Court dismisses police penalty for speeding due to insufficient evidence and procedural violations.

Lieta Nr. 1A33113320

1A-1133-20/10

ECLI:LV:RIRT:2020:0610.1A33113320.2.S

SPRIEDUMS

Rīgā 2020.gada 19.jūnijā

Rīgas rajona tiesa

tiesnese I.Siliņeviča

mutvārdu procesā izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu, kas ierosināta pēc /pers. A/ (turpmāk - sūdzības

iesniedzējs) sūdzības par 2020.gada 5.maija Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes (turpmāk

- VP RRP KPP) lēmumu Nr. 648 (administratīvo pārkāpumu protokols - lēmums Nr. PG635520) un

k o n s t a t ē j a:

2020.gada 30.martā plkst. 08.06 VP RRP KPP Patruļpolicijas pārvaldes Ceļu policijas bataljona (turpmāk - PPP CPB)

inspektors Atis Vaisjūns noformēja /pers. A/ administratīvā pārkāpuma protokolu Nr. PG635520 par Latvijas Republikas

Ministru kabineta 2015.gada 2.jūnija noteikumu Nr. 279 “Ceļu satiksmes noteikumi” (turpmāk – CSN) 102.punkta prasību

neievērošanu, proti, par to, ka /pers. A/ 2020.gada 30.martā plkst. 07.58 vadīja transportlīdzekli BMW 525, valsts

reģistrācijas numurs /reģistrācijas numurs/, Rīgā, pa Dienvidu tiltu no Bauskas ielas puses Austuves ielas virzienā, ar ātrumu

112 km/h, pie atļautā ātruma 50 km/h, ceļa zīmes Nr. 323 “Maksimālā ātruma ierobežojums” 50 km/h darbības zonā.

Minimālais iespējamais braukšanas ātrums, ņemot vērā pieļaujamo radara kļūdu – 108 km/h. Ātrums fiksēts ar mērierīci

“Stalker Dual DSR” Nr. DE007355, kura verificēta līdz 2021.gada 10.martam.

Pārkāpumā fiksēšanas vietā saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – Latvijas APK)149. 8

panta divdesmito daļu, 149.24 panta pirmo daļu, 35.panta otro daļu inspektors A.Vaisjūns piemēroja /pers. A/ naudas sodu

400 euro, atņemot vadītāja apliecību uz 6 mēnešiem.

2020.gada 14.aprīlī VP RRP saņemta /pers. A/ sūdzība par VP RRP KPP CPB inspektora A.Vaisjūna 2020.gada

30.marta protokolu - lēmumu Nr. PG635520.

2020.gada 5.maijā VP RRP KPP priekšnieka vietnieks A.Pumpurs VP RRP KPP PPP CPB inspektora A.Vaisjūna

2020.gada 30.marta pieņemto lēmumu lietā Nr.PG635520 atstāja negrozītu.

2020.gada 18.maijā iesniegta un 2020.gada 26.maijā tiesā saņemta /pers. A/ sūdzība, kurā viņš norāda, ka 2020.gada

7.maijā e-pastā saņēma VP RRP KPP 2020.gada 5.maija lēmumu Nr. 648, ar kuru atstāts negrozīts VP RRP KPP CPB

inspektora A.Vaisjūna 2020.gada 30.marta lēmums administratīvā pārkāpuma lietā Nr. PG635520 (turpmāk – lēmums).

Iepazīstoties ar lēmumu pēc būtības, sūdzības iesniedzējs nepiekrīt pieņemtajam lēmumam, jo nav ievērotas Latvijas

administratīvo pārkāpumu tiesību normas un nav konstatēti, kā arī pierādīti tādi apstākļi, kas pieļautu sūdzības iesniedzēja

saukšanu pie administratīvās atbildības. Sūdzības iesniedzējs paskaidro, ka nav izdarījis administratīvo pārkāpumu, par ko

ir saukts pie administratīvās atbildības, un iestādes lēmums ir nepamatots un nelikumīgs.

Lēmumu daļā par tehniskās apskates neesamību konkrētajam transportlīdzeklim neapstrīd. Sūdzības iesniedzējs

apstrīd lēmumu daļā par piemēroto sodu un piemēroto atbildību pēc LAPK 149.8 panta divdesmitās daļas, inkriminēto

pārkāpumu par ātruma pārsniegšanu par 58 km/h.

Sūdzību pamato ar turpmāk norādītiem paskaidrojumiem un juridiskiem argumentiem.

1. Sūdzības iesniedzējs paskaidro, ka gan inspektors, kurš sastādīja administratīvo pārkāpuma protokolu

Nr. PG635520, gan iestādes amatpersona, kura izskatīja sūdzības iesniedzēja sūdzību, nav pareizi, vispusīgi un objektīvi

novērtējuši lietā esošos pierādījumus, tādējādi nav objektīvi un vispusīgi izvērtēti lietas faktiskie apstākļi un juridiskie

apsvērumi, un tiesību normas, kas pieļautu sūdzības iesniedzēja saukšanu pie administratīvās atbildības. Nav ievērots

Latvijas APK 286.panta noteikumi, proti, ir vākti papildus pierādījumi pēc sūdzības iesniegšanas, kas liecina, ka nav bijis

pietiekams pierādījumu kopums, lai objektīvi izvērtētu situāciju. Savukārt, inspektora iesniegtais ziņojums ilgāku laiku jau

pēc notikuma rada pamatotas šaubas par tā patiesumu un inspektora rīcība liecina par iespējamu pierādījumu falsifikāciju.

2. Iestādes amatpersona nav pareizi novērtējusi lietā esošos pierādījumus, t.sk. esošo videomateriālu, kā rezultātā ir

izdarīti nepamatoti un nepareizi secinājumi par konkrēto mērķi (transportlīdzekli), un tā patieso braukšanas ātrumu.

