Court partially dismissed prisoner complaints, allowing one claim for unlawful placement while rejecting others on procedural grounds.
Legislator summary
AI generatedThe Administrative District Court partially dismissed the prisoner's complaints regarding conditions of detention and administrative actions. While the court found the placement decision on October 13, 2023, to be unlawful, it rejected claims concerning medical care, hygiene, and communication due to lack of evidence or procedural issues. Consequently, the prisoner was ordered to receive compensation for non-material damage and an apology, but the remaining grievances were not supported.
Legislator headnote
AI generatedAdministratīvā procesa likuma 288. panta 1. daļa; Administratīvā procesa likuma 126. panta 1. daļa: The court may issue an incidental decision if circumstances indicate a possible violation of legal norms, and if a claim is partially satisfied, the state fee paid by the applicant must be refunded.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lietas Nr. A420121124
A42-00151-25/39
ECLI:LV:ADRJRIT:2025:0620.A420121124.11.S
Administratīvā rajona tiesa
Rīgas tiesu nams
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Liepājā 2025. gada 20. jūnijā
Tiesa šādā sastāvā: tiesnese Kristīne Brokane,
piedaloties pieteicējam /Persona A/,
atbildētājas – Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes – Ieslodzījuma vietu pārvaldespārstāvēm /Persona Z/
un /Persona Y/,
atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc /Persona A/ pieteikuma daļā par /Ieslodzījuma
vieta A/ administrācijas rīcības, laika periodā no 2022. gada 16. oktobra līdz 2023. gada 18. maijam pieļaujot ārsta
/Persona C/ dalību /Persona A/ veselības aprūpē, neskatoties uz to, ka viņš no tās bija atteicies, atzīšanu par
prettiesisku, /Ieslodzījuma vieta B/ administrācijas un /Ieslodzījuma vieta C/ administrācijas rīcības, nenodrošinot,
ka /Persona A/ 2023. gada 10. oktobrī un 2023. gada 11. oktobrī tiek konvojēts ar transportlīdzekli, kas aprīkots ar
tualeti, atzīšanu par prettiesisku, /Ieslodzījuma vieta B/ administrācijas, /Ieslodzījuma vieta C/ administrācijas un
/Ieslodzījuma vieta D/ administrācijas rīcības, laika periodā no 2023. gada 9. oktobra līdz 2023. gada 18. oktobrim
nenodrošinot iespēju /Persona A/ reizi nedēļā iepirkties veikalā, atzīšanu par prettiesisku, /Ieslodzījuma vieta D/
administrācijas rīcības, 2023. gada 11. un 12. oktobrī pavēlot /Persona A/ publiski nosaukt personas datus; laika
periodā no 2023. gada 11. oktobra līdz 2023. gada 9. novembrim nenodrošinot konfidencialitāti, parakstoties
dežurantu žurnālā; laika periodā no 2023. gada 11. oktobra līdz 2023. gada 9. novembrim nenodrošinot iespēju
izmantot telefona zvanus tāpat kā /Ieslodzījuma vieta A/, kā arī pieprasot norādīt tās personas vārdu, uzvārdu un
tālruņa numuru, kurai zvana; laika periodā no 2023. gada 11. oktobra līdz 2023. gada 9. novembrim nenodrošinot
iespēju bez ārstniecībā neiesaistītu personu klātbūtnes nodot ārstniecības personām lūgumu pieņemt pie
ārstniecības personām; pēc iesnieguma iesniegšanas nepieņemot /Persona A/ pie /Ieslodzījuma vieta D/ Medicīnas
daļas vadītāja; /Ieslodzījuma vieta D/ Medicīnas daļā publiski nenodrošinot normatīvajos aktos noteikto
informāciju; kopš 2023. gada 14. oktobra līdz 2023. gada 9. novembrim bez tiesiska pamata skaitliskās pārbaudes
laikā aizliedzot novietot uz gultas dokumentus un citus priekšmetus; laika periodā no 2023. gada 11. oktobra līdz
2023. gada 23. oktobrim nenodrošinot pieeju informatīvajam kioskam; laika periodā no 2023. gada 11. oktobra līdz
2023. gada 9. novembrim nenodrošinot cilvēktiesībām atbilstošus uzturēšanās apstākļus /Ieslodzījuma vieta D/
kamerā Nr. /kameras numurs A/, dušas telpās un pastaigu laukumos; nevēršoties pret ieslodzīto neformālo
hierarhiju, kas ir vardarbības cēlonis /Ieslodzījuma vieta D/, atzīšanu par prettiesisku, /Ieslodzījuma vieta D/
izvietošanas komisijas 2023. gada 13. oktobra lēmuma Nr. 65 ievietot /Persona A/ /Ieslodzījuma vieta D/ 2. vienībā,
atzīšanu par prettiesisku, Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka 2023. gada 15. decembra lēmuma Nr. N-1-2023-
1859 „Par /Ieslodzījuma vieta D/, /Ieslodzījuma vieta A/ un /Ieslodzījuma vieta C/ faktisko rīcību” izdošanas
procesā pieļautu būtisku procesuālu pārkāpumu konstatēšanu un pienākuma uzlikšanu Ieslodzījuma vietu pārvaldei
atlīdzināt /Persona A/ mantiskos zaudējumus 10,68euro un nemantisko kaitējumu 79 817,50 euro.
Aprakstošā daļa
[1] Ieslodzījuma vietu pārvaldē (turpmāk – pārvalde) 2023. gada 18. oktobrī saņemts pieteicēja /Persona A/
2023. gada 16. oktobra apstrīdēšanas iesniegums ar vēlāk iesniegtiem tā papildinājumiem (turpmāk visi kopā –
apstrīdēšanas iesniegums), kuros apstrīdēta /Ieslodzījuma vieta A/ administrācijas, /Ieslodzījuma vieta B/
administrācijas, /Ieslodzījuma vieta C/ administrācijas un /Ieslodzījuma vieta D/ administrācijas faktiskā rīcība, kā
arī lūgts atlīdzināt ar šo rīcību nodarīto nemantisko kaitējumu un mantiskos zaudējumus.
2023. gada 15. decembrī pārvaldes priekšnieks pieņēma lēmumu Nr. N-1-2023-1859 „Par /Ieslodzījuma
vieta D/, /Ieslodzījuma vieta A/ un /Ieslodzījuma vieta C/ faktisko rīcību” (turpmāk – Lēmums), ar kuru visa
apstrīdētā rīcība atzīta par tiesisku, atsakot atlīdzināt arī nemantisko kaitējumu un mantiskos zaudējumus.
Lēmums pamatots ar turpmāk norādītiem argumentiem.
[1.1] Par ārsta /Persona C/ dalību pieteicēja veselības aprūpē
/Persona C/ nav iesaistījies pieteicēja veselības aprūpē pret pieteicēja gribu. Viņš, būdams /Ieslodzījuma
vieta A/ Medicīnas daļas vadītājs, bija tiesīgs plānot, vadīt un koordinēt veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu
/Ieslodzījuma vieta A/ izvietotajiem notiesātajiem, tai skaitā pieteicējam.
[1.2] Par konvojēšanai izmantoto transportlīdzekli
Ieslodzīto konvojēšanu nodrošina Valsts policija. Pieteicēja konvojēšanas laikā 2023. gada 10. un 11.
oktobrī nebija iestājies neviens no Ministru kabineta 2017. gada 31. janvāra noteikumu Nr. 57 „Aizturēto,
apcietināto un notiesāto personu konvojēšanas kārtība” (turpmāk – Konvojēšanas kārtība) 33. punktā norādītajiem
apstākļiem, līdz ar to konvojēšanas laikā nebija tiesiska pamata apstāties. Ieslodzītie ir īpaša personu grupa, kas
prasa īpašu apiešanos. Ieslodzīto nekontrolēta pārvietošana varētu radīt apdraudējumu sabiedriskajai drošībai.
Pārvalde nav tiesīga vērtēt Valsts policijas rīcību.
[1.3] Par iepirkšanos veikalā
/Ieslodzījuma vieta D/ 3. vienībā izvietotajiem ieslodzītajiem, arī pieteicējam, veikals tika nodrošināts
piektdienās laikā no pulksten 9.30 līdz 12.00. 2023. gada 12. un 13. oktobrī pieteicējam netika nodrošināta iespēja
iepirkties, jo viņš to nebija lūdzis. Turpmāk iespēja iepirkties katru piektdienu tika nodrošināta. Pieteicējam,
vairākkārtīgi uzturoties dažādās ieslodzījuma vietās, ir zināms, ka slēgtā cietuma soda izciešanas režīma zemākajā
pakāpē esošie notiesātie var iepirkties ar darbinieku palīdzību, pirms tam iesniedzot iesniegumu ieslodzījuma vietas
priekšniekam.
[1.4] Par pavēli publiski nosaukt personas datus
Uzņemot ieslodzītos /Ieslodzījuma vieta D/, cietuma priekšnieka dežurējošais palīgs pārbaudīja notiesātos
pēc personu lietām, salīdzinot fotogrāfijas un jautājot dzimšanas datus. Pieteicējam, vairākkārtīgi uzturoties
ieslodzījuma vietās, bija zināma notiesāto uzņemšanas kārtība. Normatīvie akti arī paredz ieslodzītā kartītē ievietot
ieslodzītā fotogrāfiju. To, kāda informācija kameras dežurantam ir jāsniedz, atverot kameras durvis, noteic Ministru
kabineta 2006. gada 30. maija noteikumu Nr. 423 „Brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumi”
(turpmāk – Kārtības noteikumi) 44.6. apakšpunkts. Savukārt ēdiena izdales procesā notiesātajam prasa nosaukt
vārdu un uzvārdu, lai konstatētu katram notiesātajam izsniedzamo ēdināšanas normu. Citi dati pieteicējam nebija
jāizpauž. Nepaaugstinot balss toni, saruna citām personām nebija dzirdama. Dati nebija jāizpauž arī 2023. gada 12.
oktobra vakara skaitliskajā pārbaudē.
[1.5] Par konfidencialitāti, parakstoties dežurantu žurnālā
/Ieslodzījuma vieta D/ 3. vienības dežurantu žurnālā ierakstus par notiesātajiem veic amatpersonas, aizpildot
ailes par notiesātā vārdu, uzvārdu, dzimšanas gadu un kameras uzkopšanu, bet notiesātie žurnālā tikai parakstās,
kas aizņem apmēram 15 sekundes. Šajā nelielajā laika sprīdī nenotiek personas datu publiskošana.
[1.6] Par telefonsarunām
Laikā no 2023. gada 12. oktobra līdz 2023. gada 6. novembrim pieteicējam saskaņā ar viņa iesniegumiem
tika nodrošināti 19 telefona zvani. Ja notiesātais vēlas telefonsarunu, viņš iesniedz iesniegumu, kurā norāda savu
vārdu, uzvārdu, kameras numuru, kā arī personas, kurai vēlas zvanīt, vārdu, uzvārdu un telefona numuru.
[1.7] Par pieteikumu pieņemt pie ārstniecības personām iesniegšanu
Notiesāto iesniegumus ar lūgumu izsaukt pie ārstniecības personām katru rītu pieņem /Ieslodzījuma vieta D/
Resocializācijas daļas vecākais inspektors un kopā ar pārējiem iesniegumiem un vēstulēm nodod Drošības un tiesu
nolēmumu izpildes daļas darbiniekiem, kas tos nogādā reģistrēšanai lietvedībā. Lietai pievienota pieteicēja 2023.
gada 20. oktobra iesnieguma veidlapa, kurā pieteicējs uzrakstījis savu vārdu un uzvārdu, dzimšanas datus nav
norādījis, ir pasvītrojis vārdus – ķirurga/ārsta palīgs. Nododot šāda veida veidlapu, pieteicējs nav atklājis
informāciju par savu veselības stāvokli. Lai saņemtu ārstniecības pakalpojumu, jebkurā ārstniecības iestādē
pacientam ir jānorāda vārds, uzvārds un personas kods, lai ārstniecības iestādes darbinieki varētu identificēt
pacientu un sagatavot pacienta Ambulatorā pacienta medicīnisko karti. Pieteicējam ir zināma attiecīgo veidlapu
aizpildīšanas kārtība.
[1.8] Par pieņemšanu pie /Ieslodzījuma vieta D/ Medicīnas daļas vadītāja
/Ieslodzījuma vieta D/ Medicīnas daļas vadītājs notiesāto pieņem uz iesnieguma pamata. Laikā, kamēr
pieteicējs atradās /Ieslodzījuma vieta D/, Medicīnas daļas vadītājs viņu nav pieņēmis.
[1.9] Par publiski pieejamo informāciju /Ieslodzījuma vieta D/ Medicīnas daļā
Veselības inspekcija, veicot pārbaudi, konstatējusi, ka /Ieslodzījuma vieta D/ Medicīnas daļā ir nodrošināta
pieeja informācijai par ārstniecības personām, proti, vārds, uzvārds, specialitāte, pieņemšanas laiks un vieta.
[1.10] Par aizliegumu novietot uz gultas priekšmetus
Skaitliskās pārbaudes ar mērķi pārbaudīt, vai ieslodzītie nepārkāpj ieslodzījuma vietas iekšējās kārtības
noteikumus, veic dienas kārtībā noteiktajā laikā divas reizes dienā – no rīta un vakarā, bet, ja nepieciešams, arī citā
laikā. Vakariņu laiks 3. vienībā ir no pulksten 18.50 līdz 20.10. Vakara skaitliskā pārbaude 2023. gada 14. oktobrī
pieteicēja kamerā notika pulksten 20.17. Pieteicējam tika dota iespēja paēst vakariņas, pēc kā tika veikta skaitliskā
pārbaude, kuras laikā pārkāpumi netika konstatēti, jo amatpersonas pieteicēju iepriekš bija informējušas par
pārbaudi, tādējādi dodot pieteicējam iespēju sakārtot kameru.
[1.11] Par pieeju informatīvajam kioskam
Laikā no 2023. gada 11. oktobra līdz 23. oktobrim pieteicējam bija nodrošināta iespēja apmeklēt
informatīvo kiosku. Lai to darītu, jāraksta iesniegums /Ieslodzījuma vieta D/ priekšniekam, pēc kā apmeklējums
tiek nodrošināts. Šajā laikā pieteicējs bija iesniedzis divus iesniegumus par informatīvā kioska apmeklēšanu.
[1.12] Par uzturēšanās apstākļiem
Kamera tiek aprīkota ar mēbelēm atbilstoši plānotajam ieslodzīto skaitam. Katram ieslodzītajam ir
nodrošināta gulta, naktsskapītis, vieta pie galda un krēsls. Nav iespējas sagādāt mēbeles atbilstoši katra ieslodzītā
auguma parametriem. 2019. gada decembrī kamerā Nr. /kameras numurs A/ veikts kosmētiskais remonts, uzstādīts
atbilstošs mākslīgais apgaismojums un paplašinātas logu ailes; kamera ir labā stāvoklī. Kameras loga izmērs ir 100
cm x 120 cm, tas ir atverams, līdz ar to kamerā ir nodrošināta dabīgā ventilācija, tāpat kamerā ir nodrošināta arī
mākslīgā ventilācija. Logā no iekšpuses ir izvietoti metāla stieņi, attālums starp tiem ir 18 cm, savukārt no ārpuses
logam ir uzstādītas restes ar attālumu starp restu stieņiem 7 cm x 7 cm. Ja uz loga nebūtu uzstādītas restes, kamerā
palielinātos dabiskais apgaismojums, tomēr jāņem vērā, ka dabiskais apgaismojums visos gadalaikos arī dienas
gaišajā laikā nav pietiekams. Dušas telpā ir nodrošināta gan dabīgā, gan mākslīgā ventilācija; 2023. gada 7.
novembrī dušas telpā veiktajā gaisa temperatūras mērījumā konstatēti + 20,2° C.
[1.13] Par ieslodzīto neformālo hierarhiju
Ieslodzīto pašu praktizēta iedalīšanās noteiktās grupās ir pašu ieslodzīto subkultūras sastāvdaļa, ko pārvalde
un ieslodzījuma vietu administrācijas kategoriski neatbalsta, pieejamo resursu ietvaros darot visu, lai neformālo
hierarhiju mazinātu. Pieteicējs nav norādījis nevienu konkrētu situāciju, kurā šī hierarhija būtu īstenota pret viņu.
Nav konstatēts, ka pieteicējam būtu draudēts vai fiziski uzbrukts. Pieteicējs par to nebija arī sūdzējies.
[1.14] Tā kā nav konstatēta cietuma administrācijas prettiesiska faktiskā rīcība, nav pamata arī
atlīdzinājumam.
[2] Uzskatot visu apstrīdēto cietuma administrācijas rīcību par prettiesisku, pieteicējs ar pieteikumu vērsās
Administratīvajā rajona tiesā, konkrētus argumentus prasījumu pamatošanai pieteikumā neminot.
[3] Pārvalde tiesai sniegtajos rakstveida paskaidrojumos pieteicēja prasījumus neatzīst, papildus Lēmumā
norādītajam paskaidrojot, ka pārvalde Lēmuma izdošanas procesā nav pieļāvusi procesuālus pārkāpumus.
[4] Tiesas sēdē pieteicējs pieteikumu uzturēja, savukārt pārvaldes pārstāves pieteikumu neatzina.
Motīvu daļa
[5] Tiesa, noklausoties lietas dalībnieku paskaidrojumus, izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos
pierādījumus, atzīst, ka pieteikums ir daļēji apmierināms.
[6] Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 89. pants noteic, ka valsts atzīst un aizsargā
cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.
Saskaņā ar Satversmes 95. pantu valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai
cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu
pazemojošam sodam. Arī Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 3.
pants paredz, ka nevienu cilvēku nedrīkst spīdzināt vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt.
Konvencijas 3. pants uzliek valstij pozitīvu pienākumu nodrošināt, lai visi ieslodzītie tiktu turēti apstākļos,
kas ir savienojami ar cilvēka cieņu, lai pasākuma izpildes veids nepakļautu attiecīgo personu tādas intensitātes
grūtībām vai pārbaudījumam, kas pārsniedz neizbēgamo ieslodzījumam piemītošo ciešanu līmeni, un lai, ņemot
vērā ieslodzījuma praktiskās prasības, ieslodzītā veselība un labklājība tiktu adekvāti nodrošinātas (Eiropas
Cilvēktiesību tiesas 2004. gada 2. decembra sprieduma lietā „Farbtuhs pret Latviju” 51. punkts).
Ieslodzījumā esoša persona ir neaizsargāta, tā ir absolūtā valsts pakļautībā un līdz ar to arī aizsardzībā. Lai
arī kādu iemeslu dēļ persona atrastos ieslodzījumā, Satversmes 95. pants un Konvencijas 3. pants prasa, ka
apstākļiem jābūt tādiem, kas neizbēgami izriet no ieslodzījuma fakta un kas atbilst cieņas pilnai attieksmei pret
cilvēku. Ieslodzījuma apstākļi nedrīkst pārsniegt ar ieslodzījuma faktu neizbēgami saistīto ciešanu slieksni (Senāta
2010. gada 6. maija sprieduma lietā Nr. SKA-160/2007 18. punkts).
Lai varētu konstatēt Konvencijas 3. panta pārkāpumu, spīdzinošas vai cietsirdīgas apiešanās raksturam ir
jāsasniedz minimālais bardzības līmenis, kura novērtēšana ir relatīva pēc būtības; tā ir atkarīga no lietas faktu
kopuma un, jo īpaši, no apiešanās rakstura un konteksta, apstākļiem, ilguma, tās izraisītajām fiziskajām vai
psihiskajām sekām, kā arī dažkārt no cietušā dzimuma, vecuma un veselības stāvokļa (Eiropas Cilvēktiesību tiesas
2006. gada 4. maija sprieduma lietā „Kadiķis pret Latviju” 45. punkts). Tomēr ar to vien, ka apstākļi ieslodzījuma
vietā nav ideāli un ir nepatīkami, nepietiek, lai atzītu, ka ieslodzījuma apstākļi ir pielīdzināmi spīdzināšanai
Konvencijas 3. panta izpratnē (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016. gada 20. decembra sprieduma lietā „/Persona X/
v. Russia” 54. punkts).
Saskaņā ar Satversmes 111. pantā noteikto valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam
medicīniskās palīdzības minimumu. Atbilstoši minētā skaidrojumam valstij ir pienākums aizsargāt cilvēku kopuma
jeb sabiedrības veselību. Tiesības uz veselību ietver daudz un dažādas komponentes. Tiesības uz veselību ir gan
tiesības uz savlaicīgu un atbilstošu veselības aprūpi, gan tiesības uz piekļuvi drošam dzeramajam ūdenim,
adekvātiem sanitārajiem apstākļiem un tiesības saņemt drošu pārtiku, tiesības uz uzturu un mājokli, veselībai
drošiem darba un vides apstākļiem (Solvita Olsena. 111. panta komentārs. Grām.: Latvijas Republikas Satversmes
komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 627. lpp.).
Savukārt atbilstoši Satversmes 96. pantam ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un
korespondences neaizskaramību.
Ņemot vērā norādīto kopsakarā, nav šaubu par to, ka valstij ir pienākums nodrošināt, lai ieslodzītajiem
ieslodzījuma vietā tiktu nodrošināti cilvēktiesībām atbilstoši un droši apstākļi, ieslodzīto veselība tiktu adekvāti
aizsargāta un netiktu nekādā veidā apdraudēta, kā arī ieslodzītie netiktu pazemoti un tiem tiktu nodrošinātas no
normatīvajiem aktiem izrietošās tiesības.
[7] Par ārsta /Persona C/ dalību pieteicēja veselības aprūpē
Pieteicējs uzskata, ka /Ieslodzījuma vieta A/ administrācija rīkojusies prettiesiski, laika periodāno 2022.
gada 16. oktobra līdz 2023. gada 18. maijam pieļaujot ārsta /Persona C/ dalību pieteicēja veselības aprūpē,
neskatoties uz to, ka viņš no tās atteicies. Atbilstoši apstrīdēšanas iesniegumā (lietas 1. sējuma 43.-44. lapa)
norādītajam pieteicējs 2020. gada nogalē un arī vēlāk rakstiski atteicās no veselības aprūpes pie ārsta /Persona C/,
tomēr ārsts pret pieteicēja gribu un bez informētas piekrišanas piedalījās pieteicēja ārstniecībā, tādējādi pārkāpjot
Pacienta tiesību likuma normas.
Jau ierosinot lietu, tiesnese norādīja, ka šis prasījums vērtējams laika periodā no 2022. gada 16. oktobra,
kas ir gads pirms apstrīdēšanas iesnieguma papildinājumu sastādīšanas, līdz 2023. gada 18. maijam, kas ir datums,
līdz kuram pieteicējas atradās /Ieslodzījuma vieta A/. Faktisko rīcību var apstrīdēt gada laikā no dienas, kad
pieteicējam par to kļuva zināms. Pieteicējs nav tiesīgas sūdzēties par laika periodu, kas pārsniedz Administratīvā
procesa likumā noteikto gada termiņu faktiskās rīcības apstrīdēšanai.
Tādēļ, neskatoties uz to, ka pieteicējs lietā raksta arī par /Persona C/ darbībām pirms 2022. gada 16.
oktobra, tiesai tās nav pamata vērtēt, kas nozīmē, ka tiesa nevērtēs pieteicēja papildus tiesai iesniegtos iebildumus
(lietas 2. sējuma 157.-158. lapa, 4. sējuma 48.-50., 53.-56. lapa) par to, ka /Persona C/ 2022. gada aprīlī organizējis
pieteicēja nosūtīšanu uz /Ieslodzījuma vieta E/ (turpmāk – cietumu slimnīca) pret pieteicēja gribu, kā arī nosūtījumā
pretēji savai kompetencei norādījis pieteicēja diagnozi.
Vērtējot, vai ir konstatējama /Ieslodzījuma vieta A/ administrācijas prettiesiska rīcība, tiesa konstatē un
secina turpmāk norādīto.
[7.1] Ārstniecības likuma 1. panta 1. punktā definēts jēdziens – ārstniecība –, kas ir profesionāla un
individuāla slimību profilakse, diagnostika un ārstēšana, medicīniskā rehabilitācija un pacientu aprūpe. Pacientu
tiesību likuma 3. panta sestā daļa noteic, ka veselības aprūpe pret pacienta gribu nav pieļaujama. Atbilstoši Pacientu
tiesību likuma 6. panta pirmajai daļai ārstniecība ir pieļaujama, ja pacients devis tai informēto piekrišanu. Saskaņā
ar Pacientu tiesību likuma 6. panta ceturtajā un piektajā daļā noteikto pacientam ir tiesības atteikties no ārstniecības
pirms tās uzsākšanas; ārstējošais ārsts informē pacientu par šā panta ceturtajā daļā minētā lēmuma iespējamām
sekām. Pēc ārstējošā ārsta sniegtās informācijas saņemšanas pacients ar savu parakstu apstiprina lēmumu par
atteikšanos no ārstniecības vai par tās pārtraukšanu.
Tiesa gan nekonstatē, ka minētās tiesību normas paredzētu iespēju personai atteikties no konkrēta ārsta
sniegtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem un šāda vienreiz noformēta attiekšanās būtu spēkā neierobežoti ilgu
laika periodu. Tiesa neuzskata, ka Pacientu tiesību likumā noteiktās tiesības īstenojamas formāli. Tomēr vienlaikus
lietā nav strīda par to, ka pieteicējs, esot /Ieslodzījuma vieta A/, bija atteicies no veselības aprūpes pie ārsta
/Persona C/ un pieteicēja ikdienas veselības aprūpi /Ieslodzījuma vieta A/ īstenoja citas tur strādājošās ārstniecības
personas.
Vienlaikus lietā nav strīda par to, ka /Persona C/ /Ieslodzījuma vieta A/ ir ne tikai ārsts, bet pilda arī
Medicīnas daļas vadītāja pienākumus, kas savukārt nozīmē to, ka viņam kā vadītājam ir saistoši normatīvajos aktos
noteiktie pienākumi, kas saistīti ar ieslodzīto veselības aprūpes procesa organizēšanu.
Piemēram, atbilstoši Ministru kabineta 2015. gada 2. jūnija noteikumos Nr. 276 „Apcietināto un notiesāto
personu veselības aprūpes īstenošanas kārtība” (turpmāk – Veselības aprūpes noteikumi) noteiktajam ieslodzījuma
vietas medicīnas daļas vadītājs saskaņo ar cietumu slimnīcas attiecīgo ārstu pakalpojuma saņemšanas datumu un
laiku (25.1. apakšpunkts); ieslodzījuma vietas medicīnas daļas vadītājam ir pienākums izvērtēt ieslodzīto
iesniegumus par sekundārās veselības aprūpes vai zobārstniecības pakalpojumu saņemšanu ārpus ieslodzījuma
vietas (34. punkts); ieslodzījuma vietas medicīnas daļas vadītājam ir pienākums izvērtēt ieslodzīto iesniegumus par
zāļu vai medicīnisko preču iegādi par ieslodzītā personīgajiem finanšu līdzekļiem (38. punkts).
Tādējādi, neatkarīgi no tā, ka pieteicējs nevēlējās /Persona C/ iesaisti savā veselības aprūpē, ir pienākumi,
kas /Persona C/ kā /Ieslodzījuma vieta A/ Medicīnas daļas vadītājam bija jāveic. Lai šos pienākumus sekmīgi
veiktu, /Persona C/ bija nepieciešams arī iepazīties ar pieteicēja medicīnisko dokumentāciju, pretējā gadījumā
nebūtu iespējams kompetenti izvērtēt, vai pieteicējam, piemēram, nepieciešams kāds veselības aprūpes
pakalpojums ārstniecības iestādē ārpus ieslodzījuma vietas.
[7.2] Atbilstoši pieteicēja papildus tiesai norādītajam (lietas 2. sējuma 157.-158. lapa) pieteicējs piekrīt, ka
/Persona C/ ir tiesības organizēt pieteicējam nepieciešamos veselības aprūpes pakalpojums, tomēr pieteicējs
uzskata, ka /Persona C/ tomēr ir arī piedalījies pieteicēja veselības aprūpē, kas izpaudās kā veselības datu vākšana
un apkopošana, diagnozes uzstādīšana, kā arī dalība pieteicēja ārstēšanā.
