Tax authority's income tax assessment decision is annulled for failure to consider taxpayer's savings evidence.

NORAKSTS

Lieta Nr.A42929409

Lietvedības Nr.A00312-10/40

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rēzeknē 2010.gada 11.maijā

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese S.Pujāte

piedaloties pieteicēja S.V. pilnvarotajai pārstāvei T.K.,

atbildētājas – Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes – Valsts ieņēmumu dienesta

pilnvarotajai pārstāvei I.V.,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu S.V. pieteikumā par Valsts ieņēmumu

dienesta ģenerāldirektora 2009.gada 20.augusta lēmuma Nr.19.1/16863 atcelšanu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk arī VID) Latgales reģionālā iestāde no

2009.gada 30.janvāra līdz 2009.gada 14.aprīlim S.V. veica iedzīvotāju ienākuma nodokļa

(turpmāk – IIN) auditu par 2005. - 2007.gadu.

Ar VID Latgales reģionālās iestādes Nodokļu kontroles pārvaldes Audita daļas

priekšnieces 2009.gada 14.aprīļa lēmumu Nr.1-4/6847 S.V. papildus nomaksai budžetā

aprēķināti Ls 2 731,86, no tiem: IIN Ls 1 514,62, nokavējuma nauda Ls 378,88 un soda

nauda Ls 757,32 apmērā, noteikts no budžeta atmaksājamā IIN samazinājums par Ls

162,07 un aprēķināta soda nauda Ls 81,04 apmērā un samazināti 2005.gada skaidrās

naudas uzkrājumi par Ls 74 500, 2006.gada – par Ls 64 500, 2007.gada – par Ls 54 500.

Nepiekrītot minētajam lēmumam, S.V. to apstrīdēja VID Latgales reģionālās

iestādes direktorei, vienlaicīgi lūdzot samazināt soda naudu atbilstoši likuma ,,Par

nodokļiem un nodevām” 333.panta nosacījumiem.

[2] Ar VID Latgales reģionālās iestādes direktores 2009.gada 10.jūnija lēmumu

Nr.1-4/9979 VID Latgales reģionālās iestādes Nodokļu kontroles pārvaldes Audita daļas

priekšnieces 2009.gada 14.aprīļa lēmums Nr.1-4/6847 atstāts negrozīts un samazināta IIN

soda nauda par Ls 530,13.

Šo lēmumu S.V. apstrīdēja VID ģenerāldirektoram.

[3] Ar VID ģenerāldirektora 2009.gada 20.augusta lēmumu Nr.19.1/16863

(turpmāk arī Lēmums) VID Latgales reģionālās iestādes direktores 2009.gada 10.jūnija

lēmums Nr.1-4/9979 atstāts negrozīts.

[4] Administratīvās rajona tiesas Rēzeknes tiesu namā 2009.gada 17.septembrī

saņemts S.V. (turpmāk arī pieteicējs) pieteikums, kurā lūgts atcelt Valsts ieņēmumu

dienesta ģenerāldirektora 2009.gada 20.augusta lēmumu Nr.19.1/16863.

Pieteikums pamatots ar turpmāk norādītajiem argumentiem.

[4.1] Valsts ieņēmumu dienests pretēji likuma ,,Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”

21.panta un 22.panta pirmās daļas prasībām nav ņēmis vērā skaidras naudas uzkrājumu

apliecinošos dokumentus, kā arī pieteicēja un U.T. sniegtos paskaidrojumus. Lēmumā nav

norādīts, kāpēc iesniegtie pierādījumi nav pieļaujami un attiecīgi nav vērtējami. Turklāt

VID ne audita laikā, ne arī izskatot sūdzības nav pieprasījis no pieteicēja papildus

pierādījumus, tādējādi pārkāpjot Administratīvā procesa likuma 59.panta pirmās daļas

nosacījumus.

[4.2] Nepamatots ir secinājums, ka pieteicējs no tēva dāvinājumā saņemtos naudas

līdzekļus pilnībā iztērējis automašīnu iegādei un ceļojumam 2002.gadā. VID nav ņēmis

vērā, ka pieteicējs strādā un saņem darba algu un, ka pieteicēja īpašumā ir bijušas vairākas

automašīnas, kas tika pārdotas un pirktas citas. VID noraida iespēju turēt uzkrājumā līdz

2005.gadam no tēva dāvinājumā saņemtos naudas līdzekļus un saņemt ienākumus no

automašīnu pārdošanas.

[4.3] Pieteicēja skaidras naudas uzkrājumos nepamatoti nav ieskaitīti naudas

līdzekļi, kas iegūti, pārdodot nekustamo īpašumu, ko pieteicējas mantojis no tēva, kaut

gan darījums noticis tieši 2004.gadā.

[4.4] Nepamatoti secināts, ka aizdēvējas U.T. un dāvinātāja Ņ.V. ienākumi nav

pietiekami, lai uzturētu sevi, saimniecību un veidotu uzkrājumus. Lietā esošie pierādījumi

par Ņ.V. ienākumiem apstiprina iespēju ikmēneša dāvinājumiem dēlam Ls 100 apmērā.

Savukārt U.T. iztikas līdzekļi veidojas no darba algas, pensijas, no sertifikātu un tēva

nekustamā īpašuma pārdošanas, kā arī vīra ienākumiem. Līdz ar to secinājums, ka U.T.

uzkrājumā nebija aizdoto naudas līdzekļu Ls 8 000 apmērā, ir nepamatots. Tāpat

nepamatoti nav ņemti vērā no tēva atstātā mantojuma gūtie ienākumi, kā arī nav vērtēti

pieteicēja paskaidrojumi par aizdevuma, ko pieteicējs 2002.gada 10.februārī saņēmis no

A.I., saņemšanas kārtību un apstākļiem.

[4.5] Lēmumā ir nepamatoti secināts, ka papildus deklarācijā un vēlāk tajā

iesniegtajos labojumos norādītie precizējumi ir pamats šaubām par faktu patiesumu.

Iestāde nav vērtējusi apstākli, ka šie papildus deklarācijas labojumi un tajā norādīto faktu

rakstveida pierādījumi ir iesniegti līdz audita uzsākšanai un audita laikā netika laboti.

[4.6] Pieteicējs konvertēja dažādās valūtās savus naudas uzkrājumus un no valūtu

kursu starpības Latvijā un Polijā guva peļņu. Pieteicēja darbība nav vērtējama kā

saimnieciskā darbība, jo viņš neieguldīja savus naudas līdzekļus preču ražošanā,

realizācijā, darbu izpildē, tirdzniecībā vai pakalpojumu sniegšanā. Pieteicējs nesniedza

naudas konvertēšanas pakalpojumus citām personām.

Apstāklis, ka pieteicējs nav saglabājis darījumu apliecinošus dokumentus, nav

pamats apšaubīt iespēju gūt ienākumus no naudas konvertēšanas un veidot no šiem

ienākumiem naudas uzkrājumus.

[4.7] Nepamatoti secināts, ka pieteicējs nav iesniedzis dokumentārus pierādījumus

par gūtajiem ienākumiem no transportlīdzekļu un citas kustamas mantas pārdošanas.

Pieteicējs 2009.gada 24.februāra paskaidrojumā norādījis, ka 1997.gadā ir pārdevis

autobusu PAZ ar reģistrācijas numuru /reģistrācijas numurs/ par Ls 6 000 Ludzas

autobusu parkam un guvis ienākumus no kustamās mantas pārdošanas L.D. Auditā nekādi

papildus rakstveida pierādījumi par šiem apstākļiem netika pieprasīti.

Ievērojot minētos apstākļus, nav pamatots iestādes secinājums, ka pieteicējam

2005., 2006. un 2007.gadā nebija skaidras naudas uzkrājuma.

[4.8] Pieteicējs pauž neizpratni, kādos gadījumos par faktiem, kas norādīti

paskaidrojumā, VID pieprasa papildus informāciju pēc savas iniciatīvas, un kādos –

papildus informāciju ir jāsniedz nodokļu maksātājam.

