Latvian Supreme Court partially allowed cassation appeal, quashing lower court's refusal to find procedural violation regarding abusive language.

ECLI:LV:AT:2026:0710.A420258922.19.S

Lieta Nr. A420258922, SKA-71/2026

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

SPRIEDUMS

Rīgā 2026.gada 10.jūlijā

Senāts šādā sastāvā: senatore referente Ieva Višķere, senatori Ermīns Darapoļskis un Diāna Makarova

rakstveida procesā izskatīja par /Persona A/ un /Persona B/ pieteikumu ierosināto administratīvo lietu par

Valmieras novada pašvaldības 2022.gada 30.jūnija lēmuma Nr. 384 atzīšanu par prettiesisku, par pienākuma

uzlikšanu Valmieras novada būvvaldei izdot tādu labvēlīgu administratīvo aktu, ar kuru AS „Sadales tīkli” tiktu

uzdots novērst patvaļīgās būvniecības sekas, kā arī par nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu, sakarā ar /Persona

A/ un /Persona B/ kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2024.gada 29.aprīļa spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Valmieras novada pašvaldībai (strīdus būvniecības laikā – Burtnieku novada pašvaldībai) pieder nekustamais

īpašums /Nosaukums A/ (kadastra Nr. /Numurs A/). Šis nekustamais īpašums sastāv no trīs zemes vienībām

(kadastra apzīmējumi /Numurs B/, /Numurs A/, /Numurs C/).

Pieteicējam /Persona B/ pieder uz pašvaldības zemesgabala izvietotais būvju īpašums /Nosaukums A/ (kadastra

Nr. /Numurs A/) un blakus esošais nekustamais īpašums /Nosaukums B/ (kadastra Nr. /Numurs D/) (īpašuma

tiesības uz būvju īpašumu nostiprinātas zemesgrāmatā 2021.gada 31.martā, bet īpašuma tiesības uz nekustamo

īpašumu /Nosaukums B/ zemesgrāmatā nostiprinātas 2021.gada 2.martā). Savukārt pieteicēja /Persona A/ ir

pašvaldības nekustamā īpašuma /Nosaukums A/ sastāvā esošās zemes vienības ar kadastra apzīmējumu /Numurs

A/ nomniece.

Nekustamajiem īpašumiem /Nosaukums A/ un /Nosaukums B/ bija izveidota elektrolīnija un pieslēguma vietas

(turpmāk – energoapgādes objekts) un attiecīgi arī zemesgabaliem noteikts apgrūtinājums – elektrisko tīklu

gaisvadu līnijas aizsargjosla.

Trešā persona – energoapgādes objekta īpašnieks AS „Sadales tīkli” – secināja, ka elektroenerģijas piegāde un

lietošana šajā objektā nav notikusi kopš 2016.gada, jo nav noslēgts elektroenerģijas piegādes līgums. Tāpēc

trešā persona atzina, ka nepieciešams veikt energoapgādes objekta demontāžu. 2021.gada 11.februārī un 4.jūnijā

trešā persona veica objekta demontāžas darbus – demontēja elektrolīnijas vadus un balstus. Pēc attiecīgo darbu

pabeigšanas – 2021.gada 30.martā un 12.augustā – Būvniecības informācijas sistēmā iesniegti trešās personas

paziņojumi par būvniecību. Attiecīgi 2021.gada 31.martā un 13.augustā Burtnieku būvvaldes vadītājs sistēmā

apstiprināja šo paziņojumu saņemšanu.

[2] Pieteicēji, uzskatot, ka energoapgādes objekta demontāža notikusi neatbilstoši tiesību normās paredzētajai

kārtībai, vērsās Burtnieku novada būvvaldē, bet pēc administratīvi teritoriālās reformas – Valmieras novada

būvvaldē, lūdzot konstatēt patvaļīgu būvniecību un novērst šīs būvniecības sekas. Administratīvā procesa

iestādē laikā pieteicēji vērsās pašvaldībā arī ar virkni citu iesniegumu par jautājumiem saistībā ar īstenoto

būvniecību un energoapgādes pakalpojumu nodrošināšanu.

Saņemot atteikumu izdot pieteicēju lūgto administratīvo aktu, pieteicēji to apstrīdēja Valmieras novada

pašvaldībā. Tāpat pieteicēji apstrīdēja arī Burtnieku novada būvvaldes vadītāja 2021.gada 31.martā un

13.augustā būvniecības informācijas sistēmā izdarītos apstiprinājumus par trešās personas iesniegtajiem

paziņojumiem par būvniecību.

Valmieras novada pašvaldības dome 2022.gada 30.jūnijā pieņēma lēmumu Nr. 384 (turpmāk – pārsūdzētais

lēmums). Šajā lēmumā atzīts, ka būvvalde pamatoti atteica izdot pieteicējiem labvēlīgu administratīvo aktu un

nepastāv pamats tāda izdošanai, kā arī atzina, ka Burtnieku novada būvvaldes vadītāja apstiprinājumu izdarīšana

atbilst tiesību normām. Vienlaikus pārsūdzētajā lēmumā par tiesisku atzīta pašvaldības administrācijas un tās

darbinieku rīcība administratīvajā procesā iestādē.

[3] Pieteicēji vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu.

[4] Administratīvā apgabaltiesa ar 2024.gada 29.aprīļa spriedumu pieteikumu noraidīja. Spriedums, tostarp

ievērojot pievienošanos pirmās instances tiesas sprieduma motīvu daļai, pamatots ar turpmāk norādītajiem

apsvērumiem.

[4.1] Pieteicēju mērķis ir saņemt labvēlīgu administratīvo aktu, ar kuru tiktu konstatēta patvaļīga būvniecība un

trešajai personai tiktu noteikts pienākums novērst šīs būvniecības sekas (pienākums atjaunot demontēto

energoapgādes objektu). Tā kā pieteicēji iebilst arī pret atteikuma izdot labvēlīgu administratīvo aktu

tiesiskumu, pieļaujams arī prasījums par šī akta atzīšanu par prettiesisku. Vienlaikus nav pieļaujams patstāvīgs

prasījums par būtisku procesuālo pārkāpumu konstatēšanu. Procesuālās darbības un lēmumi, kas tiek pieņemti

administratīvā akta izdošanas un apstrīdēšanas gaitā, nav atsevišķi pārsūdzami tiesā, bet gan ir izvērtējami,

izskatot prasījumu par attiecīgo administratīvo aktu (šajā gadījumā – par administratīvā akta prettiesiskumu).

[4.2] Lietā ir strīds, vai pašvaldības dome (sākotnēji arī būvvalde) pamatoti nekonstatēja patvaļīgu būvniecību

saistībā ar trešās personas veikto energoapgādes objekta demontāžu. Tāpat strīds ir par iespējamajiem

procesuālajiem pārkāpumiem pašvaldības domes lēmuma pieņemšanas procesā.

[4.3] Prasības konkrētajai būvniecībai nosaka Enerģētikas likuma 19.panta 1.2daļa, Aizsargjoslu likuma

35.panta otrā daļa, kā arī Ministru kabineta 2014.gada 30.septembra noteikumi Nr. 573 „Elektroenerģijas

ražošanas, pārvades un sadales būvju būvnoteikumi” (turpmāk – Elektroenerģijas būvju būvnoteikumi).

Atbilstoši šim regulējumam energoapgādes komersantam ir tiesības veikt jebkura sava objekta pārbūvi, tostarp

arī energoapgādes objekta, kuram noteikta aizsargjosla, pilnīgu vai daļēju demontāžu. Par šiem būvdarbiem ir

jāinformē zemes īpašnieks, kura zemesgabalā ir objekta aizsargjosla. Savukārt zemes īpašnieks (valdītājs) nevar

liegt energoapgādes komersantam sava objekta pārbūvi, kā arī nedrīkst veikt darbības, kas varētu kavēt

energoapgādes komersantu veikt nekustamajā īpašumā esošo objektu pārbūvi. Tādēļ Elektroenerģijas būvju

būvnoteikumos ir noteikta speciāla kārtība energoapgādes objektu inženiertīklu pārbūvei, proti, par

energoapgādes objekta pārbūvi tā aizsargjoslā energoapgādes komersantam savlaicīgi jāinformē zemes

īpašnieks, jāinformē arī būvvalde, iesniedzot paziņojumu par būvniecību būvniecības informācijas sistēmā, bet

būvatļauja, akcepts uz paskaidrojuma raksta vai apliecinājuma kartes šādā gadījumā nav nepieciešami.

Trešās personas būvdarbiem atbilstoši Elektroenerģijas būvju būvnoteikumu 17., 26. un 27.punktam un Ministru

kabineta 2014.gada 19.augusta noteikumu Nr. 500 „Vispārīgie būvnoteikumi” 1.pielikuma 3.1.3.apakšpunktam

bija jāizstrādā arī tehniskā shēma. Tomēr, ņemot vērā Elektroenerģijas būvju būvnoteikumu 4., 6. un 10.punktā

noteikto, trešās personas objekta demontāžas tehniskā shēma nebija ne jāsaskaņo ar kādu, ne arī jāiesniedz

būvvaldē; tā bija nepieciešama tikai konkrēto būvdarbu organizēšanai un veikšanai, proti, lai trešās personas

darbinieki identificētu konkrēto objektu (zinātu tā tehniskos rādītājus un atrašanās vietu), kurš viņiem

jādemontē.

[4.4] Trešā persona atbilstoši Enerģētikas likuma 19.panta 1.2daļā un Aizsargjoslu likuma 35.panta otrajā daļā

noteiktajam ir informējusi nekustamā īpašuma /Nosaukums A/ zemes īpašnieku (pašvaldību) par abām reizēm,

kad veikti energoapgādes objekta demontāžas darbi, bet nekustamā īpašuma /Nosaukums B/ īpašnieks informēts

par 2021.gada 4.jūnijā veiktajiem objekta demontāžas darbiem. Ņemot vērā to, ka bijušais nekustamā īpašuma

/Nosaukums B/ īpašnieks miris 2020.gada 2.augustā, pieteicēja īpašumtiesības zemesgrāmatā nostiprinātas tikai

2021.gada 2.martā un publiskajos reģistros nebija informācijas par jauno īpašnieku vai tiesisko valdītāju, trešā

persona nevarēja izpildīt informēšanas pienākumu par 2021.gada 11.februārī veiktajiem objekta demontāžas

darbiem.

