Legislator Case Law & Legislation
C12257519 / C-0130-21 ECLI:LV:DAUT:2021:0806.C12257519.3.S AI generated

Latvian court dismisses insurance claim for German accident damages due to Latvian habitual residence.

Case Number C12257519 / C-0130-21
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Dismissed

Legislator summary

AI generated

The Daugavpils Court dismissed the plaintiff's claim for insurance compensation for damages sustained in a German traffic accident. Although the accident occurred in Germany, the court found the plaintiff maintained a permanent residence in Latvia based on family ties, property, and declared domicile. Consequently, the court applied Latvian law instead of German law and ruled that the plaintiff had already received adequate compensation under Latvian regulations.

Legislator headnote

AI generated

Roma II Regulation Art. 4(2); Rome I Regulation Art. 4(1): When a tort occurs abroad but the claimant has their habitual residence in the forum state, the forum's law applies if the claimant has not been adequately compensated under that law.

Keywords

AI generated
habitual residence Roma II Regulation traffic accident insurance compensation conflict of laws permanent residence forum law application

Cited Legislation

AI generated
Regulation (EC) No 864/2007 of the European Parliament and of the Council of 11 July 2007 on the law applicable to non-contractual obligations (Rome II)
Civil Procedure Law of Latvia
Law on Civil Liability of Owners of Road Vehicles
Ministerial Cabinet Regulation No. 340 of 11 July 2014

Cited Case Law

AI generated
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

Lieta Nr. C12257519

Lietas arhīva Nr. C-0130-21/16

ECLI:LV:DAUT:2021:0806.C12257519.3.S

SP RIEDUMS

LATVIJAS REPUBLIKAS VĀRDĀ

2021. gada 6. augustā, Krāslavā

Daugavpils tiesas

tiesnese G. Kusiņa

ar tiesas sēdes sekretāri I. Plotiņu

atklātā tiesas sēdē izskatīja civillietu /pers. A/ prasība pret apdrošināšanas akciju sabiedrību “BTA Baltic Insurance Company” par

apdrošināšanas atlīdzības par nodarītā mantiskā un nemantiskā kaitējuma piedziņu.

Aprakstošā daļa

[1] Prasītājas /pers. A/ pilnvarotais pārstāvis zvērināts advokāts Jānis Ābiks iesniedza tiesā prasības pieteikumu un tā grozījumus

pret atbildētāju apdrošināšanas akciju sabiedrību “BTA Baltic Insurance Company” par apdrošināšanas atlīdzības par nodarītā mantiskā

un nemantiskā kaitējuma piedziņu, lūdzot tiesu piedzīt no AAS “BTA Baltic Insurance Company” par labu /pers. A/ apdrošināšanas

atlīdzību par materiālajiem zaudējumiem, kas saistīti ar darbspēju zaudējumu par periodu no 2018. gada janvāra līdz 2019. gada

decembrim 22 896,62 euro; apdrošināšanas atlīdzību par nemateriālajiem zaudējumiem (morālais kaitējums) 478 872 euro; noteikt

AAS “BTA Baltic Insurance Company” pienākumu atlīdzināt /pers. A/ zaudējumus, kas saistīti ar mājokļa maiņu to faktiskajā apmērā.

[1.1] Prasība pamatota ar 1971. gada 4. maija Hāgas Konvencijas par ceļu satiksmes negadījumiem piemērojamo likumu 3. pantu,

Vācijas ceļu satiksmes likuma 11. pantu, 13. panta pirmo un otro daļu un Vācijas Civilkodeksa 253. panta otro daļu, 843. panta otro,

trešo, ceturto daļu, 760. panta otro daļu.

[1.2] Prasības pieteikumā un tā grozījumos norādīts, ka /pers. A/ 2017. gada 12. decembrī cieta ceļu satiksmes negadījumā, kurā

guva smagus miesas bojājumus, kas bīstami dzīvībai. Ceļu satiksmes negadījumu izraisījušā transportlīdzekļa VW CRAFTER,

reģistrācijas numurs /reģistrācijas numurs/, vadītāja /pers. B/ civiltiesiskā atbildība negadījuma brīdī bija apdrošināta apdrošināšanas

sabiedrībā “Baltikums” (polise Nr. SSRD436773). Par cik AAS “BTA Baltic Insurance Company” ir pārņēmusi AAS “Baltikums”

saistības, /pers. A/ pēc ceļu satiksmes negadījuma atbildīgajam apdrošinātājam AAS “BTA Baltic Insurance Company” iesniedza

pieteikumu apdrošināšanas atlīdzības par nodarītā mantiskā un nemantiskā kaitējuma piedziņu.

[1.2.1] 2019. gadā /pers. A/ no atbildētājas saņēma apdrošināšanas atlīdzību par sāpēm un garīgajām ciešanām fiziskas traumas dēļ

(nemateriālie zaudējumi) kopā 19 228 euro (par smagiem miesas bojājumiem 9500 euro, par miesas bojājumiem 5320 euro, par

2. invaliditātes grupu 1900 euro, par atlīdzības apmēra palielinošajiem faktoriem 2508 euro), tiek segti aktuālie ārstēšanās izdevumi

pilnā apmērā.

[1.2.2] /pers. A/ aprēķinātā un izmaksātā apdrošināšanas atlīdzība par nemateriālajiem zaudējumiem ir nepilnīga, neadekvāti zema

un tā nekādā veidā kaut nedaudz nav uzlabojusi viņa dzīves kvalitāti, tieši pretēji šī situācija ir radījusi viņā depresiju un bezcerību

nākotnei. /pers. A/ līdz šim brīdim nav saņēmusi apdrošināšanas atlīdzību par zaudējumiem, kas saistīti ar darbspēju zudumu un

veselības stāvoklim atbilstošas dzīvesvietas iegādi.

/pers. A/ vēlas saņemt adekvātu atlīdzību (atbilstošu Eiropas Savienības normatīvo aktu prasībām) par iegūto invaliditāti,

rehabilitāciju, ciešanām, sāpēm, darba spēju un dzīves kvalitātes zudumu, tāpēc 2019. gada 30. septembrī iesniedza atbildētājai papildu

informāciju un pieteikumu par zaudējumu atlīdzināšanu, kurā lūdza veikt apdrošināšanas atlīdzības izmaksu šādā apmērā: par

materiālajiem zaudējumiem, kas saistīti ar darbspēju zaudējumu (no 2018. gada janvāra līdz 2019. gada oktobrim), 22692,65 euro; par

nemateriālajiem zaudējumiem (morālais kaitējums), kas saistīti ar sāpēm un garīgām ciešanām fiziskas traumas, sakropļojuma,

invaliditātes dēļ 480 772 euro (500 000 – 19 228); par materiālajiem zaudējumiem, kas saistīti ar mājokļa maiņu, atbilstoši

iesniegtajam aprēķinam un īpašuma pirkuma un pārdevuma apliecinošiem dokumentiem. Pieprasītās atlīdzības samaksa no atbildētājas

nav saņemta, atbildētāja tās izmaksu atteica.

[1.2.3] Pēc prasības celšanas tiesā, ņemot vērā, ka /pers. A/ kopš 2020. gada 31. janvāra ir noteikta 1. invaliditātes grupa,

atbildētāja veica pārrēķinu un veica piemaksu par nemateriālajiem zaudējumiem, kas saistīti ar sāpēm un garīgām ciešanām cietušās

personas invaliditātes dēļ 1900 euro apmērā. Tāpat pēc prasības celšanas tiesā prasītāja ir saņēmusi slimības un invaliditātes pabalstus.