[4.9] Lēmumā nepamatoti konstatēts, ka starpība bankas kontā Ls 591,38 apmērā

uz 2006.gada 1.janvāri un 2006.gada 31.decembri ir uzskatāma par naudas līdzekļu

izlietojumu pārbaudāmajā periodā. Tā veidojās no darba algas, no kuras jau ir ieturēts

iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Pieteicējs auditā ir sniedzis informāciju un pierādījumus,

ka viņam bija naudas līdzekļu uzkrājumi un pieteicējam bija iespēja darba algu neizlietot

un to uzkrāt. Apstāklis, ka VID pieteicēja naudas uzkrājuma veidošanās avotus uzskata

par nepamatotiem, nedod iestādei tiesības aplikt darba algu ar dubultu iedzīvotāju

ienākuma nodokļa likmi.

[5] 2009.gada 15.oktobrī Administratīvās rajona tiesas Rēzeknes tiesu namā

saņemti Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk arī atbildētājs) rakstveida paskaidrojums

(lietas 55.lapa), kurā norādīts, ka pieteikums nav pamatots un ir noraidāms, pamatojoties

uz pārsūdzētajā Lēmumā norādītajiem apsvērumiem.

Attiecībā uz pieteikumā norādītajiem Administratīvā procesa likuma 59.panta

pirmās daļas pārkāpumiem atbildētājs papildus paskaidroja, ka atbilstoši minētajai tiesību

normai, pēc administratīvās lietas ierosināšanas iestāde iegūst informāciju, kas saskaņā ar

normatīvajiem aktiem tai ir nepieciešama, lai pieņemtu attiecīgo lēmumu. Administratīvā

procesa likuma 67.panta trešā daļa neierobežo VID tiesības administratīvajā lietā izmantot

pierādījumus, kuriem būtu un ir nozīme konkrētajā lietā.

[6] Tiesas sēdē pieteicēja pilnvarotā pārstāve uzturēja pieteikumā ietverto

prasījumu, pamatojoties uz tajā norādītajiem apsvērumiem.

Papildus paskaidroja, ka būtībā nav ņemts vērā neviens pierādījums, kas

apstiprina, ka pieteicējam bija skaidras naudas uzkrājumi uz 2005.gadu. Augstākās tiesas

2008.-2009.gada tiesu prakses vispārinājumā par likuma „Par pievienotās vērtības

nodokli” normu interpretāciju attiecībā uz pierādījumu vērtēšanu ir ietverta atziņa, ka ne

tikai privātpersonai, kurai auditā ir aktīvāka pozīcija pierādījumu vākšanā, bet arī VID ir

jāveic darbības informācijas vākšanā. Satversmes tiesa savā 2007.gada 11.aprīļa

spriedumā konstatējusi, ka tie pierādījumi, kas iesniegti audita laikā ir jāņem vērā, lai

objektīvi izvērtētu personas ienākumus, uzkrājumus un līdz ar to veiktu pamatotu

iedzīvotāju ienākuma nodokļa auditu.

Attiecībā uz tēva dāvinājumu pieteicēja pilnvarotā pārstāve paskaidroja, ka

dāvinājumu Ls 5 000 apmērā pieteicēja tēvs ir veicis ilgākā laika periodā. Minētā summa

nav deklarēta kā dāvinājums, jo dāvinājums netika izsniegts vienā summā un pieteicējam

nebija pienākums sniegt gada deklarācijas, tā kā dāvinājums nepārsniedz noteikto

minimālo apmēru.

Attiecībā uz mantojumu, ko pieteicējam atstājis tēvs, pieteicēja pilnvarotā

pārstāve paskaidroja, ka lietā ir iesniegts tiesas spriedums, ar kuru apstiprinātas pieteicēja

mantojuma tiesības. Tāpat ir iesniegts notariāli apliecināts akts par 2004.gada 14.oktobrī

pārdoto nekustamo īpašumu – individuālo augļu dārzu par Ls 800. Lai arī bija trīs

mantinieki, nauda par minētā zemesgabala pārdošanu tika atstāta pieteicējam.

Attiecībā uz to, ka pieteicējs atbilstoši VID viedoklim no savas darba algas, laika

periodā no 1999.gada līdz 2004.gadam nevarēja veidot nekādus uzkrājumus, pieteicēja

pilnvarotā pārstāve norādīja, ka Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamenta 2009.gada 21.oktobra spriedumā lietā Nr.SKA-339/2009 ir norādīts, ka,

nosakot nodokļu maksātāja personīgos izdevumus, ir jāņem vērā, ka kopā ar vecākiem

dzīvojošo bērnu apgādāšanu ar ēdienu, apģērbu un citiem nepieciešamiem uztura

izdevumiem nav iespējams attiecināt tikai uz vienu no vecākiem. Līdz 2003.gadam

pieteicējs dzīvoja kopā ar sievu un bērniem, bet pēc 2003.gada pieteicējs bērnu

uzturēšanā piedalījās, maksājot uzturlīdzekļus. Līdz ar to noliegt, ka pieteicējs no savas

darba algas nevarēja veikt uzkrājumus, ir nepamatoti.

Attiecībā uz transportlīdzekļu un citas kustamās mantas pārdošanu, pieteicēja

pilnvarotā pārstāve paskaidroja, ka atbilstoši Civillikuma normu prasībām darījuma

noformēšana rakstveidā nav obligāta. Pieteicējs vēl līdz audita uzsākšanai bija iesniedzis

informāciju par to, kādi transportlīdzekļi ir bijuši viņa īpašumā un norādīja summas, par

kādām tie pārdoti. Naudas līdzekļi, kas iegūti no autobusa pārdošanas, ir pietiekami, lai

nopirktu vieglo automašīnu. Pieteicējs paskaidrojumā ir norādījis, kam viņš pārdeva

kustamo mantu, kas bija īpašumā pēc laulības šķiršanas, taču VID papildus pierādījums

par šo faktu nav guvis.

2002.gada 10.februārī pieteicējs parakstīja aizdevuma līgumu ar A.I., kurš dzīvo

Krievijā. Pieteicējs sniedza paskaidrojumu, ka nauda tika atvesta no Krievijas, izmantojot

pieteicēja paziņu starpniecību. 2002.gada 10.augustā, saņemot pēdējo norunāto summas

daļu, pieteicējs uzrakstīja parādzīmi, apliecinot, ka nauda tika saņemta. VID ir

noskaidrojis vienīgi to, ka pieteicējs 2002.gada 10.februārī un 2002.gada 10.augustā nav

atradies Krievijā, bet personas, kas naudu piegādāja, par kurām tika iesniegtas visas

ziņas, netika pārbaudītas, un paskaidrojumi no tām prasīti netika.

Noskaidrojot apstākļus par U.T. aizdevumu, VID ir pieprasījis ziņas par

aizdevējas pensiju, taču viņa jau sākotnēji norādīja, ka viņa, arī aizejot pensijā, visu laiku

ir strādājusi. Par šiem apstākļiem VID informāciju nav guvis.

2006.gadā uzkrāto darba algu Ls 591,83 apmērā vērtē kā izdevumus, kaut gan šī

summa ir pieteicēja ienākuma daļa, ko viņš 2006.gadā ir iztērējis, bet iedzīvotāju

ienākuma nodoklis no šīs summas jau savulaik ir samaksāts. Līdz ar to pieteicējs ir

iesniedzis pierādījumus par to, ka viņam uz 2005.gada 1.janvāri bija skaidras naudas

uzkrājums, kas 2006. un 2007.gadā ir samazinājies.

Pieteicēja pilnvarotā pārstāve nepiekrīt VID viedoklim, ka pieteicējs, veicot savu

naudas līdzekļu konvertāciju, ir veicis saimniecisko darbību. Pieteicējs, izmantojot

apstākli, ka auditējamā periodā bieži uzturējās ārzemēs, izmantoja valūtas kursu starpību

un radīja iespēju veidot lielākus skaidras naudas uzkrājumus. Persona ar saviem

personīgajiem naudas līdzekļiem var rīkoties brīvi un var ieguldīt līdzekļus finanšu tirgos

vai konvertēt valūtās un tādējādi veidot uzkrājumu.

[7] Atbildētāju pārstāvošās iestādes pārstāve tiesas sēdē pieteikumu neatzina,

pamatojoties uz Lēmumā un rakstveida paskaidrojumā norādītajiem apsvērumiem.

