

nodarījumā.

[6.1] Kriminālprocesa likuma 569. panta pirmā daļa noteic, ka pārsūdzēšana kasācijas kārtībā ir rakstveida

kasācijas protesta vai sūdzības iesniegšana Augstākajā tiesā par tāda apelācijas instances tiesas nolēmuma

tiesiskumu, kurš vēl nav stājies spēkā, nolūkā panākt tā atcelšanu pilnībā vai kādā tā daļā vai tā grozīšanu juridisku

iemeslu dēļ. Savukārt Kriminālprocesa likuma 569. panta trešā daļa noteic, ka kasācijas instances tiesa

pierādījumus lietā no jauna neizvērtē.

Senāts konstatē, ka kasācijas sūdzību argumenti pamatā ir motivēti ar sūdzību autoru atšķirīgo viedokli par

lietā esošo pierādījumu vērtējumu un faktiski pauž sūdzību iesniedzēju neapmierinātību ar tiem secinājumiem,

kādus izdarījusi apelācijas instances tiesa, izvērtējot lietā esošos pierādījumus, un vērsti uz to, lai panāktu apelācijas

instances tiesas nolēmuma atcelšanu nevis juridisku, bet faktisku iemeslu dēļ, kas ir pretrunā ar Kriminālprocesa

likuma 569. panta pirmo daļu.

Citāda pierādījumu vērtēšana kasācijas sūdzībā, nekā tos ir vērtējusi apelācijas instances tiesa, ja tiesa

pierādījumu vērtēšanā nav pieļāvusi Kriminālprocesa likuma būtiskus pārkāpumus, nevar būt par pamatu apelācijas

instances tiesas nolēmuma atcelšanai.

[6.2] Atstājot negrozītu pirmās instances tiesas spriedumu, apelācijas instances tiesa norādījusi, ka

pierādījumi lietā novērtēti atbilstoši Kriminālprocesa likuma 9. nodaļā izvirzītajām prasībām, un pirmās instances

tiesa pamatoti atzinusi tos par pieļaujamiem, attiecināmiem, ticamiem un pietiekamiem apsūdzētā vainīguma

konstatēšanai. Ievērojot minēto, apelācijas instances tiesa, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 564. panta sesto

daļu, atzinusi par iespējamu neatkārtot pirmās instances tiesas spriedumā minētos pierādījumus un atzinumus.

Savukārt pirmās instances tiesa, pamatojoties uz lietā esošajiem pierādījumiem, tajā skaitā liecinieku

/Persona B/, /Persona C/, /Persona H/, /Persona G/, /Persona I/ liecībām, speciālā izmeklēšanas eksperimenta

pārskatā, protokolā pār uzrādīšanu atpazīšanai pēc fotogrāfijām, kratīšanas protokolos, aizturēšanas protokolā,

apskates protokolos ietvertām ziņām, narkotisko un psihotropo vielu ekspertīžu ekspertu, kā arī komisijas

bioloģiskās (DNS) ekspertīzes ekspertu atzinumos secināto un citiem pierādījumiem lietā, ir konstatējusi apsūdzētā

/Persona A/ darbībās visas nepieciešamās un obligātās Krimināllikuma 253.1 panta pirmajā daļā paredzētā

noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes un atzinusi, ka apsūdzētā vainīgums inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā

ir pierādīts ārpus saprātīgām šaubām.

[6.3] Pretēji apsūdzētā /Persona A/ kasācijas sūdzībā norādītajam apelācijas instances tiesa ir atzinusi, ka

lietā esošie pierādījumi apstiprina, ka /Persona A/ neatļauti iegādājās un glabāja realizācijas nolūkā psihotropo

vielu, kā arī neatļauti to realizēja.

Apelācijas instances tiesa piekritusi pirmās instances tiesas atzinumam, ka /Persona A/ izdarītā noziedzīgā

nodarījuma priekšmets ir ne mazāk kā 1,1818 g psihotropās vielas – amfetamīna –, kuru 2019. gada martā vai

aprīlī, pirmstiesas kriminālprocesā precīzi nenoskaidrotā datumā, laikā un vietā, no pirmstiesas kriminālprocesā

nenoskaidrotas personas, apsūdzētais neatļauti iegādājās tālākai realizācijai un iepildītu bezkrāsas caurspīdīgā

polimēra maisiņā, ietītu baltā salvetē glabāja slēptuvē (caurulē), kas atradās pretī veikalam „/Nosaukums/”, /Adrese

B/, līdz 2019. gada 2. aprīlim, kad to realizēja /Persona B/.

Tiesa savu atzinumu pamatojusi ar komisijas bioloģiskās (DNS) ekspertīzes ekspertu atzinumā secināto, ka

uz salvetes konstatēts divu vai vairāku personu bioloģiskā materiāla sajaukums, kura DNS profila mazākuma daļa

atbilst /Persona A/ DNS profilam, kas nozīmē, ka pēdu rašanās varbūtība no /Persona A/ ir 2,71x1011 reizes lielāka,

nekā varbūtība, ka pēdas radušās no citas nezināmas personas ar tādu pašu DNS profilu.

[6.4] Apelācijas instances tiesa ir izvērtējusi liecinieka /Persona B/ pirmstiesas kriminālprocesā sniegtās

liecības un par ticamām un pieļaujamām atzinusi 2019. gada 2. aprīlī sniegtās liecības, kurās viņš liecina par

psihotropās vielas iegādi no apsūdzētā /Persona A/, jo tās apstiprina citi lietā esošie pierādījumi.

[6.4.1] Apelācijas instances tiesa ir konstatējusi, ka apsūdzētajam nav bijusi iespēja uzklausīt liecinieku

/Persona B/ tiesā un uzdot viņam jautājumus, jo liecinieks 2019. gada /datums/ ir nomiris, bet lieta uz tiesu nosūtīta

2020. gada 6. martā. Tiesa atzinusi, ka liecinieka /Persona B/ 2019. gada 2. aprīlī sniegtās liecības pamatoti

nolasītas pirmās instances tiesā, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 501. panta 3. punktu. Tāpat tiesa

izvērtējusi apstākļus, kāpēc apsūdzētā lūgums veikt /Persona B/ un /Persona A/ konfrontēšanu netika laikus

izpildīts, un secinājusi, ka procesa virzītājai, ievērojot krimināllietas izmeklēšanas darbību taktiku, bija tiesības

izvēlēties piemērotu brīdi konfrontēšanas veikšanai un viņa nevarēja paredzēt liecinieka nāves iestāšanos 45 gadu

vecumā. Minēto apstākļu dēļ tiesa secinājusi, ka procesa virzītājas rīcībā nav konstatējams pārkāpums. Tiesa

atzinusi, ka lietā esošie pieradījumi, proti, liecinieku /Persona C/, /Persona H/, /Persona G/, /Persona F/, /Persona I/

liecības, speciālā izmeklēšanas eksperimenta pārskatā fiksētās ziņas, narkotisko un psihotropo vielu ekspertīzes un

komisijas bioloģiskās (DNS) ekspertīzes ekspertu atzinumos secinātais apstiprina /Persona B/ 2019. gada 2. aprīlī

sniegtās liecības. Tāpat tiesa secinājusi, ka nav pārkāptas Kriminālprocesa likuma 15. pantā noteiktās apsūdzētā

tiesības, jo /Persona A/ tika nodrošinātas tiesības piedalīties lietas izskatīšanā gan pirmās, gan apelācijas instances

tiesā un izteikties par pierādījumiem.

