Court allows VAT deduction despite invoice error, ruling it a non-essential formal defect.

Lietas Nr. A420284314

Lietas arhīva Nr. A42-00392-15/3

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2015.gada 10.aprīlī

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:

tiesnese Ieva Višķere,

uzsākot lietu skatīt mutvārdu procesā atklātā tiesas sēdē, piedaloties sabiedrības ar ierobežotu atbildību „KRM Serviss” pārstāvjiem /pers. A/ un

zvērinātai advokātei Santai Libertei, kā arī atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvim /pers. B/,

un turpinot lietu izskatīt rakstveida procesā, izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz sabiedrības ar ierobežotu atbildību „KRM

Serviss” pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektores 2014.gada 14.marta lēmuma Nr.22.8/L-7764 atcelšanu.

Aprakstošā daļa

[1] /pers. A/ līdz 2009.gada 30.decembrim bija īpašnieks nekustamajiem īpašumiem (meža zemēm) /Nosaukums A/ (kadastra Nr./numurs A/),

/Nosaukums B/ (kadastra Nr./numurs B/), /Nosaukums C/ (kadastra /numurs C/), /Nosaukums D/ (kadastra /numurs D/) un /Nosaukums E/ (kadastra

/numurs E/) (turpmāk arī – privātās meža zemes), kas piekļaujas AS „Latvijas valsts meži” (turpmāk – Latvijas valsts meži) piederošajām meža zemēm.

2009.gadā Latvijas valsts meži un /pers. A/ uzsāka sarunas par iespēju īstenot kopīgu projektu Lauku atbalsta dienesta administrētā atbalsta

saņemšanai /pers. A/ un Latvijas valsts mežiem piederošo meža zemju meliorācijas sistēmu rekonstrukcijai. 2009.gada nogalē tika sagatavots

kopprojekta līguma projekts.

[2] 2009.gada 23.decembrī /pers. A/ ieguldīja privātās meža zemes sev piederošā uzņēmuma sabiedrības ar ierobežotu atbildību „KRM

Serviss” (turpmāk - pieteicēja) pamatkapitālā (sk. lietas 49-50.lapa). Vienlaikus 2009.gada 23.decembrī starp /pers. A/ un pieteicēju tika noslēgta

vienošanās par saistību izpildi, proti, par to, ka pieteicēja, iegūstot īpašumā privātās meža zemes, ir informēta par līguma projektu ar Latvijas valsts

mežiem un uzņemas visas saistības, kas attiecas uz sadarbību ar Latvijas valsts mežiem saistībā ar privātajām mežu zemēm (lietas 8.-9.lapa).

Īpašuma tiesības uz privātajām meža zemēm pieteicējai reģistrētas zemesgrāmatā 2009.gada 30.decembrī.

[3] 2010.gada 5.janvārī Latvijas valsts meži un /pers. A/ (kurš līgumā norādīts kā privāto meža zemju īpašnieks) parakstīja kopprojekta līgumu

Nr.5.8-2.1/0001/160/10/1/3 (turpmāk – Kopprojekta līgums) (lietas 52.-53.lapa).

Saskaņā ar Kopprojekta līgumu līdzēji apņēmās kopīgi veikt līdzējiem piederošajās meža zemēs meliorācijas sistēmu rekonstrukciju. Tostarp

līdzēji vienojās, ka Latvijas valsts meži iesniegs Lauku atbalsta dienestam kopprojekta iesniegumu, lai varētu saņemt Lauku atbalsta dienesta finansējumu.

Tāpat līdzēji vienojās, kādā proporcijā starp līdzējiem tiek sadalītas projekta īstenošanas izmaksas.

2010.gada 6.janvārī Latvijas valsts meži iesniedza Lauku atbalsta dienestā projekta iesniegumu „A/S „Latvijas valsts meži” Rietumvidzemes

mežsaimniecības Rūjienas meža iecirkņa meža meliorācijas sistēmas /Nosaukums F/ un /pers. A/ īpašumos /Nosaukums A/, /Nosaukums B/,

/Nosaukums C/, /Nosaukums D/, /Nosaukums E/ meža meliorācijas sistēmas rekonstrukcija”.

Ar 2010.gada 12.aprīļa lēmumu Lauku atbalsta dienests šo Latvijas valsts mežu iesniegto projekta iesniegumu apstiprināja, norādot, ka projekta

īstenošanas gadījumā tiks piešķirts atbalsta finansējums (sk. lietas 109.-11.lapu).

[4] Kopprojekta īstenošanas ietvaros Latvijas valsts meži nodrošināja Latvijas valsts mežiem un pieteicējai piederošo meža zemju meliorācijas

sistēmu rekonstrukciju. Pēc darbu pabeigšanas un objekta nodošanas ekspluatācijā Latvijas valsts meži 2011.gada 11.novembrī izrakstīja /pers. A/

rēķinu Nr.SAJ 10120 (turpmāk – strīdus rēķins) (lietas 51.lapa) par projekta izmaksām, kuras saskaņā ar Kopprojekta līgumā noteikto izmaksu

sadalījumu jāmaksā kopprojekta atkarīgajam partnerim.