Papildus paskaidroja, ka apstāklis, ka VID nav vācis pierādījumus, neatbilst

patiesībai. VID izmantoja visu tā rīcībā esošo informāciju. Attiecībā uz pieteicēja tēva

dāvinājumu, VID pārstāve paskaidroja, ka dāvinājums bija ilgstošā periodā un neviens

nevarēja konkrēti pateikt, kad un kādā apmērā šis dāvinājums notika, bet beigās tika

nolemts, ka tie bija Ls 5 000. Nav saprotams, kāpēc pieteicējs savā ienākumu deklarācijā

šo summu nedeklarēja. Arī pieteicēja mantojumu VID ir vērtējis un, ņemot vērā, ka bija

trīs mantinieki, aprēķināja summu, ko pieteicējs saņēma no mantojuma, proti, Ls 329.

Ņemot vērā ienākumu apmēru, pieteicējam bija pienākums iesniegt gada ienākumu

deklarāciju.

Par konvertācijas rezultātā gūtajiem ienākumiem pieteicējs nav iesniedzis nevienu

pierādījumu. Turklāt uzkrājumi nav deklarēti. Lai uzskatītu šos skaidrās naudas

uzkrājumus par pamatotiem, pieteicējam bija jāsaglabā dokumenti, kas pierāda

konvertāciju, un ieņēmumi bija jāuzrāda deklarācijā. VID, vērtējot aizdevuma

iespējamību, ir ņēmis vērā U.T. vecuma pensiju, kā arī darba algu no 2002. līdz

2004.gadam, kas sastādīja Ls 3 647,77. Savukārt U.T. vecuma pensija no 1996. līdz

2004.gadam sastādīja Ls 4 642,02. Citu pierādījumu par aizdevējas ienākumiem VID

rīcībā nav.

[8] Tiesas sēdē tika nopratināta lieciniece U.T. Lieciniece liecināja, ka 2004.gadā

viņas brāļa dēls S.V. palūdza aizdot viņam naudu. Kad 1999.gadā nomira viņas vīrs,

palika uzkrājums vairāk kā Ls 2 000. 2000.gadā pārdeva egļu mežu 4 ha platībā par Ls 4

000. Bija savi uzkrājumi Ls 2 000. Pieteicējam aizdeva Ls 8 000. Uzkrājumus turēja

mājās, jo baidījās, ka tie var pazust bankās. Brāļa dēlam naudu iedeva, jo viņas bērni ir

ārzemēs un brāļa dēls visā palīdz un neatsaka palīdzībā. Pagaidām naudu atpakaļ neprasa.

No 1962.gada dzīvo dzīvoklī ar krāsns apkuri, dzīvoklis neizmaksā dārgi. Ir neliels

mazdārziņš blakus mājai aptuveni 0,1 ha platībā, kur var izaudzēt vasarā dārzeņus un

zaļumus, bet kartupeļu daudz nevajag un tos iegādājas pie radiniekiem. Saņēma pensiju

un strādāja. Pensiju saņem no 1994.gada, bet strādāja līdz pagājušā gada septembrim

rajona padomē.

Motīvu daļa

[9] Tiesa, noklausoties lietas dalībnieku paskaidrojumus, izvērtējot lietas apstākļus

un lietā esošos pierādījumus, secina, ka pieteikums ir apmierināms.

[10] No lietas materiāliem tiesa konstatē šādus faktiskos apstākļus:

[10.1.] VID Latgales reģionālās iestādes Nodokļu kontroles pārvaldes Audita daļa

no 2009.gada 30.janvāra līdz 2009.gada 14.aprīlim pieteicējam veica IIN auditu par 2005.

- 2007.gadu (lietas 10.-23.lapa).

[10.2] 2009.gada 14.aprīlī VID Latgales reģionālās iestādes Nodokļu kontroles

pārvaldes Audita daļas priekšniece pieņēma lēmumu Nr.1-4/6847, ar kuru pieteicējam

papildus nomaksai budžetā aprēķināts IIN Ls 1 514,62, nokavējuma nauda Ls 378,88 un

soda nauda Ls 757,32 apmērā, noteikts no budžeta atmaksājamā IIN samazinājums par Ls

162,07 un aprēķināta soda nauda Ls 81,04 apmērā un samazināti 2005.gada skaidrās

naudas uzkrājumi par Ls 74 500, 2006.gada – par Ls 64 500, 2007.gada – par Ls 54 500

(lietas 8.-9.lapa).

[10.3] Izskatot pieteicēja apstrīdēšanas iesniegumu, VID Latgales reģionālās

iestādes direktore ar 2009.gada 10.jūnija lēmumu Nr.1-4/9979, VID Latgales reģionālās

iestādes Nodokļu kontroles pārvaldes Audita daļas priekšnieces 2009.gada 14.aprīļa

lēmumu Nr.1-4/6847 atstāja negrozītu un samazināja IIN soda naudu par Ls 530,13

(lietas 25.-42.lapa).

[10.4] VID Latgales reģionālās iestādes direktores 2009.gada 10.jūnija lēmumu

Nr.1-4/9979 pieteicējs apstrīdēja VID ģenerāldirektoram (lietas 56.-58.lapa).

[10.5] Ar VID ģenerāldirektora 2009.gada 20.augusta lēmumu Nr.19.1/16863

VID Latgales reģionālās iestādes direktores 2009.gada 10.jūnija lēmums Nr.1-4/9979

atstāts negrozīts (lietas 44.-51.lapa).

Lēmums pamatots ar turpmāk norādītajiem apsvērumiem.

[10.5.1] Saskaņā ar 2002.gada 10.februāra aizdevuma līgumu A.I. ir aizdevis

pieteicējam USD 50 000 līdz 2012.gada 10.februārim. Atbilstoši 2002.gada 10.augusta

parādzīmei pieteicējs saņēma no A.I. aizdevumu USD 50 000. Līguma noslēgšanas vieta

un parādzīmes aizpildīšanas vieta norādīta Smolensk, Krievija.

Saskaņā ar VID rīcībā esošo Valsts robežsardzes Galvenās pārvaldes vēstuli

Nr.23/1-4/1199-JP 2002.gada 10.februārī aizdevuma līguma noslēgšanas dienā un

2002.gada 10.augustā parādzīmes sastādīšanas datumā pieteicējs atradās Latvijā, nevis

Krievijā.

[10.5.2] Ar 2004.gada 20.jūnija aizdevuma līgumu U.T. ir aizdevusi pieteicējam

Ls 8 000 līdz 2014.gada 7.decembrim. 2009.gada 13.marta paskaidrojumā VID Latgales

reģionālajai iestādei U.T. apstiprina aizdevuma izsniegšanu pieteicējam.

Saskaņā ar VID rīcībā esošo informāciju U.T. ienākumus veidoja darba alga no

2002. līdz 2004.gadam Ls 3 657,77 (bruto) un vecuma pensija no 1996.gada decembra

līdz 2004.gada decembrim Ls 4 642,02.

[10.5.3] Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 38.pantā noteikts, ja nodokļu

maksātājs nepiekrīt nodokļu administrācijas aprēķinātajam nodokļu maksājumu

lielumam, pierādījumus par nodokļu maksājumu lielumu nodrošina nodokļu maksātājs.

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments nodokļu lietās ir

norādījis, ka privātpersonu pienākums nodrošināt nepieciešamos pierādījumus palielinās

proporcionāli tam, cik ļoti lēmuma pieņemšanas process notiek pašas privātpersonas

interesēs. Šādos gadījumos attiecībā uz faktiem, kas veicina labvēlīga lēmuma

pieņemšanu, ir dabiski un atbilstoši pierādījumu nastu uzlikt privātpersonai, nevis

pārvaldei (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2007.gada

4.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-93 14.2.punktu).

Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 154.pantā noteiktajam, pierādījumi tiek

vērtēti, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām

un taisnības principiem. No minētā izriet, ka pierādījumi tiek vērtēti pēc to ticamības, t.i.,

jānosaka pierādījumu atbilstība objektīvai realitātei un lietas faktiskajiem apstākļiem.

Ticamībai jābūt pietiekošai, pārliecība nevar būt pamatota ar šaubām.

