Court convicts defendant of forgery, robbery, and fraud, imposing combined prison sentence and deportation.

ECLI:LV:KURT:2024:0626.12700010723.3.S

Lieta Nr. 12700010723

Nr. K69-0313-24/13

Kurzemes rajona tiesa

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Liepājā /Datums BR/

Tiesa šādā sastāvā: tiesnese Anita Eglija

piedaloties prokuroram /Persona Y/

atklātā tiesas sēdē iztiesāja krimināllietu, kurā /Persona B/ (/Persona X/), dzimis /Datums BL/, apsūdzēts

pēc Krimināllikuma 275. panta pirmās daļas, 176. panta pirmās daļas, 185. panta pirmās daļas, 132.1panta otrās

daļas.

Aprakstošā daļa

[1] /Persona B/ realizēja viltotus dokumentus, un konkrēti:

/Persona B/ /Datums BQ/, izmeklēšanā precīzāk nenoskaidrotā laikā, kafejnīcā – vagoniņā, kas bija

novietots /vieta/, tikšanās laikā ar /Persona D/ piedāvāja /Persona D/ par 3 400euroiegādāties viltotus /valsts/

dokumentus – vadītāja apliecību un identitātes karti uz /Persona D/ vārda.

/Persona D/ piekrita /Persona B/ piedāvājumam un atkārtoti ieradās kafejnīcā – vagoniņā, kas bija novietots

/vieta/ un tikšanās laikā ar /Persona B/ nodeva viņam skaidru naudu 3 400euroun /Persona B/ pieprasīto

informāciju, kas nepieciešama viltoto dokumentu izgatavošanai un saņemšanai. /Persona B/ informēja, ka viltotie

dokumenti tiks atsūtīti /Persona D/ pa pastu aptuveni mēneša laikā.

Pēc aptuveni sešām nedēļām /Persona D/ pastā saņēma sūtījumu, kurā bija viltota: /valsts/ transportlīdzekļa

vadītāja apliecība Nr./Numurs A/ uz /Persona D/ (/Persona P/) vārda un /valsts/ identitātes karte Nr./Numurs B/ uz

/Persona D/ (/Persona P/) vārda, kas nav izgatavotas uzņēmumā, kas nodarbojas ar /valsts/ transportlīdzekļa

vadītāja apliecību un identitātes karšu izgatavošanu un neatbilst noteiktajai formai.

Ar šādām savām darbībām /Persona B/ izdarīja Krimināllikuma 275. panta pirmajā daļā paredzēto

noziedzīgo nodarījumu.

[2] /Persona B/ pielietojot vardarbības piedraudējumu, nolaupīja svešu kustamu mantu, un konkrēti:

/Persona B/ /Datums AS/ ap plkst.13.00, dusmu vadīts un nolūkā prettiesiski iegūt svešu mantu, atrodoties

nožogotā mājas pagalmā /Adrese M/ pieprasīja, lai /Persona C/ atdod viņam savu mobilo telefonu un dārglietas,

piedraudot viņu nogalināt, ja mantas netiks iedotas un pavēršot pret /Persona C/ nazi, virzot to pie /Persona C/

kakla. /Persona C/ /Persona B/ izteiktos draudus uztvēra nopietni un izpildot /Persona B/ prasības – atdeva viņam

savu mobilo tālruni “iPhone 14” 1 200euro vērtībā, kas bija ievietots dekoratīvā maciņā 48 euro vērtībā un

paskaidroja, ka dārglietas atrodas viņas transportlīdzeklī, kas bija novietots uz ielas pie nožogotā mājas pagalma.

/Persona B/ paņēma no /Persona C/ mobilo telefonu ar dekoratīvo maciņu un piekrita, ka abi dodas uz /Persona C/

transportlīdzekli pēc dārglietām. Pēc tam /Persona C/, baidīdamās, ka /Persona B/ īstenos izteiktos draudus, no

transportlīdzekļa paņēma sev piederošās dārglietas: rokas pulksteni “Anne Klein” 169euro vērtībā, rokas ķēdīti ar

baltiem akmeņiem 1 000 euro vērtībā, gredzenu ar rozā akmeni 450 euro vērtībā un gredzenu ar baltu akmeni 200

eurovērtībā un meta ar tām /Persona B/, kurš minētās dārglietas pacēla, un ar iegūto mobilo telefonu dekoratīvā

vāciņā un dārglietām atstāja notikuma vietu.

