Court dismisses appeal against disciplinary fine, ruling procedural error did not affect substantive liability. Appeal rejected due to lack of impact on outcome.

Lietas Nr. A420537512 Lietas arhīva Nr. AA43-1601-14/13

SPRIEDUMS Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2014.gada 30.decembrī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā: tiesnese referente S.Kanenberga, tiesneses Dz.Amerika un I.Meldere

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par Finanšu ministrijas 2012.gada 20.augusta lēmuma Nr.12-34/99 atcelšanu un mantisko zaudējumu atlīdzināšanu, sakarā ar Finanšu ministrijas apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2013.gada 3.oktobra spriedumu daļā.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk arī - VID) ģenerāldirektores 2011.gada 17.novembra lēmumu Nr.9456-p „Par disciplinārlietas ierosināšanu pret /pers. A/” citastarp ierosināta disciplinārlieta pret VID Muitas pārvaldes Latgales muitas kontroles punktu daļas Pastarnieku un Indras vecāko muitas uzraudzi /pers. A/, un izveidota disciplinārlietas izmeklēšanas komisija.

[2] 2012.gada 13.februārī sastādīts disciplinārlietas izmeklēšanas komisijas atzinums (turpmāk arī – Atzinums). Ar VID ģenerāldirektores 2012.gada 17.februāra lēmumu Nr.1227-p „Par disciplinārsoda piemērošanu /pers. A/” (turpmāk – Sākotnējais lēmums) nolemts /pers. A/ par Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likuma (turpmāk - Disciplināratbildības likums) 36.panta pirmajā daļā noteiktā disciplinārpārkāpuma (par amata pienākumu, konkrēta rīkojuma nolaidīgu pildīšanu) izdarīšanu aiz vieglas neuzmanības piemērot disciplinārsodu – rājiens. Nepiekrītot minētajam lēmumam, /pers. A/ to apstrīdēja.

[3] 2012.gada 29.martā finanšu ministrs izdevis rīkojumu Nr.153 „Par disciplinārlietas izmeklēšanas komisiju”. Ar Finanšu ministrijas Disciplinārlietas izmeklēšanas komisijas 2012.gada 20.augusta lēmumu Nr.12-34/99 „Par /pers. A/ iesniegumu par disciplinārsodu-rājiens piemērošanu” (turpmāk – Lēmums) nolemts:

1) atzīt /pers. A/ iesniegumu par nepamatotu;

2) atzīt Sākotnējo lēmumu par pamatotu un atstāt negrozītu. Lēmumā norādīts turpmāk minētais. [3.1] /pers. A/ bija pietiekoša kvalifikācija, lai, ņemot vērā jurista profesijas īstenošanai nepieciešamo zināšanu minimumu, kā arī viņas darba pieredzi, apzinātos to, ka ir nepieciešams pārliecināties par to, ka administratīvais akts nav apstrīdēts un ir stājies spēkā. [3.2] Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 15.panta sestā daļa paredz, ka, konstatējot pretrunu starp dažāda juridiskā spēka tiesību normām, piemēro to tiesību normu, kurai ir augstāks juridiskais spēks.

Ministru kabineta 2006.gada 25.aprīļa noteikumu Nr.315 „Kārtība, kādā veicama valstij piekritīgās mantas uzskaite, novērtēšana, realizācija, nodošana bez maksas, iznīcināšana un realizācijas ieņēmumu ieskaitīšana valsts budžetā” (turpmāk – Noteikumi Nr.315) 4.punkts paredz, ka lēmums par attiecīgās mantas konfiscēšanu tiek nosūtīts Valsts ieņēmumu dienestam pēc tā spēkā stāšanās, arī manta tiek nodota Valsts ieņēmumu dienestam tikai pēc tam, kad ir stājies spēkā lēmums par tās konfiscēšanu.

Tātad, /pers. A/ kā juristei un valstij piekritīgās mantas novērtēšanas komisijas (turpmāk arī – Komisija) loceklei vajadzēja pārliecināties, ka ir ievērotas Ministru kabineta noteikumu prasības un administratīvais akts ir stājies spēkā un mantu var iznīcināt, nevis paļauties uz tā saucamo „noklusējuma” efektivitāti, kas turklāt nav paredzēta ārējos normatīvajos aktos. [3.3] /pers. A/ amata apraksta 11.punktā „Ierēdņa atbildība par darba norisi un rezultātiem” ir norādīts, ka viņa savas kompetences ietvaros atbild par savu pienākumu un daļas (pārvaldes) priekšnieka doto uzdevumu izpildi, saskaņā ar likumu „Par Valsts ieņēmumu dienestu”, Valsts civildienesta likumu, Valsts pārvaldes iekārtas likumu, Publisko iepirkumu likumu, citu normatīvo aktu prasībām.

Tas nozīmē, ka /pers. A/ ir atbildīga par tiem lēmumiem, kurus viņa ir pieņēmusi kā VID amatpersona. [3.4] Piemērotais sods ir samērīgs ar izdarīto disciplinārpārkāpumu, jo, lai gan /pers. A/ aiz vieglas neuzmanības nav pārliecinājusies, ka administratīvais akts nav stājies spēkā un paļāvusies, ka nelabvēlīgās sekas neiestāsies, tomēr /pers. A/ ir piemērots mazākais iespējamais sods no Disciplināratbildības likuma 36.panta pirmajā daļā paredzētajiem un vispār iespējamajiem disciplinārsoda veidiem. Tādējādi piemērotais disciplinārsods ir galvenokārt vērsts uz audzinoša mērķa sasniegšanu, lai turpmākajā darbībā vairs netiktu pieļautas līdzīga rakstura kļūdas un paviršība.

[4] Administratīvajā rajona tiesā 2012.gada 26.septembrī saņemts /pers. A/ (turpmāk – pieteicēja) pieteikums par Lēmuma atcelšanu un atlīdzinājuma piešķiršanu. Pieteikumā norādīti turpmāk minētie argumenti. [4.1] Atbilstoši VID Latgales reģionālās iestādes 2009.gada 29.janvāra rīkojuma Nr.14 „Par valstij piekritīgo mantu” (turpmāk – Rīkojums Nr.14) 4.4.punkta un Noteikumu Nr.315 nosacījumiem Komisija attiecībā uz valstij piekritīgo mantu veic tikai vienu darbību – novērtēšanu. Nekādi citi lietas materiāli Komisijai netiek iesniegti un līdz ar to Komisija tos neizskata.