Sūdzības iesniedzējs paskaidro, ka lēmumā konstatējamas vairākas pretrunas, proti, lēmuma 1.lapas pēdējā rindkopā ir

norādīts, ka no videoieraksta redzams, ka tas veikts 2020.gada 30.martā. Policijas transportlīdzeklis stāv pie nobrauktuves

no Dienvidu tilta uz Maskavas ielu, stāvlaukumā, un fiksē pa nobrauktuvi braucošo transportlīdzekļu ātrumu. Plkst. 07.58

radara darbības zonā redzams vieglais transportlīdzeklis, kas brauc pa tiltam blakus esošo brauktuvi ar atļauto braukšanas

ātrumu. Tajā brīdī nobraukumā no Dienvidu tilta parādās transportlīdzeklis un radars fiksē tā braukšanas ātrumu 76 km/h.

Pēc neilga brīža radars fiksē braukšanas ātrumu 112 km/h un videoierakstā redzams transportlīdzeklis BMW, kas brauc pa

nobraukumu no Dienvidu tilta un nobraukuma beigu daļā panāk priekšā braucošo transportlīdzekli. Policijas darbinieks

izkāpj no dienesta transportlīdzekļa un aiziet minētā transportlīdzekļa braukšanas virzienā. No minētā un video ir redzams

tas, ka inspektors nevērtē sūdzības iesniedzējam priekšā braucošo transportlīdzekli un viņa pārvietošanās ātrumu, kā

transportlīdzeklis ir tas, kas parādās radara darbības zonā, tad, kad ir fiksēts 112km/h un iesniedzēja transportlīdzeklis

nemaz nav redzams. No kā secināms, ka pieņemot lēmumu, kā pierādījums ir vērtēts tieši video materiāls un vēlāk iegūts

inspektora ziņojums. No kā izriet, ka video apliecina, ka vienlaicīgi ir redzami vairāki (pieci) transportlīdzekļi un to, kuram

mērķim ir noteikts braukšanas ātrums nav redzams, ko savukārt iestāde ir centusies pierādīt ar inspektora ziņojumu, kā

ticamība šobrīd ir apšaubāma, jo inspektors ir ieinteresēts sniegt paskaidrojumus sev par labu. (Administratīvā rajona tiesa

2010.gada 19.decembra spriedumā lietā Nr. 142263211, norādot, ka ziņojumiem nevar dot priekšroku, jo arī policijas

darbinieks ir ieinteresēts sniegt paskaidrojumus sev par labu.) Iesniedzējs norāda, ka arī šajā gadījumā ziņojumu ir

sastādījusi tā persona, kura izvirza apsūdzību pārkāpuma izdarīšanā. Attiecībā par šādu ieinteresētību, arī Satversmes tiesa

2002.gada 20.jūnija spriedumā (lietā Nr. 2001-17-0106) norādījusi, ka “Valsts pārvaldes iestādes vai augstākas

amatpersonas, kas Latvijā saskaņā ar administratīvo procesu izskata personu sūdzības par uzlikto administratīvo sodu,

nevar uzskatīt par objektīvām institūcijām vai amatpersonām Konvencijas 6.panta izpratnē, jo tās ir vairāk vai mazāk

ieinteresētas attiecīgās lietas iznākumā”.

2.1. Visā video darbības laikā ir redzama virkne automašīnu, kas pārvietojas ne tikai pa tiltam blakus esošo brauktuvi,

bet arī pa tilta augšpusi un dažādos virzienos, kā arī transportlīdzekļi pa nobraukumu. Plkst. 07.58 radara darbības zonā

redzams vieglais transportlīdzeklis, kas brauc pa tiltam blakus esošu brauktuvi. Ierīcē vienlaicīgi ir uzstādītas divas opcijas,

kas ir “Mērķis” un “Ātrāks”. No video redzams, ka tieši plkst. 07.58 darbojas un ātruma mērījumu dažādos apmēros rāda

abas opcijas, kas nozīmē, ka iestādes amatpersonas paskaidrojums par to, ka radara darbības zonā redzams vieglais

transportlīdzeklis, kas brauc pa tiltam blakus esošu brauktuvi ar atļauto braukšanas ātrumu neiztur kritiku, jo no video nav

saprotams, kuram mērķim ir fiksēts “Ātrāks” – 56 km/h un, kuram 36 km/h. Minētais liecina, ka jau sākotnēji ir izdarīti

nepareizi secinājumi par to kuram no transportlīdzekļiem mērījuma ierīcē uzrādītais ātrums tiek fiksēts, proti, vai tas ir

transportlīdzeklim, kas brauc pa tiltam blakus esošu brauktuvi vai tilta augšpusi, vai citur. No kā secināms, ka iestādes

amatpersonas izdarītie secinājumi, bez citām transportlīdzekli identificējošām pazīmēm, nav pamatoti, jo īpaši uz

iesniedzēja transportlīdzekli, kurš vispār nav redzams, mirklī, kad radars fiksē 112 km/h.

2.2. Minētais rada pamatotas šaubas par to, vai iestāde noteiktā kārtībā ir apmācījusi inspektorus pirms mērījuma

ierīces lietošanas un, kas to apliecina, jo no pieņemtā lēmuma rodas šaubas par to vai šādā vietā, kur atradās inspektoru

automašīnas, un veids kā tika veikts mērījums, ir atbilstošs ierīces tehniskajai specifikācijai. Nav saprotams kā inspektors

konkrētajā gadījumā vizuāli ir identificējis mērķi, kas nemaz ātruma parādīšanas brīdī nav redzams. Kas liecina par to, ka

iesniedzēja saukšana pie administratīvās atbildības ir tikai tādēļ, ka inspektors ir vadījies no pieņēmumiem vai

aizspriedumiem par BMW transportlīdzekļiem, nevis objektīvi spējis vienlaicīgi izvērtēt notikuma apstākļus un mirklī, kad

vienlīdz brauc vairāki (pieci) transportlīdzekļi dažādos virzienos, vizuāli noteikt tā ātrumu. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka

minētajā gadījumā netika ievērots arī nevainīguma prezumpcijas princips, jo sūdzības iesniedzējs tika atzīts par vainīgu

pārkāpuma izdarīšanā, ņemot vērā, ka lietā pierādījumu personas vainai nemaz nav.

