Supreme Court of Latvia overturned lower court ruling on promissory note debt, remanding case due to improper interpretation of civil law provisions.

ECLI:LV:AT:2018:1204.C29659814.1.S

Lieta Nr. C29659814, SKC-333/2018

Civillietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

SPRIEDUMS

Rīgā 2018.gada 4.decembrī

Tiesa šādā sastāvā: senatore referente Zane Pētersone, senatore Inta Lauka un senators Valerijs Maksimovs

izskatīja rakstveida procesā civillietu /pers. B/ prasībā pret /pers. C/ par parāda piedziņu sakarā ar /pers. B/ kasācijas sūdzību par Vidzemes

apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017.gada 4.aprīļa spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] /pers. B/ 2014.gada 19.augustā cēla Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā prasību pret /pers. C/ par parāda piedziņu, lūdzot piedzīt no

/pers.C/ /pers. B/ labā parādu 40 000 euro, soda naudu 2 960 euro, kā arī tiesāšanās izdevumus.

Prasībā norādīti šādi apstākļi.

[1.1] /pers. C/ /datums/izsniedza /pers. B/ parādzīmi, ar kuru apliecināja savu saistību 40 000 euro apmērā pastāvēšanu pret prasītāju. Parādzīmē

atbildētājs apliecināja ne tikai parādsaistību apmēru, bet arī apņēmās savas saistības izpildīt līdz 2014.gada 6.jūnijam.

[1.2] Uz parādzīmes esošā atbildētāja paraksta īstums ir notariāli apliecināts pie zvērinātas notāres I. Zīringas /datums/, līdz ar to nav šaubu par

atbildētāja paraksta īstumu.

[1.3] Parādzīmē pielīgta arī soda nauda 0,1 % apmērā no nesamaksātās summas par katru kavējuma dienu. Prasības iesniegšanas brīdī kavējums ir

74 kalendārās dienas, tādējādi soda naudas apmērs ir 2 960 euro.

[1.4] Prasītājs 2014.gada 10.jūlijā nosūtīja atbildētājam vēstuli Nr. /numurs/, kurā norādīja uz saistību pastāvēšanu starp pusēm, saistību izpildes

termiņu, kā arī pienākumu izpildīt savas saistības, bet atbildētājs 2014.gada 30.jūlija atbildes vēstulē saistību esību noraidīja.

[1.5] Atbildētāja arguments, ka saistības nepastāv, ir nepamatots, jo saistību esību apliecina notariāli apliecinātais atbildētāja paraksts uz

parādzīmes. Saistības ir jāpilda, bet atbildētājs pretēji Civillikuma 1838.pantam pierādījumus par samaksu nav iesniedzis.

[1.5] Prasība pamatota ar Civillikuma 1587., 1588., 1590., 1716., 1720.pantu.

[2] Atbildētājs/pers. C/ iesniedza tiesā rakstveida paskaidrojumus, norādot, ka prasību neatzīst, jo parādzīme ir uzskatāma par aizdevuma līgumu –

reāllīgumu, kam nepieciešama naudas nodošana. Prasītājs nav pierādījis līguma noslēgšanu un naudas nodošanu. Atbildētājs nesaņēma no prasītāja

40 000 euro aizdevumu, un prasītājam nebija ienākumu, lai tik lielu aizdevumu izsniegtu. Puses vairāk nekā 10 gadus bija labi draugi un biznesa partneri,

un parādzīme prasītājam tika izsniegta tikai izskata pēc, kad 2012.gadā prasītājam bija finansiālas grūtības. Tas ir fiktīva rakstura darījums.

[3] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 32.1panta pirmo daļu civillieta nodota izskatīšanai Madonas rajona tiesai.

[4] Ar Madonas rajona tiesas 2016.gada 2.februāra spriedumu prasība apmierināta. Tiesa nosprieda piedzīt no /pers. C/ /pers. B/ labā

pamatparādu 40 000 euro, soda naudu 2 960 euro, kā arī valsts nodevu 1 434,31 euro un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 4,70 euro, kopā –

44 399,01 euro.

[5] Atbildētājs/pers. C/ iesniedza apelācijas sūdzību par minēto spriedumu, pārsūdzot to pilnā apjomā.

[6] Ar Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017.gada 4.aprīļa spriedumu prasība noraidīta. Tiesa nosprieda piedzīt no /pers. B/ /pers.

C/ labā valsts nodevu 1 439,31 euro, bet valsts labā – ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 11,66 euro.

Spriedums pamatots ar šādiem motīviem.

[6.1] Lietā nav strīda, ka /datums/ atbildētājs izsniedza prasītājam dokumentu ar nosaukumu „Parādzīme”, kurā atbildētājs apliecina 40 000 euro

parādsaistību pastāvēšanu un līdz 2014.gada 6.jūnijam apņemas prasītājam atdot minēto naudas summu, nokavējuma gadījumā maksājot soda naudu

0,1 % apmērā no kopējās parāda summas par katru kavējuma dienu. Prasītājs 2014.gada 10.jūlijā nosūtīja atbildētājam brīdinājumu par saistību izpildi,

bet atbildētājs 2014.gada 30.jūlijā parādsaistību esību noliedza.

[6.2] Izskatāmajā tiesiskajā attiecībā jāpiemēro Civillikuma normas par aizdevuma līgumu, jo pusēm ir strīds, vai parādzīmē norādīto summu

prasītājs kā aizdevējs tiešām nodeva atbildētājam.

Atbilstoši Civillikuma 1934., 1936. un 1940.pantam, lai darījumu atzītu par aizdevumu līgumu, tiesai ir jākonstatē atvietojamu lietu nodošana

īpašumā, pienākums atdot saņemto, ka aizdevējs ir aizdodamo lietu īpašnieks, līdzēju nodoms noslēgt tieši aizdevuma līgumu.