[4.5] Trešā persona abos energoapgādes objekta demontāžas darbu veikšanas gadījumos ir paziņojusi par tiem

būvvaldei, tomēr to izdarījusi jau pēc šo darbu veikšanas, kas neatbilst Elektroenerģijas būvju būvnoteikumu

10.punkta prasībai, ka šai paziņošanai ir jābūt pirms darbu uzsākšanas. Šāda trešās personas rīcība ir vērtējama

kā procesuāls pārkāpums, tomēr tas nekādā veidā neietekmē ne trešās personas tiesības veikt objekta

demontāžas darbus, ne arī šo darbu izpildi. Trešā persona kopā ar paziņojumiem ir iesniegusi arī tehniskās

shēmas 2021.gada 11.februārī un 4.jūnijā veiktajiem objekta demontāžas darbiem. Nav šaubu, ka trešās

personas veiktā objekta demontāža veikta atbilstoši minētajām tehniskajām shēmām. Nepamatota ir arī

pieteicēju atsaukšanās uz Elektroenerģijas būvju būvnoteikumu 42.punktu, jo tajā noteiktā prasība pēc

saskaņojuma saņemšanas būvniecības īstenošanai neattiecas uz konkrētajā gadījumā trešajai personai

nepieciešamo tehnisko shēmu.

[4.6] Burtnieku novada būvvaldes vadītāja 2021.gada 31.marta un 2021.gada 13.augusta apstiprinājumi ir

vērtējami kā apliecinājumi informācijas saņemšanai būvniecības procesā, kurā nav nepieciešama ne būvatļauja,

ne arī būvvaldes akcepts uz paskaidrojuma raksta vai apliecinājuma kartes.

[4.7] Pieteicēju iebildumi par energoapgādes objekta demontāžas neatbilstību Burtnieku novada teritorijas

plānošanas dokumentiem ir nepamatoti un noraidāmi, tāpat kā viņu viedoklis, ka šie darbi bija jāsaskaņo ar

pašvaldību kā teritorijas attīstības plānotāju.

[4.8] Trešās personas veiktajiem objekta demontāžas darbiem nebija nepieciešams saņemt būvvaldes izdotu

būvatļauju, akceptu uz paskaidrojuma raksta vai apliecinājuma kartes. Nav konstatējams, ka šiem būvdarbiem

nebūtu tiem atbilstoša būvprojekta (tehniskās shēmas). Kaut arī ar nokavēšanos, bet trešā persona paziņošanas

pienākumu izpildīja. Tāpēc pamatots ir pašvaldības domes (sākotnēji arī būvvaldes) secinājums, ka trešās

personas veiktajā objekta demontāžā nav konstatējams neviens no Būvniecības likuma 18.panta otrajā daļā

noteiktajiem pamatiem, lai 2021.gada 11.februārī un 2021.gada 4.jūnijā veiktos būvdarbus tagad atzītu par

patvaļīgu būvniecību.

[4.9] Nav konstatējams pieteicēju norādītais, ka viņi administratīvajā procesā iestādē nebūtu pienācīgi

uzklausīti.

[4.10] Ņemot vērā to, ka nav konstatējams pārsūdzētā lēmuma prettiesiskums, neizpildās zaudējumu

atlīdzināšanas priekšnosacījums. Tāpēc ir noraidāms pieteicēju prasījums arī daļā par nemantisko kaitējumu.

Savukārt, ja pieteicēji uzskata, ka pašvaldības rīcība ir aizskārusi viņu godu un cieņu, pieteicējiem nav liegts

celt prasību par šo aizskārumu civilprocesuālā kārtībā. Goda un cieņas aizsardzības institūts tiesībās kalpo

drīzāk atsevišķu personu interesēm, nevis sabiedrības interesēm, turklāt goda un cieņas aizskāruma gadījumā

subjektu tiesiskajām attiecībām nepiemīt subordinācijas raksturs, tādējādi tās pieder privāto, nevis publisko

tiesību jomai. Līdz ar to administratīvā procesa ietvaros šis jautājums nav risināms.

[5] Pieteicēji iesniedza kasācijas sūdzību par apgabaltiesas spriedumu. Kasācijas sūdzībā citstarp plaši izklāstīts

pieteicēju redzējums par iestādes un trešās personas rīcības prettiesiskumu. Kasācijas sūdzībā attiecībā uz tiesas

spriedumā secināto norādīti turpmāk minētie apsvērumi.

[5.1] Tiesa kļūdaini ir noteikusi pieteikuma priekšmetu lietā. Pieteicēji vēlējās ne tikai to, lai tiktu izdots

labvēlīgs administratīvais akts, bet arī lai tiktu novērsta līdzīgu gadījumu atkārtošanās, kā arī piešķirts

atlīdzinājums saistībā ar procesuālajiem pārkāpumiem. Pieteikumā un apelācijas sūdzībā ietverts pietiekams

pamatojums, kāpēc pieteicēji iebilst pret iestādes pieļautajiem procesuālajiem pārkāpumiem. Turklāt pieteicēji

apstrīdējuši un pārsūdzējuši arī Burtnieku novada būvvaldes vadītāja izdarītos apstiprinājumus būvniecības

informācijas sistēmā, ar kuriem pēc būvniecības veikšanas akceptēti trešās personas paziņojumi par būvniecību.

[5.2] Trešā persona veica būvniecību bez nepieciešamās dokumentācijas, proti, trešā persona nebija būvniecības

informācijas sistēmā iesniegusi nepieciešamo paziņojumu par būvniecību. Atbilstoši Būvniecības likuma

18.panta otrajai daļai šis būvniecības process vērtējams kā patvaļīga būvniecība.

[5.3] Tiesa nav vērtējusi, ka trešās personas pēc būvdarbu veikšanas iesniegtie paziņojumi ir kļūdaini un

nepilnīgi. Secinājumi, ka būvdarbi veikti atbilstoši iesniegtajām tehniskajām shēmām, nav pamatoti ar

pārbaudītiem pierādījumiem. Savukārt Burtnieku būvvaldes vadītāja apstiprinājumi par šo paziņojumu

saņemšanu legalizē patvaļīgo būvniecību.

[5.4] Atbilstoši būvdarbu veikšanas laikā spēkā esošajām normām (Enerģētikas likuma 19.panta 1.2daļai,

Aizsargjoslu likuma 35.panta otrajai daļai, Elektroenerģijas būvju būvnoteikumu 7.punktam, kā arī Burtnieku

novada teritorijas plānošanas dokumentu prasībām) energoapgādes objektu pārbūves gadījumā par šādu

būvniecību pienācīgi informējams zemes īpašnieks. Tiesa, kļūdaini interpretējot šīs normas, secināja, ka

konkrētajos apstākļos informēšanas pienākums ir izpildīts. Ja pieteicēji būtu pienācīgi informēti par plānoto

būvniecību, viņiem būtu bijušas iespējas vērsties pie trešās personas ar jautājumu par energoapgādes

nodrošināšanu un tādējādi novērst šīs būvniecības īstenošanu. Tiesa nav pienācīgi izvērtējusi informēšanas

pienākuma neizpildes sekas. Arī no Elektroenerģijas būvju būvnoteikumu 42.punkta otrā teikuma izriet, ka

konkrēto būvdarbu gadījumā par būvprojektu bija jāinformē attiecīgās personas, kuru īpašuma tiesības var tikt

skartas.

[5.5] Tiesa nav ņēmusi vērā, ka 2021.gada 11.februāra būvdarbu rezultātā elektrolīnija tika demontēta. Tātad

saskaņā ar Aizsargjoslu likuma 33.panta sesto daļu aizsargjosla pēc šo būvdarbu pabeigšanas vairs nepastāvēja.

Tāpēc 2021.gada 4.jūnijā trešajai personai vairs nebija tiesību bez īpašnieka saskaņojuma veikt attiecīgu

būvniecību. Turklāt atbilstoši Aizsargjoslu likuma 33.panta otrajai daļai par aizsargjoslas izmaiņām (tās

likvidēšanu) bija informējami zemesgabalu īpašnieki vai tiesiskie valdītāji. Ja, kā uzskata tiesa, nav

konstatējami divi būvniecības procesi, bet viens turpināts process, tiesai bija jāpārliecinās, vai būvdarbu

pārtraukšana atbilda tiesību normām.

[5.6] Tiesa kļūdaini nav konstatējusi, ka atbildoši likuma „Par autoceļiem” 16.panta pirmajai daļai būvniecība

bija saskaņojuma ar valsts SIA „Latvijas Valsts ceļi”. Tiesas pienākums, noskaidrojot objektīvo patiesību, ir

pārbaudīt visus apstākļus pat tad, ja kāds apstāklis tiešā veidā neaizskar pieteicēju tiesības, bet ir nozīmīgs

jautājuma izšķiršanā.

[5.7] Tiesa spriedumā norāda, ka nav konstatējama tiesību norma, no kuras izrietētu energoapgādes komersanta

pienākums nodrošināt, ka personas īpašums varētu tikt izmantots visos teritorijas plānojumā paredzētajos

atļautās izmantošanas veidos. Tiesa nav ņēmusi vērā, ka būvniecība veikta Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā,

bet prasības būvniecības īstenošanai šādā teritorijā nosaka likuma „Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām”

21.pants. Minētais pamats izriet arī no Ministru kabineta 2013.gada 30.aprīļa noteikumu Nr. 240 „Vispārīgie

teritorijas plānošanas, izmantošanas un apbūves noteikumi” normām. Turklāt trešajai personai energoapgādes

pakalpojumu sniegšanai ir arī izsniegta licence, kurā noteikts pienākums plānveidā attīstīt savu darbību.

[5.8] Nevar piekrist apelācijas instances tiesas secinātajam, ka pirmās instances tiesa pareizi konstatējusi lietas

faktiskos un tiesiskos apstākļus. Tiesa nav pienācīgi noskaidrojusi apstākļus saistībā ar elektrolīnijas

izbūvēšanas vēsturiskajiem apstākļiem, nepamatoti izmantojusi Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas

lēmumu šīs lietas izspriešanā, kā arī nav noskaidrojusi virkni citu apstākļu saistībā ar energoapgādes

pakalpojumu saņemšanu. Apelācijas instances tiesa neizvērtēja virkni apelācijas sūdzībā norādīto iebildumu par

lietas izskatīšanu pirmās instances tiesā. Pirmās instances tiesas rīcības dēļ netika iegūti pierādījumi. Pirmās

instances tiesa lietu izskatīja nelikumīgā sastāvā. Tāpat apelācijas instances tiesa spriedumā neizanalizēja visus

pieteicēju argumentus, kā arī neizvērtēja visus pieteicēju lūgumus.

[5.9] Tiesa nav pienācīgi novērtējusi pieteicēju iebildumus par procesuālajiem pārkāpumiem pārsūdzētā lēmuma

pieņemšanā. Pārsūdzētā lēmuma pamatojums ir kļūdains. Pieteicēji procesā iestādē nav pienācīgi uzklausīti, nav

sniegtas atbildes uz visiem pieteicēju iesniegumiem, tika kavētas iespējas iepazīties ar visiem administratīvā

procesa materiāliem. Pieteicēji arī vērsušies tiesā sava goda un cieņas aizsardzībai, iebilstot pret pieteicējiem

mērķētajiem izteikumiem procesā iestādē. Pieteicējiem ir tiesības saņemt atlīdzinājumu par šādu aizskārumu

neatkarīgi no tā, vai administratīvais akts ir tiesisks.