[10.5.4] Izvērtējot ar A.I. noslēgto aizdevuma līgumu un parādzīmi VID secina, ka

aizdevuma līgums un parādzīme nepierāda aizdevuma faktu, līgumā nav informācijas par

darījuma apstākļiem un bez papildu pierādījumiem nevar atzīt pieteicēja aizdevuma

saņemšanu no A.I.

[10.5.5] Attiecībā uz aizdevuma saņemšanu no U.T. auditā pamatoti secināts, ka

U.T. ienākumi nebija pietiekami, lai aizdotu pieteicējam Ls 8 000.

[10.5.6] Kritiski vērtējams pieteicēja paskaidrojumos norādītais skaidras naudas

uzkrājumu avots – dāvinājuma saņemšana no tēva Ls 5 000 apmērā, kā arī mantojumā

saņemtie naudas līdzekļi un ienākums no nekustamā īpašuma pārdošanas Ls 329,14 (Ls

62,47 + Ls 800:3). Atbilstoši VID rīcībā esošajai informācijai pieteicējs laika periodā no

1995. līdz 2001.gadam iegādājās trīs automašīnas, kā arī 2002.gadā naudas līdzekļus

izlietoja ceļojumam uz ārzemēm. Savukārt pieteicēja no darba algas gūtie ienākumi laika

periodā no 1999. līdz 2004.gadam bija Ls 5 754,7 (pēc nodokļu nomaksas), kas, ņemot

vērā Centrālās statistikas pārvaldes viena iedzīvotāja pilna iztikas minimuma preču un

pakalpojumu groza vērtību par katru gadu un to, ka pieteicējam minētājā periodā

apgādībā bija divi bērni, nav pietiekoši, lai veidot uzkrājumus.

[10.5.7] Pieteicējs ne auditam, ne VID ģenerāldirektoram nav iesniedzis

dokumentārus pierādījumus par gūtajiem ienākumiem no transportlīdzekļu un citas

kustamas mantas pārdošanas, kuri varētu apliecināt naudas līdzekļu izcelsmes faktu.

[10.5.8] Pieteicēja norādītie līdz 2001.gadam ik mēnesi (Ls 100) dāvinājumā no

tēva saņemtie ar nodokli neapliekamie ienākumi, kā arī ienākumi no transportlīdzekļu un

citas kustamas mantas pārdošanas pārsniedz četrkāršotu taksācijas gadam noteikto

neapliekamā minimuma apmēru, līdz ar to saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma

nodokli” 20.panta pirmo daļu pieteicējam bija pienākums ziņot nodokļu administrācijai

par ienākumu gūšanu.

[10.5.9] Pieteicējs VID nav iesniedzis gada ienākumu deklarācijas, kurās būtu

deklarēti ar nodokli neapliekamie ienākumi (dāvinājums un ienākumi no

transportlīdzekļu un citas kustamas mantas pārdošanas) atbilstoši likuma „Par iedzīvotāju

ienākuma nodokli” 20.panta pirmās daļas prasībām.

[10.5.10] Pieteicējs norāda, ka, veicot savu uzkrāto un aizdevumos saņemto

naudas līdzekļu valūtas konvertācijas operācijas, viņš guva peļņu no valūtas kursa

starpības gan Latvijā, gan Polijā. Laikā no 1990. līdz 2004.gadam veikti daudzi braucieni

uz Poliju, kas deva iespēju veikt izdevīgas valūtas konvertācijas operācijas, pirkt un

pārdot savu kustamo īpašumu.

Saskaņā ar 1990.gada 12.decembrī pieņemto likumu „Par iedzīvotāju ienākuma

nodokli” (spēkā no 1991.gada 1.janvāra līdz 1993.gada 31.decembrim) 24.panta otro

daļu, 30.panta pirmo daļu, 38.panta pirmo daļu, veicot saimniecisko darbību, fizisko

personu pienākums bija reģistrēties Valsts finanšu inspekcijā, kā arī iesniegt deklarācijas

par savu veikto darbību, aprēķināt un veikt maksājumus par gūtajiem ienākumiem.

Līdzīgas prasības nosaka arī 1993.gada 11.maijā pieņemtā likuma „Par iedzīvotāju

ienākuma nodokli” (spēkā no 1994.gada 1.janvāra) 19.panta piektā daļa, 20.pants,

28.panta 1. un 4.punkts. Proti, fizisko personu pienākums ir reģistrēt savu saimniecisko

darbību VID (no 1993.gada 28.novembra), kā arī iesniegt deklarācijas par savu veikto

darbību, aprēķināt un veikt maksājumus par gūtajiem ienākumiem.

Pieteicējs savu saimniecisko darbību nav reģistrējis un IIN no saimnieciskās

darbības rezultātā gūtajiem ienākumiem nav maksājis, kā arī audita gaitā un tā rezultātu

apstrīdēšanas laikā nodokļu administrācijai nav iesniedzis attiecīgus dokumentārus

pierādījumus.

[10.5.11] Audita pārbaudē pamatoti atzīts, ka pieteicēja iesniegtie skaidras naudas

uzkrājumu pamatojošie dokumenti (aizdevuma līgumi, parādzīme) un paskaidrojumi nav

pietiekoši, lai pierādītu papildu deklarācijās uzrādīto naudas līdzekļu uzkrājumu izcelsmi

saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 22.panta ceturto daļu.

[10.5.12] VID iesniegtajās papildu deklarācijās pieteicējs ir norādījis pretrunīgu

informāciju – 2008.gada 10.jūnijā deklarēja skaidras naudas uzkrājumu 2005.gada

sākumā Ls 110 000 apmērā, kurus pamatoja ar saņemto mantojumu Ls 30 000 apmērā,

pārdoto nekustamo īpašumu 2004.gadā par Ls 800, braucieniem uz Poliju 1990.-

2004.gadā un automašīnu pārdošanu 1999.-2001.gadā. Savukārt 2009.gada 27.janvārī

norādīja skaidras naudas uzkrājumus Ls 74 500 apmērā, pamatojot to ar saņemto darba

algu, ienākumu no automašīnu un citu mantu pārdošanas, aizdevumos no U.T. un A.I.

saņemto naudas summu veiksmīgu ieguldījumu valūtas konvertācijas operācijās,

braucieniem uz Poliju, ka arī saņemto dāvinājuma no tēva.

[10.5.13] Ņemot vērā minēto, VID Latgales reģionālā iestāde pamatoti,

izmantojot izdevumu metodi, noteica pieteicēja kopējo līdzekļu izlietojuma pārsniegumu

pār līdzekļu avotiem 2005.gadā Ls 1 267,84 (Ls 2 135,89 - Ls 868,05), 2006.gadā Ls 1

591,22 (Ls 2 503,37 - Ls 912,15) un 2007.gadā Ls 4 013,24 (Ls 5 736,54 - Ls 1 723,3),

kā arī noteica, ka saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 8.panta trešās

daļas 11.punktu tie ir ar IIN apliekamie ienākumi.

[10.5.14] Saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 7.pantu

maksātāja gada ienākums ir visa taksācijas perioda (kalendārā gada) laikā iegūto naudas,

naturālo vērtību un saņemto pakalpojumu kopums.

Pamatojoties uz likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 3.panta otro daļu,

pārbaudes rezultātā pamatoti tika noteikts pieteicēja apliekamais ienākums 2005.gadā Ls

2 227,84 (Ls 960 + Ls 1 267,84), 2006.gadā Ls 2 706,53 (Ls 1 115,31 + Ls 1591,22) un

2007.gadā Ls 5 473,19 (Ls 1 459,95 + Ls 4 013,24), aprēķināts budžetā maksājamais IIN

par 2005.gadu Ls 270,33, par 2006.gadu Ls 340,12 un par 2007.gadu Ls 904,17, kā arī

noteikts no budžeta atmaksājamā IIN samazinājums par 2005.gadu Ls 24, par 2006.gadu

Ls 38,93 un par 2007.gadu Ls 99,14 apmērā.

