Supreme Court dismisses appeal upholding local ban on protest near Victory Monument due to threat to democratic order.

ECLI:LV:AT:2024:1228.A420247322.7.S

Lieta Nr. A420247322, SKA-135/2024

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

SPRIEDUMS

Rīgā 2024.gada 28.decembrī

Senāts šādā sastāvā: senatore referente Ieva Višķere, senatores Dzintra Amerika un Indra Meldere

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par Rīgas pilsētas izpilddirektora 2022.gada

22.augusta lēmuma Nr. RD-22-258-ap atzīšanu par prettiesisku, sakarā ar /pers. A/ kasācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2022.gada

25.augusta spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējs /pers. A/ 2022.gada 16.augustā vērsās Rīgas valstspilsētas pašvaldībā ar pieteikumu par sapulces rīkošanu 2022.gada 22.augustā no

pulksten 19.00 līdz pulksten 20.00 autostāvvietā Uzvaras parkā, Rīgā. Pieteikumā tika norādīts, ka sapulces mērķis ir paust protestu pret varas amorālo

rīcību, iznīcinot vēsturisko mantojumu – pieminekļus cilvēkiem, kuri sagrāva nacismu un saglabāja dzīvību Eiropas tautām.

[2] Ar Rīgas pilsētas izpilddirektora 2022.gada 22.augusta lēmumu Nr. RD-22-258-ap (turpmāk – pārsūdzētais lēmums) aizliegta pieteiktās

sapulces norise, jo tā apdraudētu valsts demokrātisko iekārtu, sabiedrisko drošību un labklājību.

Pieteicējs vērsās tiesā ar pieteikumu par pārsūdzētā lēmuma atcelšanu. Ievērojot to, ka lietas izskatīšanas brīdī Administratīvajā rajona tiesā

pieteiktais sapulces datums jau bija pagājis, pieteicēja prasījums tika precizēts kā prasījums par lēmuma atzīšanu par prettiesisku.

[3] Administratīvā rajona tiesa ar 2022.gada 25.augusta spriedumu (pilns spriedums sastādīts 2022.gada 9.septembrī) pieteikumu noraidīja.

Spriedums pamatots ar šādiem apsvērumiem.

[3.1] Lai gan pulcēšanās brīvība ir konstitucionāla ranga vērtība, tomēr tā nav absolūta brīvība un tā ir ierobežojama atbilstoši Latvijas Republikas

Satversmes (turpmāk – Satversme) 116.pantam. Ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem ar likumu, tiem jābūt vērstiem uz leģitīmā mērķa sasniegšanu un

jābūt nepieciešamiem demokrātiskā sabiedrībā. Likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 15.1panta otrā daļa paredz tiesības pašvaldībai aizliegt

pieteikta pasākuma norisi, ja tā konstatē, ka šāds pasākums var apdraudēt citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrisko drošību,

labklājību vai tikumību un šos apdraudējumus novērst nav iespējams.

[3.2] Vērtējot aizlieguma pamatojumu un samērīgumu, visupirms ņemams vērā paša pieteicēja tiesas sēdē atzītais, ka, lai arī pieteikumu sapulces

rīkošanai pieteicējs iesniedzis kā fiziska persona, tomēr sapulces patiesais organizators ir politiskā partija, kurā pieteicējs ir līdzpriekšsēdētājs, proti,

politiskā partija „Latvijas Krievu savienība” (turpmāk arī – Latvijas Krievu savienība).

[3.3] Viens no sapulces aizlieguma pamatiem ir sapulces patiesā organizētāja iepriekšējās aktivitātes. No publiski pieejamiem Valsts drošības

dienesta atzinumiem izriet, ka Latvijas Krievu savienības aktivitātes ir vērstas uz Krievijas Federācijas (turpmāk – Krievija) īstenotās ārpolitikas un

starptautisko tiesību pārkāpumu attaisnošanu, kā arī propagandas vēstījumu izplatīšanu. Latvijas Krievu savienība jau iepriekš nonākusi Valsts drošības

dienesta redzeslokā arī saistībā ar to, ka šīs partijas un tai pietuvināto personu aktivitātes atbilst Krievijas tautiešu politikai. Novērtējot pieteicēja un

vairāku citu partijas biedru un pietuvinātu personu publiskās aktivitātes un izteikumus pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, secināms, ka

minēto personu aktivitātes nereti liecina par atbalstu Krievijas politikai arī pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos. Tāpat ir fiksēti mēģinājumi noliegt

Satversmē definētās vērtības un šķelt Latvijas sabiedrību, izplatot dezinformāciju un veicinot nacionālo naidu.

Turklāt iepriekšējos ar Latvijas Krievu savienību saistīto personu organizētajos un atbalstītajos pasākumos 2022.gada 9., 10. un 13.maijā novērota

gan dažādu viedokļu pārstāvošo sabiedrības grupu un indivīdu konfrontācija, gan arī virkne pārkāpumu, saistībā ar kuriem uzsākti administratīvā

pārkāpuma procesi, tostarp – par militārās agresijas un kara noziegumus slavinošas simbolikas izmantošanu.

