Administrative court partially allowed moral damages claim against health inspectorate for expert report errors.

NORAKSTS

ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA NORAKSTS Lieta Nr.A420538010 AA43-0711-13/10

SPRIEDUMS Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2013.gada 25.jūnijā

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja M.Osmane, tiesneses S.Gintere un V.Zommere,

piedaloties pieteicējai I.M., atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Veselības inspekcijas pārstāvjiem V.D., A.B. un S.K., atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz I.M. pieteikumu par Veselības inspekcijas 2009.gada 3.decembra lēmuma Nr.1.4-1/13833/66 atcelšanu, 2009.gada 23.oktobra atzinuma atzīšanu par prettiesisku, pienākuma uzlikšanu Veselības inspekcijai atkārtoti izskatīt I.M. 2003.gada 20.novembra iesniegumu un atlīdzināt morālo kaitējumu Ls 3000, sakarā ar Veselības inspekcijas apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2011.gada 30.augusta spriedumu daļā.

Aprakstošā daļa

[1] Veselības inspekcijas (turpmāk arī – Inspekcija vai atbildētāja) 2009.gada 23.oktobra ekspertu atzinumā Nr.2770/8/4.3-8 par I.M. sniegto medicīniskās aprūpes kvalitāti no 2000.gada 17.maija (turpmāk – Atzinums) secināts, ka medicīniskās aprūpes pārkāpumi nav pieļauti, medicīniskā aprūpe veikta saskaņā ar Ārstniecības likuma 37.panta pirmajā daļā norādīto. Ar Inspekcijas vadītāja vietnieces 2009.gada 23.oktobra lēmumu Nr.2770/8/4.3-8 (turpmāk – sākotnējais lēmums) atteikts uzsākt administratīvā pārkāpuma lietvedību, jo nav konstatēts administratīvā pārkāpuma sastāvs.

Ar Inspekcijas vadītāja 2009.gada 3.decembra lēmumu Nr.1.4-1/13833/66 (turpmāk – Lēmums) Inspekcijas vadītāja vietnieces 2009.gada 23.oktobra lēmums Nr.2770/8/4.3-8 atstāts negrozīts. Lēmumā konstatēts, ka Inspekcijas eksperti izvērtēja I.M. sniegtās medicīniskās aprūpes kvalitāti SIA „/Nosaukums/”, SIA „/Nosaukums 2/”, AS „/Nosaukums 3/”, SIA „/Nosaukums 4/”, SIA „/Nosaukums 5/”, SIA „/Nosaukums 6/”, AML „/Nosaukums 7/” un Veselības menedžmenta centrā „/Nosaukums 8/” laika posmā no 2000.gada 18.maija līdz 2004.gada 2.janvārim. Lēmumā secināts, ka no ekspertu iegūtajiem pierādījumiem nav pamata atzīt, ka I.M. medicīniskajā aprūpē būtu pieļauti medicīniskās aprūpes administratīvie pārkāpumi. Atzinums atbilst materiālo tiesību normām. Atzinums satur gan pārbaudīto pierādījumu aprakstu, gan arī šo pierādījumu un konstatēto faktisko apstākļu izvērtējumu.