Novērtējot mantu, Komisijas locekļi apspriež mantas cenu, ņemot vērā vidējās tirgus cenas, eksperta atzinumu (jā tāds ir) un komersanta, kurš realizēs mantu, piedāvāto cenu. Visas pārējās darbības ar mantu veic VID Latgales reģionālās iestādes Maksātnespējas procesu koordinācijas daļas valstij piekritīgās mantas uzskaites un realizācijas sektors (turpmāk arī – Sektors). [4.2] 2010.gada 1.oktobrī Sektors iesniedza Komisijai novērtēšanas aktu par konfiscēto mantu – automašīnu Mitsubishi Galant, valsts reģistrācijas numurs /TL numurs/.

Komisija, ievērojot Noteikumos Nr.315 noteikto termiņu, izvērtēja tās rīcībā esošos materiālus, ar neatkarīga eksperta palīdzību noteica konfiscētās mantas vērtību – Ls 396,69, un parakstīja VID Latgales nodokļu un muitas administrācijas valstij piekritīgās mantas aprakstes un novērtējuma aktu Nr.001710. Minēto aktu pēc tam apstiprināja Komisijas priekšsēdētāja, pēc kā tas tika nodots Sektoram, kas konfiscēto mantu nodeva realizācijai SIA „Konsultant”. Uz aprakstes un novērtēšanas akta parakstīšanas brīdi Komisijas rīcībā nebija informācijas par to, ka VID Muitas pārvaldes Latgales MKP daļas vadītāja lēmums administratīvā pārkāpuma lietā NR.F52-BJ001883 par automašīnas Mitsubishi Galant, valsts reģistrācijas numurs /TL numurs/, konfiskāciju nav stājies spēkā. [4.3] Komisijas locekļu pienākumos neietilpa sekot administratīvās lietvedības virzībai.

Nevienai struktūrvienībai vai amatpersonai nav noteikts pienākums sniegt Komisijai informāciju par apstrīdētajiem lēmumiem, līdz ar to nekāda izvērtēšana nav iespējama. [4.4] Pieteicēja nav izdarījusi disciplinārpārkāpumu, nav pieļāvusi vieglu neuzmanību, ir godīgi pildījusi savus darba pienākumus, stingri ievērojot tiesību normas, iekšējās kārtības noteikumos, rīkojumos un amata aprakstā noteiktos pienākumus.

[5] Administratīvajā rajona tiesā saņemts Finanšu ministrijas (turpmāk arī - atbildētāja) paskaidrojums, kurā norādīts, ka pieteikumu neatzīst un lūdz to noraidīt, pamatojoties uz Lēmumā norādītajiem argumentiem. Papildus norādīts turpmāk minētais. [5.1] Atbildētājai adresētajā iesniegumā par Sākotnējā lēmuma apstrīdēšanu pieteicēja nav izteikusi lūgumu par zaudējumu atlīdzināšanu. [5.2] Kārtību, kādā VID muitas iestāžu ierēdņiem tiek piešķirtas, pazeminātas vai atņemtas dienesta pakāpes, nosaka Ministru kabineta 2009.gada 27.janvāra noteikumi Nr.65 „Noteikumi par Valsts ieņēmumu dienesta muitas iestāžu un finanšu policijas ierēdņu dienesta pakāpēm” (turpmāk – Noteikumi Nr.65). Pieteicēja VID Muitas pārvaldes Latgales MKP daļas Muitas kontroles punkta vecākā muitas uzrauga amatu ieņem no 2010.gada 1.decembra. Uzsākot pildīt vecākā muitas uzrauga amata pienākumus, pieteicējai netika piešķirta dienesta pakāpe. Komisijas sēde, kurā tika lemts jautājums par to, kurām amatpersonām piešķirt, samazināt dienesta pakāpi, notika pēc lēmuma par disciplinārlietas ierosināšanu pret /pers. A/ pieņemšanas, tādēļ uz pieteicēju tika attiecināts Noteikumu Nr.65 22.punkts, kas paredz, ja pret muitas ierēdni ir ierosināta disciplinārlieta, dienesta pakāpes piešķiršanu atliek uz laiku līdz lēmuma pieņemšanai disciplinārlietā. Tādējādi VID atbilstoši Noteikumu Nr.65 3., 4., 12., 19. un 22.punktam dienesta pakāpes piešķiršanu pieteicējai ir atlicis līdz lēmuma pieņemšanai disciplinārlietā, t.i., līdz brīdim, kad stāsies spēkā lēmums par disciplinārsoda piemērošanu, bet, ņemot vērā, ka pieteicēja lēmumu par disciplinārsoda piemērošanu ir pārsūdzējusi, līdz laikam, kad stāsies spēkā tiesas spriedums. [5.3] Pieteicējai nodarīto zaudējumu izvērtēšana iespējama tikai tad, ja ar spēkā stājušos tiesas spriedumu tiks atzīts, ka Lēmums ir prettiesisks.

[6] Administratīvās rajona tiesas 2013.gada 19.septembra sēdē pieteicēja lūdza pieteikuma daļā par zaudējumu atlīdzinājumu atstāt bez izskatīšanas.