Pieteicēja ieskatā norādīto apliecina /Ieslodzījuma vieta A/ priekšnieka 2022. gada 4. jūlija atbildē (lietas 2.
sējuma 159.-160. lapa) pārvaldei sniegtā informācija, ka /Persona C/ kā /Ieslodzījuma vieta A/ Medicīnas daļas
vadītājs saņem informāciju par pieteicēja veselības stāvokli un konsultē ārsta palīgu pieteicēja ārstēšanas un
novērošanas taktikas jautājumos, kas ir viņa kā Medicīnas daļas vadītāja pienākumus. Savukārt pats /Persona C/
2023. gada 5. aprīļa ziņojumā norādījis, ka ir piedalījies pieteicēja tiesas sēdēs par veselības jautājumiem, tāpēc ir
informēts par viņa veselības stāvokli un diagnozēm. Tā kā pieteicējs ir atteicies ārstēties pie /Persona C/, viņš kā
/Ieslodzījuma vieta A/ Medicīnas daļas vadītājs kontrolē pieteicēja ārstēšanas procesu, nozīmē analīzes, speciālistu
konsultācijas, izraksta receptes (lietas 2. sējuma 193. lapa).
Tiesa atzīmē, ka minētā atbilde un ziņojums neattiecas uz lietā vērtējamo laika periodu, līdz ar to
neapliecina /Persona C/ rīcību arī pēc 2022. gada 16. oktobra, tomēr tiesa nesaskata, ka norādītās darbības varētu
atzīt par ārstniecību Ārstniecības likuma 1. panta 1. punkta izpratnē, jo, kā norādīts iepriekš, /Persona C/ kā
/Ieslodzījuma vieta A/ Medicīnas daļas vadītājam zināmā mērā bija jābūt informētam par pieteicēja veselības
stāvokli un ārstniecību, kas tika nodrošināta /Ieslodzījuma vieta A/. Iesaiste ārstēšanas un novērošanas taktikas
jautājumos var būt nepieciešama, lai lemtu par nepieciešamību pieteicējam saņemt kāda speciālista konsultāciju vai
izmeklējumu ārstniecības iestādē ārpus ieslodzījuma vietas, kā arī nozīmēt medikamentus. Tā kā /Persona C/ bija
pienākums organizēt pieteicēja veselības aprūpi, tai skaitā noformēt arī dokumentus pieteicēja nosūtīšanai uz
cietumu slimnīcu, /Persona C/ bija jābūt arī pietiekoši informētam, lai atbilstoši objektīvai nepieciešamībai šo
pienākumu pildītu. Vienlaikus minētais neapliecina to, ka /Persona C/ būtu ļaunprātīgi, kā uzskata pieteicējs (lietas
4. sējuma 53.-56. lapa), vācis un izmantojis informāciju par pieteicēja veselības stāvokli un privāto dzīvi.
[7.3] Pārbaudot arī citu lietā esošo informāciju, kas attiecas uz /Persona C/ rīcību, organizējot pieteicēja
veselības aprūpi, tiesa konstatē, ka pārvaldē 2023. gada 31. oktobrī saņemts pieteicēja 2023. gada 25. oktobra
iesniegums, kurā pieteicējs lūdza sniegt informāciju par epizožu skaitu laika periodā no 2020. gada decembra, kad
pieteicējs atteicās no veselības aprūpes pie ārsta /Persona C/, līdz 2023. gada 18. maijam, kurās /Persona C/
piedalījies pieteicēja veselības aprūpē (lietas 1. sējuma 66. lapa).
Pieprasījusi informāciju no /Ieslodzījuma vieta A/ administrācijas un izvērtējusi pieteicēja Ambulatorā
pacienta medicīniskajā kartē esošo informāciju, pārvalde 2023. gada 8. novembrī informēja pieteicēju par tiem
ierakstiem, kuros fiksēta /Persona C/ dalība veselības aprūpes nodrošināšanā pieteicējam (lietas 1. sējuma 232.
lapa).
Tiesa konstatē, ka uz lietā vērtējamo laika periodu neattiecas neviens ieraksts, kuru /Persona C/ veicis
pieteicēja medicīniskajā kartē. Lai gan pārvalde minētajā atbildē norādījusi, ka 2022. gada 30. novembrī veikts
ieraksts par to, ka pieteicējs telefoniski plānveida kārtā pieteikts uz FKS (fibrokolonoskopija, tiesas piezīme),
pārbaudījusi ierakstu pieteicēja medicīniskajā kartē (lietas 1. sējuma 231. lapa), tiesa konstatē, ka ieraksts veikts
nevis 2022. gada 30. novembrī, bet gan 2022. gada 30. jūnijā, kas ir laika periodā, ko tiesa izskatāmajā lietā
nevērtē.
Tādējādi tiesa secina, ka lietā nav dokumentāru pierādījumu par /Persona C/ iesaisti pieteicēja veselības
aprūpē laikā no 2022. gada 16. oktobra līdz 2023. gada 18. maijam. Līdz ar to tiesa nekonstatē, ka /Persona C/ būtu
nodarbojies ar pieteicēja ārstniecību Ārstniecības likuma 1. panta 1. punkta izpratnē; organizatoriskais darbs, kas
vērsts uz to, lai pieteicējs saņemtu veselības aprūpes pakalpojumus, nav ārstniecība. /Ieslodzījuma vieta A/
Medicīnas daļā ir tikusi respektēta pieteicēja vēlme, lai /Persona C/ pieteicēja ārstniecību neveiktu.
[7.4] Papildus tiesa norāda, ka, lai arī Pacientu tiesību likuma 8. pants vispārīgi noteic, ka pacientam ir
tiesības izvēlēties ārstu un ārstniecības iestādi, ir jāņem vērā, ka pieteicējs atrodas ieslodzījuma vietā un
ieslodzījumā esošo personu veselības aprūpes kārtību regulē specifiski normatīvie akti, tai skaitā Veselības aprūpes
noteikumi, kas noteic, ka primāri ieslodzītā veselības aprūpi nodrošina ieslodzījuma vietas medicīnas daļā vai
cietumu slimnīcā un to sniedz ieslodzījuma vietas ārstniecības personas. Līdz ar to pieteicēja iespējas izvēlēties
ārstu vai ārstniecības iestādi, kur saņemt veselības aprūpes pakalpojumus, ieslodzījumā ir limitētas.
Minētais vēl jo vairāk attiecas uz veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanu, proti, pieteicējam nav
tiesību iejaukties /Ieslodzījuma vieta A/ Medicīnas daļas organizatoriskajā darbā un pieprasīt, lai tieši konkrēta
persona, piemēram, pieraksta pieteicēju pie kāda speciālista ārpus ieslodzījuma vieta, izraksta recepti pieteicēja
ikdienā lietojamajiem medikamentiem un tamlīdzīgi.
Tiesa nekonstatē, ka /Persona C/, vadot /Ieslodzījuma vieta A/ Medicīnas daļu un organizējot ieslodzīto, tai
skaitā pieteicēja, veselības aprūpi, būtu kaitējis pieteicēja veselībai vai kā citādi radījis pieteicējam būtisku
cilvēktiesību aizskārumu. Arī pieteicējs nav norādījis uz apstākļiem, kas par to liecinātu.
[8] Par konvojēšanai izmantoto transportlīdzekli
Pieteicējs uzskata, ka /Ieslodzījuma vieta B/ administrācija un /Ieslodzījuma vieta C/ administrācija
rīkojusies prettiesiski, nenodrošinot, ka pieteicējs 2023. gada 10. oktobrī un 2023. gada 11. oktobrī tiek konvojēts
ar transportlīdzekli, kas aprīkots ar tualeti. Atbilstoši apstrīdēšanas iesniegumā (lietas 1. sējuma 34.-36. lapa) un
papildus tiesai (lietas 1. sējuma 83.-87. lapa) norādītajam pārvaldei ir zināms, ka pieteicējs ir persona ar otrās
grupas invaliditāti, sirgst ar virkni saslimšanām, tai skaitā tādām, kuru dēļ nepieciešams bieži apmeklēt tualeti.
Pieteicējam 2020. gadā konstatētā labdabīgā prostatas hiperplāzija ir progresējusi. Tualetes apmeklējumu nav
iespējams nodrošināt, pieteicēju konvojējot vispārējā kārtībā, jo Valsts policijas transportlīdzekļi nav aprīkoti ar
labierīcībām un to iespējas apstāties ir ierobežotas. Pieteicējam arī ir pazemojoši citu ieslodzīto klātbūtnē atkārtoti
lūgt Valsts policijai nodrošināt tualetes apmeklējumu. 2023. gada 10. oktobrī konvojēšana no /Ieslodzījuma vieta B/
uz /Ieslodzījuma vieta C/u ilga vairāk par stundu. 2023. gada 11. oktobrī konvojēšanas no /Ieslodzījuma vieta C/ uz
/Ieslodzījuma vieta D/ laikā pieteicējs bija spiests kārtot dabiskās vajadzības iepriekš sagatavotajos celofāna
maisiņos, jo konvojēšana ilga aptuveni trīs stundas. Nodrošināt tiesību normām atbilstošu konvojēšanu pieteicējs
bija lūdzis gan pārvaldei, gan /Ieslodzījuma vieta B/ priekšniekam un Medicīnas daļas vadītājam, bet lūgumi
ignorēti.
Vērtējot, vai ir konstatējama /Ieslodzījuma vieta B/ administrācijas un /Ieslodzījuma vieta C/
administrācijas prettiesiska rīcība, tiesa konstatē un secina turpmāk norādīto.
[8.1] Lai gan pieteicējs sūdzas arī par /Ieslodzījuma vieta C/ administrācijas rīcību un lūdz to atzīt par
prettiesisku, tiesa, pieprasot papildu informāciju no pārvaldes (lietas 2. sējuma 198. lapa), ir noskaidrojusi, ka
pieteicēja konvojēšanu maršrutā /Ieslodzījuma vieta B/ – /Ieslodzījuma vieta C/ – /Ieslodzījuma vieta D/ jau
sākotnēji organizēja /Ieslodzījuma vieta B/ administrācija; /Ieslodzījuma vieta C/ bija tikai pieturvieta pirms
pieteicēja tālākas konvojēšanas uz /Ieslodzījuma vieta D/. Turklāt pieteicējs, atrodoties /Ieslodzījuma vieta C/,
2023. gada 10. un 11. oktobrī nebija vērsies pie /Ieslodzījuma vieta C/ administrācijas vai Medicīnas daļas ar
lūgumiem vai sūdzībām saistībā ar tālāko konvojēšanu uz /Ieslodzījuma vieta D/ (lietas 3. sējuma 3.-6., 33. lapa),
līdz ar to /Ieslodzījuma vieta C/ administrācijas rīcību nav pamata detalizēti vērtēt un tā nav atzīstama par
prettiesisku.
[8.2] Kārtību, kādā tostarp Valsts policija atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kompetencei nodrošina
aizturētās, apcietinātās un ar brīvības atņemšanu notiesātās personas konvojēšanu, noteic Konvojēšanas kārtība; tās
5.7. apakšpunkts paredz, ka iestāde, kas nodod konvojējamo personu konvojēšanai, rakstveida pieteikumā norāda
informāciju, ka konvojējamai personai ir veselības traucējumi, ja konvojējamā persona nespēj patstāvīgi
pārvietoties.
Līdz ar to tikai tādā gadījumā, ja konvojējamā persona nespēj patstāvīgi pārvietoties, pieteikumā jānorāda
informācija par konvojējamās personas veselības stāvokli, kas tātad ir saistīta ar attiecīgajiem pārvietošanās
ierobežojumiem. Citus veselības traucējumus Konvojēšanas kārtība neparedz norādīt. No minētā secināms, ka
/Ieslodzījuma vieta B/ administrācijai, kas organizēja pieteicēja konvojēšanu, nebija no Konvojēšanas kārtības
izrietoša pienākuma informēt Valsts policiju par citām pieteicēja saslimšanām, jo nav strīda par to, ka pieteicējam
nav kustību traucējumu.
Tāpat lietā nav strīda par to, ka pieteicējam ir diagnosticēta labdabīga prostatas hiperplāzija, kas nozīmē, ka
pieteicējam, iespējams, var būt nepieciešams biežāk apmeklēt tualeti, tomēr tas nemaina tiesas iepriekš secināto.
Arī pieteicējam dēļ bronhiālās astmas noteiktā otrās grupas invaliditāte nevarēja ietekmēt secinājumu par to, ka
pieteicējs konvojējams vispārējā kārtībā.
[8.3] Arī Valsts policija, 2023. gada 8. novembrī atbildot uz pieteicēja iesniegumu, norādījusi, ka
informācijai par to, ka konvojējamai personai ir veselības traucējumi, jābūt sniegtai tikai tādā gadījumā, ja
konvojējamā persona nespēj patstāvīgi pārvietoties. Konvojēšanas noteikumi neparedz sniegt informāciju par cita
rakstura veselības traucējumiem. Lai konvojēšanas laikā apmeklētu tualeti, personai jāvēršas ar mutisku pieteikumu
pie konvojēšanas maršruta priekšnieka. Ja konvojējamā persona šādu lūgumu ir izteikusi, konvoja norīkotājs plāno
apstāšanos kādā no konvojēšanas maršrutā esošajām Valsts policijas struktūrvienībām, kur personai ir iespēja
apmeklēt tualeti. Brauciena laikā tualetes apmeklējums nav iespējams (lietas 2. sējuma 200. lapa).
Tātad pat gadījumā, ja /Ieslodzījuma vieta B/ administrācija pretēji Konvojēšanas noteikumos prasītajam
būtu konvojēšanas pieteikumā norādījusi papildu informāciju par pieteicējam noteiktu diagnozi un to, ka
pieteicējam, iespējams, brauciena laikā būs nepieciešams apmeklēt tualeti, šāda informācija neietekmētu
transportlīdzekļa izvēli un pieteicējs netiktu konvojēts ar transportlīdzekli, kas aprīkots ar tualeti.
Pieteicējs nav norādījis, ka tualetes apmeklējumu būtu lūdzis, bet tas nebūtu nodrošināts. Gadījumā, ja
tomēr pieteicējam pēc lūguma izteikšanas konvojēšanas laikā netiktu nodrošināta iespēja apmeklēt tualeti,
pieteicējs varētu vērsties ar iesniegumu Valsts policijā, sūdzoties tieši par Valsts policijas rīcību un nodrošinātajiem
apstākļiem konvojēšanas laikā.
Pieteicēja norādīto, ka viņam esot pazemojoši citu ieslodzīto klātbūtnē atkārtoti lūgt Valsts policijai
nodrošināt tualetes apmeklējumu, tiesa vērtē kritiski. Ja pieteicējam patiešām šāda vajadzība ir, tiesa nesaskata
šķēršļus to darīt zināmu. Ieslodzījumā esošai personai šādi apstākļi ir neizbēgami saistīti ar ieslodzījuma faktu un
nepārsniedz tam raksturīgo bardzības līmeni. Ieslodzītajai personai ir jārēķinās ar zināmiem privātuma
ierobežojumiem, kas gan vienlaikus nenozīmē būtisku cilvēktiesību aizskārumu.
Ievērojot minēto, tiesa nekonstatē prettiesisku /Ieslodzījuma vieta B/ administrācijas rīcību. Prettiesiska
rīcība drīzāk būtu saskatāma tādā gadījumā, ja /Ieslodzījuma vieta B/ administrācija bez Konvojēšanas noteikumos
noteikta pamata Valsts policijas amatpersonām būtu izpaudusi sensitīvu informāciju par pieteicēja veselības
stāvokli, tai skaitā noteiktajām diagnozēm.
[8.4] Papildus tiesa konstatē, ka pārvaldē 2020. gada 17. decembrī bija saņemts pieteicēja iesniegums, kurā
pieteicējs bija lūdzis nodrošināt tiesību normām atbilstošu konvojēšanu sakarā ar specifiskajām vajadzībām, kas
izriet no pieteicēja veselības stāvokļa. Pārvalde 2021. gada 13. janvārī pieteicējam atbildēja, ka pēc pārvaldes rīcībā
esošās informācijas šobrīd pieteicējam veselības stāvokļa dēļ nav nepieciešami īpaši konvojēšanas apstākļi(lietas 1.
sējuma 89. lapa). Līdz ar to minētais apliecina tikai to, ka pieteicējs iepriekš bija pārvaldi informējis, ka viņa
ieskatā viņam ir nepieciešami īpaši konvojēšanas apstākļi, bet vienlaikus gan jāatzīmē, ka pieteicējs nebija minējis
konkrētu diagnozi un paskaidrojis, ka nepieciešamība saistās tieši ar tualetes apmeklēšanu.
Arī 2023. gada 9. oktobrī, tātad tieši pirms pārvešanas no /Ieslodzījuma vieta B/, pārvaldē tika saņemts
pieteicēja iesniegums ar aicinājumu nodrošināt pieteicējam konvojēšanas laikā speciālo medicīnisko
transportlīdzekli, kurā tiktu nodrošinātas no veselības stāvokļa un invaliditātes izrietošās specifiskās vajadzības, kā
arī tiesības uz privātumu tualetes apmeklējuma laikā (lietas 3. sējuma 38. lapa). Pārvalde iesniegumu pieņēma
zināšanai, vienlaikus 2023. gada 20. oktobrī informējot pieteicēju, ka speciālais transportlīdzeklis ir izmantojams
tikai gadījumos, kad ārstniecības persona noteiktā kārtībā šādu nepieciešamību ir noteikusi un saskaņojusi ar
cietumu slimnīcas administrāciju. Speciālais medicīniskais transports tiek nodrošināts ieslodzītajiem, kas
pārvietojas ratiņkrēslā vai veselības stāvokļa dēļ ir jāpārvieto guļus stāvoklī. Attiecībā uz pieteicēju nav
konstatējami priekšnosacījumi speciālā medicīniskā transportlīdzekļa organizācijai (lietas 1. sējuma 92. lapa).
Minētais apliecina tikai to, ka pieteicējs iepriekš bija pārvaldi informējis, ka viņa ieskatā viņam ir
nepieciešami īpaši konvojēšanas apstākļi, bet pārvalde uzskatīja, ka pieteicēja veselības stāvoklis to neprasa, par ko
pieteicēju arī informēja. Tiesa neuzskata, ka pārvaldei pēc minētās informācijas saņemšanas bija jādod kādi
norādījumi /Ieslodzījuma vieta B/ administrācijai saistībā ar plānoto pieteicēja konvojēšanu.
Savukārt /Ieslodzījuma vieta B/ Medicīnas daļas vadītājam 2023. gada 9. oktobrī adresētajā iesniegumā
pieteicējs tikai aicināja rūpīgi izvērtēt nepieciešamību nodrošināt pieteicēja konvojēšanai transportlīdzekli, ar kuru
iespējams konvojēt, nesagādājot pieteicējam ciešanas (lietas 3. sējuma 9. lapa); pieteicējs nav norādījis neko
saistībā ar savu veselības stāvokli.
Tādā gadījumā, ja pieteicējs patiešām uzskatīja, ka Valsts policija ir informējama par pieteicēja veselības
traucējumiem, pieteicējam šāds lūgums savlaicīgi pirms konvojēšanas bija jāizsaka /Ieslodzījuma vieta B/
administrācijai, to pienācīgi pamatojot; tikai tādā gadījumā /Ieslodzījuma vieta B/ administrācija attiecīgi varētu
vērtēt un nepieciešamības gadījumā dot norādījumus Valsts policijas konvoja darbiniekiem. Lai gan tas neizriet no
Konvojēšanas noteikumiem, Valsts policija jau minētajā 2023. gada 8. novembra atbildē pieteicējam sniegusi
viedokli, ka, lai savlaicīgi plānotu konvoja maršrutu un tajā iekļautu apstāšanās punktu tualetes apmeklējumam,
pieteikumā jānorāda konvojējamās personas speciālās vajadzības, kas izriet no veselības stāvokļa izvērtējuma
(lietas 2. sējuma 200. lapa). Tomēr šāds viedoklis nemaina iepriekš norādīto, ka primāri ar mutisku lūgumu
apmeklēt tualeti konvojējamajai personai brauciena laikā ir jāvēršas pie konvojēšanas maršruta priekšnieka.
[8.5] Tiesa arī nepiekrīt pieteicēja viedoklim (lietas 1. sējuma 83.-87. lapa), ka Eiropas Padomes Ministru
komitejas Ieteikumu Rec(2006)2 dalībvalstīm par Eiropas cietumu noteikumiem (turpmāk – Eiropas cietumu
noteikumi) 19.3. un 32.2. apakšpunktā būtu ielasāms ieteikums arī konvojēšanas laikā nodrošināt, lai ieslodzītajam
patstāvīgi būtu pieejamas labierīcības un tādējādi ieslodzītie būtu jāpārvieto tikai ar tādu transportu, kas aprīkots ar
tualeti.
Eiropas cietumu noteikumu 19.3. apakšpunkts paredz, ka ieslodzītajiem patstāvīgi ir pieejamas sanitārās
labierīcības, kurās ievērotas higiēnas prasības un ieslodzīto tiesības uz privātumu, savukārt 32.2. apakšpunkts
noteic, ka ieslodzītos aizliegts pārvietot tādos transportlīdzekļos, kuros trūkst ventilācijas vai gaismas vai kuros
ieslodzītajiem jebkādā veidā tiktu radītas nevajadzīgas fiziskas ciešanas vai aizskarta to cieņa.
Neapšaubot to, ka minētie ieteikumi ir vispārīgi ievērojami, lai nodrošinātu, ka ieslodzīto tiesības tiek
ievērotas, soda izciešanas laikā neradot būtisku cilvēktiesību aizskārumu, tiesa neuzskata, ka šo normu izstrādātāju
mērķis bija ieteikt ieslodzītos pārvietot tikai ar tādu transportu, kas aprīkots ar tualeti. 19.3. apakšpunkts
attiecināms uz labierīcību pieejamību ieslodzījuma vietā, savukārt 32.2. apakšpunkts nav lasāms tik plaši, kā to
vēlas pieteicējs; tajā īpaši uzsvērts aizliegums pārvadāt ieslodzītos tādos transportlīdzekļos, kuros trūkst ventilācijas
vai gaismas, kas liecina par to, ka ieteikuma mērķis ir nodrošināt cilvēktiesībām atbilstošus vispārīgos apstākļus
konvojēšanas laikā.
Tiesa uzsver, ka Konvojēšanas noteikumi ir ārējais normatīvais akts, kas neparedz pienākumu ieslodzītos
pārvietot ar tādu transportu, kas aprīkots ar tualeti, līdz ar to prettiesiska rīcība nav konstatējama.
[8.6] Papildus tiesa kā nepamatotus noraida arī pieteicēja iebildumus (lietas 4. sējuma 53.-56. lapa) par to,
ka pārvalde iesniegusi tiesai pieteicēja /Ieslodzījuma vieta C/ esošo Ambulatorā pacienta medicīnisko karti (lietas
3. sējuma 15.-30. lapa), pārkāpjot Pacientu tiesību likuma 10. panta piekto daļu, kas noteic, ka pēc rakstveida
pieprasījuma un ārstniecības iestādes vadītāja rakstveida atļaujas saņemšanas informāciju par pacientu ne vēlāk kā
piecu darbdienu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas sniedz normā norādītajām personām un institūcijām, tostarp arī
tiesai likumā noteikto funkciju veikšanai (6. punkts).
Jāņem vērā, ka pārvalde ir rīkojusies, izpildot tiesas uzlikto pienākumu sniegt informāciju (lietas 2. sējuma
198. lapa), kas tiesai nepieciešama lietas izskatīšanai. Nav strīda par to, ka informācija tiesai ir sniedzama, savukārt
tam, vai tiesai informāciju sniedz pārvalde vai ārstniecības iestāde, nav būtiskas nozīmes. Pieteicējs nav pamatojis,
kādā veidā pieteicēju aizskartu tas, ka ārstniecības iestādes vadītājs, iespējams, nav rakstveidā atļāvis medicīniskās
kartes kopiju nosūtīt tiesai. Tiesa neuzskata par nepieciešamu šajā lietā detalizētāk vērtēt pieteicēja formālos
iebildumus.
[9] Par iepirkšanos veikalā
Pieteicējs uzskata, ka /Ieslodzījuma vieta B/ administrācija, /Ieslodzījuma vieta C/ administrācija un
/Ieslodzījuma vieta D/ administrācija rīkojusies prettiesiski, laika periodā no 2023. gada 9. oktobra līdz 2023. gada
18. oktobrim nenodrošinot iespēju pieteicējam reizi nedēļā iepirkties veikalā. Atbilstoši apstrīdēšanas iesniegumā
(lietas 1. sējuma 34.-36. lapa) un papildus tiesai (lietas 1. sējuma 83.-87., 102. lapa) norādītajam pārvaldei
jāuzņemas atbildība par to, ka pieteicējam ilgāk kā nedēļu nebija iespējas iepirkties veikalā. Konvojējot ieslodzīto
no cietuma uz cietumu, tiesības iepirkties netiek nodrošinātas. Turklāt pēc aizturēšanas pieteicējam bija jāatrodas
daļēji slēgtā cietumā, tomēr pieteicējam /Ieslodzījuma vieta B/ un /Ieslodzījuma vieta C/ attiecīgās tiesības netika
nodrošinātas. Pēc ierašanās /Ieslodzījuma vieta D/ pieteicējs lūdza iespēju iepirkties, vēršoties gan pie cietuma
administrācijas rakstiski un mutvārdos, gan pie pārvaldes, bet lūgumi tika ignorēti. Turklāt pieteicējs ilgstoši netika
iepazīstināts ar /Ieslodzījuma vieta D/ iekšējās kārtības noteikumiem. Pieteicējs darīja visu, kas no viņa sagaidāms,
rakstot iesniegumus gan pārvaldei, gan /Ieslodzījuma vieta D/ priekšniekam, tomēr pieteicēja tiesības, izvēršot pret
pieteicēju emocionālu vardarbību, tika ignorētas.
Ierosinot lietu šajā daļā, tika norādīts, ka vērtējamais periods tiks precizēts. Tiesa ir konstatējusi, ka
apstrīdēšanas iesniegumā pieteicējs par šo rīcību sūdzējās, sākot no 2023. gada 9. oktobra. Kā redzams no lietā
esošās informācijas, pieteicējs pēc ierašanās /Ieslodzījuma vieta D/ iepirkās 2023. gada 19. oktobrī(lietas 2. sējuma
9. lapa); iepirkšanās nodrošināta arī pēc tam, līdz ar to rīcība vērtējama laika periodā no 2023. gada 9. oktobra līdz
2023. gada 18. oktobrim.
Vērtējot, vai ir konstatējama /Ieslodzījuma vieta B/ administrācijas, /Ieslodzījuma vieta C/ administrācijas
un /Ieslodzījuma vieta D/ administrācijas prettiesiska rīcība, tiesa konstatē un secina turpmāk norādīto.
[9.1] Vispirms tiesa uzskata par nepieciešamu norādīt, ka atbilstoši Latvijas Sodu izpildes kodeksa (turpmāk
– Kodekss) 50.5 panta pirmās daļas 7.1 punktā (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2024. gada 31. augustam)
noteiktajam personas, kurām probācijas uzraudzība aizstāta ar brīvības atņemšanu, sodu izcieš daļēji slēgtajā
cietumā. Līdz ar to arī pieteicējs pēc nogādāšanas /Ieslodzījuma vieta B/ soda izciešanu uzsāka daļēji slēgtā
cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē; slēgtā cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē
pieteicējs sodu izcieta tikai no 2023. gada 31. oktobra, kad pieteicējam noteiktais soda izciešanas režīms tika
pastiprināts.
Tā kā attiecīgā rīcība vērtējama laikā no 2023. gada 9. oktobra līdz 2023. gada 18. oktobrim, kad pieteicējs
sodu izcieta daļēji slēgtā cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē, piemērojamas tās tiesību normas, kas
noteica tiesības iepirkties ieslodzītajiem tieši šajā soda izciešanas režīma pakāpē.
Tiesa konstatē, ka pārvalde lietā kļūdaini norādījusi, ka pieteicējs atradās slēgtā cietuma soda izciešanas
režīma zemākajā pakāpē, līdz ar to pārvalde Lēmumā citējusi arī nepareizas tiesību normas, kas attiecas uz
pieteicēja tiesībām iepirkties, tomēr tas šajā daļā nav novedis pie kļūdaina Lēmuma pēc būtības, jo kārtība, kādā
pieteicējs praktiski varēja īstenot tiesības iepirkties, neatšķīrās.