[1.3] /pers. A/ kopš 2016. gada 29. marta strādāja Nīderlandē, uzņēmumā /nosaukums/, kurā veica sezonālu darbu un no darba

brīvajā periodā brauca uz Daugavpili, kur dzīvoja viņas ģimene. 2017. gada 12. decembrī, braucot no darba uz mājām pa šoseju, kas

atrodas Vācijā, Schwielowsee A 10, Potsdam-Mittelmark, /pers. A/ cieta ceļu satiksmes negadījumā, kuru izraisīja /pers. B/, vadot

transportlīdzekli VW CRAFTER, reģistrācijas numurs /reģistrācijas numurs/. Ceļu satiksmes negadījumā Latvijā reģistrētais

transportlīdzeklis VW CRAFTER, reģistrācijas numurs /reģistrācijas numurs/, ietriecās Polijā reģistrētajā transportlīdzeklī Iveco

Magirus, reģistrācijas numurs /reģistrācijas numurs/.

[1.4] Ceļu satiksmes negadījumā cietusī guva smagus miesas bojājumus, kas bīstami dzīvībai un laika posmā no 2017. gada

28. decembra līdz 2018. gada 2. augustam ārstējās stacionārā. Ceļu satiksmes negadījumā /pers. A/ guva šādus miesas bojājumus: trula

krūšu kurvja un vēdera trauma ar 2.-6. ribu lūzumiem labajā pusē, 1.-7. ribu lūzumiem kreisajā pusē, kreisās lāpstiņas lūzumu, abu plaušu

kontūziju, aknu pārrāvumu, 2. un 3. jostas skriemeļu sānu izaugumu lūzumu labajā pusē, kas sarežģījās ar gaisa iekļūšanu pleiras telpās

un hemorāģisko šoku. Minētie miesas bojājumi pēc sava rakstura pieskaitāmi smagiem miesas bojājumiem, kas bīstami cietušās

dzīvībai. Sākotnēji /pers. A/ tika noteikts vispārējo darbspēju zudums 60 %-79 % un 2. grupas invaliditāte. Kopš 2020. gada 31. janvāra

/pers. A/ ir noteikta 1. grupas invaliditāte.

/pers. A/ pēc ceļu satiksmes negadījuma cieš no trauksmes, ir vērojamas viegli izteiktas depresijas iezīmes, ko viņa galvenokārt

izjūt kā prieka zudumu, nogurumu, raizēšanos, miega traucējumus un ļoti izteiktu nemieru. Fiziskā un psiholoģiskā traumatizācija, kas

bija saistīta ar dzīvībai būtisku funkciju apdraudējumu, disociāciju avārijas brīdī un panikas lēkmēm, atrodoties slimnīcā, /pers. A/

pašreiz izpaužas kā trauksmes traucējumi, tai skaitā miega traucējumi. /pers. A/ psiholoģisko stāvokli un līdz ar to spēju veikt mātes

lomu negatīvi ietekmē ieilgusī krīze, ko nosaka smagas fiziskās veselības problēmas un ciešanas, nespēja kā vienīgajai pelnītājai

parūpēties par ģimenes materiālo labklājību un būt drošai par triju bērnu normālu psiholoģisku funkcionēšanu un pamatvajadzību

apmierināšanu pašreizējā brīdī un nākotnē.

Ceļu satiksmes negadījumā gūtās traumas uz /pers. A/ dzīves kvalitāti atstāja būtisku ietekmi, jo smago traumu dēļ, /pers. A/

ārstēšana būs nepieciešama visa mūža garumā. Turklāt /pers. A/ gūtā plaušas trauma un vienas plaušas amputācija viņai rada grūtības

uzturēties viņas mājvietā – dzīvoklī, kas atrodas 5. stāvā (/adrese/), jo /pers. A/ pa kāpnēm spēj uzkāpt tikai ar ļoti smagu piepūli

(vairākkārt atpūšoties kāpjot), turklāt dzīvoklī esošais mitrais gaiss un pelējums viņai rada grūtības elpot un papildu veselības

problēmas. Viktorijai ir smagas pakāpes bronhiālā astma.

[1.5] Atbildētāja atteica papildus pieprasītās apdrošināšanas atlīdzības piedziņu, norādot, ka piemērojamais likums šajā gadījumā

nosakāms saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 864/2007 (2007. gada 11. jūlija) par tiesību aktiem, kas piemērojami

ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II) 4. pantu – Latvijas Republikas normatīvie akti.

Prasītāja tam nepiekrīt. Likumus, kuri piemērojami ārpuslīgumiska rakstura civiltiesiskai atbildībai, kas iestājas ceļu satiksmes

negadījuma rezultātā, nosaka 1971. gada 4. maija Hāgas Konvencija par ceļu satiksmes negadījumiem piemērojamo likumu, saskaņā ar

kuras 3. pantu piemērojamie likumi ir tās valsts iekšējie likumi, kurā satiksmes negadījums noticis. Ņemot vērā, ka ceļu satiksmes

negadījums notika Vācijā, ir piemērojami Vācijas likumi. AAS “BTA Baltic Insurance Company” izmaksātās apdrošināšanas atlīdzības

apmēru aprēķināja pamatojoties uz Latvijas Republikas normatīvo aktu noteikumiem, attiecīgi šāds aprēķins un apdrošināšanas

atlīdzības apmērs nav atbilstošs normatīvo aktu prasībām.

[1.6] 2020. gada 12. oktobrī prasītājas pārstāvis iesniedza pieteikumu par atteikšanos no prasības daļā, kurā lūdza izbeigt

tiesvedību prasības daļā, ar kuru lūgts noteikt AAS “BTA Baltic Insurance Company” pienākumu par labu /pers. A/ ik mēnesi veikt

apdrošināšanas atlīdzības izmaksu par zaudējumiem, kas saistīti ar darbspēju zaudējumu 1031,48 euro mēnesī.

[2] Atbildētāja iesniedza tiesai rakstveida paskaidrojumu, kur norādīja, ka prasību neatzīst. Lietā nav strīda par to, ka 2017. gada

12. decembrī prasītājai ir nodarīti miesas bojājumi ceļu satiksmes negadījumā, kas notika Vācijā, autoceļa Potsdam – Mittelmark

attiecīgajā posmā, kad Latvijas pilsonis /pers. B/, vadot Latvijā reģistrēto transportlīdzekli VW CRAFTER /reģistrācijas numurs/,

izraisīja sadarusmi ar transportlīdzekli IVECO MARIGUS ar Polijas reģistrācijas numuru /reģistrācijas numurs/. Prasītāja negadījuma

brīdī atradās negadījumu izraisījušajā transportlīdzeklī kā pasažiere. Atbildētājai kā negadījuma izraisītāja atbildības apdrošinātājai

saskaņā ar noslēgto apdrošināšanas līgumu ir iestājies pienākums izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību.

Tomēr atbildētāja jau pienācīgi ir izpildījusi savas saistības, izmaksājot prasītājai apdrošināšanas atlīdzību saskaņā ar

apdrošināšanas līgumu un piemērojamām tiesību normām.

[2.1] Atbildētāja uzskata, ka piemērojamais likums šajā gadījumā nosakāms saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas

Nr. 864/2007 (2007. gada 11. jūlijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II) 4. pantu.