Pēc tam Latvijas valsts meži iesniedza Lauku atbalsta dienestā pieprasījumu atbalsta finansējuma saņemšanai.

[5] Strīdus rēķinu apmaksāja pieteicēja. Vienlaikus pieteicēja grāmatvedības reģistros par 2012.gada 3.ceturksni priekšnodoklī iekļāva 16387,5

euro (11 517,2 Ls) saskaņā ar strīdus rēķinu.

[6] Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk arī – VID vai atbildētājs) Nodokļu kontroles pārvalde no 2013.gada 29.janvāra līdz 26.aprīlim veica

pieteicējai pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk arī – PVN) auditu par 2011.gada novembri – 2012.gada septembri.

VID Nodokļu kontroles pārvaldes Juridisko personu ceturtās audita daļas galvenā nodokļu inspektore 2013.gada 26.aprīlī pieņēma lēmumu

Nr.23.10/L-434 (turpmāk arī – sākotnējais lēmums), ar kuru nolēma neatzīt pieteicējai PVN atskaitīšanas tiesības saistībā ar strīdus rēķinu, un līdz ar to

samazināja pieteicējai no budžeta atmaksājamo PVN par 16387,5 euro (11 517,2 Ls) un saistībā ar minēto aprēķināja soda naudu 4916,25 euro

(3455,16 Ls).

[7] Izskatot pieteicējas apstrīdēšanas iesniegumu, VID ģenerāldirektore 2014.gada 14.martā pieņēma lēmumu Nr.22.8/L-7764 (turpmāk arī –

pārsūdzētais lēmums), ar kuru nolēma atstāt negrozītu sākotnējo lēmumu.

Pārsūdzētais lēmums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[7.1] Latvijas valsts meži strīdus rēķinu, kuru pieteicēja izmantoja kā darījumu apliecinošu dokumentu, izsniedza /pers. A/, nevis pieteicējai. Līdz

ar to pieteicējas rīcībā nav attaisnojuma dokumenta - PVN rēķina, kas pamato darījumu ar Latvijas valsts mežiem un būtu par pamatu priekšnodokļa

atskaitījumu veikšanai.

[7.2] Informācija no zemesgrāmatas apliecina, ka privāto meža zemju īpašniekam /pers. A/ ar 2009.gada 30.decembra lēmumu īpašuma tiesības

bija izbeigušās un kopš 2009.gada 30.decembra privāto meža zemju īpašniece ir pieteicēja. Līdz ar to Kopprojekta līgumā norādītā informācija, ka

privātās meža zemes ir /pers. A/ īpašums, neatbilst patiesībai. Tomēr Latvijas valsts meži atteicās pārrakstīt strīdus rēķinu no /pers. A/ uz pieteicējas

vārda un deklarēja šo darījumu kā noslēgtu ar /pers. A/. Līdz ar to Latvijas valsts meži saskaņā ar strīdus rēķinu veiktos darbus attiecināja uz /pers. A/,

nevis uz pieteicēju.

[7.3] Pieteicējas iesniegto 2009.gada 23.decembra vienošanos par saistību izpildi, kurā /pers. A/ un pieteicēja vienojas, ka visi turpmākie rēķini,

kas izsniegti /pers. A/, bet attiecas uz privātajām meža zemēm saistībā ar Kopprojekta līgumu, ir saistoši pieteicējai, VID vērtē kā nekorektu un tādu, kas

noslēgta tikai fiskālo priekšrocību iegūšanai. Šo viedokli VID pamato ar to, ka, VID ieskatā, nav saprotams, kā /pers. A/ jau 2009.gada 23.decembrī

varēja zināt un ierakstīt vienošanās tekstā 2010.gada 5.janvāra Kopprojekta līguma numuru.

[8] 2014.gada 16.aprīlī Administratīvajā rajona tiesā saņemts pieteicējas pieteikums par pārsūdzētā lēmuma atcelšanu. No pieteikuma izriet

turpmāk minētie argumenti.

[8.1] Saskaņā ar 2009.gada 23.decembra pieteicējas pamatkapitāla palielināšanas noteikumiem, uzņēmuma pamatkapitālā tika ieguldītas /pers.

A/ piederošās privātās meža zemes. Līdz ar to privātās meža zemes, kuras bija plānots iesaistīt kopprojektā ar Latvijas valsts mežiem, pārgāja pieteicējas

īpašumā. Vienlaikus /pers. A/un pieteicēja 2009.gada 23.decembrī noslēdza vienošanos, saskaņā ar kuru pieteicēja uzņēmās visas saistības, kas attiecas

uz privātajām meža zemēm, tostarp saistībā ar Koppojekta līgumu. Nav pamatots VID secinājums, ka 2009.gada 23.decembra vienošanās nav korekta,

jo Kopprojekta līgums tika noslēgts tikai 2010.gada 5.janvārī un līdz ar to 2009.gada 23.decembrī nevarēja būt zināms Kopprojekta līguma numurs.

