Legislator Case Law & Legislation
A420358312 / AA43-0881-14 AI generated

Administrative court dismissed appeal, ruling tax authority acted lawfully before bankruptcy proceedings began.

Case Number A420358312 / AA43-0881-14
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Dismissed

Legislator summary

AI generated

The Administrative Regional Court dismissed the applicant's appeal against the tax authority's decision to redirect excess VAT to cover unpaid debts. The applicant argued that the tax authority lacked the right to act after bankruptcy proceedings were initiated, citing the principle of voluntary restraint. The court held that the tax authority acted lawfully because the redirection occurred before the bankruptcy process was officially declared, thus not violating the principle of voluntary restraint.

Legislator headnote

AI generated

Maksātnespējas likums; Patvaļas aizlieguma princips: Kreditoram ir aizliegts veikt individuālas darbības, kas nodara kaitējumu kreditoru kopuma interesēm, tikai pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas.

Keywords

AI generated
bankruptcy proceedings tax authority powers excess VAT redirection principle of voluntary restraint legal timeline analysis

Cited Legislation

AI generated
Maksātnespējas likums
1.novembra, pārejas noteikumu 5.punktu attiecībā uz pieteicējas maksātnespējas procesu ir piemērojams Maksātnespējas likums
likums Par nodokļiem un nodevām
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

Lietas Nr. A420358312

Lietas arhīva Nr. AA43-0881-14

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2014.gada 17.jūnijā

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnese referente Dz.Amerika,

tiesneses S.Kanenberga un I.Meldere

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz MSIA „Riksne” pieteikumu par Valsts ieņēmumu

dienesta ģenerāldirektores 2011.gada 17.novembra lēmuma Nr.22.4.6/80441 atcelšanu, sakarā ar MSIA „Riksne” apelācijas sūdzību

par Administratīvās rajona tiesas 2013.gada 29.janvāra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2010.gada 1.novembra lēmumu ierosināta MSIA „Riksne” (turpmāk arī – pieteicēja)

maksātnespējas procesa lieta Nr.C3236000. Ar Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2010.gada 8.novembra lēmumu par MSIA

„Riksne” maksātnespējas procesa administratori iecelta Anna Velmere.

Ar Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID) Nodokļu pārvaldes Rīgas nodokļu administrēšanas daļas Ziemeļu rajona klientu

apkalpošanas centra vadītājas 2010.gada 24.novembra lēmumu Nr.8.21.8.1/1214 (turpmāk – lēmums par pārmaksas novirzīšanu)

pieteicējas pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk – PVN) pārmaksa Ls 1601,28 apmērā tika novirzīta pieteicējas nenomaksāto

nodokļu un obligāto maksājumu segšanai.

Ar Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2010.gada 28.decembra spriedumu lietā Nr.C3236000 tika pasludināts pieteicējas

maksātnespējas process.

[2] 2011.gada 20.jūlijā pieteicēja vērsās pie VID ģenerāldirektores ar iesniegumu, lūdzot atcelt lēmumu par pārmaksas novirzīšanu.

Iesniegumā norādīti šādi apsvērumi.

Pieteicējas maksātnespējas procesa administratore, atsaucoties uz Maksātnespējas likuma 59.panta otro daļu redakcijā, kas bija

spēkā līdz 2010.gada 1.novembrim, norādījusi, ka līdz ar maksātnespējas procesa lietas ierosināšanu VID nebija tiesīgs pieņemt

lēmumu par PVN pārmaksas novirzīšanu nenomaksāto nodokļu un obligāto maksājumu segšanai.

[3] Ar VID ģenerāldirektores 2011.gada 17.novembra lēmumu Nr.22.4.6./80441 (turpmāk – Lēmums) atstāts negrozīts lēmums par

pārmaksas novirzīšanu. Lēmums pamatots ar turpmāk norādītajiem apstākļiem.