[7] Ar Administratīvās rajona tiesas 2013.gada 3.oktobra spriedumu pieteikums daļēji apmierināts un Lēmums atcelts, savukārt pieteikums daļā par mantisko zaudējumu atlīdzinājumu atstāts bez izskatīšanas. Spriedums pamatots ar šādiem argumentiem. [7.1] Disciplināratbildības likuma 3.pants noteic, ka par disciplinārpārkāpumu atzīstams ierēdņa ar nodomu vai aiz neuzmanības izdarīts pārkāpums (darbība vai bezdarbība), kas minēts šā likuma VI nodaļā un ir saistīts ar ierēdņa amata pienākumu pildīšanu (pirmā daļa);

šajā likumā noteiktais disciplinārpārkāpums ir vienīgais pamats disciplinārsoda piemērošanai (trešā daļa). No Lēmuma satura secināms, ka pieteicējai ir konstatēta Disciplināratbildības likuma 36.panta pirmajā daļā paredzētā disciplinārpārkāpuma izdarīšana aiz neuzmanības, t.i., veicot mantas novērtēšanu, aiz vieglas neuzmanības nav pārliecinājusies, ka administratīvais akts nav stājies spēkā un paļāvusies, ka nelabvēlīgas sekas neiestāsies. Saskaņā ar Disciplināratbildības likuma 36.panta pirmo daļu disciplinārpārkāpuma sastāva objektīvo pusi veido amata pienākumu, konkrēta rīkojuma vai uzdevuma nepamatota nepildīšana vai novēlota, nolaidīga vai nekvalitatīva pildīšana (..).

Atbilstoši Disciplināratbildības likuma 29.panta otrās daļas 1. un 2.punkta noteikumiem lietas izmeklēšanā ir jānoskaidro, vai ir veikta prettiesiska rīcība un vai ierēdnis ir vainīgs tās veikšanā. No minētā secināms, ka priekšnosacījums personas saukšanai pie disciplināratbildības ir darbību prettiesiskuma (neatbilstība normatīvajiem aktiem) un amatpersonas vainas konstatēšana. [7.2] No lietas materiāliem tiesa konstatēja, ka 2010.gada 30.augustā VID Muitas pārvaldes Latgales MKP daļas vadītājs pieņēma lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā Nr.F52-BJ001883, ar kuru citastarp nolemts konfiscēt /pers.

B/ piederošo transportlīdzekli Mitsubishi Galant, valsts reģistrācijas numurs /TL numurs/, tā aizdedzes atslēgas un tehnisko pasi. Minētais lēmums atstāts negrozīts ar VID ģenerāldirektores 2010.gada 20.oktobra lēmumu Nr.22.5/54323. VID ģenerāldirektores 2010.gada 20.oktobra lēmums Nr.22.5/54323 2010.gada 22.oktobrī ievadīts VID dokumentu ievades programmā. 2010.gada 1.oktobrī pieteicēja, kā Komisijas locekle, parakstīja VID Latgales nodokļu un muitas administrācijas valstij piekritīgās mantas aprakstes un novērtējuma aktu Nr.001710, ar kuru tika noteikts nodot realizācijai konfiscēto mantu – automašīnu Mitsubishi Galant, valsts reģistrācijas numurs /TL numurs/. /pers.

B/ 2010.gada 29.oktobrī iesniedza Administratīvajā rajona tiesā sūdzību par VID ģenerāldirektores 2010.gada 20.oktobra lēmuma Nr.22.5/54323 atcelšanu. 2011.gada 17.oktobrī pasludināts spriedums lietā Nr.142101910, ar kuru apmierināta /pers. B/ sūdzība un atcelts VID ģenerāldirektores 2010.gada 20.oktobra lēmums Nr.22.5/54323 par transportlīdzekļa Mitsubishi Galant, valsts reģistrācijas numurs /TL numurs/, tā aizdedzes atslēgas un tehniskās pases konfiskāciju. Spriedums 2011.gada 8.novembrī stājies likumīgā spēkā.

VID mājas lapā informācija par plānoto transportlīdzekļu paredzamo realizāciju 2010.gada 1.oktobrī ievietota 2010.gada 23.septembrī, informāciju izvietojusi VID Latgales nodokļu un muitas administrācija. 2010.gada 13.oktobrī sastādīts un parakstīts līgums par konfiscētās mantas realizāciju, tajā skaitā arī par automašīnu Mitsubishi Galant. Saskaņā ar līgumu manta realizēta SIA „Konsultant”. VID vārdā līgumu parakstījusi VID Latgales nodokļu un muitas administrācijas direktore. [7.3] Ar Noteikumiem Nr.315 ir noteikta kārtība, kādā tiek izpildīti lēmumi par valstij piekritīgas mantas realizāciju.

Noteikumu Nr.315 4.punkts paredz, ka VID pārņem mantu pēc tam, kad ir stājies spēkā iestādes lēmums par attiecīgās mantas konfiskāciju. Valstij piekritīgās mantas novērtēšanas kārtību regulē Noteikumu Nr.315 III nodaļa, kuras 21.punkts noteic, ka komisija novērtē mantu, sastāda novērtēšanas aktu, kuru apstiprina Valsts ieņēmumu dienesta direktors vai viņa pilnvarotā persona. No Noteikumu Nr.315 25.punkta izriet, ka mantas nodošanas akts ir arī mantas nodošanas pavaddokuments mantas nodošanai realizācijai. Noteikumu Nr.315 izpildes nodrošināšanai ir izdots Rīkojums Nr.14, kas saskaņā ar VID 2012.gada 7.jūnija vēstulē Nr.1.5/45538 sniegto informāciju ir vienīgais dokuments, kas noteica kārtību, kādā VID Latgales reģionālās iestādes amatpersonas noskaidroja, vai administratīvais akts par mantas konfiskāciju ir stājies spēkā.

Rīkojuma Nr.14 1.punktā noteikts, ka valstij piekritīgo mantu pieņem uzskaitē, realizē, nodod bez maksas vai iznīcina VID Latgales reģionālās iestādes Maksātnespējas procesu koordinācijas daļas valstij piekritīgās mantas uzskaites un realizācijas sektora darbinieki. Rīkojuma Nr.14 2. un 3.punktā noteikts, ka VID Latgales reģionālās iestādes Juridiskās pārvaldes Administratīvās prakses daļa un VID Latgales reģionālās iestādes Muitas pārvaldes Muitas datu pārbaužu daļa triju darba dienu laikā rakstveidā informē Sektoru par piemēroto konfiskāciju administratīvo pārkāpumu lietā.