Līguma sagatavošana un saskaņošana notika ilgākā laika posmā, un 2009.gada 23.decembrī jau bija gatavs Kopprojekta līguma projekts, tāpēc bija

zināms Kopprojekta līguma projekta numurs, kas attiecīgi tika norādīts 2009.gada 23.decembra vienošanās tekstā.

[8.2] Saskaņā ar Civillikuma 1511.pantu un 1587.pantu 2009.gada 23.decembra vienošanās starp /pers. A/ un pieteicēju par saistību izpildi ir

tiesiska un saistoša. Tāpat tiesiski un saistoši ir pieteicējas un Latvijas valsts mežu starpā noslēgtie Kopprojekta līguma papildinājumi, kas apliecina, ka

Kopprojekta līguma tiesības un pienākumus īsteno nevis /pers. A/, bet pieteicēja.

[8.3] Nav pamatots VID secinājums, ka pieteicēja nav ievērojusi visus likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 10.panta pirmās daļas 1.punkta

obligātos priekšnoteikumus priekšnodokļa atskaitīšanai. Pieteicēja ir norādījusi, kādēļ tieši pieteicēja apmaksāja fiziskai personai izrakstītu rēķinu. Pēc

būtības strīdus rēķins attiecās uz pieteicēju.

[9] 2014.gada 25.jūnijā Administratīvajā rajona tiesā saņemts VID rakstveida paskaidrojums (lietas 27., 28.lapa), kurā VID norādījis, ka

pieteikumu neatzīst un lūdz tiesu to noraidīt, pamatojoties uz pārsūdzētajā lēmumā minētajiem argumentiem.

[10] Tiesas sēdē pieteicējas pārstāvji pieteikumu uzturēja uz tajā norādīto argumentu pamata.

Pieteicējas pārstāvis papildus paskaidroja, ka tad, kad viņš ieradās parakstīt Kopprojekta līgumu, viņš mutiski informēja Latvijas valsts mežus

par to, ka privāto meža zemju īpašnieks vairs nav viņš, bet gan pieteicēja. Tomēr Latvijas valsts meži nevēlējās izdarīt izmaiņas jau sagatavotajā

Kopprojekta līguma projektā, jo izmaiņu izdarīšanas saskaņošana esot ilgs process. Vienošanās process par kopīgu iesaistīšanos projektā jau ilga visu

2009.gadu. Līdz ar to, lai nekavētu projekta uzsākšanu, /pers. A/ kā fiziska persona parakstīja Kopprojekta līgumu ar Latvijas valsts mežiem, mutiski

informējot, ka līgumu pildīs viņam piederošais uzņēmums (pieteicēja) kā juridiska persona. Kopprojekta līguma parakstīšanas brīdī /pers. A/ neesot

apsvēris, vai līdz ar to var rasties problēmas ar priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību izmantošanu.

Pēc tam, kad Kopprojekta līgums tika īstenots, Lauku atbalsta dienests pieprasīja informāciju, kāpēc Kopprojekta līgumā kā atkarīgais partneris

(privāto meža zemju īpašnieks) ir norādīts /pers. A/, lai arī patiesībā īpašnieks ir pieteicēja. Lauku atbalsta dienestam līdz ar to tika iesniegta informācija

par to, ka faktiski Kopprojekta līgumu kā atkarīgais partneris ir īstenojis /pers. A/ piederošais uzņēmums, kas ir privāto meža zemju īpašnieks. Lauku

atbalsta dienests to akceptēja un pēc apstākļu noskaidrošanas piešķīra atbalsta finansējumu.

Tad, kad Latvijas valsts meži izrakstīja strīdus rēķinu, /pers. A/ vērsās Latvijas valsts mežos ar lūgumu pārrakstīt rēķinu uz pieteicēju, bet Latvijas

valsts meži atteicās to darīt.

[11] Tiesas sēdē atbildētāja pārstāvis pieteikumu neatzina uz pārsūdzētajā lēmumā un paskaidrojumos tiesai norādīto argumentu pamata.

[12] Tiesas sēdē kā lieciniece tika nopratināta Latvijas valsts mežu Finanšu un uzskaites pārvaldes vadītājas vietniece /pers. G/ (sk. liecības

atreferējumu tiesas sēdes protokolā lietas 79.-80.lapā). Lieciniece liecināja, ka tad, kad /pers. A/ prasīja, lai strīdus rēķinu pārraksta uz pieteicēju,

viņa konsultējās ar Latvijas valsts mežu juristiem. Juristi lieciniecei norādījuši, ka rēķins esot jāizraksta /pers. A/, jo Kopprojekta līgums ticis slēgts ar

privāto mežu īpašnieku /pers. A/ un kā privāto mežu īpašnieks līdz ar to Kopprojektā bija iesaistīts /pers. A/. Tādēļ Latvijas valsts meži esot atteikušies

pārrakstīt strīdus rēķinu, bet, lai pieteicēja varētu samaksāt Latvijas valsts mežiem, tika noslēgta vienošanās ar pieteicēju, ka tā pildīs strīdus rēķina

nomaksāšanas pienākumu /pers. A/ vietā.