Tādā veidā /Persona B/, pielietojot vardarbības piedraudējumu, nolaupīja /Persona C/ piederošās mantas

3067euro vērtībā.

Ar šādām savām darbībām /Persona B/ izdarīja Krimināllikuma 176. panta pirmajā daļā paredzēto

noziedzīgo nodarījumu.

[3] /Persona B/ tīši sabojāja svešu mantu, un konkrēti:

/Persona B/ /Datums AU/ laika posmā no /Datums AG/ plkst.21.25 līdz /Datums BP/ plkst.08.52,

izmeklēšanā precīzāk nenoskaidrotā laikā, atrodoties pie /Persona C/ piederošā transportlīdzekļa /Transportlīdzeklis

J/, ar reģistrācijas numura zīmi /Transportlīdzeklis E/, kas bija novietots slēgtā pagalmā /Adrese R/, dusmu un

atriebības vadīts, nolūkā tīši sabojāt /Persona C/ transportlīdzekļa logu tīrītājus un abus atpakaļskata sāna spoguļus,

salieca priekšējā loga kreisās puses loga tīrītāja kātu 60euro vērtībā un slotiņu 55 euro vērtībā, nolauza aizmugurējā

vāka loga tīrītāja kātu 10 euro vērtībā un slotiņu 7 euro vērtībā, nolauza kreisās puses atpakaļskata sānu spoguļa

korpusu 80 euro vērtībā un spoguli ar tā mehānismu 300 euro vērtībā, nolauza labās puses atpakaļskata sānu

spoguļa korpusu 80 euro vērtībā un spoguli ar tā mehānismu 300 euro vērtībā.

Tādējādi to lietošanas vērtība samazinājās tādā mērā, ka transportlīdzekļa minētos logu tīrītājus un abus

atpakaļskata sānu spoguļus vairs nevarēja izmantot pēc to nozīmes bez atbilstoša remonta.

Tādā veidā /Persona B/ tīši sabojāja cietušajai /Persona C/ piederošo mantu 892euro vērtībā un radot

kaitējumu.

Ar šādām savām darbībām /Persona B/ izdarīja Krimināllikuma 185. panta pirmajā daļā paredzēto

noziedzīgo nodarījumu.

[4] /Persona B/ izdarīja vairākkārtēju draudu izteikšanu un nevēlamu saziņu ar personu, ar kuru bijis

pastāvīgās intīmās attiecībās, pastāvot pamatam šai personai baidīties par savu un tuvinieku drošību (vajāšanu), un

konkrēti:

/Persona B/ /Datums AU/, laika posmā no /Datums AG/ līdz /Datums BO/ apzinoties, ka /Persona C/ pēc

pastāvīgo intīmo attiecību pārtraukšanas nevēlas ar viņu sazināties un atjaunot attiecības, greizsirdības un dusmu

motīvu vadīts, nolūkā ieviest /Persona C/ bailes par savu un viņas tuvinieku drošību, vairākkārt zvanīja un sūtīja

ziņas /Persona C/ uz viņas lietoto tālruņa Nr. /Tālrunis M/ izmantojot dažādus tālruņa numurus, tai skaitā, tālruņa

Nr. /Tālrunis C/ un Nr. /Tālrunis B/, kas bija ievietoti /Persona B/ mobilajā tālrunī ar IMEI /IMEI numurs/.

Minētajā laikā /Persona B/ izmantojot aplikāciju /Nosaukums/ nosūtīja ne mazāk kā 129 ziņas, tajā skaitā

ziņas, kurās izteica draudus sakropļot un nogalināt /Persona C/ un viņas tuviniekus (māti un vecāko dēlu), ja viņa

atteiksies turpināt attiecības un kopdzīvi. Tādā veidā /Persona B/ traucēja /Persona C/ mieru un viņas ikdienas gaitu

normālu norisi, jo radīja /Persona C/ pamatotas bailes par savu un savu tuvinieku drošību, jo iepriekš bija draudējis

viņai ar vardarbību, tai skaitā draudot ar nazi un sabojājis viņas mantas.

