Court dismisses appeal against administrative fine for selling alcohol to minors without ID checks.

Lietas materiāli Nr.P129079213

Lietvedības Nr.104AA-664-14/9

SPRIEDUMS

Rīgā, 2014.gada 2.septembrī

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģija šādā sastāvā:

tiesnese I.Amoliņa

tiesneši I.Logina un J.Stukāns

rakstveida procesā apelācijas kārtībā izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu par /pers. B/, personas kods /personas kods/,

saukšanu pie administratīvās atbildības pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 155.panta ceturtās daļas, sakarā ar /pers.

B/ iesniegto apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2014.gada 31.marta spriedumu.

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģija

konstatēja:

2013.gada 25.februārī Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas nodaļas inspektore D.Podiņa sastādīja

administratīvā pārkāpuma protokolu Nr.981757 un ar Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes

2013.gada 13.marta lēmumu Nr.22PA981757NŽ1216 iesniedzējai uzlikts naudas sods Ls 250.

Šo lēmumu iesniedzēja ir pārsūdzējusi Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldē. Ar iestādes 2013.gada

16.aprīļa lēmumu Nr.1036, 2013.gada 13.marta lēmums Nr.22PA981757NŽ1216 atstāts negrozīts, sūdzība noraidīta.

Nepiekrītot Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes 2013.gada 16.aprīļa lēmumam Nr.1036 (turpmāk

tekstā – Iestādes Lēmums), /pers. B/ to pārsūdzēja Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā.

Ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2014.gada 31.marta spriedumu ir grozīts Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes

Kārtības policijas pārvaldes 2013.gada 16.aprīļa lēmums Nr.1036 daļā par /pers. B/ noteikto soda mēru. /pers. B/ noteikts sods EUR

350 apmērā.

Pirmās instances tiesa atzina, ka Iestādes Lēmums ir pareizs un pietiekams un, izmantojot Latvijas APK 289. 13panta trešajā daļā

noteikto, pievienojas Iestādes Lēmuma motivācijai un neatkārto to.

Ņemot vērā Latvijas APK 243.panta pirmās daļas nosacījumus par pierādījumiem administratīvā pārkāpuma lietā, kā arī Latvijas APK

243.panta piektajā un astotajā daļā un 244.pantā noteikto, pirmās instances tiesa norāda, ka tai nav pamata apšaubīt ne

administratīvā pārkāpuma protokolu, ne policijas darbinieku D.Podiņas un A.Kokorēviča ziņojumus, liecinieka /pers. H/ liecības un

citus lietā esošos pierādījumus, kas sastādīti pamatojoties uz ziņām par faktiem, ko policijas darbinieki ieguva, pildot savus tiešos

darba pienākumus.

Pirmās instances tiesa atzina, ka policijas darbinieki ir rīkojušies atbilstoši savai kompetencei un pilnvarām, jo lietā nav konstatēti

apstākļi, kas norādītu uz policijas darbinieku prettiesisku rīcību, sniedzot nepatiesu informāciju, nolūkā aprunāt /pers. B/, nepatiesi

norādot uz viņas vainu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā.

Pirmās instances tiesa atzina, ka iestāde lietā iegūtos pierādījumus ir novērtējusi pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz

vispusīgi, pilnīgi un objektīvi izpētītiem visiem lietas apstākļiem to kopumā, pēc likuma un tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas

vispusīgi, pilnīgi un objektīvi izpētītiem visiem lietas apstākļiem to kopumā, pēc likuma un tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas

likumiem un taisnības principiem un pamatoti ir secinājusi, ka /pers. B/ ir izdarījusi Latvijas APK 155.panta ceturtajā daļā paredzēto

administratīvo pārkāpumu.

Pirmās instances tiesa norāda, ka /pers. B/ rakstveida paskaidrojumi, kā arī /pers. B/ un viņas aizstāves tiesas sēdē paustie viedokļi

ir savstarpēji pretrunīgi un neapstiprinās ar citiem tiesā pārbaudītiem un novērtētiem pierādījumiem. Argumentu, ka /pers. B/ nav

vainīga minētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanā, tiesa uzskata kā sniegtu nolūkā izvairīties no administratīvās atbildības un soda.

Pirmās instances tiesa norāda, ka nekonstatē procesuālo tiesību normu pārkāpumus, kas regulē administratīvās pārkāpuma lietas

lietvedību un izskatīšanas kārtību, kā arī atzina, ka iestāde ir izvērtējusi /pers. B/ uzliktā soda mēra pamatotību un samērīgumu un atzīst

to kā atbilstošu administratīvā soda mērķim.