Ievērojot Latvijas Krievu savienības iepriekšējās aktivitātes, kā arī Valsts drošības dienesta un Valsts policijas atzinumus, secināms, ka pieteiktā

sapulce ar augstu ticamības pakāpi radītu platformu tādu viedokļu paušanai, kas šķeļ un dezinformē sabiedrību, kā arī netieši atbalsta Krievijas veiktos

noziegumus pret cilvēci un mieru un attaisno kara noziegumus. Tāpat ar lielu ticamību varētu notikt provokācijas, kas radītu apdraudējumu sabiedriskajai

kārtībai un drošībai. Pašreizējos apstākļos, kad tuvākajā reģionā ir saasināta ģeopolitiskā situācija un sabiedrība ir ļoti polarizēta, šādiem riskiem ir

piešķirama īpaša nozīme.

[3.4] Jāņem arī vērā, ka pieteiktā pasākuma norise bija plānota pie tā sauktā Uzvaras pieminekļa, kas Latvijas vēsturiskajā kontekstā ir vērtējams

kā padomju okupācijas simbols. Tādējādi pasākuma rīkošana pie šī pieminekļa pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos varētu tikt uztverta kā totalitāro

režīmu un to noziegumu nosodīšanas un suverenitātes, neatkarības, miera un demokrātijas sargāšanas noliegums, kas ir pretrunā Satversmes ievadā

definētajām vērtībām.

[3.5] Novērtējot lietā noskaidrotos apstākļus to kopumā, atzīstams, ka pašvaldība pamatoti secināja, ka pieteiktā pasākuma rīkošana bija

aizliedzama, jo tas radītu būtiskus riskus valsts demokrātiskās iekārtas, sabiedriskās kārtības un drošības aizsardzībai. Šos riskus konkrētajā gadījumā

nebija iespējams novērst ar tiesības uz pulcēšanos mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

[4] Pieteicējs par spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību, uzsverot, ka gan no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas

(turpmāk – Konvencija), gan Satversmes normām valstij izriet pozitīvs pienākums nodrošināt miermīlīgu sapulču norisi.

Kasācijas sūdzības pamatā ir pieteicēja uzskats, ka galvenais iemesls, kādēļ tiesa pašvaldības aizliegumu rīkot pieteikto sapulci atzinusi par tiesisku,

ir tāds, ka pieteiktā sapulce nebūtu bijusi miermīlīga, un pie šāda secinājuma tiesa esot nonākusi sapulces rīkošanu nepamatoti saistot ar Latvijas Krievu

savienības līdzšinējām aktivitātēm. Šajā sakarā kasācijas sūdzībā uzsvērts, ka pasākuma rīkotājs ir pieteicējs kā fiziska persona, nevis Latvijas Krievu

savienība kā politiska partija. Turklāt politiskās partijas neatbildot par to biedru darbībām un izteikumiem, tāpēc tiesa esot nepamatoti ņēmusi vērā ar

Latvijas Krievu savienību saistīto personu līdzšinējās aktivitātes un izteikumus. Tāpat arī norādīts, ka Latvijas Krievu savienība vienmēr esot atbalstījusi

ideju saglabāt pieminekļus, kas veltīti Otrā pasaules kara upuriem un karavīriem, tostarp šo ideju iekļaujot partijas priekšvēlēšanu programmā, un

uzsvērts, ka šādu iniciatīvu nevarot uzskatīt par pretēju demokrātiskām vērtībām tikai tāpēc, ka to neatbalsta Rīgas valstspilsētas pašvaldība, Valsts

drošības dienests un tiesa.

[5] Rīgas dome paskaidrojumos par kasācijas sūdzību norādījusi, ka tā nav pamatota.

Motīvu daļa

[6] Kasācijas tiesvedībā pārbaudāms, vai pārsūdzētajā spriedumā pamatoti atzīts, ka pašvaldības aizliegums rīkot pieteicēja pieteikto sapulci ir

tiesisks.

[7] Pulcēšanās brīvība līdztekus biedrošanās brīvībai un vārda brīvībai pieder pie būtiskākajām personas politiskajām tiesībām, kas veido

demokrātiskas sabiedrības pamatu. Latvijā šī brīvība ir nostiprināta konstitucionāla ranga tiesību normā – Satversmes 103.pantā, kas paredz, ka valsts

aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību. Līdzīgi arī Eiropas līmeņa cilvēktiesību instrumenta, proti, Konvencijas

11.panta pirmajā daļā, noteikts, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības uz miermīlīgu pulcēšanās un biedrošanās brīvību.

Pulcēšanās brīvība ir būtisks demokrātiskas sabiedrības elements, kas nodrošina sabiedrības iespēju ietekmēt politiskos procesus, tostarp arī

kritizējot valsts varu un protestējot pret valsts rīcību. Īstenojot šo brīvību, personas var kopīgi apspriest nozīmīgas problēmas, izteikt atbalstu valsts

īstenotajai politikai vai arī to nosodīt (Satversmes tiesas 2006.gada 23.novembra sprieduma lietā Nr. 2006-03-0106 7.punkts). Tostarp pulcēšanās

brīvības ietvaros tiek aizsargāta tādu uzskatu paušana, kas var kaitināt vai aizvainot personas, kuras iebilst pret pulcēšanās brīvības īstenotāju idejām vai

viedokļiem, un šajā sakarā arī nav nozīmes tam, cik šokējoši vai nepieņemami noteikti uzskati vai vārdi varētu šķist varas iestādēm (Eiropas