[2] 2010.gada 4.janvārī Administratīvajā rajona tiesā saņemts I.M. pieteikums par Lēmuma atcelšanu, Atzinuma atzīšanu par prettiesisku, pienākuma uzlikšanu Inspekcijai atkārtoti izskatīt I.M. 2003.gada 20.novembra iesniegumu un atlīdzināt morālo kaitējumu Ls 3000. Pieteikums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem. [2.1] 2000.gada maija mēnesī SIA „/Nosaukums/”, veicot niecīga defekta likvidēšanu uz zoba malas, pieteicējai tika sabojāts vesels zobs, izraisīts zoba nerva iekaisums, tā rezultātā viss beidzās ar nopietnām veselības problēmām. [2.2] Pieteicēja ārstējās SIA „/Nosaukums 5/” pie terapeita. Vēlāk jau viens no zobārstiem ieteica vērsties Veselības menedžmenta centrā ”/Nosaukums 8/”, jo nevarēja tikt vaļā no sāpēm, kuras tika izraisītas sakarā ar zoba bojāšanu, kurš pirms ārsta neadekvātas iejaukšanās bija vesels. [2.3] Pieteicēja Lēmumu un Atzinumu uzskata kā kārtējo klaju likuma un tiesas prasību ignorēšanu un visatļautības, nesodāmības un nekompetences apliecinājumu. Jebkuram atzinumam ir jāsatur ne tikai pārbaudīto pierādījumu apraksts, bet arī šo pierādījumu un konstatēto faktisko apstākļu izvērtējums, proti, iestādei ir jānoskaidro visi nepieciešamie apstākļi lietā un jāizdara secinājumi. 22.zobs pirms ārsta iejaukšanās bija vesels un to mehāniski bojāt, pārkarsēt, izraisīt nerva iekaisumu, izraut nervu, aizpildīt kanālu un plombēt zobu (tādā veidā izraisot alerģiju žokļa rajonā, neiralģiju) nebija nepieciešams. Uz kariesa esamību nav norādes ne dokumentos, ne tā laika ārsta paskaidrojumā, ne Latvijas Zobārstu asociācijas ekspertu atzinumā. Izdomāt zoba kariesu ekspertiem bija nepieciešams, lai visu turpmāko ārstēšanu varētu attaisnot un atzīt par atbilstošu situācijai, jo it kā tika ārstēts slims zobs. Pulpītu (zoba mīksto audu iekaisumu) var izraisīt zoba mehāniska trauma, stipra apslīpēšana, kā tas bija dotajā gadījumā, kad neadekvātas zoba apstrādes, pārkarsēšanas rezultātā zobs sāka “degt”, parādījās “degšanas sajūta”, kas kļuva par iemeslu sāpēm. Akūta pulpīta simptomi: ļoti asas lēkmjveida (t.sk.pulpītiskās) sāpes, kas rodas it kā bez iemesla, galvenokārt, naktīs. Ja iekaisusi visa pulpa, lēkmju veida sāpes var rasties gan dienā, gan naktī un izstarot pa trijzaru nerva zariem.

[3] Administratīvā rajona tiesa ar 2011.gada 30.augusta spriedumu pieteikumu apmierināja daļā, bet daļā izbeidza tiesvedību. Spriedums pamatots šādi. [3.1] Tiesa konstatē, ka ar Administratīvās rajona tiesas 2009.gada 24.jūlija spriedumu lietā Nr.A42561606 Inspekcijai tika uzlikts pienākums sniegt jaunu atzinumu sakarā ar pieteicējas 2003.gada 20.novembra un 2006.gada 29.maija iesniegumiem. Savukārt Inspekcija pēc ekspertīzes pabeigšanas 2009.gada 23.oktobrī pieņēma sākotnējo lēmumu par atteikšanos uzsākt lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – LAPK) 239.panta 1.punktu, jo netika konstatēts administratīvā pārkāpuma sastāvs.

Tiesas ieskatā, Inspekcijai, pirms izdarīt secinājumu administratīvā pārkāpuma lietas ietvaros, ka laika periodā no 2000.gada jūnija līdz 2001.gada augustam pārkāpumi pieteicējas medicīniskajā aprūpē nav konstatēti un atteikt uzsākt lietu uz LAPK 239.panta pirmās daļas 1.punkta pamata (nav bijis notikuma vai tajā nav administratīvā pārkāpuma sastāva), bija nepieciešams izvērtēt to, vai nav pagājuši LAPK 37.panta pirmajā daļā minētie termiņi administratīvā soda uzlikšanai un vai nav iestājušies LAPK 239.panta pirmās daļas 7.punktā minētie apstākļi, proti, vai nav iestājies noilgums darbību veikšanai, lai noskaidrotu lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, tas ir, lietas vešanai (lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā nevar iesākt, bet iesāktā lietvedība jāizbeidz, ja līdz administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanas brīdim ir pagājuši šā kodeksa 37.pantā paredzētie termiņi).

Tātad uz 2009.gada 23.oktobri, kad pieņemts sākotnējais lēmums, Inspekcija administratīvā pārkāpuma lietas ietvaros varēja vērtēt vienīgi iespējamos pieteicējas medicīniskās aprūpes pārkāpumus 4 mēnešu termiņā. Kā redzams no lietas materiāliem, tad par šo laika periodu pieteicēja nav izvirzījusi pretenzijas. Līdz ar to Inspekcijai bija jau uzreiz sākotnēji jākonstatē termiņa notecējums administratīvās pārkāpuma lietvedības uzsākšanai un jāpieņem lēmums saskaņā ar LAPK 239.panta pirmās daļas 7.punktu par atteikumu ierosināt lietvedību vai vismaz lietvedības izbeigšanu, jo līdz administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanas brīdim bija pagājuši šā kodeksa 37.pantā paredzētie termiņi.

Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesai nav pamata vērtēt pēc būtības, vai iestāde pamatoti izbeidza lietu sastāva trūkuma dēļ. Tādējādi tiesa atzīst, ka Lēmums nav tiesisks un pamatots, tādēļ tas ir atceļams, bet administratīvā lietvedība izbeidzama tā iemesla dēļ, ka līdz administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanas brīdim bija pagājuši šā kodeksa 37.pantā paredzētie termiņi (LAPK 239.panta pirmās daļas 7.punkts). [3.2] Tā kā pieteicēja tiesas sēdē norādīja, ka viņai ir iebildumi tikai par 22.zoba ārstēšanu pie dr.A.A. un iebildumi par ārstēšanos pie dr.M.M., bet pārējā daļā pieteikumu neuztur, par ko iesniedza iesniegumu tiesai, tiesa vērtē vienīgi

Atzinuma tiesiskumu pieteicējas norādītajā apjomā. Pārējā daļā tiesvedība ir izbeidzama saskaņā ar Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 282.panta 4.punktu. [3.3] Saskaņā ar Ārstniecības likuma 22.pantu (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2010.gada 1.martam) pacientam ir tiesības saņemt sniegtās veselības aprūpes kvalitātes novērtējumu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Inspekcijas atzinums pats par sevi nerada tiesiskās sekas, taču, tā kā personai ir tiesības šādu atzinumu saņemt, atzinuma sniegšana ir uzskatāma par faktisko rīcību APL 89.panta izpratnē.

Administratīvo tiesu praksē ir atzīts, ka, pārbaudot, vai atzinuma sniegšana ir notikusi tiesiski, tiesas uzdevums ir novērtēt, vai Inspekcija atzinumu ir sniegusi, ievērojot procesuālos priekšnoteikumus, tostarp, vispārējos procesuālos tiesību principus. Tiesai nav jāpārbauda atzinuma saturs pēc būtības (vai atzinumā izdarītie secinājumi ir pareizi), bet tas, vai iestāde ir novērtējusi būtiskos pierādījumus, kā arī ievērojusi citas procesuālās prasības, lai atzinums būtu objektīvs (sk. Administratīvās apgabaltiesas 2011.gada 15.februāra sprieduma lietā Nr.A42480708 8.punktu).

APL 182.pants noteic, ja eksperta atzinums nav pietiekami skaidrs vai ir nepilnīgs, tiesa var noteikt papildu ekspertīzi, uzdodot tās izdarīšanu tam pašam ekspertam (otrā daļa) un, ja eksperta atzinums nav pamatots vai motivēts, kā arī tad, ja vairāku ekspertu atzinumi ir pretrunīgi, tiesa var noteikt atkārtotu ekspertīzi, uzdodot tās izdarīšanu citam ekspertam vai vairākiem ekspertiem (trešā daļa). Lai arī šie principi attiecas uz ekspertu nozīmēšanu gadījumā, ja tiesa lemj par ekspertīzes atkārtotu nozīmēšanu, tiesas ieskatā, tie pēc analoģijas ir piemērojami arī situācijās, kad atkārtotu ekspertīzi veic iestāde, lai izvairītos no iespējas, ka personai, par kuras medicīniskās aprūpes kvalitāti tiek veikta ekspertīze, varētu rasties pamatotas šaubas par eksperta zināšanām, prasmēm, kompetenci un objektivitāti, ja vienreiz eksperta sastādītais atzinums ir atzīts par prettiesisku.

APL 14.1pants noteic, ka iestāde un tiesa, pieņemot lēmumus, ievēro objektivitāti un dod procesa dalībniekiem pienācīgu iespēju izteikt savu viedokli un iesniegt pierādījumus. Amatpersona, par kuras objektivitāti var pastāvēt pamatotas šaubas, nepiedalās lēmuma pieņemšanā. Kā redzams no lietas materiāliem, tad 2004.gada 6.februāra atzinumu Nr.7-25-M-433 par I.M. zobārstniecisko aprūpi, kas ar Administratīvās apgabaltiesas 2006.gada 16.marta spriedumu atzīts par prettiesisku (sk. Administratīvās apgabaltiesas 2006.gada 16.marta spriedumu lietā Nr.A42025304), ir sastādījusi ārste eksperte A.B.