Taču ievērojot Latvijas APK 8.panta otro daļu, tiesa ir konstatējusi, ka /pers. B/ noteiktais sods Ls 250 apmērā, pēc pārveides uz

euro, kas ir 355.72 euro, ir nelabvēlīgāks par spēkā esošo Latvijas APK 155.panta ceturtās daļas sankcijā paredzēto minimālo sodu

350 euro. Līdz ar to pirmās instances tiesa uzskata par nepieciešamu iesniedzējai noteikto sodu grozīt ievērojot norādītās likuma

prasības.

Pirmās instances spriedumu apelācijas kārtībā pārsūdzēja /pers. B/ (turpmāk tekstā – Sūdzības iesniedzēja), iesniedzot

apelācijas sūdzību, kurā lūdz atcelt Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2014.gada 31.marta spriedumu, nosūtīt lietu

atkārtotai izskatīšanai Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā, jaunā sastāvā.

Sūdzības iesniedzēja savā apelācijas sūdzībā norāda, ka nepiekrīt pirmās instances tiesas spriedumam, jo uzskata, ka

tiesnese, izskatot lietu, par pietiekamiem un vērā ņemamiem ir atzinusi tikai un vienīgi Valsts policijas teikas iecirkņa kārtības

policijas nodaļas inspektoru iesniegto ziņojumu un nepilngadīgās personas /pers. H/ paskaidrojumus. Sūdzības iesniedzējas gan lietā

iesniegtos paskaidrojumus, gan tiesas sēdē sniegtos paskaidrojumus vērtē tikai un vienīgi sniegtus nolūkā izvairīties no

administratīvās atbildības un soda.

Sūdzības iesniedzēja lietā ir iesniegusi dokumentālus pierādījumus – darba pienākumu aprakstu, kurā 2.10. punktā teikts, ka

alkoholiskos dzērienus un tabakas izstrādājumus aizliegts pārdot personām, kuras jaunākas par 18 gadiem, kā arī jāprasa uzrādīt

personu apliecinošus dokumentus ikvienai personai, kura iegādājās minētās akcīzes preces. Sūdzības iesniedzēja norāda, ka ar

savu parakstu ir apliecinājusi, ka ar minētajiem noteikumiem ir iepazīstināta un tos darbā ievēro, ir bijusi informēta par soda naudas

apmēru, kāds var tikt piemērots fiziskām personām par minētā pārkāpuma izdarīšanu, līdz ar to uzskata, ka SIA /Nosaukums A/ ar

veiktajiem pasākumiem ir pietiekami nodrošinājusi, lai tiktu ievēroti alkoholisko dzērienu aprites noteikumi.

Sūdzības iesniedzēja norāda, ka piemērotais soda naudas apmērs ir pietiekami liels (attiecībā pret nolīgto algu), lai stimulētu

Sūdzības iesniedzēju izpildīt alkoholisko dzērienu aprites noteikumu punktus.

Sūdzības iesniedzēja norāda, ka lietā tika iesniegtas pirkumu čeku kopijas uz izdrukas no uzņēmuma kases sistēmas par

konkrētajiem pirkumiem, no kuriem var izsekot pirkuma gaitu – konkrēto preci, tās daudzumu, cenu un iegādes laiku.

Sūdzības iesniedzēja secina, ka pirmās instances tiesas tiesnese, pievienojoties Iestādes lēmumā izteiktajam argumentam par to, ka

sūdzības iesniedzēja jau iepriekš ir sodīta par šādu pārkāpumu un ir vainīga arī šajā gadījumā, izslēdz iespēju, ka sūdzības

iesniedzēja vairs nepieļautu šādu pārkāpumu, jo tas Sūdzības iesniedzēju ietekmē materiāli. Šāda tiesneses rīcība ir pretrunā ar

tiesību principu, ka personas vaina ir jāpierāda.

Sūdzības iesniedzēja paskaidro, ka nav ņemts vērā paskaidrojumā norādītais, ka 2013.gada 25.februārī plkst.17.12 veikalā ienāca

vidēja vecuma vīrietis, kurš uzrādīja personu apliecinošu dokumentu un nopirka degvīna pudeli „Super Lux” 0,5 l cena Ls 3,19 un alus

pudeli „Cēsu Premium Amber” 0,5 l cena Ls 0,49, kopā pirkums Ls 3,68. Pirkuma čeks Nr.3342. Vīrietis, neatejot no letes, pēc

dažām sekundēm palūdza pārdevējai vēl vienu pudeli alus „/Nosaukums C/” 0,5 l cena Ls 0,49. Pirkuma čeks Nr.3343. Vīrietis ar