[6.3] Lietā nav iespējams nodibināt parādzīmē norādīto 40 000 euro parādsaistību rašanās iemeslus un apstākļus. Prasītājs nav pierādījis, ka šādu

naudas summu viņa norādītajā piecu līdz septiņu gadu laika posmā viņš būtu nodevis atbildētājam, pušu starpā par šo jautājumu pastāv strīds.

[6.3.1] Atbilstoši Civilprocesa likuma 10.pantam un 93.panta pirmajai daļai secināms, ka vispirms prasītājam ir jāpierāda sava prasība, un tikai tad

iestājas atbildētāja pienākums pierādīt savu iebildumu pamatotību.

Atbildētājs ir pilnībā pierādījis savus iebildumus pret prasību, pierādot, ka viņam ar prasītāju ir pastāvējušas draudzīgas un biznesa partneru

attiecības, kuru sakarā ir parakstījis parādzīmi ar pārliecību, ka šāds parāds viņam nekad nebūs jāatdod.

[6.3.2] Nevar piekrist pirmās instances tiesas atzinumam, ka prasība ir apmierināma, jo prasītājs no līguma izrietošās saistības ir izpildījis un ir

aizdevis naudu atbildētājam. Pirmās instances tiesa šādu secinājumu izdarījusi tikai no lietā iesniegtās /datums/parādzīmes, nevērtējot pēc būtības

atbildētāja iebildumus, ka naudas summa nav nodota, ka prasītājam nebija šādu naudas līdzekļu, ka parādzīmē izdota izskata pēc.

Civillikuma 1427.pants noteic, ka pie tiesiska darījuma būtības pieder tā taisītāja gribas izteikums, bet divpusējā darījumā vajadzīgs visu tā

dalībnieku saskanīgs gribas izteikums. Kamēr griba nav vēl izteikta, tai nav nekāda tiesiska spēka.

Minētā parādzīme nepierāda ne pušu nodomu noslēgt aizdevuma līgumu, ne arī parādzīmē minētās naudas nodošanas faktu.

[6.3.3] Parādzīme izdota nevis kā notariāls, bet gan kā privāts akts, uz kura apliecināts tikai /pers. C/ paraksta īstums, kuru viņš neapstrīd.

Atbildētājs apstrīd mērķi, ar kādu parādzīme tika izdota, norādot, ka tā tika izdota izskata pēc, jo pašam prasītājam bija materiālas grūtības, un bija

jāparaksta parādzīme par vēl lielāku summu sakarā ar biznesa darījumiem.

[6.3.4] Saskaņā ar Civillikuma 1504.pantu, darījumu iztulkojot, jāskatās uz darījumā lietoto vārdu nozīmi, un, ja tie nav divējādi saprotami, tad tie

cieši jāievēro, ja vien nepierāda, ka tie nesaskan ar dalībnieku gribu.

Parādzīmē nav norādīts ne naudas nodošanas fakts, ne laiks, kad tā nodota atbildētājam. Parādzīmē lietots vārds „parādsaistības”, ko var tulkot ne

tikai kā pienākumu atdot naudas summu, bet arī kā pienākumu izpildīt kādu mantiska rakstura darbību, kuras saturs un pastāvēšana prasītājam ir

jāpierāda.

Civillikuma 1505.pants noteic, ka, ja rodas šaubas par vārdu nozīmi, jāievēro to jēgums un darījuma dalībnieku skaidri izsacītais vai kā citādi

izrādītais nodoms, bet Civillikuma 1508.pants paredz, ka saudzīgākam iztulkojumam dodama priekšroka pret citiem, un uz tā pamata priekšroka ir tam,

kurš vismazāk saista parādnieku, šajā gadījumā /pers. C/.

[6.3.5] Prasītājs norāda, ka naudu atbildētājam nodevis vairāku gadu garumā gan skaidrā naudā, gan ar pārskaitījumiem uz atbildētāja un viņa

sievas kontu, taču savus apgalvojumus prasītājs nav pierādījis. Savukārt atbildētājs ir pierādījis, ka piecu gadu laikā no 2007.gada 1.janvāra līdz

2012.gada 31.decembrim viņa SEB bankas kontā prasītājs ir veicis tikai piecas iemaksas 2 000 latu kopējā apmērā. Četros maksājuma uzdevumos

2010.gada 15.novembrī, 14. un 17.decembrī, 2011.gada 25.janvārī tas fiksēts kā „privāts pārvedums” un kā konta papildināšana vienā maksājuma

uzdevumā 2011.gada 28.janvārī. Veiktie naudas pārskaitījumi 2010. un 2011.gadā apstiprina atbildētāja iebildumus, ka ar prasītāju bijuši labi draugi un

biznesa partneri, ka starp viņiem notikuši dažādi darījumi, bet ne naudas aizdevums 40 000 euro apmērā.

[6.3.6] Līdz ar to atbildētājs ir pierādījis savus iebildumus, ka viņa kontā prasītājs nav ieskaitījis prasībā norādīto naudas summu. Savukārt 40 000

euro skaidras naudas nodošanu prasītājs nav pierādījis. Atbildētājs nevar pierādīt negatīvu faktu, ka skaidra nauda viņam nav nodota, līdz ar to

prasītājam jāpierāda pozitīvais fakts – naudas nodošana. Atbilstoši dzīvē gūtiem novērojumiem praksē parasti par tik ievērojamu summu aizdošanu tiek

noslēgts aizdevuma līgums, norādot naudas atdošanas termiņu un citus nosacījumus.