Dr.A.B. ir piedalījusies arī šajā lietā Atzinuma sastādīšanā. Tiesas ieskatā, šāda situācija, kad ārsts, kura sastādītais atzinums jau vienu reizi ir atzīts par prettiesisku, piedalās atkārtotā ekspertīzē, var radīt personai pamatotas šaubas gan par eksperta zināšanām un kompetenci, gan par ekspertīzes objektivitāti kopumā. Tādējādi tiesa atzīst, ka Inspekcija ir pieļāvusi būtisku procesuālu pārkāpumu – pārkāpusi APL 14.1pantā noteikto procesuālā taisnīguma principu. Līdz ar to tiesa atzīst, ka Atzinums ir atzīstams par prettiesisku. [3.4] Pieteicēja lūdz atkārtoti uzlikt par pienākumu izvērtēt viņai sniegtās veselības aprūpes kvalitāti.

Ārstniecības likuma 22.pants, kas paredzēja tiesības saņemt sniegtās veselības aprūpes kvalitātes novērtējumu, ir izslēgts no likuma. Pacientu tiesību likuma 18.panta trešā daļa noteic, ka šajā likumā noteikto tiesību vai no tām izrietošo ar ārstniecību saistīto interešu aizstāvēšanai persona normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ne vēlāk kā divu gadu laikā no tiesību vai interešu aizskāruma dienas ir tiesīga iesniegt sūdzību Veselības inspekcijā normatīvajos aktos noteikto un nepieciešamo darbību veikšanai.

Atbilde uz sūdzību sniedzama Iesniegumu likumā noteiktajā termiņā vai – gadījumā, ja tiek uzsākts administratīvais process, – vienlaikus ar lēmuma pieņemšanu šajā procesā. Personu, kas iesniegusi sūdzību, informē par administratīvā procesa uzsākšanu. Tātad likumdevējs ir noteicis noilgumu sūdzību iesniegšanai un vairs nav deleģējis tiesības Inspekcijai sniegt atzinumu par sniegtās veselības aprūpes kvalitāti, kas ir notikusi pirms 11 gadiem. Līdz ar to pieteicējas pieteikuma daļā par pienākuma uzlikšanu atkārtoti izvērtēt viņas 2003.gada 20.novembra iesniegumu un atkārtoti sniegt atzinumu ir izbeidzama tiesvedība saskaņā ar APL 282.panta 1.punktu. [3.5] Latvijas Republikas Satversmes 92.pants citastarp noteic, ka nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu.

Savukārt saskaņā ar APL 92.pantu ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņiem nodarīts ar iestādes faktisko rīcību. Savukārt APL 93.panta pirmā daļa noteic, ka, iesniedzot iesniegumu par administratīvā akta vai faktiskās rīcības apstrīdēšanu, vienlaicīgi var prasīt atlīdzinājumu. Tātad atlīdzinājumu par sākotnējo lēmumu vai faktisko rīcību var prasīt uzreiz, iesniedzot apstrīdēšanas iesniegumu. To pieteicēja ir izdarījusi, 2009.gada 17.novembrī iesniedzot Inspekcijas vadītājam iesniegumu, ar kuru apstrīdēja sākotnējo lēmumu par atteikšanos uzsākt administratīvo lietvedību un Atzinumu, kā arī prasīja atlīdzināt morālo kaitējumu.

Tātad šo iesniegumu bija jāizskata un lēmums jāpieņem Inspekcijas vadītājam. Līdz ar to apstāklis, ka Inspekcijas vadītājs šo iesniegumu daļā par morālā kaitējuma atlīdzinājumu, atsaucoties uz Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma (turpmāk – Atlīdzināšanas likums) 18.panta pirmo daļu, kas konkrētā gadījumā nav piemērojams, ir nosūtījis Veselības ministrijai un tā ir pieņēmusi lēmumu par atteikumu atlīdzināt kaitējumu, nenozīmē, ka lietā kā atbildētāju pārstāvošā iestāde daļā par morālā kaitējuma atlīdzināšanu būtu atzīstama Veselības ministrija.

Kā tiesa jau atzina, šis jautājums bija jāizlemj Inspekcijas vadītājam. Tā kā iestādes vadītājs to nav izlēmis, atzīstams, ka Inspekcija ir noraidījusi šo lūgumu.