Motīvu daļa

[13] Izskatāmajā lietā strīds ir par to, vai pieteicējai ir tiesības atskaitīt priekšnodokli saistībā ar strīdus rēķinu.

VID ir uzskatījis, ka pieteicējai šajā gadījumā ir liedzamas priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības, jo strīdus rēķins izrakstīts /pers. A/, nevis pašai

pieteicējai, un līdz ar to par pakalpojuma saņēmēju esot uzskatāms /pers. A/ kā fiziska persona, nevis pieteicēja kā juridiska persona.

Savukārt pieteicēja uzskata, ka konkrētajā gadījumā tas, ka strīdus rēķins ir izrakstīts /pers. A/, nevis pieteicējai kā juridiskai personai,

priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību kontekstā nevarētu būt izšķirošais, jo no lietas apstākļiem kopumā acīmredzami izriet, ka pakalpojuma saņēmējs pēc

būtības bija (un par pakalpojumu norēķinājās) tieši pieteicēja kā juridiska persona.

Līdz ar to tiesai ir jānoskaidro, vai VID konkrētajā gadījuma pamatoti liedzis pieteicējai priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības.

Lietas izskatīšanas ietvaros tiesa ir konstatējusi šā sprieduma aprakstošajā daļā izklāstītos, kā arī turpmāk norādītos un analizētos lietas faktiskos

apstākļus.

[14] Priekšnodoklis saskaņā ar likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 1.panta 9.punkta „a” apakšpunktu ir pievienotās vērtības nodokļa

summa, kas norādīta apliekamajai personai izrakstītajā pievienotās vērtības nodokļa rēķinā par iegādātajām precēm vai saņemtajiem pakalpojumiem tās

saimnieciskās darbības nodrošināšanai (šeit un turpmāk redakcijā, kas bija spēkā apstrīdēto darījumu veikšanas laikā). Savukārt atbilstoši likuma

„Par pievienotās vērtības nodokli” 10.panta pirmās daļas 1.punktam Valsts ieņēmumu dienestā reģistrētai apliekamai personai ir tiesības nodokļa

deklarācijā kā priekšnodokli no budžetā maksājamās nodokļa summas atskaitīt no citām apliekamajām personām saņemtajos nodokļa rēķinos norādītās

nodokļa summas par precēm un pakalpojumiem savu ar nodokli apliekamo darījumu nodrošināšanai.

Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments vairākos spriedumos (piemēram, Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta

2005.gada 30.augusta spriedums lietā Nr.SKA-213, 2005.gada 13.septembra spriedums lietā Nr.SKA-234, 2005.gada 18.oktobra spriedums

lietā Nr.SKA-315, 2006.gada 17.janvāra spriedums lietā Nr.SKA-9, 2006.gada 10.februāra spriedums lietā Nr.SKA-86, 2008.gada 15.maija

spriedums lietā Nr.SKA-121/2008, 2008.gada 8.maija spriedums lietā Nr.SKA- 144/2008) ir atzinis, ka atbilstoši šīm normām tiesības izmantot

priekšnodokļa atskaitīšanu preču iegādes un pakalpojumu saņemšanas gadījumos rodas, pastāvot šādiem priekšnoteikumiem:

1) persona reģistrēta VID kā ar pievienotās vērtības nodokli apliekamā persona,

2) tā saņēmusi preces vai pakalpojumus un likumā noteiktajā kārtībā noformētu pievienotās vērtības nodokļa rēķinu par attiecīgajām precēm vai

pakalpojumiem;

3) preces vai pakalpojumi un ar tiem saistītais pievienotās vērtības nodokļa rēķins saņemts no citas ar pievienotās vērtības nodokli apliekamas

personas, kas atbilstošā kārtībā reģistrēta VID;

4) saņemtās preces vai pakalpojumi tiek izmantoti savu ar pievienotās vērtības nodokli apliekamo darījumu nodrošināšanai, tas ir, tiek radīta

jauna ar pievienotās vērtības nodokli apliekamā prece vai pakalpojums.

Turklāt tiesu judikatūrā jau ilgstoši tiek atzīts, ka atbilstoši likuma jēgai, skatot likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 10.panta pirmās daļas

1.punktu kopsakarā ar 1.panta 9.punktu un 8.pantu, priekšnodokli var atskaitīt tikai par atbilstoši nodokļa rēķinam faktiski notikušu darījumu. Tas

nozīmē, ka, lai iegūtu tiesības atskaitīt priekšnodokli, nav pietiekami, ka darījumi noformēti atbilstoši likuma prasībām, jo darījumiem jābūt arī faktiski

notikušiem gan pēc to ekonomiskā, gan juridiskā rakstura (būtības) un nodokļu rēķinam jāatbilst faktiski notikušam darījumam. Līdz ar to izšķiroša

nozīme ir ne tik daudz darījuma noformējumam, kā tam, vai darījums pēc būtības ir faktiski noticis (sk.,piemēram,Augstākās tiesas Administratīvo

lietu departamenta 2013.gada 10.maija sprieduma lietā Nr.SKA-2/2013 7.punktu, 2008.gada 21.februāra spriedumu lietā Nr.SKA-41/2008,

2007.gada 28.februāra spriedumu lietā Nr.SKA-70/2007 un 2006.gada 17.janvāra spriedumu lietā Nr.SKA-14, kā arī tiesu prakses

vispārinājuma „Administratīvo tiesu prakse likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” interpretācijā un piemērošanā” 6.-8.punkts,

http://www.at.gov.lv/lv/info/summary/2009/).