[6.3.7] Turklāt pamatoti ir arī atbildētāja iebildumi, ka prasītāja materiālais stāvoklis neļautu izsniegt 40 000 euro. No /pers. B/ mantiskā stāvokļa

deklarācijas uz 2011.gada 31.decembri redzams, ka 2011.gadā prasītājs ir iegādājies kapitāla daļas 78 000 latu vērtībā, viņam ir skaidras naudas

uzkrājumi 9 500 lati, neatmaksāto aizdevumu summa ir 395 467,81 lati, izsniegto aizdevumu summa ir 492 794,18 lati, saņemts ienākums no nekustamā

īpašuma atsavināšanas 14 228,72 lati, dāvinājums 19 849,06 lati, darba alga bijusi robežās no 1 804,98 latiem līdz 2 771,87 latiem mēnesī.

Jāņem vērā, ka neatmaksāto aizdevumu summa pārsniedz 395 000 euro, par ko ir jāmaksā procenti. Pat likumisko procentu summa no šāda

aizdevuma gadā sastādītu 23 700 euro jeb 1 975 euro mēnesī. Salīdzinoši ar prasītāja darba algu (vidēji nedaudz virs 2 000 latiem mēnesī), ienākumiem

no īpašuma pārdošanas 14 000 latiem un uzkrājuma summas ap 10 000 latiem, neatmaksāto aizdevumu summa ir tik liela, ka prasītājam, visticamāk,

nebija brīvu naudas līdzekļu 40 000 euro aizdošanai atbildētājam.

[6.3.8] Atbildētājs kā aizdevuma saņēmējs prasītāja 2011.gada deklarācijā nav norādīts, lai gan no prasītāja paskaidrojumiem un parakstītās

parādzīmes izriet, ka parādsaistības veidojās līdz 2011.gadam ieskaitot. Tātad šis aizdevums bija jādeklarē Valsts ieņēmumu dienestam no 2012.gada

1.marta līdz 1.jūnijam saskaņā ar Fizisko personu mantiskā stāvokļa un nedeklarēto ienākumu deklarēšanas likuma 4.panta pirmo daļu.

Parādsaistībām, ja tādas reāli būtu pastāvējušas, bija jābūt norādītām prasītāja 2011.gada mantiskā stāvokļa deklarācijā. Valsts ieņēmumu dienestā

prasītājs aizdevuma summu 40 000 euro deklarējis tikai 2015.gada 30.aprīlī jeb astoņus mēnešus pēc prasības iesniegšanas tiesā.

[6.4] Saskaņā ar Civillikuma 1438.pantu, ja griba izteikta tikai izskata pēc, tad tai nav nekādu tiesisku seku, ja vien ar to nav saistīts prettiesīgs

trešās personas maldinājums.

Ievērojot minēto, atzīstams, ka /datums/dokumentu ar nosaukumu „Parādzīme” atbildētājs izsniedzis izskata pēc, līdz ar to tam nav aizdevuma

līguma tiesisko seku – pienākuma atdot parādu, jo šāda parāda pastāvēšana nav pierādīta.

[6.5] Atbildētāja laulātās kontā izdarītās iemaksas tiesa nevērtē, jo pret šo personu prasība nav celta.

[6.6] Nav pamatots prasītāja un pirmās instances tiesas arguments, ka parādzīme kā dokuments, ko atbildētājs pašrocīgi ir parakstījis, bija

jāapstrīd Civilprocesa likuma 178.panta kārtībā, ceļot pretprasību.

Pretprasības iesniegšana ir atbildētāja tiesība, nevis obligāts pienākums. Pretprasība būtu jāceļ gadījumā, ja atbildētājs vēlētos no prasītāja piedzīt

naudas summas vai ar tiesas spriedumu būtu jākonstatē kādu tiesisko attiecību pastāvēšana vai pārtraukšana. Konkrētajā gadījumā pietiek ar to, ka

atbildētājs ir iesniedzis iebildumus pret prasību un pierādījis savu iebildumu pamatotību, ar to pilnībā izpildot Civilprocesa likuma 93.panta noteikumus.

[7] Prasītājs/pers. B/ iesniedza kasācijas sūdzību par minēto spriedumu, pārsūdzot to pilnā apjomā.

Kasācijas sūdzībā norādīti šādi argumenti.

[7.1] Tiesa kļūdaini piemēroja Civilprocesa likuma 178.panta otro daļu, norādot, ka parādzīme nepierāda pušu nodomu – noslēgt aizdevuma

līgumu, kā arī parādzīmē minētās naudas nodošanas faktu.

[7.1.1] Šāds tiesas secinājums izdarīts, pārkāpjot Civilprocesa likuma 178.panta otrās daļas noteikumus, ka pret rakstveida pierādījuma

patiesīgumu nevar iebilst persona, kas to pati parakstījusi. Šī persona var apstrīdēt šo pierādījumu, ceļot atsevišķu prasību, ja paraksts dots vardarbības,

draudu vai viltus ietekmē.

[7.1.2] Atbildētājs nav ar pretprasību apstrīdējis pašrocīgi izdoto un zvērināta notāra klātbūtnē parakstīto /datums/parādzīmi par 40 000 euro.

Atbildētājs nav arī cēlis atsevišķu prasību par parādzīmes atzīšanu par spēkā neesošu.

Līdz ar to tiesai nebija pamata apšaubīt apstākli, ka starp pusēm ir nodibinātas no parādzīmes izrietošas tiesiskās attiecības, proti, atbildētājs

aizņēmies naudas līdzekļus, bet prasītājs tos viņam aizdevis, ko apliecina arī pats parādzīmes teksts: „Es, /pers. C/, (..) apstiprinu, ka uz šīs parādzīmes

parakstīšanas brīdi, manas parādsaistības /pers. B/ (..) labā sastāda 40 000,00 EUR (..). Apņemos atdod (..) parādu 40 000,00 EUR apmērā ne vēlāk

kā 2014.gada 06.jūnijā (..)”.