Motīvu daļa

I

Par kasācijas instances tiesas kompetenci

[6] Ievērojot kasācijas sūdzības argumentus, Senāts vispirms uzskata par nepieciešamu vērst pieteicēju

uzmanību uz kasācijas instances tiesas kompetenci.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 325.pantu kasācijas instances tiesas kompetence ir pārbaudīt, vai

zemākas instances tiesa lietas izskatīšanā ir ievērojusi procesuālo un materiālo tiesību normu prasības, kā arī

izspriedusi lietu savas kompetences robežās. Šā iemesla dēļ Administratīvā procesa likuma 328.panta pirmās

daļas 6.punktā kasācijas sūdzības iesniedzējam ir noteikts pienākums norādīt konkrētu materiālo vai procesuālo

tiesību normu, kuru tiesa ir pārkāpusi, un pamatojumu, kā izpaužas šis pārkāpums, tostarp – kā tas ietekmējis

sprieduma rezultātu. Minētais nozīmē, ka Senāts, izskatot lietu kasācijas kārtībā, vēlreiz nepārskata lietu pēc

būtības, bet atbilstoši kasācijas sūdzības argumentiem izvērtē, vai zemākas instances tiesa ir pareizi piemērojusi

tiesību normas. Senāta kā kasācijas instances tiesas kompetencē neietilpst paša pieteikuma pamatotības

pārbaude, tostarp – faktisko apstākļu noskaidrošana un pierādījumu vērtēšana. Tas ir pirmās un apelācijas

instances tiesas uzdevums (Senāta 2020.gada 27.augusta sprieduma lietā Nr. SKA-215/2020,

ECLI:LV:AT:2020:0827.A420277613.6.S, 6.punkts un tajā norādītā judikatūra).

Ar vispārīgu, apgalvojuma formā formulētu argumentu, ka tiesa ir pieļāvusi kādu pārkāpumu, nav pietiekami,

lai uzskatītu, ka kasācijas sūdzības iesniedzējs ir izpildījis Administratīvā procesa likuma 328.panta pirmās

daļas 6.punkta prasības. No kasācijas sūdzības ir jāizriet argumentācijai, kā un kāpēc tiesas pieļautie pārkāpumi

ir ietekmējuši sprieduma rezultātu. Tāpat kasācijas sūdzības pamatojumu nevar veidot pieteicēju kasācijas

sūdzībā plaši izklāstītie argumenti par to, kāpēc iestādes pieņemtais lēmums ir prettiesisks, jo šī lēmuma

tiesiskuma izvērtējums neietilpst kasācijas instances tiesas kompetencē.

Ņemot vērā minēto, Senāts nevērtēs tādus argumentus, kas vērsti uz iestādes rīcības izvērtējumu pēc būtības, kā

arī vispārīgu apgalvojumu formā veidotos argumentus par tiesas pieļautiem pārkāpumiem. Tāpat spriedumā

netiks atbildēts uz nejuridiskiem izteikumiem.

II

Par kasācijas kārtībā izšķiramajiem jautājumiem

[7] Pieteicēju primārais mērķis, vēršoties iestādē un tiesā, ir bijis risināt jautājumu par trešās personas īstenotās

būvniecības – energoapgādes objekta demontāžas – tiesiskumu un sekām. Pieteicēji uzskata, ka šī būvniecība ir

bijusi patvaļīga, tāpēc ir izvirzījuši prasījumu par tāda pieteicējiem labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar

kuru trešajai personai tiktu noteikts pienākums atjaunot iepriekšējo stāvokli.

Pieteicēji kasācijas sūdzībā plaši argumentē, kāpēc tiesas secinājums, ka nav pamata pieteicēju lūgtā labvēlīgā

administratīvā akta izdošanai, ir balstīts nepareizā tiesību normu piemērošanā, kā arī nepienācīgā lietas faktisko

apstākļu un pierādījumu pārbaudē. Tāpat pieteicēji iebilst, ka tiesa spriedumā nav izlēmusi pieteicēju prasījumu

par būtisku procesuālo pārkāpumu konstatēšanu un prasījumu atcelt Burtnieku būvvaldes vadītāja 2021.gada

31.martā un 13.augustā būvniecības informācijas sistēmā izdarītos apstiprinājumus par trešās personas

iesniegtajiem paziņojumiem par būvniecību.

Izvērtējot kasācijas sūdzības argumentus kopsakarā ar pārsūdzēto apgabaltiesas spriedumu, secināms, ka

kasācijas tiesvedības ietvaros pārbaudāms, vai tiesas secinājumi, ka nepastāv pamats pieteicēju lūgtā

administratīvā akta par patvaļīgas būvniecības konstatēšanu un seku novēršanu izdošanai un pārsūdzētais

lēmums attiecīgi ir tiesisks, ir balstīti pareizā energoapgādes objekta būvniecības procesu reglamentējošo tiesību

normu piemērošanā. Tāpat pārbaudāms arī tas, vai tiesa pareizi ir identificējusi, ar kādiem prasījumiem

pieteicēji vērsušies tiesā, un līdz ar to, vai tiesa ir izskatījusi visus administratīvās tiesas kontrolei nodotos

jautājumus.

III

Par patvaļīgas būvniecības konstatēšanu un tās seku novēršanu

[8] Apgabaltiesa, izskatot lietu apelācijas kārtībā, konstatēja, ka tiesvedība lietā ir ierosināta par tāda labvēlīga

administratīvā akta izdošanu, ar kuru tiktu konstatēta patvaļīga būvniecība un trešajai personai tiktu uzdots

novērst patvaļīgās būvniecības sekas, kā arī par pārsūdzētā lēmuma atcelšanu. Saistībā ar minēto apelācijas

instances tiesa norādīja, ka lieta kļūdaini ierosināta par pārsūdzētā lēmuma atcelšanu, jo šis lēmums ir atteikums

izdot pieteicējiem labvēlīgu administratīvo aktu, tāpēc tiesa var lemt tikai par tā prettiesiskumu, nevis atcelšanu.

Senāts atzīst, ka šis apgabaltiesas secinājums atbilst stabilai administratīvo tiesu judikatūrai (piemēram, Senāta

2015.gada 12.marta lēmuma lietā Nr. SKA-369/2015, 420689310, 8.punkts). Atteikuma izdot labvēlīgu

administratīvo aktu atcelšana nav iespējama, jo šāds atteikums ir negatīvs administratīvais akts – tas pats par

sevi neko nemaina personas tiesiskajā stāvoklī. Ja personas mērķis, vēršoties tiesā, ir ne tikai saņemt jau

sākotnēji lūgto labumu, bet atlīdzinājuma pieprasīšanas nolūkā vai lai novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos

iebilst arī pret iestādes atteikumu izdot labvēlīgu administratīvo aktu, personas iebildumi ir aplūkojami

prasījuma par atteikuma atzīšanu par prettiesisku ietvaros. Apgabaltiesa secināja, ka tāds arī ir bijis pieteicēju

mērķis un tāpēc līdzās prasījumam par labvēlīga administratīvā akta izdošanu viens no lietā izskatāmajiem

prasījumiem ir prasījums par pārsūdzētā lēmuma atzīšanu par prettiesisku.

Ievērojot minēto, šajā sakarā pieteicēju izteiktie iebildumi par pieteikuma priekšmeta nepareizu noteikšanu nav

pamatoti. Līdz ar to tālāk Senāts pievērsīsies kasācijas kārtībā pārbaudāmajiem argumentiem par patvaļīgu

būvniecību.

[9] Būvniecības likumā un uz tā pamata izdotajos Ministru kabineta noteikumos paredzētās būvniecības

īstenošanas kārtības primārais mērķis ir nodrošināt, lai būvniecības procesa rezultāts ir kvalitatīvs un drošs.

Tāpēc Būvniecības likuma 17.panta pirmā un otrā daļa paredz, ka būvdarbus organizē un veic atbilstoši

būvprojektam un būvatļaujas nosacījumiem un tos drīkst uzsākt tikai pēc atbilstošas atzīmes izdarīšanas

būvatļaujā, apliecinājuma kartē vai paskaidrojuma rakstā. No minētajām tiesību normām izriet vispārējs

noteikums būvniecības procesā: ja iecerētās būvniecības veikšanai būvniecību reglamentējošās normas nosaka

pienākumu ievērot konkrētas prasības, piemēram, izstrādāt būvprojektu un saņemt no kompetentās būvniecību

uzraugošās iestādes būvniecību atļaujošu administratīvo aktu, būvdarbu uzsākšana ir pieļaujama tikai tad, ja šīs

prasības ir izpildītas (Senāta 2023.gada 21.jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-253/2023,

ECLI:LV:AT:2023:0621.A420290018.26.S, 6.punkts).

Lai nodrošinātu šā noteikuma ievērošanu, likumdevējs Būvniecības likuma 18.panta normās ir reglamentējis

patvaļīgu būvniecību, kā arī paredzējis mehānismu prettiesiskās (būvniecības regulējuma prasībām

neatbilstošās) situācijas novēršanai.

Būvniecības likuma 18.panta otrā daļa (normas redakcijā, kādā tās bija spēkā lietas izskatīšanas pēc būtības

laikā) paredz, ka jebkuri būvdarbi, kas uzsākti vai tiek veikti bez būvniecību atļaujošā administratīvā akta vai

pirms tam, kad būvatļaujā, apliecinājuma kartē vai paskaidrojuma rakstā izdarīta atzīme par nosacījumu izpildi,

kā arī būvdarbi, kas neatbilst būvprojektam un normatīvo aktu prasībām, ir kvalificējami kā patvaļīga

būvniecība.

Apsverot šo regulējumu kopsakarā ar iepriekš norādīto būvniecības īstenošanas kārtības mērķi, secināms, ka

patvaļīga būvniecība ir tāda, kuras īstenošanai nav saņemta nepieciešamā atļauja vai arī kura neatbilst

atļautajam projektam un būvdarbu veikšanu regulējošajām tiesību normām.

Savukārt atbilstoši minētā panta piektajai daļai, ja būvinspektors, pārbaudot būvdarbu uzsākšanas atbilstību

normatīvo aktu prasībām, konstatē patvaļīgu būvniecību, viņš aptur būvdarbus un uzraksta attiecīgu atzinumu,

bet būvvalde lemj par patvaļīgās būvniecības seku novēršanu – par pienākuma uzlikšanu atjaunot iepriekšējo

stāvokli vai par atļauju veikt būvniecību pēc būvniecību regulējošu normatīvo aktu prasību izpildes. Tas, kurš no

šiem risinājumiem ir nosakāms prettiesiskās situācijas novēršanai, ir atkarīgs no vairākiem ar konkrēto

būvniecību un tās radīto ietekmi saistītiem apstākļiem. Visupirms nozīme piemērotākā risinājuma noteikšanā ir

tam, vai konkrētā būvniecība attiecīgajā vietā vispār ir pieļaujama. Šajā vērtējumā ievērojams princips: lemjot

par patvaļīgās būvniecības seku novēršanu, nav iespējams saglabāt tādu būvniecību, kuras veikšana nebūtu

iespējama (atļauta) tiesiskā procesā (Senāta 2016.gada 31.marta sprieduma lietā Nr. SKA-155/2016,

A420580811, 12. un 13.punkts). Savukārt, ja būvniecība tiesiskā procesā būtu pieļaujama, patvaļīgās

būvniecības sekas var novērst, pēc būvniecības veicot tās darbības, kas būtu veicamas konkrētās būvniecības

tiesiskai īstenošanai (Senāta 2016.gada 2.februāra sprieduma lietā Nr. SKA-8/2016, A42839709, 9.punkts).