[15] Izskatāmajā lietā procesa dalībnieku starpā nav strīda par to, ka strīdus rēķins ir izrakstīts nevis pieteicējai, bet gan /pers. A/ kā fiziskai

personai.

Strīds ir par to, vai konkrētajā gadījumā ir iespējams konstatēt, ka, lai arī strīdus rēķinā kā tā adresāts nav norādīta pieteicēja, pēc būtības

darījums tika īstenots starp Latvijas valsts mežiem un pieteicēju.

[16] Pieteicēja apgalvo, ka pēc būtības ar strīdus rēķinu apliecinātais darījums attiecas uz pieteicēju kā uz juridisku personu, jo tieši pieteicēja

pakalpojuma sniegšanas laikā bija privāto meža zemju īpašniece un pakalpojums pēc savas būtības ir tāds, kas tiek sniegts meža zemes īpašniekam, nevis

īpašnieka pārstāvim – fiziskai personai.

Turpmāk izklāstīto apsvērumu dēļ tiesa šo pieteicējas nostāju atzīst par pamatotu.

[17] Strīdus rēķins ir izsniegts par Latvijas valsts mežu īstenotiem būvdarbiem meliorācijas sistēmas rekonstrukcijai saskaņā ar Kopprojekta

līgumu. Tādējādi šie konkrētie darbi tika īstenoti Lauku atbalsta dienesta apstiprinātā kopprojekta ietvaros.

[18] Lauku atbalsta dienests tiesai ir sniedzis informāciju (sk. lietas 103.-104.lapu), ka atbalsta finansējuma pieprasīšana un saņemšana

konkrētajam projektam noritēja Latvijas lauku attīstības programmas 2007.-2013.gadam pasākuma „Infrastruktūra, kas attiecas uz lauksaimniecības un

mežsaimniecības attīstību un pielāgošanu” aktivitātes meža zemēs „Meliorācijas sistēmu rekonstrukcija un renovācija” ietvaros.

Šīs aktivitātes īstenošanu regulēja Ministru kabineta 2008.gada 23.septembra noteikumi Nr.792 „Valsts un Eiropas Savienības atbalsta

piešķiršanas, administrēšanas un uzraudzības kārtība pasākuma „Infrastruktūra, kas attiecas uz lauksaimniecības un mežsaimniecības attīstību un

pielāgošanu” īstenošanai” (turpmāk – Noteikumi Nr.792), kā arī saskaņā ar Noteikumu Nr.792 2.punktu - arī Ministru kabineta 2009.gada 14.jūlija

noteikumi Nr.783 „Kārtība, kādā piešķir valsts un Eiropas Savienības atbalstu lauku un zivsaimniecības attīstībai”.

[19] Saskaņā ar Meliorācijas likuma 3.pantu meža zemes īpašniekam (vai tiesiskajam valdītājam) ir pienākums uzturēt un ekspluatēt meliorācijas

sistēmu.

Saskaņā ar Noteikumu Nr.792 (šeit un turpmāk redakcijā, kas bija spēkā laikā, kad Latvijas valsts meži iesniedza projekta iesniegumu

un kad tas tika apstiprināts) 4.punktu atbalstu tika paredzēts piešķirt meliorācijas sistēmu būvniecībai, rekonstrukcijai un renovācijai meža zemēs.

Noteikumu Nr.792 6. un 8.punkts noteica, ka uz atbalsta saņemšanu var pretendēt (projektu iesniegt) tāda persona, kuras īpašumā vai tiesiskajā

valdījumā ir zeme vai Meliorācijas kadastrā reģistrēta rekonstruējama vai renovējama meliorācijas sistēma. Savukārt no Meliorācijas likuma normām

izriet, ka meliorācijas sistēmas īpašnieks vai tiesiskais valdītājs ir vai nu valsts vai pašvaldība, individuālais zemes īpašnieks vai tiesiskais valdītājs (ja

meliorācijas sistēma atrodas viena īpašnieka vai tiesiskā valdītāja zemes robežās) vai vairāki īpašnieki vai tiesiskie valdītāji (ja meliorācijas sistēma atrodas

vairāku īpašnieku vai tiesisko valdītāju zemju robežās) (sk. Meliorācijas likuma 3., 6., 8. un 12.pantu). Vienlaikus saskaņā ar Noteikumu Nr.792