Cilvēktiesību tiesas (Lielā palāta) 2015.gada 15.oktobra sprieduma lietā „Kudrevičius and others v. Lithuania”, iesnieguma Nr. 37553/05,

145.punkts un tajā norādītā judikatūra). Tādējādi vispārīgi pulcēšanās brīvība ir aizsargājama, neatkarīgi no pulcēšanās ietvaros pausto viedokļu satura

un pasākuma mērķa, jo demokrātiskā sabiedrībā ir būtiski nodrošināt atšķirīgu viedokļu pastāvēšanu (Senāta 2017.gada 8.decembra sprieduma lietā

Nr. SKA-380/2017, ECLI:LV:AT:2017:1208.A420165016.2.S, 11.punkts).

[8] Tomēr pulcēšanās brīvība arī nav absolūta. Nacionālā līmenī tās ierobežošanas iespēju paredz Satversmes 116.pants, saskaņā ar kuru

pulcēšanās brīvība var tikt ierobežota likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību,

labklājību un tikumību. Līdzīgi arī Konvencijas 11.panta otrajā daļā noteikts, ka pulcēšanās un biedrošanās brīvība var tikt pakļauta ierobežojumiem, ja

tie ir noteikti ar likumu un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts vai sabiedrības drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai

noziedzīgus nodarījumus, aizsargātu veselību vai tikumību, vai citu cilvēku tiesības un brīvības.

Ievērojot pulcēšanās brīvības fundamentālo raksturu demokrātiskā sabiedrībā, tās ierobežošana ir pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos. Šajā

sakarā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir uzsvērusi, ka nav pieļaujams uz pulcēšanās brīvību raudzīties ierobežojoši un ka leģitīmie mērķi, kuru sasniegšanai

pulcēšanās brīvība var tikt ierobežota, ir interpretējami šauri (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2003.gada 20.februāra sprieduma lietā „Djavit An v.

Turkey”, iesnieguma Nr. 20652/92, 56.punkts, 1998.gada 10.jūlija sprieduma lietā „Sidiropoulos and others v. Greece”, iesnieguma

Nr. 26695/95, 38.punkts).

[9] Pieteicējs kasācijas sūdzībā norāda, ka rajona tiesas secinājums par pašvaldības noteiktā pulcēšanās brīvības ierobežojuma pamatotību esot

balstīts uzskatā, ka pieteiktās sapulces patiesais organizators ir Latvijas Krievu savienība un šīs politiskās partijas darbības, ņemot vērā tās biedru un citu

ar partiju saistīto personu līdzšinējās aktivitātes un izteikumus, esot vērtējamas kā agresīvas (vērstas uz vardarbību). Tādējādi pārsūdzētais spriedums

būtībā esot pamatots ar apsvērumiem par to, ka pieteiktā sapulce nebūtu bijusi miermīlīga.

Šajā sakarā pieteicējs kasācijas sūdzībā visupirms uzsver, ka sapulces organizators bija tieši viņš kā fiziska persona, nevis Latvijas Krievu savienība

kā politiska partija. Tāpēc tiesa secinājumus par pieteiktās sapulces iespējamo norisi esot nepamatoti saistījusi ar analīzi par Latvijas Krievu savienību un

tās līdzšinējām aktivitātēm.

Senāts konstatē, ka pārsūdzētajā spriedumā izdarītais secinājums par pieteiktās sapulces organizatoru ir pamatots ar paša pieteicēja tiesas sēdē

atzīto, ka sapulces patiesais organizators ir Latvijas Krievu savienība, nevis pieteicējs. Arī Senāts, iepazīstoties ar rajona tiesas 2022.gada 24.augusta

sēdes protokolu, tam guva apstiprinājumu. Proti, pats pieteicējs, sniedzot paskaidrojumus tiesas sēdē, savu pozīciju par pieteiktās sapulces pieļaujamību

lielākoties saistīja ar apsvērumiem par Latvijas Krievu savienības iepriekš rīkotajiem pasākumiem, kas apliecinot partijas spēju veiksmīgi organizēt

miermīlīgus gājienus vai sapulces. Proti, pats pieteicējs pieteiktās sapulces miermīlīgumu pamatoja ar Latvijas Krievu savienības spēju organizēt šādus

miermīlīgus pulcēšanās pasākumus. Savukārt, atbildot uz tiesas jautājumu, kādēļ konkrētajā gadījumā pieteikumu par sapulces rīkošanu iesniedzis

pieteicējs kā fiziska persona, nevis Latvijas Krievu savienība kā politiska partija, pieteicējs skaidroja, ka šādā formā pieteikums tika iesniegts tāpēc, ka

fiziskām personām sapulču pieteikumus noformēt ir vienkāršāk. Turklāt Latvijas Krievu savienībai esot tradīcija dot iespēju partijas līderiem organizēt

dažādus pasākumus, lai pārliecinātos par šo personu organizatoriskajām spējām un nodrošinātu tām publicitāti. Vienlaikus pieteicējs arī atzina, ka fiziskai

personai vienai pašai ir ļoti grūti organizēt šādus liela apmēra pasākumus, tāpēc, lai tos varētu noorganizēt, ir jāsadarbojas vai nu ar partiju, vai ar

nevalstiskajām organizācijām (rajona tiesas 2022.gada 24.augusta sēdes audioprotokols, 00:46:16–00:47:48). Ievērojot minēto, nevar piekrist

kasatoram, ka rajona tiesa pārsūdzēto spriedumu nevarēja balstīt apsvērumos par Latvijas Krievu savienību un tās līdzšinējām aktivitātēm; tas ir tiešā

pretrunā tam, ko pats pieteicējs atzina tiesai.