Regulas Roma II 4. panta pirmā un otrā daļa nosaka, ka tiesību akti, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām, kuras izriet no

neatļautas darbības, ir tās valsts tiesību akti, kurā radies kaitējums, neatkarīgi no tā, kurā valstī iestājies notikums, kas radījis kaitējumu,

un neatkarīgi no tā, kurā valstī vai kurās valstīs radušās netiešas minētā notikuma sekas, bet gadījumā, ja gan personai, ko uzskata par

atbildīgu, gan personai, kam nodarīts kaitējums, laikā, kad kaitējums radies, pastāvīgā mītnesvieta ir vienā un tajā pašā valstī, piemēro

minētās valsts tiesību aktus.

Savukārt minētā panta trešā daļa paredz, ja visi lietas apstākļi skaidri liecina, ka neatļautā darbība ir acīm redzami ciešāk saistīta ar

citu valsti, kas nav 1. vai 2. punktā norādītā valsts, piemēro attiecīgās valsts tiesību aktus. Acīm redzami ciešāka saikne ar citu valsti jo

īpaši varētu būt balstīta uz jau iepriekš pastāvējušām pušu attiecībām, piemēram, uz līgumu, kas ir cieši saistīts ar attiecīgo neatļauto

darbību.

Minētais regulējums nosaka, ka piemērojamas tiesības šajā lietā ir Latvijas tiesības.

Civilprocesa likuma 5. panta trešā daļa paredz, ja attiecīgo tiesību jautājumu regulē Eiropas Savienības tiesību normas, kas ir tieši

piemērojamas Latvijā, Latvijas likumu piemēro, ciktāl to pieļauj Eiropas Savienības tiesību normas.

Regulas ir saistošas visiem tiesību subjektiem un ir tieši piemērojamas. Regulas ir saistošas ne tikai dalībvalstīm, bet arī visām šo

dalībvalstu fiziskajām un juridiskajām personām.

[2.2] Šajā lietā prasību ceļ Latvijas iedzīvotāja pret Latvijā reģistrēto apdrošināšanas sabiedrību par šīs sabiedrības līgumpartnera –

personas, kuras atbildību atbildētāja ir apdrošinājusi, kas arī ir Latvijas iedzīvotājs (nav pārrobežu elementa). Un par pamatu atbildētāja

saistībām ir Latvijā noslēgtais apdrošināšanas līgums. Tas, ka ceļu satiksmes negadījums ir noticis Vācijā, nemaina to, ka, ņemot vērā

strīdā iesaistīto dalībnieku sastāvu, par kaitējuma nodarīšanas vietu šajā lietā uzskata Latvijas Republiku.

Tas, ka jautājums par ceļu satiksmes negadījuma dalībnieka atbildību par negadījuma izraisīšanu būtu risināms saskaņā ar

negadījuma valsts tiesībām, nekādā veidā neietekmē strīdu šajā lietā, jo strīds lietā nav par atbildību par negadījuma izraisīšanu – šis

jautājums ir skaidrs – bet gan par zaudējumu apmēru, kas atbildīgajai personai jāatlīdzina.

Ņemot vērā minēto, zaudējumu apmēra noteikšanai šajā lietā, kas ir atlīdzināmi ar apdrošināšanas atlīdzību jāpiemēro Latvijas

tiesības. Saskaņā ar Latvijas tiesībām zaudējumu sastāva noteikšanai piemērojams Civillikuma vispārējais regulējums.

Apdrošināšanas atlīdzība civiltiesiskās atbildības apdrošināšanā var tikt izmaksāta tikai zaudējumu atlīdzināšanai. Apdrošināšanas

atlīdzības apmēra noteikšanai ir piemērojams Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas

likums. Saskaņā ar šī likuma 19. panta trešo daļu apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par personai nodarītajiem

materiālajiem un nemateriālajiem zaudējumiem nosaka Ministru kabinets, kurš ir pieņēmis no 2014. gada 11. jūlija spēkā esošos

noteikumus Nr. 340 “Noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par personai nodarītajiem

nemateriālajiem zaudējumiem”.

[2.3] Prasītāja pieprasa no atbildētājas papildus atlīdzinātajiem zaudējumiem maksāt tādas naudas summas, kuras par zaudējumiem

nevar tikt atzītas.

[2.3.1] Pretendējot uz zaudējumiem par darbspēju zaudējumu, prasītāja norāda, ka viņas vidējā izpeļņa 2016. un 2017. gadā līdz

negadījuma brīdim bija 1031,48 euro. Zaudējumu aprēķinā tiek izmantota atlīdzība bruto, ko darbinieks nekad nesaņem uz rokas un līdz

ar to zaudējumus var veidot tikai alga pēc visiem atskaitījumiem, ko reāli darbinieks saņemtu.

Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 22. panta pirmajā daļā ir paredzēts,

ka zaudējumi sakarā ar cietušās personas darbspēju zaudējumu ir ienākumu starpība, ko nosaka, no šā likuma 21. panta otrajā daļā

noteiktajā kārtībā aprēķinātajiem nesaņemtajiem ienākumiem atskaitot saņemtos darba ienākumus (ja tādi ir) un no valsts sociālās

apdrošināšanas budžeta piešķirtās pensijas vai no valsts un pašvaldību budžeta saņemtos pabalstus.

Saskaņā ar Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 21. panta otro daļu

nesaņemtie ienākumi aprēķināmi cietušajai personai, kura ceļu satiksmes negadījuma brīdī uzskatāma par darba ņēmēju vai cietušajai

personai, kura ceļu satiksmes negadījuma brīdī uzskatāma par pašnodarbināto personu.

Saskaņā ar lietā esošo informāciju un apdrošinātājam iesniegtiem dokumentiem nav datu, ka prasītāja ceļu satiksmes negadījuma

brīdī būtu uzskatāma par darba ņēmēju vai arī par pašnodarbināto personu. Līdz ar ko apdrošināšanas atlīdzība prasītājas zaudējumu

atlīdzināšanai par darbspēju zaudējumu nevar tikt aprēķināta un izmaksāta, jo nav nosakāma summa, kuru prasītāja zaudēja, ciešot ceļu

satiksmes negadījumā.

[2.3.2] Prasītāja grib dzīvot privātmājā, uzskatot, ka apdrošinātājam ir jāatlīdzina šīs mājas vērtība, kaut arī līdz šim dzīvoja

divistabu dzīvoklī, kā tas ir norādīts prasības pieteikumā.

Saistībā ar ceļu satiksmes negadījumu nav konstatējami prasītājas zaudējumi saistībā ar viņai piederošo nekustamo īpašumu. Tikai

cietušā mantiski novērtējams zudums ir uzskatāms par zaudējumu. Savukārt mantiska stāvokļa uzlabošana, salīdzinot ar to, kas ir

pastāvējis pirms ceļu satiksmes negadījuma, nevar tikt uzskatīta par zaudējumiem Civillikuma 1770. panta izpratnē.

Lietā nav nekāda apstiprinājuma par to, ka prasītājas dzīvoklis šobrīd nav viņai atbilstošs tieši saistībā ar negadījumā gūtajām

traumām. Prasītāja vispār nav veikusi darbības, lai pārdotu viņai šobrīd piederošo dzīvokli, kas viņasprāt viņai nav atbilstošs, un

iegādātos jaunu, vairāk atbilstošu dzīvokli. Lietā nav arī nekādu pierādījumu mājvietu vērtību starpībai, kas varētu veidoties šādu

darījumu rezultātā. Turklāt Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likums neparedz

veikt apdrošināšanas atlīdzības izmaksu cietušā mantiska stāvokļa uzlabošanai saistībā ar mājokļa maiņu (Sauszemes transportlīdzekļu

īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma III nodaļa).