[6.4.2] Apelācijas instances tiesa ir izvērtējusi liecinieka /Persona B/ liecībās norādīto, ka policijas

darbinieki, pielietojot draudus, panākuši /Persona B/ piedalīšanos speciālajā izmeklēšanas eksperimentā, kopsakarā

ar Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Disciplinārās uzraudzības nodaļas veiktās pārbaudes rezultātiem, un

secinājusi, ka lietā nav pierādījumu policijas darbinieku prettiesiskai un neobjektīvai rīcībai.

[6.4.3] Tiesa ir izvērtējusi /Persona B/ rakstveida liecības par to, ka viņš pēc policijas darbinieku norādēm

zināja, kurai personai jāiedod amatpersonu izsniegtā nauda kur atrodas psihotropā viela, un atzinusi tās par

nepatiesām. Tiesa konstatējusi, ka minētās /Persona B/ liecības ir pretrunā komisijas bioloģiskās (DNS) ekspertīzes

ekspertu atzinumā secinātajam, ka uz slēpnī ievietotā polimēra maisiņa, kurā atradās psihotropā viela, konstatētā

DNS profila mazākuma daļa atbilst apsūdzētā profilam. Tiesa izvērtējusi šo eksperta secinājumu kopsakarā ar

/Persona B/ sākotnējām liecībām par to, ka apsūdzētais viņam ir norādījis uz psihotropās vielas atrašanās vietu, un

atzinusi, ka psihotropo vielu slēpnī ir ievietojis /Persona A/. Tiesa secinājusi, ka šādas liecības sniegtas nolūkā

palīdzēt apsūdzētajam izvairīties no iespējamās atbildības.

[6.4.4] Tāpat tiesa ir izvērtējusi liecinieka /Persona D/ liecības, ka /Persona B/ viņam ir izstāstījis, ka

policijas darbinieki piespieduši /Persona B/ sniegt nepatiesas liecības pret apsūdzēto. Tiesa argumentēti secinājusi,

ka /Persona B/ sniedzis /Persona D/ apzināti nepatiesas ziņas. Tiesa norādījusi, ka minētās /Persona D/ liecības

neapstiprina /Persona B/ 2019. gada 13. maijā un vēlāk sniegtās liecības.

[6.4.5] Apelācijas instances tiesa ir izvērtējusi apsūdzētā norādīto argumentu, ka /Persona B/ 2019. gada 2.

aprīlī sniegtās liecības nav pamata atzīt par ticamām, jo tās sniegtas apreibinošo vielu ietekmē. Tiesa ir izvērtējusi

medicīniskās pārbaudes protokolā Nr. 2080 fiksētās ziņas, ka 2019. gada 2. aprīlī /Persona B/ bija skaidra apziņa,

saglabāta orientācija, neizmainīta domāšana, netraucēta uztvere, un atzinusi, ka nav pamata apšaubīt, ka liecinieks

spēja adekvāti liecināt par viņam zināmiem faktiem, tāpēc atzinusi /Persona B/ 2019. gada 2. aprīlī sniegtās liecības

par ticamām.

[6.5] Tiesa ir izvērtējusi: 1) liecinieces /Persona C/ liecības, ka no /Persona B/ tika saņemta informācija, ka

/Persona A/ nodarbojas ar narkotisko vielu realizāciju, tāpēc tika veikts speciālais izmeklēšanas eksperiments; 2)

liecinieka /Persona H/ liecības par to, ka /Persona B/ labprātīgi piekrita sadarboties ar policiju, piedalīties speciālajā

izmeklēšanas eksperimentā un iegādājās no /Persona A/ psihotropās vielas; 3) liecinieka /Persona G/ liecības, ka

/Persona B/ labprātīgi piekrita piedalīties speciālajā izmeklēšanas eksperimentā, tā laikā /Persona G/ novēroja

/Persona B/ un redzēja narkotiku realizācijas brīdi; 4) liecinieka /Persona F/ liecības, ka /Persona B/ brīvprātīgi

piekrita sadarboties ar policiju un piedalīties speciālajā izmeklēšanas eksperimentā, viņš neizteica vēlmi attiekties

piedalīties eksperimentā; 5) liecinieka /Persona I/ liecības, ka speciālajā izmeklēšanas eksperimentā piedalījās

/Persona B/. Tiesa nav konstatējusi pretrunas minētajās liecībās un, izvērtējot tās kopsakarā ar pārējiem

pierādījumiem lietā, atzinusi par ticamām.

[6.6] Apelācijas instances tiesa ir izvērtējusi apsūdzētā argumentu par to, ka 2019. gada 2. aprīlī /Persona B/

bijis aizturēts, nevis brīvprātīgi ieradies liecību sniegšanai un piekritis piedalīties speciālajā izmeklēšanas

eksperimentā.

Apelācijas instances tiesa ir ņēmusi vērā, ka 2019. gada 2. aprīlī /Persona B/ bija aizturēts Valsts policijas

Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Zemgales iecirknī par Krimināllikuma 253. panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā

nodarījuma izdarīšanu, proti, par narkotisko vai psihotropo vielu neatļautu glabāšanu, kā arī to, ka policijas

darbinieku rīcībā netika konstatētas pretlikumīgas darbības attiecībā uz /Persona B/ provokāciju piedalīties

speciālajā izmeklēšanas eksperimentā. Tiesa secinājusi, ka /Persona B/ pats izlēma sadarboties ar policijas

darbiniekiem, lai palīdzētu atklāt citas personas noziegumu.

[6.7] Tiesa ir izvērtējusi apsūdzētā iebildumus par iespējamo liecinieka /Persona B/ provokāciju un

apsūdzētā /Persona A/ uzkūdīšanu speciālā izmeklēšanas eksperimenta laikā.