[3.6] Saskaņā ar Atlīdzināšanas likuma 9.pantu morālais kaitējums šā likuma izpratnē ir fiziskās personas ciešanas, kuras tai izraisījis būtisks šīs personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu prettiesisks aizskārums. No minētās definīcijas izriet, ka morālais kaitējums ir naudas izteiksmē nosakāmas subjektīvās ciešanas, kuru iemesls ir prettiesisks cietušā tiesību vai interešu aizskārums (Gredzena I. Valsts atbildība un tās veidi. Zaudējumu atlīdzība administratīvajā procesā. Rīga: „Nordik”, 2004, 43.lpp.) Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments (turpmāk – Senāts) 2006.gada 17.janvāra spriedumā lietā Nr.SKA-8 ir norādījis, ka, izlemjot jautājumu par morālā kaitējuma atlīdzināšanu, tiesai, lai noteiktu tiesības uz atlīdzinājumu, jākonstatē tieša cēloņsakarība starp iestādes prettiesisko rīcību un cietušajam nodarīto kaitējumu, tas ir, jākonstatē objektīva saikne starp iestādes rīcību un tās radītajām laika ziņā sekojošām kaitējumu radošām sekām.

Proti, jākonstatē, ka minētā rīcība rada un nosaka šo seku iestāšanās reālu iespēju un ir galvenais faktors, kas nenovēršami radījis sekas. Morālā kaitējuma atlīdzināšanas gadījumā morālais kaitējums nosakāms atbilstoši aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam, ņemot vērā iestādes rīcības tiesisko un faktisko pamatojumu un motīvus, cietušā rīcību un līdzatbildību, kā arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus. Atbilstoši Atlīdzināšanas likuma 11.panta trešās daļas nosacījumiem morālā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats uzskatāms par pierādītu, ja ir pierādīts fiziskās personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums.

Privātpersonai ir pienākums norādīt morālā kaitējuma aplīdzinājuma apmēru. Tiesa konstatē, ka Inspekcija, sniedzot prettiesisku Atzinumu, ir pārkāpusi Ārstniecības likuma 22.pantā paredzētās pacienta tiesības saņemt sniegtās veselības aprūpes kvalitātes novērtējumu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, tādējādi ir pieļāvusi pieteicējas tiesību aizskārumu. Savukārt saskaņā ar šī likuma 14.panta pirmo daļu morālo kaitējumu nosaka atbilstoši aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam, ņemot vērā iestādes rīcības tiesisko un faktisko pamatojumu un motīvus, cietušā rīcību un līdzdalību, kā arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus.

Tātad, vērtējot morālā kaitējuma esamību, morālais kaitējums tiek prezumēts un attiecīgi morālā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats tiek uzskatīts par pierādītu, ja ir pierādīts personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums. Personas morālas ciešanas morālā kaitējuma atlīdzinājuma izpratnē ir tiesas vērtējuma jautājums, kura rezultātā tiesai jākonstatē apstākļi, kas izraisījuši morālas ciešanas un šo ciešanu apmērs. Konkrētajā lietā tiesai jānoskaidro, kādā veidā un apmērā faktiskās rīcības prettiesiskums radīja morālas ciešanas pieteicējai.

Pieteicēja morālo kaitējumu saista ar Atzinumu, ar kuru tika noraidītas pieteicējas šaubas par viņai veiktās ārstēšanas kvalitāti, ko tiesa atzinusi par prettiesisku. Saprātīgi interpretējot pieteicējai norādīto morālā kaitējuma izpausmes veidu, tiesa atzīst, ka faktiski pieteicēja ir vēlējusies norādīt, ka morālās ciešanas pieteicējai ir radījis tas, ka iestāde Atzinumā nav konstatējusi ārstēšanās procesa pārkāpumu (nepareizu ārstniecību), par ko ir pārliecināta pati pieteicēja. [3.7] Atlīdzināšanas likuma 14.panta trešā daļa noteic, ka morālā kaitējuma atlīdzinājumu nosaka apmērā līdz 3000 latiem.

Ja nodarīts smags morālais kaitējums, atlīdzinājumu var noteikt apmērā līdz 5000 latiem, bet, ja nodarīts kaitējums dzīvībai vai sevišķi smags kaitējums veselībai, maksimālais atlīdzinājuma apmērs var būt līdz 20000 latiem. Senāts 2008.gada 16.oktobra spriedumā lietā Nr.SKA-411/2008 attiecībā uz sniegtās veselības aprūpes kvalitātes novērtējumu, uz kuru pacientam ir tiesības atbilstoši Ārstniecības likuma 22.pantam, ir norādījis, ka likums neprecizē šāda novērtējuma mērķi. Izvērtējot likuma normas kopsakarā, Senāta ieskatā mērķi ir vairāki – veselības aprūpes kvalitātes uzlabošana, pacients var izmantot novērtējumu kā vienu no pierādījumiem citā ar veselības aprūpi saistītā procesā, kā arī tas dod iespēju personai novērtēt viņa izvēlētās ārstniecības iestādes vai ārsta darbības kvalitāti.