[2.3.3] Prasītāja uzskata, ka viņai nodarīts daudz lielāks morālais kaitējums, nekā citām līdzvērtīgi ceļu satiksmes negadījumos

cietušām personām. Morālais kaitējums neatkarīgi no ceļu satiksmes negadījumam piemērojamām tiesībām ir nosakāms saskaņā ar tās

valsts tiesībām, kur cietušais dzīvo. Kā izriet no prasības pieteikuma, prasītājas dzīves vieta ir Latvijā.

Apdrošinātājs uz noslēgtā apdrošināšanas līguma pamata atlīdzina cietušajai trešajai personai Sauszemes transportlīdzekļu

īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 19. panta otrās daļas pirmajā un otrajā punktā minētos ceļu satiksmes

negadījumā nodarītos nemateriālos zaudējumus (morālo kaitējumu), kas saistīti ar sāpēm un garīgām ciešanām sakarā ar cietušās

personas fizisku traumu, sakropļojumu, invaliditāti. Saskaņā ar minētā panta trešo daļu apdrošināšanas atlīdzības apmēru un

aprēķināšanas kārtību par personai nodarītajiem materiālajiem un nemateriālajiem zaudējumiem nosaka Ministru kabinets.

2014. gada 17. jūnija Ministru kabineta noteikumi Nr. 340 “Noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas

kārtību par personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem” pieņemti, lai apdrošinātājs, saņemot cietušo prasības apdrošināšanas

atlīdzības izmaksai līdzīgās situācijās, pastāvot līdzīgiem miesas bojājumiem un invaliditātei, varētu noteikt tiem atbilstošo

kompensāciju nemateriālo zaudējumu (morālā kaitējuma) atlīdzināšanai.

Atbildētāja ir atlīdzinājusi prasītājai nemateriālos zaudējumus (morālo kaitējumu) par sāpēm un garīgajām ciešanām minētā ceļu

satiksmes negadījuma dēļ kopsummā 19,228 euro apmērā, ņemot vērā apdrošināšanas atlīdzības palielinošos faktorus saistībā ar

prasītājas situāciju – traumām un invaliditāti. Atbildētāja uzskata, ka šī izmaksātā summa sedz prasītājai nodarīto morālo kaitējumu,

īpaši ņemot vērā, ka citas personas par tādām pašām traumām un invaliditāti ir saņēmušas līdzvērtīgas summas. Prasības pieteikumā nav

norādes uz to, kāpēc prasītājai, salīdzinot ar citām personām, kuras atrodas līdzvērtīgā situācijā, nodarīts lielāks morālais kaitējums.

[3] Prasītājas pārstāvis tiesas sēdē prasību uzturēja un lūdza to apmierināt pilnībā, paskaidrojot, ka starp pusēm nav strīda par

avārijas faktu un to, ka atbildētāja ir atbildīgais apdrošinātājs, kā arī prasītāja neapstrīd, ka atbildētāja ir veikusi apdrošināšanas atlīdzības

izmaksu atbilstoši Latvijas Republikas tiesību aktos noteiktajam aprēķinam.

[3.1] Prasītāja apstrīd atbildētājas veiktā aprēķina pamatotību, jo uzskata, ka lietā piemērojami un apdrošināšanas atlīdzības apmēra

aprēķini ir veicami atbilstoši Vācijas normatīvajiem aktiem.

1971. gada 4. maija Hāgas Konvencija, uz kuru prasības pieteikumā atsaucās prasītāja, nevar tikt izmantota konkrētā strīda

izšķiršanā, jo Vācija šo konvenciju nav ratificējusi. Tomēr, vadoties arī no citiem konkrētajā jomā, kas skar ceļu satiksmes negadījumā

cietušās personas kompensācijas prasību pret apdrošinātāju, esošajiem pārnacionālajiem tiesību aktiem, ir skaidri secināms, ka strīda

izšķiršanā ir piemērojami Vācijas normatīvie akti.

Ir piemērojama Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 864/2007 Par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām

saistībām (Roma II), kuras 4. panta pirmā daļa paredz piemērot tās valsts tiesību aktus, kurā radies kaitējums. Arī minētās regulas

preambulā uzsvērts saistības ar valsti, kur radies tiešais kaitējums, būtiskums (16., 17. punkts). Kaitējuma rašanās vieta ir tā vieta, kur

persona cieta ceļu satiksmes negadījumā (kaitējumu radījušais notikums, kura rezultātā rodas atbildība par neatļautu darbību), nevis tā

vieta, kur persona ir deklarējusi savu dzīvesvietu vai pastāvīgi uzturas, kā uzskata atbildētāja.

[3.2] Konkrētajā gadījumā, kad noticis ceļu satiksmes negadījums, jāņem vērā arī 2009. gada 16. septembra Eiropas Parlamenta un

Padomes direktīva 2009/103/EK par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un

kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību. Direktīva noteic, ka katra dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai

nodrošinātu to, ka apdrošināšanas līgums attiecas arī uz jebkuriem zaudējumiem vai miesas bojājumiem, kas izraisīti citu dalībvalstu

teritorijā, saskaņā ar šo valstu tiesību aktiem. Apdrošināšanai jābūt obligātai vismaz attiecībā uz šādām summām: ja nodarīti miesas

bojājumi - minimālā apdrošināšanas seguma summa 1 000 000 euro katram cietušajam vai 5 000 000 euro par prasījumu neatkarīgi no

cietušo skaita (9. panta 1. punkta "a" apakšpunts).

[3.3] Arī Latvijas normatīvo aktu normas tieši noteic pienākumu piemērot neatļautās darbības izdarīšanas vietas likumus. Minētais

izriet no Civillikuma 20. panta, kas noteic, ka saistība, kas nepamatojas uz līgumu, apspriežama satura un seku ziņā pēc tās vietas likuma,

kur radies tas pamats, no kura izriet saistība. Saistība, kas izriet no neatļautas darbības, apspriežama pēc tās vietas likuma kur neatļautā

darbība izdarīta.

[3.4] Prasītāja lietā ir iesniegusi pierādījumus, kas apliecina, ka pirms ceļu satiksmes negadījuma prasītāja ilgstoši dzīvoja un

strādāja citās valstīs (Nīderlande, Vācija, Anglija) un Latvija nav uzskatāma par prasītājas pastāvīgo mītnesvietu. Nav piemērojams

regulas Roma II 4. panta 2. punktā noteiktais, ja gan personai, ko uzskata par atbildīgu, gan personai, kam nodarīts kaitējums, laikā, kad

kaitējums radies, pastāvīgā mītnesvieta ir vienā un tajā pašā valstī, piemēro minētās valsts tiesību aktus.

[3.5] Prasītāja ceļu satiksmes negadījumā guva smagus miesas bojājumus un pēc gūtajām traumām ilgstoši ārstējās stacionārā

Vācijā. Pateicoties Vācijas ārstu profesionālajai rīcībai prasītāja pēc gūtajām traumām izdzīvoja, taču ārstēšana būs nepieciešama visa

mūža garumā. Ceļu satiksmes negadījums prasītājai ir radījis ne tikai fiziskas sāpes, bet arī morālas ciešanas, kā arī finansiālus

zaudējumus.

Atbildētāja atteica prasītājai atlīdzināt zaudējumus, kas saistīti ar darbspēju zaudējumu, lai gan šādu zaudējumu atlīdzināšanas

pienākums izriet no Vācijas normatīvajiem aktiem, kas norādīti prasības pieteikumā.