Kriminālprocesa likuma 225. panta trešā daļa nosaka, ka personas rīcību aizliegts provocēt, kā arī ietekmēt

ar vardarbību, draudiem, šantāžu vai izmantot tās bezpalīdzības stāvokli, savukārt minētā likuma 130. panta otrās

daļas 4. punkts nosaka, ka par nepieļaujamām un pierādīšanā neizmantojamām atzīstamas tādas ziņas par faktiem,

kuras iegūtas pārkāpjot kriminālprocesa pamatprincipus.

Apelācijas instances tiesa ir konstatējusi, ka: 1) 2019. gada 2. aprīļa liecībā /Persona B/ brīvprātīgi piekrita

piedalīties speciālajā izmeklēšanas eksperimentā, pratināšanas laikā atpazina /Persona A/ pēc fotogrāfijas kā

personu, no kuras iegādājās amfetamīnu; 2) speciālais izmeklēšanas eksperiments veikts neatliekamā kārtībā, un tā

tiesiskumu un pamatotību ir apstiprinājusi izmeklēšanas tiesnese; 3) speciālā izmeklēšanas eksperimenta rezultātā,

izpildot ierosinājumā par speciālā izmeklēšanas eksperimenta veikšanu norādīto uzdevumu, /Persona B/ iedeva

apsūdzētajam /Persona A/ policijas darbinieku izsniegto naudu un no /Persona A/ norādītā slēpņa izņēma psihotropo

vielu un nodeva to policijas darbiniekiem.

Tiesa ir ņēmusi vērā, ka: 1) sākotnējās liecībās /Persona B/ ir norādījis, ka amfetamīna iegādes

nepieciešamības gadījumā viņš parasti pats sazinās ar /Persona A/ pa telefonu, norāda psihotropās vielas vēlamo

daudzumu, sarunā tikšanos psihotropās vielas iegādei; 2) /Persona B/ bija aizturēts 2019. gada 2. aprīlī saistībā ar

narkotisko vai psihotropo vielu neatļautu glabāšanu citā kriminālprocesā, kas liecināja par to, ka /Persona B/ ir

zināmi ar narkotisko vai psihotropo vielu apriti saistītie apstākļi; 3) /Persona B/, būdams brīdināts par atbildību par

apzināti nepatiesu liecību sniegšanu, pēc uzrādītājām fotogrāfijām ir atpazinis /Persona A/, kā personu, kas realizē

amfetamīnu, un liecinājis, ka apsūdzētais agrāk ir bijis sodīts par analoga rakstura noziedzīgiem nodarījumiem.

Tiesa ir izvērtējusi minētos apstākļus un atzinusi par pamatotu procesa virzītājas lēmumu iesaistīt /Persona

B/ speciālajā izmeklēšanas eksperimentā.

Tiesa ir izvērtējusi lietā esošos pierādījumus un konstatējusi, ka /Persona B/ sākotnēji sazinājās ar apsūdzēto

telefoniski, lai noskaidrotu par iespēju iegādāties 10 g amfetamīna. Apsūdzētais piekrita pārdot /Persona B/

amfetamīnu un /Persona B/ norunāja tikšanos, lai iegādātos aizliegto vielu. Ņemot vērā minētos apstākļus, tiesa

atzinusi, ka speciālais izmeklēšanas eksperiments veikts, ievērojot Kriminālprocesa likuma 225. panta otro daļu, un

tā laikā netika veiktas neatļautas darbības.

Apelācijas instances tiesa konstatējusi, ka policijas darbinieki nav provocējuši /Persona B/ piedalīties

speciālajā izmeklēšanas eksperimentā un ka /Persona A/ nav uzkūdīts izdarīt noziedzīgu nodarījumu.

[6.8] Pretēji apsūdzētā /Persona A/ kasācijas sūdzībā norādītajam apelācijas instances tiesa ir izvērtējusi

apstākli, ka speciālajā izmeklēšanas eksperimentā izmantotā nauda netika atrasta pie /Persona A/.

Minēto apstākli tiesa ir izvērtējusi kopsakarā ar apsūdzētā aizturēšanas protokolā fiksētajām ziņām, ka

apsūdzētais no notikuma vietas aizbrauca ar automašīnu un tika aizturēts četras minūtes pēc aizbraukšanas, tādējādi

argumentēti secinājusi, ka /Persona A/ bija pietiekami ilgs laiks, lai saņemto naudu paslēptu vai atbrīvotos no tās.

Tāpat tiesa ir izvērtējusi apsūdzētā iebildumus par to, ka lietā ar pierādījumiem nav pamatots atzinums, ka

starp /Persona A/ un /Persona B/ notika telefoniska saziņa, jo lietā fiksētie mobilo telefonu numuri pie /Persona A/

netika atrasti.

Tiesa ir atzinusi, ka liecinieka /Persona B/ 2019. gada 2. aprīļa liecībās norādītais un speciālā izmeklēšanas

eksperimenta pārskatā fiksētais apstiprina, ka 1) /Persona B/ saziņai ar /Persona A/ izmantojis mobilā telefona

numuru /Tālrunis B/, nosūtot viņam uz mobilā telefona numuru /Tālrunis C/ īsziņu par vēlamo psihotropās vielas

daudzumu, kā arī norunājis satikšanās apstākļus; 2) pirms /Persona B/ un /Persona A/ tikšanās apsūdzētais zvanījis

lieciniekam no cita numura /Tālrunis A/.

Tāpat tiesa ņēmusi vērā, ka apsūdzētā dzīvesvietā un automašīna kopumā tika izņemti seši mobilie telefoni.

Tiesa argumentēti secinājusi, ka /Persona A/ saziņai ar /Persona B/ izmantojis dažādus viņa lietošanā esošos

mobilos telefonus un numurus, kā arī varēja veikt zvanus no savas dzīvesvietas, atstāt tur telefonus un doties uz

tikšanos.

[6.9] Tiesa atzinusi par pieļaujamu pierādījumu speciālā izmeklēšanas eksperimenta laikā iegūtajos

audioierakstos, kas ierakstīti CD‑R diskā, fiksētās ziņas.

[6.9.1] No ierosinājuma par speciālā izmeklēšanas eksperimenta veikšanu konstatējams, ka tā laikā

eksperimenta veicējs /Persona B/ tiks aprīkots ar tehniskajiem fiksēšanas līdzekļiem (lietas 1. sējuma 14. lapa).

Speciālā izmeklēšanas eksperimenta laikā tika veikts audioieraksts, kas ierakstīts CD‑R diskā. Veikto speciālās

izmeklēšanas eksperimentu izmeklēšanas tiesnese atzinusi par tiesisku un pamatotu (lietas 1. sējuma 48.–50. lapa).