Turklāt Senāts arī nepiekrīt no kasācijas sūdzības izrietošajam uzskatam, ka pārsūdzētais spriedums ir balstīts apsvērumos par to, ka pieteiktā

sapulce nebūtu bijusi miermīlīga. Lai arī tiesa pārsūdzētajā spriedumā citstarp ir norādījusi uz iespējamību, ka sapulcē, ja tās norise būtu atļauta, varētu

būt notikušas provokācijas vai konfrontācijas, kas varētu pārsniegt miermīlīgas viedokļa paušanas robežas, tomēr galvenais tiesas secinājums par

sapulces nepieļaujamību ir pamatots ar apsvērumiem par to, ka sapulces organizētāju aktivitāšu atklāto patieso (nevis pieteikumā par sapulces rīkošanu

formāli norādīto) mērķu dēļ sapulces norise apdraudētu valsts demokrātisko iekārtu un sabiedrisko kārtību un drošību, un līdz ar to – apdraudētu

Satversmē aizsargātās vērtības.

[10] Demokrātiskā valsts iekārta un sabiedrības drošība kā leģitīmie mērķi pulcēšanās brīvības ierobežošanai norādīti gan Satversmes 116.pantā,

gan arī likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 15.1panta otrajā daļā. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa demokrātisko principu noliegumu ir atzinusi

kā vienu no izņēmuma gadījumiem, kad pulcēšanās brīvība var tikt ierobežota (Eiropas Cilvēktiesību tiesas (Lielā palāta) 2015.gada 15.oktobra

sprieduma lietā „Kudrevičius and others v. Lithuania”, iesnieguma Nr. 37553/05, 145.punkts un tajā norādītā judikatūra).

Šajā sakarā ņemams vērā, ka tiesiska un demokrātiska valsts ir institūcija, kuras pastāvēšanas viens no mērķiem ir cilvēka tiesību un brīvību

aizsardzība. Cilvēka tiesību un brīvību aizsardzībai ir nepieciešama tiesiskas un demokrātiskas valsts pastāvēšana. Tādēļ – kā to atzinusi arī Eiropas

Cilvēktiesību tiesa, norādot uz Konvencijas 17.panta (tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizliegums) jēgu – atsaukšanās uz cilvēktiesībām un brīvībām nav

pieļaujama, lai iznīcinātu demokrātiju, lai vājinātu un iznīcinātu demokrātiskas sabiedrības ideālus un vērtības. Lai garantētu demokrātiskas iekārtas

stabilitāti un efektivitāti, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi „pašaizsargājošās demokrātijas” koncepciju, kas pastāv līdzās un ir līdzsvarojama ar cilvēku

individuālajām tiesībām (Senāta 2024.gada 25.novembra sprieduma lietā Nr. SKA-112/2024, ECLI:LV:AT:2024:1125.A420209922.7.S, 8.punkts

ar atsauci uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas (Lielā palāta) 2006.gada 16.marta sprieduma lietā „Ždanoka v. Latvia”, iesnieguma Nr. 58278/00,

99. un 100.punktu).

Tādēļ, ja apstākļu kopums, tos novērtējot savstarpējā kopsakarā, liecina, ka persona pulcēšanās brīvību faktiski vēlas izmantot, lai noliegtu

demokrātiskas valsts vērtības un vājinātu demokrātijas pamatus, tad tādi leģitīmie mērķi kā demokrātiskās valsts iekārtas un sabiedrības drošības

aizsardzība var būt pamats pulcēšanās brīvības ierobežošanai. Proti, šādā situācijā minētie leģitīmie mērķi kā valsts un tās demokrātiskās iekārtas

pašaizsardzības instruments veido vienu no izņēmuma gadījumiem, kad pulcēšanās brīvības ierobežošana ir pieļaujama.

[11] Tā kā rajona tiesas norādītie leģitīmie mērķi (valsts demokrātiskās iekārtas un sabiedriskās kārtības un drošības aizsardzība) vispārīgi var būt

pamats pulcēšanās brīvības ierobežošanai, tālāk ir pārbaudāms, vai pieteiktās sapulces aizliegšana konkrētajā gadījumā bija samērīgs līdzeklis šo leģitīmo

mērķu sasniegšanai.