Inspekcijas sniegtais veselības aprūpes kvalitātes novērtējums nav saistošs nevienai personai, taču, tā kā pacientam uz to ir tiesības, tas uzskatāms par faktisko rīcību. Tātad Atzinums nevienam neuzliek pienākumus un nepiešķir tiesības, bet gan sniedz vērtējumu. Līdz ar to tiesa atzīst, ka iestādes faktiskā rīcība izskatāmajā gadījumā nav nodarījusi smagu morālu kaitējumu pieteicējai. Atlīdzināšanas likuma 14.panta ceturtā daļa noteic, ka gadījumā, ja tiesa, izvērtējot konkrētā gadījuma apstākļus, konstatē, ka privātpersonas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums nav smags, morālā kaitējuma patstāvīgs vai papildu atlīdzinājums var būt iestādes rakstveida vai publiska atvainošanās. Ņemot vērā, ka, nesniedzot veselības aprūpes kvalitātes novērtējumu, atbildētājs ierobežo personas ar likumu garantētās tiesības saņemt šādu novērtējumu, bet personas interešu aizskārums nav uzskatāms par smagu, tiesas ieskatā morālā kaitējuma patstāvīgs atlīdzinājums varētu būt tikai iestādes rakstveida atvainošanās. Tomēr konkrētā gadījumā, ņemot vērā to, ka administratīvās tiesas jau trīs reizes ir atzinušas Inspekcijas atzinumus par prettiesiskiem (sk.

Administratīvās apgabaltiesas 2006.gada 16.marta spriedumu lietā Nr.A42025304, Administratīvās rajona tiesas 2009.gada 24.jūlija spriedumu lietā Nr.A42561606 un šī sprieduma 11.punktu) un pieteicējai tā arī nav izdevies saņemt tiesisku atzinumu par sniegtās veselības aprūpes kvalitāti un šobrīd spēkā esošās tiesību normas liedz sniegt atzinumu par veselības aprūpi, kas notikusi pirms 11 gadiem, tiesa atzīst, ka konkrētā gadījumā Inspekcijai uzliekams pienākums atlīdzināt morālo kaitējumu naudas izteiksmē. Turklāt atlīdzinājumam ne tikai jāsniedz gandarījums personai, kuras tiesības tikušas aizskartas, bet arī jāattur iestādi no līdzīgu aizskārumu izdarīšanas nākotnē.

Likumdevējs normatīvajos aktos nav noteicis, kādā veidā ir aprēķināms morālā kaitējuma apmērs. Tiesas ieskatā tas ir saistāms ar sabiedrību, kurā pieteicēja dzīvo, un attiecīgās valsts – Latvijas Republikas – sociāli ekonomisko stāvokli. Latvijas Republikā kā atskaites punktu dažādu aprēķinu veikšanai (piemērām kaitējuma būtiskuma aprēķināšanai, naudas sodu noteikšanai) likumdevējs ir noteicis minimālo mēneša darba algu normālā darba laika ietvaros. Tiesa konstatē, ka likumdevējs savu nostāju par to, kāda naudas summa ir atzīstama par ievērojamu jeb būtisku, ir izteicis likuma „Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 23.panta otrajā daļā - par ievērojamu mantisko zaudējumu atzīstams mantiskais zaudējums, kas nodarījuma izdarīšanas brīdī pārsniedz piecu tai laikā Latvijas Republikā noteikto minimālo mēnešalgu kopsummu. Ministru kabineta 2008.gada 25.septembra noteikumu Nr.791 „Noteikumi par minimālo mēneša darba algu un minimālo stundas tarifa likmi” 2.punkts noteica, ka minimālā mēneša darba alga normālā darba laika ietvaros ir 180 latu. Tiesas ieskatā konkrētā gadījumā, tā kā morālais kaitējums nav smags, atbilstošs morālā kaitējuma apmērs būtu nosakāms vienas mēnešalgas apmērā uz Atzinuma sastādīšanas brīdi 2009.gadā, t.i., tāds, kas gan sniegtu gandarījumu pieteicējai, gan atturētu iestādi no līdzīgas rīcības nākotnē. Līdz ar to tiesa atzīst, ka ir pamats uzlikt par pienākumu iestādei atlīdzināt pieteicējai morālo kaitējumu Ls 180.