Ar šādām savām darbībām /Persona B/ izdarīja Krimināllikuma 132.1 panta otrajā daļā paredzēto

noziedzīgo nodarījumu.

[5] /Persona B/ izmantoja viltotus dokumentus, un konkrēti:

/Persona B/ /Datums BK/ ap plkst.13.18, apzinoties, ka viņa rīcībā esošā /valsts/ transportlīdzekļa vadītāja

apliecība Nr. /Numurs C/ uz /Persona I/ vārda un /valsts/ identitātes karte Nr. /Tālrunis A/ uz /Persona I/ vārda ir

viltotas, atrodoties transportlīdzeklī /Transportlīdzeklis H/, ar valsts reģistrācijas numura zīmi /Transportlīdzeklis

A/, kas bija novietots /Adrese P/ (virzienā uz /vieta/), pēc nogriešanās no /vieta/ autovadītāja pārbaudes laikā Valsts

policijas darbiniekiem uzrādīja viltotus dokumentus /valsts/ transportlīdzekļa vadītāja apliecību Nr. /Numurs C/ uz

/Persona I/ vārda un /valsts/ identitātes karti Nr. /Tālrunis A/ uz /Persona I/ vārda, kas nav izgatavotas uzņēmumā,

kas nodarbojas ar /valsts/ transportlīdzekļa vadītāja apliecību un identitātes karšu izgatavošanu un neatbilst

noteiktajai formai.

Ar šādām savām darbībām /Persona B/ izdarīja Krimināllikuma 275. panta pirmajā daļā paredzēto

noziedzīgo nodarījumu.

Motīvu daļa

[6] Pirmstiesas kriminālprocesā un tiesas izmeklēšanā apsūdzētais /Persona B/ savu vainu apsūdzībā pēc

Krimināllikuma 275. panta pirmās daļas (par noziedzīgo nodarījumu Nr.1), 176.panta pirmās daļas, 185.panta

pirmās daļas un 132.1panta otrās daļas neatzina, pēc Krimināllikuma 275.panta pirmās daļas (par noziedzīgo

nodarījumu Nr.5) atzina pilnībā un izdarīto nožēloja.

Cietušās /Persona C/ pieteikto materiālo kaitējuma kompensāciju 3291,68euroapmērā /Persona B/ atzina,

bet neatzina morālā kaitējuma kompensāciju 50 000euro apmērā.

[7] Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 127.panta pirmo daļu, pierādījumi kriminālprocesā ir jebkuras

likumā paredzētā kārtībā iegūtas un noteiktā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, kurus kriminālprocesā iesaistītās

personas savas kompetences ietvaros izmanto pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo apstākļu esamības vai neesamības

pamatošanai.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 128.panta otrajai daļai to, cik ticamas ir pierādīšanā izmantojamās ziņas

par faktiem, tai skaitā apsūdzētā liecībās sniegtās ziņas, tiesa izvērtē, aplūkojot visus kriminālprocesa laikā iegūtos

faktus vai ziņas par faktiem to kopumā un savstarpējā saistībā.

Tiesa pēc pierādījumu pārbaudes tiesas sēdē un pierādījumu izvērtēšanas saistībā ar izvirzīto apsūdzību

secina, ka iztiesāšanas gaitā apsūdzētā vaina pēc Krimināllikuma 275. panta pirmās daļas (par noziedzīgo

nodarījumu Nr.1 un Nr.5), 176.panta pirmās daļas, 185.panta pirmās daļas un 132.1panta otrās daļas ir pierādīta

pilnībā un pastāv Kriminālprocesa likuma 520.panta pirmajā daļā paredzētais pamats notiesājoša sprieduma

taisīšanai.

[8] Krimināllikuma 275.panta pirmā daļā paredzēta kriminālatbildība par dokumenta, kas piešķir tiesības

vai atbrīvo no pienākumiem, zīmoga vai spiedoga viltošanu, kā arī par viltota dokumenta, zīmoga vai spiedoga

realizēšanu vai izmantošanu.

Krimināllikuma 275.panta pirmā daļā paredzētā nozieguma objekts ir pārvaldības kārtība dokumentu

izstrādāšanas, noformēšanas un aprites sfērā.