Prasītājai tika atteikts atlīdzināt zaudējumus, kas saistīti ar mājokļa maiņu, lai gan Vācijas normatīvie akti paredz šādu zaudējumu

atlīdzināšanu, kā tas norādīts prasības pieteikumā. Prasītājas lūgums par mājokļa maiņu ir tiešā veidā saistīts ar traumām, kas gūtas ceļu

satiksmes negadījumā. Prasītājas pašreizējā dzīvesvieta ir dzīvoklis daudzdzīvokļu mājas 5. stāvā. Taču prasītājai veselības stāvokļa dēļ

fiziski ir apgrūtināta nokļūšana uz/no dzīvokļa, jo pēc ceļu satiksmes negadījuma prasītājai tika veikta vienas plaušas amputācija, kā arī

viņai ir bronhiālā astma. Arī dzīvoklī esošais mitrais gaiss un pelējums uz griestiem prasītājai neļauj ilgstoši uzturēties dzīvesvietā.

Minēto apstiprina fakts, ka pēc ceļu satiksmes negadījuma prasītāja vairākkārt ilgstoši ārstējās Tuberkulozes un plaušu slimību centrā,

kur atrodas arī šobrīd. Prasītājai regulāri tiek veiktas operācijas plaušu dobuma iekaisuma ārstēšanai un apstākļi dzīvesvietā viņas

veselības stāvokli tikai pasliktina. Kopš 2020. gada 17. janvāra prasītājai ir mainīta arī invaliditātes grupa no otrās uz pirmo, kas norāda

uz veselības stāvokļa pasliktināšanos.

Gūtās traumas prasītājas dzīvē radīja lielus pārdzīvojumus gan viņai pašai, gan viņas tuviniekiem. Prasītājas psiholoģisko stāvokli

negatīvi ietekmē ieilgusī krīze, ko nosaka smagas fiziskās veselības problēmas un ciešanas. Prasītāja ģimenē bija vienīgā pelnītāja, kura

viena audzināja trīs bērnus. Veselības stāvokļa dēļ prasītāja nespēs atgriezties darbā un nodrošināt sev un saviem bērniem iztikas

līdzekļus. Nespēja parūpēties par ģimenes materiālo labklājību prasītājai rada vēl lielākus psiholoģiskus pārdzīvojumus. Atbildētāja

veica apdrošināšanas atlīdzības par morālo kaitējumu aprēķinu un izmaksu, bet aprēķins nav atbilstošs normatīvo aktu prasībām, jo

atlīdzības apmērs ir aprēķināms atbilstoši Vācijas normatīvajiem aktiem un tiesu praksei.

[3.6] Prasītājas pārstāvis lūdza piedzīt no atbildētājas par labu prasītājai apdrošināšanas atlīdzību par materiālajiem zaudējumiem,

kas saistīti ar darbspēju zaudējumu, par periodu no 2018. gada janvāra līdz 2019. gada oktobrim 22 896,62 euro, par nemateriālajiem

zaudējumiem 478 872 euro, noteikt atbildētājai pienākumu atlīdzināt prasītājai zaudējumus, kas saistīti ar mājokļa maiņu to faktiskajā

apmērā, un piedzīt visus tiesāšanās izdevumus.

[4] Atbildētājas pārstāve tiesas sēdē prasību neatzina un lūdza to noraidīt, paskaidrojot, ka lietā nav strīda par lietas faktiskajiem

apstākļiem, ka Vācijā noticis ceļu satiksmes negadījums, tā izraisītājs ir /pers. B/, kura civiltiesiskā atbildība bija apdrošināta pie

atbildētājas. Negadījumā cieta prasītāja, kura bija negadījuma izraisītāja vadītā transportlīdzekļa pasažiere. Apdrošinātājs noslēdzis

civiltiesisku apdrošināšanas līgumu, uz kura pamata atbildētājai ir saistības izmaksāt atlīdzību cietušajai pusei.

[4.1] Nav apstrīdams, ka ceļu satiksmes negadījuma vainīgās personas noskaidrošanai un atbildības par to noteikšanai

piemērojamas Vācijas tiesības, taču tās nav piemērojamas attiecībā uz zaudējumiem, jo tās ir netiešās sekas, kas iestājās Latvijā, tāpēc

piemērojamas Latvijas tiesības. Prasītāja dzīvoja Latvijā, tikai pārtraukumos brauca uz ārzemēm strādāt, ciešāka saikne viņai ir ar

Latviju, jo te ir viņas ģimene, un pēc negadījuma viņa dzīvo Latvijā. Apdrošināšanas līgums ir noslēgts saskaņā ar Latvijas likumiem un

saskaņā ar Latvijas likumiem tiek izmaksāta apdrošināšanas atlīdzība. Tas ir normāli, ka persona, kas guvusi miesas bojājumus, atgriežas

savā mītnes zemē un tur kārto zaudējumu atlīdzības jautājumus. Prasītājai nodarītā kaitējuma sekas ir nosakāmas atbilstoši prasītājas

dzīvesvietai, kas pēc negadījuma ir Latvija.

Zaudējumu kompensēšanai ir jānotiek saskaņā ar Latvijas tiesībām, jo tas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK)

Nr. 864/2007 Par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II) 4. panta. Negadījumu izraisījušais

transportlīdzeklis reģistrēts Latvijā, apdrošinātājs reģistrēts un apdrošināšanas līgums noslēgts Latvijā, cietušās personas piederības

valsts ir Latvija, arī lietā iesniegtos darba līgumos norādīts, ka prasītāja dzīvo Latvijā, negadījuma brīdī, darba līgumam beidzoties,

prasītāja atgriezās Latvijā, un šobrīd viņa dzīvo Latvijā. Viss saistīts ar Latviju, līdz ar to zaudējumu apmērs nosakāms saskaņā ar Latvijas

likumiem.

[4.2] Atbildētāja ir izmaksājusi prasītājai morālā kaitējuma atlīdzību atbilstoši Latvijas normatīvajiem aktiem pilnā apmērā,

prasītājai ir izmaksāti 21 128 euro. Morālais kaitējums jāvērtē atbilstoši apmēriem citās līdzīgās lietās, tas nosakāms vienveidīgi

visiem cietušajiem ar līdzīgiem miesas bojājumiem, ko nosaka 2014. gada 11. jūlija Ministru kabineta noteikumi Nr. 340 “Noteikumi

par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem”.

Mums ir persona, prasītāja, kas dzīvo Latvijā, ārstējas Latvijā, kurai tiek kompensēti visi ārstēšanās, rehabilitācijas izdevumi, kurai

ir kompensēts pēc būtības viss ar slimības, invaliditātes pabalstu, attiecīgi arī negūtais ienākums, bērniem ir kompensēts morālais

kaitējums, par to, ka māte ir kļuvusi par invalīdi. Ja invaliditāte tiks noteikta bez pārbaudes termiņa uz mūžu, vēl piemaksa tiks veikta.

Morālais kaitējums pēc būtības jau ir kompensēts un tiks kompensēts, ja papildus būs kādi apstākļi, ka vēl jāpiemaksā pie šīs summas.

Pagaidām šādu apstākļu nav. Kāpēc prasībā tik liels apmērs pienākas, nav saprotams. Nav neviena tiesību norma, uz kuru atsaucas

prasītāja, kur būtu noteikts, ka tik liels morālā kaitējuma apmērs jāmaksā.

Prasītājas pārstāvis uzskata, ka ir jāpiemēro direktīvas. Tieši pretēji, direktīvas normas nekādā ziņā nevar tikt piemērotas strīdā

starp privātpersonām. Par to jau sen skaidro ES tiesa. Ir jānošķir regulas, kas ir piemērojamas tieši un ir direktīvas, kas ir piemērojamas

tikai atsevišķos gadījumos, kad privātpersona savu pretenziju virza pret valsti, kas nepareizi interpretē šo direktīvu, bet nekādā ziņā

direktīvas normas nav piemērojamas strīdā starp privātpersonām.