Pieteicējas maksātnespējas procesa lieta tika ierosināta ar Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2010.gada 1.novembra lēmumu par

maksātnespējas procesa lietas Nr.C3236000 ierosināšanu. Līdz ar to saskaņā ar Maksātnespējas likuma redakcijā, kas stājās

spēkā no 2010.gada 1.novembra, pārejas noteikumu 5.punktu attiecībā uz pieteicējas maksātnespējas procesu bija piemērojamas

Maksātnespējas likuma tiesību normas likuma redakcijā, kura stājās spēkā 2010.gada 1.novembrī. Savukārt saskaņā ar likuma „Par

nodokļiem un nodevām” 26.panta otro daļu un sestās daļas 5.punktu VID bija tiesīgs pieteicējas nodokļu parādu segšanai novirzīt

izveidojušos nodokļu pārmaksu.

[4] Pieteicēja vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par Lēmuma atcelšanu. Pieteikums pamatots ar turpmāk minētajiem

argumentiem.

Maksātnespējas procesa pieteikums tika iesniegts Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesā 2010.gada 29.oktobrī saskaņā ar

Maksātnespējas likuma normām, kuras bija spēkā līdz 2010.gada 31.oktobrim. Turklāt Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas

2010.gada 1.novembra lēmums, kā arī 2010.gada 28.decembra spriedums lietā Nr.C3236000 pieņemts saskaņā ar

Maksātnespējas likuma normām redakcijā, kas bija spēkā līdz 2010.gada 31.oktobrim. Līdz ar to attiecībā uz pieteicējas

maksātnespējas procesu bija piemērojams Maksātnespējas likuma 59.pants likuma redakcijā, kas bija spēkā līdz 2010.gada

31.oktobrim.

[5] VID rakstveida paskaidrojumā norādījis, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma redakcijā, kas stājās spēkā no 2010.gada

1.novembra, pārejas noteikumu 5.punktu attiecībā uz pieteicējas maksātnespējas procesu ir piemērojams Maksātnespējas likums

redakcijā, kas stājās spēkā no 2010.gada 1.novembra.

[6] Ar Administratīvās rajona tiesas 2013.gada 29.janvāra spriedumu pieteicējas pieteikums noraidīts. Spriedums balstīts uz turpmāk

minētajiem argumentiem.

[6.1] Lietā pastāv strīds par VID rīcības tiesiskumu un pamatotību, novirzot pieteicējas nodokļu pārmaksu nenomaksāto nodokļu un

obligāto maksājumu segšanai. Līdz ar to tiesa noskaidrojusi, kura Maksātnespējas likuma redakcija ir piemērojama attiecībā uz

pieteicējas maksātnespējas procesu.

[6.2] Saskaņā ar likuma „Par nodevām un nodokļiem” 26.panta pirmo un otro daļu VID ir piešķirtas tiesības pieņemt lēmumu par PVN

pārmaksas novirzīšanu citu pieteicējas nodokļu parādu segšanai.

[6.3] Saskaņā ar Maksātnespējas likuma redakcijā, kas stājās spēkā no 2011.gada 1.novembra, 4.panta pirmo un otro daļu fiziskās

personas maksātnespējas process tiek uzsākts ar dienu, kurā tiesa ar nolēmumu pasludinājusi attiecīgās personas maksātnespējas

procesu. Savukārt tiesas lēmums, ar kuru pasludināts pieteicējas maksātnespējas process, pieņemts 2011.gada 28.decembrī. Līdz

ar to tiesa secinājusi, ka diena, ar kuru tika uzsākts pieteicējas maksātnespējas process, ir 2011.gada 28.decembris, un tādēļ

attiecībā uz pieteicējas maksātnespējas procesu ir piemērojamas Maksātnespējas likuma normas likuma redakcijā, kas stājās spēkā

no 2010.gada 1.novembra.

[7] Pieteicēja par tiesas spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību, pamatojot to ar šādiem argumentiem.