Tādējādi VID Latgales reģionālā iestāde pamatoti saskaņā ar likuma „Par

iedzīvotāju ienākuma nodokli” 313.panta pirmo daļu, likuma „Par nodokļiem un

nodevām” 32.panta pirmo un trešo daļu, 323.panta pirmo un trešo daļu, kā arī 29.panta

otro daļu, pārbaudes rezultātā pieteicējam papildu nomaksai budžetā aprēķināja IIN par

2005.gadu Ls 270,33, soda naudu Ls 135,17 (50% no Ls 270,33) un nokavējuma naudu

Ls 137,46 (par laika periodu no 2006.gada 19.aprīļa līdz 2009.gada 29.janvārim), IIN par

2006.gadu Ls 340,12, soda naudu Ls 170,06 (50% no Ls 340,12) un nokavējuma naudu

Ls 111,22 (par laika periodu no 2007.gada 17.aprīļa līdz 2009.gada 29.janvārim), IIN par

2007.gadu Ls 904,17, soda naudu Ls 452,09 (50% no Ls 904,17) un nokavējuma naudu

Ls 10 155,29 (par laika periodu no 2008.gada 17.aprīļa līdz 2009.gada 29.janvārim), kā

arī noteica no budžeta atmaksājamā IIN samazinājumu par 2005.gadu Ls 24, par

2006.gadu Ls 38,93 un par 2007.gadu Ls 99,14 apmērā, kā arī aprēķināja soda naudu Ls

81,04.

[10.5.15] Attiecībā uz audita rezultātā noteiktās soda naudas samazināšanu,

Lēmumā norādīts, ka no lietas materiāliem redzams, ka pieteicējs atbilstoši likuma „Par

nodokļiem un nodevām” 333.panta pirmās daļas nosacījumiem 30 dienu laikā no dienas,

kad saņēma nodokļu administrācijas lēmumu par nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem, ir

iemaksājis budžetā papildus aprēķināto IIN, PVN, nokavējuma naudu un soda naudu

15% apmērā no nodokļu pamatparāda, turklāt nodokļu pārkāpumu (budžetā

iemaksājamās nodokļa summas samazināšana) triju gadu laikā ir izdarījis pirmo reizi.

Tā kā pieteicējs izpildīja likuma „Par nodokļiem un nodevām” 333.panta pirmās

daļas nosacījumus, tad VID Latgales reģionālās iestādes direktore pamatoti atbilstoši

likuma „Par nodokļiem un nodevām” 333.panta otrajai daļai samazināja aprēķināto

atlikušo IIN soda naudu Ls 530,13 (Ls 757,32 - Ls 227,19) pilnā apmērā.

[11] Strīds lietā ir par to, vai VID pamatoti konstatējis, ka pieteicēja līdzekļu

izlietojums 2005., 2006. un 2007.gadā pārsniedz gūtos ienākumus, tādējādi konstatējot

slēpto ar IIN apliekamo ienākumu.

Lietā ir strīds par to, vai VID pamatoti nav atzinis pieteicēja deklarētos skaidras

naudas uzkrājumus, kuru izcelsmi pieteicējs pamato ar aizdevuma saņemšanu no U.T. un

A.I., dāvinājuma saņemšanu no Ņ.V., kā arī ar ienākumiem no automašīnu un personīgās

mantas pārdošanas un valūtas konversācijas operācijām Latvijā un Polijā un uzkrājumiem

no darba algas.

[12] Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 18.panta pirmās daļas 2.punkts noteic,

ka nodokļu administrācijas pienākums ir kontrolēt nodokļu (nodevu) aprēķināšanas un

maksāšanas pareizību.

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.pantā reglamentēta nodokļu maksājumu

apmēra precizēšanas kārtība. Saskaņā ar minētā panta pirmo daļu, nodokļu

administrācijai ir tiesības pēc nodokļu revīzijas (audita) precizēt nodokļu un informatīvo

deklarāciju sastāvdaļās norādāmās summas, apliekamos ienākumus (zaudējumus),

nodokļu (nodevu) aprēķinus atbilstoši nodokļu jomu reglamentējošiem normatīvajiem

aktiem un uzlikt soda naudu triju gadu laikā pēc normatīvajos aktos noteiktā maksāšanas

termiņa.

Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 21.pants noteic VID pienākumu

pārbaudīt deklarācijā uzrādīto datu ticamību un pareizību.

Minētā likuma 22.panta trešajā daļā noteikts, ka gadījumā, ja nodokļu maksātāja

deklarētie ienākumi vai VID rīcībā esošajos pārskatos (paziņojumos) uzrādītie maksātāja

ienākumi neatbilst viņa izdevumiem taksācijas gadā, VID pieprasa iesniegt papildu

deklarāciju par ienākumiem, ieņēmumiem, naudas un citiem uzkrājumiem, īpašumiem un

to vērtības maiņu.

Savukārt no likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15.panta pirmās daļas 1., 2., 3.

un 5.punkta un 38.panta izriet nodokļu maksātāja pienākums papildus deklarācijā

norādītos naudas uzkrājumus pamatot ar pierādījumiem par deklarācijā ietverto ziņu

atbilstību patiesībai.

Līdz ar to pamatots ir Lēmumā izdarītais secinājums, ka nodokļu papildu

deklarācijā ierakstiem par skaidras naudas uzkrājumiem ir jābūt pamatotiem un

pierādāmiem. Ja iestāde objektīvi pamato, kādēļ tā apšauba deklarācijā norādīto ziņu

atbilstību patiesībai, kā arī, ja ir pamatota iestādes norāde uz jau iesniegto pierādījumu un

nodokļu maksātāja paskaidrojumu nepietiekamību, tā var prasīt arī papildus pierādījumus

(tostarp, dokumentārus) par naudas uzkrājumu izcelsmi. Pierādīšanas nasta šādā

gadījumā pāriet uz privātpersonu.

[13] No [12] minētā regulējuma sistēmas izriet, ka auditā VID ir tiesisks pamats

pārbaudīt to ziņu pareizību un ticamību un ienākuma avotu likumību, ko nodokļu

maksātājs ir ietvēris un norādījis auditējamā perioda deklarācijās. Vēl no minētā

regulējuma izriet nodokļu maksātāja pienākums pamatot nodokļu, nodevu un citu valsts

noteikto maksājumu summu atbilstību normatīvajiem aktiem par valstij un pašvaldībām

pienākošos summu aprēķināšanas un maksāšanas kārtību, uzrādot vai iesniedzot nodokļu

administrācijas ierēdņiem (darbiniekiem) viņu pieprasītos dokumentus.

Līdz ar to gadījumā, ja nodokļu maksātājs deklarācijā (papildu deklarācijā) par

auditējamo taksācijas gadu norāda skaidrās naudas uzkrājumu, VID ir tiesisks pamats

pārbaudīt šo ziņu ticamību un pareizību, kā arī šāda avota likumību, izmantojot visas

tiesību normās paredzētās metodes, tostarp pieprasot nodokļu maksātājam iesniegt

pierādījumus un sniegt paskaidrojumus par deklarācijā norādītās skaidras naudas

izcelsmi. Gadījumā, ja ienākumu avots ir skaidrās naudas uzkrājumi, vienīgais

informācijas un pierādījumu avots par to, kurā laikā, no kāda konkrēta avota un kādā

apmērā ir gūts ienākums, un kādi pierādījumi ir nodokļa maksātāja rīcībā par minētā

ienākuma izcelsmi un likumību, ir pats nodokļu maksātājs, jo tikai viņam ir zināmi

minētie apstākļi. Ievērojot minēto attiecībā uz skaidras naudas uzkrājumiem, VID nav

iespējams savādāk noskaidrot šā ienākuma izcelsmi un likumību, kā vien iegūstot papildu

informāciju un pierādījumus no paša nodokļu maksātāja.

Iegūstot attiecīgas ziņas no nodokļa maksātāja, VID ir jāizvērtē to ticamība un

avota likumība kontekstā ar visiem audita materiāliem. Ja nodokļu maksātājs nespēj

sniegt apmierinošus paskaidrojumus un pierādījumus par deklarētajiem ienākumiem, VID

ir tiesības neatzīt šādu ienākumu.

Konkrētajā gadījumā VID ir konstatējis neatbilstību starp pieteicēja ienākumiem

un izdevumiem pārbaudāmajā periodā.