Administratīvās prakses daļa un Muitas datu pārbaužu daļa, kad lēmums administratīvo pārkāpumu lietā paliek neapstrīdams, rakstveidā papildus sniedz rīcībā esošo informāciju par apstrīdēšanu. Rīkojuma Nr.14 4.4.punktā noteikts, ka valstij piekritīgās mantas uzskaites un realizācijas sektora vadītajai pēc valstij piekritīgās mantas pieņemšanas un uzskaites ir pienākums sastādīt valstij piekritīgās mantas aprakstes un novērtējuma aktu un iesniegt to valstij piekritīgās mantas novērtēšanas komisijai mantas novērtēšanai.

No minētajiem Rīkojuma Nr.14 punktiem izriet, ka informācija par administratīvā pārkāpuma lietās pieņemto lēmumu apstrīdēšanu tiek sniegta Sektoram, kas veic valstij piekritīgās mantas pieņemšanu un uzskaiti. Komisija mantas novērtēšanu veic pēc tam, kad ir saņemts Sektora vadītājas mantas aprakstes un novērtējuma akts. Rīkojuma Nr.14 6.punkts noteic, ka pēc valstij piekritīgās mantas novērtēšanas vai pārvērtēšanas Komisija iesniedz valstij piekritīgās mantas aprakstes un novērtējuma aktu vai pārvērtējuma aktu VID Latgales reģionālās iestādes direktoram vai viņa pilnvarotajai personai apstiprināšanai. [7.4] Izvērtējot kopsakarā Noteikumos Nr.315 noteikto Komisijas darbības regulējumu un Rīkojumā Nr.14 noteikto, tiesa secināja, ka Komisija nepieņem nekādus lēmumus par mantas statusa noteikšanu, kā arī nenodibina, negroza un neizbeidz nekādas tiesiskās attiecības.

No Noteikumu Nr.315 satura tiesa secināja, ka Komisijas izveidošanas un darbības mērķis ir nodrošināt neatkarīgu un objektīvu valstij piekritīgās mantas novērtēšanu, kā arī nodrošināt tādu mantas novērtējumu, kas ir līdzsvarots starp valsts fiskālām interesēm un reālām mantas realizācijas iespējām. Atbilstoši Noteikumos Nr.315 noteiktajam Komisijai ir pienākums: novērtēt valstij piekritīgo mantu, ierakstīt novērtējumu valstij piekritīgās mantas aprakstes un novērtējuma aktā, nodot valstij piekritīgās mantas aprakstes un novērtējuma aktu apstiprināšanai VID direktoram vai viņa pilnvarotai personai, ja manta nav realizēta līgumā noteiktajā termiņā, veikt mantas pārvērtējumu.

Savukārt atbilstoši Rīkojuma Nr.14 6.punktā noteiktajam Komisija pēc valstij piekritīgās mantas novērtēšanas vai pārvērtēšanas iesniedz valstij piekritīgās mantas aprakstes un novērtējuma aktu VID Latgales reģionālās iestādes direktoram vai viņa pilnvarotai personai, proti, noteic to pašu darbību apjomu. Tādējādi secināms, ka gan Noteikumi Nr.315, gan Rīkojums Nr.14 Komisijai faktiski noteic tikai vienu uzdevumu – veikt valstij piekritīgās mantas novērtēšanas izpildi, ierakstīt mantas vērtību aktā un nodot to VID iestādes vadītājam apstiprināšanai.

Minētie normatīvie akti neparedz Komisijas pienākumu pārliecināties par mantas tiesisko statusu. No Rīkojuma Nr.14 4.4.apakšpunkta izriet, ka Komisijai darbības uzdevums tiek dots ar Sektora vadītājas iesniegtu valstij piekritīgās mantas aprakstes un novērtējuma aktu. Tātad, saņemot no Sektora valstij piekritīgās mantas aprakstes un novērtējuma aktu, Komisijai ir pienākums izpildīt mantas novērtēšanas pienākumu. Tāpat tiesa secināja, ka Noteikumi Nr.315 nenoteic dokumentu apjomu, kas ir iesniedzams Komisijai, savukārt Rīkojuma Nr.14 4.4.apakšpunkts noteic, ka valstij piekritīgās mantas aprakstes un novērtējuma aktu sastāda Sektora vadītāja un iesniedz to Komisijai pirms mantas realizācijas.

Tātad akts uz tā saņemšanas brīdi jau ir aizpildīts, bet Komisija tajā ieraksta tikai novērtējumu un nodod apstiprināšanai. Ar VID Latgales nodokļu un muitas administrācijas direktores rīkojumu Nr.7 ir izdarīti grozījumi Rīkojumā Nr.14, saskaņā ar kuriem valstij piekritīgās mantas novērtēšanas komisijas sastāvā ietverta VID Latgales nodokļu un muitas administrācijas (iepriekš – VID Latgales reģionālās iestādes) Juridiskās pārvaldes Maksātnespējas procesu koordinācijas daļas valstij piekritīgās mantas uzskaites un realizācijas sektora vadītāja.

Iespējams Sektora vadītāja Komisijas sastāvā ir ietverta tieši ar mērķi nepieļaut situācijas, ka novērtēšanai tiek nodota manta, kas nav valstij piekritīgā. [7.5] Lēmumā norādīts, ka Komisijas rīcībā bija nodoti visi ar automašīnas konfiskāciju saistītie dokumenti. Līdz ar to Komisijas locekļiem vajadzēja ne tikai noteikt (apstiprināt) vērtību automašīnai Mitsubishi Galant, valsts reģistrācijas numurs /TL numurs/, bet arī izvērtēt un konstatēt citus nepieciešamos lietas apstākļus tostarp, noskaidrot jautājumu par to, vai novērtējamā automašīna uz vērtēšanas brīdi ir ieguvusi valstij piekritīgās mantas statusu.