[7.1] Tiesa nav izskatījusi un sniegusi savu vērtējumu Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2012.gada 12.jūnija lēmumam lietā

Nr.C323600-10/1, ar kuru tika atteikts pieteicējas lūgums izskaidrot Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2010.gada 28.decembra

spriedumu lietā Nr.C3236000, un pieteicējas viedoklim saistībā ar šo lēmumu.

Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2012.gada 12.jūnija lēmumā norādīts uz Civilprocesa likuma 202.panta piekto daļu, kas noteic,

k a spriedumam, kas stājies likumīgā spēkā, ir likuma spēks, tas ir obligāts un izpildāms visā valsts teritorijā, un to var atcelt tikai

likumā noteiktajos gadījumos un kārtībā.

Tas nozīmē, ka Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2010.gada 28.decembra spriedums lietā Nr.C3236000 ir piemērojams tāds,

kādu to taisījusi tiesa. Par šo spriedumu nav arī iesniegts protests Augstākajā tiesā.

Līdz ar to Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2010.gada 28.decembra spriedums lietā Nr.C3236000 par pieteicējas

maksātnespējas procesa pasludināšanu, kurš tika pieņemts saskaņā ar Maksātnespējas likuma normām redakcijā, kas bija spēkā

līdz 2010.gada 31.oktobrim, ir stājies likumīgā spēkā, un Administratīvajai rajona tiesai nav pamata to apšaubīt.

[7.2] Maksātnespējas likums, neatkarīgi no spēkā esošās redakcijas, ir speciālais likums attiecībā pret likumu „Par nodokļiem un

nodevām”, un, ja Maksātnespējas likuma redakcijā, kas bija spēkā līdz 2010.gada 31.oktobrim, 59.panta otrajā daļā noteikts, ka līdz

ar maksātnespējas procesa lietas ierosināšanu kreditoram aizliegts veikt jebkādas individuālas darbības, ar kurām tiek nodarīti

zaudējumi citiem kreditoriem, tad šī norma ir pārāka par likuma „Par nodokļiem un nodevām” 26.panta sestās daļas 5.punktu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma redakcijā, kas bija spēkā līdz 2010.gada 31.oktobrim, 86.pantu parādnieka mantai pieskaitāmi

atgūtie līdzekļi saskaņā ar šī likuma 87.pantu. Panta otrā daļa paredz, ka parādnieka mantas sarakstā, uz kuru vēršami kreditoru

prasījumi, nav iekļaujama manta, uz kuru saskaņā ar normatīvajiem aktiem nevar vērst piedziņu. Savukārt saskaņā ar likuma 87.panta

pirmās daļas 1.punktu atgūtai mantai pieskaitāmi naudas līdzekļi un manta, kas iekļāvusies parādnieka mantā maksātnespējas

procesa laikā, pamatojoties uz prasījuma tiesībām pret trešajām personām.

Līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka nodokļu pārmaksa nav iekļaujama parādnieka mantas sarakstā. Arguments, ka nodokļu

maksātājam ir nodokļu parādi, maksātnespējas gadījumā nav pietiekams, lai nodokļu administrācija atteiktos atmaksāt nodokļu

pārmaksu.

[7.3] Saskaņā ar Maksātnespējas likuma redakcijā, kas bija spēkā līdz 2010.gada 31.oktobrim, 5.panta otro daļu maksātnespējas

process tiek uzsākts ar dienu, kad tiesā ierosināta maksātnespējas procesa lieta. Ņemot vērā, ka par pieteicējas maksātnespējas

procesa uzsākšanas dienu ir uzskatāms 2010.gada 1.novembris, tad, vērtējot šo normu kopsakarā ar [7.2] punktā minētajām

normām, secināms, ka nodokļu pārmaksa ir parādnieka, proti, pieteicējas manta, kas atrodas pie trešās personas – VID, un

pieteicējai ir prasījuma tiesība pret VID nodokļu pārmaksas apmērā. Līdz ar to VID savā rīcībā ir pārkāpis Maksātnespējas likuma

redakcijā, kas bija spēkā līdz 2010.gada 31.oktobrim, 59.pantu, proti, rīkojies prettiesiski.