[7.1.3] Uz minēto procesuālo pārkāpumu norāda arī tiesas secinājums, ka izskatāmajā lietā vispirms prasītājam ir jāpierāda sava prasība un ka tikai

tad iestājas atbildētāja pienākums pierādīt savu iebildumu pamatotību. Tiesa nav ņēmusi vērā, ka prasītājs savu prasījumu pamatojis ar rakstveida

pierādījumu – parādzīmi, kura ir spēkā esoša un pusēm saistoša.

Pastāvot šādiem lietas faktiskajiem apstākļiem, tieši uz atbildētāju gulstas pienākums pierādīt to, ka viņš /datums/parādzīmi ir parakstījis tikai izskata

pēc, turklāt minētais atbildētājam jārealizē Civilprocesa likuma 178.panta otrās daļas tvērumā, proti, ar pretprasību vai prasību.

Tiesa ar saviem secinājumiem faktiski atzinusi parādzīmi par spēkā neesošu, neskatoties uz to, ka atbildētājs to nav apstrīdējis Civilprocesa likuma

178.panta otrās daļas kārtībā.

[7.2] Tiesa kļūdaini piemēroja Civilprocesa likuma 93.panta pirmo daļu un 97.panta trešo daļu, secinot, ka atbildētājs ir pilnībā pierādījis savus

iebildumus pret prasību, proti, ka viņam ar prasītāju ir pastāvējušas draudzīgas un biznesa partneru attiecības, kuru sakarā ir parakstījis parādzīmi ar

pārliecību, ka šāds parāds viņam nekad nebūs jāatdod.

[7.2.1] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 93.panta pirmo daļu katrai pusei ir jāpierāda savi argumenti (iebildumi), savukārt atbilstoši Civilprocesa

likuma 97.panta trešās daļas prasībām tiesai spriedumā bija jānorāda, kāpēc vienus faktus tā atzinusi par pierādītiem, bet citus – par nepierādītiem.

Civilprocesa likuma 92.pants noteic, ka pierādījumi ir ziņas, uz kuru pamata tiesa nosaka tādu faktu esamību vai neesamību, kuriem ir nozīme lietas

izspriešanā, kas nozīmē, ka tiesai spriedumā bija jānorāda, ka atbildētāja argumentācijas pamatotību apliecina lietā esošie pierādījumi, kā arī jānorāda, uz

katra attiecīgā pierādījuma nozīmi šāda secinājuma izdarīšanā.

Lai arī tiesa atzina, ka atbildētājs ir pierādījis savus iebildumus pret prasību, tā nav atsaukusies uz pierādījumiem, kas ir minētā secinājuma pamatā,

tas ir, nav norādījusi uz pierādījumiem, ka parādzīme izsniegta tikai izskata pēc, kā to apgalvo atbildētājs.

[7.2.2] Par vispārīgu un nepamatotu atzīstams arī tiesas secinājums, ka praksē parasti par tik ievērojamu naudas summu aizdošanu tiek noslēgts

aizdevuma līgums, norādot naudas atdošanas termiņu un citus nosacījumus.

Pirmkārt, tas ir pretrunā pašas tiesas iepriekš izdarītajiem secinājumiem, ka izskatāmajā tiesiskajā attiecībā jāpiemēro arī Civillikuma normas par

aizdevuma līgumu, kas nozīmē, ka tiesa pamatoti ir secinājusi, ka parādzīmei kā aizdevumu apliecinošai formai ir jāpiemēro aizdevuma līgumu regulējošās

tiesību normas. Otrkārt, šāds secinājums ir pretrunā līgumu brīvības principam. Līgumu brīvības princips ir privātautonomijas nozīmīgākā izpausme un

nozīmē to, ka līdzēji var veidot līgumattiecības un noteikt līguma saturu uz savstarpējas saprašanās un brīvas izvēles pamata. Likums neparedz, ka

privātpersonu aizdevuma līgums noformējams rakstveidā.

[7.3] Tiesa pārkāpa Civilprocesa likuma 97.panta pirmo daļu, jo nav vispusīgi, pilnīgi un objektīvi novērtējusi pierādījumus, atzīstot, ka starp pusēm

nav pastāvējušas savstarpējas tiesiskās attiecības, kas pielīdzināmas tādām tiesiskām attiecībām, kas izriet no aizdevuma līguma.

Prasītājs gan sākotnējā prasībā, gan apelācijas instancē norādīja, ka naudas līdzekļus nodeva gan skaidrā naudā, gan arī ar pārskaitījumiem uz

bankas kontiem. Pierādījumi tieši pierāda, ka starp pusēm ir pastāvējušās tiesiskās attiecības, kas apliecinātas ar parādzīmi.

[7.4] Tiesa kļūdaini piemēroja Civilprocesa likuma 94.pantu un pārkāpa Civilprocesa likuma 97.panta pirmo daļu arī attiecībā uz jautājumiem par

prasītāja mantiskā stāvokļa izvērtēšanu. Tiesa pieņēma pierādījumus, kuriem nav nozīmes lietā, un piešķīra nozīmi šādiem pierādījumiem, jo prasītāja

mantiskajam stāvoklim nav izšķirošas nozīmes lietas iznākumā, kā arī, neskatoties uz to, ka spriedumā konstatēts prasītāja mantiskais stāvoklis, kurš

faktiski atļauj šādas naudas summas izsniegšanu, tiesa pretēji loģikai un tiesiskajai apziņai secināja, ka prasītājam nav bijušas iespējas izsniegt šādu

aizdevumu. Turklāt tiesas secinājums, ka prasītājam, visticamāk, nebija brīvu naudas līdzekļu 40 000 euro apmērā, izteikts pieņēmuma formā,

neatsaucoties uz nevienu tiesību normu.