Taču minētais neapstiprinās ar lietā esošiem pierādījumiem, tieši pretēji, no lietas materiāliem secināms, ka Komisijas rīcībā nebija nodoti visi ar automašīnas konfiskāciju saistītie dokumenti. [7.6] Nav pamatots atbildētājas viedoklis, ka pieteicējai bija jāapzinās, ka lēmums par automašīnas konfiskāciju nav stājies spēkā, jo 2010.gada 30.augusta lēmums bijis acīmredzami apstrīdams uz novērtējuma akta sastādīšanas dienu – 2010.gada 1.oktobri, ievērojot viena mēneša apstrīdēšanas termiņu. No valstij piekritīgās mantas novērtēšanas akta redzams, ka tajā lēmuma par mantas konfiskāciju datums norādīts 2010.gada 23.augusts.

Pieteicēja savos paskaidrojumos norādīja, ka Komisija no Sektora saņēma tikai novērtēšanas aktu, bet citu dokumentu nebija vai tie bija retos gadījumos. Šādos apstākļos, ievērojot kļūdaini norādīto lēmuma datumu, pieteicējai nevarēja rasties pamatotas šaubas par mantas tiesisko statusu. Turklāt nav pamata atzīt, ka Komisija, veicot novērtējumu un ierakstot to aktā, nodod mantu realizācijai, jo tas ir pakļauts obligātai apstiprināšanai un uz akta pamata tiek sastādīts un parakstīts līgums par mantas nodošanu realizācijai.

Proti, mantas novērtēšanas process ir viena no starpdarbībām mantas realizācijas procesā, kas noteic tās iespējamo realizācijas vērtību. Tiesa atzina, ka valstij piekritīgās mantas aprakstes un novērtējuma akts, kurā ir veikts novērtējums, pats par sevi nav pamats mantas atsavināšanai – jo ar to manta netiek nodota realizācijai, kā arī netiek nodota glabāšanā (tajā skaitā mainot atbildīgo glabātāju). Tiesa piekrita pieteicējas norādei, ka komersanta norādīšana aktā nenozīmē mantas nodošanu realizācijai, bet gan tā ir Noteikumu Nr.315 6.pielikumā paredzētās veidlapas prasība.

Atbilstoši Noteikumu Nr.315 21.punktam, novērtējot mantu, kuru nodod realizācijai komersantam, Komisija ņem vērā tā komersanta piedāvāto cenu, kas izvēlēts saskaņā ar šo Noteikumu 25.punktu. Tātad komersanta viedokļa noskaidrošana ir obligāta un komersants ir obligāti jāinformē par mantas novērtējumu, par kuru vēlāk tiks slēgts līgums par realizāciju. [7.7] Ievērojot norādīto, tiesa secināja, ka lietā nav konstatējams pamats pieteicējas saukšanai pie disciplinārās atbildības par Disciplināratbildības likuma 36.panta pirmajā daļā paredzētā disciplinārpārkāpuma izdarīšanu, jo no normatīvajiem aktiem nav konstatējamas prasības par tāda amata pienākuma izpildi, kuru pieteicēja būtu nepamatoti nepildījusi.

Savukārt lēmumā par disciplinārsoda piemērošanu pieteicējai ietvertais formulējums, ka pieteicēja ir nolaidīgi pildījusi savus dienesta pienākumus, nepārliecinoties par lēmuma stāšanos spēkā, nav pamatots ar lietā noskaidrotajiem tiesiskajiem un faktiskajiem apstākļiem, t.i., ne ārējie, ne arī iekšējie normatīvie akti neparedz tiešu prasību pieteicējai savu profesionālo pienākumu izpildes ietvaros veikt lēmuma spēkā stāšanās pārbaudi. Tiesa secināja, ka Lēmumā disciplinārsoda piemērošana pieteicējai ir pamatota ar pieteicējas izcilām darba spējām un augsto profesionālās kvalifikācijas līmeni, tādējādi atzīstot, ka pieteicējai vajadzēja paredzēt iespējamo kaitīgo seku iestāšanos, kā arī to, ka pieteicējai kā valsts ierēdnei bija pienākums pārbaudīt, vai valstij piekritīgās mantas novērtēšanas aktā iekļautā informācija ir patiesa.

Taču Disciplināratbildības likums neparedz iespēju piemērot sodu par tādu darbību veikšanu, kas nav paredzētas amatpersonas darba pienākumos, izņemot šā likuma 3.panta ceturtajā daļā paredzēto gadījumu: disciplinārpārkāpums, kas nav saistīts ar ierēdņa amata pienākumu pildīšanu, ir disciplinārpārkāpums tikai tādā gadījumā, ja tas kaitē vispārējai cieņai pret valsts pārvaldi un uzticībai tai. Tas nozīmē, ka pārkāpuma gadījums var pastāvēt tikai profesionālās ētikas normu pārkāpuma gadījumā vai uzticības zuduma gadījumā.

Izskatāmajā gadījumā šādi apstākļi nav konstatēti un pieteicējas pārkāpums nav šādi kvalificēts, tāpēc soda piemērošana izskatāmajā gadījumā nav pieļaujama. Ņemot vērā norādītos secinājumus, tiesa atzina, ka lēmumā par disciplinārsoda piemērošanu pieteicējai norādītās vispārīgās normas par pieteicējas kā VID amatpersonas pienākumu izpildi nav pamatotas, jo netiek konstatēts Noteikumu Nr.315 prasību pārkāpums. Tiesa arī konstatēja, ka Lēmums pamatots ar soda audzinošo funkciju – atturēt pieteicēju no atkārtotas pārkāpumu izdarīšanas.

Kā izriet no lietas dalībnieku tiesas sēdē sniegtajiem paskaidrojumiem, mantas konfiskācijas lietas no VID reģionālajām iestādēm ir pārņemtas centrālā aparāta kompetencē, tādējādi tiesa secināja, ka pieteicējas atkārtota pārkāpuma izdarīšana Komisijas darbības ietvaros ir kļuvusi neiespējama, savukārt par savu tiešo darba pienākumu pieteicējai disciplinārsodi nav piemēroti. Tiesas ieskatā cēlonis radušās situācijai ir bijusi sarežģīta un nesaprotama informācijas aprite VID struktūrvienībās, nevis pieteicējas rīcība. [7.8] No APL 93.panta pirmās, otrās un trešās daļas izriet, ka prasījumam par atlīdzinājumu pastāv noteikta lietas iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas kārtība, t.i., atlīdzinājums ir jāpieprasa iestādei, kas ir nodarījusi minētos zaudējumus vai kaitējumu, un iestādes atteikums piešķirt atlīdzinājumu ir pārsūdzams tiesā.