Senāts konstatē, ka līdzīgs jautājums jau ir risināts pēc pieteicēja pieteikuma ierosinātajā administratīvajā lietā Nr. A420209922 saistībā ar

pieteicēja pieteiktā gājiena 2022.gada 28.maijā no Uzvaras parka līdz Brīvības laukumam aizliegumu. Izskatāmajā lietā tiesas sprieduma motivācija un

kasācijas sūdzības argumenti saistībā ar šo jautājumu ir līdzīgi kā minētajā lietā. Līdz ar to tālāk šajā spriedumā Senāts mutatis mutandis (mainot, ja

nepieciešams) izmantos minētajā lietā pieņemtā Senāta 2024.gada 25.novembra sprieduma (Nr. SKA-112/2024,

ECLI:LV:AT:2024:1125.A420209922.7.S) motīvu daļā ietvertās atziņas.

[12] Rajona tiesa ir ņēmusi vērā, ka Latvijas Krievu savienības un arī pieteicēja līdzšinējās aktivitātes norāda uz nepārprotamu atbilstību Krievijas

ilglaicīgai, mērķtiecīgi veidotai un mākslīgi uzturētai tā sauktajai tautiešu politikai, tostarp Latvijā. Turklāt Latvijas Krievu savienības un pieteicēja līdzšinējā

darbība, kā tiesa to secinājusi no virknes faktu, liecina, ka sapulces patiesais mērķis nesakrīt ar sapulces pieteikumā norādīto (paust protestu pret varas

rīcību, iznīcinot vēsturisko mantojumu – pieminekļus cilvēkiem, kuri sagrāva nacismu un saglabāja dzīvību Eiropas tautām), bet gan ir vērsts uz citu mērķi

– sabiedrības dezinformēšanu un šķelšanu, tostarp arī netieši uz Krievijas īstenoto noziegumu pret Ukrainu attaisnošanu un slavināšanu. Tādējādi tiktu

radīta platforma radikāliem viedokļiem un vide Latvijas demokrātisko vērtību un iekārtas aizskārumam, platforma tāda veida noziedzīgu nodarījumu

izdarīšanai, par kuriem atbildība paredzēta Krimināllikuma IX nodaļā (noziegumi pret cilvēci, mieru, kara noziegumi, genocīds).

Senāts, vērtējot šo rajona tiesas spriedumā ietverto pamatojumu, ņem vērā turpmāk minēto.

Saeimas 2019.gada 26.septembra sēdē apstiprinātās Nacionālās drošības koncepcijas 7.punktā Krievijas īstenotā tautiešu politika analizēta kā

viens no draudiem Latvijas nacionālajai drošībai. Turklāt Nacionālās drošības koncepcijā ir pamatots, kādu iemeslu dēļ Krievijas tautiešu politika ir

drauds Latvijas nacionālajai drošībai (Par Nacionālās drošības koncepcijas apstiprināšanu).

Tautiešu politika sniedz iespēju Krievijai izmantot ideju par tautiešu tiesību aizsardzību kā morālu attaisnojumu, lai iejauktos suverēnu valstu iekšējās

lietās, lietotu militāru spēku un pārkāptu kaimiņvalstu teritoriālo integritāti (Bērziņa I. Russia’s Compatriot Policy in the NordicBaltic Region . Grām.:

Russia’s Footprint in the Nordic-Baltic Informational Environment. Report 2016/2017. Prepared by the NATO Strategic Communications

Centre of Excellence. Rīga: NATO Strategic Communications Centre of Excellence, 2018, pp. 31–56,

https://stratcomcoe.org/cuploads/pfiles/final_nb_report_14-03-2018.pdf). Atsaukšanās uz tautiešu tiesībām, tautiešu diskrimināciju un

nepieciešamību tos aizstāvēt tiek izmantota arī Krievijas radikālu mērķu sasniegšanai – citu valstu teritoriālās integritātes un suverenitātes aizskārumiem

(tai skaitā uzbrukums Gruzijai 2008.gadā, Krimas aneksija 2014.gadā – turpat).

Turklāt tautiešu politikas būtiska sastāvdaļa ir arī Krievijas subjektīvā vēstures skaidrojuma uzturēšana. 9.maija un t.s. Uzvaras dienas kā Padomju

Savienības uzvaras pār nacismu glorifikācija, tostarp ar Georga lentīšu lietošanas kampaņu, ir viens no nozīmīgākajiem virzieniem vēstures kā ideoloģijas

izmantošanā (turpat). Vēsturiskās atmiņas nostiprināšanā arī militāri memoriālais darbs ir kļuvis par vienu no galvenajām prioritātēm. Tā ietvaros tiek

atjaunoti un uzturēti memoriāli un pieminekļi, lai ar to palīdzību uzsvērtu Krievijas vēsturisko klātbūtni Latvijas teritorijā. Šādā veidā Krievija cenšas

iedzīvināt sev vēlamo vēsturisko notikumu interpretāciju, vienlaikus noliedzot Latvijas okupācijas faktu un apšaubot valstiskuma pamatus, kas ir pretrunā

ar Latvijas nacionālās drošības interesēm (Nacionālās drošības koncepcijas 7.punkts).

Vēsturiskās atmiņas uzturēšanas aspektā tautiešu politika sasaucas ar Krievijas „maigās varas” koncepciju, proti, ideju, ka krievu pasaule sniedzas

ārpus Krievijas robežām, visās bijušās Krievijas impērijas un Padomju Savienības robežās. Arī tas var būt pamats tām Krievijas kaimiņvalstīm, kuru

teritorijas kādā laikposmā bija iekļautas vienā vai otrā valstiskajā veidojumā, bažīties par savas teritoriālās integritātes un suverenitātes apdraudējumu, jo

var tikt interpretēts kā valstu robežu nerespektēšana (Bērziņa I. Russia’s Compatriot Policy in the NordicBaltic Region).