[4] Inspekcija iesniedza apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2011.gada 30.novembra spriedumu daļā, ar kuru tai uzlikts pienākums atlīdzināt pieteicējai morālo kaitējumu Ls 180 apmērā. Apelācijas sūdzībā norādīts, ka Inspekcija nav noraidījusi pieteicējas lūgumu par zaudējumu atlīdzinājumu, bet rīkojusies Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteikto principu ietvaros, kas nosaka, ka valsts pārvalde ir pakļauta likumam un tiesībām un tā darbojas normatīvajos aktos noteiktās kompetences ietvaros. Tieši ar Veselības ministrijas 2009.gada 28.decembra lēmumu Nr.V- 01-20fiz.13/1765 atteikts atlīdzināt I.M. morālo kaitējumu, norādot, ka minēto lēmumu I.M. viena mēneša laikā no tā spēkā stāšanās dienas var pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā. Šo lēmumu I.M. nav pārsūdzējusi, līdz ar to tas ir kļuvis neapstrīdams, tāpēc pieteikums par morālā kaitējuma atlīdzību ir noraidāms, atstājot to bez izskatīšanas vai arī tiesvedība lietā šajā daļā ir izbeidzama, jo nepārsūdzētais un arī neatceltais lēmums ir tiesisks šķērslis jebkādai kaitējuma atlīdzībai.

[5] Tiesas sēdē atbildētājas pārstāvji apelācijas sūdzību uzturēja, pamatojoties uz tajā norādītajiem argumentiem. Pieteicēja apelācijas sūdzību neatzina.

Motīvu daļa

[6] APL 302.panta pirmā daļa noteic, ka apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc būtības sakarā ar apelācijas sūdzību un pretapelācijas sūdzību tādā apjomā, kādā lūgts šajās sūdzībās. Pirmās instances tiesas spriedumu pārsūdzējusi atbildētāja daļā, ar kuru tai uzlikts pienākums atlīdzināt pieteicējai morālo kaitējumu Ls 180 apmērā, bet pieteicēja apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu nav iesniegusi, līdz ar to apgabaltiesa izskata lietu daļā par morālā kaitējuma atlīdzinājumu.

[7] Noklausījusies lietas dalībnieku paskaidrojumus, pārbaudījusi lietas materiālus un izvērtējusi lietā esošos pierādījumus, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums daļā par morālā kaitējuma atlīdzinājumu ir daļēji apmierināms.

[8] Pirmās instances tiesa Atzinumu pieteicējas norādītajā apjomā atzina par prettiesisku. Pirmās instances tiesas spriedums šajā daļā ir stājies spēkā. Pirmās instances tiesa secināja, ka Inspekcija, sniedzot prettiesisku Atzinumu, ir pārkāpusi Ārstniecības likuma 22.pantā paredzētās pacienta tiesības saņemt sniegtās veselības aprūpes kvalitātes novērtējumu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, tādējādi ir pieļāvusi pieteicējas tiesību aizskārumu. Izvērtējot aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumu, konkrētā aizskāruma smagumu un citus konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus, pirmās instances tiesa ir uzskatījusi par atbilstīgu noteikt atlīdzinājumu naudā. Pirmās instances tiesa ir atzinusi, ka atbilstošs morālā kaitējuma atlīdzinājuma apmērs, t.i., tāds, kas gan sniegtu gandarījumu pieteicējai, gan atturētu iestādi no līdzīgas rīcības nākotnē, ir Ls 180. Administratīvā apgabaltiesa saskaņā ar APL 307.panta ceturto daļu pievienojas Administratīvās rajona tiesas spriedumā ietvertajai motivācijai daļā par morālā kaitējuma atlīdzinājumu (tās atreferējumu sk. šā sprieduma 3.5.- 3.7.punktā), atzīstot to par pareizu un pilnībā pietiekamu. Saskaņā ar minēto normu, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā gadījumā šā likuma 251.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.