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 216. panta ceturtajai daļai speciālās izmeklēšanas darbības veicējs dara

visu iespējamo, lai izmeklēšanu interesējošie fakti tiktu fiksēti ar tehniskajiem līdzekļiem.

Senāts norāda, ka tehnisko līdzekļu izmantošana dod iespēju procesa virzītajam kontrolēt notiekošā speciālā

izmeklēšanas eksperimenta gaitu, plānot turpmākās procesuālās darbības. Šāda tehniskā līdzekļa izmantošana ir

pasākums speciālā izmeklēšanas eksperimenta nodrošināšanai. Savukārt ar tiešsaistes režīmu notiekoša vienlaicīga

speciālā izmeklēšanas eksperimenta gaitas fiksēšana protokolā un audioierakstā vai videoierakstā dod iespēju

nostiprināt pierādījumus.

Speciālā izmeklēšanas eksperimenta gadījumā tiek radīta personas ikdienas darbībai raksturīga situācija vai

apstākļi un ar tehnisko līdzekļu palīdzību tiek fiksēta personas rīcība, tai skaitā arī sarunas šajos apstākļos.

Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesa pamatoti secinājusi, ka speciālā izmeklēšanas eksperimenta gaitas

fiksēšana ar tehniskajiem līdzekļiem, piemēram, skaņu ierakstiem, nav atsevišķa speciālā izmeklēšanas darbība.

[6.9.2] Tāpat apelācijas instances tiesa par nepamatotu atzinusi apsūdzētā /Persona A/ aizstāves argumentu,

ka audioierakstu saturs nav attiecināms uz izskatāmo lietu, jo apsūdzētais nav atpazinis tajos fiksētās balsis.

Tiesa ir konstatējusi, ka /Persona B/ liecināto, ka pēc naudas nodošanas /Persona A/ pateica, ka psihotropā

viela ir caurulē, kur /Persona B/ to arī atrada un paņēma, apstiprina audioierakstā fiksētais par apsūdzētā norādēm

par psihotropās vielas atrašanos caurulē, kā arī komisijas bioloģiskās (DNS) ekspertīzes ekspertu atzinumā

secinātais, ka uz salvetes konstatētā bioloģiskā materiāla sajaukuma DNS profila mazākuma daļa atbilst /Persona A/

DNS profilam. Tādējādi tiesa argumentēti secinājusi, ka audioierakstos fiksētās ziņas dzirdama saruna starp

apsūdzēto un /Persona B/.

Ņemot vērā minēto, Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesa speciālā izmeklēšanas eksperimenta rezultātā

iegūtās ziņas, tajā skaitā audioierakstos fiksēto, pamatoti atzinusi par attiecināmu pierādījumu, jo tās pierāda

noziedzīgā nodarījuma faktiskos apstākļus.

[6.10] Apelācijas instances tiesa, pamatojoties uz lietā esošajiem pierādījumiem, atzinusi, ka apsūdzētais

/Persona A/ ir izdarījis inkriminēto noziedzīgo nodarījumu. Senātam nav pamata apšaubīt norādītos apelācijas

instances tiesas atzinumus, jo tie pamatoti ar lietā esošo pierādījumu izvērtējumu. Kriminālprocesa likuma būtiskus

pārkāpumus pierādījumu vērtēšanā, kas varētu ietekmēt tiesas nolēmuma tiesiskumu vai pamatotību, Senāts

nekonstatē. Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesas lēmums šajā daļā atbilst Kriminālprocesa likuma 511. panta

otrās daļas, 512. panta pirmās un otrās daļas un 564. panta ceturtās daļas prasībām, tai skaitā prasībai par motivētu

nolēmumu.

[7] Senāts atzīst, ka izskatāmajā lietā kasācijas instances tiesas kompetencē ir pārbaudīt, vai pārējā daļā

apsūdzētā /Persona A/ un viņa aizstāves V. Tanasi kasācijas sūdzības satur tādus argumentus, kas var būt par pamatu

apelācijas instances tiesas nolēmuma atcelšanai.

[7.1] Apsūdzētā /Persona A/ argumentu, ka lieta nepamatoti tika izskatīta Kurzemes apgabaltiesā, nevis

Rīgas apgabaltiesā, Senāts atzīst par nepamatotu.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 455. panta pirmās daļas 1. punktam tiesa līdz tiesas izmeklēšanas

sākumam var ierosināt tai piekritīgu krimināllietu nodot citai tiesai, ja, nododot krimināllietu, var panākt tās ātrāku

izskatīšanu.

No lietas materiāliem konstatējams, ka 2024. gada 9. februārī Rīgas apgabaltiesa ir nosūtījusi krimināllietu

Augstākajai tiesai un, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 445. panta pirmās daļas 1. punktu, lūgusi to nodot

citai apgabaltiesai nolūkā panākt lietas ātrāku izskatīšanu (lietas 4. sējuma 131. lapa). 2024. gada 21. februārī,

pamatojoties Augstākās tiesas priekšsēdētāja lēmumu, lieta nodota izskatīšanai apelācijas kārtībā Kurzemes

apgabaltiesai (lietas 4. sējuma 132. lapa).

[7.2] Apelācijas instances tiesa ir atzinusi par nepamatotu apsūdzētā /Persona A/ argumentu, ka viņš tika

nepamatoti aizturēts.

Tiesa konstatējusi, ka /Persona A/ tika aizturēts, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 264. panta pirmās

daļas 1. punktu, proti, persona pārsteigta tieši noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī, tūlīt pēc tam vai arī bēgot no

noziedzīga nodarījuma izdarīšanas vietas.

Tiesa ņēmusi vērā, ka /Persona A/ aizturēšanas brīdi psihotropā viela /Persona B/ vēl nebija izņemta, taču

norādījusi, ka, uzsākot kriminālprocesu, policijas darbinieku rīcībā jau bija informācija, ka apsūdzētais nodarbojas

ar narkotisko vielu realizāciju. Tiesa konstatējusi, ka policijas darbinieki /Persona H/, /Persona I/, /Persona F/,

/Persona G/ speciālā izmeklēšanas eksperimenta laikā redzēja, ka /Persona B/ iegādājas aizliegtas vielas no

/Persona A/, speciālā izmeklēšanas eksperimenta protokolā detalizēti fiksētas /Persona B/ darbības līdz psihotropās

vielas paņemšanas brīdim, apsūdzētā aizbraukšanai no notikuma vietas un viņa aizturēšanai. Ņemot vērā minēto,

tiesa motivēti secinājusi, ka policijas darbiniekiem bija pamats atzīt, ka, iespējams, ir izdarīts noziedzīgs

nodarījums. Tiesa atzinusi, ka /Persona A/ aizturēšana bija pamatota.