Pierādījumu attiecināmība pamatota ar Fizisko personu mantiskā stāvokļa un nedeklarēto ienākumu deklarēšanas likuma 4.panta pirmo daļu, taču

šai tiesību normai ir pavisam citi mērķi. Pats par sevi apstāklis, ka prasītājs nav norādījis kādu informāciju savā deklarācijā, nenozīmē ka mantiskā

saistība, kura jānorāda atbilstoši likuma 3.pantam, nepastāv.

Lietā ir pievienota prasītāja mantiskā stāvokļa deklarācija uz 2011.gada 31.decembri, taču prasītājs vienmēr tiesai norādījis, ka aizdevumu

izsniedza pa daļām vairāku gadu garumā (sākot jau ar 2007.gadu).

[7.5] Tiesa, atsaucoties uz Civillikuma 1934.pantu, nepamatoti nav konstatējusi minētās normas tiesisko sastāvu šajā lietā.

[7.5.1] Analizējot /datums/parādzīmi, secināms, ka uz parādzīmes esošā atbildētāja paraksta īstumu ir apliecinājis zvērināts notārs /datums/, līdz ar

to ir izslēdzamas jebkādas šaubas par atbildētāja paraksta īstumu. Savā apelācijas sūdzībā un arī iepriekš lietā sniegtajos paskaidrojumos atbildētājs

nenoliedza, ka tieši viņš ir parakstījis (izdevis) šo parādzīmi prasītājam. Minētā parādzīmes parakstīšana arī ir apliecinājums tam, ka nauda ir tikusi nodota

atbildētājam.

Tā kā pušu starpā nav noslēgts rakstveida aizdevuma līgums tā klasiskajā izpratnē, bet ir parakstīta parādzīme, kas apliecina aizdevuma apmēru un

atdošanas termiņu, un ar kuru pielīgts līgumsods, uzskatāms, ka tieši šis dokuments izslēdz strīdu par naudas nodošanas faktu.

[7.5.2] Lai konstatētu aizdevuma saistību, pietiek ar mutvārdu vienošanos un naudas nodošanas faktu, jo Civillikums nenosaka aizdevuma līgumam

obligātu rakstveida formu. Aizdevuma līgums ir vienpusējs līgums, kura saturu veido pienākums atdot aizdevumu. Aizdevuma līgumu var nerakstīt, ja dod

skaidri saprotamu parādzīmi.

Parādzīmē atbildētājs skaidri, noteikti un nepārprotami apliecināja, ka ir saņēmis no prasītāja naudas summu 40 000 euro apmērā un ir apņēmies

šo naudas summu atgriezt līdz 2014.gada 6.jūnijam.

[7.5.3] Saskaņā ar Civillikuma 1838.pantu samaksas pierādīšanas pienākums gulstas uz to, kurš samaksu veicis. Atbildētājs lietā nav iesniedzis

jebkādus pierādījumus, kas apliecinātu, ka viņš izpildījis ar parādzīmi pielīgtās saistības.

[7.5.4] Nav saprotams, uz kāda tiesiska pamata tiesa var secināt, ka parādzīme tika izdota izskata pēc sakarā ar to, ka pašam prasītājam bija

materiālās grūtības, ja pierādījumi lietā un faktiskie apstākļi, tos izvērtējot Civillikuma 1934.panta tvērumā, tieši norāda uz to, ka atbildētājs naudas

līdzekļus ir saņēmis, minēto apliecinot ar savu parakstu uz parādzīmes.

[7.6] Tiesa nepareizi piemēroja Civillikuma 1505. un 1508.pantu, jo prezumēja, ka lietā pastāv šaubas par vārdu nozīmi parādzīmē, lai gan šādas

šaubas nepastāv.

No parādzīmes gramatiskā teksta nepārprotami izriet, ka atbildētājs ir atzinis savas parādsaistības pret /pers. B/ 40 000 euro apmērā un ka

apņēmies šo parādu atdot /pers. B/ līdz 2014.gada 6.jūnijam. Atbildētājs personīgi pielīdzis arī pienākumu maksāt soda naudu.

Tiesa nav pienācīgi vērtējusi parādzīmē esošo vārdu savstarpējo jēgu, kā arī gramatisko konstrukciju. Nav strīda, ka no parādzīmes vārdiskās

jēgas secināms, ka parādsaistības jau pastāv uz parādzīmes izsniegšanas brīdi. Apstāklis, ka atbildētājs ir „apņēmies atdot”, kopsakarā ar Civillikuma

1943.pantu (aizņēmējam jāatdod tāda pati summa vai tāds pats daudzums, kādu viņš saņēmis), tieši norāda, ka atbildētājs naudas līdzekļus ir saņēmis.

[7.7] Strīda izšķiršanai nav piemērojamas Fizisko personu mantiskā stāvokļa un nedeklarēto ienākumu deklarēšanas likuma normas, jo atbilstoši šī

likuma 1.pantam likuma mērķis ir sekmēt fizisko personu mantiskā stāvokļa, ienākumu un izdevumu atbilstības un attiecīgi nodokļu samaksas un ienākumu

legalitātes kontroles iespējas, kā arī dot fiziskajām personām iespēju deklarēt iepriekš nedeklarētos ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamos

ienākumus, izņemot tos ienākumus, kurus personai bija tiesības nedeklarēt.