Senāts ņem vērā, ka minētie skaidrojumi par tautiešu politikas mērķiem apstiprinās ar Krievijas 2022.gada iebrukumu Ukrainā, uz ko ir norādīts arī

rajona tiesas spriedumā. Krievijas agresija Ukrainā no 2022.gada 22.februāra oficiālajā retorikā tika attaisnota citstarp ar tautiešu politikas tēzēm – sk.

Krievijas prezidenta 2022.gada 24.februāra runu).

Arī Eiropas Savienības ietvaros ir pievērsta uzmanība Krievijas centieniem ar dažādiem instrumentiem palielināt savu ietekmi un vājināt un sašķelt

Eiropas Savienību. Eiropas Parlamenta 2016.gada 23.novembra rezolūcijā par Eiropas Savienības stratēģisko paziņojumu pret to vērstas trešo personu

propagandas apkarošanai (2016/2030(INI)) tika atzīmēts, ka Krievijas stratēģiskā komunikācija ir daļa no plašākas musinošas kampaņas Eiropas

Savienības sadarbības un suverenitātes, Savienības un tās dalībvalstu politiskās neatkarības un teritoriālās neaizskaramības vājināšanai, tādēļ mudināja

dalībvalstis saglabāt modrību saistībā ar Krievijas informācijas darbībām Eiropas teritorijā. Rezolūcijā tika paustas dziļas bažas par Kremļa inspirētām

darbībām, tostarp propagandu un dezinformāciju, Eiropā. Eiropas Parlaments uzsvēra, ka liela daļa Kremļa propagandas ir vērsta uz mērķi aprakstīt

atsevišķas Eiropas valstis kā piederošas pie „Krievijas tradicionālās ietekmes sfēras”; norādīja, ka viena no tās galvenajām stratēģijām ir tāda alternatīva

vēstījuma, kura pamatā bieži vien ir sagrozīts vēsturisko notikumu skaidrojums, izplatīšana un uzspiešana, lai attaisnotu tās ārējās darbības un

ģeopolitiskās intereses; norādīja, ka viena no tās galvenajām stratēģijām ir vēstures falsificēšana (rezolūcijas 13.punkts).

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir ņēmusi vērā apsvērumus par Krievijas īstenoto „maigās varas” politiku kā ietvaru propagandai, kuru Krievija

izmanto pret Baltijas valstīm. Kā atzīmēja tiesa, propaganda visupirms ir mērķēta uz vietējo Krievijas sabiedrību, taču tās mērķis ir ietekmēt arī plašāku

auditoriju – krieviski runājošos vai tos, kuri skuma pēc „lieliskajiem Padomju Savienības laikiem” (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2024.gada 19.marta

lēmuma lietā „Kirkorov v. Lithuania”, iesnieguma Nr. 12174/22, 61.punkts).

Minētais sniedz ieskatu ģeopolitiskajā kontekstā, kas būtu jāņem vērā, novērtējot pieteiktās sapulces iespējami radīto apdraudējumu un sapulces

ierobežošanas samērīgumu.

[13] Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka, novērtējot tiesību ierobežojuma samērīgumu, ir jāņem vērā lietas vispārīgais konteksts – gan valsts

iekšienē, gan starptautiskā un reģionālā līmenī (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2024.gada 25.jūlija sprieduma lietā „Ždanoka v. Latvia (No. 2)”,

iesnieguma Nr. 42221/18, 55.punkts). Izvērtējot ierobežojumu kandidēt Latvijas parlamenta vēlēšanās sakarā ar personas agrāku dalību

komunistiskajā partijā un viņas politisko darbību, Eiropas Cilvēktiesību tiesa konkrētajā lietā tādēļ ņēma vērā apstākli, ka Latvija ir kaimiņos Krievijai,

kas, sākot no 2008.gada, ir okupējusi Gruzijas teritorijas daļas un ieguvusi militāru un politisku kontroli pār Ukrainas teritorijas daļām. Tiesa arī ņēma

vērā faktu, ka 2022.gada 24.februārī Krievija uzsāka militāru iebrukumu Ukrainā (turpat, 55.punkts). Tiesa līdz ar to atzina konkrētās lietas īpašo un

sensitīvo kontekstu apstākļos, kad Latvija, tāpat kā visa Eiropa, vairs nav tajā stabilajā situācijā, par kādu Eiropas Cilvēktiesību tiesa runāja agrāk. Tiesa

atzina, ka Latvijai ir arvien pieaugošs leģitīms pamats bažīties par savu drošību, teritoriālo integritāti un demokrātisko iekārtu, un tas prasa arvien lielāku

rīcības brīvību, aizsargājot šīs vērtības (turpat, 56.punkts).