[9.2] Kodeksa 43. panta pirmā daļa noteic, ka notiesātajiem atļauts iegādāties pārtikas produktus un pirmās
nepieciešamības priekšmetus. Atbilstoši Kodeksa 50.5 panta astotās daļas 2. punktā noteiktajam notiesātajiem, kuri
sodu izcieš daļēji slēgtā cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē, ir tiesības dienas kārtībā paredzētajā
laikā iepirkties komersanta izveidotajā pastāvīgajā tirdzniecības vietā brīvības atņemšanas iestādes teritorijā.
Saskaņā ar Kārtības noteikumu 15. punktu notiesātais, kurš sodu izcieš slēgtā cietuma vai daļēji slēgtā cietuma
soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē, preces var iegādāties ar brīvības atņemšanas iestādes darbinieku
starpniecību saskaņā ar notiesātā iesniegumu (9. pielikums).
Tādējādi, lai izmantotu tiesības dienas kārtībā paredzētajā laikā iepirkties, ieslodzītajam ir nepieciešams
iesniegt iesniegumu, tādējādi paužot vēlmi iepirkties.
Tiesa konstatē, ka /Ieslodzījuma vieta B/ pieteicējs atradās no 2023. gada 2. oktobra līdz 2023. gada 10.
oktobrim. Saskaņā ar /Ieslodzījuma vieta B/ priekšnieka 2023. gada 25. augusta rīkojuma Nr. N-11-2023-02411
„Par ieslodzīto dienas kārtību Ieslodzījuma vietu pārvaldes /Ieslodzījuma vieta B/” (lietas 2. sējuma 51.-57. lapa) 2.
pielikumu izmeklēšanas korpusā izvietotajiem ieslodzītajiem veikala apmeklējums bija paredzēts katru piektdienu.
Atrodoties /Ieslodzījuma vieta B/, pieteicējs iepirkās 2023. gada 6. oktobrī(lietas 2. sējuma 9. lapa), kas bija
piektdiena, līdz ar to /Ieslodzījuma vieta B/ administrācijas prettiesiska rīcība nav konstatējama. Pieteicējs nav
norādījis, ka 2023. gada 9. vai 10. oktobrī būtu lūdzis iespēju iepirkties vēlreiz un lūgums būtu ignorēts.
Savukārt 2023. gada 10. oktobrī pieteicējs tika konvojēts uz /Ieslodzījuma vieta C/, kur atradās līdz 2023.
gada 11. oktobrim, tātad nepilnas divas dienas. Atbilstoši /Ieslodzījuma vieta C/ sniegtajai informācijai šajā laikā
pieteicēja iesniegums ar lūgumu iepirkties netika saņemts (lietas 3. sējuma 45. lapa). Tiesa neuzskata, ka
/Ieslodzījuma vieta C/ administrācijai pēc savas iniciatīvas būtu jāpiedāvā ieslodzītajam iespēja iepirkties, ja viņš
pats to nelūdz. Tādējādi arī /Ieslodzījuma vieta C/ administrācijas prettiesiska rīcība nav konstatējama.
2023. gada 11. oktobrī, kas bija trešdiena, pieteicējs tika konvojēts uz /Ieslodzījuma vieta D/. Saskaņā ar
/Ieslodzījuma vieta D/ priekšnieka dežurējošā palīga /Persona J/ norādīto pieteicējs /Ieslodzījuma vieta D/ ieradās
aptuveni pulksten 22.40 (lietas 1. sējuma 204. lapa). Saskaņā ar /Ieslodzījuma vieta D/ priekšnieka 2023. gada 27.
februāra rīkojuma Nr. N-9-2023-01643 „Par notiesāto dienas kārtību” (turpmāk – /Ieslodzījuma vieta D/ dienas
kārtība) 18. pielikumā „Veikala apmeklēšanas grafiks” noteikto /Ieslodzījuma vieta D/ 3. vienībā izvietotajiem
ieslodzītajiem tiesības iepirkties tiek nodrošinātas piektdienās laikā no pulksten 9.30 līdz 12.00 (lietas 1. sējuma
177.-187. lapa), līdz ar to pieteicējs tiesības iepirkties varēja realizēt 2023. gada 13. oktobrī, kas bija piektdiena,
tomēr pieteicējs iesniegumu /Ieslodzījuma vieta D/ priekšniekam neiesniedza.
Tiesa nerod saprātīgu pamatu apšaubīt /Ieslodzījuma vieta D/ administrācijas jau 2023. gada 7. novembrī
pārvaldei sniegto informāciju(lietas 1. sējuma 174.-175. lapa), ka pieteicējam, tāpat kā pārējiem notiesātajiem
/Ieslodzījuma vieta D/ 3. vienībā, tika nodrošināta iespēja iepirkties veikalā vienu reizi nedēļā – katru piektdienu –,
bet 2023. gada 12. un 13. oktobrī pieteicējs ar attiecīgu iesniegumu pie /Ieslodzījuma vieta D/ priekšnieka nebija
vērsies.
Tiesa uzskata, ka pieteicējam, kurš ilgstoši ir atradies dažādās ieslodzījuma vietās, ir jābūt zināmam, ka
tiesības iepirkties var tikt realizētas, iesniedzot attiecīgu iesniegumu, kā to paredz arī iepriekš minētie Kārtības
noteikumi, kas ir ārējais normatīvais akts. Līdz ar to nav būtiskas nozīmes, kad pieteicējs ar attiecīgo kārtību tika
iepazīstināts tieši /Ieslodzījuma vieta D/. Vienlaikus gan kritiski vērtējams pieteicēja norādītais, ka pieteicējs
ilgstoši netika iepazīstināts ar /Ieslodzījuma vieta D/ iekšējās kārtības noteikumiem. Tiesa konstatē, ka pēc
ierašanās /Ieslodzījuma vieta D/ pieteicējs ir iepazīstināts tai skaitā ar /Ieslodzījuma vieta D/ dienas kārtību, ko
pieteicējs apliecinājis ar savu parakstu (lietas 1. sējuma 189.-199. lapa). Papildus tam arī /Ieslodzījuma vieta D/
administrācija informējusi, ka pieteicējam pēc ierašanās cietumā bija izskaidrota kārtība, kādā īstenojamas tiesības
iepirkties veikalā (lietas 3. sējuma 51. lapa). Tomēr, kā jau tiesa norādīja, nav šaubu par to, ka pieteicējam kārtība
jau bija zināma. Un pat tādā gadījumā, ja pieteicējam kādu apstākļu dēļ kaut kas nebūtu izskaidrots, pieteicējam, ja
tas vēlas kādas tiesības realizēt, arī pašam ir jābūt proaktīvam un jācenšas nepieciešamo noskaidrot.
Šādos apstākļos tiesa nekonstatē arī /Ieslodzījuma vieta D/ administrācijas prettiesisku rīcību.
Tāpat būtisks pārkāpums nevarētu tikt konstatēts arī tādā gadījumā, ja ieslodzītajam kādu laiku objektīvu
apstākļu dēļ iepirkšanās nevarētu tikt nodrošināta, ja vien ieslodzītais nepierādītu, ka viņam tas radījis būtisku
kaitējumu. Tiesa ņem vērā, ka ieslodzītais no valsts puses tiek nodrošināts ar uzturu un citām būtiski
nepieciešamajām lietām, savukārt iepirkšanās drīzāk vērtējama kā papildu iespēja uzlabot savus sadzīves apstākļus
ieslodzījuma vietā.
[9.3] Papildus tiesa norāda, ka pieteicēja rīcība, vēršoties pārvaldē ar lūgumu nodrošināt tiesības
/Ieslodzījuma vieta D/ iepirkties, nav loģiski saprotama.
Kā redzams no lietā esošajiem dokumentiem, pieteicējs, tā vietā, lai vērstos pie /Ieslodzījuma vieta D/
administrācijas ar iesniegumu saistībā ar iepirkšanos, vērsās pārvaldē. Proti, pārvaldē 2023. gada 18. oktobrī
saņemts pieteicēja 2023. gada 12. oktobra iesniegums (lietas 3. sējuma 58. lapa), kurā izteikts aicinājums
nekavējoties nodrošināt /Ieslodzījuma vieta D/ 3. vienībā ieslodzītajām personām pieeju veikalam vienlīdzīgi
/Ieslodzījuma vieta A/ esošajai kārtībai. Tāpat izteikts aicinājums mainīt pārvaldes un /Ieslodzījuma vieta D/
administrācijas nodomu attiecībā uz pastāvošo kārtību.
Tiesa atkāroti uzsver, ka iepirkšanās kārtību ieslodzījuma vietā vispirms noteic Kārtības noteikumi, kas ir
ārējais normatīvais akts. Detalizētāk, paredzot iepirkšanās dienu un laiku, šo kārtību var precizēt katras
ieslodzījuma vietas dienas kārtībā, ko noteic attiecīgās ieslodzījuma vietas priekšnieks, līdz ar to pieteicējam nav
tiesiska pamata pieprasīt sev vēlamu iepirkšanās kārtību. Tiesai nav šaubu par to, ka /Ieslodzījuma vieta D/
ieslodzītajiem, arī pieteicējam, tiek nodrošināta iespēja iepirkties. Savukārt tas, vai pieteicējs šo nodrošināto iespēju
izvēlas izmantot, ir paša pieteicēja ziņā. Šādā kontekstā nav nozīmes, kādā veidā pieteicējs iepirkās, kad atradās
/Ieslodzījuma vieta A/.
Pārvalde pieteicēja iesniegumu pamatoti 2023. gada 20. oktobrī pārsūtīja /Ieslodzījuma vieta D/
administrācijai (lietas 1. sējuma 95. lapa); /Ieslodzījuma vieta D/ priekšnieks 2023. gada 6. novembrī pieteicējam
sniedza atbildi, izskaidrojot, ka pieteicējam, lai iepirktos, jāiesniedz iesniegums /Ieslodzījuma vieta D/
priekšniekam (lietas 3. sējuma 62. lapa).
[10] Par pavēli publiski nosaukt personas datus
Pieteicējs uzskata, ka /Ieslodzījuma vieta D/ administrācija rīkojusies prettiesiski, 2023. gada 11. un 12.
oktobrī pavēlot pieteicējam publiski nosaukt personas datus. Atbilstoši apstrīdēšanas iesniegumā (lietas 1. sējuma
34.-36., 39. lapa) un papildus tiesai (lietas 3. sējuma 235.-236. lapa) norādītajam 2023. gada 11. oktobrī, ierodoties
/Ieslodzījuma vieta D/, visiem atbraukušajiem ieslodzītajiem tika pavēlēts nostāties starp pirmajiem un otrajiem
vārtiem un amatpersona, demonstrējot stāvēšanu pāri likumam, pavēlēja ieslodzītajiem nosaukt savu vārdu,
uzvārdu un personas kodu. Ieslodzītie, būdami pakļauti sodam par pavēles nepildīšanu, bija spiesti citu personu
klātbūtnē izpaust savus personas datus. Savukārt 2023. gada 12. oktobrī amatpersona koridorā pieteicējam pavēlēja
nosaukt vārdu, uzvārdu, personas datus, kā arī nofotografēja pieteicēju, tādējādi izdarot pieteicēja biometrisko datu
apstrādi. Tāpat uzraugs pavēlēja pieteicējam izpaust datus pārtikas dalītāja klātbūtnē. Arī vakara skaitliskās
pārbaudes laikā pieteicējam atkārtoti tika pavēlēts publiski izpaust savus datus. /Ieslodzījuma vieta D/ 3. vienības
kamerās ir ļoti labi dzirdams viss, kas notiek koridorā. Saskaņā ar iekšējās kārtībās noteikumiem pie katras durvju
atvēršanas dežurantam jāziņo par kameras dežuranta datiem (vārdu, uzvārdu) un notiesāto skaitu kamerā, kā
rezultātā dati nonāk visu personu, kas blakus kamerās klausās, rīcībā. /Ieslodzījuma vieta D/ ir trīs skaitliskās
pārbaudes dienā. Kārtība nav vienlīdzīga /Ieslodzījuma vieta A/, /Ieslodzījuma vieta B/ un /Ieslodzījuma vieta C/
esošajai. Šādu kārtību izstrādājis bijušais /Ieslodzījuma vieta D/ priekšnieks. Iekšējais normatīvais akts un pavēle
īpaši pakļautai personai bez likuma atrunas un objektīvas nepieciešamības neatbilst tiesību normām.
Tātad secināms, ka kopumā šajā aspektā pieteicējs sūdzējies par vairākām epizodēm, proti, pirmkārt, 2023.
gada 11. oktobrī ierodoties /Ieslodzījuma vieta D/, pieteicējam pavēlēts citu ieslodzīto klātbūtnē publiski nosaukt
vārdu, uzvārdu un personas kodu, kā arī liekot katrā kameras durvju atvēršanas reizē, citiem dzirdot, ziņot par
kameras dežuranta datiem, nosaucot vārdu un uzvārdu, tai skaitā pārtikas dalītāja klātbūtnē, otrkārt 2023. gada 12.
oktobrī nofotografējot pieteicēju gaitenī.
Vērtējot, vai ir konstatējama /Ieslodzījuma vieta D/ administrācijas prettiesiska rīcība, tiesa konstatē un
secina turpmāk norādīto.
[10.1] Kārtības noteikumu 2. un 3. punkts noteic, ka personu, kurai ir piespriests sods – brīvības atņemšana,
brīvības atņemšanas iestādē pieņem priekšnieka dežurējošais palīgs. Notiesāto brīvības atņemšanas iestādē reģistrē,
norādot viņa vārdu un uzvārdu, personas kodu, kā arī soda izciešanas sākumu un beigas.
Pārvaldes 2022. gada 31. janvāra iekšējo noteikumu „Ieslodzīto uzraudzības kārtība” (turpmāk –
Uzraudzības kārtība) 72. punkts precizē minēto, nosakot, ka ieslodzītā pieņemšanu ieslodzījuma vietā nodrošina
dežurējošais palīgs, kurš identificē ieslodzīto, pārbauda ieslodzītā ieslodzījuma vietā ievietošanas tiesisko pamatu
un reģistrē ieslodzītā datus.
Kā 2023. gada 31. oktobra ziņojumā norādījis /Ieslodzījuma vieta D/ priekšnieka dežurējošais palīgs
/Persona J/, 2023. gada 11. oktobrī aptuveni pulksten 22.40 uz /Ieslodzījuma vieta D/ ar etapu atveda notiesātos,
kuru vidū bija arī pieteicējs. Pagāja aptuveni 15 minūtes, kamēr visus notiesātos no transportlīdzekļiem ieveda
apsardzes 3. postenī, kur tika pārbaudītas virsdrēbes. Pēc tam /Persona J/ pārbaudīja notiesātos pēc personu lietām,
salīdzinot fotogrāfijas un jautājot dzimšanas datus. Tad notiesātie tika aizvesti uz citu telpu, kur tika veikta personas
un personīgo mantu pārmeklēšana. Notiesātie pa vienam tika saukti pie galda, lai parakstītu aktus par mantām.
2023. gada 12. oktobrī ap pulksten 00.12 pieteicējs tika ievietots uzņemšanas nodaļas kamerā Nr. /kameras numurs
A/ (lietas 1. sējuma 204. lapa).
Ņemot vērā norādīto, tiesa pieteicēja apstākļu izklāstu vērtē kritiski. Tiesa piešķir ticamību tam, ka
ieslodzītie pēc ierašanās /Ieslodzījuma vieta D/ teritorijā tika ievesti telpā, kur tika uzsākta to identificēšana. Kā
secināms no iepriekš norādītajām normām, /Ieslodzījuma vieta D/ priekšnieka dežurējošajam palīgam bija
pienākums identificēt ieslodzītos un salīdzināt datus ar personu lietās esošajiem. Pieteicējs apstrīd /Ieslodzījuma
vieta D/ priekšnieka dežurējošā palīga /Persona J/ ziņoto, norādot, ka pieteicējs /Persona J/ pazīstot un varot
apgalvot, ka viņš nebija tas, kurš pieņēma pieteicēju /Ieslodzījuma vieta D/ (lietas 3. sējuma 199. lapa). Tiesas
ieskatā nav būtiski, vai pieteicējam datus jautāja tieši /Persona J/, jo vērtējama ir pati rīcība. Tā kā /Ieslodzījuma
vieta D/ 2023. gada 11. oktobrī ieradās vairāki ieslodzītie, ir saprotams, ka /Ieslodzījuma vieta D/ priekšnieka
dežurējošais palīgs viens pats neveica visas procesuālās darbības, kas saistītas ar ieslodzīto uzņemšanu
/Ieslodzījuma vieta D/.
Tiesa arī nesaskata pārkāpumu apstāklī, ka pieteicējam dažādās situācijās, iespējams, bija skaļi un citu
personu klātbūtnē jānosauc personas dati. Tiesa ņem vērā, ka ieslodzījuma vietā šāda informācija var tikt likumīgi
izpausta. Kārtības noteikumu 14. punkts noteic, ka notiesātie valkā sezonai atbilstošu personisko apģērbu vai
noteikta parauga apģērbu ar piestiprinātu vizītkarti, kurā norāda notiesātā vārdu, uzvārdu, dzimšanas gadu, kā arī
vienības numuru. Tātad Ministru kabinets, pieņemot šo normu, jau ir izvērtējis personas iespējamo tiesību
aizskārumu, to nav konstatējis un ir atzinis, ka informācija par ieslodzītā vārdu, uzvārdu un dzimšanas gadu nav
slēpjama no citiem ieslodzījuma vietā esošajiem ieslodzītajiem. Atrodoties telpās kopā ar citiem ieslodzītajiem,
vizītkartēs esošā informācija tiktu neizbēgami izpausta.
Atbilstoši Kodeksa 9. pantā noteiktajam personām, kuras izcieš sodu, ir likumos noteiktie pienākumi un
tiesības ar ierobežojumiem, ko likumi paredz notiesātajiem. Līdz ar to pieteicējam, esot ieslodzījuma vietā, ir
jārēķinās ar likumiskiem ierobežojumiem, tai skaitā attiecībā uz personas datu aizsardzību.
Tādējādi prasība dažādās epizodēs, gan ierodoties /Ieslodzījuma vieta D/, gan arī pēc tam, esot kamerā,
nosaukt personas datus nav prettiesiska un pieteicēja cilvēktiesības būtiski neaizskar. Pieteicējs arī pats nemaz nav
pamatojis, kādā veidā attiecīgās informācijas izpaušana, tai skaitā vārda un uzvārda izpaušana pārtikas dalītājam,
viņam kaitētu. Turklāt tiesa apšauba, ka citās kamerās esošie ieslodzītie cenšas saklausīt pieteicēja teikto un to
iegaumēt. Pieteicēja paša ziņā ir tas, cik skaļi pieteicējs komunicē ar /Ieslodzījuma vieta D/ darbiniekiem.
Pieteicējam nav arī tiesību iebilst pret to, cik skaitliskās pārbaudes dienā tiek veiktas, jo tas ir jautājums, kas
izriet no /Ieslodzījuma vieta D/ noteiktās iekšējās kārtības un ikdienas organizācijas. Šāda kārtība ir spēkā attiecībā
pret visiem ieslodzītajiem, līdz ar to tiesa nekonstatē, ka pret pieteicēju būtu vērsta atšķirīga un tieši pieteicēju
ietekmējoša rīcība. Tiesa neuzskata, ka prasība skaitliskās pārbaudes laikā nosaukt vārdu, uzvārdu un ieslodzīto
skaitu kamerā būtu nesamērīga un būtiski aizskartu pieteicēja cilvēktiesības.
[10.2] Tiesa nesaskata pārkāpumu arī rīcībā, fotografējot pieteicēju /Ieslodzījuma vieta D/ gaitenī.
Vispirms tiesa uzsver, ka ieslodzītā fotografēšanu ieslodzījuma vietā paredz normatīvie akti. Kodeksa 15.
panta sestā daļa noteic, ka katram ar brīvības atņemšanu notiesātajam sagatavo personas un tās sevišķo pazīmju
fotoattēlus, kā arī personas kriminālistisko raksturojumu, savukārt 15.3 panta pirmā daļa un otrās daļas 5. punkts
noteic, ka katram ar brīvības atņemšanu notiesātajam iekārto personas lietu; personas lietā obligāti iekļauj notiesātā
un tā sevišķo pazīmju fotoattēlu. Arī Uzraudzības kārtības 74. punktā noteikts, ka daļas priekšnieka noteiktā
atbildīgā amatpersona aizpilda veidlapu „Ieslodzītā kartīte”, kurā atbilstoši Uzraudzības kārtības 75. punktā
noteiktajam ievieto ieslodzītā fotogrāfiju. Tiesa arī uzskata, ka personas lietā un kartītē ir nepieciešama aktuāla
personas fotogrāfija, līdz ar to fotografēšana var tikt veikta katrā ieslodzījuma vietā.
Tāpat nav prettiesiska rīcība, fotografējot pieteicēju tieši cietuma gaitenī. Pieteicējs gan šādai rīcībai
iebildis, papildus tiesai norādot, ka, piemēram, /Ieslodzījuma vieta B/ ieslodzītā fotografēšana un īpašo pazīmju
fiksēšana nenotiekot gaitenī, kur atrodas kameras. Savukārt /Ieslodzījuma vieta C/ biometrisko datu fiksēšana
notiek atsevišķā telpā, kurā atrodas tikai amatpersona un ieslodzītais. Arī /Ieslodzījuma vieta D/ to pašu mērķi var
sasniegt ar alternatīviem līdzekļiem (lietas 2. sējuma 149.-151. lapa).
Tiesa ir iepazinusies ar videoierakstu (CD lietas 2. sējuma 135. lapā), kurā redzams, kā tiek veikta
pieteicēja fotografēšana, un nekonstatē, ka pieteicēja tiesības jebkādā veidā varētu būt aizskartas. Arī no pieteicēja
norādītā nav konstatējams, kādā veidā pieteicēja fotografēšana gaitenī aizskar viņa tiesības. Tas, ka citās
ieslodzījuma vietās kartība ir atšķirīga, nav pamats, lai pieteicējs sūdzētos par konkrēto rīcību /Ieslodzījuma vieta
D/.
Videoierakstā ir redzams, kā pieteicējs nostājas darbinieka norādītajā vietā un dažu sekunžu laikā darbinieks
pieteicēju ir nofotografējis. Gaitenī nebija neviena cita ieslodzītā. Tiesa arī nekonstatēja iespējamību, ka gaitenī
notiekošo būtu varējis redzēt kāds cits ieslodzītais no citas kameras, jo kameru durvis ir slēgtas, pa tām nav
iespējams novērot, kas notiek gaitenī. Un tiesa arī neuzskata, ka šāda darbība vispār būtu slēpjama citu acīm.
[11] Par konfidencialitāti, parakstoties dežurantu žurnālā
Pieteicējs uzskata, ka /Ieslodzījuma vieta D/ administrācija rīkojusies prettiesiski, laika periodā no 2023.
gada 11. oktobra līdz 2023. gada 9. novembrim nenodrošinot konfidencialitāti, parakstoties dežurantu žurnālā.
Atbilstoši apstrīdēšanas iesniegumā (lietas 1. sējuma 49.-50., 58. lapa) norādītajam pieteicējam, atrodoties
/Ieslodzījuma vieta D/ 3. vienības kamerā Nr. /kameras numurs A/, gandrīz katru dienu parakstīšanai tika pasniegts
žurnāls, kurā atspoguļoti citās kamerās esošo ieslodzīto – kameras dežurantu – vārdi, uzvārdi, atteikumi no
konkrētiem līdzekļiem un informācija par dežuranta pienākumu izpildi. Tādējādi tiek izpausti ieslodzīto dati un
starp 3. vienībā esošajiem ieslodzītajiem tiek izplatīta informācija par to, kurā kamerā ieslodzītie izcieš sodu.
Pieteicējs kā dežurants, parakstoties žurnālā, ir redzējis atsevišķu notiesāto vārdu, uzvārdu, proti, /Persona V/ vai
/Persona S/, kamera Nr. /kameras numurs B/, /Persona U/, /Persona R/ un /Persona T/.
Ierosinot lietu šajā daļā, tika norādīts, ka vērtējamais periods tiks precizēts. Tā kā prasība parakstīties
dežurantu žurnālā bija spēkā visu laika periodu, kurā pieteicējs atradās /Ieslodzījuma vieta D/, vērtējamā rīcība
uzskatāma par turpinātu, līdz ar to ir pieļaujams vērtēt visu laika periodu no 2023. gada 11. oktobra līdz dienai, kad
pieteicējs atradās /Ieslodzījuma vieta D/, proti, līdz 2023. gada 9. novembrim.
Vērtējot, vai ir konstatējama /Ieslodzījuma vieta D/ administrācijas prettiesiska rīcība, tiesa konstatē un
secina turpmāk norādīto.
[11.1] Lai pieteicēja norādīto izvērtētu, tiesa lūdza pārvaldi skaidrot, kas noteic šāda žurnāla vešanas
nepieciešamību un fiksējamās informācijas apjomu (lietas 2. sējuma 203. lapa). Secīgi pārvalde, atsaucoties arī uz
/Ieslodzījuma vieta D/ administrācijas sniegto informāciju, informēja tiesu, ka Ieslodzīto darbā iesaistīšana (bez
atlīdzības) uzskaites žurnāla (turpmāk – dežurantu žurnāls) vešanas nepieciešamību un kārtību noteic /Ieslodzījuma
vieta D/ priekšnieka 2020. gada 17. februāra rīkojums Nr. 22 „Par notiesāto nodarbināšanu bez atlīdzības” (lietas 3.
sējuma 68.-69. lapa) un 2023. gada 10. marta rīkojums Nr. N-1-2024-17568 „Par grozījuma izdarīšanu
Ieslodzījuma vietu pārvaldes /Ieslodzījuma vieta D/ priekšnieka 2020. gada 17. februāra rīkojumā Nr. 22 „Par
notiesāto nodarbināšanu bez atlīdzības”” (lietas 3. sējuma 70. lapa). Dodot ieslodzītajam parakstīt dežurantu
žurnālu, citu ieslodzīto personas dati tiek aizklāti. Notiesātajiem ir pienākums uzturēt kārtībā savas dzīvojamās
telpas, koplietošanas telpas un darba vietas. Cietuma priekšnieka dežurējošo palīgu pienākumos ir organizēt un
nodrošināt darbus saskaņā ar dienas kārtību, kā arī izvērtēt telpu un teritorijas uzkopšanas nepieciešamību un
biežumu. Darbu uzskaite nodrošināma, aizpildot dežurantu žurnālu. Notiesātajiem telpu uzkopšanai tiek izsniegti
speciālie līdzekļi, kas ir materiālās vērtības, līdz ar to notiesātajiem ar parakstu jāapliecina, ka tie šīs materiālās
vērtības ir saņēmuši, kā arī paveikuši darbu, uzņemoties arī atbildību par darbu un tā kvalitatīvu izpildi (lietas 3.
sējuma 64.-65., 67. lapa).
Tiesa pārvaldes norādīto atzīst par pamatotu un neuzskata, ka dežurantu žurnāla vešana, tādējādi uzkrājot
noteiktu informācijas apjomu, būtu lieka.
[11.2] Iepazinusies ar tiesai iesniegto dežurantu žurnālu par vērtējamo laika periodu (lietas 3. sējuma
73.-91. lapa), tiesa konstatē, ka dežurantu žurnālā tiek norādīts datums, notiesātā vārds, uzvārds, dzimšanas
datums, veikto darbu apraksts, darba laiks, atzīme par individuālo aizsardzības līdzekļu saņemšanu, notiesātā
paraksts, neiesaistīšanas iemesls, kā arī amatpersona, kura īsteno notiesāto iesaistīšanu darbos bez atlīdzības.
Pieteicējs dežurantu žurnālā parakstījies 22 reizes, proti, 2023. gada 17., 18., 19., 20., 21., 22., 23., 24., 25., 26.,
27., 28., 29., 30., 31. oktobrī, 1., 2., 3., 4., 5., 6., 7. novembrī.
Pieteicējs norādījis, ka, parakstoties dežurantu žurnālā, redzējis ierakstus, kuros norādīts /Persona V/ vai
/Persona S/, kamera Nr. /kameras numurs B/, /Persona U/, /Persona R/ un /Persona T/.
Tiesa nekonstatē, ka līdzās pieteicēja vārdam būtu norādīti pieteicēja minēto ieslodzīto vārdi, turklāt
dežurantu žurnālā nav paredzēta aile kameras numura norādīšanai, līdz ar to tiesa nepiešķir ticamību, ka pieteicējs
tikai nejauši, parakstoties viņam paredzētajā vietā, varēja redzēt pieteicēja norādīto personu vārdus, uzvārdus.