[10] Ja patvaļīgā būvniecība skar kādas personas ar tiesību normām aizsargātās tiesības vai tiesiskās intereses,

šai personai ir tiesības vērsties iestādē un attiecīgi arī tiesā ar prasījumu par tāda šai personai labvēlīga

administratīvā akta izdošanu, ar kuru citai personai tiktu noteikts pienākums novērst patvaļīgās būvniecības

sekas.

Atbilstoši stabilai administratīvo tiesu judikatūrai, tiesai, izskatot prasījumu par labvēlīga administratīvā akta

izdošanu, ir jāpārbauda, vai laikā, kad administratīvā lieta tiek izskatīta pēc būtības, pastāv visi konkrētā

labvēlīgā administratīvā akta izdošanas priekšnoteikumi (Senāta 2007.gada 12.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-

118/2007, A42254704, 10.punkts, 2010.gada 2.jūlija sprieduma lietā Nr. SKA-302/2010, A42609807, 8.punkts,

2022.gada 30.septembra sprieduma lietā Nr. SKA-134/2022, ECLI:LV:AT:2022:0930.A420275417.12.S,

9.punkts). Senāta praksē ir arī skaidrots, kādu apstākļu pārbaudi ietver tāda prasījuma par labvēlīga

administratīvā akta izdošanu izskatīšana, ar kuru personai tiktu uzdots novērst patvaļīgās būvniecības sekas.

Vispirms, kā to norādījis Senāts, tiesai ir jāpārbauda, vai vispār ir konstatējama patvaļīga būvniecība. Proti,

tiesai ir jāpārbauda, vai konkrētā būvniecība atbilst to tiesību normu prasībām, kas reglamentēja šādas

būvniecības tiesisku norisi būvdarbu veikšanas laikā. Minētais prasa izvērtēt, vai un kādu būvniecības

dokumentāciju tiesiskas būvniecības īstenošanai būvdarbu veikšanas laikā bija nepieciešams izstrādāt un

saskaņot būvvaldē, saņemot attiecīgu būvniecību atļaujošo administratīvo aktu, un, ja šāda dokumentācija ir

nepieciešama, pārbaudīt, vai tas ir izdarīts. Savukārt pēc tam, ja ir gūta pārliecība, ka ir konstatējama patvaļīga

būvniecība, ir pamats pievērsties tam, kā atbilstoši attiecīgā jautājuma izšķiršanas laikā spēkā esošajām tiesību

normām iespējams risināt prettiesisko situāciju un lemt par šīs būvniecības seku novēršanu (piemēram, Senāta

2023.gada 28.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-92/2023, ECLI:LV:AT:2023:0428.A420307018.9.S, 7.punkts un

tajā norādītā judikatūra).

Ievērojot minēto, lai konstatētu, vai pastāv pamats pieteicēju lūgtā administratīvā akta izdošanai, tiesa pamatoti

pievērsās tam, kādas prasības trešās personas būvniecības īstenošanai tiesību normas paredzēja būvdarbu

veikšanas laikā un vai šīs prasības ir izpildītas.

[11] Vispārīgi atbilstoši Būvniecības likuma 14.panta pirmajai daļai persona ierosina būvniecību un iesniedz

būvniecības ieceres realizācijai nepieciešamo dokumentāciju būvvaldei, izmantojot būvniecības informācijas

sistēmu. Attiecīgi tālāk būvvalde atbilstoši minētā panta trešās daļas normām atkarībā no būvniecības ieceres

veida lemj par būvniecību atļaujošā administratīvā akta izdošanu.

Savukārt atbilstoši minētā panta ceturtajai daļai speciālajos būvnoteikumos paredzētos gadījumos persona

inženiertīklu būvdarbus uzsāk pēc tam, kad par būvniecības ieceri paziņojusi būvniecības informācijas sistēmā

būvvaldei un saņēmusi citas atļaujas, ja tādas saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir nepieciešamas. Tādējādi

likums pieļauj, ka speciālajos būvnoteikumos paredzētos gadījumos būvdarbu veikšana var notikt arī bez īpašas

atļaujas – var pietikt tikai ar paziņojuma par būvniecību iesniegšanu.

[12] Trešā persona ir energoapgādes komersants Enerģētikas likuma 1.panta 9.punkta izpratnē, un īstenotās

būvniecības mērķis bija demontēt šim komersantam piederošu energoapgādes objektu. Līdz ar to trešās personas

īstenotās būvniecības kārtību būvdarbu veikšanas laikā noteica speciālie būvnoteikumi – Elektroenerģijas būvju

būvnoteikumi.

Elektroenerģijas būvju būvnoteikumos paredzētas dažādas procedūras, kādas energoapgādes komersantam

jāievēro energoapgādes objekta būvniecības īstenošanai (izbūvei, atjaunošanai, remontam vai pārbūvei).

Viena no šādām procedūrām ir būvvaldes informēšana par plānotajiem darbiem. Proti, minēto noteikumu

4.punkta normās uzskaitītajos gadījumos būvniecības īstenošanai nav nepieciešama būvvaldes izsniegta

būvatļauja, akcepts uz paskaidrojuma raksta vai apliecinājuma kartes, – pietiek ar būvvaldes informēšanu par

plānotajiem darbiem. Atbilstoši šo noteikumu 4.1.apakšpunktam (kopsakarā ar 2.7.apakšpunktu) šāds gadījums,

kad būvniecības īstenošanai nav nepieciešams saņemt būvniecību atļaujošu administratīvo aktu, ir arī

energoapgādes objektu inženiertīklu pārbūve (tostarp – demontēšana) to aizsargjoslā. Šādu būvdarbu tehniskās

prasības, būvdarbu organizēšanas, veikšanas un kontroles kārtību nosaka energoapgādes komersants pats

(noteikumu 6.punkts). Savukārt, lai veiktu šajā normā minētos būvdarbus, energoapgādes komersantam

atbilstoši šo noteikumu 10.punktam jāiesniedz paziņojums par būvniecību saskaņā ar šo noteikumu 1.pielikumu.

No minētā secināms, ka likumdevējs energoapgādes objektu pārbūvei – tostarp demontāžai – aizsargjoslā bija

paredzējis īpašu kārtību, kādā šādu būvniecības procesu ierosina un īsteno. Proti, energoapgādes objekta

pārbūve aizsargjoslā bija viens no speciālajos būvnoteikumos – Elektroenerģijas būvju būvnoteikumos –

paredzētajiem izņēmumiem no Būvniecības likumā paredzētās vispārīgās kārtības, kad būvniecības īstenošanai

ir nepieciešams ierosināt būvvaldē būvniecības procesu un saņemt būvniecību atļaujošo administratīvo aktu. Lai

veiktu iecerētos energoapgādes objekta inženiertīklu pārbūves darbus aizsargjoslā, energoapgādes komersantam

būvvaldē bija jāiesniedz tikai attiecīgs paziņojums, turklāt pēc šī paziņojuma iesniegšanas likumdevējs nav

piešķīris būvvaldei aktīvu lomu – kompetenci lemt par šīs būvniecības atļaušanu vai liegšanu.

[13] Tiesa, izskatot lietu pēc būtības, konstatēja, ka trešā persona būvdarbu veikšanas laikā nebija ievērojusi

Elektroenerģijas būvju būvnoteikumos paredzēto kārtību konkrētās būvniecības īstenošanai, proti, nebija

atbilstoši minēto noteikumu 10.punktam iesniegusi būvvaldē attiecīgo paziņojumu par būvniecību pirms

būvdarbu veikšanas. Tomēr, kā secināja tiesa, trešā persona šos trūkumus pēc būvniecības veikšanas novērsa –

paziņojums par 2021.gada 11.februārī veiktajiem darbiem tika iesniegts būvvaldē 30.martā, bet paziņojums par

4.jūnijā veiktajiem darbiem tika iesniegts būvvaldē 2021.gada 12.augustā.

Pieteicēji kasācijas sūdzībā iebilst, ka šie paziņojumi esot bijuši nepienācīgi noformēti. Pieteicēji vispārīgi

norāda, ka „tehniskās shēmas kā projekti neatbilst tam, kā būvniecība tika veikta, kas tika demontēts, kuros

īpašumos būvniecība noteikta, kas un par ko tika brīdināts, kādi darbi tika veikti”. Tomēr tiesa nav apšaubījusi

to, ka iesniegtā dokumentācija attiecas uz konkrētajos nekustamajos īpašumos pastāvējušā (identificējamā)

energoapgādes objekta demontāžu. Kasācijas sūdzībā nav paskaidrots, kādas konkrētas kļūdas šo paziņojumu

izvērtējumā tiesa ir pieļāvusi (kādus konkrētus apstākļus tiesa nebūtu izvērtējusi vai ņēmusi vērā vai kāpēc

tiesas secinājumi, ka no šiem paziņojumiem izriet, ka tie iesniegti par īstenoto būvniecību, būtu kļūdaini). Līdz

ar to šie iebildumi neatklāj kasācijas kārtībā pārbaudāmus apsvērumus, kas liktu apšaubīt tiesas secinājumus.

Ievērojot minēto, laikā, kad lieta tiesā tika izskatīta pēc būtības (un arī jau tad, kad strīds par veiktās būvniecības

tiesiskumu noslēdzās iestādē), prettiesiskā situācija saistībā ar būvniecības īstenošanu jau bija novērsta, trešajai

personai veicot tās darbības (paziņojumu iesniegšanu), kuras konkrēto būvniecību reglamentējošās tiesību

normas prasa tiesiska būvniecības procesa īstenošanai. Lai arī šāda būvniecības īstenošanas kārtība kopumā nav

atbalstāma un energoapgādes komersantam sev piešķirtās tiesības būtu jāīsteno korektā, tiesību normām

atbilstošā procesā, sākotnējo trūkumu novēršana un būvniecību regulējošo normu prasību izpilde pēc

būvniecības veikšanas pati par sevi novērš pamatu attiecīgo būvniecību vērtēt kā patvaļīgu. Līdz ar to tiesa

pamatoti atzina, ka apstāklis, ka trešā persona būvdarbu veikšanas laikā nebija tiesību normās noteiktajā kārtībā

paziņojusi būvvaldei par iecerēto būvniecību, nav pamats prasījuma par labvēlīga administratīvā akta izdošanu

izskatīšanas laikā joprojām konstatēt patvaļīgu būvniecību.