[4.3] Prasītājas pieteiktais prasījums par jauna mājokļa apmaksu ir nekorekts, arī Vācijā šāds prasījums nevarētu būt apmierināts.

Nav saprotami šo zaudējumu aprēķini, šajā daļā prasība pamatota ar morālām tiesībām, bet ne medicīnisko nepieciešamību, mājokļa

pielāgošanas izdevumu kompensēšanai arī nepieciešami ārstniecības personu atzinumi. Nav saprotams, kāpēc prasītāja vēlas iegādāties

būtiski vērtīgāku mājokli, kāpēc nevar iegādāties esošajam līdzvērtīgu mājokli.

[4.4] Kompensāciju sakarā ar darbspēju zaudēšanu rēķina, kad ir darba tiesiskās attiecības. Prasītājai negadījuma brīdī darba

tiesiskās attiecības bija pārtrauktas. Viņa devās uz Latviju pēc darba līguma izbeigšanas un neplānoja kādu laiku strādāt, šajā jomā viņas

situācijā nekas nemainījās. Viņa nestrādāja un netaisījās strādāt, tāpēc par laiku no negadījuma brīža līdz invaliditātes pensijas

saņemšanai prasītājai nav pamata saņemt kompensāciju kā nesaņemtos ienākumus sakarā ar darbspēju zudumu. Šajā laikā viņa,

iespējams, saņēma slimības pabalstu, jo Eiropas savienībā, ja persona tiek nodarbināta vairāk kā divus gadus, tā tiek sociāli apdrošināta.

Par to var pārliecināties VSAA mājas lapā, kur norādītas divas regulas, kas darbojas šajā jomā. Prasītāja sociāli apdrošināta Nīderlandē

saistībā ar nodarbinātību tajā un saņem sociālās apdrošināšanas pabalstu atbilstoši tiesiskajam regulējumam, kas ietverts Eiropas

Parlamenta un Padomes regulā (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) Par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu.

Vajadzēja būt tā, ka prasītājai, ja viņa bija sociāli apdrošināta Nīderlandē, par ko ir iesniegti dokumenti, viņai uzreiz pēc ceļu

satiksmes negadījuma bija jāsaņem slimības pabalsts, kurš noteikts ne mazākā apmērā kā invaliditātes pabalsts, un tad no 2019. gada

decembra viņa kļuva par invaliditātes pabalsta saņēmēju. Slimības pabalsts prasītājai pienākas, ar to tiek segts zaudētais ienākums pēc

ceļu satiksmes negadījuma.

[4.5] Prasības celšanai atbildētāja neredz pamatu, jo apdrošinātājs nekad nebija atteicies izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību šajā

lietā un turpinās to maksāt atbilstoši piemērojamām tiesībām, atbilstoši zaudējuma apmēram. Pat ja ir strīds par piemērojamām

tiesībām, zaudējuma apmērs ir noteikts pareizi.

Motīvu daļa

[5] Pārbaudot un novērtējot lietā iesniegtos rakstveida pierādījumus, uzklausot pušu pārstāvjus, tiesa atzīst, ka prasība ir

noraidāma.

[5.1] Prasītāja cēla prasību pret atbildētāju, lūdzot piedzīt apdrošināšanas atlīdzību par nodarīto mantisko un nemantisko kaitējumu

saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem, pamatojoties uz 1971. gada 4. maija Hāgas Konvenciju par ceļu satiksmes negadījumiem

piemērojamo likumu.

[5.1.1] Novērtējot prasības pieteikumā izklāstītos apstākļus un pārbaudot lietā esošus pierādījumus, tiesa uzskata, ka konkrētajā

gadījumā nav piemērojama 1971. gada 4. maija Hāgas Konvencija par ceļu satiksmes negadījumiem piemērojamo likumu.

[5.1.2] Lietā konstatēts un netiek apstrīdēts, ka 2017. gada 12. decembrī, braucot no Nīderlandes uz Latviju pa šoseju, kas atrodas

Vācijā, Schwielowsee A 10, Potsdam-Mittelmark, /pers. A/ cieta ceļu satiksmes negadījumā, kuru izraisīja /pers. B/, vadot

transportlīdzekli VW CRAFTER, reģistrācijas numurs /reģistrācijas numurs/. Ceļu satiksmes negadījumā Latvijā reģistrētais

transportlīdzeklis VW CRAFTER, reģistrācijas numurs /reģistrācijas numurs/, ietriecās Polijā reģistrētajā transportlīdzeklī

Iveco Magirus, reģistrācijas numurs /reģistrācijas numurs/.

/pers. A/, esot pasažiere /pers. B/ vadītajā transportlīdzeklī, minētajā ceļu satiksmes negadījumā guva smagus miesas bojājumus,

kas bīstami dzīvībai.

Ceļu satiksmes negadījumu izraisījušā transportlīdzekļa VW CRAFTER, reģistrācijas numurs /reģistrācijas numurs/, vadītāja

civiltiesiskā atbildība negadījuma brīdī bija apdrošināta apdrošināšanas sabiedrībā “Baltikums” (polise Nr. SSRD436773). AAS “BTA

Baltic Insurance Company” ir pārņēmusi AAS “Baltikums” saistības, līdz ar to ir atbildīga par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu par

nodarīto mantisko un nemantisko kaitējumu.

Atbildētāja AAS “BTA Baltic Insurance Company” izmaksāja prasītājai /pers. A/ apdrošināšanas atlīdzību par ceļu satiksmes

negadījumā Vācijā 2017. gada 12. decembrī gūto mantisko un nemantisko kaitējumu atbilstoši Latvijas tiesību aktiem, ņemot vērā

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 864/2007 Par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II)

4. pantu.

[5.1.3] Prasītāja uzskata, ka apdrošināšanas atlīdzības izmaksai nepieciešams piemērot Vācijas normatīvos aktus, jo ceļu satiksmes

negadījums ir noticis Vācijā un 1971. gada 4. maija Hāgas Konvencijas par ceļu satiksmes negadījumiem piemērojamo likumu 3. pants

paredz, ka ārpuslīgumiska rakstura civiltiesiskai atbildībai, kas iestājas ceļu satiksmes negadījuma rezultātā, lai kādā procesuālā kārtā tā

arī tiek realizēta, piemērojamie likumi ir tās valsts iekšējie likumi, kurā satiksmes negadījums noticis.

Tiesa nepiekrīt šādam prasītājas viedoklim, jo saskaņā ar minētās Hāgas konvencijas 18. panta ceturto daļu konvencija ir spēkā

vienīgi attiecībās starp valsti, kas pievienojusies konvencijai, un tām dalībvalstīm, kas paziņojušas, ka pievienošanos pieņem. Minētais

īpaši uzsvērts Ārlietu ministrijas paziņojumā par konvencijas spēkā stāšanos (skat. https://likumi.lv/ta/id/10183-par-konvencijas-speka-

stasanos).

Pārbaudot Vācijas pievienošanās konvencijai faktu tīmekļa vietnē HCCH, secināms, ka Vācija nav pievienojusies 1971. gada

4. maija Hāgas Konvencijai par ceļu satiksmes negadījumiem piemērojamo likumu (skat. https://www.hcch.net/en/states/hcch-

members/details1/?sid=41). Līdz ar to konkrētā lietā piemērojamā likuma noteikšanai 1971. gada 4. maija Hāgas konvencija nav

izmantojama.