[9] Apgabaltiesa noraida kā nepamatotu apelācijas sūdzības argumentu, ka pieteikums daļā par morālā kaitējuma atlīdzinājumu ir atstājams bez izskatīšanas vai tiesvedība lietā šajā daļā ir izbeidzama, jo pieteicēja nav pārsūdzējusi Veselības ministrijas 2009.gada 28.decembra lēmumu Nr.V-01-20fiz.13/1765. [9.1] Pieteicējai morālais kaitējums nodarīts ar prettiesisku faktisko rīcību

– Atzinumu. Atzinumu sniegušas Inspekcijas amatpersonas – 2.ekspertu daļas vadītāja, vecākā eksperte un eksperte.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2008.gada 5.februāra noteikumu Nr.76 „Veselības inspekcijas nolikums” (turpmāk – Inspekcijas nolikums) 11.punktu Inspekcijas amatpersonu lēmumus un faktisko rīcību var apstrīdēt, iesniedzot attiecīgu iesniegumu Inspekcijas vadītājam. Inspekcijas vadītāja lēmumu var pārsūdzēt tiesā. APL 93.panta pirmā daļa noteic, ka iesniedzot iesniegumu par administratīvā akta vai faktiskās rīcības apstrīdēšanu, vienlaicīgi var prasīt atlīdzinājumu. Izskatāmajā gadījumā pieteicēja Lēmumu un Atzinumu ir apstrīdējusi augstākai amatpersonai – Inspekcijas vadītājam, vienlaicīgi prasot atlīdzinājumu par morālo kaitējumu, kas nodarīts ar Inspekcijas ārstu ekspertu rīcību, sniedzot prettiesisku Atzinumu.

Tādējādi pieteicēja no savas puses ir izdarījusi visu normatīvajos aktos noteikto, lai atlīdzinājuma prasījumu saistībā ar prettiesisko Atzinumu tiesa varētu izlemt pēc būtības. Savukārt Inspekcijas vadītājam kā augstākai amatpersonai, saņemot pieteicējas apstrīdēšanas iesniegumu, tas bija jāizskata un lēmums jāpieņem ne tikai attiecībā uz Lēmumu un Atzinumu, bet arī daļā par atlīdzinājumu. Apstrīdēšanas iesnieguma sadalīšana un atlīdzinājuma prasījuma pārsūtīšana Veselības ministrijai neveicina privātpersonas interešu aizsardzību un procesuālo ekonomiju.

Inspekcijas atsaukšanās uz Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 18.panta pirmo daļu izskatāmajā lietā nav pamatota, jo šī norma piemērojama gadījumos, kad atlīdzinājums nav prasīts vienlaicīgi ar administratīvā akta vai faktiskās rīcības apstrīdēšanu. [9.2] Saskaņā ar APL 94.panta pirmās daļas 1.punktu atlīdzinājumu prasa no Latvijas Republikas, ja mantisko zaudējumu vai personisko kaitējumu nodarījusi tiešās pārvaldes iestāde. Tiešās pārvaldes iestādes ir Latvijas Republikas kā sākotnējās publiskās personas iestādes (Valsts pārvaldes iekārtas likuma 1.panta 5.punkts).

Inspekcija ir veselības ministra pakļautībā esoša tiešas pārvaldes iestāde (Inspekcijas nolikuma 1.punkts). Tātad Inspekcija ir tiešās pārvaldes iestāde. Atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 5.panta pirmajai daļai Inspekcija kā tiešas pārvaldes iestāde pārstāv Latvijas Republiku un Latvijas Republika ir atbildīga par tiešās pārvaldes iestāžu darbību. Tā kā APL 34.panta otrā daļa noteic, ka atbildētāja pusē pieaicina iestādi, no kuras pieteicējs prasa attiecīgu rīcību, tad lietā pamatoti atbildētāja pusē pieaicināta Inspekcija.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa nosprieda

Daļēji apmierināt I.M. pieteikumu daļā par morālā kaitējuma atlīdzinājumu. Uzlikt pienākumu Latvijas Republikai atlīdzināt I.M. morālo kaitējumu Ls

180 (viens simts astoņdesmit latu) apmērā. Pārējā daļā I.M. pieteikumu daļā par morālā kaitējuma atlīdzinājumu noraidīt. Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja /personiskais paraksts/ M.Osmane

Tiesneses /personiskais paraksts/ S.Gintere

/personiskais paraksts/ V.Zommere NORAKSTS PAREIZS Administratīvās apgabaltiesas tiesnese M.Osmane Rīgā 2013.gada 25.jūnijā