2.2.1. Video ierakstā 07:58:12 redzams, ka pa nobrauktuvi parādās cits transportlīdzeklis un joprojām redzams

transportlīdzeklis, kas brauc pa tiltam blakus esošu brauktuvi. No video redzams, ka minētajā laikā no tāluma redzams, ka

dienesta transportlīdzeklim pretī brauc ne mazāk kā divi transportlīdzekļi (neviens no tiem redzamības zonā nav sūdzības

iesniedzēja transportlīdzeklis), kas konkrētā ātruma fiksēšanas momentā atrodas līdzīgās pozīcijās un brauc vienā virzienā.

Minētajā situācijā jau nav iespējams noteikt, kuram no transportlīdzekļiem tiek fiksēts braukšanas ātrums, jo ierakstu datu

joslā konkrēts mērķis nav norādīts. No kā secināms, ka iestādes lēmums ir nepamatots un atceļams pilnībā.

2.2.2. No video materiāla un lēmuma satura ir skaidri noteikts, ka redzamas vairākas automašīnas vienlaicīgi. Redzams

iekārtas mērījums, bet nav nosakāms mērķis, jo ātruma fiksēšanas brīdī nav redzams sūdzības iesniedzēja

transportlīdzeklis, kā arī video redzams, ka laikā, kad fiksēts 112 km/h, ir redzami vairāki transportlīdzekļi.

3. Pretrunas lēmumā ir attiecībā uz to, ka tikai pēc protokola un lēmuma pārsūdzības iestāde ir vākusi papildus

pierādījumus, proti, pieņemts ziņojums no inspektora A.Vaisjūna. Lēmumā nav norādīts arī ziņojuma pieņemšanas datums,

kas ļautu vērtēt tā ticamību un inspektoru spēju atcerēties detalizēti notikumus, jo viņu ikdienas darbs ir Ceļu satiksmes

noteikumu ievērošanas uzraudzība un kontrole. Sūdzības iesniedzējs norāda, ka viņa transportlīdzekli apturēja nevis

inspektors A.Vaisjūns, bet gan A.Aliks. Ņemot vērā, ka ziņojumu sniedzis nevis tas inspektors, kurš apturēja sūdzības

iesniedzēju, uzskatāms, ka nevar objektīvi runāt par tiem administratīvā pārkāpuma fiksēšanas faktiskiem apstākļiem un to,

kā norisinājusies saruna starp policijas darbinieku un sūdzības iesniedzēju. Inspektors A.Vaisjūns nebija tuvumā un

nedzirdēja sarunas saturu, tādēļ nevar apgalvot un sniegt informāciju par to, ko nav dzirdējis, tajā skaitā to, ka iesniedzējam

tika izskaidrotas tiesības, apturēšanas iemesls un, ka sūdzības iesniedzējs pārkāpumu nenoliedza. A.Vaisjūns sastādīja

administratīvo pārkāpuma protokolu. Pats fakts, ka inspektora ziņojums ir iesniegts vēlāk, rada pamatotas šaubas par tā

objektivitāti un ticamību, kas sūdzības iesniedzēja ieskatā ir pietiekams pamats ziņojumu vērtēt kritiski, jo tā pieņemšana ir

bijusi pēc lēmuma pārsūdzēšanas un nav arī iespējams pārliecināties, ka ceļu policijas darbinieks sastāda savu ziņojumu par

lietas apstākļiem tā, lai atspēkotu apstrīdēšanas iesniegumā minētos argumentus. Minētais ir vērtēts arī tiesas spriedumā, kur

norādīts, ka ceļu policijas darbinieka ziņojumā norādītie apstākļi ir neobjektīvi, jo tas pievienots administratīvajai lietai pēc

tam, kad transportlīdzekļa vadītājs iesniedza apstrīdēšanas iesniegumu, tāpēc ziņojumā norādītie apstākļi norādīti policijai

izdevīgā kontekstā. Sūdzības iesniedzējs paskaidro, ka inspektors izmantojis iesniedzēja nezināšanu par viņa tiesībām lūgt

noskatīties videomateriālu, lūgt izsniegt papildus paskaidrojuma veidlapu, jo sūdzības iesniedzējam līdz šim (pēdējo 10

gadu laikā) nav bijuši pārkāpumi, lai varētu un spētu operatīvi un pareizi rīkoties, lai sevi aizstāvētu. Tikai pēc tam, kad

vēlreiz tika izlasīts protokols, sūdzības iesniedzējs saprata, ka ir nepamatoti saukts pie administratīvās atbildības

(Administratīvā rajona tiesas 2009.gada 30.jūnija spriedums lietā Nr. A42411807).

4. Latvijas APK 243.panta pirmā daļa noteic, ka pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietā ir jebkuras šajā kodeksā

paredzētajā kārtībā iegūtas un noteiktā procesuālajā formā nostiprinātas ziņas - par faktiem, kurus administratīvā pārkāpuma

lietvedībā iesaistītās personas savas kompetences ietvaros izmanto, lai pierādītu administratīvā pārkāpuma esamību vai

neesamību un noskaidrotu citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā. Latvijas APK 243.panta astotā daļa

noteic, ka pierādījuma ticamība ir kādas ziņas patiesuma konstatēšanas pakāpe. To, cik ticamas ir pierādīšanā

izmantojamās ziņas par faktiem, izvērtē, aplūkojot visus administratīvā pārkāpuma lietvedības laikā iegūtos faktus vai ziņas

par faktiem kopumā un savstarpējā sakarībā. Nevienam no pierādījumiem nav iepriekš noteikta augstāka ticamības pakāpe

attiecībā pret pārējiem pierādījumiem, no kā secināms, ka situācijā, kad nav iespējams noteikt mērķi, tad nav piešķirama

ticamība tikai inspektora spējai noteikt vizuāli braukšanas ātrumu konkrētajam transportlīdzeklim.

