Legislator Case Law & Legislation
11210003621 / SKK-0305-23 ECLI:LV:AT:2023:0525.11210003621.13.L AI generated

Supreme Court dismisses appeal as defense arguments concern factual re-evaluation, not legal errors.

Case Number 11210003621 / SKK-0305-23
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Dismissed

Legislator summary

AI generated

The Supreme Court of Latvia refused to initiate cassation proceedings against the Court of Appeal's conviction. The defense argued the first-instance court erred in evaluating victim testimony and evidence sufficiency, claiming the appeal court failed to apply the law correctly. The court held that assessing witness credibility and determining if evidence is sufficient for conviction are substantive matters reserved for the trial court, not reviewable on appeal.

Legislator headnote

AI generated

Kriminālprocesa likuma 569. panta 1. daļa; 573.1 panta 1. daļa: Cassation proceedings cannot be initiated if the appeal challenges the factual evaluation of evidence or the sufficiency of proof for conviction, as these are substantive issues within the trial court's exclusive competence.

Keywords

AI generated
cassation proceedings factual re-evaluation evidence sufficiency witness credibility substantive review criminal appeal competence of court

Cited Legislation

AI generated
Kriminālprocesa likuma 573.1 panta 1. daļa
Kriminālprocesa likuma 569. panta 1. daļa
Kriminālprocesa likuma 573. panta 3. daļa
Kriminālprocesa likuma 573. panta 5. daļa
Kriminālprocesa likuma 128. panta 2. daļa
Kriminālprocesa likuma 405. panta 1. daļa 2. punkts

Cited Case Law

AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

ECLI:LV:AT:2023:0525.11210003621.13.L

Lieta Nr. 11210003621, SKK-305/2023

Krimināllietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

LĒMUMS

Rīgā 2023. gada 25. maijā

Senāts šādā sastāvā: senatori Aija Branta, Artūrs Freibergs un Sandra Kaija,

iepazinies ar apsūdzētā /pers. A/ aizstāves zvērinātas advokātes Ausmas Rozenbergas kasācijas sūdzību par Zemgales apgabaltiesas 2023. gada

13. marta lēmumu, atzīst, ka ir pamats atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību.

Kriminālprocesa likuma 573.1 panta pirmā daļa noteic, ka tiesa atsakās ierosināt kasācijas tiesvedību, ja kasācijas sūdzība vai protests neatbilst šā

likuma 569., 571., 572. pantā un 573. panta pirmajā daļā minētajām prasībām vai ja kasācijas sūdzība vai protests iesniegts par tiesas nolēmumu, kas

saskaņā ar likumu nav pārsūdzams.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 569. panta pirmajai daļai pārsūdzēšana kasācijas kārtībā ir rakstveida kasācijas protesta vai sūdzības

iesniegšana Augstākajā tiesā par tāda apelācijas instances tiesas nolēmuma tiesiskumu, kurš vēl nav stājies spēkā, nolūkā panākt tā atcelšanu pilnībā vai

kādā tā daļā vai arī tā grozīšanu juridisku iemeslu dēļ. Savukārt minētā panta trešā daļa noteic, ka kasācijas instances tiesa pierādījumus lietā no jauna

neizvērtē.

Apsūdzētā /pers. A/ aizstāve kasācijas sūdzībā pamatā atkārtojusi apelācijas sūdzībā ietvertos argumentus par /pers. A/ nepamatotu atzīšanu par

vainīgu, balstoties vienīgi uz cietušā /pers. B/ liecībām.

Atstājot negrozītu pirmās instances tiesas spriedumu, apelācijas instances tiesa atzinusi, ka apsūdzētais /pers. A/ tiesiski un pamatoti atzīts par

vainīgu viņam inkriminētajās noziedzīgajās darbībās un tās pareizi kvalificētas pēc Krimināllikuma 231. panta otrās daļas.

Izvērtējot apelācijas sūdzībā izvirzītos argumentus, apelācijas instances tiesa ir atzinusi, ka pirmās instances tiesa lietā iegūtos pierādījumus – cietušā

/pers. B/, liecinieku /pers. C/, /pers. D/, /pers. E/, /pers. F/, /pers. G/ un /pers. H/ liecībās ietvertās ziņas par faktiem, videonovērošanas kameras

ierakstos un protokolos par uzrādīšanu atpazīšanai pēc fotogrāfijām fiksēto – ir izvērtējusi atbilstoši Kriminālprocesa likuma 128. panta otrajā daļā

noteiktajām prasībām, proti, to kopumā un savstarpējā sakarībā.

Senāts atzīst par nepamatotiem aizstāves kasācijas sūdzībā paustos apgalvojumus par Kriminālprocesa likuma 128. panta trešās daļas pārkāpumu,

izvērtējot cietušā /pers. B/ liecības. No pirmās instances tiesas sprieduma konstatējams, ka, atzīstot par ticamām cietušā /pers. B/ liecības par /pers. A/

pret viņu vērstajām darbībām, tiesa cietušā liecībās ietvertās ziņas par faktiem vērtējusi kopsakarā ar liecinieka /pers. G/ liecībās ietvertajām ziņām par

faktiem, kā arī ar videonovērošanas kamerā fiksēto. Savukārt apelācijas instances tiesa atzinusi, ka cietušā liecību vērtējumā pirmās instances tiesa nav

pieļāvusi Kriminālprocesa likuma normu pārkāpumus.

