Court orders tax authority to provide VAT invoice verification info to third party under tax law.

Lietas arhīva Nr. A42-01752-17/26

ECLI:LV:ADRJRIT:2017:1214.A420175217.1.S

ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA

RĪGAS TIESU NAMS

S P R I E D U

LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ

Rīgā 2017. gada 14. decembrī

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnesis Romāns Dončenko,

piedaloties pieteicējas SIA „Svaru centrs” pilnvarotajam pārstāvim, zvērinātam advokātam Jurijam Baibakovam,

atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes – Valsts ieņēmumu dienesta – pārstāvei Ievai Liepiņai,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc SIA „Svaru centrs” pieteikuma par pienākuma uzlikšanu Valsts ieņēmumu

dienestam sniegt SIA „Svaru centrs” 2017. gada 13. janvāra iesniegumā pieprasīto informāciju.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicēja SIA „Svaru centrs” ar 2017. gada 13. janvāra iesniegumu vērsās Valsts ieņēmumu dienestā (turpmāk arī – dienests), lūdzot sniegt

informāciju par to, vai pieteicējas darījumu partnere SIA „Mark Invest A” ir uzrādījusi savās pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk arī − PVN)

deklarācijās pieteicējas izrakstītās 2015. gada 14. oktobra pavadzīmes Nr. SGC001095 un Nr. SGC001098 un 2015. gada 27. oktobra pavadzīmi

Nr. SGC001161.

[2] Dienesta 2017. gada 20. janvāra vēstulē Nr. 31.1-8.6/4026 (turpmāk – sākotnējais lēmums) norādīts, ka pieteicējas iesniegumā minētie

jautājumi ir saistīti ar citas juridiskās personas saimniecisko darbību, tāpēc dienestam nav pamata sniegt pieteicējas pieprasīto informāciju.

Pieteicēja pieprasītās informācijas sniegšanas atteikumu apstrīdēja dienesta ģenerāldirektoram.

[3] Ar dienesta ģenerāldirektores 2017. gada 21. februāra lēmumu Nr. 22.1-6/1065 (turpmāk − Lēmums) sākotnējais lēmums atzīts par pamatotu.

Atteikumam izsniegt pieteicējas pieprasīto informāciju norādīti turpmāk minētie apsvērumi.

[3.1] Pieteicēja prasījusi informāciju nevis par sevi, bet gan par citu nodokļu maksātāju.

[3.2] Pieteicējai nav subjektīvu tiesību pieprasīt informāciju par citu nodokļu maksātāju, jo tā atzīstama par konfidenciālu.

[3.3] Dienestam nav tiesiska pamata izvērtēt, vai pieteicējai pastāv pamatota un tiesiska interese saņemt no dienesta pieprasīto informāciju, jo

tiesību normas neparedz izvērtēšanas iespēju.

[3.4] Pieteicējas norādītais pamatojums nav pietiekams pieprasītās ierobežotas pieejamības informācijas izsniegšanai.

[3.5] Dienestam nav pamata ņemt vērā līdzīgā administratīvajā lietā Nr. A420261416 pieņemto spriedumu, jo tas nav stājies spēkā un neveido

judikatūru.

[4] 2017. gada 3. martā Administratīvajā rajona tiesā saņemts pieteicējas pieteikums, kurā lūgts uzlikt dienestam par pienākumu izsniegt pieteicējai

2017. gada 13. janvāra iesniegumā pieprasīto informāciju. Pieteikums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[4.1] Pieprasītā informācija netiešā veidā jau ir publicēta dienesta Elektroniskās deklarēšanas sistēmā (turpmāk – EDS). Dienestam faktiski tika

lūgts apstiprināt vai noraidīt informāciju, ko dienests ir padarījis par publiski pieejamu. Dienestam bija pienākums sniegt vismaz to pieprasītās informācijas

publiski pieejamo daļu.

[4.2] Pieteicēja nevar apliecināt no EDS iegūtās informācijas autentiskumu.