abiem pirkuma čekiem un preci izgāja no veikala. Apmēram plkst.17.25 veikalā ienāca Rīgas Teikas iecirkņa kārtības policijas

nodaļas inspektori D.Podiņa, A.Kokarēvičs un jauns vīrietis. Policijas darbinieki informējuši sūdzības iesniedzēju, ka viņa ir pārdevusi

alkoholisku dzērienu nepilngadīgai personai un uzrādīja pirkuma čeku Nr.3343. Jaunais vīrietis uz policijas darbinieku jautājumiem ir

atbildējis, ka sūdzības iesniedzēja ir pārdevusi viņam alkoholisko dzērienu – alu „/Nosaukums C/” 0,5 l. Sūdzības iesniedzēja norāda,

ka jauno vīrieti nekad nebija redzējusi, nepazīst un alkoholisko dzērienu viņam nav pārdevusi.

Sūdzības iesniedzēja norāda, ka tiesnesei nešķita ņemams vērā policijas inspektoru ziņojumā norādītais, ka viņi caur veikala

skatlogu redzēja, kā iepērkas nepilngadīga persona, lai gan personu apliecinošu dokumentu vēl nebija redzējuši, līdz ar to nevar

apgalvot, ka persona ir nepilngadīga, turklāt sūdzības iesniedzēja paskaidro, ka caur veikala skatlogu nevar redzēt veiktās darbības

pie letes (tajā skaitā arī to, ka persona uzrāda dokumentu), kā arī nevar noteikt pircēja vecumu, jo priekša logam stāvēja skapis un

veikala vidū ir mūra stabs.

Sūdzības iesniedzēja vērš uzmanību uz klaju faktu nesakritību un pretrunu starp Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Teikas

iecirkņa Kārtības policijas nodaļas inspektoru D.Podiņas un A.Kokarēviča ziņojumu un nepilngadīgā /pers. H/ rakstisko

paskaidrojumu. Policijas inspektoru ziņojums saturēja informāciju, ka viņi ārpusē, caur veikala skatlogu redzējuši, kā Sūdzības

iesniedzēja pārdevusi alkoholisko dzērienu, neprasot personai personu apliecinošu dokumentu. Policijas inspektori nekavējoties

iegājuši veikalā un lūguši personai uzrādīt personu apliecinošu dokumentu, uz kura pamata konstatēts, ka persona ir nepilngadīga.

Nepilngadīgās personas /pers. H/ paskaidrojums saturēja informāciju, ka viņš iegājis veikalā, paņēmis no ledusskapja alkoholisko

dzērienu – alus pudeli, piegājis pie kases un pēc pirkuma veikšanas izgājis ārā no veikala un tikai tad pie viņa pienākuši policijas

darbinieki. Pirmās instances tiesnese šo faktu nav atzinusi par vērā ņemamu argumentu.

Sūdzības iesniedzēja norāda, ka pirmajā pirmās instances tiesas nozīmētajā tiesas sēdē, policijas iestādes pārstāvis nav varējis

paskaidrot nesakritību policijas inspektoru ziņojumos un nepilngadīgās personas paskaidrojumā, minēja, kā iespējamu

pārrakstīšanās kļūdu. Otrā tiesas sēde tika nozīmēta sakarā ar jaunu apstākļu rašanos, kurā policijas iestādes pārstāvis šo

nesakritību skaidroja, ka viens policijas inspektors stāvējis durvīs, bet otrs gājis iekšā veikalā.

Sūdzības iesniedzēja norāda, ka policijas darbiniekiem, pildot savus darba pienākumus, ir jāapzinās savu iesniegto ziņojuma satura

ietekme uz lietas objektīvu, pilnīgu un vispusīgu izskatīšanu un novērtēšanu. Ziņojuma saturam ir jābūt konkrētam, precīzam un

nepārprotami izteiktam.

Sūdzības iesniedzēja norāda, ka savā sūdzībā ir lūgusi uzaicināt uz tiesas sēdi un nopratināt /pers. H/, kas uz lietas izskatīšanu ir

pilngadīgs, bet tiesnese to ir atstājusi bez ievērības.

Sūdzības iesniedzēja uzskata, ka pirmās instances tiesnese visus iesniegtos pierādījumus un paskaidrojumus ir vērtējusi vienpusīgi

un neobjektīvi, atzīstot un piekrītot tikai policijas darbinieku skaidrojumam minētajā administratīvā pārkāpuma lietā, bet sūdzības

iesniedzējas iesniegtos materiālus un paskaidrojums vērtē kā izvairīšanos no administratīvās atbildības un soda.