4.1. Pretrunas ir lēmuma 5.lapas pirmajā rindkopā, kur tiek norādīts, ka video redzams, ka plkst. 07:58 radara darbības

zonā brauc trīs transportlīdzekļi, un konstatējami arī visu šo trīs transportlīdzekļu braukšanas ātrumi. Pirmkārt, šaubas par

ticamību rada tas, ka konkrētā laika posmā video skaidri redzami pieci transportlīdzekļi, bet radars “Stalker Dual DSR” ir

ierīce ar ko nosaka transportlīdzekļu braukšanas ātrumu. Minētajam radaram ir izmantoti stacionārais un ātrā ātruma

noteikšanas režīms. Radaram darbojoties šajos režīmos, mērķa lodziņā “Mērķis” tiek rādīts stiprākā tuvojošā un aizejošā

attiecībā pret radaru mērķa transportlīdzekļa ātrumu. Bet lodziņā “Ātrāks” ātrāk tuvojošā transportlīdzekļa ātrums. Virziens

papildus tiek norādīts ar bultiņām. No kā secināms, ka radars vienlaicīgi spēj fiksēt tikai divos režīmos, no kā savukārt nav

saprotams, kā inspektoram izdodas izdarīt secinājumu par to, ka vienlaicīgi konstatējami visu trīs transportlīdzekļu ātrumi

un to vēl vizuāli spēt noteikt kuram no transportlīdzekļiem it konstatējams radara mērījums.

4.2. Otrkārt, nav saprotams kā vizuāli inspektors ir spējis novērtēt sūdzības iesniedzēja transportlīdzekļa braukšanas

ātrumu, tuvošanos priekšā braucošam transportlīdzeklim, ja tas nav redzams nedz laikā, kad fiksēts braukšanas ātrums

112 km/h, nedz pirms tam, kas ļautu pārliecināties par to, ka inspektors nav pieļāvis kļūdu, kas balstīta uz cilvēcisko

faktoru. Diemžēl no mēģinājuma iegūt ziņojumu no inspektora pēc lēmuma apstrīdēšanas, liecina par neobjektīvu un

nepatiesu, kritiski vērtējamu pierādījumu iegūšanu. Kas ir pretēji labas pārvaldības principam, kā arī būtiski aizskar

sūdzības iesniedzēja nevainīguma prezumpciju (Administratīvā rajona tiesas 2009.gada 29.maija spriedums lietā

Nr. A42646407).

No iepriekš minētā izriet, ka lietā nav objektīvi un vispusīgi izvērtēti lietas apstākļi un pierādījumi atbilstoši Latvijas

APK 243.panta noteikumiem. Norādāms, ka konkrētajā situācijā inspektora ziņojums, kas ir viens no pierādījumiem ir iegūts

pretēji Latvijas APK 243.panta noteikumiem, jo iegūst pēc lēmuma pieņemšanas. Saskaņā ar tiesu praksi dienesta ziņojumi

papildina informāciju par pārkāpuma izdalīšanas un konstatēšanas apstākļiem, nevis kalpo par vienīgo pierādīšanas līdzekli.

5. Sūdzības iesniedzējs jau sākotnēji nepiekrita šādam ātruma pārsniegšanas apmēram, par ko izdarīja atzīmi

protokolā. No kā savukārt izriet, ka atbilstoši likumam “Par policiju”, Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta

noteikumiem, kā arī Administratīvā procesa likuma 149.panta noteikumiem, lai iegūtu pierādījumus, kas ļautu objektīvi

izvērtēt lietas apstākļus bija jāizsniedz paskaidrojuma veidlapa un jālūdz sniegt izvērstus paskaidrojumus pamatojoties arī

pēc atkārtota video materiāla uzrādīšanas. Pretēji inspektora rīcībā nav ievērots Latvijas APK 244.panta noteikumi, kā arī

īstenots pierādīšanas pienākums. No nevainīguma prezumpcijas principa izriet, ka personai administratīvā pārkāpuma lietā

nav jāpierāda savs nevainīgums, bet iestādei ir jāpierāda, ka persona ir vainīga pārkāpuma izdarīšanā, par kuru iestāde ir

saukusi personu pie atbildības. Pierādīšanas pienākumu un pierādīšanas nastas sadalījumu starp procesa dalībniekiem

administratīvajā procesā atspoguļo arī Administratīvā procesa likuma 150.pants. Panta pirmā daļa noteic, ka iestādei

jāpierāda tie apstākļi, uz kuriem tā atsaucas kā uz savu iebildumu pamatojumu. Otrā daļa savukārt noteic, ka iestāde var

atsaukties tikai uz tiem pamatojumiem, kuri minēti administratīvajā aktā. No tiem lietas materiāliem, kas ir lietā, nav iespējams

konstatēt sūdzības iesniedzēja vainu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā, par ko ir sodīts.