29.1.apakšpunktu, 29.11.apakšpunktu un šo noteikumu 2.pielikuma B3 sadaļu, lai pieteiktos atbalstam, pretendentiem bija jāiesniedz gan projekta

iesniegums (kurā citstarp jānorāda atbalsta pretendentu īpašumā (vai tiesiskajā valdījumā) esošā zeme hektāros un uz tās esošā meliorācijas sistēma

kilometros), gan zemesgrāmatu nodaļas izdota nostiprinājuma uzraksta vai zemesgrāmatu apliecības kopija vai tiesisko valdījumu apliecinoša dokumenta

kopija par zemi, uz kuras tiks veikti projektā paredzētie darbi. Noteikumu Nr.792 29.11.apakšpunktā arī uzsvērts, ka gadījumā, ja tiek īstenots

kopprojekts, minētos dokumentus iesniedz par visu kopprojekta dalībnieku īpašumā vai tiesiskajā valdījumā esošo zemi, uz kuras tiks veikti projektā

paredzētie darbi.

Izvērtējot minētās tiesību normas kopsakarā, tiesa secina, ka uz atbalsta finansējumu varēja pretendēt vai nu publisko mežu īpašnieks (tiesiskais

valdītājs) vai privāto mežu īpašnieks (tiesiskais valdītājs), proti, atbalsta saņēmēji varēja būt tās personas, kuru īpašumā (vai tiesiskajā valdījumā) atradās

attiecīgās mežu zemes, kuru meliorācijas sistēmu rekonstrukcijai atbalsts varēja tikt piešķirts.

Par to, ka tieši mežu īpašnieks ir tas, kurš var būt ieinteresēts piedalīties projektā par atbalsta saņemšanu meža zemes meliorācijas sistēmas

rekonstrukcijai, tiesas ieskatā, liecina arī tas, ka saskaņā ar jau minēto Meliorācijas likuma 3.pantu tieši meža zemes īpašniekam ir pienākums uzturēt un

ekspluatēt meliorācijas sistēmu.

Līdz ar to tiesa par pareizu atzīst pieteicējas viedokli, ka tie darījumi un izdevumi, kas ir saistīti ar meliorācijas sistēmas rekonstrukciju, pēc

būtības ir saistīti un attiecas tieši uz attiecīgās meža zemes īpašnieku, nevis īpašnieka pārstāvi vai amatpersonu.

[20] Kā izriet no Noteikumu Nr.792 10.punkta, atbalsta saņemšanai bija iespējams pieteikt vairāku īpašnieku meliorācijas sistēmu būvniecību,

rekonstrukciju vai renovāciju, pamatojoties uz noslēgto līgumu starp kopprojekta dalībniekiem.

Kā tiesai norādījis Lauku atbalsta dienests, ievērojot šo tiesību normu, Latvijas valsts meži, iesniedzot projekta iesniegumu, bija paredzējuši šo

projektu īstenot kā kopprojektu ar privāto mežu īpašnieku. Lai arī tiesiskais regulējums paredzēja, ka atbalsta finansējuma saņemšanai Latvijas valsts

meži būtu varējuši pieteikties arī ar individuālu projektu, tomēr, īstenojot kopprojektu kopā ar privātu mežu īpašnieku, Latvijas valsts mežiem saskaņā ar

Noteikumiem Nr.792 bija lielākas izredzes saņemt projekta apstiprinājumu.

Lauku atbalsta dienests arī norādīja, ka projekta īstenošanas gaitā Lauku atbalsta dienestā tika skaidrota pieteicējas iesaistīšanās kopprojektā.

Šajā sakarā Lauku atbalsta dienestam tika iesniegts /pers. A/ 2011.gada 17.novembra iesniegums, kurā lūgts attiecināt kopprojekta izmaksas uz

pieteicēju, jo visas kopprojekta ietvaros veiktās atkarīgā partnera darbības tika veiktas no pieteicējas kā juridiskas personas puses, ņemot vērā, ka

pieteicēja bija privāto meža zemju īpašniece (lietas 108.lapa). Tāpat Lauku atbalsta dienestā tika iesniegta starp Latvijas valsts mežiem un pieteicēju

2011.gada 22.decembrī noslēgta Vienošanās pie 2010.gada 5.janvārī noslēgtā Kopprojekta līguma (lietas 107.lapa). No šīs vienošanās izriet, ka to

noslēdz Latvijas valsts meži un pieteicēja kā juridiska persona un ar šo vienošanos tiek noteikts projekta attiecināmo izmaksu sadalījums starp Latvijas

valsts mežiem un atkarīgo partneri. Izvērtējot minētos dokumentus, Lauku atbalsta dienests pieņēma lēmumu izmaksāt kopprojekta īstenošanai piešķirto

atbalstu (sk. lietas 103.lapas otru pusi).

[21] Ievērojot minēto, tiesa secina, ka izskatāmajā gadījumā kopprojekts tika īstenots, lai Latvijas valsts meži un privāto meža zemju īpašnieks

varētu saņemt atbalsta finansējumu meliorācijas sistēmas rekonstrukcijai Latvijas valsts mežu un privāto meža zemju īpašnieka mežos.