Vieta, kur jāparakstās ieslodzītajam, atrodas vairākas ailes no tās ailes, kur norādīts ieslodzītā vārds un uzvārds, līdz
ar to, speciāli nepievēršoties vārda un uzvārda ailei, bet tikai parakstoties paredzētajā vietā, vārda iegaumēšana nav
pašsaprotama. Tāpat tiesa nekonstatēja, ka dežurantu žurnālā vispār būtu minētas tādas personas kā /Persona U/ un
/Persona T/, savukārt uzvārdi /Persona S/ un /Persona R/ dežurantu žurnālā ir atrodami vairākas ailes aiz pieteicēja
vārda. Divos datumos pie ieslodzīto dzimšanas gadiem, lai gan aile tam nav paredzēta, minēti arī kameru numuri,
tostarp kamera Nr. /kameras numurs B/, kas nav uzskatāmi par personas datiem.
Ņemot vērā norādīto, tiesa nevar izslēgt, ka pieteicējs, lai rastu iemeslu sūdzēties par datu izpaušanu,
parakstoties dežurantu žurnālā, ir speciāli meklējis un iegaumējis atsevišķu personu vārdus, uzvārdus.
Lai gan pieteicējs vārdus iegaumējis neprecīzi vai pat kļūdaini, šāds fakts liek apšaubīt pārvaldes un
/Ieslodzījuma vieta D/ administrācijas tiesai norādīto, ka, dodot parakstīt dežurantu žurnālu, tiek aizklāti citu
ieslodzīto personas dati. Arī pati /Ieslodzījuma vieta D/ administrācija 2023. gada 9. novembrī, sniedzot
informāciju pārvaldei pirms Lēmuma pieņemšanas, norādījusi, kapārējo notiesāto dati žurnālā parakstīšanas brīdī
netiek aizsegti, jo pašlaik spēkā esošie normatīvie akti nenosaka tādu nepieciešamību (lietas 1. sējuma 211. lapa).
Savukārt no lietā esošajiem videoierakstiem (lietas 2. sējuma 143. lapa) nav redzams, kā pieteicējs dežurantu
žurnālā parakstās; redzams tikai tas, kā darbinieks atver kameras durvis, pasniedz lapu, paņem to atpakaļ un durvis
aizver. Kamera gaitenī uzstādīta tādā leņķī, ka pieteicēja kameras durvis no priekšpuses nav redzamas.
Tomēr, neskatoties uz to, ka pārvalde un /Ieslodzījuma vieta D/ administrācija tiesai sniegusi nepatiesu
informāciju, prettiesiska rīcība nav konstatējama, jo dežurantu žurnālā netiek fiksēta tāda informācija, kura nebūtu
izpaužama un kuras izpaušana kādam varētu kaitēt. Pieteicējs uz šādu kaitējumu arī nav norādījis. Kā tiesa jau
iepriekš šajā spriedumā norādīja, vārda, uzvārda un dzimšanas gada izpaušana ieslodzījuma vietā neveido būtisku
cilvēktiesību pārkāpumu. Kārtības noteikumu 14. punkts noteic, ka notiesātie valkā sezonai atbilstošu personisko
apģērbu vai noteikta parauga apģērbu ar piestiprinātu vizītkarti, kurā norāda notiesātā vārdu, uzvārdu, dzimšanas
gadu, kā arī vienības numuru, tādējādi, atrodoties telpās kopā ar citām personām attiecīgie dati tiek neizbēgami
izpausti.
[12] Par telefonsarunām
Pieteicējs uzskata, ka /Ieslodzījuma vieta D/ administrācija rīkojusies prettiesiski, laika periodā no 2023.
gada 11. oktobra līdz 2023. gada 9. novembrim nenodrošinot iespēju izmantot telefona zvanus tāpat kā
/Ieslodzījuma vieta A/, kā arī pieprasot norādīt tās personas vārdu, uzvārdu un tālruņa numuru, kurai zvana.
Atbilstoši apstrīdēšanas iesniegumā (lietas 1. sējuma 43.-44. lapa) norādītajam pieteikumā telefonsarunai tiek
pieprasīts izpaust personas, kurai zvana, datus, proti, vārdu, uzvārdu un tālruņa numuru, savukārt /Ieslodzījuma
vieta A/ ieslodzītie telefonu saņem, pajautājot uzraugam. Pieteicējam nav saprotams, kādēļ jātērē iestādes resursi
pieteikumu telefonsarunai izstrādāšanai un apstrādei. Pieteicējs bija spiests veidlapas aizpildīt, tērējot par
personīgajiem līdzekļiem iegādāto pildspalvu. Šādā veidā /Ieslodzījuma vieta D/ administrācija ļaunprātīgi izmanto
varu, lai iegūtu notiesāto paziņu un tuvinieku datus.
Apstrīdēšanas iesniegumam pieteicējs pievienojis neaizpildītu iesnieguma veidlapu – pieteikums telefona
sarunai –, kas izmantojama, lai /Ieslodzījuma vieta D/ izmantotu tiesības zvanīt. Veidlapā norādāms ieslodzītā vārds
un uzvārds, kā arī tās personas, kurai plānots zvanīt, vārds, uzvārds un telefona numurs (lietas 1. sējuma 45. lapa).
Ierosinot lietu šajā daļā, tika norādīts, ka vērtējamais periods tiks precizēts. Tā kā kārtība, kādā
/Ieslodzījuma vieta D/ā tiek nodrošinātas telefonsarunas, bija spēkā visu laika periodu, kurā pieteicējs atradās
/Ieslodzījuma vieta D/, rīcība ir vērtējama laika periodā no 2023. gada 11. oktobra līdz 2023. gada 9. novembrim.
Papildus tiesa vērš pieteicēja uzmanību uz to, ka apstrīdēšanas iesniegumā pārvaldei pieteicējs nebija
sūdzējies par to, ka telefonsarunas kādu laiku vispār netika nodrošinātas, līdz ar to arī tiesa detalizēti nepievērsīsies
šādu pieteicēja papildu iebildumu (lietas 1. sējuma 102. lapa) pārbaudei, bet vērtēs, vai /Ieslodzījuma vieta D/
esošā kārtība ir būtiski ierobežojusi pieteicēja cilvēktiesības. No lietā esošās informācijas (lietas 1. sējuma
174.-175. lapa) tiesai nerodas šaubas par to, ka pieteicējam tiesības zvanīt tika nodrošinātas, proti, laikā no 2023.
gada 12. novembra līdz 2023. gada 6. novembrim pieteicējam tika nodrošinātas 19 telefonsarunas. Tiesa apšauba,
ka gadījumā, ja zvani vispār netiktu nodrošināti, pieteicējs to nebūtu norādījis apstrīdēšanas iesniegumā.
Pirmkārt, tiesa vērtēs pieteicēja iebildumus par to, ka /Ieslodzījuma vieta D/ netika nodrošināta iespēja
izmantot telefona zvanus tāpat kā /Ieslodzījuma vieta A/; otrkārt, tiesa vērtēs pieteicēja iebildumus par to, ka tika
pieprasīts norādīt tās personas vārdu, uzvārdu un tālruņa numuru, kurai zvana. Vērtējot, vai ir konstatējama
/Ieslodzījuma vieta D/ administrācijas prettiesiska rīcība, tiesa konstatē un secina turpmāk norādīto.
[12.1] Vispirms tiesa uzskata par nepieciešamu uzsvērt, ka pieteicējam atbilstoši Kodeksa 49. panta piektajā
daļā noteiktajam ir atļautas telefonsarunas, tomēr pieteicējam nav subjektīvu tiesību pieprasīt, lai telefonsarunas
tiktu nodrošinātas pieteicējam vēlamā kārtībā. Kārtība dažādās ieslodzījuma vietās var būt atšķirīga, neradot
būtisku ieslodzītā cilvēktiesību aizskārumu, kamēr tiesības kā tādas tiek nodrošinātas. Pieteicējam, atrodoties
/Ieslodzījuma vieta D/, bija pienākums ievērot tur noteikto kārtību.
Tomēr, lai izslēgtu, ka pieteicējam radīts tiesību aizskārums, tiesa lūdza pārvaldi sniegt skaidrojumu par to,
kādā kārtībā pieteicējs /Ieslodzījuma vieta A/ varēja izmantot tiesības zvanīt laikā, kamēr tur atradās (lietas 2.
sējuma 205. lapa). Secīgi pārvalde, atsaucoties arī uz /Ieslodzījuma vieta A/ administrācijas sniegto informāciju,
informēja tiesu, ka līdz 2021. gada maijam pieteicējam telefonsarunas tika nodrošinātas pēc iesnieguma
iesniegšanas un atbilstoši Kodeksā noteiktajam apjomam. Savukārt pēc Satversmes tiesas 2019. gada 7. novembra
sprieduma lietā Nr. 2018-25-01 „Par Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.4panta atbilstību Latvijas Republikas
Satversmes 91. pantam” no 2021. gada maija notiesātajiem, arī pieteicējam, telefonsarunas tika nodrošinātas bez
skaita ierobežojuma. Ievērojot labas pārvaldības principu, telefonsarunas tika organizētas arī pēc mutiska lūguma.
Telefonsarunas fakts tika fiksēts posteņa digitālajā notikumu uzskaites žurnālā un telefonsarunu uzskaites kartītē. Ja
ieslodzītais iesniegumā norādīja vēlamo telefonsarunas datumu, tad telefonsaruna nodrošināta norādītajā datumā; ja
datums netika norādīts, telefonsaruna tika nodrošināta trīs darba dienu laikā (lietas 3. sējuma 93.-94., 96. lapa).
Izvērtējusi norādīto kopsakarā ar pieteicēja /Ieslodzījuma vieta A/ līdz 2021. gada maijam iesniegtajiem
iesniegumiem (lietas 3. sējuma 98.-105. lapa) un telefonsarunu uzskaites kartītēm, kurā fiksēts telefonsarunu fakts
/Ieslodzījuma vieta A/ 2022. un 2023. gadā (lietas 3. sējuma 107.-111. lapa), tiesa nekonstatē būtiski atšķirīgu
kārtību, proti, iespēja zvanīt bija jālūdz rakstveidā vai mutiski, zvana fakts tika fiksēts, sarunu skaits netika
ierobežots.
Arī /Ieslodzījuma vieta D/ pieteicējam iespēja zvanīt netika ierobežota, tā bija jālūdz rakstveidā, bet tā
varēja tikt nodrošināta arī pēc mutiska lūguma saņemšanas. Atbilstoši /Ieslodzījuma vieta D/ administrācijas
sniegtajai informācijai rīta skaitliskās pārbaudes laikā no notiesātajiem tiek saņemtas aizpildītas veidlapas, kur
notiesātie norāda datumu un laiku, kad nodrošināt telefonsarunas; tad Uzraudzības daļas amatpersonas izsniedz
kamerās pārnēsājamo telefonu vai izved notiesātos no kameras pie taksofona. Telefonsarunas tiek nodrošinātas
pieteikumā norādītajā datumā un laikā. Telefonsarunas var tikt nodrošinātas arī pēc mutiska lūguma. Pieteicējam
pēc ierašanās /Ieslodzījuma vieta D/ bija izskaidrota telefonsarunu nodrošināšanas kārtība (lietas 3. sējuma 113.
lapa).
Tiesa nekonstatē, ka /Ieslodzījuma vieta D/ esošā kārtība jebkādā veidā varēja aizskart pieteicēja tiesības
izmantot Kodeksa 49. panta piektajā daļā atļautās telefonsarunas. Tiesa neapšauba, ka pieteicējam varēja būt ērtāk
nerakstīt iesniegumu, bet mutiski palūgt pieeju telefonam, tomēr nelielas neērtības nerada būtisku cilvēktiesību
aizskārumu. Būtiskākais, ka telefonsarunas tika nodrošinātas bez skaita ierobežojuma, ko neapstrīd arī pats
pieteicējs, tādējādi nav arī pamata pieteicēja papildus tiesai paustajam apgalvojumam (lietas 3. sējuma 208.-209.
lapa), ka neesot pildīts iepriekš minētais Satversmes tiesas spriedums.
Ja pieteicējam bija kādi neskaidri jautājumi par /Ieslodzījuma vieta D/ esošo kārtību, pieteicējam tie bija
jānoskaidro, vēršoties pie /Ieslodzījuma vieta D/ administrācijas. Pieteicēja iebildumus (lietas 3. sējuma 208.-209.
lapa), ka kaut kas viņam nebija izskaidrots vai zināms, tiesa noraida. Pieteicējs pietiekoši ilgi ir atradies dažādās
ieslodzījuma vietās, lai zinātu, ka iespēja zvanīt ir jālūdz, rakstot iesniegumu attiecīgās ieslodzījuma vietas
priekšniekam. Tas noteikts arī /Ieslodzījuma vieta D/ dienas kārtībā (lietas 1. sējuma 177.-187. lapa), kas
pieteicējam bija zināma.
[12.2] Tiesa kā nepamatotus noraida arī pieteicēja iebildumus par to, ka pieteikumos paredzēts norādīt tās
personas vārdu, uzvārdu un tālruņa numuru, kurai pieteicējs plānoja zvanīt.
Tiesa šādu prasību uzskata par pamatotu, jo atbilstoši Kodeksa 49. panta piektajā daļā noteiktajam
notiesātajiem ir atļautas telefonsarunas par saviem vai adresāta līdzekļiem, līdz ar to cietuma administrācijai ir jābūt
informētai par adresātu, kuram ieslodzītais plāno zvanīt, lai nepieciešamības gadījumā risinātu jautājumu par
telefonsarunas apmaksu. Tiesa arī neuzskata, ka pieteicējam patiešām būtu pamats sūdzēties par to, ka
/Ieslodzījuma vieta D/ administrācija apstrādā citu personu datus, jo šāda apstrāde nekādā veidā neaizskar tieši
pieteicēja cilvēktiesības. Tiesa pieteicēja iebildumus vērtē kā formālus. Tiesai nav nekāda pamata pieņemt, ka šādā
veidā /Ieslodzījuma vieta D/ administrācija ļaunprātīgi izmantotu varu, lai iegūtu notiesāto paziņu un tuvinieku
datus. Turklāt arī no iepriekš minētajiem /Ieslodzījuma vieta A/ iesniegtajiem iesniegumiem redzams, ka pieteicējs
norādīja gan zvana adresāta vārdu, gan telefona numuru.
Arī arguments, ka pieteicējs ir spiests patērēt savu personisko pildspalvu, ir nebūtisks. Pieteikumā
telefonsarunai nepieciešams norādīt vien dažus vārdus. Tai pašā laikā pieteicējs gan pārvaldei, gan tiesai regulāri
raksta izvērstus iesniegumus, kuru saturs nereti ir vienveidīgs vai pat atkārtojas.
[13] Par pieteikumu pieņemt pie ārstniecības personām iesniegšanu
Pieteicējs uzskata, ka /Ieslodzījuma vieta D/ administrācija rīkojusies prettiesiski, laika periodā no 2023.
gada 11. oktobra līdz 2023. gada 9. novembrim nenodrošinot iespēju bez ārstniecībā neiesaistītu personu klātbūtnes
nodot ārstniecības personām lūgumu pieņemt pie ārstniecības personām. Atbilstoši apstrīdēšanas iesniegumā (lietas
1. sējuma 34.-36., 76. lapa) norādītajam /Ieslodzījuma vieta D/ administrācija nedeva pieteicējam iespēju bez
ārstniecībā neiesaistītu personu klātbūtnes nodot lūgumus izsaukt pie ārstniecības personām, jo visus iesniegumus
ar vienu kasti pieņem /Ieslodzījuma vieta D/ Resocializācijas daļas darbinieks. Tādējādi netiek nodrošināta
likumam atbilstoša ziņu par pacientu aprite. Kārtība nav vienlīdzīga citos cietumos esošajai.
Apstrīdēšanas iesniegumam pieteicējs pievienojis neaizpildītu iesnieguma veidlapu, kas izmantojama, lai
/Ieslodzījuma vieta D/ Medicīnas daļā pieteiktos pieņemšanai pie zobārsta, ķirurga vai ārsta palīga (vajadzīgo
pasvītrot). Pieteicējs uz veidlapas pašrocīgi uzrakstījis, ka /Persona Q/ dalībā ar Medicīnas daļas vadītāju izstrādātā
veidlapa ir vērsta uz likuma apiešanu. Veidlapu izsniedz ieslodzītajiem, lai iesniegumu urnas šķirotāji – Drošības
un tiesu nolēmumu izpildes daļa – vērtētu, kurš ieslodzītais pie kura ārsta ies (lietas 1. sējuma 37. lapa).
Ierosinot lietu šajā daļā, tika norādīts, ka vērtējamais periods tiks precizēts. Tā kā kārtība, kādā
/Ieslodzījuma vieta D/ tiek iesniegti pieteikumi pieņemšanai pie ārstniecības personām, bija spēkā visu laika
periodu, kurā pieteicējs atradās /Ieslodzījuma vieta D/, rīcība ir vērtējama laika periodā no 2023. gada 11. oktobra
līdz 2023. gada 9. novembrim.
Vērtējot, vai ir konstatējama /Ieslodzījuma vieta D/ administrācijas prettiesiska rīcība, tiesa konstatē un
secina turpmāk norādīto.
[13.1] Kārtību, kādā ieslodzījuma vietās organizē ieslodzīto pieteikšanos ambulatorās plānveida veselības
aprūpes pakalpojumu saņemšanai, noteic pārvaldes 2015. gada 22. decembra iekšējie noteikumi Nr. 1/8-n.-40
„Ieslodzīto plānveida veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanas kārtība” (turpmāk – iekšējie noteikumi) (lietas
3. sējuma 147.-151. lapa). Atbilstoši tās 4. punktā noteiktajam rīta skaitliskās pārbaudes laikā uzraugs nodrošina
iespēju ieslodzītajam, kurš vēlas saņemt ambulatoro plānveida veselības aprūpes pakalpojumu, ievietot pieteikuma
veidlapu „Pieteikums plānveida veselības aprūpes saņemšanai” slēgtā un apzīmogotā Medicīnas daļas pieteikumu
veidlapu kastē. Savukārt atbilstoši 6. punktā noteiktajam uzraugs pēc rīta skaitliskās pārbaudes pieteikuma kasti
nodod Medicīnas daļas ārstniecības personai, kura par tās saņemšanu parakstās. Saskaņā ar 8. punktā noteikto
Medicīnas daļas ārstniecības personas katru darba dienu līdz pulksten 13.00 atver pieteikumu kasti un reģistrē tajā
esošos pieteikumus.
No minētā tiesa secina, ka iekšējie noteikumi, kas saskaņoti arī ar Tieslietu ministriju, paredz ieslodzītajiem
iespēju pieteikumus plānveida veselības aprūpes saņemšanai nodot cietuma Medicīnas daļas ārstniecības personām
konfidenciāli, tomēr, kā konstatējams no lietā norādītā, tiesai ir šaubas par to, vai iekšējie noteikumi /Ieslodzījuma
vieta D/ tika ievēroti. Proti, atbilstoši informācijai, ko /Ieslodzījuma vieta D/ administrācija 2023. gada 7. novembrī
sniedza pārvaldei (lietas 1. sējuma 174.-175. lapa), notiesāto iesniegumus ar lūgumu izsaukt pie ārstniecības
personām katru rītu pieņem Resocializācijas daļas vecākais inspektors un kopā ar pārējiem iesniegumiem un
vēstulēm nodod Drošības un tiesu nolēmumu izpildes daļas darbiniekiem, kas iesniegumus nogādā reģistrēšanai
/Ieslodzījuma vieta D/ lietvedībā. No norādītā nav viennozīmīgi saprotams, vai visiem iesniegumiem tika pasniegta
viena kaste. Savukārt pēc tiesas pieprasījuma (lietas 2. sējuma 210. lapa) pārvaldei sniegtajā informācijā, ko
apliecinājuši divi /Ieslodzījuma vieta D/ Medicīnas daļas ārsti, norādīts, ka tika nodrošināta atsevišķa kaste, kas
marķēta ar sarkanu krustu (lietas 3. sējuma 155. lapa).
Lai gan tiesai pastāv šaubas par iekšējo noteikumu ievērošanu /Ieslodzījuma vieta D/, tiesai tomēr nav
pamata detalizētāk vērtēt /Ieslodzījuma vieta D/ rīcību, jo tiesa nesaskata, ka pieteicēja tiesības aizsargāt
informāciju par savu veselības stāvokli varētu būt būtiski aizskartas. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma
regulējumam un stabilai administratīvo tiesu praksei iestādes rīcība attiecībā uz iestādei īpaši pakļautām personām,
kādas ir arī ieslodzītās personas, ir atzīstama par faktisko rīcību tikai tad, ja ir konstatējams, ka tā būtiski ierobežo
šo īpaši pakļauto personu cilvēktiesības. Lai atzītu, ka iestāde ir pieļāvusi prettiesisku faktisko rīcību, nav
pietiekami tikai konstatēt kādas nacionālas tiesību normas neievērošanu, bet gan jākonstatē arī korespondējošs
personas cilvēktiesību aizskārums. Līdz ar to arguments, ka ieslodzītajam nav nodrošinātas paredzētās tiesības,
jebkurā gadījumā nevar būt pietiekams, lai konstatētu, ka ir pārkāptas cilvēktiesības un līdz ar to ir pieļauta
prettiesiska faktiskā rīcība (Senāta 2020. gada 29. maija sprieduma lietā Nr. SKA-
111/2020,ECLI:LV:AT:2020:0529.A420140716.6.S, 9. punkts).
Tiesa uzskata, ka minētā atziņa tāpat piemērojama arī konkrētajā gadījumā, vērtējot /Ieslodzījuma vieta D/
administrācijas rīcību iekšējo noteikumu, kas ir nevis nacionālā tiesību norma, bet gan pārvaldes iekšējais
normatīvais akts, ievērošanā. Pat pieļaujot, ka /Ieslodzījuma vieta D/ administrācija iekšējos noteikumus neievēro,
bet vienlaikus nekonstatējot būtisku pieteicēja cilvēktiesību pārkāpumu, nav pamata /Ieslodzījuma vieta D/
administrācijas rīcību atzīt par prettiesisku faktisko rīcību.
[13.2] Neuzskatot, ka pieteicēja cilvēktiesības varētu būt būtiski aizskartas, tiesa ņem vērā, ka pieteicējs
atrodas ieslodzījuma vietā, līdz ar to informāciju par pieteicēja veselības stāvokli nav iespējams aizsargāt tādā pašā
mērā, kā personai ārpus ieslodzījuma vietas. Neizbēgami ieslodzījuma vietā strādājošās personas kaut kādā mērā
būs iesaistītas informācijas apritē, piemēram, gadījumā, kad ieslodzītais mutiski izsaka uzraugam lūgumu izvest pie
ārsta, nodrošināt neatliekamo medicīnisko palīdzību un tamlīdzīgi. Tāpat par faktu, ka pieteicējam nepieciešama
medicīniskā palīdzība, tiks informēti tie darbinieki, kuri vedīs pieteicēju no kameras uz Medicīnas daļu.
Turklāt tiesa ir konstatējusi, ka /Ieslodzījuma vieta D/ netiek izmantota iekšējo noteikumu pielikumā Nr. 1
esošā veidlapa – Pieteikums plānveida veselības aprūpes saņemšanai (lietas 3. sējuma 148. lapas otra puse) –, kas
paredz norādīt pieteikuma pamatojumu, proti, ieslodzītā sūdzības vismaz minimālā apjomā. Tās vietā /Ieslodzījuma
vieta D/ tiek izmantota iesnieguma veidlapa, kurā ieslodzītajam tikai jānorāda, pie kura speciālista viņš vēlas
pieteikties, neizpaužot informāciju par savu veselības stāvokli. Tādējādi pieteicēja papildu tiesai paustie iebildumi,
ka informācija par pieteicēja veselību nonāca ar ārstniecību nesaistītu /Ieslodzījuma vieta D/ cietuma amatpersonu
rīcībā (lietas 2. sējuma 69.-70. lapa), nav pamatoti. Vienlaikus pieteicējs uzskata, ka šādas veidlapas izstrādātas ar
mērķi nefiksēt ieslodzītā sūdzības par veselības stāvokli; secīgi neiestājas arī ārstniecības personas pienākums
reaģēt (lietas 3. sējuma 227.-229. lapa). Tiesa tam nepiekrīt. Veidlapas forma neliedz pieteicējam lapas brīvajās
vietās norādīt papildu informāciju, ja viņš to vēlas. Tāpat veidlapas forma nekādā veidā neietekmē ārstniecības
personas pienākumu sniegt ieslodzītajam tam nepieciešamos veselība aprūpes pakalpojumus.
Tiesa uzsver, ka tiesību aizskārumam ir jābūt konkrētam un pret pieteicēju vērstam, kas izskatāmajā
gadījumā nav konstatējams. Šādos apstākļos tiesa arī neuzskata par nepieciešamu detalizētāk vērtēt pieteicēja
motīvus, pieteikumus pieņemšanai pie ārsta sūtot gan cietumu slimnīcai, gan pārvaldei, tādā veidā pašam izpaužot
arvien plašākam personu lokam medicīniska rakstura informāciju. Ja pieteicējam patiešām, esot /Ieslodzījuma vieta
D/, bija nepieciešama veselības aprūpe, pieteicējam nebija šķēršļu to saņemt.
Šādā kontekstā tiesa neuzskata par nepieciešamu detalizētāk vērtēt pieteicēja, pārvaldes un /Ieslodzījuma
vieta D/ cietuma ārstniecības personu sasvstarpēji pretrunīgos apgalvojumus (lietas 3. sējuma 143.-145., 155.,
212.-213. lapa) par to, vai pieteicējs bija vai nebija /Ieslodzījuma vieta D/ cietuma administrācijai sūdzējies par
minēto pieteikumu iesniegšanas kārtību, jo tam nav nozīmes apstākļos, kad būtisks pieteicēja cilvēktiesību
aizskārums nav saskatāms.
[14] Par pieņemšanu pie /Ieslodzījuma vieta D/ Medicīnas daļas vadītāja
Pieteicējs uzskata, ka /Ieslodzījuma vieta D/ administrācija rīkojusies prettiesiski, nepieņemot pieteicēju pie
/Ieslodzījuma vieta D/ Medicīnas daļas vadītāja. Atbilstoši apstrīdēšanas iesniegumā (lietas 1. sējuma 34.-36. lapa)
norādītajam pieteicējs saskaņā ar /Ieslodzījuma vieta D/ noteikto kārtību pierakstījās pie /Ieslodzījuma vieta D/
Medicīnas daļas vadītāja, iesniegumu nododot iesniegumu urnā, tomēr pieņemšana tīši netika organizēta,
vienlaikus pieņemot citus ieslodzītos, kuri iesniegumus iesniedza pēc pieteicēja. Šāda rīcība ir pacientu
diskriminējoša.
Vērtējot, vai ir konstatējama /Ieslodzījuma vieta D/ administrācijas prettiesiska rīcība, tiesa konstatē, ka
/Ieslodzījuma vieta D/ 2023. gada 12. oktobrī reģistrēts pieteicēja iesniegums, kurā lūgts izsaukt uz pieņemšanu
(lietas 3. sējuma 156. lapa). Nav strīda, ka pieteicējs pie /Ieslodzījuma vieta D/ Medicīnas daļas vadītāja netika
pieņemts, bet tā vietā /Ieslodzījuma vieta D/ priekšnieks 2023. gada 7. novembrī sniedzapieteicējam /Ieslodzījuma
vieta D/ Medicīnas daļas vadītāja sagatavotu atbildi, kurā vispārīgi informēja, ka pieteicēja veselības aprūpe tiek
nodrošināta atbilstoši Veselības aprūpes noteikumiem, pieteicējs atrodas /Ieslodzījuma vieta D/ Medicīnas daļas
ģimenes ārsta uzraudzībā, saņem primāro veselības aprūpi un izrakstītos medikamentus. Tāpat norādīta
informācija, ka /Ieslodzījuma vieta D/ Medicīnas daļa ieslodzītajiem nodrošina ārstu speciālistu konsultācijas un
diagnostisko izmeklēšanu, kā arī stacionāro medicīnisko palīdzību cietumu slimnīcā (lietas 3. sējuma 157. lapa).