Judikatūrā atzīts, ka administratīvā pārkāpuma protokols ir dokuments, kurā kompetenta amatpersona rakstveidā fiksē

kādas personas prettiesiskas darbības, par kurām paredzēta administratīvā atbildība. Šis dokuments kā sākotnējā

apsūdzība ir pamats turpmākai lietvedībai administratīvā pārkāpuma lietā. Līdz ar to, no vienas puses, institūcija, kuras

kompetencē ir pieņemt lēmumu lietā, izvērtē, vai persona par protokolā fiksētajām darbībām ir saucama pie administratīvās

atbildības. Savukārt, no otras puses, personai, par kuras darbībām protokols sastādīts, ir iespēja pienācīgi īstenot

procesuālās garantijas savai aizstāvībai sakarā ar protokolā norādīto pārkāpumu (piemēram, sagatavot savus argumentus,

iesniegt pierādījumus). Jānorāda, ka arī video materiāls ir nozīmīgs, lai varētu īstenot savu tiesību aizsardzību un tā

uzrādīšanai apturēšanas brīdī ir būtiska nozīme, lai varētu sniegt paskaidrojumus par apstākļiem, par kuriem inspektors

izvirza apsūdzību.

Administratīvā pārkāpuma lietvedībā esošo pierādījumu vispusīga un objektīva analīze norāda, ka nav iespējams

apgalvot, ka sūdzības iesniedzējs ir izdarījis administratīvo pārkāpumu, jo lietā nav tādi pierādījumi un izsniegtais video

materiāls neapliecina sūdzības iesniedzēja vainu pārkāpuma izdarīšanā, bet gan apliecina to, ka nav saprotams kuram

mērķim ir noteikts braukšanas ātrums, kurš ir uzskatāms par ātrāko mērķi, jo tieši fiksētajā 112 km/h sūdzības iesniedzēja

automašīna nemaz nav redzeslokā, kas redzams [video laiks 07:58:12]. Video apliecina, ka vienlaikus pārvietojas vairāki

transportlīdzekļi, kas ir gan pa viadukta augšu, gan blakus ielās, gan arī transportlīdzeklis, kurš brauca pirms sūdzības

iesniedzēja [video laiks 07:58:14], no kā secināms, ka fiksētais ātrums, nav sūdzības iesniedzēja transportlīdzeklim.

Ņemot vērā, ka sods administratīvo pārkāpumu lietās pielīdzināms krimināltiesiskajai sankcijai, proti, Eiropas

Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas kontekstā šāda veida lietas tiek vērtētas kā pielīdzināmas

krimināllietām (skat., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1995.gada 23.oktobra spriedumu lietā Pfarrmeier v. Austria

(Application No. 16841/90). Arī Satversmes tiesa atzinusi, ka administratīvā pārkāpuma lietas, kurās kā sankcija ir

paredzēts naudas sods, vērtējamas kā krimināllietām radniecīgas lietas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas, kā arī Latvijas Republikas Satversmes kontekstā (skat. Satversmes tiesas 2002.gada 20.jūnija sprieduma lietā

Nr. 2001-17-0106 secinājumu daļas 6.1.punktu) pirms personas sodīšanas, un sankciju piemērošanas, kas var atstāt

negatīvas sekas uz turpmāko personas karjeru un dzīvi kopumā ir īpaši rūpīgi jāizsver un nav pieļaujama personu sodīšana

pastāvot šaubām par tā atbildību, vai rīcību, proti, personu var sodīt tikai tad, kad tā vaina pārkāpuma izdarīšanā ir

pieradīta. Sūdzības iesniedzējs paskaidro, ka 14 gadus uzņēmumā pelnītais amats sūdzības iesniedzējam būs jāatstāj, un

radās pamatotas šaubas vai vispār ,netiks zaudēts darbs, jo transportlīdzekļa vadīšanas tiesības ir būtiski nepieciešamas

tiešo darba pienākumu veikšanai. Nepamatotais apvainojums un administratīvais sods par to, ko iesniedzējs nav izdarījis,

kas uzliek milzīgu slogu pierādīt savu nevainību, dotajā mirklī ir milzīgs stress, ko inspektors izmantoja savā labā. Šobrīd

uzņēmuma pretī nākšanas rezultātā iesniedzējs palicis darbinieka mācekļa lomā, bet kontā saņem ~ 650 euro mazāku algu,

kā arī ir zaudēta degvielas izmaksu segšana 250 euro/mēn vērtībā un karjeras izaugsme sūdzības iesniedzējam vairs nav

iespējama inkriminētā pārkāpuma dēļ. Minētā patiesumu apliecina tas, ka sūdzības iesniedzējs līdz šim ir bijis godprātīgs

transportlīdzekļa vadītājs un viņam nav bijuši pārkāpumi, kas pie lēmuma pieņemšanas nav ņemts vērā. Nepietiekamu un

pretrunīgu pierādījumu dēļ ir novedis pie nelikumīga un netaisnīga lēmuma par personas saukšanu pie administratīvās

atbildības. No minētā secināms, ka cerība uz taisnīgu risinājumu ir tikai strīdus situāciju izskatot taisnīgā tiesā.

Inspektoram nav bijis pietiekams priekšstats un viņš nav spējis vizuāli novērtēt sūdzības iesniedzēja faktisko

braukšanas ātrumu, un konkrēto mērķi, kā arī nepamatoti nav pamanījis, ka sūdzības iesniedzējs apturēšanas brīdī nebija

vienīgais pretim braucošais transportlīdzeklis. Tādējādi tieši inspektora nekompetences dēļ ir nesamērīgi aizskartas

sūdzības iesniedzēja tiesības, piemērojot transportlīdzekļu vadīšanas tiesību izmantošanas aizliegumu līdz 6 mēnešiem, kas

rada sūdzības iesniedzējam arī materiālos zaudējumus un negatīvas sekas, jo tiek zaudēts nozīmīgs amats un nevar veikt

tiešos darba pienākumus. Tādējādi rodas pamatots jautājumus, kas taisnīga risinājuma gadījumā sūdzības iesniedzējam

šāda veida zaudējumus atlīdzinās.