Kā jau minēts, kopprojekta līgumā bija norādīts, ka Latvijas valsts meži un privāto meža zemju īpašnieks kopīgi veic meliorācijas sistēmas

rekonstrukciju. Saskaņā ar šī līguma nosacījumiem, faktiski darbu veikšanu nodrošināja Latvijas valsts meži kā vadošais partneris, bet privāto meža zemju

īpašnieka ieguldījums izpaudās tādējādi, ka pēc darbu pabeigšanas privāto meža zemju īpašnieks sedz projekta īstenošanas izmaksas saskaņā ar līgumā

norādīto proporcionālo izmaksu sadalījumu. Attiecīgi pēc tam daļa no izmaksām tika kompensēta ar Lauku atbalsta dienesta piešķirto finansējumu. Tā

rezultātā gan Latvijas valsts mežiem, gan privāto meža zemju īpašniekam meliorācijas sistēmu rekonstrukcija izmaksāja mazāk, kā būtu bijis, ja

meliorācijas sistēmu rekonstrukcija būtu jānodrošina tikai par saviem līdzekļiem.

[22] Ņemot vērā minēto, tiesa gūst pārliecību, ka strīdus rēķinā norādītā pakalpojuma saņēmējs pēc būtības ir bijusi pieteicēja kā privāto meža

zemju īpašniece, nevis /pers. A/ kā pieteicējas amatpersona.

Tas, ka pakalpojuma saņēmējam bija jābūt privāto meža zemju īpašniekam, būtībā izriet arī no pakalpojuma sniedzēja - Latvijas valsts mežu

rīcības un izteikumiem, lai arī Latvijas valsts meži atteicās pārrakstīt strīdus rēķinu uz pieteicēju.

Proti, izvērtējot lietā noskaidrotos apstākļus, tiesai rodas pārliecība, ka arī paši Latvijas valsts meži, iesniedzot projekta iesniegumu Lauku

atbalsta dienestā un secīgi uzsākot projekta īstenošanu, ir uzskatījuši, ka projekts tiek īstenots ar privāto meža zemju īpašnieku (kas, Latvijas valsts mežu

ieskatā, bija /pers. A/).

Par to liecina, pirmkārt, jau tas, ka Latvijas valsts meži Lauku atbalsta dienesta iesniegtajā projekta iesnieguma nosaukumā ir norādījuši, ka

privātie mežu īpašumi ir /pers. A/ īpašums (sk. lietas 109.lapu).

Otrkārt, vienlaikus ar projekta iesniegumu Latvijas valsts meži Lauku atbalsta dienestam iesniedza arī Atbalsta pretendenta deklarāciju. Šajā

deklarācijā Latvijas valsts meži apliecinājuši, ka projekta iesnieguma veidlapā un kopprojekta dokumentos iesniegtā informācija ir patiesa (sk. lietas

121.lapu). Savukārt no Lauku atbalsta dienesta lēmuma par projekta iesnieguma apstiprināšanu (lietas 109.lapa) secināms, ka projekta iesniegumā un

Kopprojekta līgumā kā konkrēto privāto mežu īpašnieku Latvijas valsts meži bija norādījuši /pers. A/.

Treškārt, kā tiesas sēdēs liecināja Latvijas valsts mežu Finanšu un uzskaites pārvaldes vadītājas vietniece /pers. G/, iemesls, kāpēc Latvijas valsts

meži bija atteikušies anulēt /pers. A/ kā fiziskai personai izrakstīto strīdus rēķinu un tā vietā izrakstīt jaunu rēķinu, bijis tas, ka, Latvijas valsts mežu

ieskatā, 2010.gada sākumā, kad tika slēgts Kopprojekta līgums, privāto meža zemju īpašnieks esot bijis tieši /pers. A/. Proti, lieciniece tiesas sēdē

paskaidroja, Latvijas valsts mežu juristi viņai kā grāmatvedei esot snieguši informāciju, ka Kopprojekta līguma noslēgšanas laikā /pers. A/ esot bijis

privāto meža zemju īpašnieks, un tieši tāpēc Latvijas valsts meži esot slēguši Kopprojekta līgumu tieši ar pašu /pers. A/. Turklāt juristi lieciniecei esot

paskaidrojuši, ka to, ka līguma slēgšanas laikā tieši /pers. A/ bija konkrēto mežu īpašnieks, Latvijas valsts mežiem esot apliecinājis notārs (sk. /pers. G/

liecības atreferējumu tiesas sēdes protokolā lietas 79.lapā).

[23] Ievērojot minēto un ņemot vērā, ka lietā ir konstatēts, ka saskaņā ar zemesgrāmatu datiem privāto meža zemju īpašnieks uz Kopprojekta

līguma noslēgšanas brīdi jau bija pieteicēja kā juridiska persona, tiesai nav šaubu, ka Latvijas valsts meži Kopprojekta līguma noslēgšanas laikā bija

kļūdaini pieņēmuši, ka projektā iesaistāmo privāto mežu īpašnieks tobrīd vēl joprojām bija /pers. A/.