Lai rīcību izvērtētu, tiesa lūdza pārvaldi sniegt informāciju par to, kādā veidā /Ieslodzījuma vieta D/ tiek
organizēta ieslodzīto pieņemšana pie Medicīnas daļas vadītāja un kādēļ pieteicējs netika pieņemts (lietas 3. sējuma
167. lapa). Secīgi pārvalde, atsaucoties arī uz /Ieslodzījuma vieta D/ administrācijas sniegto informāciju, informēja
tiesu, ka /Ieslodzījuma vieta D/ ieslodzīto pieņemšana pie Medicīnas daļas vadītāja tiek organizēta saskaņā ar
/Ieslodzījuma vieta D/ 2024. gada 7. novembra rīkojumu „Notiesātā pieņemšanas grafiks pie medicīnas
darbiniekiem” Nr. N-9-2024-06969, proti, pieņemšana tiek veikta pēc notiesātā iepriekšējas reģistrācijas brīvā
formā; iesniegumi tiek reģistrēti /Ieslodzījuma vieta D/ lietvedības sistēmā; iesniegumus izskata individuālā kārtībā
rakstiski un mutiski. Attiecībā uz pieteicēju norādīts, ka viņš katru vizīti pie veselības aprūpes personām izmanto
provokatīvos nolūkos, apvaino, lieto cieņu un godu aizskarošus vārdus un draud rakstīt nepamatotas sūdzības. Ar
iesniegumiem par atkārtotu pieņemšanu pie/Ieslodzījuma vieta D/ Medicīnas daļas vadītāja pieteicējs nav vērsies
(lietas 3. sējuma 181.-182. lapa).
Pārvalde nepamatoti atsaukusies uz minēto rīkojumu, jo laikā, kad pieteicējs atradās /Ieslodzījuma vieta D/
un vēlējās tikt pieņemts pie /Ieslodzījuma vieta D/ Medicīnas daļas vadītāja, rīkojums nebija spēkā.
Vienlaikus no norādītā noprotams, ka pieteicējs pie /Ieslodzījuma vieta D/ Medicīnas daļas vadītāja netika
pieņemts tādēļ, ka pieteicējs katru vizīti izmantojot provokatīvos nolūkos, apvainojot, lietojot cieņu un godu
aizskarošus vārdus un draudot rakstīt nepamatotas sūdzības. Tiesa, pretēji pieteicēja iebildumiem (lietas 4. sējuma
68.-69. lapa), norādīto neapšauba, jo šādi pieteicēja uzvedība raksturota vairākkārt un dažādās ieslodzījuma vietās,
turklāt pieteicēja aizskaroša un izaicinoša uzvedība bija spilgti novērojama arī konkrētās lietas izskatīšanas laikā
tiesas sēdē, gan tiesai, gan pārvaldes pārstāvēm veltot cieņu aizskarošus un rupjus izteicienu. Jebkurā gadījumā
pieteicēja personība nedrīkst būt par pamatu atšķirīgai attieksmei ieslodzījuma vietā.
Tomēr arī šādā gadījumā tiesai nav pamata /Ieslodzījuma vieta D/ administrācijas rīcību atzīt par
prettiesisku, jo nav konstatējams būtisks pieteicēja cilvēktiesību aizskārums. Pirmkārt, pieteicējs, lūdzot
pieņemšanu, nav norādījis, kādus jautājumus viņš vēlējās pārrunāt; otrkārt, pieteicēja rīcība, atkārtoti nelūdzot
pieņemšanu, liecina, ka pieteicējam pieņemšana nebija pietiekoši svarīga; treškārt, tiesa no lietas materiāliem
kopumā neapšauba, ka pieteicējam, atrodoties /Ieslodzījuma vieta D/, bija iespēja tik pieņemtam pie ārstniecības
personām. Tiesa atkārtoti uzsver, ka arguments, ka ieslodzītajam nav nodrošināta kāda no paredzētajām tiesībām,
jebkurā gadījumā nevar būt pietiekams, lai konstatētu, ka ir pārkāptas cilvēktiesības.
[15] Par informāciju /Ieslodzījuma vieta D/ Medicīnas daļā
Pieteicējs uzskata, ka /Ieslodzījuma vieta D/ administrācija rīkojusies prettiesiski, /Ieslodzījuma vieta D/
Medicīnas daļā publiski nenodrošinot normatīvajos aktos noteikto informāciju.
Atbilstoši apstrīdēšanas iesniegumā (lietas 1. sējuma 49.-50. lapa) norādītajam /Ieslodzījuma vieta D/
Medicīnas daļā un /Ieslodzījuma vieta D/ 3. vienībā pie medicīnas kabineta durvīm nav informācijas par tajos
praktizējošajām ārstniecības personām un to darba laikiem; medicīnas daļas kabinetā redzamā vietā nav
ārstniecības personu sertifikātu, informācijas par kvalifikāciju; ārstniecības personas nenēsā identificējošo uzšuvi.
Šādā veidā tiek ignorētas pieteicēja tiesības uz informāciju. Turklāt uzraugi, izsaucot uz Medicīnas daļu, informē,
ka plānota vizīte pie terapeita, kas ir pazemojoši, jo šāda speciālista /Ieslodzījuma vieta D/ nav.
Vērtējot, vai ir konstatējama /Ieslodzījuma vieta D/ administrācijas prettiesiska rīcība, tiesa konstatē un
secina turpmāk norādīto.
[15.1] Tiesa piekrīt pieteicējam, ka viņam ir tiesības zināt pieteicēja minēto informāciju par tām ārstniecības
personām, kas pieteicējam sniedza veselības aprūpes pakalpojumus /Ieslodzījuma vieta D/ Medicīnas daļā. Šādas
tiesības pieteicējam paredz ārējie normatīvie akti. Piemēram, atbilstoši Pacientu tiesību likuma 4. panta otrajā daļā
noteiktajam pacientam ir tiesības zināt ārstējošo ārstu un citu veselības aprūpes procesā iesaistīto ārstniecības
personu vārdu, uzvārdu, amatu, profesiju un specialitāti. Ārstējošajiem ārstiem un veselības aprūpes procesā
iesaistītajām ārstniecības personām, uzsākot ārstniecību, ir pienākums informēt pacientu par savu vārdu, uzvārdu,
amatu, profesiju un specialitāti. Tāpat arī saskaņā ar Ministru kabineta 2009. gada 20. janvāra noteikumu Nr. 60
„Noteikumi par obligātajām prasībām ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām” 6.2. apakšpunktā noteikto
ārstniecības iestādē ir nodrošināta pieeja informācijai par ārstniecības personas un ārstniecības atbalsta personas,
kuras pacientiem sniedz ambulatoros veselības aprūpes pakalpojumus, vārdu, uzvārdu, profesiju, specialitāti,
pieņemšanas laiku un vietu.
Izvērtējusi pieteicēja iebildumus kopsakarā ar lietā esošo informāciju, tiesa nekonstatē, ka pieteicējam būtu
bijusi liegta piekļuve minētajai informācijai.
[15.2] Reaģējot uz pieteicēja 2023. gada 2. novembra un 2023. gada 6. novembra iesniegumu, Veselības
inspekcija 2023. gada 28. un 29. novembrī veica pārbaudi /Ieslodzījuma vieta D/ Medicīnas daļā, par konstatēto
2023. gada 29. novembrī sagatavojot kontroles aktu Nr. 00541423 (lietas 1. sējuma 222.-224. lapa).
Veselības inspekcija konstatējusi, ka /Ieslodzījuma vieta D/ Medicīnas daļa atrodas atsevišķi uzbūvētā
divstāvu ēkā, kā arī papildus 3. vienības ēkā ir ierīkots medicīnas kabinets. Informācijas par pacientu pieņemšanas
laiku pie kabineta nav, bet /Ieslodzījuma vieta D/ dienas kārtības 7. pielikumā (8. pielikumā, tiesas piezīme)
„Notiesāto pieņemšanas grafiks pie medicīnas darbiniekiem” norādīts pieņemšanas laiks pie stomatologa, ķirurga,
ģimenes ārsta, ārsta palīga, radiologa asistenta un katrai vienībai medikamentu izsniegšanas laiks pie medicīnas
māsas. /Ieslodzījuma vieta D/ dienas kārtības attiecīgais pielikums Medicīnas daļas apmeklētājiem ir pieejams foajē
uz sienas, kā arī izvietots katrā /Ieslodzījuma vieta D/ vienībā ieslodzītajiem pieejamā vietā. Pie stomatologa
kabineta un rentgena kabineta durvīm ir norāde par kabineta nosaukumu un kabinetā strādājošo ārstniecības
personu.
Tiesa tādējādi secina, ka pieteicējam bija pieejama informācija par Medicīnas daļā strādājošo ārstniecības
personu pieņemšanas laikiem. Tā kā pieteicējs pa /Ieslodzījuma vieta D/ teritoriju nevarēja patstāvīgi pārvietoties,
pieteicējs bez pavadības sev vēlamā laikā arī nevarēja ierasties Medicīnas daļā, lai apmeklētu ārstniecības personas,
tādēļ tas, ka pie kabinetu durvīm nav norādīti pieņemšanas laiki, pieteicēju nekādā veidā neaizskar. Būtiski ir tas,
ka pieteicējam informācija par ārstniecības personu pieņemšanas laikiem bija pieejama. Turklāt nav konstatējams,
ka pieteicējam, piesakoties uz pieņemšanu pie ārstniecības personām, būtu jānorāda vēlamais apmeklējuma laiks
attiecīgās ārstniecības personas darba laikā.
Veselības inspekcija arī konstatējusi, ka Medicīnas daļas kabinetos, kuros organizēta pacientu pieņemšana,
ir pieejama informācija par konkrēto ārstniecības personu, kuras kabinetos strādā, vārdu, uzvārdu un specialitāti.
Informācija norādīta ārstniecības personas sertifikātā, kura kopija izvietota kabinetā pie sienas, proti, stomatologa
kabinetā ir stomatologa /Persona P/ sertifikāta kopija, ārstu kabinetā ir ķirurga /Persona O/ sertifikāta kopija un
ģimenes ārsta /Persona N/ sertifikāta kopija, rentgena kabinetā ir radiolaga asistentes /Persona M/ sertifikāta kopija,
ārsta palīga kabinetā ir ambulatorā dienesta ārsta palīdzes /Persona L/ sertifikāta kopija. Medicīnas māsu
sertifikācija pašlaik nav paredzēta.
Tiesai nav pamata apšaubīt Veselības inspekcijas konstatēto. Arī pat tādā gadījumā, ja kādā brīdī, kad
pieteicējs apmeklēja Medicīnas daļu, sertifikāti kabinetā redzamā vietā nebūtu bijuši pieejami, pieteicējam būtu
bijušas tiesības attiecīgo informāciju noskaidrot. Vienlaikus tiesa neuzskata, ka pieteicējam būtu pamats patiesām
pamatotām bažām par to, ka Medicīnas daļā varētu praktizēt nesertificētas ārstniecības personas.
Tāpat Veselības inspekcija konstatējusi, ka ārstniecības personām ir identifikācijas zīme ar vārdu un
uzvārdu. Arī šajā gadījumā tiesai nav pamata neticēt Veselības inspekcijas konstatētajam. Turklāt pat gadījumā, ja
identificējošā informācija uz apģērba nebūtu, pamata konstatēt būtisku pieteicēja cilvēktiesību aizskārumu nebūtu.
Pieteicējam ir jāņem vērā, ka ne katrs formāls pārkāpums ārstniecības iestādē var būtiski aizskart personas
cilvēktiesības. Tiesa neapšauba, ka pieteicējs bija informēts par to, kādas ārstniecības personas Medicīnas daļā
praktizēja un kādas ārstniecības personas pieteicējs apmeklēja. Tiesa nesaskata, ka pieteicējam /Ieslodzījuma vieta
D/ pastāvētu šķēršļi noskaidrot to informāciju, kas pieteicēju interesē. Vismaz pieteicējs uz šādiem šķēršļiem nav
norādījis. Minētie pieteicēja iebildumi kopumā vairāk vērtējami kā formāli, lai rastu ieganstu sūdzēties par
/Ieslodzījuma vieta D/ administrācijas rīcību.
Kopumā tiesa, tāpat kā Veselības inspekcija, secina, ka /Ieslodzījuma vieta D/ Medicīnas daļā bija
nodrošināta Ministru kabineta 2009. gada 20. janvāra noteikumu Nr. 60 „Noteikumi par obligātajām prasībām
ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām” 6.2. apakšpunktā noteiktā informācija. Nav konstatējams, ka
pieteicēja tiesības jebkādā veidā būtu aizskartas. Tiesa arī neizprot, kādā veidā pieteicēju varētu pazemot uzrauga,
iespējams, teiktais, ka pieteicējam plānota vizīte pie terapeita.
[16] Par aizliegumu novietot uz gultas priekšmetus
Pieteicējs uzskata, ka /Ieslodzījuma vieta D/ administrācija rīkojusies prettiesiski, no 2023. gada 14. oktobra
līdz 2023. gada 9. novembrim bez tiesiska pamata skaitliskās pārbaudes laikā aizliedzot novietot uz gultas
dokumentus un citus priekšmetus.
Atbilstoši apstrīdēšanas iesniegumā (lietas 1. sējuma 43.-44. lapa) norādītajam 2023. gada 14. oktobrī
vakariņu laikā pieteicējs tika brīdināts, ka vakariņu laikā ir skaitliskā pārbaude, kuras laikā uz gultas nedrīkst
atrasties dokumenti un citi priekšmeti. Uzraugs nevarēja paskaidrot, ar kādu mērķi pavēl. Šāda rīcība ir patvaļīga
un nevienlīdzīga, jo citos cietumos šāda ierobežojuma nav. Ierobežojumiem jābūt ar leģitīmu mērķi un noteiktiem
ar likumu. Pieteicējam ir tiesības glabāt kamerā personīgās mantas, tai skaitā dokumentus, kas nepieciešami tiesību
realizācijai. Turklāt 3. vienībā dienas laikā ir sešas skaitliskās pārbaudes, kuru laikā pieteicējam nav tiesību turēt uz
gultas personīgās mantas un dokumentus.
Ierosinot lietu šajā daļā, tika norādīts, ka vērtējamais periods tiks precizēts. Tā kā šāds nosacījums esot bijis
spēkā visu laika periodu, kurā pieteicējs atradās /Ieslodzījuma vieta D/, rīcība ir vērtējama laika periodā no 2023.
gada 14. oktobra līdz 2023. gada 9. novembrim, kad pieteicējs tika pārvietots uz citu ieslodzījuma vietu.
Vērtējot, vai ir konstatējama /Ieslodzījuma vieta D/ administrācijas prettiesiska rīcība, tiesa konstatē un
secina turpmāk norādīto.
[16.1] Tā kā pārvalde Lēmumā pieteicēja iebildumus nebija vērtējusi, kā arī rakstveida paskaidrojumā neko
par attiecīgo rīcību nebija paskaidrojusi, tiesa lūdza pārvaldi apstiprināt, vai pieteicējam 2023. gada 14. oktobrī tika
norādīts skaitlisko pārbaužu laikā uz gultas neturēt dokumentus un citus priekšmetus, kā arī pamatot šāda rīkojuma
mērķi (lietas 3. sējuma 169. lapa). Secīgi pārvalde, atsaucoties arī uz /Ieslodzījuma vieta D/ administrācijas sniegto
informāciju (lietas 3. sējuma 243. lapa), paskaidroja (lietas 3. sējuma 240.-241. lapa), ka konkrētu informāciju par
to, vai šāds rīkojums tika dots un tieši 2023. gada 14. oktobrī, sniegt nevar, tomēr ieslodzītā guļamvietai jābūt
sakārtotai saskaņā ar /Ieslodzījuma vieta D/ priekšnieka 2024. gada rīkojuma Nr. N-9-2024-06969 „Par notiesāto
dienas kārtību” 17. pielikumu no celšanās brīža pulksten 07.00 līdz naktsmieram pulksten 23.00, neskatoties uz to,
vai ir skaitliskā pārbaude vai kameras tehniskā apskate. Ja šāds rīkojums pieteicējam tika dots, tad gulta nebija
saklāta vai uz tās atradās kādi priekšmeti vai dokumenti. Prasība ieslodzītajiem uzturēt savu gultu saklātu un
sakārtotu noteikta gan ārējos, gan iekšējos normatīvajos aktos; prasība ir attiecināma ne tikai uz pieteicēju, bet arī
uz visiem pārējiem ieslodzītajiem /Ieslodzījuma vieta D/ un visās citās ieslodzījuma vietās. Skaitlisko pārbaužu
laikā amatpersonas pārbauda ieslodzītā izskatu, uzvedību un kārtību kamerā, līdz ar to /Ieslodzījuma vieta D/
amatpersonas, konstatējot, ka pieteicējam uz gultas ir saliktas dokumentu kaudzes, aizrādīja par to un lika
pieteicējam sakārtot gultu atbilstoši /Ieslodzījuma vieta D/ dienas kārtības 17. pielikumā noteiktajam saklātas gultas
standartam. Pieteicējam, ilgstoši uzturoties dažādās ieslodzījuma vietās, šāda kārtība bija labi zināma.
Izvērtējusi pārvaldes paskaidroto, vispirms tiesa uzskata par nepieciešamu norādīt, ka pārvalde nepamatoti
savu viedokli pamatojusi ar /Ieslodzījuma vieta D/ priekšnieka 2024. gada rīkojumu Nr. N-9-2024-06969 „Par
notiesāto dienas kārtību” un tā 17. pielikumā norādītajām piezīmēm, kas noteic notiesātajiem nodrošināt, lai
gultasvieta katru dienu no pulksten 7.00 līdz pulksten 23.00 būtu sakārtota (saklāta) atbilstoši šajā pielikumā
norādītajam vienotajam standartam, paredzot, ka sega nedrīkst būt saburzīta, bet segas malas ir aizlocītas zem
matrača, palagam jābūt paslēptam zem segas, spilvenam akurāti novietotam guļamvietas galvgalī. Atsauce nav
pamatota, jo norādītais rīkojums un ar to apstiprinātā dienas kārtība neattiecas uz lietā vērtējamo laika periodu.
Lietā vērā ņemama /Ieslodzījuma vieta D/ dienas kārtība (lietas 1. sējuma 177.-187. lapa), kas bija spēkā laikā, kad
pieteicējs atradās /Ieslodzījuma vieta D/. Līdz ar to pārvaldes norādītajā dienas kārtībā esošās piezīmes nav
ņemamas vērā, tomēr šāds tiesas secinājums nemaina to, ka pieteicējam bija pienākums saklāt gultu un uzturēt to
kārtībā atbilstoši /Ieslodzījuma vieta D/ dienas kārtības 17. pielikumam, kas pieteicējam bija saistošs. Arī šajā
pielikumā ir attēlots ieslodzīto sakārtotas gultas standarts.
Tiesa uzskata, ka neatkarīgi no tā, vai kāds uzraugs pieteicējam norādīja uz pienākumu uzturēt kārtībā savu
gultu, nenovietojot uz tās dokumentus vai citus priekšmetus, pieteicējam šāds pienākums jau sākotnēji izrietēja no
normatīvajiem aktiem. Kodeksa 41. panta pirmā daļa noteic režīma pamatnoteikumus brīvības atņemšanas iestādēs,
tostarp paredzot notiesātajiem noteikto pienākumu precīzu bezierunu izpildi, savukārt 42. panta pirmā daļa paredz
brīvības atņemšanas iestādēs noteikt stingri reglamentētu iekšējo kārtību, kas tai skaitā paredz arī notiesāto
uzvedības noteikumus. Atbilstoši Kārtības noteikumu 44.4. apakšpunktam notiesātajam ir pienākums no celšanās
līdz naktsmieram uzturēt savu guļamvietu atbilstoši brīvības atņemšanas iestādē noteiktajam vienotajam paraugam.
Ievērojot norādīto, nav šaubu par to, ka pieteicējam bija pienākums ievērot /Ieslodzījuma vieta D/ dienas
kārtības 17. pielikumu un uzturēt savu gultu atbilstoši noteiktajam standartam. Tiesa neuzskata, ka, izvietojot uz
gultas dokumentus un dažādus priekšmetus, būtu iespējams ievērot noteikto standartu. Pieteicēja atsauce uz citā
ieslodzījuma vietā, iespējams, esošu atšķirīgu kārtību nav pamatota. Apstāklis, ja kādā citā ieslodzījuma vietā tika
pieļauts, ka pieteicējs pa kameru, tai skaitā gultu, kurai jābūt atbilstoši saklātai, izmētā savas personiskās mantas,
nerada pieteicējam pamatotu paļāvību, ka šāda rīcība tiks pieļauta visās ieslodzījuma vietās.
Kā izriet gan no normatīvajos aktos norādītā, gan pārvaldes paskaidrotā, pienākums uzturēt gultu atbilstoši
sakārtotu nav saistāms ar skaitlisko pārbaudi, līdz ar to pieteicēja gultai bija jābūt atbilstoši sakārtotai visu laiku,
izņemot naktsmiera laikā, tādējādi tiesa neuzskata par nepieciešamu detalizēti vērtēt pieteicēja iebildumus par to,
kādā veidā un cik bieži /Ieslodzījuma vieta D/ tiek veiktas skaitliskās pārbaudes. Nav strīda par to, ko skaitliskās
pārbaudes paredz un reglamentē gan Kārtības noteikumi, gan /Ieslodzījuma vieta D/ dienas kārtība, kas pieteicējam
ir saistoša. Pieteicējam kā īpaši pakļautai personai ir pienākums ievērot ieslodzījuma vietā noteikto kārtību, kas
izriet gan no iekšējiem, gan ārējiem normatīvajiem aktiem, kā arī bez ierunām izpildīt noteiktos pienākumus,
tādējādi pieteicējam ir pienākums gan pakļauties skaitliskajai pārbaudei, gan uzturēt kamerā kārtību, tai skaitā
atbilstoši saklāt gultu un uzturēt to kārtībā. Turklāt ir tikai loģiski, ka tostarp skaitliskās pārbaudes laikā, kad tiek
veikta arī kameras apskate, kamerai ir jābūt sakārtotai, lai uzraugam tā būtu pārskatāma.
Ievērojot minēto, prasība uz gultas nenovietot priekšmetus nav uzskatāma par prettiesisku.
[16.2] Tiesa nenoliedz, ka pieteicējam ir tiesības kamerā glabāt personīgās mantas, tai skaitā dokumentus,
tomēr tas jādara, nepārkāpjot noteikto kārtību.
Papildus jau iepriekš minētajam pārvalde arī norādījusi, ka gadījumā, ja pieteicējs ir sakrājis tik lielu
dokumentu daudzumu, ka pieteicējam vairs nav, kur tos likt, pieteicējam bija jāvēršas ar attiecīgu iesniegumu pie
/Ieslodzījuma vieta D/ priekšnieka, kurš šādā gadījumā risinātu situāciju, daļu dokumentu pārvietojot uz noliktavu
vai sagādājot kamerā plauktu, kur nolikt pieteicēja dokumentu kaudzi. Pieteicējs šādā veidā būtu varējis nodrošināt
kārtību kamerā un uzturēt savu gultas vietu atbilstoši saklātas gultas standartam (lietas 3. sējuma 240.-241. lapa).
Tiesa minētajam piekrīt un uzskata, ka pieteicējam bija jārisina jautājums par dokumentu glabāšanu,
vēršoties pie /Ieslodzījuma vieta D/ priekšnieka.
Vienlaikus pieteicējs norādījis, ka apgalvojums par to, ka uz gultas bijušas novietotas dokumentu kaudzes,
neatbilst patiesībai (lietas 4. sējuma 85. lapa). Tiesa konstatē, ka pārvalde minēto norādījusi kā pieņēmumu, to
saistot ar iespējamo norādi nenovietot uz gultas priekšmetus. Ņemot vērā iepriekš minēto par to, ka pieteicējam
jebkurā gadījumā bija pienākums gultasvietu uzturēt kārtībā, nav nozīmes, vai pieteicējs uz gultas bija novietojis
dokumentus un vai uzraugs norādīja pieteicējam sakārtot gultu.
[17] Par internetkiosku
Pieteicējs uzskata, ka /Ieslodzījuma vieta D/ administrācija rīkojusies prettiesiski, laika periodā no 2023.
gada 11. oktobra līdz 2023. gada 23. oktobrim nenodrošinot pieeju internetkioskam.
Atbilstoši apstrīdēšanas iesniegumā (lietas 1. sējuma 49.-50. lapa) un papildus tiesai (lietas 1. sējuma 102.
lapa) norādītajam neskaitāmi pieteicēja lūgumi tika tīši ignorēti. Pieteicējs pieeju internetkioskam lūdza gan
mutvārdos, gan rakstveidā.
Vērtējot, vai ir konstatējama /Ieslodzījuma vieta D/ administrācijas prettiesiska rīcība, tiesa konstatē un
secina turpmāk norādīto.
[17.1] Tiesa konstatē, ka pārvaldes priekšnieks 2022. gada 19. maijā ir izdevis rīkojumu Nr. N-1-2022-
08190„Par interneta vietņu pieejamību informācijas kioskos ieslodzījuma vietās” (lietas 2. sējuma 10.-12. lapa), ar
kuru atļauts ieslodzījuma vietās esošajiem ieslodzītajiem piekļuvi ieslodzījuma vietu informatīvajos kioskos
iekļautajām tiešās pārvaldes iestāžu tīmekļvietnēm ar tīmekļvietņu domēna vārdu „/Tīmekļvietne A/”, lai
nodrošinātu iespēju ieslodzītajiem iepazīties ar oficiālo izdevumu un sistematizētajiem tiesību aktiem, kā arī
informācijai, kas ir pieejama tiešās pārvaldes un starptautisko iestāžu tīmekļvietnēs, lai nodrošinātu labas
pārvaldības principu un ieslodzīto personu pilnīgāku tiesību ievērošanu.
Rīkojums nenoteic, cik ātri pēc lūguma iesniegšanas un cik bieži katram ieslodzītajam piekļuve
internetkioskam ir nodrošināma. Tiesa arī nekonstatē, ka kārtība internetkioska apmeklējumam būtu noteikta ārējos
normatīvajos aktos, proti, Kodeksā vai Kārtības noteikumos, līdz ar to pieteicējam nav no tiesību aktiem izrietošu
tiesību pieprasīt, lai /Ieslodzījuma vieta D/ administrācija nodrošinātu pieteicējam piekļuvi internetkioskam kādā
konkrētā kārtībā vai tādā kārtībā, kā to ir iecerējis pieteicējs. Citiem vārdiem sakot, /Ieslodzījuma vieta D/
administrācijai nebija pienākuma pieteicējam nodrošināt internetkioska apmeklējumu kādā noteiktā laika periodā
pēc tam, kad pieteicējs šādu lūgumu izteica, jo normatīvie akti nenoteic, cik bieži ieslodzītajam jānodrošina pieeja
internetkioskam un cik ātri tā jānodrošina pēc ieslodzītā iesnieguma saņemšanas.
No lietas materiālos esošās informācijas nav konstatējams pat iespējams pieteicēja tiesību aizskārums, 11
dienas nepiekļūstot internetkioskā pieejamajām tīmekļa vietnēm. Pieteicējs nav norādījis, ka tādēļ, piemēram,
viņam nebūtu bijis iespējams sagatavoties kādai tiesas sēdei vai noskaidrot ko citu patiešām nepieciešamu. Pats
fakts, ja pieeja internetkioskam dažas dienas nav nodrošināta, ieslodzītā būtisku cilvēktiesību aizskārumu nevar
radīt.
[17.2] Tiesa arī nekonstatē, ka /Ieslodzījuma vieta D/ administrācija būtu nesamērīgi kavējusies, lai pēc
pieteicēja iesnieguma saņemšanas nodrošinātu pieteicējam internetkioska apmeklējumu.
Atbilstoši /Ieslodzījuma vieta D/ administrācijas norādītajam, lai apmeklētu internetkiosku, ieslodzītajam
jāraksta iesniegums /Ieslodzījuma vieta D/ priekšniekam. Pēc iesnieguma iesniegšanas pieeja internetkioskam tiek
nodrošināta pēc iespējas ātrāk, bet ne vēlāk kā mēneša laikā pēc iesnieguma saņemšanas. Pieeja internetkioskam
var tikt nodrošināta arī pēc mutiska lūguma saņemšanas. Pieteicējam pēc ierašanās /Ieslodzījuma vieta D/ bija
izskaidrota kārtība, kādā pieeja tiek nodrošināta (lietas 4. sējuma 16. lapa).