Tiesa konstatēja, ka pieteicēja apstrīdēšanas iesniegumā nav prasījusi atlīdzinājuma piešķiršanu, kā arī tiesas sēdē pieteicēja lūdza atstāt pieteikumu daļā par zaudējumu atlīdzinājumu bez izskatīšanas, jo pieteicēja atlīdzinājuma prasījumam nav ievērojusi lietas iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas kārtību. Saskaņā ar APL 278.panta 1.punktu tiesa atstāj pieteikumu bez izskatīšanas, ja pieteicējs nav ievērojis likumā noteikto lietas iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas kārtību.

[8] Par Administratīvās rajona tiesas 2013.gada 3.oktobra spriedumu daļā, ar kuru apmierināts pieteikums daļā par Lēmuma atcelšanu, atbildētāja iesniedza apelācijas sūdzību, kurā lūgts pieteikumu noraidīt un Lēmumu atstāt spēkā. [8.1] Valsts pārvaldes iekārtas likuma VIII nodaļa, kuru savā darbā ir jāievēro arī pieteicējai saskaņā ar Valsts civildienesta likuma 15.panta pirmo daļu, nosaka, ka pārvaldes lēmuma tiesiskuma iepriekšēju pārbaudi veic tā pieņēmējs (attiecīgajā gadījumā Komisija) un Komisija ir koleģiāli atbildīga par tās pieņemto lēmumu (Valsts pārvaldes iekārtas likuma 66.panta pirmā daļa un 70.panta pirmā daļa).

Tātad Komisijai bija no ārējiem normatīvajiem aktiem izrietošs pienākums pārliecināties, ka tai vispār ir tiesības veikt mantas novērtēšanu, it sevišķi, ja valstij piekritīgās mantas aprakstes un novērtējuma aktam nebija pievienoti dokumenti, kuri apliecina, ka tās pašas iestādes – VID pieņemtais lēmums ir stājies spēkā un manta patiešām ir kļuvusi valstij piekritīga. Tāpēc nav pamatots tiesas secinājums, ka pieteicējai nebija pienākuma pārbaudīt konfiskācijas lēmuma spēkā esamību. E.Levits Valsts pārvaldes iekārtas likuma koncepcijā ir norādījis, ka ar paļaušanos uz to, ka tiesiskuma princips tiks ievērots automātiski un brīvprātīgi, nepietiek.

Pieteicējas kā ierēdnes pienākums ir apzinīgi, izrādot personisko iniciatīvu un darbojoties sabiedrības interesēs, pildīt amata pienākumus, un ierēdnis ir atbildīgs par savas darbības vai bezdarbības likumību. Nav pamatots tiesas secinājums, ka normatīvie akti neparedz tiesības atteikties veikt novērtējumu vai pieņemt citādu lēmumu. Gluži pretēji, Valsts civildienesta likuma 16.panta pirmā daļa paredz ierēdnim tiesības šaubu gadījumā atteikties pildīt uzdevumu. Pieteicējas amata apraksta 9.punktā ir noteikts, ka viņa atbild par ierēdņa pamatpienākumu izpildi, par normatīvo aktu izpildi un ievērošanu un atbild arī par darba procesā izstrādāto dokumentu atbilstību normatīvajiem aktiem un sniegtās informācijas patiesumu (identitāti).

Pieteicējai pirms novērtēšanas akta parakstīšanas saskaņā ar Valsts civildienesta likuma 15.panta pirmo daļu vajadzēja pārliecināties, vai ir iespējams veikt konkrētās kustamas mantas novērtēšanu, tas ir, vai VID pieņemtais lēmums ir stājies spēkā, nevis vienkārši paļauties uz Sektora sagatavoto dokumentu un to, ka tajā iekļautā informācija ir patiesa. VID lēmums administratīvā pārkāpuma lietā Nr.F52-BJ001883 ir pieņemts 2010.gada 30.augustā, bet 2010.gada 1.oktobra valstij piekritīgās mantas aprakstes un novērtējuma aktā Nr.001710 ir kļūdaini norādīts cits datums – 2010.gada 23.augusts.

Minētais fakts ir fiksēts arī Administratīvās rajona tiesas 2013.gada 25.aprīļa spriedumā. Atbildētāja nepiekrīt tiesas secinājumam, ka Komisija minētajā aktā ieraksta tikai novērtējumu un nodod apstiprināšanai. Ārējie normatīvie akti (tajā skaitā Valsts civildienesta likuma 15.pants un Valsts pārvaldes iekārtas likuma VIII nodaļa), kuri ir jāievēro visiem ierēdņiem, tajā skaitā pieteicējai, uzliek par pienākumu pirms pārvaldes lēmuma pieņemšanas veikt pārvaldes lēmuma tiesiskuma iepriekšēju pārbaudi un pārbaudīt, vai pieteicējas parakstītajā dokumentā ir norādīta pareiza informācija.

Tāpēc tiesa ir nepamatoti secinājusi, ka nav konstatējams pamats pieteicējas saukšanai pie disciplinārās atbildības, jo ne ārējie, ne arī iekšējie normatīvie akti neparedz tiešu prasību pieteicējai savu profesionālo pienākumu izpildes ietvaros veikt lēmuma spēkā stāšanās pārbaudi. Pieteicējai ir piemērots mazākais iespējamais sods no Disciplināratbildības likuma 36.panta pirmajā daļā iespējamiem un vispār iespējamiem disciplinārsoda veidiem. Tādējādi piemērotais disciplinārsods pieteicējai ir galvenokārt vērsts uz audzinoša mērķa sasniegšanu, lai turpmākajā pieteicējas darbībā vairs netiktu pieļautas līdzīga rakstura kļūdas un paviršības.