[14] Saistībā ar minēto pieteicēji kasācijas sūdzībā argumentē, ka viņu mērķis, vēršoties iestādē un tiesā, bija arī

panākt Burtnieku novada būvvaldes vadītāja 2021.gada 31.marta un 13.augusta apstiprinājumu par paziņojumu

saņemšanu būvniecības informācijas sistēmā atcelšanu. No kasācijas sūdzības izriet, ka, pieteicēju ieskatā, ar

minētajiem apstiprinājumiem iestāde atļāvusi legalizēt sākotnēji bez paziņojumiem veiktos būvdarbus.

Vispārīgi pieteicēji kasācijas sūdzībā pamatoti iezīmē: ja pēc patvaļīgās būvniecības veikšanas būvvalde

attiecībā uz īstenoto būvniecību izdod būvniecību atļaujošo administratīvo aktu (piemēram, būvatļauju), tad, lai

atgrieztos pie jautājuma par patvaļīgās būvniecības novēršanu risināšanas, ir nepieciešams lemt arī par attiecīgā

administratīvā akta atcelšanu. Tomēr šajā gadījumā jāņem vērā, ka konkrētās būvniecības īstenošanai

likumdevējs nav paredzējis, ka būvvaldei vispār būtu jāpieņem kādi atļaujoši lēmumi – administratīvie akti. Kā

jau minēts, energoapgādes komersantam atbilstoši Elektroenerģijas būvju būvnoteikumu 10.punktam būvvaldē

ir tikai jāiesniedz paziņojums par būvdarbiem, bet pēcāk tiesības īstenot konkrēto būvniecību nav pakārtotas

kādām būvvaldes tālākām darbībām vai pieņemtajiem lēmumiem. Proti, likumdevējs nav paredzējis būvvaldei

kompetenci šādas būvniecības gadījumā ar savu lēmumu saistoši ietekmēt (atļaut vai aizliegt) energoapgādes

komersanta tiesības īstenot konkrēto būvniecību.

Tas nozīmē, ka būvniecības informācijas sistēmā būvvaldes veikts apstiprinājums par attiecīgo paziņojumu

saņemšanu nerada nekādas tiesiskās sekas, – tā nav atļauja īstenot būvdarbus un attiecīgi tā nav arī atļauja jau

notikušai būvniecībai. Tāpēc kļūdains ir pieteicēju kasācijas sūdzībā paustais uzskats, ka tieši ar šī

apstiprinājuma izdarīšanu patvaļīgā būvniecība tikusi legalizēta. Šāds apstiprinājums nav administratīvais akts,

jo nerada tiesiskas sekas, nedz arī faktiskā rīcība, jo nerada kādai konkrētai personai faktiskas sekas. Tas

uzlūkojams tikai kā tehniska rakstura darbība, kuras mērķis ir apstiprināt iesniegto dokumentu saņemšanu.

Savukārt Elektroenerģijas būvju būvnoteikumu 10.punkta prasības uzskatāmas par izpildītām, trešajai personai

iesniedzot nepieciešamos dokumentus būvniecības informācijas sistēmā, nevis būvvaldei tehniski apstiprinot to

saņemšanu.

Rezumējot: tā kā konkrētā veida būvdarbiem nav nepieciešama atļaujas saņemšana, arī pēc būvdarbu veikšanas

to legalizēšana nenotiek ar iestādes izsniegtu būvdarbu veikšanas atļauju, bet gan ar paziņojuma iesniegšanu

pašu par sevi.

[15] Ievērojot minēto, pretēji kasācijas sūdzības argumentiem tiesa pamatoti tiesvedības ietvaros nav lēmusi par

Burtnieku novada būvvaldes vadītāja 2021.gada 31.marta un 13.augusta apstiprinājumu atcelšanu.

Administratīvo tiesu kontrolei pakļauto izpildvaras darbību uzskaitījums izriet no Administratīvā procesa

likuma 103.pantā skaidrotās administratīvā procesa tiesā būtības, kā arī no šā likuma 184.pantā noteiktajiem

administratīvā procesa kārtībā izskatāmajiem pieteikuma priekšmetiem. Prasījums par Burtnieku novada

būvvaldes vadītājas 2021.gada 31.marta un 13.augusta apstiprinājumu atcelšanu neatbilst nevienam no

Administratīvā procesa likuma 184.pantā norādītajiem pieteikuma priekšmeta veidiem, jo šāds apstiprinājums

nav uzskatāms nedz par administratīvo aktu, nedz faktisko rīcību.

Minētais nozīmē arī to, ka pieteicēju iebildumi pret šiem apstiprinājumiem nevar ietekmēt tiesas pamatoti

secināto, ka tad, kad iestāde un tiesa izskatīja pieteicēju prasījumu par patvaļīgu būvniecību, nebija pamata

konstatēt patvaļīgu būvniecību paziņojumu savlaicīgas neiesniegšanas dēļ.

[16] Pieteicēji uzskata, ka patvaļīgā būvniecība konkrētajā gadījumā ir konstatējama arī tamdēļ, ka trešā persona

būvniecības procesā neesot pienācīgi izpildījusi Enerģētikas likuma 19.pantā 1.2daļā un Aizsargjoslu likuma

35.panta otrajā daļā noteikto zemes īpašnieku informēšanas pienākumu.

Lai noskaidrotu, kādas varētu būt šāda informēšanas pienākuma iespējamā pārkāpuma sekas patvaļīgas

būvniecības konstatēšanas kontekstā, jāpievēršas jautājumam par minētajās tiesību normās noteiktā pienākuma

jēgu un būtību būvniecības procesā.

[17] Trešās personas īstenotā energoapgādes objekta pārbūve (demontāža) tika veikta citai personai piederošā

zemesgabalā šī objekta darbības nodrošināšanai noteiktajā aizsargjoslā.

Vispārīgus aprobežojumus aizsargjoslās nosaka Aizsargjoslu likuma 35.pants. Atbilstoši minētā panta otrajai

daļai, ja objektam ir noteikta aizsargjosla, tā īpašniekam vai valdītājam ir atļauts aizsargjoslā veikt attiecīgā

objekta ekspluatācijai, remontam, atjaunošanai, pārbūvei nepieciešamos darbus. Par to rakstveidā brīdināms

zemes īpašnieks vai tiesiskais valdītājs vismaz divas nedēļas pirms darbu uzsākšanas, izņemot avāriju

novēršanas vai to seku likvidēšanas darbus, kurus var veikt jebkurā laikā bez brīdinājuma.

Līdzīgs princips attiecībā uz energoapgādes objekta pārbūvi noteikts Enerģētikas likuma normās. Atbilstoši šā

likuma 19.panta 1.2daļas pirmajam teikumam energoapgādes komersantam ir tiesības veikt jebkura sava objekta

pārbūvi vai atjaunošanu, savlaicīgi par to informējot zemes īpašnieku. Savukārt atbilstoši minētā likuma

23.panta 1.1daļai nekustamā īpašuma īpašnieks vai valdītājs nedrīkst veikt darbības, kas varētu kavēt

energoapgādes komersantu veikt nekustamajā īpašumā esošo objektu pārbūvi, atjaunošanu vai ekspluatāciju.

No minētajām normām, kā pamatoti secināja tiesa, izriet energoapgādes komersanta tiesības veikt jebkura sava

objekta pārbūvi (tātad arī demontāžu) aizsargjoslas teritorijā, savlaicīgi par to informējot zemes īpašnieku.

Savukārt zemes īpašniekam nav tiesību pret šādiem būvdarbiem iebilst. Šajā ziņā minētās Enerģētikas likuma

normas ierobežo zemes īpašnieka pilnīgas varas tiesības pār lietu (Senāta 2013.gada 29.novembra sprieduma

lietā Nr. SKA-892/2013, A42490907, 9.punkts un tajā norādītā judikatūra).

Ievērojot minēto, Senāts secina, ka tiesību normās noteiktās zemes īpašnieka informēšanas mērķis ir nodrošināt,

lai persona, kuras īpašumā noteikta aizsargjosla, zina par plānotajiem būvdarbiem un attiecīgi var tiem

sagatavoties (piemēram, sakārtot savu teritoriju tā, lai šos būvdarbus būtu iespējams veikt un tas neietekmētu

citus personas zemesgabalā esošos objektus). Vienlaikus šīs informēšanas jēga nav dot iespēju zemes

īpašniekam iebilst pret būvdarbiem vai izteikt savu viedokli par to veikšanas lietderību. Tādējādi šajās normās

paredzētais informēšanas pienākums nodrošina, ka būvniecības procesā tiek respektētas attiecīgās personas

īpašumtiesības, vienlaikus paredzot, ka zemes īpašnieka attieksme pret būvniecību kā tādu vai tieši veicamajiem

darbiem neietekmē energoapgādes komersanta tiesības īstenot šo būvniecību.

Kā papildu mehānismu personas īpašumtiesību aizsardzībai likumdevējs Aizsargjoslu likuma 35.panta ceturtajā

daļā noteicis objekta (proti, tā objekta, kura aizsardzībai noteikta attiecīgā aizsargjosla) īpašniekam pienākumu

pēc būvniecības sakārtot būvniecības skartās zemes platības, kā arī atlīdzināt zemes īpašniekam vai tiesiskajam

valdītajam darbu izpildes gaitā nodarītos zaudējumus. Tātad, ja būvdarbu veikšanas laikā zemesgabala

īpašniekam vai tiesiskajam valdītajam ir radīti zaudējumi, tam civiltiesiskā kārtībā ir iespējams risināt jautājumu

par šo zaudējumu atlīdzināšanu. Šo tiesību īstenošana nav pakārtota tam, vai būvniecība ir tiesiska vai patvaļīga.

[18] Ievērojot minēto, Senāts secina: pat ja informēšanas procedūrā būtu konstatējami kādi trūkumi, tas šīs

tiesvedības ietvaros nevarētu novest pie tādām tiesiskajām sekām, kādas pieteicēji vēlas, proti, pie tāda

administratīvā akta izdošanas, ar kuru trešajai personai tiktu noteikts pienākums atjaunot iepriekšējo stāvokli.

Ņemot vērā, ka būvniecības tiesību normas energoapgādes objekta pārbūves darbu īstenošanas tiesības

nepakārto attiecīgā zemesgabala īpašnieka saskaņojumam, arī apstāklis, ka energoapgādes komersants

informēšanas pienākumu nebūtu pienācīgi izpildījis, nepadara īstenoto būvniecību par nepieļaujamu (patvaļīgu)

būvniecību regulējošo aktu izpratnē.