Tiesa neapšauba, ka pieteicējam bija zināma kārtība, kādā veidā pieteikties internetkioska apmeklējumam,
jo /Ieslodzījuma vieta D/ 2023. gada 15. oktobrī reģistrēts pieteicēja iesniegums (lietas 4. sējuma 17. lapa) ar
lūgumu nodrošināt pieeju internetkioskam. 2023. gada 16. oktobrī uz iesnieguma uzrakstīta /Ieslodzījuma vieta D/
priekšnieka rezolūcija, uzdodot apmeklējumu organizēt. Savukārt nākamais pieteicēja iesniegums ar lūgumu
nodrošināt pieeju internetkioskam /Ieslodzījuma vieta D/ reģistrēts 2023. gada 23. oktobrī (lietas 4. sējuma 18.
lapa); šajā dienā apmeklējums arī nodrošināts. Tiesa uzskata, ka /Ieslodzījuma vieta D/ administrācijai būtu pamats
apsvērt nepieciešamību internetkioska apmeklējumu organizēt ātrāk tādā gadījumā, ja pieteicējs iesniegumā būtu
norādījis konkrētu nepieciešamību, kāpēc apmeklējums būtu steidzams.
Iepriekš konstatētais neapstiprina pieteicēja apgalvojumu, ka viņš pie /Ieslodzījuma vieta D/ administrācijas
esot vērsies vairāk nekā tikai divas reizes (lietas 2. sējuma 65.-66. lapa). Tiesa konstatē, ka pārējos iesniegumus ar
lūgumu nodrošināt piekļuvi internetkioskam pieteicējs sev vien zināmu apsvērumu dēļ sūtījis pārvaldei (lietas 3.
sējuma 115., 117. lapa, 4. sējuma 10. lapa); turklāt pirmo iesniegumu pārvaldei pieteicējs sastādījis jau 2023. gada
12. oktobrī, kas ir nākamā diena pēc ierašanās /Ieslodzījuma vieta D/. Šajā datumā pieteicējs pat vēl nebija
rakstveidā vērsies pie /Ieslodzījuma vieta D/ priekšnieka. Šāda pieteicēja darbība drīzāk liecina nevis par savu
tiesību aizsardzību un reālu vēlmi patiešām iespējami ātri apmeklēt internetkiosku, bet vēlmi sūdzēties par
/Ieslodzījuma vieta D/ administrāciju. Pieteicēja, iespējams, mutvārdos izteiktos lūgumus tiesa nevar pārbaudīt.
[17.3] Papildus tiesa atkārtoti vēlas uzsvērt, ka pieteicējam nav tiesību pieprasīt, lai piekļuve
internetkioskam tiktu nodrošināta jebkurā laikā, kad pieteicējs to vēlas. Ja vien piekļuve saprātīgā laika posmā tiek
nodrošināta, būtisku cilvēktiesību pārkāpumu konstatēt nav iespējams.
Šajā kontekstā tiesa piekrīt arī pārvaldes norādītajam (lietas 4. sējuma 4.-6. lapa), ka internetkiosks
/Ieslodzījuma vieta D/ nav pieteicēja vienpersoniskā lietošanā. /Ieslodzījuma vieta D/ amatpersonas notiesātos pie
internetkioska izved iesniegumu saņemšanas kārtībā. Pieteicēju nav iespējams izvest nekavējoties pēc iesnieguma
saņemšanas. /Ieslodzījuma vieta D/ visiem vienlīdzīgi tiek nodrošināta iespēja apmeklēt internetkiosku.
[18] Par uzturēšanās apstākļiem
Pieteicējs uzskata, ka /Ieslodzījuma vieta D/ administrācija rīkojusies prettiesiski, nenodrošinot pieteicējam
cilvēktiesībām atbilstošus uzturēšanās apstākļus /Ieslodzījuma vieta D/ kamerā Nr. /kameras numurs A/, dušas
telpās un pastaigu laukumos.
Atbilstoši apstrīdēšanas iesniegumā (lietas 1. sējuma 49.-50. lapa) norādītajam pieteicējs kopš 2023. gada
11. oktobra ir izmitināts /Ieslodzījuma vieta D/ 3. vienības kamerā Nr. /kameras numurs A/. Kamerā esošais logs no
ārpuses un iekšpuses ir aizklāts ar dzelzs restojumu, kā rezultātā kamerā dienas laikā nav dabiskā apgaismojuma,
pie kura var lasīt un rakstīt; logs nav atverams, līdz ar to nav nodrošināta kameras ventilācija; kamerā nav arī
mākslīgās ventilācijas, kāda ir norobežotā telpā sanitārajā mezglā. Pieteicējs ir spiests nakts laikā celties, ģērbties
un, cik tas ir iespējams, turēt atvērtu logu, lai kameru izvēdinātu. Kamerā esošais dzelzs galds ir novietots apmēram
četru metru attālumā no loga; galda izmērs ir 50 x 140 cm, augstums no grīdas ir 75 cm un tas ir piestiprināts pie
sienas; blakus galdam 44 cm augstumā no grīdas pie sienas ir piestiprinātas sēdvietas 28 x 49 cm; sēdēt un rakstīt
pie šāda galda ir apgrūtinoši un veselībai kaitīgi; pieteicējam ir ierobežotas tiesības sastādīt procesuālos
dokumentus tiesvedībām, iniciēt tiesību aizsardzību, kā arī rakstīt vēstules tuviniekiem. Apstākļi dušas telpā nav
veselībai droši; telpā ir auksts, mitrs, nedarbojas ventilācija; šādi apstākļi dušas telpās ir no 2003. gada un tie ir
pazemojoši. Pastaigu laukumi ir kritiskā stāvoklī. Apstākļu kopums ir nedrošs un kaitīgs personai ar otrās grupas
invaliditāti.
Ierosinot lietu, tika norādīts, ka rīcība vērtējama laika periodā no 2023. gada 11. oktobra līdz 2023. gada 23.
oktobrim, kas ir pieteicēja apstrīdēšanas iesnieguma papildinājumu sagatavošanas datums. Tomēr tiesa atzīst par
lietderīgu lietas pareizākai izskatīšanai izvērtēt visu laika posmu līdz 2023. gada 9. novembrim, kurā pieteicējs
atradās /Ieslodzījuma vieta D/ konkrētajos apstākļos; nav strīda par to, ka pieteicējs šajā kamerā un apstākļos
atradās līdz pat pārvietošanai uz citu ieslodzījuma vietu.
Vērtējot, vai ir konstatējama /Ieslodzījuma vieta D/ cietuma administrācijas prettiesiska rīcība, tiesa
konstatē un secina turpmāk norādīto.
[18.1] Pieteicējs iebilst tam, ka kamerā esošais logs no ārpuses un iekšpuses ir aizklāts ar dzelzs restojumu,
kā dēļ kamerā dienas laikā nav dabiskā apgaismojuma, pie kura var lasīt un rakstīt.
Kodeksa normas nenoteic kameras labiekārtošanas prasības, tai skaitā attiecībā uz apgaismojumu kamerā,
tomēr, tā kā gan notiesātie, gan apcietinātie ir iestādei īpaši pakļautas personas, kuru turēšanas apstākļi
ieslodzījuma vietā, neskatoties uz normatīvi regulētām atsevišķām niansēm, nedrīkst būtiski atšķirties, raugoties tai
skaitā no cilvēktiesību un vienlīdzības aspekta, ir pamatoti atbilstoši Administratīvā procesa likuma 17. panta otrajā
daļā noteiktajam pēc analoģijas atsaukties uz Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 19. panta piektajā daļā
noteikto, kas paredz, ka kamerās, kurās uzturas apcietinātie, nodrošina dabisko apgaismojumu, bet diennakts
tumšajā laikā – mākslīgo apgaismojumu. Arī Eiropas cietumu noteikumu 18.2. apakšpunkta „a” punktā ieteikts, ka
visās ēkās, kurās jādzīvo, jāstrādā vai jāpulcējas ieslodzītajiem, logi ir pietiekami lieli, lai ieslodzītie normālos
apstākļos varētu lasīt vai strādāt dabiskā apgaismojumā.
Atbilstoši /Ieslodzījuma vieta D/ administrācijas sniegtajai informācijai kamerā esošā loga izmērs ir 100 cm
x 120 cm, kamerā ir dienas gaisma (lietas 4. sējuma 24. lapa). Kā Lēmumā norādījusi pārvalde, ja uz loga nebūtu
uzstādītas restes, kamerā palielinātos dabiskais apgaismojums, tomēr vienlaikus jāņem vērā, ka dabiskais
apgaismojums visos gadalaikos arī dienas gaišajā laikā nav pietiekams. Tādējādi pārvalde ir pieļāvusi, ka dabiskā
apgaismojuma līmenis kamerā ne vienmēr varēja būt pietiekams. Arī tiesa, aplūkojusi pārvaldes iesniegtos
fotoattēlus digitālā formātā (CD lietas 4. sējuma 119. lapa), secina, ka kamerā ir dabiskais apgaismojums, logs ir
pietiekoši liels, lai to nodrošinātu, restojums, pretēji pieteicēja apgalvotajam, dabiskā apgaismojuma ieplūdi kamerā
būtiski nesamazina, tomēr, iespējams, dēļ ēkas novietojuma un kameras esības pirmajā stāvā dabiskā
apgaismojuma līmenis kamerā patiešām ne vienmēr varēja būt pietiekams.
Tomēr ir jāņem vērā, ka dabiskā apgaismojuma nepietiekamība pati par sevi, nekonstatējot pārapdzīvotību,
ventilācijas vai mākslīgā apgaismojuma trūkumu, nesasniedz minimālo bardzības līmeni, lai konstatētu pārkāpumu.
Arī Senāts atzinis, ka dabiskā apgaismojuma nepietiekamība pati par sevi nesasniedz minimālo bardzības līmeni, ja
netiek konstatēta pārapdzīvotība, ventilācijas vai mākslīgā apgaismojuma trūkums (Senāta 2021. gada 21. maija
sprieduma lietā Nr. SKA-61/2021 (ECLI:LV:AT:2021:0521.A420219416.11.S) 11. punkts). Tāpat arī Eiropas
Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka dabiskā apgaismojuma nepietiekamība pati par sevi nesasniedz minimālo
bardzības līmeni, lai konstatētu spīdzināšanas un cietsirdīgas vai pazemojošas izturēšanās aizlieguma pārkāpumu.
Tomēr, ja tiek konstatēta pārapdzīvotība, ventilācijas vai mākslīgā apgaismojuma trūkums, tad dabiskā
apgaismojuma un svaiga gaisa nepietiekamība var būtiski pasliktināt ieslodzīto stāvokli un likt nopietni nosliekties
uz pārkāpuma konstatēšanu (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2015. gada 27. janvāra sprieduma lietā/Persona K/ and
others v. Bulgaria 238. punkts).
Ņemot vērā norādīto, lai izslēgtu iespējamu pārkāpumu, tiesai arī jāizvērtē, vai pieteicējs nav atradies
pārapdzīvotības apstākļos un vai kamerā bija nodrošināta ventilācija un pietiekams mākslīgais apgaismojums.
Kā norādījusi /Ieslodzījuma vieta D/ administrācija (lietas 4. sējuma 24. lapa), kameras kopējā platība ir
16,9 m2. Nav strīda par to, ka pieteicējs visu laiku, kamēr atradās /Ieslodzījuma vieta D/, kamerā bija izmitināts
viens. Saskaņā ar Kodeksa 77. panta pirmajā daļā cita starpā noteikto dzīvojamās platības norma vienam
notiesātajam nevar būt mazāka par 4 m2, bet vienieslodzījuma kamerās – par 9 m2, līdz ar to pārapdzīvotība nav
konstatējama.
Vērtējot, vai kamerā bija nodrošināts pietiekams mākslīgais apgaismojums, tiesa ņem vērā, ka atbilstoši
/Ieslodzījuma vieta D/ administrācijas sniegtajai informācijai (lietas 4. sējuma 24. lapa) kamerā ir uzstādīts
mākslīgais apgaismojuma gaismeklis, kura izmērs ir 1270 x 136 x 90 mm, jauda ir 2 x 36 W, spuldzes tips ir G 13,
kas tiesas ieskatā attiecīgā izmēra kamerai ir pietiekami. Arī pats pieteicējs nav norādījis, ka kamerā esošais
mākslīgais apgaismojums nebūtu bijis pietiekams. Šādos apstākļos tiesa uzskata, ka pietiekamais mākslīgais
apgaismojums kamerā kompensēja dabiskā apgaismojuma trūkumu laikā, kad dabiskā apgaismojuma līmenis bija
nepietiekams. Turklāt nevar atzīt arī to, ka dabiskais apgaismojums, lai arī reizēm nepietiekams, kamerā nebūtu
bijis vispār.
Ņemot vērā minēto kopsakarā ar to, ka tiesas tālāk šajā spriedumā secinātais apliecinās to, ka arī ventilācija
pieteicējam bija nodrošināta, nepietiekama dabiskā apgaismojuma dēļ pārkāpums nav konstatējams.
Papildus tiesa uzsver, ka Latvijas ģeogrāfiskajam stāvoklim ir raksturīgi, ka dabiskais apgaismojums visos
gadalaikos arī dienas gaišajā laikā nav pietiekams. Ir jāņem vērā, ka /Ieslodzījuma vieta D/ administrācija nevar
ietekmēt ārējās vides faktorus, no kuriem ir atkarīga gaismas faktiskā ieplūde kamerā. Sevišķi rudens un ziemas
periodā dabiskā gaisma, piemēram, lasīšanai vai rakstīšanai var būt nepietiekama visas dienas garumā, līdz ar to
objektīvi var pastāvēt nepieciešamība papildus izmantot arī mākslīgo apgaismojumu. Kā liecina dzīvē gūtie
novērojumi, arī telpās ārpus ieslodzījuma vietas dabiskais apgaismojums dienas laikā attiecīgos laika periodos
visbiežāk ir nepietiekams, lai lasītu vai rakstītu bez mākslīgā apgaismojuma izmantošanas. Šādos apstākļos dabiskā
apgaismojuma trūkumu iespējams kompensēt ar mākslīgo apgaismojumu, kas kamerā tika nodrošināts.
[18.2] Pieteicējs iebilst tam, ka kamerā esošais logs nav atverams, līdz ar to nav nodrošināta kameras
ventilācija; kamerā nav arī mākslīgās ventilācijas, izņemot norobežotajā telpā sanitārajā mezglā.
Saskaņā ar pēc analoģijas piemērojamā Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 19. panta piektajā daļā
noteikto kamerās nodrošina ventilāciju. Arī Eiropas cietumu noteikumu 18.1. apakšpunktā cita starpā ieteikts, ka
ventilācijai telpās, kurās uzturas ieslodzītie, tiek pievērsts pietiekami daudz uzmanības, bet atbilstoši 18.2.
apakšpunkta „a” punktā minētajam ieteikts, ka visās ēkās, kurās jādzīvo, jāstrādā vai jāpulcējas ieslodzītajiem, logi
ir pietiekami lieli, lai, ja vien ēkā nav atbilstošas gaisa kondicionēšanas sistēmas, pa tiem telpās varētu ieplūst
svaigs gaiss.
Līdz ar to nav un nevar būt strīda par to, ka ieslodzītajam kamerā ir jānodrošina pieeja svaigam gaisam.
Vienlaikus tiesa uzver, ka normatīvajos aktos nav konstatējama prasība, ka ventilācijai ir jābūt mākslīgi
nodrošinātai. Tātad, ja vien kameru ir iespējams izvēdināt dabiski, atverot logu, ir uzskatāms, ka prasība nodrošināt
ventilāciju ir ievērota pienācīgi.
Lai gan pieteicējs norādījis, ka kamerā esošais logs nebija atverams, tai pašā laikā pieteicējs norādījis arī to,
ka bija spiests nakts laikā celties, ģērbties un turēt atvērtu logu, lai kameru izvēdinātu. Tādējādi tiesa pieteicēja
norādītajā konstatē pretrunu. Savukārt lietā esošie fotoattēli (lietas 4. sējuma 27. lapa) apliecina to, ka logs ir
atverams vēdināšanas režīmā, bet dēļ loga abās pusēs esošajām restēm logu nav iespējams atvērt plaši uz āru, kas ir
loģiski saprotams, ņemot vērā ieslodzījuma vietas specifiku un nepieciešamos drošības apsvērumus. To, ka logs ir
atverams, apliecinājusi arī /Ieslodzījuma vieta D/ administrācija (lietas 4. sējuma 24. lapa). Līdz ar to tiesa secina,
ka kamerā bija nodrošināta dabiskā ventilācija. Tiesa neuzskata, ka kameras loga restojums jebkādā veidā varētu
ietekmēt svaigā gaisa ieplūdi kamerā.
Minētais apliecina to, ka pieteicējs kamerā esošo logu jebkurā brīdī, kad tāda nepieciešamība radās, varēja
atvērt un kameru izvēdināt. Tiesa nav konstatējusi, ka kāds normatīvais akts paredzētu obligātu prasību kamerā
nodrošināt gan dabisko, gan mākslīgo ventilāciju. Būtiski ir tikai tas, ka kamerā ieslodzītajam ir iespējams
nodrošināt ventilāciju un līdz ar to arī piekļuvi svaigam gaisam, kas konkrētajā gadījumā ir darīts, bet tam, kādā
veidā tas tiek darīts, nav izšķirošas nozīmes. Turklāt arī dzīvojamās telpas ārpus ieslodzījuma vietas lielākoties tiek
vēdinātas, atverot logu, tāpēc nav nekāda pamata uzskatīt, ka mākslīgās ventilācijas neesība pieteicēja kamerā,
vienlaikus esot iespējai telpu vēdināt dabiski, jebkādā veidā radītu pieteicēja tiesību aizskārumu. Savukārt tas, vai
pieteicējs kameru vēdina un līdz ar to arī nodrošina kamerā ventilāciju un svaigu gaisu, ir atkarīgs tikai no paša
pieteicēja, nevis cietuma administrācijas.
Papildus jāatzīmē, ka gan pieteicējs, gan /Ieslodzījuma vieta D/ administrācija norādījusi arī to, ka kamerā
esošajā sanitārajā mezglā, kas nav hermētiski noslēgts no parējās kameras, ir ierīkota mākslīgā ventilācija, kas
savukārt ietekmē gaisa kvalitāti arī kamerā, ja ne pilnībā novēršot, tad būtiski samazinot iespēju, ka kamerā no
sanitārā mezgla varētu ieplūst nepatīkamas smakas.
[18.3] Pieteicējs iebilst tam, ka kamerā esošais galds bija novietots apmēram četru metru attālumā no loga,
kā arī tam, ka dēļ galda un krēsla novietojuma sēdēt un rakstīt pie tā esot bijis apgrūtinoši un kaitīgi veselībai.
Tiesa konstatē, ka pēc analoģijas piemērojamā Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 19. panta piektajā
daļā noteikts tikai tas, ka kameras aprīko ar galdu, kā arī taburetēm (soliem), kas pieteicējam kamerā bija
nodrošināts; citi nosacījumi kameras labiekārtošanai šādā aspektā normatīvi nav regulēti. Kā redzams no lietā
esošajiem fotoattēliem (lietas 4. sējuma 26. lapa), kamerā pieteicējam bija nodrošināts pie sienas piestiprināts galds
un sols. Atbilstoši /Ieslodzījuma vieta D/ administrācijas norādītajam (lietas 4. sējuma 24. lapa) galda izmērs ir 110
cm x 50 cm, tā augstums ir 73 cm, galds ir novietots paralēli krēslam 15 cm attālumā no krēsla, kura augstums ir 43
cm, galds atrodas 340 cm attālumā no loga un 90 cm no kamerā esošās griestu lampas.
Izvērtējusi norādīto, tiesa pieļauj, ka pieteicējam, kura augums ir 182 cm (lietas 4. sējuma 121. lapa),
iespējams, bija neērti ilgstoši sēdēt pie galda, ņemot vērā, ka sola attālums no galda dēļ stiprinājuma sienā nav
maināms, tomēr pat tad, ja apstākļi rakstīšanai pie galda pieteicējam varēja nebūt ērti, tiesa ņem vērā, ka pieteicējs
/Ieslodzījuma vieta D/ atradās tikai 29 dienas, kas nav pietiekoši ilgs laika posms, lai konkrētajos apstākļos
apsvērtu būtiska cilvēktiesību aizskāruma varbūtību. Tiesa nekonstatē, ka galda un sola augstums būtu neatbilstošs.
Pieteicējam nebija pienākuma ilgstošu laika posmu pavadīt rakstot, pieteicējs pats varēja izvēlēties, cik ilgu laika
posmu pavadīt pie galda un cik bieži izkustēties. Kameras platība un mēbelējums fiziskām aktivitātēm kamerā
šķēršļus neradīja.
Arī apstāklī, ka galds ir novietots pie kameras durvīm, nevis pie loga, tiesa pārkāpumu nesaskata. Kā jau
iepriekš konstatēts, dabiskais apgaismojums kamerā varēja būt nepietiekams, tomēr to kompensēja pietiekams
mākslīgais apgaismojums. Lai arī pieteicējs, sēžot pie galda, visdrīzāk nevarēja lasīt un rakstīt dabiskajā
apgaismojumā, galds ir novietots pietiekoši tuvu kamerā esošajam mākslīgajam apgaismojumam, lai pieteicēja
veselībai nekaitētu.
Lai atzītu, ka ir pārkāpts cietsirdīgas vai pazemojošas apiešanās aizliegums, ir jābūt sasniegtam vismaz
minimālam ciešanu līmenim. Nelielas iespējamas neērtības nav pielīdzināmas ciešanām.
[18.4] Pieteicējs uzskata, ka apstākļi dušas telpā nebija veselībai droši, jo telpā bijis auksts, mitrs, nav
darbojusies ventilācija.
Kā norādījusi /Ieslodzījuma vieta D/ administrācija, dušās telpā, kas atrodas ārpus pieteicēja kameras, ir
ierīkota mākslīgā ventilācija, kā arī dušas telpā ir atverams logs (lietas 4. sējuma 24. lapa); 2023. gada 7. novembrī
dušas telpā veiktajā gaisa temperatūras mērījumā konstatēti + 20,2° C (lietas 1. sējuma 211. lapa).
Lietā esošā informācija neapliecina pieteicēja apgalvojumu par to, ka ventilācija dušas telpā nedarbojās.
Tiesa pašlaik vairs nevar pārliecināties par to, vai katru reizi, kad pieteicējs dušas telpu apmeklēja, mākslīgā
ventilācija patiešām bija ieslēgta, tomēr tas nav būtiski, jo dušas telpu vajadzības gadījumā bija iespējams arī
izvēdināt, atverot logu. Savukārt mitruma esība tādās telpās kā dušas ir dabiska. Tiesai nav pamata arī neticēt
/Ieslodzījuma vieta D/ administrācijas veiktajam gaisa temperatūras mērījumam. Nav strīda par to, ka apkure
/Ieslodzījuma vieta D/ tika nodrošināta. Vienlaikus jāņem vērā, ka gaisa temperatūras uztvere personai var būt
subjektīva. Tāpat nevar izslēgt gadījumu, kad kāds cits ieslodzītais, kurš dušas telpu apmeklējis pirms pieteicēja, to
bija vēdinājis, tādējādi pazeminot gaisa temperatūru telpā.
Papildus, aplūkojot lietā esošos dušas telpas fotoattēlus (lietas 4. sējuma 28.-30. lapa), redzams, ka dušas
telpas kopumā ir labā stāvoklī, tikai atsevišķās vietās, kur ikdienā ir saskare ar ūdeni, uz flīzēm ir traipi. Tiesa
pieļauj, ka mazgāšanās dušas telpās, kurās ir acīmredzamas telpas dabiskā nolietojuma pazīmes, pieteicējam varēja
radīt nepatīkamas izjūtas, tomēr nav pamata uzskatīt, ka dušas telpas tādēļ bija neapmierinošā sanitārā stāvoklī.
Konkrētajos apstākļos kopumā nav iespējams konstatēt varbūtību, ka pieteicējam dušas apmeklējums varēja
sagādāt tādas ciešanas, kas būtu vērtējamas kā spīdzināšana vai necilvēcīga izturēšanās. Turklāt atbilstoši Kārtības
noteikumu 19. punktā noteiktajam notiesātais dušā mazgājas ne retāk kā reizi septiņās dienās; tā kā pieteicējs
/Ieslodzījuma vieta D/ atradās tikai 29 dienas, pieteicējs dušas telpu apmeklēja dažas reizes, līdz ar to būtisku
cilvēktiesību aizskārumu nevarētu konstatēt pat tādā gadījumā, ja pieteicēja norādītie apstākļi tiktu pierādīti.
[18.5] Pieteicēja ieskatā pastaigu laukumi ir kritiskā stāvoklī; apstākļu kopums ir nedrošs un kaitīgs
personai ar otrās grupas invaliditāti.
No lietā iesniegtajiem /Ieslodzījuma vieta D/ esošo pastaigu laukumu fotoattēliem (lietas 4. sējuma 30.-33.
lapa) ir redzams, ka pastaigu laukumi ir vizuāli nepievilcīgi, sienas ir netīras, vietām ir nodrupis apmetums, ir
acīmredzams, ka pastaigu laukumi sen nav remontēti, tomēr tiesa nekonstatē tādus apstākļus, kas pastaigu laikā
varētu apdraudēt ieslodzītā veselību vai pat dzīvību. Lai arī pastaigu laukumi sen nav remontēti un tādēļ
nolietojuma rezultātā tie kļuvuši vizuāli nepievilcīgi, tehniski tie ir apmierinošā stāvoklī. Norādītie vizuālie trūkumi
var ietekmēt ieslodzītā komfortu, pastaigājoties šādos laukumos, tomēr apstākļi nav vērtējami kā necilvēcīga
izturēšanās.
Tiesai ir zināms, ka pieteicējam otrās grupas invaliditāte noteikta dēļ bronhiālās astmas, tādēļ nav
saprotams, kādā veidā apstākļi /Ieslodzījuma vieta D/ pastaigu lakumos bija pieteicējam nepiemēroti tieši dēļ
pieteicēja invaliditātes. Turklāt pieteicējs pats varēja izvēlēties vai un cik bieži izmantot tiesības pastaigāties.
[18.6] Papildus izvērtētajiem apstākļiem tiesa ņem vērā arī to, ka pieteicējs atradās kamerā, kas ir labā
stāvoklī. Kamerā 2019. gada decembrī tika veikts kosmētiskais remonts, uzstādīts atbilstošs mākslīgais
apgaismojums un paplašinātas logu ailes (lietas 1. sējuma 221. lapa).
[18.7] Apkopojot visu iepriekš konstatēto un secināto attiecībā uz uzturēšanās apstākļiem /Ieslodzījuma
vieta D/, tiesa ņem vērā Senāta atziņu, ka ir jāizvērtē viss apstākļu kopums, kādā persona ir atradusies. Ja ir norādīti
vairāki apstākļi, kas personas ieskatā liecina par Satversmes 95. panta pārkāpumu, nav pamatoti izdarīt secinājumu
par katru apstākli atsevišķi. Iespējams, ka katrs apstāklis atsevišķi nerada tādas sekas, lai konstatētu būtisku
cilvēktiesību pārkāpumu, bet, aplūkojot tos visus kopā, šāds secinājums ir izdarāms. Persona neizcieš katru no
apstākļiem atsevišķi, tā tiek turēta attiecīgajos apstākļos, un visi kopā tie var pārsniegt neizbēgamo ciešanu līmeni,
kas ir raksturīgs ieslodzījumam (Senāta 2010. gada 9. jūlija sprieduma lietāNr. SKA-126/10 (A42583206) 17.
punkts).
Tiesu praksē lietās par cilvēktiesību pārkāpumiem brīvības atņemšanas iestādēs kopumā atzīts, ka
Administratīvā procesa likuma izpratnē svarīgi ir konstatēt cilvēktiesību ierobežojuma būtiskumu attiecībā pret
konkrētu personu, proti, jāņem vērā personas statuss, apstākļi, kādos konkrētā persona atrodas, un citi faktori, kas
katrā konkrētā gadījumā var būt svarīgi, lemjot jautājumu, vai lēmums vai rīcība būtiski skar konkrētās personas
cilvēktiesības. Izvērtējusi visu minēto kopsakarā, tiesa nevar secināt, ka apstākļi, kādos pieteicējs atradies,
pārsniegtu ieslodzījuma vietai raksturīgo bardzības līmeni; tāpat apstākļi nebija tādi, kuros pieteicēja drošība un
veselība tiktu apdraudēta.