Turklāt, arī tiesu praksē ir atzīts, ka disciplināratbildība ir viens no juridiskās atbildības veidiem, kas nozīmē atbildību par savu rīcību valsts un sabiedrības priekšā. Savukārt disciplinārsoda mērķis ir panākt vainīgās personas labošanos, kā arī panākt, lai citas personas neizdarītu pārkāpumus. Proti, sodam ir ne vien sodošs, bet arī preventīvs – audzinošs mērķis.

[9] Administratīvajā apgabaltiesā saņemts pieteicējas paskaidrojums, kurā norādīts, ka pirmās instances tiesas sprieduma pamatojums ir pareizs, savukārt atbildētājas apelācijas sūdzība nav pamatota. Paskaidrojumā norādīts turpmāk minētais. [9.1] Pieteicēja nenoliedz, ka tika realizēta konfiscēta automašīna, saistībā ar kuru nebija stājies spēkā galīgais lēmums par konfiskāciju, proti, pieteicēja atzīst, ka VID darbībā ir notikusi kļūda. Taču pieteicēja kā Komisijas locekle personīgi nebija par to atbildīga, kā arī attiecīgā atbildība nebija noteikta pieteicējas pamatpienākumos. Pieteicējai nav jāuzņemas atbildība par konfiscētās mantas realizācijas procesu un tā tiesiskumu, un procesā iesaistīto VID struktūrvienību kopējā darba rezultātu, jo konkrētajā procesā katrai iesaistītajai struktūrvienībai jāveic savas darbības, pamatojoties uz iepriekšējās struktūrvienības veiktajām darbībām un pieņemtajiem lēmumiem. Komisijas lēmumu pieņemšanas kārtībā nebija noteikts mehānisms, kādā Komisijai ir jāpārliecinās par Sektora pieņemto lēmumu tiesiskumu, un pieteicējai kā Komisijas loceklei netika uzdots to kontrolēt. [9.2] Attiecīgajā gadījumā konfiscēta manta tika realizēta kļūdaini tās struktūrvienības vainas dēļ, kuras pienākumos ietilpa lemt par to, vai lēmums par konfiskāciju ir stājies spēkā, tas ir, vai konfiscētai mantai ir piešķirts valstij piekritīgās mantas statuss.

[10] Apgabaltiesa atbilstoši Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmajai daļai administratīvo lietu izskata rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[11] Rakstveida procesā pārbaudījusi lietas materiālus un novērtējusi lietā esošos pierādījumus, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka apelācijas sūdzība nav pamatota un piteikums ir apmierināms.

[12] Administratīvā procesa likuma 302.panta pirmajā daļā noteikts, ka apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc būtības sakarā ar apelācijas sūdzību un pretapelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajās sūdzībās. Finanšu ministrija ir iesniegusi apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu daļā, ar kuru apmierināts pieteicējas pieteikums par Lēmuma atcelšanu. Procesa dalībnieki nav pārsūdzējuši spriedumu daļā, ar kuru pieteikums daļā tika atstāts bez izskatīšanas. Ņemot vērā minēto, apgabaltiesa izskata lietu tikai apelācijas sūdzībā norādītajā apjomā.

[13] Administratīvā apgabaltiesa konstatē, ka pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tādēļ Administratīvā apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu pievienojas pirmās instances tiesas spriedumā konstatētajiem faktiem un motivācijai, to neatkārtojot. Apgabaltiesa atkārtoti nenorāda to motivāciju uz tiem apelācijas sūdzībā minētajiem argumentiem, kuriem pirmās instances tiesas spriedumā ir sniegta motivācija.

[14] Par apelācijas sūdzībā izteiktajiem apsvērumiem apgabaltiesa papildus norāda turpmāk minēto. No apelācijas sūdzības izriet, ka Finanšu ministrijas ieskatā pieteicējas atbildība par to, vai mantu varēja nodot realizācijai, izriet no Valsts pārvaldes iekārtas likuma 66.panta pirmās daļas un 70.panta pirmās daļas un Valsts civildienesta likuma 15.panta pirmās daļas un 16.panta pirmās daļas. Valsts pārvaldes iekārtas likuma 66.panta pirmā daļa noteic, ka pārvaldes lēmuma tiesiskuma iepriekšēju pārbaudi veic tā pieņēmējs. Savukārt šī likuma 70.panta pirmā daļa paredz, ka par koleģiālas institūcijas pārvaldes lēmuma lietderību un tiesiskumu atbild tie koleģiālas institūcijas locekļi, kas balsojuši, ja vien kāds no viņiem nav īpaši pieprasījis lēmuma pieņemšanas protokolā fiksēt savus iebildumus. Valsts civildienesta likuma 15.panta pirmās daļas 1.punkts noteic, ka ierēdņa pamatpienākumi ir ievērot Latvijas Republikas Satversmi, Latvijai saistošas starptautisko tiesību normas, likumus un citus normatīvos aktus. Savukārt šī likuma 16.panta pirmā daļa paredz, ka ierēdnis, pildot amata pienākumus, ir atbildīgs par savas darbības vai bezdarbības likumību. Ja ierēdnim rodas šaubas par uzdevuma likumīgumu, viņa pienākums ir atteikties no uzdevuma pildīšanas, rakstveidā informējot amatpersonu, kas devusi uzdevumu. Apgabaltiesa konstatē, ka šīs normas nosaka vispārīgu personas atbildību par tās kompetencē esošo pienākumu izpildi un to, lai kompetencē esošie pienākumi tiktu pildīti tiesiski. Šādas vispārīga rakstura normas nevar paplašināt nevienas amatpersonas, struktūrvienības, institūcijas vai iestādes kompetenci. Pirmās instances tiesa jau ir sniegusi izvērtējumu un pamatojumu tam, ka Komisijas kompetencē bija tikai mantas novērtēšana un Komisijas kompetencē neietilpa lemt par to, vai manta ir nododama realizācijai. Līdz ar to Finanšu ministrijas norādītās tiesību normas nosaka pieteicējas atbildību par lēmuma tiesiskumu viņas kompetences ietvaros. Proti, pieteicēja kā Komisijas locekle ir atbildīga par to, lai mantas novērtēšana notiktu tiesiski. Taču Finanšu ministrijas norādītās tiesību normas nevar paplašināt pieteicējas kā Komisijas locekles atbildību un uzlikt pieteicējai kā Komisijas loceklei atbildību par visa mantas realizācijas procesa tiesiskumu.