No apsūdzētā /Persona B/ liecībās norādītajām ziņām izriet, ka viņš no /Datums BN/ dzīvojis /valsts/, kur

viņam bija izdota uzturēšanās atļauja. Internetā iepazinies ar /Persona C/ no Latvijas. Mēnesi pēc iepazīšanās

nopircis /Persona C/ un viņas bērniem braucienu uz /valsts/. /valsts/ dzīvojuši kopā trīs mēnešus. Pēc tam /Persona

C/ atgriezusies Latvijā pie vīra, bet pats aizbraucis uz /valsts B/ atpūsties. Pēc kāda laika /Persona C/ atbraukusi uz

/valsts B/, kur nodzīvojuši kopā divus mēnešus un pēc tam vēl /valsts/ trīs mēnešus. Lai varētu braukt līdzi /Persona

C/ uz Latviju, Latvijas vēstniecībā /vieta/ saņēmis vīzu uz 90 dienām.

/Datums BG/ ziemā atbraukuši uz Latviju un dzīvojuši pie /Persona C/ /Adrese Q/. Kad tuvojies vīzas beigu

termiņš, piedzimusi meita /Persona W/ un /Persona C/ pierunājusi palikt Latvijā nelegāli.

[8.1] /Persona B/ atzīst, ka izmantojis Latvijā viltotus dokumentus – transportlīdzekļa vadītāja apliecību un

personas identitātes karti. Tam bijuši divi faktori – šeit dzīvoja viņa bērns un savā dzimtenē nevarēja atgriezties

politisku apsvērumu dēļ. Informāciju par viltotu dokumentu iegūšanu ieguvis internetā.

Tiesa atzīst, ka šie faktori nevar būt par attaisnojošiem tam, lai ilgstošā laika posmā dzīvotu Latvijas

Republikā ar viltotiem dokumentiem.

/Persona B/ atzīst, ka visiem viņš bija pazīstams kā /Persona I/. Arī /Persona C/ tas bija zināms, jo Latvijas

vēstniecībā /vieta/ viņa bija lūgusi izsniegt vīzu /Persona B/ nevis /Persona I/.

Arī liecinieks /Persona G/ atpazina kā /Persona I/. Apsūdzētais lieciniekam stāstījis, ka ir /valsts/ pilsonis.

Ar cietušās /Persona C/ liecībās sniegtajām ziņām apstiprinās, ka pēc iepazīšanās ar /Persona B/ saukusi

viņu par /iesauka/. Neilgu laiku pirms beigusies vīza, /Persona B/ uz kādu laiku aizbraucis. Bet, kad atbraucis,

viņam bijusi /valsts/ identitātes karte un transportlīdzekļa vadītāja apliecība. No tā laika sākusi saukt viņu par

/Persona I/, arī viņas bērni tā darījuši, meitas dzimšanas apliecībā kā tēvs ierakstīts – /Persona I/.

[9] /Persona B/ savās liecībās skaidro, ka /Datums BM/, kad izšķīries ar /Persona C/, iepazinies ar /Persona

F/. Sākumā no viņas slēpis savu identitāti, bet tad atklājis savu īsto vārdu. /Persona F/ atļāvusi izmantot savu

transportlīdzekli /Transportlīdzeklis H/, ar valsts reģistrācijas numura zīmi /Transportlīdzeklis A/.

No Ceļu satiksmes drošības direkcijas Informatīvās sistēmas un /Datums B/ transportlīdzekļa

/Transportlīdzeklis H/, ar valsts reģistrācijas numura zīmi /Transportlīdzeklis A/, kratīšanas protokola secināms, ka

transportlīdzekļa īpašniece ir /Persona F/.

No apsūdzētā /Persona B/ liecībās sniegtajām ziņām izriet, ka /Datums M/ vadījistransportlīdzekli

/Transportlīdzeklis H/ un netālu no viesnīcas /Transportlīdzeklis I/ viņu apturējusi policija, jo nav apstājies pie

“Stop” zīmes. Pēc policijas darbinieka lūguma, uzrādījis identitātes karti un transportlīdzekļa vadītāja apliecību uz

/Persona I/ vārda. Policijas darbinieks norādījis, ka dokumenti izskatoties aizdomīgi un piedāvājis doties uz Valsts

Robežsardzi. Robežsardzes dienestam atklājis savu identitāti, visu izstāstījis un nosaucis savu īsto vārdu - /Persona

B/. Pēc tam sazinājies ar /Persona F/ un viņa atvedusi īstos dokumentus, kas tika izņemti kratīšanas laikā. Savu

vainu izdarītajā atzina pilnībā un izdarīto nožēloja.