Tiesu praksē atzīts, ka no likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta un

likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 21.panta izriet, ka nodokļu maksātājam ir

jāpamato neatbilstība starp ieņēmumiem un izdevumiem. Pamatošana nozīmē to, ka

pieteicējam nevis tikai paskaidrojumos jānorāda, ka viņam bija skaidras naudas

uzkrājumi norādītajā apmērā, bet arī jānorāda daudzmaz ticami pamatojumi, ka šie

paskaidrojumi ir patiesi. (sk., piemēram, Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamenta 2006.gada 13.jūnija spriedumu lietā SKA -231 11.3.punkts).

[14] Tiesa konstatē, ka VID, pamatojoties uz likuma „Par iedzīvotāju ienākuma

nodokli” 22.panta trešās daļas prasībām, lūdzis pieteicējam iesniegt papildu deklarācijas

par ienākumiem, ieņēmumiem, naudas un citiem uzkrājumiem, īpašumiem un to vērtības

maiņu (P formu) par 2005., 2006. un 2007.gadu un dokumentus, kas apstiprina ienākumu

deklarācijās uzrādītās summas un Gada ienākumu deklarāciju par 2007.gadu.

Pieteicējs 2008.gada 10.jūnijā iesniedza pieprasītās papildu deklarācijas ar

pielikumiem par 2005., 2006. un 2007.gadu. Iesniegtajās papildu deklarācijās pieteicējs

uzrādīja darba algu AF SIA „PENTANO” (2005.gadā – Ls 960; 2006.gadā – Ls 1 115,31,

2007.gadā – Ls 1 459,95), 2007.gadā kravas transporta furgona Mercedes Benz Sprinter

312, iegādi (iegādes vērtība Ls 4 000), skaidras naudas uzkrājumus uz 2005.taksācijas

gada sākumu Ls 110 000 apmērā, uz 2006.taksācijas gada sākumu Ls 90 000 un

2007.taksācijas gada sākumu Ls 60 000 apmērā. Papildu deklarācijā pieteicējs rakstiski

paskaidroja, ka uz 2005.gada sākumu skaidras naudas uzkrājumi Ls 110 000 apmērā

izveidojās no braucieniem uz Poliju laika periodā no 1990. līdz 2004.gadam, vecāku

mantojuma aptuveni Ls 30 000, 2004.gadā pārdotā nekustamā īpašuma par Ls 800,

automašīnu pārdošanas laika periodā no 1999. līdz 2001.gadam.

2009.gada 27.janvarī pieteicējs iesniedza iesniegumu (par iesniegto nodokļu

deklarāciju precizēšanu un labošanu) un precizētās papildu deklarācijas ar pielikumiem

par 2005., 2006. un 2007.gadu. Minētajās deklarācijās tika izdarīti arī labojumi un

uzrādīti aizņēmumi no fiziskajām personām, kas saņemti pirms taksācijas periodiem, kā

arī norādīts cits skaidras naudas uzkrājumu apmērs uz 2005.gada sākumu. Proti,

2005.gada papildu deklarācijā pieteicējs uzrādīja aizņēmumu no U.T. Ls 8 000

(neatmaksātā summa taksācijas gada sākumā un beigās); aizņēmumu no A.I. (Krievija) Ls

27 500 (neatmaksātā summa taksācijas gada sākumā un beigās), kā arī skaidras naudas

uzkrājumi taksācijas gada sākumā Ls 74 500 apmērā. Attiecīgi skaidras naudas uzkrājumi

uz 2006.gada sākumu veido Ls 64 500 un 2007.gada sākumu – Ls 54 500.

Iesniedzot VID precizēto papildu deklarāciju par 2005.gadu, pieteicējs rakstiski

paskaidroja, ka uz 2005.gada sākumu skaidras naudas uzkrājumi Ls 74 500 apmērā

izveidojās no darba algas, kā arī izdevīgi pārdodot īpašumā esošās automašīnas un citu

personīgo kustamo mantu. Veicot savu uzkrāto un aizdevumos saņemto naudas līdzekļu

valūtas konvertācijas operācijas un gūstot peļņu no valūtas kursa starpības gan Latvijā,

gan Polijā. Laikā no 1990. līdz 2004.gadam veikti daudzi braucieni uz Poliju, kas deva

iespēju veikt izdevīgas valūtas konvertācijas operācijas, pirkt un pārdot savu kustamo

īpašumu. No tēva Ņ.V. tika saņemta dāvinājumā nauda, jo viņš saņēma darba algu un

pensijas, un mantojumā tika saņemti naudas līdzekļi un nekustamais īpašums, kas tika

pārdots.

[15] Kā konstatējams no lietas materiāliem un pieteicēja pārstāves tiesas sēdē

sniegtajiem paskaidrojumiem, pieteicējs uzskata, ka VID nepamatoti neatzina:

1. no tēva Ņ.V. saņemto dāvinājumu Ls 5 000 apmērā;

2. saņemto aizdevumu no U.T. Ls 8 000 apmērā;

3. aizdevumu no A.I. Ls 27 500 (USD 50 000) apmērā;

4. no mantojamā nekustamā īpašuma Ls 800 un kustamās mantas

(transportlīdzekļu) pārdošanas;

5. no valūtas konversācijas gūtos ienākumus Ls 30 000 apmērā.

6. ka pieteicējs varēja veidot uzkrājumus no savas darba algas.

[15.1] Attiecībā uz saņemto dāvinājumu no tēva Ls 5 000 apmērā atbildētājs to

neatzina, jo netika norādīts, kad konkrēti tika saņemts dāvinājums (Ņ.V. miris 2001.gada

15.oktobrī). Apšaubīja šīs summas saglabāšanas līdz 2005.gadam, jo pēc Ceļu satiksmes

drošības direkcijas informācijas laika periodā no 1995. līdz 2001.gadam pieteicējs

iegādājās trīs automašīnas un 2002.gadā naudas līdzekļi tika izlietoti ceļojumam uz

ārzemēm. Bez tam pieteicējs VID nav iesniedzis gada ienākumu deklarācijas, kurās būtu

deklarēti ar nodokli neapliekamie ienākumi (dāvinājums) atbilstoši likuma „Par

iedzīvotāju ienākuma nodokli” 20.panta pirmās daļas prasībām.

Kā tiesas sēdē norādīja pieteicēja pārstāve, tad minēto dāvinājumu pieteicēja tēvs

ir veicis ilgākā laika periodā nevis dāvinājis visu summu uzreiz, turklāt viņš ir saņēmis

vienlaicīgi gan pensijas, gan darba algu. Pieteicējam nebija pienākuma iesniegt gada

ienākumu deklarāciju, jo dāvinājums nepārsniedza to apmēru, kad deklarācija ir

jāiesniedz.

Pieteicējs VID ir norādījis, ka tēvs saņēma vecuma pensiju un Krievijas pensiju

sakarā ar dienestu padomju armijā, ka arī darba algu, ka mēnesī pieteicējam deva pa Ls

100. Savukārt VID šādu dāvinājumu apstrīd uz tā pamata, ka uzkrājums nevarēja būt, jo

tēvs miris 2001.gada oktobrī, bet pieteicējs šajā laikā iegādājies trīs automašīnas un bijis

ceļojumā.

Pēc būtības atbildētājs neapšauba, ka tēvs pieteicējam varēja dāvināt naudu, bet

apšauba tās uzkrājumu, jo pieteicējs ir iegādājies automašīnas un bijis ceļojumā

2002.gadā. Turklāt nav konkrēti norādīts, kad dāvinājums ir saņemts.