[5] Paskaidrojumos tiesai dienests norādījis, ka neatzīst prasību, pamatā atsaucoties uz Lēmumā ietverto argumentāciju.

[6] Tiesas sēdē pieteicējas pārstāvis uzturēja prasījumu, bet dienesta pārstāve to neatzina.

Motīvu daļa

[7] Noklausoties lietas dalībnieku paskaidrojumus, izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus, tiesa secina, ka pieteikums ir

apmierināms.

[8] Tiesa konstatē turpmāk minētos apstākļus, kas veidojuši tiesvedības priekšvēsturi. Pieteicējai komercdarbības ietvaros bija notikuši vairāki

darījumi ar citu komersantu. Pieteicēja 2015. gada oktobrī šim komersantam bija izrakstījusi trīs nodokļu rēķinus, kurus tā bija attiecīgi arī deklarējusi

dienestam. Pieteicējas un otra komersanta starpā izveidojās civiltiesisks strīds saistībā ar šiem darījumiem. Pieteicēja, ielūkojoties EDS, konstatēja, ka ar

attiecīgo darījuma partneri tai ir izveidojušās negatīvas PVN starpības. Pieteicēja no tā secināja, ka darījuma partneris nav deklarējis kādu no

notikušajiem darījumiem, un vērsās pie dienesta ar lūgumu sniegt informāciju, vai šis komersants konkrētos darījumus bija dienestam deklarējis.

[9] Visupirms tiesa norāda, ka dienests pareizi ir atzinis, ka pieteicēja nav pieprasījusi informāciju par sevi. Pieteicēja ir prasījusi informāciju, vai cits

komersants ir deklarējis konkrētus darījumus, tātad informācija prasīta par citu nodokļu maksātāju.

[10] Likuma „Par Valsts ieņēmumu dienestu” 21. pants, kā arī likuma „Par nodokļiem un nodevām” 22. pants kā dienesta darbības principu

nosaka konfidencialitāti un paredz vispārīgu aizliegumu izpaust informāciju par nodokļu maksātāju. No tā izriet, ka informācija, kas dienesta rīcībā ir par

nodokļu maksātāju, ir ierobežotas pieejamības informācija un dienestam ir pienākums to aizsargāt.

Minētās tiesību normas ir interpretējusi Augstākā tiesa 2011. gada 21. marta spriedumā lietā Nr. SKA-254/2011 (A420574710), norādot, ka no

vispārējā datu aizsardzības principa ir izdarāmas atkāpes (skat. minētā sprieduma 6. punktu).

Tiesa uzskata, ka minētajā Augstākās tiesas spriedumā ietvertās atziņas ir attiecināmas arī uz izskatāmo situāciju šajā lietā.

[11] Izvērtējot pieteicējas tiesības saņemt prasīto informāciju, jāpārbauda, vai pastāv konkrētas tiesiskās intereses, kuras aizsargājot, pieprasītā

informācija nebūtu izsniedzama. Ja atbilde ir apstiprinoša, tālāk noskaidrojams, vai iespēja iepazīties ar pieprasīto informāciju konkrētajā gadījumā var

faktiski apdraudēt šīs aizsargātās intereses. Tāpat jāvērtē, vai nepastāv pietiekami aizsargājama tiesiska interese, kas tomēr pamato informācijas pilnīgu

vai daļēju izpaušanu (skat. Augstākās tiesas 2011. gada 21. marta sprieduma lietā Nr. SKA?254/2011 (A420574710) 7.-9. punktu, 2017. gada

22. marta sprieduma lietā Nr. SKA?296/2017 (A420297015) 17. punktu).