Tāpat Senāts atzīst par kļūdainu aizstāves A. Rozenbergas kasācijas sūdzībā pausto viedokli, ka /pers. A/ nepamatoti atzīts par vainīgu

Krimināllikuma 231. panta otrajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā, jo /pers. B/ nav nodarīti miesas bojājumi.

Senāts konstatē, ka /pers. A/ celta apsūdzība un ar pirmās instances tiesas spriedumu viņš atzīts par vainīgu huligānismā, kas izdarīts, lietojot miesas

bojājumu nodarīšanai paredzētus priekšmetus, nevis par huligānismu, kas saistīts ar miesas bojājumu nodarīšanu. Senāts arī konstatē, ka pirmās instances

tiesa, pamatojoties uz lietā iegūtajiem pierādījumiem – cietušā /pers. B/ liecībām, videonovērošanas kameras ierakstos un notikuma vietas apskatē fiksēto

un eksperta 2021. gada 29. aprīļa atzinumā Nr. 21-282 secināto – atzinusi, ka ar apsūdzībā norādīto priekšmetu var nodarīt kaitējumu cietušā veselībai.

Turklāt, pamatojot savu viedokli ar tiesu praksē izteiktajām atziņām, pirmās instances tiesa atzinusi, ka apsūdzībā norādītā priekšmeta izmantošana, proti,

izšaušana nama kāpņu telpas griestos, atzīstama par minētā priekšmeta lietošanu Krimināllikuma 231. panta otrās daļas izpratnē.

Ievērojot minēto, Senāts atzīst, ka apsūdzētā /pers. A/ aizstāves A. Rozenbergas kasācijas sūdzībā izvirzītie argumenti pamatoti ar viņas subjektīvo

viedokli par lietā iegūto pierādījumu vērtējumu. Pierādījumu ticamības jēdziens un novērtēšanas prasības ir noteiktas Kriminālprocesa likuma 128. pantā,

savukārt izvēle, kuriem pierādījumiem ticēt, bet kuriem ne, ir tās tiesas kompetencē, kas izspriež lietu pēc būtības. Arī jautājums par to, vai lietā esošie

pierādījumi ir vai nav pietiekami apsūdzētā vainīguma konstatēšanai, ir būtības jautājums, kas kasācijas instances tiesā nav pārbaudāms. Arī pierādījumu

pietiekamības kritērijs ir saprātīgu šaubu esamība vai neesamība par apsūdzētā vainīgumu, kura izvērtēšana tāpat ir tās tiesas kompetencē, kas izskata

lietu pēc būtības (Senāta 2019. gada 27. decembra lēmuma lietā Nr. SKK-433/2019, ECLI:LV:AT:2019:1227.11089238414.8.L, 9. punkts).

Līdz ar to Senāts atzīst, ka aizstāves kasācijas sūdzībā izteiktie argumenti pēc būtības ir saistīti ar vēlmi atkārtoti izvērtēt pierādījumus kasācijas

instances tiesā un panākt apelācijas instances tiesas nolēmuma atcelšanu nevis juridisku, bet faktisku iemeslu dēļ, kas ir pretrunā ar Kriminālprocesa

likuma 569. panta pirmajā un trešajā daļā noteikto.

Vienlaikus Senāts konstatē, ka aizstāve A. Rozenberga kasācijas sūdzībā formāli norādījusi uz /pers. A/ celtās apsūdzības neatbilstību

Kriminālprocesa likuma 405. panta pirmās daļas 2. punktam.

No lietas materiāliem konstatējams, ka gan pirmās instances tiesa, gan apelācijas instances tiesa atzinusi, ka apsūdzētajam /pers. A/ celtajā

apsūdzībā norādīti viņam inkriminētā noziedzīgā nodarījuma faktiskie apstākļi, kas nosaka juridisko kvalifikāciju. Izvērtējot lietā iegūtos pierādījumus, gan

pirmās instances tiesa, gan apelācijas instances tiesa apsūdzētā /pers. A/ darbībās konstatējusi visas nepieciešamās un obligātās Krimināllikuma

231. panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes. Turklāt no lietas materiāliem konstatējams, ka apelācijas sūdzībā netika

apstrīdēta /pers. A/ celtās apsūdzības neatbilstība Kriminālprocesa likuma 405. panta prasībām.

Tādējādi konstatējams Kriminālprocesa likuma 573.1 panta pirmajā daļā paredzētais pamats atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību.

Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 573. panta trešo un piekto daļu un 573.1 panta pirmo daļu, Senāts

nolēma

atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību.

Lēmums nav pārsūdzams.

A. Branta A. Freibergs S. Kaija