Šīs liecībās sniegtās ziņas tiesa atzīst par ticamām, jo tās apstiprinās ar citiem pārbaudītiem pierādījumiem.

[9.1] Ar Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes inspektora /Persona V/ liecībās sniegtajām ziņām

apstiprinās, ka pa /vieta/ braucošais transportlīdzeklis /Transportlīdzeklis H/, ar valsts reģistrācijas numura zīmi

/Transportlīdzeklis A/, neapstājās pie ceļa zīmes STOP krustojumā ar /vieta/. Pieņemts lēmums transportlīdzekļa

vadītāju apstādināt. Vadītājs /vieta/, kur apstājies.

No aizturēšanas protokola izriet, ka /Datums M/ plkst.13.18 /Persona B/ tika aizturēts /Adrese P/.

Ar liecinieka /Persona V/ liecībās, personas kratīšanas protokolā un fototabulā norādītajām ziņām pierādīts,

ka/Persona B/ iedevis inspektoram /valsts/ transportlīdzekļa vadītāja apliecību Nr. /Numurs C/ uz /Persona I/ vārda

un /valsts/ identitātes karti Nr. /numurs/ uz /Persona I/ vārda.

Vizuāli vadītāja apliecībai bijusi blāvas krāsas un vāji saskatāma hologramma, kas radījušas aizdomas par

dokumenta īstumu. Par to informējis /Persona B/. /Persona B/ satraucies un skaidrojis, ka bieži pārvietojas.

/Persona V/ nolēmis dokumentus pārbaudīt Valsts Robežsardzes /vieta/ nodaļā, ko apstiprina sarakste e-

pastā.

/Persona B/ jautājis, kādas sekas var būt par viltotu dokumentu izmantošanu. /Persona V/ sapratis, ka

/Persona B/ iedotie dokumenti iespējams ir viltoti. Valsts Robežsardzes darbinieki pārbaudot abus dokumentus

secinājuši, ka tie izgatavoti printējot, nevis iespiežot. /Persona B/ atzinies, ka ir /valsts c/ pilsonis.

No liecinieku /Persona V/ un /Persona U/ sniegtajām ziņām izriet, ka transportlīdzekļa /Transportlīdzeklis

H/ īpašniece /Persona F/ atvedusi /valsts c/ pilsoņa /Persona B/ pasi Nr./numurs/ un tādējādi noskaidrots, ka

aizturētais transportlīdzekļa vadītājs ir /Persona B/, dzimis /Datums BL/, dzīvesvieta /Adrese O/.

Šīs liecībās norādītās ziņas apstiprinās arī ar liecinieces /Persona F/ liecībās norādītajām ziņām, ka /Datums

BK/ /Persona B/ telefoniski informējis, ka viņu aizturējuši policijas darbinieki un viņš tikšot vests uz robežsardzes

telpām. Kad aizbraukusi uz Valsts Robežsardzes /vieta/ nodaļu, /Persona B/ jau bija izstāstījis, ka viņa īstā pase

atrodas viņa dzīvesvietā /adrese/. /Persona B/ iedevis dzīvokļa atslēgas un atvedusi /Persona B/ pasi robežsardzes

darbiniekiem.

/Persona B/ kratīšanas laikā izņemta /valsts c/ izdota - pilsoņa pase, vadītāja apliecība, diploms, dzimšanas

apliecība, karaklausības biļete uz /Persona B/ vārda un /valsts D/ izdota - uzturēšanās atļauja uz /Persona B/ vārda.

[9.2] Ar /Datums BJ/ Valsts robežsardzes Ekspertīžu dienesta eksperta atzinumu Nr./numurs/ secināts, ka

/valsts/ transportlīdzekļa vadītāja apliecība Nr. /Numurs C/ uz /Persona I/ vārda un /valsts/ identitātes karte Nr.

/Tālrunis A/ uz /Persona I/ vārda izgatavotas ar strūklas drukas iekārtu (printeri).