Saskaņā ar Latvijas APK 289. 21 pantu, Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģija 2014.gada 11.aprīlī pieņēma lēmumu par

administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanu rakstveida procesā. Apstākļus, kas liecinātu par nepieciešamību apelācijas sūdzību

izskatīt tiesas sēdē Krimināllietu tiesu kolēģija nekonstatē.

Krimināllietu tiesu kolēģija, pārbaudījusi administratīvā pārkāpuma lietas materiālus, izvērtējusi pārsūdzētā sprieduma pamatojumu un

apelācijas sūdzībā izteiktos argumentus, atzīst, ka sūdzības iesniedzēja apelācijas sūdzība noraidāma, bet pārsūdzētais spriedums

atstājams negrozīts.

Tiesu kolēģija, pārbaudījusi Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2014. gada 31. marta sprieduma un iestādes lēmuma

motivāciju, atzīst, ka tā ir pareiza un pilnībā pietiekama. Tiesa ir izvērtējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus un pamatoti atzinusi,

ka iestādes lēmums ir tiesisks un pamatots. Līdz ar to tiesu kolēģija saskaņā ar Latvijas APK 289 13. panta trešo daļu pievienojas

pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai un to neatkārto.

Sūdzības iesniedzēja iesniegtajā apelācijas sūdzībā faktiski ir atkārtojusi tos pašus argumentus , kuri izvērtēti un pamatoti noraidīti

iestādes lēmumā un pirmās instances tiesas spriedumā un tādēļ nav iemesla tos vērtēt atkārtoti.

Papildus tiesu kolēģija norāda sekojošo.

Kā redzams no apelācijas sūdzības, tās iesniedzēja ir norādījusi, ka tiesa nav ņēmusi vērā viņas paskaidrojumus, kā arī to, ka viņa ir

iesniegusi pierādījumus- savu darba pienākumu aprakstu, kura 2.10 punkta nosacījumi paredz, ka alkoholiskos dzērienus un tabakas

izstrādājumus aizliegts pārdot personām, kuras jaunākas par 18 gadiem, kā arī jāprasa uzrādīt personu apliecinošu dokumentu

( pasi vai ID karti) ikvienai personai, kura iegādājās minētās akcīzes preces. Ar savu parakstu iesniedzēja ir apliecinājusi, ka viņa ar

šiem pienākumiem ir iepazinusies un šo punktu savā darbā pilda un ievēro.

Tiesu kolēģija norāda, ka konkrētajā gadījumā darba pienākumu apraksts un apliecinājums, ka persona ar tiem iepazinusies nav

atzīstams par pierādījumu Latvijas APK 243. panta izpratnē. Konkrētajā administratīvā pārkāpuma lietā ir pierādīts un konstatēts, ka

sūdzības iesniedzēja nav šos pienākumus ievērojusi administratīvā pārkāpuma protokolā norādītajā laikā un vietā. Tiesu kolēģija

nekonstatē apstākļus, kas būtu par pamatu saprātīgām šaubām par policijas darbinieku, kas sastādīja ziņojumus un administratīvā

pārkāpuma protokolu, objektivitāti vai norādītu uz viņu tiešu vai netiešu ieinteresētību nepamatoti sastādīt protokolu un nepatiesus

ziņojumus tieši sūdzības iesniedzējai.

Sūdzības iesniedzēja norādījusi, ka pirmās instances tiesa ir ignorējusi viņas sūdzībā norādīto lūgumu uzaicināt liecību sniegšanai

/pers. H/.

Tiesu kolēģija secina, ka pirmās instances tiesas sēdēs šāds lūgums netika uzturēts un sūdzības iesniedzēja un viņas aizstāve ir

uzskatījušas par iespējamu pabeigt lietas izskatīšanu bez šīs personas uzaicināšanas un nopratināšanas. Līdz ar to tiesu kolēģijai nav

pamata secināt, ka pirmās instances tiesa, izskatot administratīvā pārkāpuma lietu, būtu pieļāvusi tiesību normu pārkāpumu.

Krimināllietu tiesu kolēģija uzskata, ka administratīvā pārkāpuma lieta ir izskatīta, ievērojot Latvijas APK normas, pierādījumi ir vērtēti

atbilstoši Latvijas APK 244. panta prasībām.i. esniedzun nepatiesus zikas sasts nav atzsonai, kura ieg

Pamatojoties uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.12, 289.21, 289.22pantu, Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu

kolēģija

nosprieda:

Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2014.gada 31.marta spriedumu atstāt negrozītu, /pers. B/ apelācijas sūdzību noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams un stājas spēkā tā sastādīšanas dienā.

Tiesnese (personiskais paraksts) I.Amoliņa

Tiesneši (personiskais paraksts) I.Logina

(personiskais paraksts) J.Stukāns