Tiesas ieskatā, ņemot vērā, ka pieteicēja norādītā summa Ls 5 000 latu nav

nesamērīgi liela un ievērojot, ka Ņ.V. saņēma divas pensijas un vēl darba algu, viņš varēja

un spēja dēlam dāvināt naudu, ko pieteicējs norāda kā Ls 100 mēnesī. Turklāt tiesa atzīst

par vispārzināmu faktu, ka vecāki parasti iespēju robežās cenšas palīdzēt saviem bērniem,

ka pensijas vecuma cilvēki dzīvo ļoti taupīgi. Pieteicējs norāda, ka tēvs naudu dāvināja

ilgākā laika periodā katru mēnesi līdz savai nāvei. Līdz ar to tiesas ieskatā nav iespējams

konstatēt vienu konkrētu laiku, kad dāvinājums veikts, jo summas dotas pa daļām. Tiesa

norāda, ka nav pamatots pieteicēja pārstāves izteiktais arguments, ka deklarācija par šo

dāvinājumu nebija jāsniedz, jo atbilstoši pieteicēja paskaidrojumiem VID dāvinājumā no

tēva gada laikā pieteicējs ir saņēmis vismaz Ls 1 200, līdz ar to šī summa pārsniedz

četrkāršotu taksācijas gadam noteikto neapliekamā minimuma apmēru.

Vienlaicīgi tiesa norāda, ka Lēmumā pamatoti konstatēts, ka pastāv šaubas, ka šī

nauda netika tērēta, bet tika uzkrāta. No lietas materiāliem izriet, ka pieteicējs atbilstoši

Ceļu satiksmes drošības direkcijas informācijai līdz 2001.gadam – 1995., 1999. un

2001.gadā ir iegādājies trīs automašīnas un attiecīgi šīs automašīnas pārdevis 1997.,

1999. un 2001.gadā. Taču pieteicējs nav iesniedzis pierādījumus, par kādiem līdzekļiem

viņš ir iegādājies automašīnas, kā arī, ka ir guvis peļņu no to atsavināšanas, ka viņam bija

savi līdzekļi automašīnu iegādei, ka tēva dāvinātā nauda tika uzkrāta.

Ievērojot minēto, tiesa secina, ka atbildētājam bija pamatotas šaubas par skaidras

naudas uzkrājumu Ls 5 000 apmērā, kas kā dāvinājums saņemts no tēva, līdz ar to VID

pamatoti neatzina šo uzkrājumu.

Nav pamatots pieteicēja norādītais iebildums, ka šajā sakarā VID nepieprasīja

nekādus papildus pierādījumus. Kā atzīts tiesu praksē, tad privātpersonu pienākums

nodrošināt nepieciešamos pierādījumus palielinās proporcionāli tam, cik ļoti lēmuma

pieņemšanas process notiek pašas privātpersonas interesēs. Šādos gadījumos attiecībā uz

faktiem, kas veicina labvēlīga lēmuma pieņemšanu, ir dabiski un atbilstoši pierādījumu

nastu uzlikt privātpersonai, nevis pārvaldei (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo

lietu departamenta 2007.gada 4.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-93 14.2.punktu). Līdz ar

to pieteicējam, ja viņam bija šādi pierādījumi, tie bija jāiesniedz VID, taču šādi

pierādījumi netika iesniegti ne VID, ne tiesā.

[15.2] Attiecībā uz saņemto aizdevumu, ko apliecina 2004.gada 20.jūnija

aizdevuma līgums, no U.T. Ls 8 000 apmērā Lēmumā konstatēts, ka U.T. ienākumi nebija

pietiekami, lai pieteicējam aizdotu Ls 8 000.

Tiesas sēdē nopratināta kā lieciniece U.T. apstiprināja aizdevuma izsniegšanu

pieteicējam (ko apstiprināja arī iestādē, taču atbildētājs tam nepiešķīra ticamību) un

liecināja, ka kopš 1996.gada saņem pensiju un līdz 2009.gada septembrim strādāja un

saņēma darba algu, ka dzīvokļa izmaksas ir mazas, ka mazdārziņā izaudzē zaļumus un

dārzeņus, bet kartupeļus iegādājas pie radiem, ka uzkrājums veidojās no tā, ka pēc vīra

nāves 1999.gadā palika Ls 2 000, 2000.gadā tika pārdots mežs par Ls 4 000 un atlikušos

Ls 2 000 veido pašas uzkrājumi.

Tiesas ieskatā minētās liecības ir ticamas un neizraisa šaubas, turklāt liecinieces

minētie uzkrājumu veidošanās avoti ir samērā ticami, kā arī norādītās summas ir reālas,

kuras var tikt uzkrātas.

Ņemot vērā minēto, tiesa uzskata, ka arī šajā daļā VID nebija pamata neatzīt

pieteicēja norādītos uzkrājumus.

[15.3] Attiecībā uz saņemto aizdevumu no A.I. USD 50 000 apmērā, tiesa uzskata,

ka atbildētājs pamatoti šajā daļā uzkrājumus neatzina.

Kā konstatējams no lietas materiāliem, darījuma ar A.I. apliecināšanai tika

iesniegts 2002.gada 10.februāra aizdevuma līgums, kurā līguma noslēgšanas vieta

norādīta – Smolensk, Krievija un 2002.gada 10.augusta parādzīme, kurā darījuma vieta

arī norādīta – Smolensk, Krievija. VID ir pieprasījis informāciju Valsts Robežsardzei par

pieteicēja Latvijas robežas šķērsošanas gadījumiem. 2009.gada 17.marta atbildē (vēstules

Nr.23/1-4/1199-JP) Valsts Robežsardze informēja, ka 2002.gada 10.februārī (aizdevuma

līguma noslēgšanas dienā) un 2002.gada 10.augustā (parādzīmes sastādīšanas datumā)

pieteicējs atradās Latvijas Republikas teritorijā, nevis Smoļenskā, Krievijā.

Pieteicējs nenoliedz apstākli, ka šajos datumos nav atradies Krievijā, bet,

paskaidrojot aizdevuma izsniegšanas apstākļus, norādīja, ka aizdevuma saņemšana notika

caur trešajām personām –pieteicēja paziņam, proti, trešās personas atveda naudu no

Krievijas un 10.augustā, kad tika saņemta pēdējā aizdevuma daļa, tika uzrakstīta

parādzīme.

Tiesa kritiski vērtē pieteicēja paskaidrojumus attiecībā uz aizdevuma saņemšanas

veidu, turklāt pieteicējs nenorāda, kādā veidā tika parakstīts līgums, taču no pieteicēja

pārstāves tiesas sēdē sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka aizdevuma līgums tika

noslēgts pusēm tiekoties, proti, kā norādīts līgumā, Smoļenskā, bet naudu atveda no

Krievijas pieteicēja paziņas. Pieteicēja pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka VID neuzklausīja

personu, kuras atveda naudu no Krievijas paskaidrojumus, bet tai pašā laikā arī neizteica

lūgumu tiesai minētās personas izsaukt un nopratināt kā lieciniekus tiesas sēdē. Līdz ar

ko pieteicēja aizdevuma saņemšana no A.I. tiek vērtēta kritiski.

[15.4] Pieteicējs mantojumā no tēva un pārdodot mantojumā iegūto nekustamo

īpašumu saņēma Ls 329,14. Atbildētājs, pieņemot Lēmumu, ir ņēmis vērā šo naudas

summu, bet vienlaicīgi atzinis, ka tā nevarēja būtiski ietekmēt naudas līdzekļu uzkrājumu

avotus. Tiesas ieskatā šāds atbildētāja secinājums ir pamatots. Savukārt tiesas sēdē

sniegtais paskaidrojums, ka pieteicējam palika visa no nekustamā īpašuma atsavināšanas

iegūtā nauda – Ls 800 ar lietā esošajiem materiāliem neapstiprinās, līdz ar to nav

pamatots.

[15.5] Attiecībā uz pieteicēja skaidras naudas uzkrājumiem, ņemot vērā Centrālās

statistikas pārvaldes viena iedzīvotāja pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu

groza vērtību par katru gadu un to, ka pieteicējam minētājā periodā apgādībā bija divi

bērni, Lēmumā konstatēts, ka skaidrās naudas ietaupījumi no darba algas pieteicējam

nevarēja veidoties.

Kā konstatējams no lietas materiāliem, pēc VID rīcībā esošajām ziņām pieteicēja

no darba algas gūtie ienākumi laika periodā no 1999. līdz 2004.gadam sastādīja Ls 5

754,70 pēc nodokļu nomaksas.

Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 22.panta sestā daļa noteic, ka ar

nodokļa maksātāja un viņa ģimenes personiskajām vajadzībām saistīto izdevumu

novērtējumu Valsts ieņēmumu dienests nosaka, izmantojot Centrālās statistikas pārvaldes

statistikas datus par attiecīgo periodu, ja vien maksātājs nevar pierādīt citu ar

personiskajām vajadzībām saistīto izdevumu apmēru.

No minētās normas izriet, ka Centrālās statistikas pārvaldes statistikas datus

nodokļa maksātāja personīgo izdevumu noteikšanā izmanto, ja maksātājs nevar pierādīt

citu ar personīgām vajadzībām saistīto izdevumu apmēru. Pieteicējs VID ir sniedzis

paskaidrojumus par savu un ģimenes vajadzībām izlietoto līdzekļu apmēru. Tiesas ieskatā

konkrētajā gadījumā, nosakot attiecīgo pieteicēja izdevumu apmēru un vērtējot iespēju

veidot uzkrājumus no darba algas, nebija izmantojami Centrālās statistikas pārvaldes

statistikas dati. Taču, ņemot vērā, ka pieteicēja paskaidrojumi par naudas uzkrājumiem no

darba algas ir ļoti vispārīgi, nav norādīta pat aptuvenā summa, kāda varēja tikt uzkrāta,

tiesas ieskatā atbildētājai bija pamats apšaubīt skaidrās naudas ietaupījumu esamību no

darba algas.

[15.6] Pieteicējs norāda, ka no valūtas konversācijas operācijām, kas veiktas

regulāri sākot no 1991.gada Latvijā un Polijā, izmantojot sev piederošos līdzekļus un

valūtas kursu starpību, guvis ieņēmumus aptuveni Ls 30 000 apmērā. Valūtas maiņas

operācijas tika veiktas caur banku, bet darījumus apliecinošus dokumentus pieteicējs nav

saglabājis.

Attiecībā uz ienākumiem no valūtas konversācijas operācijām Lēmumā

konstatēts, ka pieteicējs bez norādes paskaidrojumā par komercdarbības veikšanu Polijā

un Latvijā, nav iesniedzis dokumentus, kas apliecinātu minēto faktu (pases kopijas ar

atzīmēm par robežas šķērsošanu nav uzskatāmas par komercdarbību apliecinošiem

dokumentiem), tādējādi pieteicēja apliecinājums bez papildus pierādījumiem nevar tikt

vērtēts kā pietiekošs pierādījums ieņēmumu Ls 30 000 apmērā gūšanai un līdz ar to arī no

tās iegūtās skaidrās naudas uzkrājumu esamības apliecināšanai, proti, ka savu

paskaidrojumu apstiprināšanai pieteicējs nav iesniedzis nevienu pierādījumu, kas

liecinātu par ienākumu gūšanu no šiem darījumiem.

Tiesas ieskatā no dzīves pieredzes zināms, ka pagājušā gadsimta deviņdesmitajos

gados ar valūtas maiņas operācijām varēja nopelnīt ievērojamus naudas līdzekļus, līdz ar

to pieteicēja minētais uzkrājumu veidošanās avots ir samērā ticams. Tomēr tas nav

pietiekami, lai pierādītu, ka veicot iepriekš norādītās darbības, pieteicējs ir guvis skaidras

naudas uzkrājumus uz 2005.gada 1.janvāri Ls 30 000 apmērā, jo, pieteicējam

neiesniedzot par to nekādus dokumentārus pierādījumus, nav iespējams konstatēt

ienākumu apmērus. Tiesa norāda, ka ir pamatoti sagaidāms, ka nodokļa maksātājs,

izskaidrojot ievērojamu skaidras naudas summas izcelšanos ar uzkrājumiem no

saimnieciskās darbības, ir spējīgs iesniegt pienācīgus dokumentālus pierādījumus par

darbības reģistrāciju un norisi, jo attiecīgās darbības veids, kā uz to pamatoti norāda VID,

bija noteiktajā kārtībā jāreģistrē kā saimnieciskā darbība, ko pieteicējs nav darījis. Turklāt

arī pieteicējs pats atzīst, ka šīs darbības tika veiktas regulāri, nolūkā gūt peļņu no šīm

operācijām.

Ievērojot minēto, tiesa atzīst, ka šajā daļā VID nebija pamata atzīt pieteicēja

norādītos uzkrājumus.

[16] Atzīstot, ka VID nepamatoti neatzina pieteicēja skaidras naudas uzkrājumos

aizdevumu no U.T. Ls 8 000 apmērā, tiesa konstatē, ka pieteicēja izdevumi 2005.gadā

nav pārsnieguši ieņēmumus par Ls 1 267,84, 2006.gadā par Ls 1 591,22 un 2007.gadā par

Ls 4 013,24, jo uz 2005.gada 1.janvāri pieteicējam varēja būt uzkrājums Ls 8 000

apmērā.

Ņemot vērā minēto, tiesa atzīst, ka VID nepamatoti neatzina pieteicēja skaidras

naudas uzkrājums uz 2005.gada 1.janvāri Ls 8 000 apmērā un tādējādi nepamatoti

samazināja no budžeta atmaksājamo IIN summu par 2005.gadu Ls 24, par 2006.gadu Ls

38,93 un par 2007.gadu Ls 99,14 apmērā, kā arī nepamatoti pieteicējam noteica

pienākumu veikt maksājumus valsts budžetā par papildus aprēķināto IIN nodokli Ls

1 514,62, IIN soda naudu Ls 227,19 un IIN nokavējuma naudu Ls 378,88.

Ievērojot to, ka VID darbības mērķis ir noteikt pareizu nodokļu maksājumu

lielumu, VID rīcībai ir jābūt tādai, kas ir vērsta ne tikai uz sabiedrības interešu

aizsardzību (pareizu un savlaicīgu nodokļu iekasēšanu), bet arī uz privātpersonas tiesību

un tiesisko interešu aizstāvēšanu (nepieļaut nepamatotu nodokļu aprēķināšanu un

iekasēšanu). Sabiedrības interese iekasēt valsts budžetā obligātos maksājamos nodokļus ir

attaisnojama tikai tad, ja privātpersonai, no kuras šie nodokļi tiek iekasēti, tiek

nodrošināta tiesiska un taisnīga nodokļu aprēķināšanas un iekasēšanas procedūra.

Ņemot vērā augstāk minēto, tiesa atzīst, ka, pieņemot Lēmumu, atbildētājs nav

vispusīgi un objektīvi izvērtējis lietas faktiskos apstākļus, nav pienācīgi pārbaudījis

pieteicēja norādīto informāciju par pieteicēja ienākumiem un izdevumiem, kā rezultātā

pieņemtais Lēmums nevar tikt atzīts par pamatotu un pareizu. Līdz ar to Lēmums ir

atzīstams par nepamatotu un prettiesisku, tādēļ ir atceļams, savukārt pieteicēja pieteikums

ir apmierināms.

Pērējos pieteicēja iebildumus tiesa nevērtē, jo tie nespēj ietekmēt tiesas

nolēmumu pēc būtības.

[17] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, ja

pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par labu

pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu.

Tiesa konstatē, ka valsts nodeva Ls 20 (divdesmit latu) apmērā par pieteikumu par

lietas ierosināšanu tiesā ir samaksāta 2009.gada 17. un 18.septembrī (lietas 6. un 7.lapa).

Tā kā pieteicēja pieteikums ir apmierināts pilnībā, tad no atbildētāja par labu pieteicējam

ir piespriežama samaksātā valsts nodeva.

Rezolutīvā daļa

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 246. – 251.pantu, 253.panta pirmo

daļu, 289. – 290.pantu, 291.panta pirmo daļu tiesa

nosprieda

apmierināt S.V. pieteikumu.

Atcelt Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora 2009.gada 20.augusta lēmumu

Nr.19.1/16863 ar tā pieņemšanas dienu.

Uzlikt par pienākumu Latvijas Republikai atmaksāt S.V. viņa samaksāto valsts

nodevu Ls 20 apmērā.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā divdesmit dienu laikā no

tā sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas

Rēzeknes tiesu namā.

Tiesnese /paraksts/ S.Pujāte

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās rajona tiesas

tiesnese S.Pujāte

Rēzeknē, 2010.gada 11.maijā