Latvijas APK 237.pants noteic, ka lietvedības uzdevumi administratīvo pārkāpumu lietās ir savlaicīgi, vispusīgi, pilnīgi

un objektīvi noskaidrot katras lietas apstākļus, izlemt to stingrā saskaņā ar likumu; nodrošināt pieņemtā lēmuma izpildi, kā

arī noskaidrot cēloņus un apstākļus, kas veicina administratīvo pārkāpumu izdarīšanu, novērst pārkāpumus, audzināt

pilsoņus likumu ievērošanas garā un nostiprināt likumību. No minētā izriet, ka pirms iestāde pieņem notiesājošu lēmumu ir

nepieciešams iegūt neapgāžamus pierādījumus, kas izslēdz vismazākās šaubas par personas atbildību par izdarīto

administratīvo pārkāpumu, tomēr esošā situācija apliecina pretējo, jo piemērojot atbildību par administratīvo pārkāpumu,

nesamērīgi tika aizskartas sūdzības iesniedzēja tiesības.

Sūdzības iesniedzējs pamatojoties uz iepriekš norādītajiem argumentiem un uz Latvijas APK 279.pantu, lūdz izbeigt

lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā (lietas 26.-28.lapa).

Iestādes pārstāvis uz tiesas sēdi neieradās. Par lietas izskatīšanas laiku un vietu paziņots likumā noteiktā kārtībā,

nosūtot paziņojumu elektroniskā pasta sūtījumā.

Sūdzības iesniedzējs /pers. A/ tiesas sēdē sūdzību uzturēja, norādot, ka nav pieļāvis protokolā norādītā ātruma

pārkāpšanu. Uzskata, ka brauca ātrāk ne ātrāk par 65 km/h, pie atļautā ātruma 50 km/h. Neapstrīd, ka vadīja

transportlīdzekli pa Dienvidu tiltu nobraukumā gar Austuves ielu Maskavas ielas virzienā uz savu darbavietu. Pirms viņa 100

– 150 m attālumā brauca viens transportlīdzeklis. Par citiem priekšā braucošiem transportlīdzekļiem nespēj atbildēt, jo ja tie

arī bija, saules dēļ nevarēja redzēt. Atzīst, ka transportlīdzeklim nebija veikta tehniskā apskate.

Vispirms pamanīja, ka transportlīdzeklis pirms viņa sāk bremzēt, acīmredzot tā vadītājs pamanīja tālāk stāvošo

policijas patruļmašīnu, pats policijas darbiniekus neredzēja, jo bija saullēkts un saule žilbināja. Pēc tam, kad bija nobraucis

jau lejā pa nobrauktuvi, pamanīja, ka notiek kaut kāda rosība un policists dodas uz brauktuves pusi, vēlāk ievēroja blakus

stāvošo netrafarēto patruļas transportlīdzekli. Pirms tam policijas transportlīdzeklis stacionāri stāvēja pie nobrauktuves un

policijas darbinieki sēdēja savā automašīnā, no kuras fiksēja ātrumu pārkāpšanu. Apstājās, jo uz ceļa bija palicis kā

vienīgais transportlīdzeklis un pirms viņa braucošais transportlīdzeklis jau bija aizbraucis, jo viņu policijas darbinieks

neapstādināja.

Pēc apturēšanas, inspektors norādīja, ka viņa braukšanas ātrums ir bijis par lielu, bet neminēja precīzi cik daudz.

/pers. A/ atbildēja, ka laikam bija nedaudz, jo vadīja savu automašīnu pa Dienvidu tiltu aptuveni ar 75 km/h, kur atļautais

braukšanas ātrums 70 km/h. Braucot pa nobrauktuvi, bremzēja ar motoru, ātrumam pakāpeniski samazinoties. Ātrums tika

fiksēts ar radaru “Stalker Dual” no policijas transportlīdzekļa. Pēc sarunas viņam tika pateikts, lai uzgaida, kamēr tiek

sastādīts protokols. Gaidīja savā automašīnā un domāja, ka protokolu sastādīs par pārkāpto ātrumu aptuveni 65 km/h. Kad

atnesa protokolu, tā saturu neizlasīja, tikai ievēroja, ka par pārkāpumu piemērots sods 400 euro un tiesību atņemšana uz 6

mēnešiem. Protokolu nelasīja, jo paļāvās uz inspektora godprātību. Norādīja, ka protokolā norādītais ātrums neatbilst viņa

braukšanas ātrumam. Inspektors teica, ka protokolā ir jāparakstās un norādīja, kur uzliekams paraksts. Jautājis, kur

protokolā var ierakstīt, ka nepiekrīt protokolā rakstītajam un kā pārsūdzēt, uz ko saņēma atbildi, ka jādodas uz Gaujas ielu,

bet ārkārtas situācijā Gaujas ielā viss esot slēgts un pašam jānoskaidro kā pārsūdzams protokols – lēmums. Pats protokolā

atzīmēja, ka piemērotajam sodam nepiekrīt. Papildus inspektora norādītajā brīvajā ailē ierakstīja, ka spīdēja saule un

nepamanīja, ka tik ļoti pārkāpj ātrumu.

Par videoierakstu paskaidroja, ka tajā redzamajai nobrauktuvei sākotnēji ir divas joslas, kas pāriet vienā joslā.

Videoierakstā redzama paralēli Austuves iela, pa kuru brauc 2 transportlīdzekļi. Viens no viņiem nogriežas, otrs turpina

braukt taisni. Pēc brīža, kad parādās transportlīdzeklis pa nobrauktuvi, parādās arī viņa vadītais transportlīdzeklis.