Secīgi tiesa konstatē, ka līdz ar to šī kļūdainā pieņēmuma dēļ Latvijas valsts meži ir atteikušies pārrakstīt strīdus rēķinu uz pieteicēju.

Turklāt tiesa konstatē, ka, lai arī lieciniece tiesas sēdē norādīja, ka Latvijas valsts meži visu kopprojekta laiku kā atkarīgo partneri ir uztvēruši tieši

/pers. A/ kā fizisku personu (sk. lietas 79.lapas otru pusi), tiesa secina, ka Latvijas valsts mežu rīcība projekta īstenošanas ietvaros šajā jautājumā nav

bijusiviennozīmīga. Proti, 2011.gada 22.decembrī Latvijas valsts meži kā papildinājumu Kopprojekta līgumam noslēdza vienošanos par kopprojekta

izmaksu sadalījumu starp vadošo partneri un atkarīgo partneri (sk. lietas 107.lapu), un šajā vienošanās kā līdzējs un kā atkarīgais partneris ir norādīta

pieteicēja kā juridiska persona, nevis /pers. A/ kā fiziska persona. Tādējādi, noslēdzot šo vienošanos, Latvijas valsts meži nav saskatījuši šķēršļus kā

kopprojekta dalībnieku un atkarīgo partneri uzskatīt pieteicēju.

[24] Līdz ar to tiesa secina, ka strīdus rēķinā ir konstatējamas nepilnības, jo kā pakalpojuma saņēmējs ir norādīts /pers. A/, nevis patiesais

pakalpojuma saņēmējs – pieteicēja.

Tomēr konkrētajā gadījumā tiesa uzskata, ka, ņemot vērā lietas faktiskos apstākļus, no pieteicējas PVN atskaitīšanas tiesību viedokļa šo

nepilnību var vērtēt kā nebūtisku noformējuma kļūdu. Minētais pamatojams ar tiesas iepriekš analizētajiem apstākļiem un tiesas izdarītajiem secinājumiem.

Proti to, ka, strīdus rēķinu apliecinātais darījums pēc savas būtības ir tāds, kas attiecas uz pieteicēju kā privāto meža zemju īpašnieci, un pakalpojuma

saņēmēja faktiski ir bijusi pieteicēja. To, izmaksājot atbalsta finansējumu, būtībā ir atzinis arī Lauku atbalsta dienests. Arī pakalpojuma sniedzējs -

Latvijas valsts meži - ir akceptējuši, ka Kopprojekta līgumā norādītās atkarīgajam partnerim noteiktās tiesības un pienākumus īsteno pieteicēja (sk. lietas

97.lapu), turklāt vienā dokumentā Latvijas valsts meži pat ir akceptējuši, ka pieteicēja pati kā atkarīgais partneris ir Kopprojekta līguma dalībniece

(lietas 107.lapa). To, ka pieteicēja arī faktiski pildīja Kopprojekta līguma saistības, apliecina tas, ka pieteicēja apmaksāja strīdus rēķinu. Turklāt

pieteicējas saistība apmaksāt strīdus rēķinu izrietēja arī no starp pieteicēju un /pers. A/ 2009.gada 23.decembrī noslēgtās vienošanās par saistību izpildi,

kuru, pretēji VID, tiesa neuzskata par nekorektu.

Kopsakarā izvērtējot minētos faktus, tiesa uzskata, ka būtu pārāk formāli un netaisnīgi liegt pieteicējai priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības par

pieteicējas faktiski saņemtu pakalpojumu tikai tādēļ, ka strīdus rēķinā neatbilstoši faktiskajiem apstākļiem kā pakalpojuma saņēmējs ir ierakstīts

pieteicējas valdes loceklis kā fiziska persona.

[25] Ievērojot minēto, tiesa atzīst, ka VID nepamatoti ir liedzis pieteicējai priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības saistībā ar strīdus rēķinu, un tādēļ

pieteikums ir apmierināms un pārsūdzētais lēmums ir atceļams.

[26] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, ja pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja

par labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu.

Kā redzams no lietas materiāliem, pieteicēja par pieteikumu par lietas ierosināšanu ir samaksājusi valsts nodevu 28,46 euro apmērā (lietas

25.lapa).

Līdz ar to atbildētājam, kas šajā lietā ir Latvijas Republika, uzliekams pienākums atmaksāt pieteicējai tās samaksāto valsts

nodevu par pieteikumu tiesai.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246. – 251.pantu, 253.pantu un 289. – 291.pantu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

apmierināt sabiedrības ar ierobežotu atbildību „KRM Serviss” pieteikumu un atcelt Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektores 2014.gada

14.marta lēmumu Nr.22.8/L-7764.

Piespriest no atbildētājas Latvijas Republikas par labu sabiedrībai ar ierobežotu atbildību „KRM Serviss” tās samaksāto valsts nodevu 28,46

euro un noteikt, ka tā atlīdzināma no administratīvajā lietā pieaicinātās iestādes Valsts ieņēmumu dienesta budžeta līdzekļiem.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no tā sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese I.Višķere