Pieteicēji kasācijas sūdzībā plaši argumentē, ka tad, ja laikus būtu uzzinājuši par trešās personas iecerētajiem

būvdarbiem, pieteicējiem būtu bijusi iespēja vērsties pie trešās personas un novērst iemeslus, kuru dēļ trešā

persona ir uzskatījusi konkrēto būvniecību par nepieciešamu. Tomēr šis arguments nevar ietekmēt to, ka trešajai

personai no būvniecības tiesiskuma viedokļa bija tiesības pēc saviem ieskatiem veikt strīdus būvdarbus. Tas, ka

pieteicēji var vērsties pie energoapgādes pakalpojumu sniedzēja un risināt jautājumu par energoapgādes

pakalpojumu saņemšanu, to nevar mainīt. Pieteicēju interese par energoapgādes pakalpojumu saņemšanu

attiecas uz pieteicēju un trešās personas starpā nodibināmajām privāttiesiskajām attiecībām. Pat tad, ja šīs

attiecības un to noregulējums pakārtotā formā varētu ietekmēt būvniecības īstenošanu (piemēram, pieteicēju

argumentiem, iespējams, liekot trešajai personai pārdomāt, kādu rīcību saistībā ar konkrēto energoapgādes

objektu nepieciešams veikt), tas neietekmē jautājumu par būvniecības pieļaujamību kā tādu. Savukārt attiecībā

uz konkrētās būvniecības īstenošanas iemesliem jānorāda, ka būvniecības procesu regulējošo normu mērķis nav

pārbaudīt, vai kādas personas izvēle īstenot konkrētu būvniecību ir saimnieciski pamatota, kā arī skaidrot, vai

personas lēmums veikt būvniecību atbilst tām tiesību normām, kas nosaka šīs personas darbības pamatprincipus

kādā citā noteiktā jomā. Citiem vārdiem sakot, jautājums par to, vai trešās personas rīcība, demontējot

energoapgādes objektu, atbilst tām prasībām, kuras trešajai personai ir jāievēro kā energoapgādes komersantam,

neattiecas uz jautājumu par būvniecības tiesiskumu un pieļaujamību un attiecīgi nav būvvaldes kompetencē.

Līdz ar to šis jautājums nav arī risināms, apsverot, vai ir pamats konstatēt patvaļīgu būvniecību un lemt par tās

seku novēršanu.

[19] Pieteicēji kasācijas sūdzībā norāda, ka no Elektroenerģijas būvju būvnoteikumu 42.punkta un attiecīgajām

likuma „Par autoceļiem” normām izriet, ka būvniecība bija jāsaskaņo arī ar valsts SIA „Latvijas Valsts ceļi”.

Tiesa šo aspektu neesot ņēmusi vērā.

Tomēr šajā sakarā tiesa pieteicējiem pareizi izskaidrojusi, ka šādi argumenti neliecina par pieteicēju tiesību vai

tiesisko interešu aizskārumu, tāpēc šīs lietas ietvaros tiesai nebija pamata tiem pievērsties. Senāts uzsver, ka

tiesas uzdevums, pārbaudot būvniecības kontroles procesā pieņemtu lēmumu, nav vispārīga tiesiskuma kontrole,

bet gan tieši konkrētās personas, kura iebildusi pret attiecīgo lēmumu, ar tiesību normām aizsargāto tiesību

aizsardzība. Līdz ar to, ja pieteikums ir iesniegts individuālo tiesību aizsardzībai, persona nevar iebilst pret

jebkuru kādas būvniecības aspektu, bet gan tieši pret tiem pārkāpumiem, kas rada šīs personas tiesību vai

tiesisko interešu aizskārumu. Pieteicēju pieteikums acīmredzami nav arī pieteikums vides aizsardzības interesēs,

kas pieļautu ar individuālu aizskārumu nesaistītu apstākļu pārbaudi. Pretēji pieteicēju uzskatam tiesiska interese

saņemt energoapgādes pakalpojumus (vai kā pieteicēji to norāda „pieteicēju apkārtējās dzīves telpas izmaiņas,

liedzot par saprātīgu samaksu kļūt par elektroenerģijas lietotājiem”) neietilpst Latvijas Republikas Satversmes

115.pantā nostiprināto tiesību dzīvot labvēlīgā vidē tvērumā.

Līdz ar to tiesa pamatoti nepievērsās jautājumam par valsts SIA „Latvijas Valsts ceļi” saskaņojumu.

[20] Pieteicēji arī argumentē, ka tiesa nav ņēmusi vērā, ka par patvaļīgu būvniecību uzskatāmi trešās personas

2021.gada 4.jūnijā veiktie energoapgādes objekta demontāžas darbi aizsargjoslas neesības dēļ. Ciktāl to no

kasācijas sūdzības iespējams saprast, pieteicēji uzskata, ka trešās personas 2021.gada 11.februāra būvdarbi jau

paredzēja elektrolīnijas demontāžas darbus, tāpēc atbilstoši Aizsargjoslu likuma 33.panta sestajai daļai

aizsargjosla līdz ar šo darbu veikšanu tika likvidēta. Attiecīgi pieteicēji uzskata, ka tātad trešās personas

2021.gada 4.jūnijā veiktā būvniecība bija uzskatāma par patvaļīgu arī tā iemesla dēļ, ka tā nav īstenota

aizsargjoslā.

Šajā sakarā konstatējams, ka tiesa, izvērtējot būvniecības dokumentāciju (lietas 1.sēj. 186.–189.lpp. un 200.–

203.lpp.), secināja, ka trešā persona 2021.gada 11.februārī veica objekta demontāžas darbus, demontējot

elektrolīnijas vadus un balstus, bet metroloģisko apstākļu dēļ tobrīd nedemontēja objektā ietilpstošo sadali, kā

arī nesakārtoja teritoriju. Šie darbi – sadales demontāža un teritorijas sakārtošana – tika veikti 2021.gada

4.jūnijā.

Tātad atbilstoši tiesas secinātajam trešā persona 2021.gada 11.februārī iesāka, bet 4.jūnijā pabeidza uzsāktos

objekta demontāžas darbus, un energoapgādes objekts pilnībā tika demontēts tikai 2021.gada 4.jūnijā. No

pieteicēju kasācijas sūdzības nav saprotams pamatojums pieņēmumam, ka 2021.gada 4.jūnijā veiktie darbi

veikti jau laikā, kad energoapgādes objektam noteiktā aizsargjosla faktiski nepastāvēja, jo vairs nepastāvēja pats

energoapgādes objekts. Turklāt šajā sakarā pieteicēju paustie argumenti arī ir pretrunīgi, jo paši pieteicēji

kasācijas sūdzībā norāda, ka pieslēguma vieta ir bijusi demontēta tieši 2021.gada 4.jūnija būvdarbu rezultātā

(piemēram, kasācijas sūdzības 2.1.punkts).

Pieteicēji kasācijas sūdzībā arī argumentē, ka gadījumā, ja 2021.gada 4.jūnijā veiktie darbi uzskatāmi par

2021.gada 11.februāra darbu turpinājumu, tiesa nav pārbaudījusi, vai šāda darbu pārtraukšana ir pienācīgi

noformēta. Tomēr no kasācijas sūdzības neizriet, kā šādu apstākļu novērtējums varētu ietekmēt secinājumu par

patvaļīgas būvniecības esību.

Līdz ar to Senāts nesaskata pamatu apšaubīt tiesas secinājumus, ka arī 2021.gada 4.jūnijā veiktie darbi

uzskatāmi par īstenotiem aizsargjoslā.

[21] Tāpat tiesa pamatoti secinājusi, ka ierobežojums trešajai personai īstenot iecerēto būvniecību neizriet arī no

vietējās pašvaldības teritorijas plānošanas dokumentiem.

Pieteicēji kasācijas sūdzībā norāda, ka elektrolīnijas demontāžas darbu dēļ īpašumu /Nosaukums A/ nav

iespējams izmantot konkrētās teritorijas apbūves noteikumos paredzētajā veidā. Saistībā ar minēto pieteicēji arī

atsaucas uz Ministru kabineta 2013.gada 30.aprīļa noteikumu Nr. 240 „Vispārīgās teritorijas plānošanas,

izmantošanas un apbūves noteikumi” 8.punktu. Atbilstoši minētajai normai visās apbūves teritorijās nodrošina

objektu inženiertehnisko apgādi (energoapgādi, ūdensapgādi, kanalizāciju un, ja nepieciešams, citus

pakalpojumus) atbilstoši teritorijas plānojumam, lokālplānojumam vai detālplānojumam vai saskaņā ar

tematisko plānojumu, ja tāds ir izstrādāts.

Vispārīgi nav apšaubāmas pieteicēju tiesības izmantot nekustamo īpašumu atbilstoši vietējās pašvaldības

teritorijas plānojumā un apbūves noteikumos paredzētajai teritorijas izmantošanai. Var piekrist pieteicējiem, ka

no teritorijas plānošanu reglamentējošajām tiesību normām izriet arī pienākums teritorijas izmantošanu plānot

tā, lai apbūves teritorijās iedzīvotājiem būtu iespējams nodrošināt komunālos pakalpojumus. Tomēr tas

nenozīmē, ka šīs normas ierobežo energoapgādes komersantu darbību – tiesības veikt jau izvietoto

komunikāciju pārbūvi, tostarp objektu demontējot. Tiesību normas nenosaka konkrētu veidu, kā energoapgādes

pakalpojumu sniegšana ir nodrošināma, un šie jautājumi pieteicēju un energoapgādes komersanta starpā

risināmi patstāvīgi, nevis ar būvvaldes starpniecību.

Šos secinājumus neietekmē arī pieteicēju norādītais, ka būvniecība īstenota Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā

un tātad tās īstenošanai jāatbilst likuma „Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” 21.pantam. Šī norma paredz

pienākumu konkrētajā teritorijā ievērot aizsargājamās teritorijas aizsardzības un izmantošanas noteikumus.

Ciktāl tas attiecas tieši uz aizsargājamās dabas teritorijas aizsardzību, pieteicēji nav argumentējuši, kāpēc

būvniecība neatbilstu šos jautājumus regulējošo tiesību normu prasībām.

[22] Tāpat nav saskatāmi pārkāpumi tiesas rīcībā, neiegūstot pieteicēju lūgtos pierādījumus un nepārbaudot tos

apstākļus, kas attiecas uz pieteicēju un trešās personas kā energoapgādes komersanta starpā dibināmo attiecību

vēsturi vai turpmāku pakalpojumu sniegšanu. Šie apsvērumi nevar ietekmēt jautājuma par īstenotās būvniecības

tiesiskumu un pieļaujamību būvniecību regulējošo normu izpratnē izšķiršanu. Tāpēc tie tiesai konkrētās

tiesvedības ietvaros nebija jāpārbauda, un tiesa to pamatoti arī nav darījusi. Tiesa, pretēji pieteicēju

iebildumiem, nav šajā lietā izdarītos secinājumus par trešās personas rīcības tiesiskumu balstījusi uz Sabiedrisko

pakalpojumu regulēšanas komisijas lēmumā (kurā vērtēta trešās personas rīcība pakalpojumu sniegšanas

ietvaros) ietvertajiem secinājumiem. Šajā lietā, kā Senāts to vairākkārt uzsvēris, izšķiramais jautājums ir saistīts

ar konkrētā būvniecības procesa tiesiskumu un pieļaujamību.

[23] Rezumējot minēto, tiesa konkrētajā gadījumā pamatoti secināja, ka lietas izskatīšanas pēc būtības laikā nav

konstatējams pamats pieteicēju lūgtā labvēlīgā administratīvā akta izdošanai un šāds pamats nebija arī laikā, kad

iestāde pieņēma pārsūdzēto lēmumu.