[7.3] Senāts atzīst par nepamatotu apsūdzētā /Persona A/ kasācijas sūdzībā norādīto argumentu, ka tiesa nav

norādījusi pamatu speciālā izmeklēšanas eksperimenta neatliekamai veikšanai.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 212. panta pirmo daļu speciālās izmeklēšanas darbības veic,

pamatojoties uz izmeklēšanas tiesneša lēmumu, izņemot šajā nodaļā paredzētos gadījumus. Minētā panta ceturtā

daļa noteic, ka neatliekamos gadījumos procesa virzītājs var uzsākt speciālās izmeklēšanas darbības, pieņemot

lēmumu un saņemot prokurora piekrišanu un ne vēlāk kā nākamajā darba dienā – izmeklēšanas tiesneša lēmumu.

No lietas materiāliem konstatējams, ka 2019. gada 2. aprīlī procesa virzītāja sagatavojusi ierosinājumu par

speciālā izmeklēšanas eksperimenta neatliekamu veikšanu kuru minētās dienas plkst. 21.05 apstiprinājis prokurors

(lietas 1. sējuma 14. lapa). Kā neatliekamības pamats ierosinājumā norādīts risks, ka /Persona A/ var uzzināt par

eksperimentā iesaistītās personas sadarbību ar policijas darbiniekiem, pārtraukt kontaktēties ar /Persona B/ un

turpināt veikt noziedzīgas darbības.

2019. gada 3. aprīlī izmeklēšanas tiesnese pieņēmusi lēmumu par speciālās izmeklēšanas darbības –

speciālā izmeklēšanas eksperimenta –, kas veikts ar prokurora piekrišanu, tiesiskumu un pamatotību, un atzinusi

veikto izmeklēšanas darbību par tiesisku un pamatotu (lietas 1. sējuma 48.–50. lapa).

Senāts atzīst, ka speciālais izmeklēšanas eksperiments neatliekamības kārtībā veikts atbilstoši

Kriminālprocesa likuma 212. panta pirmajā daļā noteiktajam.

[7.4] Senāts konstatē, ka apsūdzētais /Persona A/ kasācijas sūdzībā atkārtojis apelācijas sūdzībā minēto

argumentu, ka tiesa nepamatoti atzinusi par atbildību pastiprinošu apstākli noziedzīga nodarījuma izdarīšanu

narkotisko vielu ietekmē.

Norādīto argumentu apelācijas instances tiesa ir izvērtējusi un motivēti noraidījusi. Tiesa norādījusi, ka

pirmās instances tiesa pamatoti konstatējusi Krimināllikuma 48. panta pirmās daļas 12. punktā paredzēto atbildību

pastiprinošo apstākli – noziedzīgs nodarījums izdarīts narkotisko vielu ietekmē –, jo minēto faktu apstiprina 2019.

gada 3. aprīļa Medicīniskās pārbaudes protokolā narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu ietekmes noteikšanai Nr.

2096 un Ķīmiski toksikoloģiskās izmeklēšanas rezultātos Nr. 3070 konstatētais.

Senātam nav pamata apšaubīt šo apelācijas instances tiesas secinājumu.

[7.5] Senāts konstatē, ka apelācijas instances tiesa ir izvērtējusi, vai lietā ir konstatējams Kriminālprocesa

likuma 14. pantā noteikto tiesību uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā pārkāpums. Tiesa hronoloģiskā

secībā izklāstījusi izskatāmajā kriminālprocesā veiktās procesuālās darbības, sākot no kriminālprocesa uzsākšanas

un beidzot ar lietas iztiesāšanu apelācijas instances tiesā, un detalizēti izvērtējusi kriminālprocesa izskatīšanas

gaitu, tostarp apstākļus, kas bijuši par pamatu iztiesāšanas tiesas sēžu pārcelšanai, un argumentēti atzinusi, ka lietas

izskatīšanā nav pieļauti bezdarbības periodi un iztiesāšana nav novilcināta. Senātam nav pamata apšaubīt apelācijas

instances tiesas atzinumu.

Kasācijas sūdzības argumentus par tiesību uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā pārkāpumu

aizstāve V. Tanasi pamatojusi ar formālu norādi par lietas izskatīšanas ilgumu, nenorādot apstākļus, kas būtu

vērtējami, kā lietas izskatīšanas neattaisnota novilcināšana.

[7.6] Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesa, nenosakot /Persona A/ galīgo sodu saskaņā ar

Krimināllikuma 50. panta piekto daļu pēc noziedzīgo nodarījumu kopības, nav pieļāvusi Krimināllikuma 574. panta

1. punktā norādīto pārkāpumu.

Pirmās instances tiesa /Persona A/ par Krimināllikuma 253.1 panta pirmajā daļā paredzēto noziedzīgo

nodarījumu noteikusi sodu – brīvības atņemšanu – un nav noteikusi galīgo sodu saskaņā ar Krimināllikuma 50.

panta trešo un piekto daļu.

Apelācijas instances tiesa, vērtējot aizstāves iebildumus par Krimināllikuma 50. panta piektās daļas

nepamatotu nepiemērošanu, konstatējusi, ka pirmās instances tiesa spriedumā norādījusi apsūdzētā /Persona A/

iepriekšējās sodāmības, tomēr galīgo sodu pēc Krimināllikuma 50. panta piektās daļas vai 51. panta nav noteikusi.

Ievērojot to, ka pēc sprieduma spēkā stāšanās un atbilstošu iesniegumu iesniegšanas ir iespējama turpmāku

jautājumu lemšana par galīgā soda noteikšanu pēc vairākiem spriedumiem un šie nolēmumi saskaņā ar

Kriminālprocesa likuma 649. panta trešo daļu ir pārsūdzami, apelācijas instances tiesa atzinusi, ka nav tiesiska

pamata lemt, vai apsūdzētajam būtu nosakāms galīgais sods.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 562. pantu apelācijas instances tiesa krimināllietu iztiesā šajā tiesību

normā norādītajā apjomā un ietvaros. Savukārt ar soda izpildi saistītie jautājumi ir izlemjami saskaņā ar

Kriminālprocesa likuma 650. pantu. Senāta judikatūrā ir atzīts, ka, ja apelācijas instances tiesa, neievērojot

Kriminālprocesa likuma 562. panta prasības, nosakot galīgo sodu, apsūdzētā stāvokli pasliktinājusi, tad ir

ierobežotas apsūdzētās personas tiesības pārsūdzēt šādu spriedumu faktisku iemeslu dēļ (Senāta 2008. gada 15.

maija lēmums lietā Nr. SKK‑224/2008, 110872221306).