Valsts neatkarības, demokrātiskās kārtības un valsts drošības aizsardzība ir vispārīgs Konvencijas mērķis (piemēram, Eiropas Cilvēktiesību

tiesas (Lielā palāta) 2006.gada 16.marta sprieduma lietā „Ždanoka v. Latvia”, iesnieguma Nr. 58278/00, 118.punkts), tas pamato arī

demokrātiskas valsts pašaizsardzības koncepciju, turklāt Konvencijas 11.pantā tieši norādīts kā pulcēšanās brīvības izmantošanas ierobežošanas pamats.

Tādēļ Eiropas Cilvēktiesību tiesas apsvērumi, kas izteikti attiecībā uz personas tiesībām kandidēt parlamenta vēlēšanās, ir ņemami vērā, pārbaudot arī

pulcēšanās brīvības ierobežojumu.

[14] Darbība, kura saskan ar Krievijas agresīvās politikas interesēm un tās ietvaros izmantotajiem instrumentiem, var paaugstināt Latvijas valsts

suverenitātes, teritoriālās neaizskaramības un demokrātiskās iekārtas apdraudējumu – gan veicinot sabiedrības šķelšanos, gan palielinot varbūtību tautiešu

politikas izmantošanai valsts suverenitātes, teritoriālās neaizskaramības un demokrātiskās iekārtas apdraudējuma gadījumā. Apstākļos, kad Krievija

realizē agresiju pret citām valstīm, Latvijai savas valsts suverenitātes, teritoriālās integritātes un demokrātiskas iekārtas saglabāšanai ir īpaši rūpīgi

jāattiecas pret to, ka varētu tikt radīta augsne līdzīgiem agresiju pamatojošiem viedokļiem vai citādi veicināta agresijas atbalstīšana.

[15] Senāts, ņemot vērā pārsūdzētajā spriedumā atspoguļotos un novērtētos apstākļus, nesaskata, ka tiesas novērtējums par pulcēšanās brīvības

ierobežojuma samērīgumu konkrētajā politiskajā un ģeopolitiskajā kontekstā būtu nepamatots.

Tiesa ir salīdzinoši novērtējusi vien dažus mēnešus pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā notikušos pasākumus 2022.gada maijā, kuros

Latvijas Krievu savienības pārstāvjiem bijusi loma pasākumu virzībā, un uz šī salīdzinājuma pamata piekritusi iestādes prognozei par līdzīga veida

apdraudējumu arī konkrētajā gadījumā. Lai arī pieteicējs norāda uz to, ka tiesa nepareizi novērtējusi apstākļus un izdarījusi nepareizus salīdzinošus

secinājumus, Senāts tam nepiekrīt. Gan ar pasākumiem formāli vai neformāli saistītās personas, gan publiski paustie aicinājumi un viedokļi, gan piesaistītās

sabiedrības daļas paustie viedokļi un darbības, kas atspoguļoti rajona tiesas spriedumā, neliek šaubīties, ka arī pieteiktās sapulces mērķis būtu sniegt

platformu līdzīgu – sabiedrību šķeļošu un Krievijas agresiju vai to pamatojošo naratīvu atbalstošu – viedokļu paušanai.

Līdz ar to nav pamata nepiekrist rajona tiesas secinājumam, ka sapulces aizliegšana konkrētajā gadījumā bija samērīga. Pārsūdzētajā spriedumā

analizētais publiski pieejamo apstākļu kopums pats par sevi ir pietiekams šāda secinājuma izdarīšanai.

[16] Pieteicējs, iebilstot pret vērtējumu par pieteicēja un Latvijas Krievu savienības rīcības atbilstību Krievijas tautiešu politikai, pārstāsta dažādus

notikumus, kas risinājušies pirms sapulces pieteikšanas, ar to skaidrojot, ka Latvijas Krievu savienībai nav tāda loma 2022.gada pavasara un vasaras

notikumos Latvijā, kādu to saskatījusi tiesa. Tai skaitā pieteicējs norāda, ka Latvijas Krievu savienība nebija tā, kas organizēja pasākumus 2022.gada 9.,

10. un 13.maijā.

Senāts šādus iebildumus uzskata par nepamatotiem. Pieteiktās un šajā lietā vērtētās sapulces mērķu un iespējamā apdraudējuma objektīvai

novērtēšanai iestādēm un tiesai ir pēc iespējas jāvērtē faktiski un paredzami iesaistīto personu (fizisko personu un politisko partiju vai citu formālu un

neformālu organizāciju) darbība savstarpējā kontekstā. Ja ir pamats saskatīt, ka fizisko personu un politiskās partijas darbība saskanīgi īsteno kādu

darbības virzienu un jebkādā veidā, arī neformāli, ietekmē notikumu gaitu, tas var būt pamats to ņemt vērā, arī objektīvi noskaidrojot attiecīgo personu

pieteiktās sapulces patieso mērķi un iespējamo apdraudējumu.

Pieteicējs būtībā uzsver dažādu gadījumu un rīcību formālo pusi, bet dažādām rīcībām var būt ne tikai vārdos deklarētā nozīme un ietekme, bet arī

tālāka ietekme kontekstā ar citiem apstākļiem un konkrētā brīža notikumiem. Tā, piemēram, publiski paziņojumi ar noteiktu emocionālu konotāciju,

informēšana par it kā tikai fizisko personu, bet būtībā – publiski zināmu politiskās partijas pārstāvju – paredzēto rīcību konkrētā kontekstā var būt uz

sabiedrību mērķēta rīcība. Tiesa šajā ziņā pamatoti ir ņēmusi vērā konkrēto sabiedrisko, politisko un ģeopolitisko kontekstu, pieteicēja un Latvijas

Krievu savienības rīcības saskanību ar agresorvalsts īstenoto politiku. Tieši tas ir bijis pamats saskatīt apdraudējuma patieso būtību.