[8] Administratīvajai apgabaltiesai sniegtajā rakstveida paskaidrojumā VID lūdz noraidīt pieteicējas apelācijas sūdzību šādu

apsvērumu dēļ.

[8.1] Pieteicēja nepareizi secinājusi, ka lietā pastāv strīds par to, kura Maksātnespējas likuma redakcija ir piemērojama attiecībā uz

pieteicējas maksātnespējas procesu. Pirmās instances tiesa sprieduma 11.punktā ir norādījusi, ka lietā ir strīds par VID rīcības

tiesiskumu un pamatotību, novirzot pieteicējas PVN pārmaksu pieteicējas nenomaksāto nodokļu un obligāto maksājumu segšanai.

[8.2] Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas lēmums par pieteicējas maksātnespējas procesa lietas ierosināšanu tika pieņemts

2010.gada 1.novembrī. Līdz ar to saskaņā ar Maksātnespējas likuma redakcijā, kas stājās spēkā no 2010.gada 1.novembra, pārejas

noteikumu 5.punktu attiecībā uz pieteicējas maksātnespējas procesu ir piemērojamas Maksātnespējas likuma normas likuma

redakcijā, kas stājās spēkā no 2010.gada 1.novembra, un nav pamatota pieteicējas atsaukšanās uz Maksātnespējas likuma normām

redakcijā, kas bija spēkā līdz 2010.gada 31.oktobrim.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma redakcijā, kas stājās spēkā no 2010.gada 1.novembra, 4.panta otro daļu maksātnespējas

process tiek uzsākts ar dienu, kad tiesa ar nolēmumu pasludinājusi maksātnespējas procesu. Līdz ar to nepamatots ir pieteicējas

apgalvojums, ka par pieteicējas maksātnespējas procesa uzsākšanas dienu ir uzskatāms 2010.gada 1.novembris. Savukārt

pamatots ir pirmās instances tiesas secinājums, ka attiecībā uz pieteicējas maksātnespējas procesu ir piemērojams

Maksātnespējas likums redakcijā, kas stājās spēkā no 2010.gada 1.novembra.

[8.3] Saskaņā ar likuma „Par nodokļiem un nodevām” 26.panta sestās daļas 5.punktu līdz ar nodokļa maksātāja maksātnespējas

procesa pasludināšanu tiek ierobežotas VID nodokļu administrācijas tiesības veikt piedziņas pasākumus. Pieteicējas

maksātnespējas process tika pasludināts ar Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2010.gada 28.decembra lēmumu lietā

Nr.C3236000. Tātad līdz 2010.gada 28.decembrim VID bija tiesīgs veikt pasākumus, lai piedzītu nodokļu maksātāja aprēķinātās, bet

budžetā neiemaksātās nodokļu summas. Savukārt lēmums par pārmaksas novirzīšanu pieņemts 2010.gada 24.novembrī, proti, līdz

pieteicējas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienai.

[9] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmo daļu apelācijas instances tiesa administratīvo lietu izskata rakstveida

procesā.

Motīvu daļa

[10] Pārbaudījusi lietas materiālus un novērtējusi pierādījumus, kā arī administratīvā procesa dalībnieku argumentus, Administratīvā

apgabaltiesa secina, ka apelācijas sūdzība nav pamatota, un pieteikums ir noraidāms.

[11] Lietā pastāv strīds par to, vai VID 2010.gada 24.novembrī bija tiesīgs novirzīt PVN pārmaksu pieteicējas nenomaksāto nodokļu

un obligāto maksājumu segšanai apstākļos, kad 2010.gada 29.oktobrī iesniegts pieteicējas maksātnespējas procesa pieteikums,

2010.gada 1.novembrī tiesa pieņēmusi lēmumu par pieteicējas maksātnespējas procesa lietas ierosināšanu un 2010.gada

28.decembrī pasludināts pieteicējas maksātnespējas process.