Transportlīdzekļa vadītāja apliecība Nr. /Numurs C/ un identitātes karte Nr. /Tālrunis A/ neatbilst noteiktajai

formai, un tās nav izgatavotas uzņēmumā, kas nodarbojas ar /valsts/ transportlīdzekļa vadītāja apliecību un

identitātes karšu izgatavošanu.

No protokola par nepieciešamo paraugu ņemšanu salīdzinošajai izpētei, daktiloskopiskās kartes, un Valsts

policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Starptautiskās sadarbības pārvaldes sniegtajām ziņām secināms, ka

/valsts/ kompetentās iestādes nav izsniegušas transportlīdzekļa vadītāja apliecību ar šādu numuru, savukārt

identifikācijas karte Nr. /Tālrunis A/ izsniegta citai personai. Par personu /Persona I/ nav atrodamas ziņas /valsts/

datu bāzēs.

Savukārt /valsts c/ pilsoņa /Persona B/ pase Nr./numurs/ atbilst noteikta veida paraugam, un tā atbilstoši

noteiktajai formai ir izgatavota uzņēmumā, kas nodarbojas ar /valsts c/ pasu izgatavošanu.

Ar šiem pierādījumiem ir pierādīts, ka /valsts c/ pilsonis /Persona B/ uzdevās par /valsts/ pilsoni /Persona I/

un izmantoja viltotus dokumentus - transportlīdzekļa vadītāja apliecību Nr. /numurs/ un identitātes karti Nr.

/Tālrunis A/ uz /Persona I/ vārda.

[9.3] No objektīvās puses dokumenta, kas piešķir tiesības izmantošana vai realizēšana ir aktīva darbība. Ar

viltota dokumenta izmantošanu jāsaprot tā uzrādīšana (iesniegšana) valsts institūcijās vai sabiedriskajās

organizācijās vai uzņēmumos, kā arī citām personām, uzdodot šādu dokumentu par īstu. Ar viltota dokumenta

realizēšanu jāsaprot to jebkāda tālāk nodošana citai personai – pārdodot, dāvinot, apmainot, atdodot kā parādu

u.tml.

Viltota dokumenta izmantošana vai realizēšana ir pabeigta ar norādīto darbību izdarīšanas brīdi neatkarīgi

no tā, vai ticis sasniegts iecerētais rezultāts (U.Krastiņš, V.Liholaja. Krimināllikuma komentāri. Trešā daļa (XVII-

XXXV nodaļa). Trešais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2023, 536. lapa).

No Pilsonības un migrācijas pārvaldes sniegtajām ziņām izriet, ka /Persona B/ nav pieprasījis uzturēšanās

atļauju Latvijas Republikā. Ieceļojis Šengenas valstu teritorijā /Datums BH/ uzrādot /valsts c/ pilsoņa pasi ar derīgu

vīzu uz 46 dienām. Kopš /Datums BG/ /Persona B/ nav izceļojis no Latvijas.

Tātad vairāk kā piecus gadus /Persona B/ Latvijas Republikā uzturējies ar viltotiem dokumentiem.

Tiesa konstatē, ka ar sprieduma [8] un [9] punktā analizētajos pierādījumos fiksētām ziņām ir pierādīts, ka

/Persona B/izdarīja tīšu nodarījumu, kuru raksturo tiešs nodoms. Viņa vaina visā viņam izvirzītajā apsūdzībā ir

pierādīta pilnībā, apsūdzētā darbības pēc Krimināllikuma 275. panta pirmās daļas kvalificētas pareizi un viņš

sodāms.

[10] No liecinieka /Persona D/ pirmstiesas kriminālprocesā /Datums BF/ un tiesas sēdē sniegtajām liecībām

izriet, ka pirms pieciem gadiem viņam atņemtas autovadītāja tiesības. Viņa draugs /Persona R/ piedāvājis iegadāties

viltotu transportlīdzekļa vadītāja apliecību. /Persona R/ esot paziņa, kurš varot dabūt citā valstī izdotu

transportlīdzekļa apliecību. Piedāvājumam piekritis.

/Datums BE/ /Persona R/ aizvedis uz kafejnīcu vagoniņā /Adrese N/, pie /Persona R/ paziņas - /Persona B/,

kurš sevi dēvējis par /Persona I/. Kafejnīcas īpašniece esot /Persona B/ sieva.