Vienlaikus Senāts uzskata par lietderīgu uzsvērt: trešajai personai, tāpat kā jebkurai citai personai, ir pienākums

ievērot likumdevēja noteikto kārtību tiesiskas būvniecības īstenošanai. Apstāklis, ka konkrēto pakalpojumu

efektīvākas nodrošināšanas nolūkā likumdevējs energoapgādes komersantam ir paredzējis atvieglojošus

nosacījumus būvniecības īstenošanai, nenozīmē, ka energoapgādes komersants pret sev piešķirtajām

priekšrocībām varētu izturēties bez pienācīgās rūpības.

IV

Par tiesas vērtējumu saistībā ar pieteicēju iebildumiem par iestādes pieļautajiem procesuālajiem pārkāpumiem

[24] Pieteicēji kasācijas sūdzībā norāda virkni iebildumu saistībā ar to, ka tiesa nav konstatējusi iestādes

pieļautus procesuālos pārkāpumus. Tostarp pieteicēji iebilst, ka tiesa procesuālu pārkāpumu konstatēšanu nav

izspriedusi kā atsevišķu prasījumu. Pieteicēji kasācijas sūdzībā arī plaši, atkārtojot lietas izskatīšanā pēc būtības

paustos argumentus, skaidro, kāpēc pārsūdzētā lēmuma pamatojums esot haotisks un pretrunīgs, iestādē esot

pieļauti pieteicēju uzklausīšanas pienākuma pārkāpumi, pieteicējiem neesot bijusi nodrošināta pienācīga iespēja

iepazīties ar administratīvā procesa materiāliem.

Saistībā ar šiem iebildumiem Senāts norāda turpmāk minēto.

[25] Apelācijas instances tiesa atzinusi, ka konkrētajā gadījumā nav pieļaujams patstāvīgs prasījums (prasījumi)

par būtiska procesuālā pārkāpuma konstatēšanu, jo pieteicēju tiesības šajā gadījumā ir iespējams aizsargāt ar

pieteikumu par administratīvo aktu, novērtējot iespējamos pārkāpumus kontekstā ar to ietekmi uz administratīvā

akta iznākuma tiesiskumu.

Šie secinājumi vispārīgi atbilst stabilai administratīvo tiesu judikatūrai (piemēram, Senāta 2020.gada 30.aprīļa

lēmums lietā Nr. SKA-1057/2020, ECLI:LV:AT:2020:0430.A420236319.10.L). Senāts jau iepriekš ir skaidrojis,

ka pieteikums par būtiska procesuālā pārkāpuma konstatēšanu ir vērtējams kā izņēmums no parastās izpildvaras

darbību kontroles kārtības, jo pamatā administratīvo tiesu kontrolei ir pakļautas tādas izpildvaras darbības

administratīvajā procesā, kurām piemīt galīgā noregulējuma raksturs. Minētais pamatojams ar to, ka ir

prezumējams, ka procesuālas darbības vai lēmumi, kam nav galīgā noregulējuma rakstura, pat ja bijuši kļūdaini,

parasti nevar radīt tāda veida aizskārumu, kura dēļ būtu atzīstamas personas tiesības vērsties tiesā. Tāpēc

procesuālās darbības un lēmumi, kas tiek pieņemti administratīvā akta izdošanas un apstrīdēšanas gaitā, nav

atsevišķi pārsūdzami tiesā, bet gan ir izvērtējami, izskatot prasījumu par attiecīgo administratīvo aktu. Proti,

parasti procesuālo darbību un lēmumu pārbaude notiek vienlaikus ar galīgo lēmumu – administratīvo aktu, jo

persona, pārsūdzot administratīvo aktu, pieteikumā var izteikt savas sūdzības arī par administratīvā akta

izdošanas gaitā pieļautajiem pārkāpumiem (prettiesiskām procesuālām darbībām un lēmumiem), un tiesa

vienlaikus ar pārsūdzētā gala lēmuma pārbaudi izvērtē arī visu administratīvā akta izdošanas procesu. Ja tiesa

atzīst, ka administratīvā akta izdošanas gaitā pieļauti procesuāli pārkāpumi, tā izvērtē šo pārkāpumu būtiskumu,

proti, lemj, vai tie ir tik būtiski, ka to dēļ pārsūdzētais administratīvais akts ir atzīstams par prettiesisku (minētā

lēmuma 14.punkts).

Vienlaikus Senāts nav izslēdzis arī iespēju, ka retos izņēmuma gadījumos var būt arī situācijas, kad ir

pieļaujams patstāvīgs prasījums par procesuālā pārkāpuma konstatēšanu papildus prasījumam par administratīvo

aktu, proti, tad, ja persona ir pietiekami pamatojusi, ka konkrētais iestādes pieļautais procesuālais pārkāpums

pats par sevi (nevis ievērojot tā ietekmi uz galīgo administratīvo aktu) ir radījis būtisku personas tiesību vai

tiesisko interešu aizskārumu. Šādā gadījumā pieteikuma izskatīšanas rezultātā tiesa, neatkarīgi no tā, vai tā

apmierina vai neapmierina personas prasījumu par pārsūdzētā administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku vai

atcelšanu, sprieduma rezolutīvajā daļā var konstatēt iestādes pieļautu procesuālo pārkāpumu, ja tā uzskata par

pamatotiem personas apsvērumus par to, ka akta izdošanas procesā ir pieļauts tik būtisks procesuāls pārkāpums,

ka tas pats par sevi radījis personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu, un ja šāds konstatējums personai ir

nepieciešams, lai pieprasītu atlīdzinājumu vai novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos (minētā lēmuma

14.punkts).

[26] Konkrētajā gadījumā pieteicēji izteikuši virkni iebildumu pret administratīvā procesa norisi iestādē

(piemēram, ka pieteicēji pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas laikā nav pienācīgi uzklausīti, ka pieteicēji nav

pienācīgi iepazīstināti ar administratīvā procesa materiāliem). Vienlaikus pieteicēji kasācijas sūdzībā nav

pamatojuši, kāpēc tiesai būtu bijis jāsaskata, ka attiecīgie procesuālie pārkāpumi paši par sevi – neatkarīgi no to

potenciālās ietekmes uz pārsūdzēto lēmumu – varētu būt radījuši būtisku pieteicēju tiesību aizskārumu. Līdz ar

to secināms, ka tiesa, pieņemot pieteikumu un izskatot lietu pēc būtības, pamatoti vērtēja šos pieteicēju

iebildumus pret konkrētā administratīvā procesa norisi (procesa ietvaros pieņemtajiem lēmumiem un veiktajām

darbībām) kontekstā ar konkrētā procesa rezultātā pieņemtā pārsūdzētā lēmuma tiesiskumu.

Tiesa pieteicēju iebildumus ir izvērtējusi un nav konstatējusi, ka būtu pieļauti pārkāpumi, kas ietekmētu

pārsūdzētā lēmuma tiesiskumu. Tiesa secināja, ka pašvaldība uz pieteicēju iesniegumiem kopumā ir sniegusi

vismaz 26 atbildes, pieteicējiem iestādē bija iespēja iepazīties ar lietas materiāliem, kā arī piedalīties

pašvaldības komiteju sēdēs, kurās pieteicēja pauda savu viedokli. Tāpat tiesa konstatēja, ka pieteicēju argumenti

ir atspoguļoti arī lēmumā, un lēmums satur pamatojumu, kādēļ iestāde uzskata, ka pieteicēju iebildumi nav

pamatoti. Pieteicēju kasācijas sūdzībā šajā sakarā paustie iebildumi būtībā pauž pieteicēju nepiekrišanu tiesas

secinājumiem. Pieteicēji nenorāda konkrētus, tiesas neizvērtētus pieteicēju apsvērumus, kurus pieteicēji būtu

pauduši iestādē, bet kurus iestāde būtu atteikusies uzklausīt un izvērtēt, un kas varētu attiecīgi ietekmēt konkrētā

administratīvā procesa iznākumu. Savukārt uzklausīšanas pienākuma īstenošana nenozīmē, ka iestādei ir

jānodrošina personai iespēja neierobežoti ilgi un plaši izteikties par jebkuriem ar iestādes kompetenci konkrētajā

administratīvajā procesā saistītajiem jautājumiem.

[27] Vienlaikus Senāts konstatē, ka pieteicēji pirmās instances tiesā bija izvirzījuši arī prasījumu par procesuālā

pārkāpuma konstatēšanu saistībā ar iestādes pieteicējiem veltītajiem izteikumiem, kas esot aizskāruši pieteicēju

godu un cieņu. Saistībā ar šo pieteicēji arī prasījuši atlīdzinājumu (lietas 1.sēj. 144.lpp.). Pirmās instances tiesa

spriedumā šo pieteicēju prasījumu ir identificējusi. Proti, attiecībā uz to tiesa ir norādījusi: ja pieteicēji uzskata,

ka pašvaldības rīcība ir aizskārusi viņu godu un cieņu, pieteicējiem nav liegts celt prasību par šo aizskārumu

civilprocesuālā kārtībā. Tiesa skaidrojusi, ka goda un cieņas aizskāruma gadījumā subjektu tiesiskās attiecības

pieder privāto tiesību, nevis publisko tiesību jomai, un tās regulē Civillikums, tāpēc administratīvā procesa

ietvaros šis jautājums nav risināms. Apelācijas instances tiesa šim tiesas secinājumam un tā pamatojumam ir

pievienojusies.

Tomēr šādi tiesas secinājumi ir kļūdaini.

[28] Pieteicēju šajā sakarā pausto iebildumu būtība ir tāda, ka konkrētajā administratīvajā procesā iestādes

pārstāvju pieteicējiem adresētie izteikumi esot aizskāruši pieteicēju godu un cieņu (piemēram, pieteicēji domes

komitejas sēdē, kurā viņi tika uzklausīti saistībā ar strīdus būvniecību, esot nosaukti par muldētājiem). Tātad

pieteicēji norāda uz, viņuprāt, necienīgu komunikāciju administratīvā procesa iestādē gaitā, kas esot radījusi

pieteicēju tiesību aizskārumu. Pieteicēji kasācijas sūdzībā norāda, ka atlīdzinājumu par šo aizskārumu prasījuši

neatkarīgi no tā, vai administratīvo aktu, kura izdošanas ietvaros aizskārums nodarīts, tiesa atzīst par tiesisku vai

prettiesisku. Proti, pieteicēji ir uzsvēruši, ka necienīgā komunikācija, neatkarīgi no tās ietekmes uz gala

rezultātu, pati par sevi ir radījusi pieteicējiem aizskārumu, par kuru tie vēlas saņemt atlīdzinājumu.