Pieteicēja norāda, ka VID šādu tiesību nebija, jo Maksātnespējas likuma, kas bija spēkā līdz 2010.gada 31.oktobrim, 59.panta otrā

daļa to liedza. Pieteicēja uzskata, ka, tā kā maksātnespējas pieteikums iesniegts 2010.gada 29.oktobrī, uz pieteicēju attiecināmas

Maksātnespējas likuma normas, kas bija spēkā līdz 2010.gada 31.oktobrim. Minēto pieteicējas viedokli apstiprina arī vispārējās

jurisdikcijas tiesas nolēmumi, kuros Maksātnespējas likuma normas piemērotas redakcijā, kas bija spēkā līdz 2010.gada

31.oktobrim.

Apgabaltiesa atzīst, ka primāri noskaidrojams, vai strīdam par piemērojamo likuma redakciju ir nozīme, un ja ir, tad – kāda likuma

redakcija ir piemērojama.

[12] Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 26.panta sestās daļas 5.punkts (redakcijā, kas bija spēkā 2010.gadā), uz kuru atsaucies

atbildētājs, noteic, ka nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu bezstrīda kārtībā neuzsāk un uzsākto nokavēto nodokļu maksājumu

piedziņu bezstrīda kārtībā aptur, ja ir stājies spēkā tiesas spriedums, ar kuru nodokļu maksātājam pasludināts maksātnespējas

process, vai stājies spēkā tiesas lēmums par tiesiskās aizsardzības procesa ierosināšanu.

Tātad minētā tiesību norma noteic VID pienākumu atturēties no pieteicējas PVN pārmaksas novirzīšanas vienīgi no brīža, kad stājies

spēkā tiesas spriedums par pieteicējas maksātnespējas procesa pasludināšanu, proti, no 2010.gada 28.decembra.

Savukārt Maksātnespējas likuma, kas bija spēkā līdz 2010.gada 31.oktobrim, 59.panta otrā daļa noteica, ka līdz ar maksātnespējas

procesa lietas ierosināšanu kreditoram ir aizliegts veikt jebkādas individuālas darbības, ar kurām tiek nodarīti zaudējumi citiem

kreditoriem.

No Civilprocesa likuma (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2010.gada 31.oktobrim) 363.3panta pirmās daļas izriet, ka ar maksātnespējas

procesa lietas ierosināšanu jāsaprot tiesneša lēmuma pieņemšana par maksātnespējas procesa lietas ierosināšanu.

Kā redzams, starp minētajām likuma „Par nodokļiem un nodevām” un Maksātnespējas likuma normām pastāv kolīzija.

Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments (turpmāk – Augstākā tiesa) 2008.gada 26.jūnija spriedumā lietā Nr.SKA-295

risinājis kolīziju starp likuma „Par nodokļiem un nodevām” 26.panta sestās daļas 5.punktu un likuma „Par uzņēmumu un

uzņēmējsabiedrību maksātnespēju” 47.panta pirmo daļu, kas paredz, ka līdz ar maksātnespējas lietas ierosināšanu kreditoram ir

aizliegts veikt individuālas darbības, ar kurām tiek nodarīti zaudējumi kreditoru kopuma interesēm. Tātad minētā tiesību norma pēc

būtības ir vienāda ar Maksātnespējas likuma redakcijā, kas bija spēkā līdz 2010.gada 31.oktobrim, 59.panta otro daļu.

Augstākā tiesa secināja, ka kolidējošās tiesību normas atšķirīgi noteic brīdi, ar kuru ir pārtraucamas darbības ar parādnieka mantu,

proti, maksātnespējas procesa lietas ierosināšanas brīdi un brīdi, kad pieņemts tiesas spriedums par maksātnespējas procesa

uzsākšanu (sprieduma 14., 15.punkts).