Ar protokolu par uzrādīšanu atpazīšanai pēc fotogrāfijām pierādīts, ka /Persona D/ atpazinis pēc sejas

vaibstiem /Persona B/, par kuru sniedzis liecības.

[10.1] Ar liecinieka /Persona D/ liecībās sniegtajām ziņām pierādīts, ka /Persona B/ teicis, ka varot dabūt

dažādu valstu transportlīdzekļa vadītāja apliecības un ID kartes. Ieteicis izvēlēties /valsts/ izdotus dokumentus, jo

viņš esot līdzīgs čeham.

/Persona B/ teicis, ka izdevīgāk ir ņemt uzreiz gan identifikācijas karti, gan transportlīdzekļa vadītāja

apliecību, par ko jāmaksā 3400euro. Dokumenti būšot jāgaida vienu mēnesi, tie būšot reģistrēti /valsts/ datu bāzē,

ar visiem nepieciešamajiem datiem. Nekādas problēmas ar izgatavotajiem dokumentiem nebūšot. /Persona B/

jānosūta fotogrāfija un jāsamaksā visa naudas summa.

/Persona B/ teicis, ka daudziem esot šādus dokumentus sagādājis un pārdevis, nevienam nekādas problēmas

neesot bijušas. Pēc sarunas /Persona B/ viņam nosūtījis video, kurā bijis redzams, ka ar skeneri tiek pārbaudīta

izgatavotā pase un tā neuzrāda nekādas viltojuma pazīmes. Pēc pāris nedēļām informējis /Persona B/, ka iegādāsies

/valsts/ datu bāzē reģistrētus dokumentus.

Aiznesis uz kafejnīcu visu naudu 3400 euroun atdevis /Persona B/. Pēc pāris dienām nosūtījis viņam savu

sejas attēlu, uzņēmis divas dažādas bildes, lai tās atšķirtos. /Persona B/ teicis, ka dokumentus apmēram pēc mēneša

atsūtīs pa pastu uz norādīto adresi. Pēc sešām nedēļām saņēmis paziņojumu no pasta, ka atnācis sūtījums. Pastā

saņēmis no /vieta/ izsūtītu vēstuli, kurā bija identifikācijas karte un transportlīdzekļa vadītāja apliecība ar viņa

fotoattēlu un personu datiem, kurus iepriekš bija nodevis /Persona B/.

/Persona B/ik pa laikam apjautājies, vai nav kāds klients kam nepieciešami dokumenti. Atbildējis, ka nav.

/Persona B/ teicis, ja kādam vajagot citas valsts dokumentus, tad lai dodot viņam ziņu.

Tiesas sēdē /Persona D/ apstiprināja liecībās sniegtās ziņas kā patiesas. Tiesa liecinieka /Persona D/ liecības

atzīst kā ticamas un pieļaujamas, jo iegūtas Kriminālprocesa likuma noteiktajā kārtībā.

[10.2] Tas, ka /Persona B/ noliedz, ka būtu pārdevis /Persona D/ viltotus dokumentus vērtējama kā

izvairīšanās un atbildības. Kā arī aizstāvības pozīcija, ka /Persona D/ viņu aprunā nav ticama, jo ar /Datums BD/

Valsts robežsardzes Ekspertīžu dienesta eksperta atzinumu Nr./numurs/ secināts, ka /valsts/ transportlīdzekļa

vadītāja apliecība Nr. /numurs/ uz /Persona P/ vārda un /valsts/ identitātes karte Nr. /numurs/ uz /Persona P/ vārda

izgatavotas ar strūklas drukas iekārtu (printeri) tāpat kā /Persona B/ izmantotā viltotā transportlīdzekļa vadītāja

apliecība un identitātes karte.

Transportlīdzekļa vadītāja apliecība Nr. /numurs/ un identitātes karte Nr. /numurs/ neatbilst noteiktajai

formai, un tās nav izgatavotas uzņēmumā, kas nodarbojas ar /valsts/ transportlīdzekļa vadītāja apliecību un

identitātes karšu izgatavošanu.

No cietušās /Persona C/ liecībās sniegtajām ziņām izriet, ka dažkārt dzirdējusi telefona sarunas par

dokumentiem, reizēm tās bijušas angļu valodā, kas netieši apstiprina /Persona B/ iesaisti viltotu dokumentu

realizēšanā.