Savukārt vēl 2 transportlīdzekļi turpina kustību pa tilta augšpusi. Kā redzams jau no paša videoieraksta sākuma, radars fiksē

arī to transportlīdzekļu ātrumu, kas brauc pa tilta augšpusi. Pie inkriminētā ātruma radara mērījuma viņa transportlīdzeklis

atradās aiz balsta staba, kura izmērs ir nedaudz lielāks par 2 m, dziļumā par 1,20 m. Pēc iesniegtās radara instrukcijas,

radars neuztver signālu caur masīviem objektiem. Lietojot radaru ir jāpārliecinās, ka mērķis ir redzams.

Latvijas APK 289. 12 panta pirmajā daļā norādītos apstākļus, kas viennozīmīgi ir pamatu iestādes lēmuma atcelšanai -

tiesa nekonstatē.

Tiesa, noklausoties sūdzības iesniedzēja paskaidrojumus, pārbaudījusi pierādījumus, izvērtējusi sūdzības pamatojumu

un pārsūdzētā iestādes lēmuma motivāciju, atzīst, ka VP RRP KPP 2020.gada 5.maija lēmums Nr. 648 (administratīvā

pārkāpuma protokols PG635520) ir atceļams daļā par /pers. A/ sodīšanu par Latvijas APK 149. 8 panta divdesmitajā daļā

paredzētā pārkāpuma izdarīšanu un sūdzības iesniedzēja sūdzība apmierināma.

Tiesa, izvērtējusi VP RRP KPP 2020.gada 5.maija lēmuma motivāciju (lietas 31.-34.lapa), secina, ka iestādes

pamatojums un lietā esošie pierādījumi nav pietiekami, lai personu sauktu pie atbildības.

Ministru kabineta 2015.gada 2.jūnija noteikumu Nr. 279 “Ceļu satiksmes noteikumi” (turpmāk tekstā - CSN)

101.punkts nosaka, ka apdzīvotās vietās visu transportlīdzekļu braukšanas ātrums nedrīkst pārsniegt 50 km/h.

Tiesai nav pamata apšaubīt, ka protokolā norādītā laikā un vietā tika veikta ātruma kontrole un šim nolūkam tika

izmantota derīga un verificēta ierīce radars Stalker DUAL DSR Nr. DE007355, verificēšanas sertifikāts Nr. E0102V20

(lietas 13.lapa).

Tiesa konstatē, ka lietā nav strīda par to, ka sūdzības iesniedzējs 2020.gada 30.martā plkst. 07.58 vadīja

transportlīdzekli BMW 525, valsts reģistrācijas numurs /reģistrācijas numurs/ pa Dienvidu tiltu no Bauskas ielas puses,

Austuves ielas virzienā.

Lietā ir strīds par to, vai protokolā norādītais ātrums tika fiksēts tieši sūdzības iesniedzēja vadītajam transportlīdzeklim

un vai viņa vaina ir pierādīta.

Saskaņā ar LAPK 243.panta jēgu - par pierādīšanas līdzekļiem administratīvā pārkāpuma lietā var kalpot administratīvā

pārkāpuma protokols, personas paskaidrojumi, liecinieku liecības, sastādītie ziņojumi, citi dokumenti, kā arī braukšanas

ātruma noteikšanas mērierīces mērījumi, video.

Iestāde, pieņemot lēmumu, ir atzinusi, ka lietā ir šādi pierādīšanas līdzekļi: administratīvā pārkāpuma protokols

Nr. PG635520, /pers. A/ sūdzība, radara atkārtotās verificēšanas sertifikāts Nr. E0102V20, pārkāpuma videoieraksts,

policijas darbinieka A.Vaisjūna ziņojums.

Tiesa, izvērtējusi lietā esošos pierādījumus kopsakarā, atzīst, ka /pers. A/ vaina administratīvā pārkāpuma izdarīšanā

nav guvusi pierādīta.

Administratīvā pārkāpuma protokolā Nr. PG635520 nostiprināts, ka konkrētā transportlīdzekļa braukšanas ātrums 112

km/h (aprēķinot pieļaujamo radara kļūdu – 108 km/h) fiksēts pie maksimāli atļautā braukšanas ātruma 50 km/h.

Saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma 43.4 pantu noteiktā braukšanas ātruma ievērošanu Valsts policija kontrolē ar šim

nolūkam paredzētām mērierīcēm.

No minētās normas izriet, ka likumdevējs braukšanas ātruma kontroli ir izdevis veikt Valsts policijai.

Tiesa konstatē, ka ātruma mērījums veikts ar braukšanas ātruma mērierīci radaru “Stalker Dual DSR” Nr. DE007355.

Ar verificēšanas sertifikātu Nr. E0102V20, radars “Stalker Dual DSR” Nr. DE007355 atzīts par derīgu transportlīdzekļu

ātruma kontrolei līdz 2021.gada 10.martam. Ātruma mērierīce atbilst likuma „Par mērījumu vienotību” prasībām, kā arī

Ministru kabineta 2007.gada 9.janvāra noteikumu Nr. 40 „Noteikumi par valsts metroloģiskajai kontrolei pakļauto mērīšanas

līdzekļu sarakstu” un Ministru kabineta 2006.gada 5.decembra noteikumu Nr. 981 „Noteikumi par mērīšanas līdzekļu

verificēšanas sertifikātiem un verificēšanas atzīmēm” prasībām.

Tiesa izvērtējusi videoierakstā redzamo, secina, ka lietā pastāv šaubas, ka tieši sūdzības iesniedzējs ir vadījis

transportlīdzekli ar fiksēto braukšanas ātrumu 112 km/h.

No videoieraksta redzams, ka mērierīce ieslēgta un strādā “Mērķis” un “Ātrāks” režīmos. Vairāki transportlīdzekļi

brauc pa ceļu, kas iet paralēli Dienvidu tiltam un “Mērķis” lodziņā tiek fiksēts ātrums 57 km/h. Pēc brīža videoierakstā uz

nobraukuma no Dienvidu tilta parādās vieglais transportlīdzeklis un radars fiksē minētā transportlīdzekļa ātrumu 75 km/h,

kurš uzrādās “Mērķis” lodziņā, savukārt “Ātrāks” lodziņā tiek fiksēts ātrums 112 km/h, tad fiksē strauju ātruma

samazināšanu. Pēc neilga brīža radara un videokameras redzeslokā parādās transportlīdzeklis BMW.