Senāts norāda, ka apsūdzētā un viņa aizstāves atsauce uz Senāta 2023. gada 31. janvāra lēmumā lietā Nr.

SKK‑J‑166/2023 pausto atziņu nav pamatota, jo izskatāmajā lietā ir konstatējami atšķirīgi faktiskie apstākļi, proti,

lēmumā lietā Nr. SKK‑J‑166/2023 jautājums par galīgā soda noteikšanu apsūdzētajam tika lemts abās instances

tiesās un apelācijas instances tiesas atzinums par galīgā soda nenoteikšanu bija nepamatots. Savukārt izskatāmajā

lietā ne pirmās, ne apelācijas instances tiesas nav lēmušas par galīgā soda noteikšanu saskaņā ar Krimināllikuma

50. panta trešo un piekto daļu.

Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesa pamatoti secinājusi, ka jautājums par galīgā soda noteikšanu pēc

vairākiem spriedumiem apsūdzētajam būtu skatāms Kriminālprocesa likuma 650. panta kārtībā, tādējādi ievērojot

Kriminālprocesa likuma 649. panta trešajā daļā paredzētās apsūdzētā tiesības uz nolēmuma pārsūdzību.

[7.7] Senāts atzīst, ka Kurzemes apgabaltiesas 2024. gada 14. augusta lēmums ir atceļams daļā, ar kuru

/Persona A/ faktiskās dzīvesvietas kratīšanas laikā izņemtā nauda 600euro atzīta par noziedzīgi iegūtu mantu un

konfiscēta valsts labā.

[7.7.1] Izskatāmajā lietā pirmstiesas kriminālprocesā 2019. gada 3. aprīlī veikta kratīšana /Persona A/

faktiskajā dzīvesvietā /Adrese C/. Kratīšanas laikā izņemti 2900euro, par kuriem /Persona A/ paskaidroja, ka tā ir

legāli iegūta nauda (lietas 1. sējuma 43.–46. lapa). Tāpat 2019. gada 3. aprīlī /Persona A/ kratīšana laikā viņam tika

izņemta nauda 547,47euro (lietas 1. sējuma 54. lapa).

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 361. panta piektajā daļā noteikto lēmumā par aresta uzlikšanu mantai

jānorāda, kādam nolūkam un kam piederošai mantai tiek uzlikts arests.

2019. gada 2. maijā procesa virzītāja pieņēma lēmumu par aresta uzlikšanu mantai (lietas 1. sējuma 158.

lapa). Lēmumā norādīts, ka, izvērtējot lietas materiālus, iespējams, ka /Persona A/ un viņa faktiskajā dzīvesvietā

/Adrese C/, 2020. gada 3. aprīlī kratīšanu laikā izņemtā nauda 3446,47euroir noziedzīgi iegūta. Turklāt lēmumā

norādīts, ka /Persona A/ tiek turēts aizdomās par Krimināllikuma 253.1 panta trešajā daļā paredzētā noziedzīgā

nodarījuma izdarīšanu, par ko ir paredzēts papildsods – mantas konfiskācija –, tādēļ saskaņā ar Kriminālprocesa

likuma 361. pantu, lai nodrošinātu iespējamo mantas konfiskāciju, kriminālprocesā uzliek arestu aizdomās turētā

mantai.

[7.7.2] Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo

Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Savukārt Satversmes 92. panta pirmais

teikums paredz, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā.

Tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas ir attiecināmas arī uz procesā par noziedzīgi iegūtu mantu uz ar mantu

saistītajām personām (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2016-13-01 secinājumu daļas

10. punktu). No taisnīgas tiesas jēdziena izrietošais pušu līdzvērtīgu iespēju princips noteic, ka lietas izskatīšanas

gaitā procesa dalībnieku tiesībām jābūt taisnīgi līdzsvarotām, proti, katram procesa dalībniekam jābūt nodrošinātām

adekvātām iespējām izmantot procesuālos līdzekļus un neviens procesa dalībnieks nedrīkst tikt nepamatoti

nostādīts nelabvēlīgākā situācijā kā citi procesa dalībnieki (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 16. aprīļa sprieduma

lietā Nr. 2014-13-01 secinājumu daļas 20.1. punktu).

Senāta judikatūrā jau vairākkārt ir atzīts, ka mantas atzīšanas par noziedzīgi iegūtu un konfiskācijas

rezultātā var tikt aizskartas Satversmes 105. pantā noteiktās personas pamattiesības. Šī iemesla dēļ nepieciešams

skaidrs un efektīvs mehānisms, kādā persona var pierādīt, ka mantai, kura tiek pakļauta arestam, ir legāla izcelsme.

Proti, lai kriminālprocesā aizskartais mantas īpašnieks varētu aizstāvēt savas tiesības uz īpašumu, pārsūdzēt

nolēmumus, tai skaitā iesniegt apelācijas un kasācijas sūdzības attiecībā uz mantu, kas atzīta par noziedzīgi iegūtu,

viņam ir jābūt tiesībām aktīvi iesaistīties kriminālprocesā, piedaloties tiesas sēdēs, izsakot savu viedokli, iesniedzot

pierādījumus u. tml. (Senāta 2022. gada 6. septembra lēmuma lietā Nr. SKK-29/2022,

ECLI:LV:AT:2022:0906.11360006513.7.L, 11.1. punkts; 2020. gada 30. oktobra lēmuma lietā Nr. SKK-59/2020,

ECLI:LV:AT:2020:1030.3870001003.3.L, 29.2. punkts).

Kriminālprocesa likuma 111.1 pants reglamentē kriminālprocesā aizskartā mantas īpašnieka tiesības un

pienākumus. Kriminālprocesa likuma 111.1 panta izpratnē kriminālprocesā aizskartais mantas īpašnieks ir tā

persona, kurai īpašumtiesības uz mantu, ar kuru procesuālo darbību rezultātā ir ierobežotas vai atņemtas tiesības

rīkoties, ir nostiprinātas likumā noteiktajā kārtībā vai kura apgalvo, ka ir aizskartas viņas tiesības uz minēto mantu

(sk. Senāta 2023. gada lēmuma lietā Nr. SKK-[D]/2023, pieejams Augstākās tiesas tīmekļvietnē, 7.4. punktu

kopsakarā ar 12. Saeimas likumprojekta Nr. 630/Lp12 „Grozījumi Kriminālprocesa likumā” anotācijuun Eiropas

Parlamenta un Padomes 2014. gada 3. aprīļa Direktīvas2014/42/ES par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu

līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā preambulas 33. apsvērumu).