Tātad likums paredzēts vienīgi ienākumu legalitātes kontrolei.

[8] Atbildētājs/pers. C/ iesniedza rakstveida paskaidrojumus par kasācijas sūdzību, uzskatot to par nepamatotu un noraidāmu.

Motīvu daļa

[9] Pārbaudījis sprieduma likumību attiecībā uz argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībā, kā to nosaka Civilprocesa likuma 473.panta pirmā daļa,

Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesas spriedums ir atceļams un lieta nododama jaunai izskatīšanai Vidzemes apgabaltiesā.

[10] Lietā nav strīda un to arī konstatējusi apelācijas instances tiesa, ka /pers. C/ /datums/izsniedza /pers. B/ parādzīmi, kurā apliecināja savu

saistību 40 000 euro apmērā pastāvēšanu pret /pers. B/ un apņēmās atdot prasītājam 40 000 euro parādu ne vēlāk kā 2014.gada 6.jūnijā (lietas 9.-

11.lapa). Uz parādzīmes izdarītā atbildētāja paraksta īstumu ir apliecinājusi zvērināta notāre (zvērinātas notāres palīdze).

Prasītājs norāda, ka atbildētājam ir jāizpilda naudas atdošanas saistība, kuru apliecina minētā parādzīme, savukārt atbildētājs iebilst, ka saistība

nepastāv, jo viņš naudu nav saņēmis un parādzīme parakstīta izskata pēc.

Senāts turpmāk norādīto motīvu dēļ piekrīt kasācijas sūdzības argumentiem, ka apelācijas instances tiesa, kļūdaini interpretējot un piemērojot

materiālo un procesuālo tiesību normas, ir nepareizi novērtējusi minēto parādzīmi un līdz ar to pušu tiesisko attiecību, uzskatot, ka saistības nodibināšana

nav pierādīta.

[11] Civillikuma 1401.pants noteic, ka saistību tiesības ir tādas tiesības, uz kuru pamata vienai personai – parādniekam – jāizdara par labu otrai –

kreditoram – zināma darbība, kam ir mantiska vērtība. Saskaņā ar Civillikuma 1402.pantu saistību tiesības rodas vai nu no tiesiska darījuma, vai no

neatļautas darbības, vai pēc likuma.

No parādzīmes un pušu paskaidrojumiem izriet, ka strīds ir par līgumiskas aizdevuma saistības esību un izpildi.

[11.1] Atbilstoši Civillikuma 1934.pantam ar aizdevuma līgumu jāsaprot zināma daudzuma atvietojamu lietu nodošana īpašumā, ar pienākumu atdot

saņemto tādā pašā daudzumā un tādas pašas šķiras un labuma lietās. Saskaņā ar Civillikuma 1940.panta pirmo teikumu līdzējiem vajadzīgs nodoms

noslēgt aizdevuma līgumu. Savukārt Civillikuma 1943.pants paredz, ka aizņēmējam jāatdod tāda pati summa vai tāds pats daudzums, kādu viņš saņēmis.

[11.2] Saskaņā ar Civillikuma 1473.pantu tiesiska darījuma forma atkarīga no lietas dalībnieku ieskata, izņemot likumā tieši norādītus gadījumus.

[11.3] Kasācijas sūdzībā ir pareizi norādīts, ka likums neprasa starp privātpersonām slēdzamam aizdevuma līgumam rakstveida formu, un arī

apgabaltiesa uz tādu likuma normu nav atsaukusies.

Tā vietā apgabaltiesa norādījusi, ka praksē parasti par tik ievērojamu summu aizdošanu tiek noslēgts aizdevuma līgums, norādot naudas atdošanas

termiņu un citus nosacījumus.

Izdarot šādu secinājumu, apgabaltiesa nav ņēmusi vērā iepriekšminētās Civillikuma normas, ka aizdevuma līgumu privātpersonas var slēgt arī

mutvārdos, kādēļ rakstveida aizdevuma līguma neesība nenozīmē, ka aizdevuma līgums vispār nav noslēgts. Tāpat var piekrist kasācijas sūdzības

iesniedzēja viedoklim, ka tiesa tādējādi ignorējusi līgumu brīvības principu kā pušu privātautonomijas svarīgu izpausmi.

[12] Piekrītot kasācijas sūdzības iesniedzēja viedoklim, Senāts atzīst, ka apelācijas instances secinājums, ka prasītājs nav pierādījis aizdevuma

saistības esību, izdarīts bez pietiekama pamata, jo apelācijas instances tiesa, pārkāpdama Civilprocesa likuma 93.panta pirmās daļas, 97.panta,

189.panta trešās daļas, 190.panta un 193.panta piektās daļas noteikumus, nav devusi pienācīgu vērtējumu apstākļiem un pierādījumiem lietā.

[12.1] Civilprocesa likuma 432.panta otrā daļa paredz, ka apelācijas instances tiesa spriedumu taisa un sastāda šā likuma 189.-198.pantā

noteiktajā kārtībā, ievērojot šajā pantā norādītās īpatnības. Civilprocesa likuma 189.panta trešā daļa noteic, ka spriedumam jābūt likumīgam un

pamatotam. Proti, taisot spriedumu, tiesa vadās pēc materiālo un procesuālo tiesību normām (190.panta pirmā daļa), un tiesa spriedumu pamato uz

apstākļiem, kas nodibināti ar pierādījumiem lietā (190.panta otrā daļa).