[5.2] Tiesa atzīst, ka konkrētajā lietā, nosakot piemērojamo likumu apdrošināšanas atlīdzības izmaksai, ir izmantojama Eiropas

Parlamenta un Padomes Regula Nr. 864/2007 (2007. gada 11. jūlijs) Par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām

(Roma II).

[5.2.1] Atbildētāja ir norādījusi, ka prasītājas gadījumam ir piemērojami Latvijas normatīvie akti, jo šajā lietā prasību ceļ Latvijas

iedzīvotāja pret Latvijā reģistrētu apdrošināšanas sabiedrību par šīs sabiedrības līgumpartnera – personas, kuras atbildību atbildētāja ir

apdrošinājusi, kas arī ir Latvijas iedzīvotājs, nodarīto kaitējumu. Apdrošināšanas atlīdzības apmēra noteikšanai ir piemērojams

Civillikums, Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likums, 2014. gada 11. jūlija

Ministru kabineta noteikumi Nr. 340 “Noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par personai

nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem”.

Savukārt prasītāja uzskata, ka piemērojamas ir Vācijas tiesības, ņemot vērā, ka kaitējuma nodarīšanas vieta, t.i., ceļu satiksmes

negadījums, ar kuru nodarīts kaitējums, ir noticis Vācijā.

[5.2.2] Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 864/2007 (2007. gada 11. jūlijs) Par tiesību aktiem, kas piemērojami

ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II) 4. pants ietver noteikumus piemērojamo tiesību aktu izvēlē, un tie ir:

1. Ja vien šajā regulā nav paredzēts kas cits, tiesību akti, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām, kuras izriet no neatļautas

darbības, ir tās valsts tiesību akti, kurā radies kaitējums, neatkarīgi no tā, kurā valstī iestājies notikums, kas radījis kaitējumu, un

neatkarīgi no tā, kurā valstī vai kurās valstīs radušās netiešas minētā notikuma sekas.

2. Tomēr gadījumā, ja gan personai, ko uzskata par atbildīgu, gan personai, kam nodarīts kaitējums, laikā, kad kaitējums radies,

pastāvīgā mītnesvieta ir vienā un tajā pašā valstī, piemēro minētās valsts tiesību aktus.

3. Ja visi lietas apstākļi skaidri liecina, ka neatļautā darbība ir acīm redzami ciešāk saistīta ar citu valsti, kas nav 1. vai 2. punktā

norādītā valsts, piemēro attiecīgās valsts tiesību aktus. Acīm redzami ciešāka saikne ar citu valsti jo īpaši varētu būt balstīta uz jau

iepriekš pastāvējušām pušu attiecībām, piemēram, uz līgumu, kas ir cieši saistīts ar attiecīgo neatļauto darbību.

Papildus regulas nosacījumu skaidrojums rodams preambulā, kuras 14. apsvērumā norādīts, ka prasība pēc juridiskās noteiktības

un nepieciešamība nodrošināt taisnīgumu individuālos gadījumos ir būtiski elementi tieslietu jomā. Šī regula paredz piesaistes faktorus,

kas ir visatbilstīgākie šo mērķu sasniegšanai. Tādēļ šajā regulā paredzēts vispārējais noteikums, bet arī īpaši noteikumi un, dažos

gadījumos, “izņēmuma klauzula”, kas ļauj atkāpties no minētajiem noteikumiem, ja visi lietas apstākļi skaidri liecina, ka neatļautā

darbība ir acīm redzami ciešāk saistīta ar kādu citu valsti. Tādējādi šis noteikumu kopums rada elastīgu tiesību normu kolīzijas

noteikumu sistēmu. Tāpat tas ļauj tiesai, kurā iesniegta prasība, atbilstīgi izskatīt individuālas lietas.

Savukārt preambulas 18. apsvērumā norādīts, ka šajā regulā vispārējam noteikumam vajadzētu būt “lex loci damni”, kas paredzēts

4. panta 1. punktā. Šīs regulas 4. panta 2. punkts būtu jāuzskata par izņēmumu no šā vispārējā principa, radot īpašu saikni, ja pušu

pastāvīgā mītnesvieta ir vienā un tajā pašā valstī. Minētā panta 3. punkts būtu jāsaprot kā “izņēmuma noteikums”, kas ļauj atkāpties no tā

1. un 2. punkta gadījumā, ja visi lietas apstākļi skaidri liecina, ka neatļautā darbība ir acīm redzami ciešāk saistīta ar citu valsti.

[5.2.3] Tiesa piekrīt prasītājas argumentiem, ka par kaitējuma nodarīšanas vietu ir uzskatāma Vācija, kur prasītāja nokļuva ceļu

satiksmes negadījumā un guva smagus miesas bojājumus. Tiesa nepiekrīt atbildētājas viedoklim, ka tās ir tikai ceļu satiksmes

negadījuma netiešās sekas, bet faktiskā kaitējuma nodarīšanas vieta ir Latvijā, jo tas neatbilst faktiskajiem apstākļiem.

Ņemot vērā minēto, saskaņā ar regulas vispārējo noteikumu (4. panta 1. punktu) lietā strīda izšķiršanai par apdrošināšanas

atlīdzības izmaksu prasītājai būtu jāpiemēro tās valsts tiesību akti, kurā radies kaitējums, t.i., Vācijas tiesības. Taču regula paredz arī

izņēmumus no vispārējās kārtības, tajā skaitā 4. panta 2. punktā, saistot konkrētas valsts tiesību aktu izvēli ar personu pastāvīgajām

mītnes vietām.

Atbildētāja ir izmaksājusi apdrošināšanas atlīdzību prasītājai, ņemot vērā regulas 4. panta 2. punktu, piemērojot Latvijas normatīvo

regulējumu ceļu satiksmes negadījumā gūtā kaitējuma atlīdzības jomā, nosakot, ka gan kaitējumu nodarījušai personai, gan cietušajai

personai laikā, kad kaitējums radies, pastāvīgā mītnesvieta bija vienā un tajā pašā valstī - Latvijā.

Prasītāja šādu atbildētājas pieeju apstrīd un uzskata, ka viņas mītnes vieta nebija Latvijā, jo viņa jau vairākus gadus dzīvoja un

strādāja ārzemēs, bet Latvijā ieradās tikai atvaļinājumos.

[5.2.4] Tiesa uzskata, ka strīda pareizai izšķiršanai konkrētajā situācijā ir nepieciešams noskaidrot, kura valsts ir uzskatāma par

prasītājas pastāvīgo mītnesvietu 2017. gada 12. decembrī Vācijā notikušā ceļu satiksmes negadījuma, kurā prasītāja guva kaitējumu,

laikā.

[5.2.4.1] Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 864/2007 (2007. gada 11. jūlijs) Par tiesību aktiem, kas piemērojami

ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II) 23. pants sniedz skaidrojumu tikai par uzņēmējsabiedrību un fizisku personu, kas nodarbojas ar

uzņēmējdarbību, pastāvīgas mītnesvietas izpratni.

Uz prasītāju šis skaidrojums nav attiecināms, jo viņa devās uz ārvalsti kā darba ņēmēja. Tiesa uzskata, ka šādā gadījumā pastāvīgās

mītnesvietas jēdziena izpratnei ir jāpiemēro Civillikuma norma, kas skaidro dzīves vietas jeb domicila jēdzienu, jo tiesas skatījumā

jēdziena “mītnesvieta” saturs ir pielīdzināms jēdziena “dzīves vieta (domicils)” saturam.