Kriminālprocesā aizskartā mantas īpašnieka statusa iegūšanai atsevišķs lēmums nav nepieciešams. Statuss

tiek iegūts ar brīdi, kad rīcība ar mantu ir atņemta vai ierobežota (Meikališa Ā. 111.1panta komentārs. Grām.:

Kriminālprocesa likuma komentāri. A daļa. Zinātniska monogrāfija prof. Kristīnes Stradas-Rozenbergas zinātniskā

redakcijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 381. lpp.).

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 111.1 panta otrās daļas 1., 4., 6. un 9. punktam kriminālprocesā

aizskartajam mantas īpašniekam, kura mantai uzlikts arests, pirmās instances tiesā ir tiesības savlaicīgi uzzināt

iztiesāšanas vietu un laiku, izteikt savu viedokli par mantas izcelsmi, iesniegt pieteikumus attiecībā uz mantu un

likumā noteiktajā kārtībā pārsūdzēt tiesas nolēmumu attiecībā uz mantu. Minētā trešā daļa paredz, ka aizskartajam

mantas īpašniekam, kura mantai uzlikts arests, apelācijas instances tiesā ir tādas pašas tiesības kā pirmās instances

tiesā, kā arī tiesības uzturēt un pamatot savu sūdzību vai atsaukt to.

Savukārt atbilstoši Kriminālprocesa likuma 455. panta pirmajai daļai tiesas sēdē kriminālprocesā

aizskartajam mantas īpašniekam, kura mantai uzlikts arests, ir tiesības pieteikt noraidījumus, pieteikt lūgumus,

iesniegt pierādījumus, norādot, kādēļ tie nebija iesniegti tiesā līdz šim, piedalīties pierādījumu pārbaudē, iesniegt

tiesai rakstveida paskaidrojumus, piedalīties tiesas debatēs, kā arī citu jautājumu izskatīšanā, kuri radušies

krimināllietas iztiesāšanas gaitā.

[7.7.3] No lietas materiāliem izriet, ka apsūdzētais /Persona A/ un lieciniece /Persona E/, sniedzot

paskaidrojumus par naudas izcelsmi, ir minējuši, ka 600euro no arestētās naudas pieder /Persona E/, kas ir viņas

darba alga, bet pārējā nauda ir iegūta saistībā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2010. un 2016. gada nolēmumiem.

No lietas materiāliem konstatējams, ka 2019. gada 21. maijā /Persona E/ ir iesniegusi sūdzību izskatāmajā

lietā ar lūgumu atcelt arestu viņai piederošai naudai 600euroun atdod to /Persona E/, norādot, ka tā ir viņas darba

alga (lietas 1. sējuma 12. lapa). Tāpat 2019. gada 18. jūnija sūdzībā krimināllietā Nr. 11095046119 /Persona E/

lūgusi atdot viņai piederošos naudas līdzekļus 600euro, sūdzībai pievienojot Valsts sociālās apdrošināšanas

aģentūras izziņu par viņas darba ienākumiem.

Pirmās instances tiesas 2020. gada 15. jūnija sēdē apsūdzētā /Persona A/ aizstāve V. Tanasi pieteica lūgumu

aicināt /Persona E/ kā kriminālprocesā aizskarto mantas īpašnieci un nopratināt. Pamatojot savu lūgumu, aizstāve

norādīja, ka pirmstiesas kriminālprocesā /Persona E/ ir iesniegusi sūdzības ar lūgumu atdot viņai piederošo

arestētās naudas daļu (pirmās instances tiesas 2020. gada 15. jūnija sēdes skaņu ieraksts 00:12:20–00:14:10).

Senāts konstatē, ka /Persona E/ tikusi pratināta liecinieces statusā pirmās instances tiesā (pirmās instances

tiesas 2021. gada 6. maija sēdes skaņu ieraksts 00:21:03–00:26:20).

Pirmās instances tiesā /Persona E/ liecināja, ka viņa ir /Persona A/ sieva un viņu dzīvesvietas kratīšanas

laikā izņemtā nauda 600euro pieder viņai, par ko kratīšanas laikā viņa ir pateikusi policijas darbiniekiem.

Lieciniece norādījusi, ka viņa strādā algotu darbu, kratīšanas laikā izņemtā nauda 600 euro atradusies blakus viņas

dokumentiem (pasei), proti, citā vietā, nekā pārējā dzīvesvietā izņemtā nauda.

Pirmās instances tiesa spriedumā norādījusi, ja /Persona E/ liecināto par naudas piederību neapstiprina lietas

materiāli. Tiesa konstatējusi, ka dzīvesvietas kratīšanas protokolā nav fiksētas ziņas, ka lieciniece /Persona E/

kratīšanas laikā būtu informējusi policijas darbiniekus par naudas piederību.

No minētā secināms, ka izskatāmajā lietā /Persona E/ jau pirmstiesas kriminālprocesā pieteikusi

īpašumtiesības uz daļu naudas (600euro), kura tika izņemta /Persona A/ un /Persona E/ dzīvesvietas kratīšanas laikā

un kurai uzlikts arests. Savukārt pirmās instances tiesā /Persona E/ atkārtoti apstiprināja, ka vēlas saņemt savu

naudu atpakaļ. Tādējādi atzīstams, ka /Persona E/ ir informējusi procesa virzītāju par to, ka konkrētajā

kriminālprocesā ir aizskartas viņas tiesības uz mantu, līdz ar to /Persona E/ bija nodrošināmas Kriminālprocesa

likuma 111.1 pantā un 455. panta pirmajā daļā paredzētās kriminālprocesā aizskartā mantas īpašnieka tiesības.

[7.7.4] Apelācijas instances tiesa, pieņemot lietu iztiesāšanai apelācijas kārtībā, nav lēmusi par /Persona E/

aicināšanu un uzklausīšanu tiesas sēdē. Tādējādi apelācijas instances tiesa nav ievērojusi Kriminālprocesa likuma

111.1 panta un 455. panta pirmās daļas prasības.

Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesas pieļautie Kriminālprocesa likuma 111.1 panta un 455. panta

pirmās daļas pārkāpumi ir atzīstami par Kriminālprocesa likuma būtiskiem pārkāpumiem šā likuma 575. panta

trešās daļas izpratnē un ir noveduši pie nelikumīga lēmuma daļā par 600 euro atzīšanu par noziedzīgi iegūto mantu

un konfiscēšanu valsts labā.