No rajona tiesas sprieduma var skaidri secināt, ka apdraudējums ir saskatīts nevis tajā, ka tiks kritizēta Latvijā valdošā politika un paredzētās

politiskās iniciatīvas saistībā ar pieminekļu, kas simbolizē uzvaru pār nacismu, iznīcināšanu – kas bija sapulces pieteikumā norādītie sapulces mērķi un kas

atbilstoši Satversmei un Konvencijai ir pieļaujami un aizsargājami pulcēšanās un uzskatu paušanas brīvības mērķi –, bet gan tajā, ka ar sabiedrības

radikalizēšanu un šķelšanu un agresorvalsts politikas atbalstīšanu varētu tikt radīts Latvijas kā neatkarīgas valsts un tās demokrātiskās iekārtas

apdraudējums.

Tāpat nav nozīmes pieteicēja norādēm uz apstākļiem, kas apliecinot, ka nedz pieteicējs, nedz Latvijas Krievu savienība neaicināja uz vardarbīgu

rīcību. Kā jau minēts šā sprieduma 9.punktā, no pārsūdzētā sprieduma neizriet, ka tiesa būtu uzskatījusi, ka pieteicējs vai Latvijas Krievu savienība

izteikuši šādu aicinājumu, bet gan norādījusi, ka aktuālajā kontekstā sapulce radīs platformu rīcībai, kas var apdraudēt Satversmē aizsargātās vērtības.

Līdz ar to pieteicēja kasācijas sūdzības argumentācija, uzsverot sapulces pieteikumā norādīto formālo sapulces mērķi iepretim tiesas konstatētajam,

nav pamatota. Šādu secinājumu papildus pamato arī tas, ka paša pieteicēja rīcība, formāli sapulces pieteikumu sagatavojot kā fiziskai personai, lai arī tās

patiesais organizētājs ir politiskā partija, ir vērtējama kā negodprātīga.

[17] Pieteicējs kasācijas sūdzībā arī norāda, ka tiesai vajadzēja ņemt vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2021.gada 16.decembra rezolūciju, kurā

citstarp paustas bažas par mēģinājumiem aizliegt pieminekļus, kas valstīs saistīti ar uzvaru pār nacismu. Tāpat tiesai esot vajadzējis ņemt vērā ANO

Cilvēktiesību komitejas 2022.gada 26.augusta lēmumu saskaņā ar sūdzību (paziņojumu) Nr. 4203/2022, kurā Latvija lūgta atturēties no tā saucamā

Uzvaras pieminekļa demontāžas.

Tomēr kasācijas sūdzībā nav paskaidrots, kāda nozīme minētajiem dokumentiem piešķirama izskatāmajā lietā, kuras pamatā ir strīds nevis par

pieminekļa demontāžu, bet gan pulcēšanās brīvības izmantošanu (sapulces rīkošanu) pie pieminekļa.

Turklāt šajā sakarā Senāts arī obiter dictum (proti, garāmejot) uzskata par pamatotu norādīt, ka tā saucamā Uzvaras pieminekļa jeb „Pieminekļa

Padomju Armijas karavīriem – Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem” simbolisms Latvijas vēsturiskajā kontekstā

nav šauri aplūkojams tikai kontekstā ar uzvaru pār nacismu, ignorējot, ka Latvijā padomju armijas militāro spēku ienākšana nozīmēja 1940.gadā PSRS

īstenotās okupācijas atjaunošanu (sal. arī Satversmes tiesas 2023.gada 7.decembra sprieduma lietā Nr. 2022-41-01 7.3.punkts).

[18] Kasācijas sūdzībā arī izteikti iebildumi pret pārsūdzētajā spriedumā izdarītajiem secinājumiem saistībā ar procesuālajiem jautājumiem lietā.

Tomēr šie iebildumi kasācijas sūdzībā norādīti vienīgi apgalvojumu formā un tādējādi ir vērtējami vienīgi kā nepiekrišana rajona tiesas izdarītajiem

secinājumiem. Šajā sakarā atgādināms, ka Senāta kā kasācijas instances tiesas kompetencē nav pašam izvērtēt lietas apstākļus un pieteicēja argumentus

pēc būtības, bet vienīgi pārbaudīt pārsūdzēto zemākas instances tiesas nolēmumu no tiesību jautājumu viedokļa.

[19] Ievērojot minētos apsvērumus, kasācijas sūdzībā norādītie argumenti nevar būt pamats pārsūdzētā rajona tiesas sprieduma atcelšanai, tādēļ tas

atstājams negrozīts.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 348.panta pirmās daļas 1.punktu un 351.pantu, Senāts

nosprieda

atstāt negrozītu Administratīvās rajona tiesas 2022.gada 25.augusta spriedumu, bet /pers. A/ kasācijas sūdzību noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams.

I. Višķere Dz. Amerika I. Meldere