Risinot šo kolīziju, Augstākā tiesa atzina, ka VID no maksātnespējas lietas ierosināšanas dienas bija jāievēro likuma „Par uzņēmumu

un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju” 47.panta pirmā daļa, nevis jāvadās no likuma „Par nodokļiem un nodevām” 26.panta sestās

daļas 5.punkta, pretējā gadījumā tiktu aizskartas pārējo kreditoru intereses (sprieduma 15., 16.punkts). Proti, Augstākā tiesa

secināja, ka likuma „Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju” 47.panta pirmā daļa liedz VID veikt bezstrīda piedziņu no

maksātnespējas procesa lietas ierosināšanas brīža, savukārt likuma „Par nodokļiem un nodevām” 26.panta sestās daļas 5.punktā ir

regulēts tikai jautājums par to, kas notiek ar bezstrīda piedziņu pēc tam, kad jau ir stājies spēkā tiesas spriedums, ar kuru parādnieks

pasludināts par maksātnespējīgu (turpat).

No minētā izriet, ka gadījumā, ja uz pieteicējas maksātnespējas procesu būtu attiecināmas Maksātnespējas likuma normas redakcijā,

kas bija spēkā līdz 2010.gada 31.oktobrim, VID būtu jāatturas no pārmaksas novirzīšanas jau no brīža, kad tika ierosināta

maksātnespējas lieta, t.i., no 2010.gada 1.novembra.

Līdz ar to izvērtējams, vai uz pieteicēju ir attiecināma Maksātnespējas likuma redakcija, kas bija spēkā līdz 2010.gada 31.oktobrim.

[13] Maksātnespējas likuma, kas stājās spēkā 2010.gada 1.novembrī, pārejas noteikumu 5.punkts noteica, ka tiesiskās aizsardzības

procesos un maksātnespējas procesos, kuri uzsākti laika posmā no 2008.gada 1.janvāra līdz 2010.gada 31.oktobrim, tiek

piemērotas minētajā laika posmā spēkā esošā Maksātnespējas likuma normas un uz tā pamata izdotie normatīvie akti.

Maksātnespējas likuma, kas bija spēkā līdz 2010.gada 31.oktobrim, 5.panta otrā daļa paredzēja, ka maksātnespējas process tiek

uzsākts ar dienu, kad tiesā ierosināta maksātnespējas procesa lieta, un noris līdz dienai, kad tiesa pieņem lēmumu par

maksātnespējas procesa izbeigšanu.

Savukārt Maksātnespējas likuma, kas stājās spēkā 2010.gada 1.novembrī, 4.panta otrā daļa noteic, ka juridiskās personas

maksātnespējas process tiek uzsākts ar dienu, kad tiesa ar nolēmumu pasludinājusi maksātnespējas procesu, un noris līdz dienai,

kad tiesa pieņem lēmumu par maksātnespējas procesa izbeigšanu.

Tātad, ja līdz 2010.gada 31.oktobrim ir ierosināta maksātnespējas procesa lieta (pieņemts tiesneša lēmums par maksātnespējas

procesa lietas ierosināšanu), tad uzskatāms, ka maksātnespējas process ir uzsākts līdz 2010.gada 31.oktobrim, un tādā gadījumā ir

piemērojamas Maksātnespējas likuma normas, kas bija spēkā līdz 2010.gada 31.oktobrim.

Taču, ja maksātnespējas procesa lieta ierosināta pēc 2010.gada 31.oktobra, tad uzskatāms, ka maksātnespējas process ir uzsākts

tikai tad, kad tiesa ar nolēmumu pasludinājusi maksātnespējas procesu.

Konkrētajā gadījumā tiesnesis lēmumu par pieteicējas maksātnespējas procesa lietas ierosināšanu pieņēmis 2010.gada 1.novembrī,

tātad pēc Maksātnespējas likuma, kas stājās spēkā no 2010.gada 1.novembra, pārejas noteikumu 5.punktā minētā laika perioda.

Līdz ar to uz pieteicēju nevar attiecināt Maksātnespējas likuma normas, kas bija spēkā līdz 2010.gada 31.oktobrim, jo jaunā

Maksātnespējas likuma pārejas noteikumu 5.punkts to neļauj.