[12.1.1] Civilprocesa likuma 430.panta otrā daļa paredz apelācijas instances tiesas pienākumu, pārbaudot un vērtējot pierādījumus, ievērot šā

likuma trešās sadaļas noteikumus. Civilprocesa likuma trešajā sadaļā ietilpstošā 97.panta pirmā daļa noteic, ka tiesa novērtē pierādījumus pēc savas

iekšējās pārliecības, kas pamatota ar tiesas sēdē vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz

loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem. Šī panta trešajā daļā ietverts noteikums, ka tiesai spriedumā jānorāda, kādēļ tā vienam

pierādījumam devusi priekšroku salīdzinājumā ar citu pierādījumu un atzinusi vienus faktus par pierādītiem, bet citus – par nepierādītiem.

Minētās normas nosaka tiesas pienākumu pārbaudīt un novērtēt visus pierādījumus, kurus tiesa pieņēmusi, kā arī izvirza tiesai vairākas prasības,

kas jāievēro, lai pareizi novērtētu lietā esošos pierādījumus. Pirmkārt, pierādījumi jāvērtē to kopumā, nevis izolēti. Otrkārt, vienlaikus jāvērtē pierādījumu

saturs un forma. Treškārt, jānosaka pierādījumu nozīmība saistībā ar lietā konstatētajiem apstākļiem un faktiem. Ceturtkārt, jāiedziļinās katra pierādījuma

būtībā, salīdzinot to ar citiem, un gadījumā, ja konstatētas pretrunas, jānorāda pamatojums, kādēļ vienam pierādījumam dota priekšroka.

[12.1.2] Atbilstoši Civilprocesa likuma 193.panta piektajai daļai (redakcijā, kas bija spēkā pārbaudāmā sprieduma taisīšanas laikā), sprieduma

motīvu daļā jāatspoguļo tiesas nodibinātie faktiskie apstākļi, pierādījumu, uz kuriem balstīts atzinums par lietā konstatētajiem faktiem, izvērtējums, kā arī

tie apsvērumi, kuru dēļ noraidīti tie vai citi lietas dalībnieku iesniegtie pierādījumi, un konstatēto strīda apstākļu juridiskā kvalifikācija.

[12.2] Vispārīgi ir pareiza apgabaltiesas atziņa, ka no Civillikuma 1934.panta izriet, ka aizdevuma līgums ir reāllīgums, jo aizdevuma līguma

noslēgšanas būtisks priekšnoteikums ir naudas vai lietas nodošana aizņēmēja īpašumā.

Tāpat vispārīgi ir pareizs apgabaltiesas secinājums, ka atbilstoši Civilprocesa likuma 93.panta pirmajai daļai (katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz

kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus; prasītājam jāpierāda savu prasījumu pamatotība; atbildētājam jāpierāda savu iebildumu

pamatotība) vispirms prasītājam ir jāpierāda sava prasība un tikai pēc tam iestājas atbildētāja pienākums pierādīt savu iebildumu pamatotību, tādējādi

aizstāvoties pret celto prasību.

Taču, kā pamatoti norādīts kasācijas sūdzībā, prasītājs pierādījumus bija iesniedzis, bet apgabaltiesa pušu iesniegtos pierādījumus (vai to trūkumu)

nav novērtējusi atbilstoši likuma prasībām.

[12.2.1] Prasītājs savas prasības pierādīšanai, lai apliecinātu aizdevuma attiecību pastāvēšanu, tostarp pušu nodomu saistīties, naudas nodošanu

atbildētājam un attiecīgi atdodamo naudas summu, kā arī naudas atdošanas termiņu, kā galveno pierādījumu ir iesniedzis /datums/parādzīmi.

Apgabaltiesa nepamatoti šai parādzīmei nav piešķīrusi ticama pierādījuma nozīmi, uzskatot par patiesiem atbildētāja paskaidrojumus, ka tā izsniegta

tikai izskata pēc.

[12.2.2] Lietā nav strīda, ka /datums/parādzīmi /pers. C/ ir parakstījis un viņa paraksta īstumu arī apliecinājusi zvērināta notāre. /pers. C/ parādzīmi

ar prasību vai pretprasību nav apstrīdējis, nav lūdzis atzīt par spēkā neesošu.

Senāts atzīst par kļūdainu Vidzemes apgabaltiesas uzskatu, ka atbildētājam parādzīmes apstrīdēšanai nebija jāceļ prasība vai pretprasība un ka

pietiek ar atbildētāja iebildumiem.

Civillikuma 1431.pants noteic, ka akta parakstīšana, vienalga, vai tas attiecas uz pašu parakstītāju vai trešo personu, uzskatāma par piekrišanu šim

aktam, ja tā saturs parakstītājam bijis zināms un ja viņam tajā tiesiskā darījumā, uz kuru akts attiecas, ir personīga interese un ierunas tiesība.

Civilprocesa likuma 178.panta otrā daļa noteic, ka pret rakstveida pierādījuma patiesīgumu nevar iebilst persona, kas to pati parakstījusi; šī

persona var apstrīdēt šo pierādījumu, ceļot atsevišķu prasību, ja paraksts dots vardarbības, draudu vai viltus ietekmē.

Līdz ar to situācijā, kad prasītāja iesniegtais rakstveida pierādījums, kas apliecina naudas nodošanas faktu un atrašanos pie atbildētāja, – parādzīme

– likumā noteiktā kārtībā nav apstrīdēta, tā ir spēkā un to parakstījušās personas iebildumi pret šī pierādījuma patiesīgumu nav ņemami vērā.

Augstākā tiesa jau agrāk citā lietā salīdzināmos apstākļos, kad parādzīmē atbildētājs apliecinājis naudas saņemšanas faktu un apņēmies parādzīmē

norādīto summu līdz konkrētam datumam samaksāt prasītājam, bet pretprasība par parādzīmes viltojumu bija noraidīta un spriedums šajā daļā bija stājies

spēkā, ir norādījusi, ka šādos apstākļos nav būtiskas nozīmes skaidrot, kāds pamats ir bijis šādai saistībai un kad parādzīmē minētās naudas summas

tikušas nodotas atbildētājam (sk. Augstākās tiesas 2017.gada 19.jūnija sprieduma lietā Nr. SKC?178/2017 (C04284308) 10.5.punktu).