[12] Izskatāmajā gadījumā pieteicēja vēlējusies iegūt informāciju, kuru tās darījumu partnerim būtu bijis jānorāda dienestam iesniedzamajos PVN

deklarāciju pielikumos, norādot pieteicēju kā darījuma partneri. Līdz ar to tas nozīmētu, ka, norādot šādu informāciju dienestam, darījuma partneris būtu

atzinis šā darījuma faktisko esamību vismaz nodokļu tiesību kontekstā. Tiesiska darījuma gadījumā partnerim būtu jāapzinās tas, ka šādai informācijai ir

jābūt pieteicējas rīcībā, jo par darījuma neuzrādīšanu var netieši izsecināt no tā, ka pieteicējai ar šo darījumu partneri ir izveidojušās negatīvas PVN

realizācijas starpības.

Ņemot vērā minēto, tiesa nekonstatē ne pieteicējas darījuma partnera tiesisku interesi, kuru būtu nepieciešams aizsargāt, neizsniedzot pieprasīto

informāciju, ne arī pieteicējas darījuma partnera aizsargāto interešu saprātīgi paredzamu apdraudējumu.

[13] Tiesa arī norāda, ka saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 11. panta ceturto daļu, gadījumā, ja ierobežotas pieejamības informācija tiek

izsniegta, tās saņēmējs uzņemas saistības šo informāciju izmantot tikai tiem mērķiem, kuriem tā pieprasīta. Šā paša likuma 16. panta otrajā un trešajā daļā

noteikts: ja sakarā ar ierobežotas pieejamības informācijas nelikumīgu izpaušanu tās īpašniekam vai citai personai radīts kaitējums vai būtiski aizskartas to

likumiskās intereses, šīs personas ir tiesīgas prasīt kaitējuma atlīdzināšanu vai aizskarto tiesību atjaunošanu, bet, ja persona neatļauti izpaudusi informāciju,

kas atzīta par ierobežotas pieejamības informāciju, tā saucama pie kriminālatbildības. Savukārt Krimināllikuma 200. panta pirmajā daļā ir paredzēta

kriminālatbildība par neizpaužamu ziņu, kas nav valsts noslēpums, izpaušanu, ja to izdarījusi persona, kas nav valsts amatpersona un kas saskaņā ar

likumu ir atbildīga par ziņu glabāšanu.

Pieteicēja savā 2017. gada 13. janvāra iesniegumā dienestam norādījusi, ka pieprasītā informācija paredzēta esošās situācijas precizēšanai un

iespējamai iesniegšanai tiesā. No lietas materiāliem arī redzams, ka pieteicēja pret konkrēto darījumu partneri bija vērsusies tiesā ar civilprasību.

Tiesa nesaskata saprātīgi paredzamu risku, ka informācija tikusi pieprasīta citiem, nelabticīgiem mērķiem un ka tā potenciāli varētu tikt šādiem

mērķiem arī izmantota. Tiesas vērtējumā iepriekš minētās tiesību normas pietiekami aizsargā pieteicējas darījuma partneri no eventuālā apdraudējuma, ka

pieprasītā informācija tiks izmantota citiem mērķiem.

[14] Tiesa arī noraida kā nepamatotu dienesta argumentu, ka dienests, izsniedzot pieteicējai prasīto informāciju, iejauktos civiltiesiskā strīdā. Šādi

varētu raudzīties uz situāciju vien tad, ja dienests kādai no strīdus pusēm šādu informāciju sniegtu pēc paša iniciatīvas, konstatējot komersantiem PVN

realizācijas starpības.

[15] Tādējādi izskatāmajā gadījumā tiesa secina, ka pieteicējai pastāv tiesiska un pietiekami pamatota interese no dienesta pieprasītās informācijas

saņemšanai, bet pieteicējas darījumu partnera, par kuru informācija tikusi pieprasīta, tiesības vai tiesiskās intereses informācijas izsniegšanas gadījumā

nevar tikt būtiski aizskartas.

Ņemot vērā minēto, pieteicējas pieteikums ir apmierināms un dienestam ir uzliekams par pienākumu sniegt pieteicējai 2017. gada 13. janvāra

iesniegumā pieprasīto informāciju.