Ievērojot minētos apsvērumus, faktam, kad ir iesniegts maksātnespējas pieteikums, lietā nav nozīmes.

Apgabaltiesa uzskata, ka arī faktam, ka vispārējās jurisdikcijas tiesa spriedumā ir piemērojusi Maksātnespējas likuma normas

redakcijā, kas bija spēkā līdz 2010.gada 31.oktobrim, lietā nav nozīmes, jo vispārējās jurisdikcijas tiesa nerisināja strīdu par

piemērojamajām tiesību normām, līdz ar to sprieduma rezolutīvā daļa neuzliek saistošu pienākumu Administratīvajai apgabaltiesai,

šobrīd izskatot lietu un risinot strīdu par piemērojamajām tiesību normām, vadīties no minētajā spriedumā piemērotajām tiesību

normām.

[14] Tā kā uz pieteicēju ir attiecināmas Maksātnespējas likuma normas, kas ir spēkā no 2010.gada 1.novembra, noskaidrojams, vai

VID šā likuma ietvaros 2010.gada 24.novembrī bija tiesīgs novirzīt pārmaksu.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma, kas stājās spēkā 2010.gada 1.novembrī, 6.panta 3.punktam tiesiskās aizsardzības procesā,

juridiskās personas maksātnespējas procesā un fiziskās personas maksātnespējas procesā tiek piemērots cita starpā patvaļas

aizlieguma princips, kas nozīmē, ka kreditors un parādnieks nedrīkst veikt individuālas darbības, kas nodara kaitējumu kreditoru

kopuma interesēm.

Savukārt atbilstoši minētā likuma 4.panta pirmajai daļai ar juridiskās personas maksātnespējas procesu ir jāsaprot tiesiska rakstura

pasākumu kopums, kura ietvaros no parādnieka mantas tiek segti kreditoru prasījumi, lai veicinātu parādnieka saistību izpildi. Bet, kā

jau minēts iepriekš, atbilstoši panta otrajai daļai juridiskās personas maksātnespējas process tiek uzsākts ar dienu, kad tiesa ar

nolēmumu pasludinājusi maksātnespējas procesu, un noris līdz dienai, kad tiesa pieņem lēmumu par maksātnespējas procesa

izbeigšanu.

Tādējādi secināms, ka patvaļas aizlieguma princips ir piemērojams laikā, kad noris maksātnespējas process, proti, no brīža, kad

tiesa ar nolēmumu pasludinājusi maksātnespējas procesu.

Minēto secinājumu pareizību apstiprina Maksātnespējas likuma redakcijā, kas stājās spēkā no 2010.gada 1.novembra, 136.pants,

kas noteic, ka līdz ar fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu kreditoram ir aizliegts veikt jebkādas individuālas

darbības, ar kurām tiek nodarīti zaudējumi citiem kreditoriem.

Kaut arī attiecībā uz juridisko personu maksātnespējas procesu likumdevējs nav tiešā tekstā noteicis brīdi, no kura kreditoram ir

aizliegts veikt jebkādas darbības, kā tas ir noteikts attiecībā uz fiziskajām personām, tomēr šis brīdis izriet no iepriekš minētā

patvaļas aizlieguma principa.

Tā kā VID pārmaksu novirzījis pirms pieteicējas maksātnespējas procesa pasludināšanas brīža, t.i., pirms 2010.gada 28.decembra,

tad VID ir rīkojies tiesiski, tāpēc Lēmuma atcelšanai nav pamata.

[15] Pirmās instances tiesas spriedums pamatā ir pareizs.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, 329.panta pirmo daļu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda

noraidītSIA „Riksne” 2011.gada 21.decembra pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektores 2011.gada 17.novembra

lēmuma Nr.22.4.6./80441 atcelšanu.

Spriedumu viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu

departamentā, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese referente Dz.Amerika

S.Kanenberga

Tiesneses

I.Meldere