[12.2.3] Attiecīgi lietā, neesot parādzīmes apstrīdēšanas pretprasībai, nav nozīmes ne aizdevēja mantiskajam stāvoklim aizdevuma izsniegšanas

laikā, ne aizdevuma deklarēšanas laikam, ne arī citiem tamlīdzīgiem apstākļiem, kurus bez pamata par būtiskiem atzinusi apelācijas instances tiesa.

Turklāt arī šo pierādījumu vērtējums neatbilst iepriekšminētajām Civilprocesa likuma prasībām. Piemēram, pierādījumus par prasītāja mantisko

stāvokli tiesa vērtējusi selektīvi, ņemot vērā prasītāja parādsaistības, bet neņemot vērā gandrīz par 100 000 latu lielāko izsniegto aizdevumu summu.

Tāpat no sprieduma nav saprotams, kādēļ prasītāja paskaidrojumiem par naudas izsniegšanu daudzos maksājumos vairāku gadu garumā ticamību

nepiešķir lietā iesniegtie pieci maksājuma uzdevumi par naudas summu pārskaitījumiem no /pers. B/ konta uz /pers. C/ kontu un kādēļ atbildētājam

nebūtu jāatmaksā vismaz šie pārskaitījumi.

Tāpat nav motivēts apgabaltiesas atzinums, ka atbildētājs ir pilnībā pierādījis savus iebildumus pret prasību, pierādot, ka viņam ar prasītāju ir

pastāvējušas draudzīgas un biznesa partneru attiecības, kuru sakarā ir parakstījis parādzīmi ar pārliecību, ka šāds parāds viņam nekad nebūs jāatdod, un

ka parādzīme izsniegta tikai izskata pēc. Izdarot šādu secinājumu, apgabaltiesa nav atsaukusies ne uz vienu pierādījumu, kuru atbildētājs būtu iesniedzis tā

pierādīšanai, proti, kas izskaidrotu parādzīmes parakstīšanu un apstiprinātu atbildētāja versiju par Azerbaidžānas investoru.

[12.2.4] Senāts piekrīt kasācijas sūdzības argumentam, ka apgabaltiesa nepareizi piemērojusi Civillikuma 1504., 1505. un 1508.pantu par tiesisku

darījumu iztulkošanu.

Civillikuma 1504.pants noteic, ka, darījumu iztulkojot, jāskatās uz darījumā lietoto vārdu nozīmi, un, ja tie nav divējādi saprotami, tad tie cieši

jāievēro, ja vien nepierāda, ka tie nesaskan ar dalībnieku gribu.

Savukārt saskaņā ar Civillikuma 1505.pantu, ja rodas šaubas par vārdu nozīmi, jāievēro to jēgums un darījuma dalībnieku skaidri izsacītais vai kā

citādi izrādītais nodoms, un Civillikuma 1508.pants paredz, ka saudzīgākam iztulkojumam dodama priekšroka pret citiem, un uz tā pamata priekšroka ir

tam, kurš vismazāk saista parādnieku.

Senāts atzīst, ka apgabaltiesai nebija pamata Civillikuma 1505., 1508.panta piemērošanai, ja ir skaidra parādzīmē lietoto vārdu nozīme un tie nav

divējādi saprotami.

Acīmredzami nepamatots un līguma tekstam neatbilstošs ir apgabaltiesas uzskats, ka to, ka parādzīmē lietots vārds „parādsaistības”, var tulkot ne

tikai kā pienākumu atdot naudas summu, bet arī kā pienākumu izpildīt kādu mantiska rakstura darbību, kuras saturs un pastāvēšana prasītājam jāpierāda.

Parādzīmē skaidri norādīts, ka /pers. C/ apņemas atdot /pers. B/ parādu 40 000 euro apmērā, līdz ar to nevar būt nekādu šaubu, ka saistība ir naudas

atdošanas saistība, nevis kādu citu darbību izpilde.

Tāpat no sprieduma nav saprotams, kāds vēl cits naudas nodošanas fakts, tiesas ieskatā, parādzīmē būtu jānorāda, ne arī tas, kādēļ tiesa prasa, lai

parādzīmē būtu norādīts naudas nodošanas laiks, un kā tas var ietekmēt saistību esību vai saistību izpildes pienākumu.

[13] Senāta ieskatā iepriekš izklāstīto argumentu kopums ļauj secināt, ka konstatētie trūkumi materiālo tiesību normu piemērošanā un procesuālie

pārkāpumi lietai nozīmīgo apstākļu noskaidrošanā, pierādījumu novērtēšanā un spriedumā izdarīto secinājumu pamatošanā vērtējami kā tādi, kas varēja

novest pie lietas nepareizas izspriešanas. Tas dod pamatu sprieduma atcelšanai.

[14] Atceļot spriedumu, saskaņā ar Civilprocesa likuma 458.panta otro daļu /pers. B/ ir atmaksājama viņa samaksātā drošības nauda – 300 euro.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474.panta 2.punktu un 475.pantu, Senāts

nosprieda:

atcelt Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017.gada 4.aprīļa spriedumu un nodot lietu jaunai izskatīšanai Vidzemes apgabaltiesai.

Atmaksāt /pers. B/ drošības naudu 300 EUR (trīs simti euro).

Spriedums nav pārsūdzams.

Senatore referente Z. Pētersone

Senatore I. Lauka

Senators V. Maksimovs