[19] Par ieslodzīto neformālo hierarhiju
Pieteicējs uzskata, ka /Ieslodzījuma vieta D/ administrācija rīkojusies prettiesiski, nevēršoties pret ieslodzīto
neformālo hierarhiju, kas ir vardarbības cēlonis /Ieslodzījuma vieta D/.
Atbilstoši apstrīdēšanas iesniegumā (lietas 1. sējuma 34.-36. lapa) norādītajam /Ieslodzījuma vieta D/
administrācija nav vērsusies pret cietumā pastāvošo neformālo hierarhiju, ar savu bezdarbību to atbalstot.
Neformālā hierarhija ir vardarbības cēlonis. Pats fakts, ka iestāde rada degradējošu vidi, ir godu un cieņu
aizskaroši.
Vērtējot, vai ir konstatējama /Ieslodzījuma vieta D/ administrācijas prettiesiska rīcība, tiesa konstatē un
secina turpmāk norādīto.
[19.1] Nav noliedzams, ka tieši /Ieslodzījuma vieta D/ administrācijai ir pienākums radīt ieslodzījuma vietā
atbilstošu vidi un rūpēties par to, lai tur valdītu tāda kārtība, kas neapdraud ieslodzītos ne fiziski, ne emocionāli. Kā
norādījis Senāts, ieslodzīto savstarpējā vardarbība ir regulāra parādība visās ieslodzījuma vietās. Tā aptver dažāda
veida izpausmes, sākot no piezemētām aizskaršanas formām un beidzot ar neslēptu iebiedēšanu un nopietniem
fiziskiem uzbrukumiem. Tāpēc cietuma administrācijas pienākums ir nodrošināt, lai ieslodzītie tiktu aizsargāti no
citiem ieslodzītajiem, kuri viņiem vēlas kaitēt. Lai to panāktu, cietuma administrācijai ir jābūt spējīgai pienācīgi
rīkoties. Tai ir jāpamana apdraudējuma pazīmes un jābūt pienācīgi apmācītai, lai vajadzības gadījumā iejauktos.
Atkarībā no apstākļiem var būt nepieciešami īpaši drošības pasākumi. Tāpat uzmanība jāpievērš ieslodzīto
izvietošanai kamerās (Senāta 2019. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-
182/2019,ECLI:LV:AT:2019:0415.A420223015.2.S, 8. punkts). Tomēr Senāts arī atzinis, ka persona var sūdzēties
par neformālās hierarhijas pastāvēšanu cietumā, ja tā aizskar tieši šo personu, proti, lai persona varētu apstrīdēt un
pārsūdzēt cietuma administrācijas rīcību, ir jākonstatē būtisks konkrētās personas cilvēktiesību aizskārums. Līdz ar
to personai pieteikumā ir jāpamato, kā iespējamā cietuma administrācijas rīcība, pieļaujot ieslodzīto neformālās
hierarhijas pastāvēšanu cietumā, ir aizskārusi tieši šīs personas cilvēktiesības (Senāta 2023. gada 28. aprīļa
lēmuma Nr. SKA-496/2023,ECLI:LV:AT:2023:0428.A420297122.19.L, 7. punkts).
Tāpēc vispirms tiesa norāda to, ka neapšauba ieslodzīto neformālās hierarhijas pastāvēšanu ieslodzījuma
vietās, tostarp arī /Ieslodzījuma vieta D/, tomēr izskatāmajā lietā tiesa vērtēs to, vai /Ieslodzījuma vieta D/
administrācija ir darījusi visu iespējamo, lai nodrošinātu pieteicējam drošus soda izciešanas apstākļus, un vai
pieteicējs ir cietis dēļ neformālās hierarhijas, ja /Ieslodzījuma vieta D/ administrācijas vainas dēļ drošība nebija
nodrošināta. Kā izriet no Senāta norādītā, aizskārumam ir jābūt konkrētam un tieši pret pieteicēju vērstam.
[19.2] Ierosinot lietu, tiesnese vērsa pieteicēja uzmanību uz pienākumu prasījumu pamatot, proti,
pieteicējam jāpamato, kā iespējamā /Ieslodzījuma vieta D/ administrācijas rīcība, pieļaujot ieslodzīto neformālās
hierarhijas pastāvēšanu, ir aizskārusi pieteicēja cilvēktiesības, vai pieteicējs ir tādēļ izjutis atšķirīgu attieksmi vai
apdraudējumu no citu ieslodzīto puses, proti, pieteicējam jāmin konkrēti un pārbaudāmi gadījumi, kas ticami
norāda uz ieslodzīto neformālās hierarhijas pastāvēšanu un ietekmi uz pieteicēju. Tomēr pieteicējs nevienu
konkrētu un pārbaudāmu gadījumu, kas norādītu uz neformālās hierarhijas pastāvēšanu, ar to saistītu /Ieslodzījuma
vieta D/ administrācijas rīcību un pieteicējam radītu kaitējumu, nav norādījis, līdz ar to tiesai nav pamata vērtēt
pieteicēja teorētiskus apgalvojumus par ieslodzīto neformālās hierarhijas esību /Ieslodzījuma vieta D/.
/Ieslodzījuma vieta D/ administrācija norādījusi, ka notiesāto hierarhija (subkultūra) nav pieļaujama.
Pieteicējs nav vērsies /Ieslodzījuma vieta D/ Medicīnas daļā ar sūdzībām par citu notiesāto pret pieteicēju veiktu
emocionālo vardarbību, draudiem vai fiziskiem uzbrukumiem, tādējādi nav konstatēts, ka /Ieslodzījuma vieta D/
pieteicējam būtu izteikti draudi vai fiziski uzbrukts (lietas 1. sējuma 174.-175. lapa). Atbildē pieteicējam
/Ieslodzījuma vieta D/ priekšnieks 2023. gada 6. novembrī norādījis, ka/Ieslodzījuma vieta D/ administrācija
kategoriski ir pret jebkāda veida notiesāto hierarhijas izpausmēm. Gadījumā, ja pieteicēja rīcībā ir konkrēti fakti par
šādām izpausmēm, pieteicējs lūgts nekavējoties par to informēt /Ieslodzījuma vieta D/ vadību, lai iespējamās
nelikumības nekavējoties tiktu novērstas (lietas 2. sējuma 104. lapa). Pieteicējs uz atbildes 2023. gada 8. novembrī
pašrocīgi uzrakstījis, kaatbildē ietverta apzināti nepatiesa informācija; /Ieslodzījuma vieta D/ administrācija atbalsta
un kultivē notiesāto neformālo hierarhiju, tirgojoties ar ietekmi un manipulējot; to apliecina Tiesībsargā iesniegto
sūdzību skaits. Savukārt tiesai pieteicējs papildus norādījis, ka ne pārvalde, ne /Ieslodzījuma vieta D/ administrācija
ilgstoši nevēršas pret neformālo hierarhiju, vardarbību, diskrimināciju. /Ieslodzījuma vieta D/ administrācija aktīvi
atbalsta ieslodzīto organizēto grupējumu un izmanto tā līderus personīgā labuma gūšanai. Ar amatpersonu
starpniecību ieslodzījuma vietās nonāk narkotikas. Pārvalde minēto neizmeklē (lietas 3. sējuma 227.-229. lapa).
Tiesa neapšauba to, ka ieslodzījuma vietās un, iespējams, arī /Ieslodzījuma vieta D/ ir gadījumi, kad
amatpersonas iesaistās neatļauto vielu apritē, tādējādi sekmējot nelabvēlīgas vides esību ieslodzījuma vietās. Ja
pieteicējam ir zināmi konkrēti gadījumi un konkrētu amatpersonu iesaiste tajos, pieteicējam ir jāvēršas tiesību
aizsardzības iestādē, kuras kompetencē ir to izmeklēt. Tiesai nav informācijas, ka pieteicējs to darītu. Arī tiesai
pieteicējs nav ticami norādījis konkrētus faktus, kas pieteicēja vispārīgos apgalvojumus varētu apstiprināt.
Izskatāmajā lietā, kā minēts iepriekš, tiesa vērtē to, vai /Ieslodzījuma vieta D/ administrācija ir
nodrošinājusi pieteicējam drošus soda izciešanas apstākļus un vai pieteicējs ir cietis dēļ neformālās hierarhijas. To
vērtējot, tiesa pieteicēja aizskārumu nav konstatējusi. Pieteicējs visu laiku, kamēr atradās /Ieslodzījuma vieta D/,
bija izvietots slēgtā kamerā viens un pa /Ieslodzījuma vieta D/ teritoriju pārvietojās darbinieku uzraudzībā, līdz ar
to tiesa nekonstatē, ka pieteicējs faktiski būtu bijis apdraudēts. Turklāt, kā apgalvo pats pieteicējs, viņš pieder pie
ieslodzīto neformālā iedalījuma grupas jeb kastas „mužiki” (lietas 4. sējuma 96.-97. lapa), kas ir „vidējā” kasta,
līdz ar to nevar bez pamatojuma pieņemt, ka pieteicējs pats ir cietis dēļ neformālās hierarhijas /Ieslodzījuma vieta
D/. Vienlaikus tiesa piekrīt, ka šāda vide pati par sevi ir degradējoša, tomēr ar to ir par maz, lai konstatētu
Konvencijas 3. panta pārkāpumu tieši pret pieteicēju.
To, ka /Ieslodzījuma vieta D/ izvietošanas komisija bija lēmusi pieteicēju izvietot /Ieslodzījuma vieta D/ 2.
vienībā kopā ar citiem ieslodzītajiem, tiesa šajā spriedumā vērtēs turpmāk, šo lēmumu tieši nesaistot ar pieteicēja
iespējamo apdraudējumu dēļ /Ieslodzījuma vieta D/, iespējams, pastāvošās neformālās hierarhijas ieslodzīto vidē.
Tā kā izvietošana faktiski nenotika, pieteicējs netika apdraudēts.
[20] Par pieteicēja izvietošanu
Pieteicējs uzskata, ka /Ieslodzījuma vieta D/ izvietošanas komisijas 2023. gada 13. oktobra lēmums Nr. 65
(turpmāk – izvietošanas komisijas lēmums), ar kuru nolemts ievietot pieteicēju /Ieslodzījuma vieta D/ 2. vienībā, ir
prettiesisks.
Atbilstoši apstrīdēšanas iesniegumā (lietas 1. sējuma 34.-36. lapa) norādītajam pieteicēja ieskatā ar
izvietošanas komisijas lēmumu rupjā veidā pārkāptas pieteicēja tiesības. Pārvaldei ir zināms, ka pieteicējs ir
notiesāto riska grupā, viņam izteikti draudi, bijis mēģinājums uzbrukt, kā arī dēļ invaliditātes un veselības stāvokļa
pieteicējam ir specifiskas vajadzības, kuru dēļ pieteicēja ilgstoša atrašanās telpā ar citām personām rada situāciju,
kas nav savienojama ar Konvencijas 3. pantu. Lai arī pieteicējs faktiski netika izmitināts /Ieslodzījuma vieta D/ 2.
vienībā, izvietošanas komisijas lēmums atzīstams par prettiesisku. Pieteicējam tika radīts emocionāls šoks, bailes,
pārdzīvojumi, pazemojums.
Vērtējot, vai izvietošanas komisijas lēmums ir tiesisks, tiesa konstatē un secina turpmāk norādīto.
[20.1] Atbilstoši Kodeksa 13.2 panta ceturtajā daļā noteiktajam notiesāto izvietošanas komisijas lēmums par
notiesāto izvietošanu nav apstrīdams un pārsūdzams.
Kā norādījis Senāts, parasti notiesāto izvietošanas komisijas lēmums ir iekšējs lēmums, kas saistīts ar
cietuma iekšējās organizācijas aspektiem, jo ieslodzītajam nav subjektīvu tiesību prasīt, lai to izvieto konkrētā
cietumā vai konkrētā kamerā, kā arī izvēlēties, ar kuriem citiem ieslodzītajiem tikt izvietotam vienā kamerā, un līdz
ar to šādi lēmumi parasti nevar radīt cilvēktiesību aizskārumu. Ievērojot minēto, ir arī pamatoti likumā skaidri
noteikt, ka šādi lēmumi nav apstrīdami un pārsūdzami. Tomēr atsevišķos netipiskos gadījumos šādi lēmumi var
radīt būtisku cilvēktiesību aizskārumu, īpaši ja izvietošanas lēmuma izpildes rezultātā var tikt apdraudēta personas
veselība vai dzīvība. Līdz ar to šādos gadījumos šie lēmumi būtu atzīstami par administratīviem aktiem un tiem
būtu jābūt apstrīdamiem un pārsūdzamiem. Nekas neliecina, ka likumdevējs būtu apzināti vēlējies nedot iespēju
apstrīdēt notiesāto izvietošanas komisijas lēmumus un pārsūdzēt tos tiesā arī tādos netipiskos gadījumos, kad tie
var radīt būtisku apdraudējumu ieslodzītās personas dzīvībai vai veselībai. Nav nozīmes, vai nodoms izvietot
ieslodzīto tika īstenots, bet ir pārbaudāms lēmuma tiesiskums (Senāta 2023. gada 28. aprīļa lēmuma Nr. SKA-
496/2023,ECLI:LV:AT:2023:0428.A420297122.19.L, 6. punkts).
Nav strīda par to, ka izvietošanas komisijas lēmums netika izpildīts, jo pieteicējs atteicās to pildīt un doties
uz /Ieslodzījuma vieta D/ 2. vienību, tomēr pieteicējs ir norādījis uz iespējamu pieteicēja drošības apdraudējumu un
tiesību aizskārumu, ja izvietošanas komisijas lēmums būtu izpildīts, līdz ar to ir izvērtējams izvietošanas komisijas
lēmuma tiesiskums, vērtējot, vai pieteicēja ievietošana /Ieslodzījuma vieta D/ 2. vienībā varēja apdraudēt pieteicēja
veselību un dzīvību, tādējādi būtiski aizskarot pieteicēja cilvēktiesības.
[20.2] Atbilstoši Kodeksa 13.2 panta pirmajā daļā noteiktajam ar brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka
rīkojumu izveidotā notiesāto izvietošanas komisija nosaka, kurā brīvības atņemšanas iestādes nodaļā, vienībā un
kamerā notiesātais izvietojams, ņemot vērā brīvās vietas kamerās, notiesāto psiholoģisko saderību, veselības
stāvokli, attieksmi pret smēķēšanu, iepriekšējo kriminālo pieredzi.
Kārtības noteikumu 13. punkts noteic, ka komisijas lēmumu ieraksta protokolā (6. pielikums), līdz ar to
normatīvie akti paredz izvietošanas komisijas lēmumu fiksēt notiesāto izvietošanas protokolā (lietas 2. sējuma 122.
lapa), kurā nav norādīts tā izvērsts pamatojums, ko tiesa varētu pārbaudīt.
Sagatavojot lietu izskatīšanai, tiesa konstatēja, ka, neskatoties uz to, ka pieteicējs apstrīdēšanas iesniegumā
pārvaldei bija skaidri norādījis, ka apstrīd tieši izvietošanas komisijas lēmumu, kā arī norādījis uz apstākļiem, kas
var liecināt par iespējamu pieteicēja drošības apdraudējumu, ja lēmums tiktu izpildīts, pārvalde Lēmumā pieteicēja
prasījumu nevērtēja, tā vietā vērtējot /Ieslodzījuma vieta D/ izvērtēšanas komisijas lēmumu par soda izciešanas
režīma pakāpi, kas turklāt jau ir izvērtēts un arī pārsūdzēts citā administratīvajā lietā, proti, lietā Nr. A420113624.
Arī tiesa, ierosinot lietu, aicināja pārvaldi sniegt tiesai rakstveida paskaidrojumu par izvietošanas komisijas
lēmumu, kā arī iesniegt visus dokumentus, kas pamato izvietošanas komisijas vērtējumu. Neskatoties uz minēto,
pārvalde arī tiesai sniegtajā rakstveida paskaidrojumā nepamatoti turpināja paust argumentus pilnīgi par citu
jautājumu, proti, par soda izciešanas režīma pakāpi, līdz ar to pārvalde pēc būtības minēto jautājumu nebija
vērtējusi.
Tiesa lūdza pārvaldi sniegt tiesai rakstveida paskaidrojumu par vērtējamo prasījumu, kā arī iesniegt visus
dokumentus, kas ņemti vērā un vērtēti, pieņemot izvietošanas komisijas lēmumu (lietas 2. sējuma 97. lapa). Secīgi
pārvalde paskaidroja tikai to, ka saskaņā ar pārvaldes priekšnieka 2023. gada 4. oktobra rīkojumu (lietas 2. sējuma
6. lapa) pieteicējam tika noteikts soda izciešanu uzsākt daļēji slēgtā cietuma zemākajā soda izciešanas režīma
pakāpē. Lemjot par pieteicēja izvietošanu /Ieslodzījuma vieta D/, izvietošanas komisija ņēma vērā brīvās vietas
kamerās, psiholoģisko saderību, izglītības līmeni un veselības stāvokli; tika skatīta pieteicēja personas lieta un
medicīniskā dokumentācija, nesaskatot šķēršļus pieteicēja izvietošanai /Ieslodzījuma vieta D/ 2. vienībā, kurā sodu
izcieš tie notiesātie, kuriem tāpat kā pieteicējam ir piešķirta daļēji slēgtā cietuma soda izciešanas režīma zemākā
pakāpe (lietas 2. sējuma 119. lapa).
Tā kā tiesai ir zināms, ka pieteicējs ilgstoši citās ieslodzījuma vietās tieši drošības apsvērumu dēļ tika
izvietots viens pats, tiesa vairākkārt (lietas 3. sējuma 175. lapa, 4. sējuma 107., 122. lapa) pieprasīja pārvaldei
skaidrot jautājumus saistībā ar izvietošanas komisijas lēmumu, tai skaitā par apstākļiem /Ieslodzījuma vieta D/ 2.
vienībā, par ieslodzīto skaitu kamerās, par to, vai, lemjot par pieteicēja izvietošanu, tika ņemta vērā informācija par
pieteicēja iepriekšējo kriminālo pieredzi.
Tā kā uz pirmajiem diviem tiesas pieprasījumiem pārvalde sniedza ļoti vispārīgas atbildes (lietas 4. sējuma
39.-40., 115.-116. lapa), tā arī neatbildot uz konkrētiem tiesas jautājumiem, tiesa trešo reizi lūdza pārvaldei cita
starpā pamatot /Ieslodzījuma vieta D/ izvietošanas komisijas vērtējumu attiecībā uz notiesāto psiholoģisko
saderību, veselības stāvokli, attieksmi pret smēķēšanu, iepriekšējo kriminālo pieredzi, sevišķi ņemot vērā, ka
pieteicējs bija notiesāts par seksuāla rakstura noziegumu; iebilst pret ieslodzīto neformālo hierarhiju; nesmēķē.
Atbildot uz pēdējo tiesas pieprasījumu, pārvalde paskaidroja, ka pieteicējs pēc ierašanās /Ieslodzījuma vieta
D/ līdz izvietošanas komisijas lēmuma pieņemšanai tika izvietots /Ieslodzījuma vieta D/ uzņemšanas nodaļā.
Uzņemot pieteicēju, /Ieslodzījuma vieta D/ Drošības daļa veica sarunu ar pieteicēju, lai noskaidrotu, vai
pieteicējam /Ieslodzījuma vieta D/ varētu būt kāds apdraudējums no notiesāto puses, vai ir kāds notiesātais, kurš
varētu apdraudēt pieteicēja drošību; pieteicējs sarunas laikā klusēja un informāciju par iespējamu drošības
apdraudējumu nesniedza. 2023. gada 13. oktobrī notika izvietošanas komisijas sēde, kuras laikā tika nolemts
pieteicēju pārvest uz 2. vienību. Izvietošanas komisijas sēdē piedalījās /Ieslodzījuma vieta D/ visu daļu vadītāji,
kuri lēma par 2025. gada 11. oktobrī atvesto notiesāto izvietošanu. Lemjot par pieteicēja izvietošanu, nevienam
daļas vadītājam nebija iepriekšējas informācijas par pieteicēju vai par pieteicēja iespējamiem drošības vai veselības
apdraudējumiem, arī Drošības daļas vadītājs informēja, ka sarunā ar pieteicēju netika saņemta informācija par
iespējamiem drošības apdraudējumiem no notiesāto puses. Ja pieteicējs, ierodoties /Ieslodzījuma vieta D/, būtu
informējis par iespējamiem drošības apdraudējumiem, izvietošanas komisija uzreiz lemtu par viņa izvietošanu
atsevišķā kamerā (lietas 4. sējuma 129.-131. lapa).
[20.3] Izvērtējot iepriekš norādīto informāciju, tiesa pieļauj, ka pieteicējs, iespējams, pats tiešām neko
konkrētu nav uzreiz teicis, tomēr nav saprotams, kāpēc šādu informāciju pārvalde tiesai sniedz pēc vairākkārtējiem
lūgumiem. Jebkurā gadījumā tiesa apšauba, ka, lemjot par pieteicēja izvietošanu, nevienam nebija iepriekšējas
informācijas par pieteicēju, sevišķi, ja izvietošanas komisijai ir jāņem vērā arī pieteicēja psiholoģiskā saderība,
veselības stāvoklis un iepriekšējā kriminālā pieredze. Kā norādīts pieteicēja raksturojumā, pieteicējs iepriekš ir
tiesāts piecas reizes, tostarp par izvarošanu, kas ietvēra nelikumīgu brīvības atņemšanu un seksuālu vardarbību
(lietas 1. sējuma 188. lapa).
Nevar neņemt vērā, ka /Ieslodzījuma vieta D/ ir grūtības mazināt ieslodzīto pašpārvaldes sistēmu, ko
konstatējis Tiesībsargs (lietas 4. sējuma 98.-103. lapa). Tāpat Tiesībsargs ir atzinis, ka /Ieslodzījuma vieta D/
pastāv augsts iekšējās vardarbības risks starp notiesātajiem.
Tiesa ir iepazinusies ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2024. gada 11. aprīļa spriedumu„D pret Latviju”, kur arī
atzīts, ka Latvijā ieslodzījumu vietās ilgstoši pastāv neformālā hierarhija.
Pats pieteicējs tiesai norādījis, ka viņš ir pieskaitāms pie kastas „mužiki”, tādēļ, atrodoties /Ieslodzījuma
vieta D/ 2. vienībā, pieteicējs būtu spiests kopā ar „blatniem” pazemot „kreisos”, vienlaikus jūtoties mazāk vērtīgs
par „blatniem” (lietas 4. sējuma 96.-97. lapa). Tomēr tiesa, ņemot vērā gan Tiesībsarga ziņojumu, gan spriedumā
„D pret Latviju” norādīto, secina, ka pieteicējs drīzāk /Ieslodzījuma vieta D/ pastāvošajā neformālajā hierarhijā
varētu tikt atzīts par „atstumto” un viņš varētu citu ieslodzīto vidē tikt uzskatīts par „kreiso”, ņemot vērā
sodāmības. Ir skaidrs, ka izvērtēšanas komisijai arī to vajadzēja saprast, proti, ka pieteicēja izvietošana kopā ar
gandrīz 30 citiem ieslodzītajiem (lietas 4. sējuma 133. lapa), ņemot vērā, ka pieteicēju varētu atzīt par „kreiso”,
radītu augstu risku pieteicēja drošībai. Spriedumā „D pret Latviju” Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atgādinājusi jau
iepriekš norādīto, ka tīša personas ievietošana kamerā kopā ar personām, kuras viņu var apdraudēt, principā
uzskatāma par rīcību, ko aizliedz Konvencijas 3. pants (47. punkts).
[20.4] Ņemot vērā iepriekš konstatēto un secināto šajā sprieduma punktā, tiesa atzīst, ka, pārvaldei objektīvi
nespējot tiesai izskaidrot, kādi apstākļi ņemti vērā vai uzskatīti par atšķirīgiem no iepriekšējām ieslodzījumu
vietām, kurās pieteicējs bija izvietots viens pats, izvietošanas komisijas lēmums ir atzīstams par prettiesisku, jo tā
izpildes gadījumā, iespējams, būtu pārkāpts Konvencijas 3. pants.
Papildus gan norādāms, ka tiesa neuzskata, ka pieteicējs vispār nebūtu izvietojams kamerā ar kādu citu
notiesāto, ja situācija būtu atbilstoši izvērtēta un pamatoti riski nebūtu konstatēti.
[21] Pieteicējs arī lūdzis konstatēt Lēmuma izdošanas procesā, kā arī tiesvedības laikā tiesā pārvaldes
pieļautus procesuālus pārkāpumus.
Administratīvā procesa likuma 184. panta otrās daļas 2. punkts paredz, ka pieteikumu var iesniegt arī par
administratīvā akta izdošanas procesā pieļauta būtiska procesuālā pārkāpuma konstatēšanu, ja procesuālais
pārkāpums pats par sevi ir radījis būtisku personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu un tiesas spriedums ir
nepieciešams atlīdzinājuma pieprasīšanai vai lai novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos. Tādējādi prasījums par
procesuāla pārkāpuma konstatēšanu lietā kā patstāvīgs prasījums izlemjams tikai tādā gadījumā, ja ir konstatējams
būtisks procesuāls pārkāpumus, kas pats par sevi ir radījis būtisku pieteicēja tiesību vai tiesisko interešu
aizskārumu, piemēram, ietekmējot pieņemtā lēmuma rezultātu vai būtiski aizskarot pieteicēja cilvēktiesības.
Līdz ar to tiesai jāpārbauda pieteicēja iebildumi, lai izvērtētu, vai pārvalde ir pieļāvusi būtiskus procesuālus
pārkāpumus.
[21.1] Par pierādījumiem
[21.1.1] Pieteicēja ieskatā procesuāls pārkāpums pieļauts, Lēmumā nenorādot pierādījumus, uz kuriem
pamatoti secinājumi (lietas 2. sējuma 78.-79. lapa).
Tiesa piekrīt, ka Administratīvā procesa likuma 67. panta trešā daļa uzliek pārvaldei pienākumu Lēmumā
izdarītos secinājumus pamatot ar pierādījumiem, tomēr tiesa nekonstatē, ka pārvalde šo pienākumu nebūtu
izpildījusi. Lēmumā ir norādīti pierādījumi, kas pamato pārvaldes secinājumus attiecībā uz izvērtētajiem
prasījumiem. Pārvalde ir atsaukusies gan uz ieslodzījuma vietu administrāciju sniegto informāciju, gan to
iesniegtajiem dokumentiem, ko pārvalde ir pieprasījusi, lai izvērtētu pieteicēja apstrīdēšanas iesniegumu.
[21.1.2] Pieteicēja ieskatā procesuāls pārkāpums pieļauts,2024. gada 27. februārī un 2024. gada 5.
aprīlīiesniedzot tiesai pierādījumus, nenorādot, ko katrs iesniegtais pierādījums apliecina. Tādējādi paralizētas
pieteicēja iespējas izmantot administratīvā procesa likuma 145. panta pirmās daļas 4.-9. punktā noteiktās tiesības
(lietas 2. sējuma 78.-79. lapa).
Nav noliedzams, ka Administratīvā procesa likuma 168. panta pirmajā daļā noteikts, ka administratīvā
procesa dalībnieks, kurš iesniedz rakstveida pierādījumu vai lūdz to pieprasīt, norāda, kādus lietā nozīmīgus
apstākļus šis pierādījums var apstiprināt, tomēr situācijā, kad tiesa lūdz pārvaldi iesniegt konkrētus dokumentus vai
visus lietas materiālus, ar kuriem pamatots Lēmums, būtu lieki prasīt no pārvaldes detalizēti skaidrot, ko lietā
varētu pierādīt katrs iesniegtais dokuments. Atsauces uz iesniegtajiem dokumentiem satur tieši Lēmums, no kura
satura tad arī ir saprotama iesniegto pierādījumu būtība un nozīme lietā. 2024. gada 27. februārī pārvalde pēc tiesas
pieprasījuma iesniedza pieteicēja apstrīdēšanas iesniegumu un tā papildinājumus ar tiem pievienotajiem
dokumentiem, savukārt 2024. gada 5. aprīlī pārvalde, sniedzot tiesai rakstveida paskaidrojumu, iesniedza tiesai
pārējos lietas materiālus.Tāpat arī situācijā, kad tiesa objektīvās izmeklēšanas ietvaros vāc pierādījumus un lūdz
pārvaldi iesniegt konkrētus dokumentus, būtu lieki pārvaldei likt uzskaitīt, ko šie dokumenti pierāda.