[16] No pieteicējas 2017. gada 13. janvāra iesnieguma ir konstatējams arī, ka pieteicēja vēlējusies ne vien iegūt informāciju par tās darījuma

partnera rīcību saistībā ar tam izrakstīto pavadzīmju deklarēšanu (1. jautājums), bet arī apstiprinošas atbildes gadījumā saņemt no dienesta viedokli par

izveidojušos situāciju no nodokļu tiesību aspekta (2. jautājums). Līdz ar to dienestam būtu jāapsver iespēja sniegt atbildi uz 2017. gada 13. janvāra

iesniegumā uzdoto 2. jautājumu vien tad, ja atbilde uz 1. jautājumu ir apstiprinoša. Ja tas tā ir, tad, izvērtējot atbildes sniegšanu pieteicējai uz

2. jautājumu, dienestam ir jāņem vērā, ka šajā daļā pieteicējas iesniegums ir izskatāms Iesniegumu likuma, nevis Informācijas atklātības likuma kārtībā, jo

šajā gadījumā pieteicēja ir lūgusi dienesta viedokli par dienesta kompetencē, tātad publisko tiesību jomā esošu pārvaldes jautājumu. Atbilde uz šo

jautājumu sniedzama saskaņā ar pieteicējas sniegto vispārīgo situācijas aprakstu, atturoties sniegt vērtējumu par tās civiltiesiskajiem aspektiem, proti, par

to, kā būtu risināmas darījuma partneru domstarpības no civiltiesiskā viedokļa. Tādējādi dienestam būtu jāsniedz vispārīgas atbildes uz šādiem

jautājumiem, kas saturiski izriet no pieteicējas 2017. gada 13. janvāra iesnieguma: pirmkārt, vai nodokļu maksātajam ir tiesības atskaitīt priekšnodokli

saskaņā ar deklarētajiem nodokļu rēķiniem, ja attiecīgie rēķini (pavadzīmes) nesatur abu darījuma pušu pārstāvju parakstus. Otrkārt, vai nodokļu

maksātajam ir tiesības atskaitīt priekšnodokli saskaņā ar deklarētajiem nodokļu rēķiniem, ja pats nodokļu maksātājs uzskata šos darījumus par faktiski

nenotikušiem no civiltiesiskā viedokļa.

[17] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126. panta pirmo daļu, ja pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par

labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2013. gada 12. februāra noteikumu Nr. 85 „Kārtība, kādā administratīvajā lietā iemaksā, atmaksā un atlīdzina valsts

nodevu un iemaksā un atmaksā drošības naudu” 13. punktu valsts nodevu atlīdzina mēneša laikā pēc pieteicēja iesnieguma saņemšanas iestādē

Administratīvā procesa likuma 126. pantā minētajos gadījumos no tās iestādes budžeta līdzekļiem, kura attiecīgajā administratīvajā lietā bijusi pieaicināta

atbildētāja pusē.

Līdz ar to samaksātā valsts nodeva ir piespriežama no Latvijas Republikas un tā jāatlīdzina no dienesta budžeta līdzekļiem.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126. panta pirmo daļu, 251. panta sesto daļu un 255. panta pirmo daļu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

apmierināt SIA „Svaru centrs” pieteikumu.

Uzdot Valsts ieņēmumu dienestam piecpadsmit dienu laikā no šā sprieduma spēkā stāšanās dienas sniegt SIA „Svaru centrs” informāciju, vai

SIA „Mark Invest A” ir uzrādījusi savās pievienotās vērtības nodokļa deklarācijās SIA „Svaru centrs” izrakstītās 2015. gada 14. oktobra pavadzīmes

Nr. SGC001095 un Nr. SGC001098 un 2015. gada 27. oktobra pavadzīmi Nr. SGC001161 un apstiprinājuma gadījumā sniegt atbildi uz SIA „Svaru

centrs” 2017. gada 13. janvāra iesniegumā ietvertajiem jautājumiem.

Piespriest no atbildētājas Latvijas Republikas par labu SIA „Svaru centrs” (reģ.nr. 40103778612) samaksāto valsts nodevu 28,46 euro apmērā.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot

kasācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnesis R. Dončenko