[15] Ministrija uzskata, ka /pers. A/ pirms novērtēšanas akta parakstīšanas vajadzēja pārliecināties, vai VID pieņemtais lēmums ir stājies spēkā, nevis vienkārši paļauties uz Sektora sagatavoto dokumentu un to, ka tajā dotā informācija ir patiesa. Finanšu ministrija nav norādījusi un pamatojusi, ka Sektora pieņemto lēmumu tiesiskumu kontrole izriet no /pers. A/ amata apraksta. Turklāt no lietas materiāliem neizriet, ka novērtēšanas komisijas lēmumu pieņemšanas kārtībā būtu noteikts mehānisms, kādā komisijai ir jāpārliecinās par Sektora pieņemto lēmumu tiesiskumu. Apgabaltiesa uzskata, ka ierēdnim ir tiesības paļauties, ka cits ierēdnis ir izpildījis tam uzticētos amata pienākumus un, to darot, ir rīkojies apzinīgi un tiesiski. Tikai rodoties pamatotām šaubām, ierēdnim, kuram nav tieši uzdots veikt kontroli, rodas pienākums veikt atkārtotu pārbaudi. Finanšu ministrija apelācijas sūdzībā ir norādījusi, ka VID lēmums administratīvā pārkāpuma lietā Nr.F52-BJ001883 ir pieņemts 2010.gada 30.augustā, bet valstij piekritīgās mantas aprakstes un novērtējuma 2010.gada 1.oktobra aktā Nr.001710 ir kļūdaini norādīts cits datums – 2010.gada 23.augusts. No lietas materiāliem apgabaltiesa nekonstatē, ka pieteicējai bija jārodas pamatotām šaubām, ka Sektora sagatavotajā dokumentā iekļautā informācija ir nepatiesa. Pārrakstīšanās kļūda valstij piekritīgās mantas aprakstes un novērtējuma 2010.gada 1.oktobra aktā Nr.001710, nebūtu uzskatāma par tādu kļūdu, kas varētu radīt šaubas par Sektora sagatavotā dokumenta tiesiskumu. Finanšu ministrijas apelācijas sūdzībā minētā kļūda norādīta kā būtisks lietas aspekts, kas ir vērtējams šajā lietā. Tomēr apgabaltiesa no apleācijas sūdzības nekonstatē, kādā veidā valstij piekritīgās mantas aprakstes un novērtējuma 2010.gada 1.oktobra aktā Nr.001710 kļūdaini norādītais datums „2010.gada 23.augusts” var ietekmēt pieteicējas atbildību.

[16] Attiecībā uz apelācijas sūdzības argumentu, ka tiesa ir arī nepamatoti secinājusi, ka pieteicējas atkārtota pārkāpuma izdarīšana Komisijas darbības ietvaros ir kļuvusi neiespējama, jo gluži pretēji VID ar 2012.gada 19.oktobra lēmumu Nr.10359-p „Par disciplinārsoda piemērošanu /pers. A/” ir pieteicēju sodījis par to, ka viņa kā Komisijas locekle 2010.gada 27.septembrī parakstīja VID Latgales nodokļu un muitas administrācijas Valstij piekritīgās mantas aprakstes un novērtējuma aktu, ar kuru tika noteikts nodot realizācijai konfiscēto mantu – automašīnu Mercedes Benz 260, lai gan nebija stājies likumīgā spēkā VID Muitas pārvaldes Latgales muitas kontroles daļas vadītāja 2010.gada 24.augusta lēmums administratīvā pārkāpuma lietā, apgabaltiesa norāda turpmāk minēto. Sākotnējais lēmums un Lēmums ir pieņemts laikā, kad mantas konsfiskācijas lietas no VID reģionālajām iestādēm jau bija pārņemtas centrālā aparāta kompetencē. Līdz ar to pirmās instances tiesas spriedumā secināts, ka pieteicējas atkārtota pārkāpuma izdarīšana Komisijas darbības ietvaros ir kļuvusi neiespējama. Līdz ar to šajā gadījumā soda preventīvais mērķis – atturēt pieteicēju no atkārtotas pārkāpuma izdarīšanas – nedarbosies. Apstāklis, ka /pers. A/ 2012.gadā atkārtoti piemērots disciplinārsods par līdzīgu gadījumu 2010.gadā, apgabaltiesas ieskatā būtiski neietekmē pirmās instances tiesas spriedumā izdarīto secinājumu. Apgabaltiesa uzskata, ka apstāklis, ka ar VID 2012.gada 19.oktobra lēmumu Nr.10359-p „Par disciplinārsoda piemērošanu /pers. A/” /pers. A/ sodīta atkārtoti par līdzīgu pārkāpumu, norāda uz to, ka VID nebija noteikts pienācīgs mehānisms, kādā VID struktūrvienības kontrolē lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā spēkā stāšanos un Sektora darbības tiesiskumu. Minētais apstāklis neietekmē /pers. A/ atbildību, jo tiesa konstatēja, ka viņai šāda kontrole netika uzdota.

[17] Tā kā tiesa pieteikumu apmierina, saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu tiesa piespriež no atbildētājas par labu pieteicējai viņas samaksāto valsts nodevu 28,46 euro (20 latu) apmērā.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa nosprieda:

/pers. A/ pieteikumu apmierināt. Atcelt no pieņemšanas dienas Finanšu ministrijas Disciplinārlietas izmeklēšanas komisijas 2012.gada 20.augusta lēmumu Nr.12-34/99. Piespriest no Latvijas Republikas par labu /pers. A/ (personas kods /personas kods/, dzīvojoša /adrese A/) samaksāto valsts nodevu 28,46 euro apmērā. Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese referente S.Kanenberga

Tiesneses Dz.Amerika

I.Meldere