“Mērķis” lodziņā, kad samazinās fiksētais braukšanas ātrums, “Ātrāks” lodziņā parādās cits ātrums, kas pakāpeniski

samazinās.

Tiesa secina, ka “Ātrāks” lodziņā tiek fiksēts laikā, kad uz nobraukuma no Dienvidu tilta brauc lejā divi

transportlīdzekļi, turklāt pa otro līmeni kustībā atrodas trešais transportlīdzeklis.

Noskatoties videoierakstu, “Mērķis” un “Ātrāks” lodziņos redzamā braukšanas ātruma izmaiņas attiecībā uz ceļa, kas

iet paralēli Dienvidu tiltam braucošajiem transportlīdzekļiem, tiesa secina, ka nav pamata viennozīmīgam apgalvojamam, ka

tieši sūdzības iesniedzēja vadītais transportlīdzeklis ir pieļāvis noteiktā ātruma ierobežojuma pārkāpumu.

Tiesa kritiski vērtē policijas darbinieka A.Vaisjūna ziņojumā norādītos apstākļus, jo šāds ziņojums ir sastādīts tikai pēc

sūdzības saņemšanas un nav bijis kā pierādījums administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšanai un tajā norādīto

apstākļu pierādīšanai.

Tiesa piekrīt sūdzības iesniedzēja sūdzībā norādītam, ka Iestāde nav ievērojusi Latvijas APK 286.panta noteikumus un

ir vākti papildus pierādījumi pēc sūdzības iesniegšanas, proti, inspektora ziņojums, kas sastādīts pēc notikuma un radot

pamatotas šaubas par tā patiesumu un konkrētā pierādījuma pieļaujamību un ticamību.

VP RRP KPP lēmumā iestāde norādījusi, ka, lai objektīvāk izskatītu lietas materiālus, pieņēma ziņojumu no inspektora

A.Vaisjūna. Ziņojums sastādīts 2020.gada 27.aprīlī, kurā norādīts, ka A.Vaisjūns 2020.gada 30.martā, pildīja dienesta

pienākumus kopā ar M.Aliku (lietas 12.lapa).

Tiesa uzskata, ka minētais pierādījums nevar būt par pamatu sūdzības iesniedzēja vainas pierādīšanai, jo ar citiem

ticamiem pierādījumiem neapstiprinās.

2020.gada 27.aprīļa ziņojumā norādīts, ka sūdzības iesniedzējs ir atteicies skatīties videoierakstu, tāpat arī atteicies

rakstīt paskaidrojumu. Sūdzības iesniedzējam tika izskaidrotas viņa tiesības un pienākumi.

Kā norādījusi Latvijas Republikas Administratīvā apgabaltiesa savā 2009.gada 15.decembra spriedumā (lieta

Nr. A42499107), ja persona patiešām nav vainīga, tad tā ir ieinteresēta uzreiz tūlīt pēc pārkāpuma sniegt patieso lietas

apstākļu izklāstu sīkā paskaidrojumā. Sniegt paskaidrojumus ir personas tiesības, ja viņa tās neizmanto, tad vēlāk vairs

nevar atsaukties uz saviem pirmajiem paskaidrojumiem. Vislielākā ticamība ir dodama tieši pirmajiem paskaidrojumiem,

kamēr personai vēl nav bijis laika izdomāt sev izdevīgāku versiju.

Tiesa secina, ka sūdzības iesniedzējs nav piekritis administratīvā pārkāpuma protokolā fiksētajam, norādot, ka

spīdējusi saule un nav pamanījis protokolā fiksēto ātruma pārkāpumu.

Tiesa secina, ka lietā nav iegūti un nostiprināti ticami parādījumi, kas izslēgtu tiesas saprātīgās šaubas par

personas vainu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā, līdz ar ko ir atceļams iestādes lēmums un lēmums par personas

vainu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā un soda uzlikšanu par Latvijas APK 149.8 panta divdesmitās daļā paredzētā

pārkāpuma izdarīšanu.

Ievērojot to, ka sods /pers. A/ noteikts saskaņā ar Latvijas APK 35.pantu, tiesa atzīst, ka nepārsūdzētajā daļā ir

nosakāms sods par Latvijas APK 149. 2 4 panta pirmajā daļā paredzētā pārkāpuma izdarīšanu, nosakot sodu minimālās

sankcijas ietvaros.

Pamatojoties uz Latvijas APK 289.12 panta otrās daļas 2. un 4.punktu un 289.13 pantu, tiesa

no s p ried a:

Sūdzības iesniedzēja /pers. A/ sūdzību apmierināt.

Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes priekšnieka vietnieka A.Pumpura 2020.gada

5.maija lēmumu Nr. 648 atcelt un izbeigt administratīvā pārkāpuma lietu daļā par Latvijas APK149.8 panta divdesmitajā daļā

paredzētā pārkāpuma izdarīšanu (administratīvo pārkāpumu protokols - lēmums Nr. PG635520).

Daļā par Latvijas APK 149. 2 4 panta pirmajā daļā paredzētā pārkāpuma izdarīšanu noteikt /pers. A/, personas

kods /pers. kods/, naudas sodu 55 euro apmērā.

Spriedumu var pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijā 10 (desmit) darba dienu laikā no sprieduma

pieejamības dienas tiesas kancelejā, sūdzību iesniedzot Rīgas rajona tiesā.

Spriedums sastādīts un pieejams no 2020.gada 19.jūnija.

Tiesnese I.Siliņeviča