Civillikuma 7. pantā noteikts, ka dzīves vieta (domicils) ir tā vieta, kur persona ir labprātīgi apmetusies ar tieši vai klusējot izteiktu

nodomu tur pastāvīgi dzīvot vai darboties. Vienai personai var būt arī vairākas dzīves vietas. Pagaidu uzturēšanās nerada dzīves vietas

tiesiskās sekas un ir apspriežama ne pēc tās ilguma, bet pēc nodoma.

[5.2.4.2] Lietā ir iesniegti pierādījumi par prasītājas darba vietām un ienākumiem vairāku gadu garumā, kas raksturo kādās valstīs

un cik ilgi viņa ir uzturējusies.

2010. gada 26. maija reģistrācijas apliecinājums pierāda, ka prasītāja ieguva uzturēšanās tiesības Dānijā, kur 2011. gada 4. aprīlī

un 2012. gada 5. martā tika noslēgti darba līgumi ar termiņu līdz 12 mēnešiem, darba devējs /nosaukums A/, līgumos mītnes valsts

norādīta Latvija.

No Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras 2014. gada 20. februāra lēmuma Nr. 09-7/1342 par VSAA Starptautisko pakalpojumu

nodaļas 2014. gada 9. janvāra lēmumu Nr. 14/75845 “Par pārmaksas atgūšanu” izriet, ka prasītāja bija nodarbināta Dānijā laika periodos

01.01.2008.-31.12.2008; 01.05.2010.-30.11.2010; 04.04.2011.-13.11.2011; 05.03.2012.-30.09.2012.

Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras 2020. gada 17. janvāra izziņa apliecina, ka prasītāja no 2014. gada marta nav guvusi

ienākumus un veikusi apdrošināšanas iemaksas Latvijā.

2016. gada 20. janvārī prasītāja ir noslēgusi līgumu ar SIA “GP Recruitment” par darbā iekārtošanas pakalpojumu sniegšanu

Beļģijā; no darba apraksta izriet, ka prasītājai jāuzsāk darbs 2016. gada februārī uzņēmumā /nosaukums B/.

2016. gada 29. martā prasītāja ir noslēgusi darba līgumu uz noteiktu laiku no 2016. gada 29. marta līdz 2016. gada 29. jūnijam ar

/nosaukums A/ Nīderlandē.

2017. gadā ir noslēgts terminēts darba līgums no 2017. gada 13. marta līdz 2017. gada 13. jūnijam ar darba devēju /nosaukums A/.

Darba līgumos prasītāja ir norādījusi savu Latvijas dzīves vietas adresi.

N o /nosaukums A/ darba devēja izziņas izriet, ka prasītāja strādāja šajā uzņēmumā no 2016. gada 29. marta līdz 2016. gada

10. decembrim un no 2017. gada 13. marta līdz 2017. gada 10. decembrim. To apstiprina arī bankas konta izdrukas par gūtajiem

ienākumiem no šī uzņēmuma.

[5.2.4.3] No iepriekšējā punktā norādītiem pierādījumiem izriet, ka prasītāja septiņu gadu garumā periodiski strādāja ārzemēs, bet

pēdējā darba vietā Nīderlandē viņa strādāja uz līguma pamata deviņus mēnešus, savukārt trīs mēnešus pēc līguma termiņa beigām viņa

pavadīja Latvijā. Minētais liecina, ka laika ziņā viņa lielāko kalendārā gada daļu pavadīja ārvalstī, taču saskaņā ar Civillikuma 7. panta

noteikumiem, nosakot pastāvīgo dzīves vietu, jāvadās nevis pēc ilguma, bet pēc nodoma.

Lai gan prasītāja 2016. un 2017. gadā pavadīja ārpus Latvijas deviņus mēnešus gadā, viņas ģimene pastāvīgi dzīvoja Latvijā, bērnu

dzīves vieta visu laiku bija Latvijā. Saskaņā ar tiesai pieejamiem Iedzīvotāju reģistra datiem deklarētā dzīves vieta netika nekad mainīta

ne prasītājai, ne bērniem, tā vienmēr ir bijusi Latvijā. Prasītājai ir īpašums (dzīvoklis) Latvijā, kā arī prasītāja, darba līgumam beidzoties,

vienmēr atgriezās Latvijā. Lietā nav pierādījumu, ka prasītājai bez darbavietas būtu jebkāda piesaiste Nīderlandei vai citai ārvalstij (pat

darba līgumos nav norādīta Nīderlandes dzīves vietas adrese), līdz ar to tiesai nav pamata uzskatīt, ka prasītājai bez Latvijas ir kāda vieta,

kur viņa ir labprātīgi apmetusies ar tieši vai klusējot izteiktu nodomu tur pastāvīgi dzīvot vai darboties. Par to netieši liecina arī fakts, ka

pēc ceļu satiksmes negadījuma, kurā tika gūtas traumas un nodarīts kaitējums, prasītāja atgriezās un joprojām dzīvo Latvijā.

[5.2.5] Ņemot vērā iepriekšējā punktā norādīto, tiesa nesaskata prasītājas nodomu jebkad mainīt savu pastāvīgo dzīves vietu no

Latvijas uz ārvalsti. Lietā nav nekādu norāžu, ka ar ārvalstīm prasītājai bija kāda cita saikne, izņemot darba attiecības. Ņemot vērā tik

būtisku piesaisti Latvijai kā ģimeni, īpašumu un deklarēto dzīves vietu, tiesa atzīst, ka par prasītājas pastāvīgo mītnesvietu ceļu

satiksmes negadījuma laikā atzīstama Latvija, līdz ar to nav pamata piemērot Vācijas tiesību aktus.

[5.3] Tiesa uzskata, ka atbildētāja pamatoti ir piemērojusi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 864/2007 (2007. gada

11. jūlijs) Par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II) 4. panta 2. punktu, nosakot, ka prasītājai

izmaksājama apdrošināšanas atlīdzība par 2017. gada 12. decembrī Vācijā, ceļu satiksmes negadījumā gūto kaitējumu atbilstoši Latvijas

tiesību aktiem.

Atbildētāja ir norādījusi, ka prasītājai ir izmaksātas visas viņai saskaņā ar Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās

atbildības obligātās apdrošināšanas likuma un 2014.gada 11.jūlija Ministru kabineta noteikumu Nr. 340 “Noteikumi par apdrošināšanas

atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem” nosacījumiem pienākošās

apdrošināšanas atlīdzības naudas summas sakarā ar 2017. gada 12. decembrī ceļu satiksmes negadījumā gūto mantisko un nemantisko

kaitējuma. Prasītāja šo apgalvojumu nav apstrīdējusi.

[5.4] Šādos apstākļos tiesa atzīst, ka prasītāja ir saņēmusi no atbildētājas viņai pienākošos apdrošināšanas atlīdzību par nodarīto

mantisko un nemantisko kaitējumu saskaņā ar Latvijas tiesību aktiem, piemērot Vācijas tiesību aktus apdrošināšanas atlīdzības piedziņai

nav pamata, jo prasītājas pastāvīgā mītnesvieta ceļu satiksmes negadījuma laikā bija Latvijā, līdz ar to prasība ir noraidāma.

Rezolutīvā daļa

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 8., 97., 193. pantu tiesa

nosprieda

/pers. A/ prasību pret apdrošināšanas akciju sabiedrību “BTA Baltic Insurance Company” par apdrošināšanas atlīdzības par nodarītā

mantiskā un nemantiskā kaitējuma piedziņu noraidīt.

Spriedumu var pārsūdzēt 20 dienu laikā Latgales apgabaltiesai, apelācijas sūdzību iesniedzot Daugavpils tiesā.

Tiesnese G. Kusiņa