Citādi būtu aplūkojama situācija, ja pārvalde bez papildu skaidrojuma iesniegtu tiesai kaudzi dokumentu, no
kuru satura nebūtu konstatējama to saistība ar tiesā izskatāmo lietu, tomēr šādu situāciju tiesa lietā nekonstatē. Pat
tad, ja tā notiktu, vēl būtu vērtējams, kā tas aizskar pieteicēju, jo tieši tiesnesis ir tas, kurš izlemj, vai attiecīgie
dokumenti attiecas uz lietu un tādējādi ir pievienojami lietai. Ja dokumenti lietai ir pievienoti, tātad tiesnesis ir
atzinis, ka tie attiecas uz lietu un ir izmantojami prasījumu vērtēšanā.
Tiesa nekonstatē, ka būtu aizskartas pieteicēja tiesības iesniegt pierādījumus, piedalīties pierādījumu
pārbaudīšanā, pieteikt lūgumus, dot tiesai mutvārdu un rakstveida paskaidrojumus, izteikt savus argumentus un
apsvērumus, kā arī celt iebildumus pret pārvaldes lūgumiem, argumentiem un apsvērumiem. Kā redzams no lietas
materiāliem, pieteicējs aktīvi realizē visas šīs tiesības. Turklāt tiesa pieteicējam visus lietas materiālus regulāri
nosūta, līdz ar to pieteicējam, zinot pieteikuma priekšmetu, arī bez papildu skaidrojuma būtu jāsaprot, kādus
pierādījumus un kādēļ tiesa pieprasa un pārvalde secīgi iesniedz.
[21.1.3] Pieteicēja ieskatā procesuāls pārkāpums pieļauts, izmantojot normatīvajiem aktiem un patiesībai
neatbilstošus pierādījumus. Pārvaldes iesniegtie /Persona J/, /Persona I/, /Persona G/, /Persona F/ un /Persona H/
ziņojumi (lietas 1. sējuma 204.-207., 217. lapa) nav noformēti atbilstoši labai pārvaldībai, tie nav reģistrēti, tiem
nav juridiska spēka un tajos ietvertas apzināti nepatiesas ziņas. Turklāt /Persona G/ un /Persona F/ ziņojumi ir
identiski (lietas 2. sējuma 86.-87. lapa).
Tiesa, pievienojot lietai pārvaldes iesniegtos dokumentus, ir izvērtējusi ziņojumus un atzinusi tos par
pieļaujamiem. Tas, ka dokumenti nav noformēti atbilstoši pieteicēja vēlmēm, nenozīmē, ka tajos norādītā
informācija lietā nav vērtējama. Savukārt par to, vai ziņojumos norādītajam piešķirt ticamību iepretim pieteicēja
norādītajam, lemj tiesa, izvērtējot visus lietā esošos pierādījumus to kopsakarā.
[21.1.4] Pieteicēja ieskatā procesuāls pārkāpums pieļauts, pārvaldei neiegūstot visu Lēmuma pieņemšanai
nepieciešamo informāciju. Proti, pārvalde nav pieprasījusi pieteicēja atteikumu no veselības aprūpes pie ārsta
/Persona C/, /Persona C/ 2023. gada 5. aprīļa ziņojumu, informāciju par to, ka /Persona C/ nosūtīja pieteicēju uz
cietumu slimnīcu, lai gan pieteicējs ir atteicies no veselības aprūpes cietumu slimnīcā, uzstādot diagnozi, kas ir
psihiatra kompetencē. Tāpat pārvalde nav ieguvusi pierādījumus par ieslodzīto neformālās hierarhijas pastāvēšanu
ieslodzīto vidē un /Ieslodzījuma vieta D/ administrācijas plānu un veiktajām darbībām neformālas hierarhijas
izskaušanai (lietas 2. sējuma 166.-169. lapa).
Pieteicējam jāņem vērā, ka saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 59. panta pirmajā daļā noteikto pēc
administratīvās lietas ierosināšanas iestāde iegūst informāciju, kas saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir
nepieciešama, lai pieņemtu attiecīgo lēmumu. Minētā panta mērķis ir panākt objektīva, tiesiska, taisnīga, uz
nepieciešamo informāciju balstīta lēmuma pieņemšanu, un tajā ir nostiprināts objektīvās izmeklēšanas princips.
Nepieciešamo apstākļu noskaidrošana jeb pierādījumu nasta gulstas uz iestādes „pleciem”. Šāds pienākums
sakņojas apstāklī, ka administratīvais process pamatā kalpo sabiedrības interešu nodrošināšanai. Lēmuma
pieņēmējam ir pienākums nodrošināt, lai administratīvais akts tiktu izdots, ņemot vērā visus objektīvi svarīgos
apstākļus. Tādējādi iestādei administratīvajā procesā ir gan pašai jāvāc pierādījumi, gan arī jādod norādījumi un
ieteikumi procesa dalībniekiem, citstarp par to, kādas lietas izlemšanai nepieciešamas ziņas procesa dalībnieks
iestādei varētu piegādāt. Iestādei ir pienākums nodrošināt, lai pieņemtais lēmums būtu taisnīgs un tiesisks lietas
objektīvas un vispusīgas izskatīšanas rezultāts, līdz ar to iestādei ir jāpārliecinās, ka tās rīcībā ir visa lēmuma
pieņemšanai nepieciešamā informācija (Briede J., Višķere I. 59. panta komentārs. Grām.: Administratīvā procesa
likuma komentāri. A un B daļa. Dr. iur. J. Briedes zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013,
553.-556. lpp.).
Tādējādi apstrīdēšanas iesnieguma izskatīšanas gaitā tieši iestādei ir jāizvērtē, vai tās rīcībā ir administratīvā
akta izdošanai nepieciešamā informācija, kā arī iestādei ir pienākums nepieciešamības gadījumā šo informāciju
iegūt.
Pārvalde ir izvērtējusi pieteicēja apstrīdēto rīcību, uzskatot, ka tās rīcībā ir pietiekoši pierādījumi lēmuma
pieņemšanai. Tas, ka tiesa, izskatot lietu, ir pieprasījusi vēl papildu informāciju, nenozīmē, ka pārvalde būtu
pieļāvusi procesuālu pārkāpumu Lēmuma izdošanas procesā.
Gan pārvaldei, gan tiesai, izskatot vairākas pieteicēja lietas, ir zināms, ka pieteicējs gandrīz nekavējoties pēc
ierašanās /Ieslodzījuma vieta A/ atteicās no veselības aprūpes pie ārsta /Persona C/, līdz ar to tiesai nav saprotama
pieteicēja vēlme šo faktu pieradīt atkal no jauna. Strīds par šo faktu nepastāv. Savukārt rīcība saistībā ar pieteicēja
nosūtīšanu uz cietumu slimnīcu un nosūtījumā ierakstīto diagnozi lietā nav vērtējama, jo neietilpst vērtējamajā
periodā, līdz ar to šādu informāciju pārvaldei nebija ne jāpieprasa, ne jāvērtē. Vienlaikus gan konstatējams, ka
pārvalde pieteicēja prasījumu ir izskatījusi pat plašāk. Tiesai iesniegts arī pieteicēja minētais /Persona C/ 2023.
gada 5. aprīļa ziņojums(lietas 2. sējuma 193. lapa), un tiesa to ir vērtējusi. Savukārt fakts, ka ieslodzīto vidē pastāv
neformālā hierarhija, ir vispārzināms un tas nav jāpierāda; vienlaikus nav noliedzams, ka pārvaldei kopā ar
ieslodzījuma vietu administrācijām ir jārīkojas, lai šo ieilgušo situāciju cietumu vidē risinātu. Tiesa neuzskata, ka
situāciju varētu risināt tikai /Ieslodzījuma vieta D/ administrācijas plāns neformālās hierarhijas izskaušanai.
Pieteicējam nav tiesību pieprasīt, lai pārvalde vai /Ieslodzījuma vieta D/ administrācija rīkotos kādā konkrētā
pieteicēja iedomātā veidā.
Ievērojot iepriekš norādīto, tiesa vēlreiz uzsver, ka tieši pārvaldes kompetencē bija izvērtēt, vai tās rīcībā ir
administratīvā akta izdošanai nepieciešamā informācija un pierādījumi.
Pieteicējs arī tiesā aktīvi piedalās pierādījumu vākšanā, gan regulāri lūdzot tiesu pieprasīt dažādus
dokumentus, gan pats iesniedzot tiesai dažādus dokumentus. Tiesa pieteicēja lūgumus izvērtē un tiesas ieskatā
nepieciešamos pierādījumus iegūst, tādējādi pieteicēja tiesības nekādā veidā nav aizskartas.
[21.2] Par uz lietu neattiecināmu informāciju
Pieteicēja ieskatā procesuāls pārkāpums pieļauts, pārvaldei iesniedzot tiesai pieteicēja raksturojumu, kas
satur personisku informāciju par pieteicēju, kā arī patiesībai neatbilstošu informāciju, kas uz lietu neattiecas.
Pārvalde nav norādījusi, ko šis dokuments lietā apliecina. Iesniedzot raksturojumu, pārvalde izpaudusi
neizpaužamas ziņas. Šāda rīcība nav savienojama arī ar labu pārvaldību (lietas 2. sējuma 82.-83. lapa).
Tiesa nepiekrīt, ka pieteicēja raksturojums (lietas 1. sējuma 188. lapa) būtu iesniegts nepamatoti. Tā kā
tiesai lietā jāvērtē izvietošanas komisijas lēmums, atsevišķa raksturojumā norādītā informācija ir būtiska, tādēļ arī ir
saprotams, kādēļ pārvalde tiesai šo dokumentu ir iesniegusi. Turklāt raksturojums iesniegts tiesai, nevis izpausts ar
lietu nesaistītām personām, tādēļ nevar uzskatīt, ka pieteicēja tiesības būtu aizskartas. Raksturojumā norādītā
informācija dažādos aspektos tiesai jau bijusi zināma arī iepriekš, izskatot vairākas pieteicēja lietas. Savukārt
pieteicēja apgalvojumu, ka raksturojums satur arī patiesībai neatbilstošu informāciju, tiesa nevērtēs, jo pieteicējam
ir tiesības uz viedokli, savukārt tiesa, izskatot lietu, ir ņēmusi vērā raksturojumā minētos faktus, piemēram, par
pieteicēja iepriekšējo sodāmību, par soda izciešanas režīma pakāpi, kas tiesai bijuši nepieciešami prasījumu
vērtēšanai.
[21.3] Par tiesiskuma principu
Pieteicējs uzskata, ka pārvalde nav ievērojusi arī Administratīvā procesa likuma 7. pantā nostiprināto
tiesiskuma principu, kas paredz, ka iestādes un tiesas rīcībai jāatbilst tiesību normām. Iestāde un tiesa darbojas
normatīvajos aktos noteikto pilnvaru ietvaros un savas pilnvaras var izmantot tikai atbilstoši pilnvarojuma jēgai un
mērķim.
Tiesa nekonstatē, ka pārvalde būtu pārkāpusi tiesību normās tai paredzēto pilnvarojumu. Tas, ka pieteicēja
viedoklis par pārvaldes darbībām ir atšķirīgs, nenozīmē, ka pārvalde rīkojas prettiesiski.
[22] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 154. panta pirmo un otro daļu tiesa novērtē pierādījumus pēc
savas iekšējās pārliecības, kas pamatojas uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, kā arī
vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un taisnības principiem. Nekādiem
pierādījumiem nav iepriekš noteikta spēka, kas saistītu tiesu.
Pretēji lietā vairākkārt paustajiem pieteicēja iebildumiem, tiesa nav konstatējusi, ka kāds no pārvaldes
iesniegtajiem dokumentiem būtu atzīstams par nepieļaujamu, līdz ar to visi apstākļi un pieteicēja paustie argumenti
ir izvērtēti kopsakarā ar lietā esošajiem dokumentiem. Vienlaikus tas nenozīmē, ka tiesa visiem pārvaldes
iesniegtajiem dokumentiem ir piešķīrusi ticamību, kā arī ņēmusi vērā un atsaukusies sprieduma pamatošanā.
Savukārt pieteicēja iesniegto cita ieslodzītā /Persona B/ rakstveida paskaidrojumu (lietas 2. sējuma 67.
lapa), kas nosaukts par liecību, tiesa vērtē kritiski. /Persona B/ norādītajam nav piešķirama pierādījuma nozīme, jo
nav skaidrs, kādos apstākļos paskaidrojums tapis. Pie tam atbilstoši paša /Persona B/ norādītajam viņš
/Ieslodzījuma vieta D/ atradies citā laika periodā nekā pieteicējs, līdz ar to atsevišķi apstākļi varētu atšķirties.
Turklāt /Persona B/ rakstītais ļoti atbilst paša pieteicēja rakstības stilam, vārdu izvēlei, teikumu uzbūvei un sūdzību
par /Ieslodzījuma vieta D/ administrācijas rīcību apjomam.
Vienlaikus tiesa neuzskata par lietderīgu un nepieciešamu /Persona B/ lietā izsaukt kā liecinieku, jo tie
apstākļi, par ko pieteicēja ieskatā /Persona B/ varētu liecināt un kas minēti viņa paskaidrojumā, nav tādi, kas būtu
pierādāmi tikai uz personas teiktā pamata. Turklāt lietā ir pietiekoši daudz rakstveida pierādījumu, kas tiesai ļauj
pieteicēja prasījumus vispusīgi izvērtēt.
[23] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 92. pantu ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par
mantiskajiem zaudējumiem vai nemantisko kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes
faktisko rīcību.
Tā kā pieteikums daļā ir apmierināts, ir vērtējams arī pieteicēja prasījums atlīdzināt pieteicējam mantiskos
zaudējumus, kas saistīti ar vēršanos pārvaldē, un nemantisko kaitējumu, kas pieteicējam, iespējams, nodarīts,
pieņemot izvērtēšanas komisijas lēmumu, ko tiesa atzina par prettiesisku.
Tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par mantisko zaudējumu vai nemantisko kaitējumu, kas personai
nodarīts ar valsts pārvaldes iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību, kā arī kārtību
šo zaudējumu atlīdzināšanai noteic Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums (turpmāk –
Zaudējumu atlīdzināšanas likums).
[23.1] Mantiskie zaudējumi Zaudējumu atlīdzināšanas likuma izpratnē atbilstoši tā 7. panta pirmajā punktā
noteiktajam ir katrs mantiski novērtējams pametums, kas cietušajam radies ar iestādes prettiesiska administratīvā
akta vai prettiesiskas faktiskās rīcības dēļ. Atbilstoši Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7. panta trešajai un ceturtajai
daļai mantiskais zaudējums ir arī zaudējums, kas saistīts ar administratīvā akta atcelšanu, iestādes faktiskās rīcības
novēršanu vai tās seku likvidēšanu, zaudējuma samazināšanu vai likvidēšanu. Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 11.
panta pirmā daļa noteic, ka mantiskā zaudējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats un apmērs tiek pierādīts ar
Administratīvā procesa likumā noteiktajiem pierādīšanas līdzekļiem.
Vēršoties pārvaldē, pieteicējs apstrīdēšanas iesniegumā un vairākos tā papildinājumos kopumā lūdza
atlīdzināt mantiskos zaudējumus, kas saistīti ar apstrīdēšanas iesnieguma un tā papildinājumu sagatavošanu un
nosūtīšanu pārvaldei, kopumā 10,48 euro. Tā kā tiesa pieteicēja pieteikumu ir apmierinājusi daļā, tiesa uzskata ka
pieteicējam varētu būt atlīdzināmi tikai uz attiecīgo prasījumu attiecināmie izdevumi.
Prasījumu atzīt par prettiesisku izvietošanas komisijas lēmumu pieteicējs ir ietvēris 2023. gada 13.
oktobraapstrīdēšanas iesniegumā (lietas 1. sējuma 34.-36. lapa), kurā norādījis arī mantiskos zaudējumus, ko lūdz
atlīdzināt saistībā ar šī iesnieguma sastādīšanu un nosūtīšanu pārvaldei, proti, pieteicējs lūdz atlīdzināt zaudējumus
par ierakstītas vēstules nosūtīšanu 3,42 euro, par aploksnes iegādi 0,17 euro, par papīru 0,15 euro. Papildus
pieteicējs pārvaldei nosūtījis arī 2023. gada 16. oktobra iesniegumu ar lūgumu atlīdzināt zaudējumus par izlietoto
pildspalvu 0,69euro un lūdzot šo iesniegumu pievienot minētajam apstrīdēšanas iesniegumam. Tādējādi par
izdevumiem, kas ir saistāmi ar pieteikumu daļā, kas apmierināts, tiesa uzskata 4,43 euro. Secīgi vērtējams, vai tie
šādā apmērā ir atlīdzināmi.
Saskaņā ar Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 10. pantu cietušais nav tiesīgs pilnīgi vai daļēji saņemt
zaudējuma atlīdzinājumu, ja viņš nav, izmantojot savas zināšanas, spējas un praktiskās iespējas, darījis visu
iespējamo, lai zaudējumu novērstu vai samazinātu. Kā arī cietušais nav tiesīgs saņemt zaudējuma atlīdzinājumu, ja
ar apzinātu rīcību ir veicinājis viņam nodarītā zaudējuma rašanos vai tā apmēra palielināšanos.
Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 91. panta ceturto daļu iestādes faktisko rīcību var apstrīdēt un
pārsūdzēt tāpat kā administratīvo aktu. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 77. panta pirmajai un trešajai daļai
iesniegumu par administratīvā akta apstrīdēšanu iesniedz iestādei, kura izdevusi šo aktu, un, ja iesniegums par
administratīvā akta apstrīdēšanu atbilst likuma prasībām, iestāde iesniegumu nekavējoties nosūta izskatīšanai
augstākai iestādei.
Tādējādi pieteicējam bija tiesības sūdzību par /Ieslodzījuma vieta D/ faktisko rīcību iesniegt pašam
/Ieslodzījuma vieta D/, kas to tālāk būtu nosūtījis pārvaldei.
Kā tiesas sēdē skaidroja pārvaldes pārstāve, ieslodzītie sūtījumus pārvaldei var iemest arī kopējā vēstuļu
kastē, no kuras tie pēc izņemšanas tiek atsūtīti pārvaldei. Līdz ar to tiesa uzskata, ka pieteicēja izvēle nosūtīt
pārvaldei ierakstītu vēstuli tā vietā, lai to izdarītu bez maksas, ir paša pieteicēja atbildība. Pieteicēja norādi, ka šāda
izvēle ir saistīta ar to, ka vēstules pazūd, tiesa neuzskata par pietiekamu pamatojumu, jo pieteicējs norādīja, ka
pazūdot arī ierakstītas vēstules.
Līdz ar to tiesa uzskata, ka pasta izdevumi pieteicējam nav jāatlīdzina, jo pieteicējam tie objektīvi varēja
nerasties.
Attiecībā par aploksnes iegādāšanos, izlietoto papīru un pildspalvu, tiesa uzskata, ka šādi izdevumi rodas
pilnīgi jebkurai personai, kas izmanto savas tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt iestādes administratīvos aktus vai
faktisko rīcību. Turklāt tiesa neapšauba, ka situācijā, ja pieteicējs palūgtu ieslodzījuma vietā lapu un pildspalvu, lai
uzrakstītu pārvaldei adresētu sūdzību, tās pieteicējam tiktu iedotas. Tā kā saskaņā ar Zaudējumu atlīdzināšanas
likuma 7. panta ceturto daļu par zaudējumu neuzskata laiku un pūles, ko privātpersona veltījusi konkrētās lietas
risināšanai, tiesa uzskata, ka sūdzības sagatavošana un nosūtīšana pārvaldei ietilpst normā lietotajā jēdzienā pūles,
tāpēc tikai īpašos, netipiskos gadījumos būtu jāatlīdzina tādi izdevumi, kas saistīti ar pašas sūdzības vai pieteikuma
iesniegšanu.
[23.2] Nemantiskais kaitējums Zaudējumu atlīdzināšanas likuma izpratnē atbilstoši tā 8. panta 1. punktā
noteiktajam ir ar iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību nodarīts fiziskās personas
dzīvības, veselības, brīvības, goda un cieņas, personiskā vai ģimenes noslēpuma, citu nemantisko tiesību vai ar
likumu aizsargāto interešu aizskārums, kā rezultātā radušās nelabvēlīgas nemantiskās sekas.
Saskaņā ar Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 11. panta otro un trešo daļu faktus, kas apliecina nemantiskā
kaitējuma nodarīšanu, pierāda ar Administratīvā procesa likumā norādītajiem pierādīšanas līdzekļiem.
Privātpersonai ir pienākums norādīt, kā izpaudies tās nemantisko tiesību un ar likumu aizsargāto interešu
aizskārums, un pamatot atlīdzinājuma apmēru. Ja ar prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību
privātpersonai ir nodarīts būtisks tiesību aizskārums, nemantiskā kaitējuma esība ir uzskatāma par pierādītu.
Saskaņā ar Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14. pantu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu nosaka
atbilstoši aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam,
ņemot vērā iestādes rīcības tiesisko un faktisko pamatojumu un motīvus, cietušā rīcību un līdzatbildību, kā arī citus
konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus. Nemantisko kaitējumu atlīdzina, atjaunojot stāvokli, kāds pastāvēja pirms
kaitējuma nodarīšanas, vai, ja tas nav vai nav pilnībā iespējams, vai nav adekvāti, – atvainojoties vai samaksājot
atbilstīgu atlīdzību. Ja iestāde vai tiesa, izvērtējot konkrētā gadījuma apstākļus, konstatē, ka privātpersonas tiesību
vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums nav smags, nemantiskā kaitējuma patstāvīgs vai papildu atlīdzinājums
var būt rakstveida vai publiska atvainošanās.
Līdz ar to ir izvērtējams, vai pieteicēja tiesības ir būtiski aizskartas, vērtējot, vai pastāv pamats nemantiskā
kaitējuma atlīdzināšanai. Kā atzinis Senāts, tad ne jebkurš par prettiesisku atzīts administratīvais akts vai faktiskā
rīcība rada atlīdzināmu morālo (pašlaik nemantisko, tiesas piezīme) kaitējumu, tiesai ir jāvērtē tiesību un ar likumu
aizsargāto interešu nozīmīgums un konkrētā aizskāruma smagums (Senāta 2013. gada 21. marta sprieduma lietāNr.
SKA-230/2013 10. punkts). Tāpat arī Senāts savā praksē ir attīstījis virkni principu, kas jāievēro atlīdzinājuma
noteikšanā, proti: atlīdzinājumam jābūt efektīvam tiesiskās aizsardzības līdzeklim; atlīdzinājumam jābūt taisnīgam;
atlīdzinājumam ir jāsniedz gandarījums personai, kuras tiesības ir tikušas aizskartas; atlīdzinājums var kalpot arī
par līdzekli, lai atturētu iestādi no līdzīgu aizskārumu izdarīšanas nākotnē; atlīdzinājums nedrīkst būt nesamērīgi
mazs.
Pieteicēja ieskatā viņam nodarīts nemantiskais kaitējums, ko pats pieteicējs novērtējis kā atlīdzināmu
naudas izteiksmē, izmaksājot 10 000 euro.
Vērtējot, vai ir atlīdzināms pieteicēja lūgtais nemantiskais kaitējums, tiesa nekonstatē, ka pieteicējam
prettiesiskā izvērtēšanas komisijas lēmuma rezultātā būtu radies kāds reāls kaitējums, kurš būtu atlīdzināms naudas
izteiksmē. Turklāt primārais atlīdzinājuma veids ir stāvokļa, kāds pastāvēja pirms kaitējuma nodarīšanas,
atjaunošana. Tā kā faktiski pieteicēja situācija nemainījās, jo izvietošanas komisijas lēmums netika izpildīts,
pieteicēja stāvoklis faktiski nemaz nemainījās. Tomēr, tā kā izvietošanas komisijas lēmumu bija nodoms izpildīt,
tad tiesa neapšauba, ka satraukumu pieteicējam tas varēja radīt. Taču īslaicīgs satraukums konkrētajos apstākļos
nav atzīstams par smagu pieteicēja tiesību aizskārumu, līdz ar to tiesa atzīst, ka atvainošanās šādā situācijā ir
samērīgs atlīdzinājums.
Papildus norādāms, ka šīs lietas ietvaros tiesa nevērtē pieteicējam piemērotā disciplinārsoda par
izvietošanas komisijas lēmuma nepildīšanu tiesiskumu un saistībā ar to nodarītā kaitējuma atlīdzinājumu, jo par to
ir ierosināta cita administratīvā lietā, proti, Nr. A420113624.
[24] Tiesa ir izvērtējusi visus lietā iesniegtos dokumentus un pieteicēja argumentus, bet atbilstoši
judikatūrai tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā uzskata par nozīmīgiem no tiesību viedokļa, līdz ar to
detalizētu novērtējumu tiesa sniegusi tiem pieteicēja norādītajiem argumentiem, kuriem ir nozīme lietā vērtējamo
jautājumu izlemšanā. Kā atzinis Senāts, ir svarīgi, lai visi būtiskie argumenti un apstākļi būtu aplūkoti pēc būtības
un kopsakarā (Senāta 2019. gada 10. maija sprieduma lietā Nr. SKA-52/2019
(ECLI:LV:AT:2019:0510.A420148815.2.S) 5. punkts).
[25] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 288. panta pirmajā daļā noteikto, ja, izskatot lietu, konstatēti
apstākļi, kas liecina par iespējamu tiesību normu pārkāpumu, kā arī citos gadījumos tiesa var pieņemt blakus
lēmumu. Blakus lēmumu nosūta attiecīgajai institūcijai.
Tiesa izskatāmajā lietā nav konstatējusi tādus apstākļus, kas liecinātu par nepieciešamību tiesai taisīt blakus
lēmumu.
[26] Ja pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa atbilstoši Administratīvā procesa likuma 126. panta
pirmajai daļai piespriež no atbildētāja par labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu.
Pieteicējs ir samaksājis valsts nodevu 30 euro par pieteikuma par lietas ierosināšanu tiesā iesniegšanu
(lietas 1. sējuma 9. lapa).
Saskaņā ar Ministru kabineta 2013. gada 12. februāra noteikumu Nr. 85 „Kārtība, kādā administratīvajā lietā
iemaksā, atmaksā un atlīdzina valsts nodevu un iemaksā un atmaksā drošības naudu” 14. punktu pēc tam, kad
stājies spēkā tiesas vai tiesneša nolēmums, kurā ir paredzēta valsts nodevas atlīdzināšana, pieteicējs iesniedz
iestādē, kura attiecīgajā administratīvajā lietā bijusi pieaicināta atbildētāja pusē, iesniegumu par valsts nodevas
atlīdzināšanu. Iesniegumā norāda šo noteikumu 9. punktā minēto informāciju. Saskaņā ar minēto noteikumu 13.
punktu valsts nodevu atlīdzina mēneša laikā pēc pieteicēja iesnieguma saņemšanas iestādē Administratīvā procesa
likuma 126. pantā minētajos gadījumos no tās iestādes budžeta līdzekļiem, kura attiecīgajā administratīvajā lietā
bijusi pieaicināta atbildētāja pusē.
Līdz ar to samaksātā valsts nodeva 30 euro apmērā piespriežama no Latvijas Republikas un tā jāatlīdzina no
pārvaldes budžeta līdzekļiem.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126. panta pirmo daļu, 246.-251. pantu, 253. panta piekto
daļu, 289.-291. pantu, tiesa
nosprieda
daļēji apmierināt /Persona A/ pieteikumu.
Atzīt par prettiesisku /Ieslodzījuma vieta D/ izvietošanas komisijas 2023. gada 13. oktobra lēmumu Nr. 65.
Uzlikt par pienākumu Ieslodzījuma vietu pārvaldei viena mēneša laikā no sprieduma spēkā stāšanās
atlīdzināt /Persona A/ nemantisko kaitējumu, rakstveidā atvainojoties.
Noraidīt /Persona A/pieteikumu pārējā daļā.
Piespriest no atbildētājas Latvijas Republikas par labu /Persona A/samaksāto valsts nodevu 30 euro, kas
atlīdzināma no Ieslodzījuma vietu pārvaldes budžeta līdzekļiem.
Spriedumu var pārsūdzēt apelācijas kārtībā Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma
sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.
Spriedums sastādīts 2025. gada 20. jūnijā.
Tiesnese K. Brokane