Iestādes komunikācija ar pieteicējiem, konkrēta administratīvā procesa ietvaros uzklausot viņus par lēmuma

pieņemšanai nozīmīgajiem jautājumiem, neapšaubāmi ir rīcība, kas tiek veikta publisko tiesību valsts pārvaldes

jomā. Savukārt iestāžu rīcība valsts pārvaldes jomā vispārīgi ir pakļauta tiesas kontrolei administratīvā procesa

kārtībā. Tāpēc, ja persona uzskata, ka iestādes rīcība valsts pārvaldes jomā pati par sevi ir radījusi tai tiesību

aizskārumu (kas var būt arī goda un cieņas aizskārums), tad tiesību aizsardzība vispārīgi īstenojama

administratīvā procesa kārtībā. Proti, tieši aizskārumu radījušās rīcības tiesiskajai dabai, nevis aizskāruma

veidam (aizskartajām tiesībām), ir nozīme, izšķirot, vai personas tiesību aizsardzību iespējams īstenot

administratīvā procesa ietvaros. Savukārt tas, ka goda un cieņas aizsardzība ir noteikta arī Civillikuma

2352.1panta normās, nevar atņemt personai tiesības administratīvā procesa kārtībā sūdzēties par iestādes valsts

pārvaldes jomā veiktu rīcību, kas aizskārusi tās godu un cieņu. Saistībā ar goda un cieņas aizsardzību Senāts jau

iepriekš skaidrojis, ka tas vien, ka analoģisks tiesību aizsardzības līdzeklis ir noteikts privāto tiesību normā un

izmantojams civiltiesiska delikta gadījumā, neatņem publiski tiesisko dabu strīdam, kas saistīts ar iestādes rīcību

valsts pārvaldes jomā (Senāta 2025.gada 30.septembra lēmuma lietā Nr. SKA-504/2025,

ECLI:LV:AT:2025:0930.SKA050425.3.L, 8.punkts).

Ievērojot minēto, tiesa nepamatoti secināja, ka pieteicēju prasījumi konstatēt būtisku procesuālu pārkāpumu –

necienīgu komunikāciju administratīvā procesa iestādē gaitā – un piešķirt par to atlīdzinājumu kā privāttiesiski

prasījumi nav pakļauti izskatīšanai administratīvajā tiesā. Tā kā tiesa šos pieteicēju prasījumus nav izlēmusi pēc

būtības, spriedums atbilstoši Administratīvā procesa likuma 348.panta pirmās daļas 2.punktam atceļams daļā,

kurā nav izlemts pieteicēju prasījums par būtiska procesuālā pārkāpuma – necienīgas komunikācijas

administratīvā procesa iestādē gaitā – konstatēšanu un tam pakārtotais prasījums par nemantiskā kaitējuma

atlīdzināšanu. Vienlaikus Senāts norāda, ka pieteicēju iebildumi saistībā ar attiecīgās domes komitejas sēžu

protokolu pieejamību un iegūšanu attiecas uz jautājumu par to, kādi pierādījumi, pieteicēju ieskatā, novērtējami

konkrētā jautājuma izšķiršanai. Tā kā tiesai, izskatot lietu no jauna šajā daļā, būs jāapsver arī tas, kādi

pierādījumi pierāda pieteicēju norādītos apstākļus, Senāts par šajā sakarā kasācijas sūdzībā paustajiem

iebildumiem šobrīd neizteiksies.

V

Par citiem kasācijas sūdzībā norādītajiem tiesas pieļautajiem pārkāpumiem

[29] Kasācijas sūdzībā norādīts, ka apgabaltiesa neesot ņēmusi vērā, ka pirmās instances tiesa lietu izskatījusi

nelikumīgā sastāvā. Pamatojot minēto, pieteicēji norāda, ka pirmās instances tiesas tiesnesis nepamatoti

nepieņēma pieteicēju pieteikto noraidījumu.

Tomēr apgabaltiesa šos pieteicēju iebildumus ir vērtējusi un atzinusi, ka pieteicēju norādītie apstākļi nenorāda

uz pamatotām šaubām par tiesneša objektivitāti. To, ka būtu pastāvējis pamats šādām šaubām, nesaskata arī

Senāts. Konkrētajā gadījumā pieteicēju noraidījuma pamatā faktiski bija neapmierinātība ar tiesneša iepriekš

pieņemtajiem lēmumiem saistībā ar pierādījumu nodrošināšanu lietā. Tomēr tiesas rīcības vai nolēmuma

neatbilstība procesa dalībnieka vēlmēm un tiesību izpratnei nav apstāklis, kas pats par

sevi liecinātu par tiesneša neobjektivitāti vai ieinteresētību lietas iznākumā (piemēram, Senāta 2024.gada

20.decembra sprieduma lietā Nr. SKA-700/2024, ECLI:LV:AT:2024:1220.A420312417.40.S, 10.punkts un tajā

norādītā judikatūra).

[30] Pieteicēji iebilst, ka lietas izskatīšana notikusi nelikumīgā tiesas sastāvā arī tāpēc, ka pēc pieteikuma

pieņemšanas un lietas ierosināšanas Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā tā nepamatoti esot nodota

Administratīvās rajona tiesas Valmieras tiesu namam. Apelācijas instances tiesa šos pieteicēju iebildumus nav

vērtējusi. Vienlaikus Senāts secina, ka nav pamata uzskatīt, ka lieta nelikumīgi izskatīta Administratīvās rajona

tiesas Valmieras tiesu namā.

Administratīvā procesa likuma 123.panta otrajā daļā noteiktas tiesas tiesības nodot lietu izskatīšanai citā tiesu

namā, ja konstatējams kāds no šī panta normās paredzētajiem pamatiem. Tātad likumdevējs Administratīvā

procesa likuma normās ir nostiprinājis tiesības nodot vienā Administratīvās rajona tiesas tiesu namā ierosinātu

administratīvo lietu izskatīšanai citā tiesu namā. Tostarp 123.panta otrās daļas 3.punkts noteic, ka lietu var nodot

izskatīšanai citā tiesu namā tad, ja šo lietu efektīvāk izskatīs cits tiesu nams.

Konkrētajā gadījumā secināms, ka ar Administratīvās rajona tiesas priekšsēdētāja 2022.gada 3.oktobra rīkojumu

Nr. 1-23/30 uzdots šā rīkojuma pielikumā minētās administratīvās lietas nodot pielikumā norādītajiem

tiesnešiem. No rīkojuma izriet, ka tā pieņemšana pamatota ar to, ka tiesnesis, kura tiesvedībā atradās arī

konkrētā administratīvā lieta, uzsāk pildīt Administratīvās apgabaltiesas tiesneša pienākumus un tāpēc

nepieciešams lietu nodot izskatīšanai citam rajona tiesas tiesnesim.

Senāts konstatē, ka pieteicēja /Persona B/ pieteikumā norādītā deklarētā dzīvesvietas adrese ir Cēsīs, savukārt

pieteicējas /Persona A/ pieteikumā norādītā deklarētā dzīvesvietas adrese ir Rīgā. Tātad atbilstoši Administratīvā

procesa likuma 189.panta pirmajā un ceturtajā daļā noteiktajiem pieteikuma iesniegšanas nosacījumiem

pieteicēji pieteikumu varēja iesniegt arī Administratīvās rajona tiesas Valmieras tiesu namā. Valmieras novada

pašvaldība arī ir atbildētāja konkrētajā tiesiskajā strīdā, un pieteicēji Administratīvās rajona tiesas Valmieras

tiesu namā pirms šīs administratīvās lietas ierosināšanas bija iesnieguši lūgumu par pierādījumu nodrošināšanu.

Līdz ar to ir saskatāmi racionāli apsvērumi, kāpēc tiesas priekšsēdētājs varēja uzskatīt, ka konkrēto

administratīvo lietu būtu efektīvāk izskatīt Administratīvās rajona tiesas Valmieras tiesu namā. Kā jau minēts,

tas atbilstoši Administratīvā procesa likuma 123.panta otrās daļas 3.punktam var būt iemesls nodot lietu

izskatīšanai citā tiesu namā.

[31] Pieteicēji arī iebilst, ka tiesa spriedumu sastādījusi vairāk nekā četrus mēnešus pēc lietas izskatīšanas pēc

būtības pabeigšanas. Senāts konstatē, ka apelācijas instances tiesa 2023.gada 14.decembrī pabeidza lietas

izskatīšanu pēc būtības un noteica, ka apgabaltiesas spriedums lietā tiks sastādīts 2024.gada 4.janvārī (lietas

3.sēj. 114.lpp.). Šajā datumā sprieduma sastādīšanas termiņš, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma

243.panta otro daļu (nosaka tiesas tiesības pagarināt sprieduma sastādīšanas termiņu), tika noteikts 2024.gada

4.marts (lietas 3.sēj. 119.lpp.). Šajā datumā tika atzīts, ka spiedumu sastādīt nav iespējams sakarā ar sastāvā

esošā tiesneša attaisnoto prombūtni, un noteikts, ka par citu sprieduma sastādīšanas datumu procesa dalībnieki

tiks informēti pēc tiesneša darbspējas atjaunošanās (lietas 3.sēj. 128.lpp.). Attiecīgi 2024.gada 27.martā tiesa

noteica, ka spriedums lietā tiks sastādīts 2024.gada 29.aprīlī (lietas 3.sēj. 133.lpp.). Tātad tiesas sprieduma

sastādīšanas vairāk nekā četrus mēnešus pēc lietas izskatīšanas pēc būtības pabeigšanas iemesls ir tiesas sastāvā

esošā tiesneša attaisnota prombūtne. Procesa dalībnieki par šiem apstākļiem ir savlaicīgi informēti. Līdz ar to

Senāts nesaskata, ka sprieduma sastādīšana būtu apzināti vilcināta.

VI

Kopsavilkums

[32] Rezumējot minēto, pārsūdzētais apgabaltiesas spriedums ir atceļams daļā, kurā tiesa nav izlēmusi pieteicēju

prasījumu par būtiska procesuālā pārkāpuma (veltot aizskarošus izteicienus administratīvajā procesā iestādē)

konstatēšanu, kā arī tam pakārtoto prasījumu par nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu. Pārējā daļā pārsūdzētais

apgabaltiesas spriedums atstājams negrozīts, bet pieteicēju kasācijas sūdzība noraidāma.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 129.1panta pirmās daļas 1.punktu, 348.panta pirmās daļas

2.punktu un 351.pantu, Senāts

nosprieda

atcelt Administratīvās apgabaltiesas 2024.gada 29.aprīļa spriedumu daļā, kurā nav izlemts /Persona A/ un

/Persona B/ prasījums par būtiska procesuālā pārkāpuma (veltot /Persona A/ un /Persona B/ aizskarošus

izteicienus administratīvajā procesā iestādē) konstatēšanu, kā arī saistībā ar šo pārkāpumu izvirzītais prasījums

par nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu, un nodot lietu šajā daļā jaunai izskatīšanai Administratīvajai

apgabaltiesai;

atstāt negrozītu Administratīvās apgabaltiesas 2024.gada 29.aprīļa spriedumu pārējā daļā;

atmaksāt /Persona A/ drošības naudu 70euro.

Spriedums nav pārsūdzams.

I. Višķere E. Darapoļskis D. Makarova