[7.7.5] Senāts konstatē, ka apelācijas instances tiesa ir piekritusi pirmās instances tiesas atzinumam, ka

atbilstoši Krimināllikuma 70.11 panta pirmajai daļai /Persona A/ piederošie naudas līdzekļi – 2846,47euro– ir

noziedzīgi iegūti un tāpēc konfiscējami valsts labā, jo apsūdzētais vairākkārt notiesāts par identiska rakstura

noziedzīgiem nodarījumiem, proti, /Persona A/ ar narkotisko vielu realizāciju nodarbojas ilgstoši. Tiesa ir

izvērtējusi apsūdzētā liecības, ka daļa no kratīšanas laikā izņemtās naudas ir Eiropas Cilvēktiesību tiesas izmaksātās

kompensācijas daļa, un atzinusi tās par nepatiesām.

Senātam nav pamata apšaubīt apelācijas instances tiesas atzinumu.

[7.8] Senāts atzīst, ka izskatāmajā lietā ir sniedzama atbilde, vai apelācijas instances tiesa pamatoti atzinusi,

ka lietiskie pierādījumi – apsūdzētajam piederošie mobilie telefoni – ir iznīcināmi.

[7.8.1] No lietas materiāliem konstatējams, ka apsūdzētā /Persona A/ dzīvesvietas un automašīnas kratīšanu

laikā tika izņemti trīs mobilie telefoni, proti, mobilie telefoni SAMSUNG GT-E1081T ar IMEI kodu /Numurs 5/,

SAMSUNG GT-E1200, S/N /Numurs 6/ un SAMSUNG GT-E1081T ar IMEI kodu /Numurs 4/.

Pirmās instances tiesa pārbaudījusi apskates laikā iegūto uz CD‑R diskiem ierakstīto informāciju no

mobilajiem telefoniem SAMSUNG GT-E1081T ar IMEI kodu /Numurs 5/ un SAMSUNG GT-E1200, S/N /Numurs

6/ un konstatējusi, ka mobilo telefonu kontaktu sarakstā atrodas /Persona B/ mobilā telefona numurs /Tālrunis B/,

proti, numurs, no kura speciālā izmeklēšanas eksperimenta laikā /Persona B/ sazinājies ar /Persona A/. Pirmās

instances tiesa lēmusi minētos divus mobilos telefonu iznīcināt, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 240. panta

pirmo daļu.

Apelācijas instances tiesa, izvērtējot apsūdzētā iebildumus par mobilo telefonu iznīcināšanu, norādījusi, ka

mobilos telefonus pamatoti nolemts iznīcināt, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 240. panta pirmās daļas 1.

punktu.

[7.8.2] Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 240. panta pirmo daļu lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu,

prokurora priekšrakstā vai tiesas nolēmumā norāda, kas darāms ar lietiskajiem pierādījumiem, dokumentiem, ar

noziedzīgu nodarījumu saistīto mantu un citiem izņemtajiem priekšmetiem un vērtībām. Minētā panta pirmās daļas

1. punkts noteic, ka lietiskos pierādījumus, dokumentus, citus izņemtos priekšmetus un vērtības atdod to

īpašniekiem vai likumīgajiem valdītājiem, bet, ja tie nav jāatdod īpašniekiem vai likumīgajiem valdītājiem, –

realizē vai, ja tiem nav vērtības, – iznīcina vai izsniedz ieinteresētajai institūcijai pēc tās lūguma.

Kriminālprocesa likuma 240. panta pirmās daļas 1. punktā raksturota situācija, kad izņemtie objekti nav

pakļaujami konfiskācijai. Šajos gadījumos attiecīgos objektus atdod īpašniekam vai likumīgajam valdītājam. Ja

izņemtie objekti nav jāatdod minētām personām (piemēram, šādu personu nav vai tml.), tad šos objektus realizē vai,

ja tiem nav vērtības, iznīcina (Strada-Rozenberga K. 240. panta komentārs. Grām.: Kriminālprocesa likuma

komentāri. A daļa. Zinātniska monogrāfija prof. K. Stradas‑Rozenbergas zinātniskā redakcijā. Rīga: Latvijas

Vēstnesis, 2019, 666. lpp.).

Senāts norāda, ka noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmetu konfiskācija tiek regulēta Krimināllikuma

70.12 pantā, bet galīgā rīcība ar konfiscētiem noziedzīga nodarījuma priekšmetiem ir noteikta Kriminālprocesa

likuma 240. panta pirmās daļas 2. punktā.

Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesa nav pamatojusi, kādēļ apsūdzētajam piederošos mobilos telefonus

SAMSUNG GT-E1081T ar IMEI kodu /Numurs 5/ un SAMSUNG GT-E1200, S/N /Numurs 6/, kā arī SAMSUNG

GT-E1081T ar IMEI kodu /Numurs 4/, kuri lietā nav atzīti par noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas priekšmetiem,

tika nolemts iznīcināt, nevis atdot īpašniekam, kurš lietā ir zināms.

Ievērojot minēto, Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesas lēmums ir atceļams daļā par /Persona A/

piederošo mobilo telefonu SAMSUNG GT-E1081T ar IMEI kodu /Numurs 5/, SAMSUNG GT-E1200, S/N

/Numurs 6/ un SAMSUNG GT-E1081T ar IMEI kodu /Numurs 4/ iznīcināšanu.

[8] Kriminālprocesa likuma 588. panta 3.1 daļa noteic, ka gadījumā, ja kasācijas instances tiesa pieņem šā

likuma 587. panta pirmās daļas 2. punktā paredzēto lēmumu, tā izlemj jautājumu arī par drošības līdzekli.

Apsūdzētajam /Persona A/ drošības līdzeklis nav piemērots.

Senāts atzīst, ka drošības līdzekļa piemērošanai /Persona A/ šajā procesa stadijā nav tiesiska pamata.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 585. un 587. panta pirmās daļas 2. punktu, Senāts

nolēma

atcelt Kurzemes apgabaltiesas 2024. gada 14. augusta lēmumu daļā:

par /Persona A/ piederošo naudas līdzekļu 600euro atzīšanu par noziedzīgi iegūtu mantu un konfiscēšanu

valsts labā;

par lietisko pierādījumu – mobilo telefonu SAMSUNG GT-E1081T ar IMEI kodu /Numurs 4/, SAMSUNG

GT-E1081T ar IMEI kodu /Numurs 5/ un SAMSUNG GT-E1200, S/N /Numurs 6/ – iznīcināšanu;

atceltajā daļā nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai Kurzemes apgabaltiesā;

pārējā daļā Kurzemes apgabaltiesas 2024. gada 14. augusta lēmumu atstāt negrozītu.

Lēmums nav pārsūdzams.

I. Jansone S. Kaija I. Radzeviča