[10.3] Saistībā ar ienākumu gūšanu Latvijā /Persona B/ liecinājis, kastrādājis /Persona C/ uzņēmumā

/Nosaukums F/ kafejnīcā par direktoru kā /Persona Q/ līdz viņa aizturēšanai. Darbā viņu pieņēmusi /Persona C/.

Maksājis nodokļus un dienā tērējis no 200 līdz 300euro, mēnesī no 6000 līdz 7000 euro. Bez tam, māte /valsts c/

pārdevusi māju un šo naudu pārskaitījusi viņam uz /Persona C/ kontu. No šīs naudas samaksājis /Persona C/

parādus.

No cietušās /Persona C/ liecībām izriet, ka /Persona B/ strādājis vasaras sezonā no /Datums BC/ līdz

/Datums BB/ par struktūrvienības vadītāju un saņēmis minimālo algu viņas uzņēmumā /Nosaukums F/. Ziemas

periodā atradies bezalgas atvaļinājumā. Pēdējā laikā nekādus naudas līdzekļus uzņēmums nav maksājis, bet

/Persona B/ ik pa laikam uzradusies nauda. Kādā brīdī /Persona B/ prasījis naudu viņai, iedevusi viņam savu

kredītkarti lietošanai. /Persona B/ esot naudu aizņēmies no vairākiem cilvēkiem. /Persona B/ iepriekš esot tiesāts

par naudas līdzekļu izkrāpšanu.

No Valsts ieņēmumu dienesta un /Nosaukums G/ sniegtajām ziņām secināms, ka /Nosaukums F/, kura

valdes locekle bija /Persona C/, likvidēts /Datums BA/. Dienestā nav dati par /Persona Q/ kā darba ņēmēju /Datums

AZ/, /Datums AY/, /Datums AX/, /Datums AW/, /Datums AV/, /Datums AU/. Tātad legālus ienākumus Latvijā

/Persona B/ nav guvis.

No liecinieka /Persona G/ liecībām izriet, ka būdams taksists, sniedzis savus pakalpojumus /Persona B/ un

/Persona C/ gandrīz katru dienu. /Persona B/ maksājis skaidrā naudā. /Persona B/ esot strādājis kioskā un sūdzējies,

ka nespēj apmaksāt /Persona C/ izdevumus - manikīru, pedikīru, baseina un masāžas pakalpojumus, degvielu, katru

dienu pircis pārtiku.

No liecinieces /Persona F/ sniegtajām liecībām izriet, ka /Persona B/ stāstījis, ka dzīvojot ar /Persona C/

iekrājis naudu un tagad viņš no tās dzīvojot. Viņš gribējis atpirkt no /Persona C/ kafejnīcu vagoniņu, kur varētu

kaut ko nopelnīt. Tā kā /Persona B/ bijušas visādas problēmas, tad aizdevusi viņam daudz naudas.

Tiesa, ņemot vērā liecinieku un cietušās liecībās norādītās ziņas, secina, ka /Persona B/ ienākumus nav

guvis strādājot /Persona C/ kafejnīcā /Nosaukums F/, bet gan bijis iesaistīts viltotu dokumentu apritē - piedāvājot

tos iegādāties. Tiesai nav šaubas, ka /Persona D/ samaksājot/Persona B/ 3400 euroskaidrā naudā ieguva /valsts/

transportlīdzekļa vadītāja apliecību Nr. /numurs/ uz /Persona P/ vārda un /valsts/ identitātes karti Nr. /numurs/ uz

/Persona P/ vārda.

Tiesa konstatē, ka ar sprieduma [10] punktā analizētajos pierādījumos fiksētām ziņām ir pierādīts, ka

/Persona B/izdarīja tīšu nodarījumu, kuru raksturo tiešs nodoms. Viņa vaina visā viņam izvirzītajā apsūdzībā ir

pierādīta pilnībā, apsūdzētā darbības pēc Krimināllikuma 275. panta pirmās daļas kvalificētas pareizi un viņš

sodāms.

[11] Krimināllikuma 176.panta pirmā daļā paredzēta kriminālatbildība par svešas kustamas mantas

nolaupīšanu, ja tā saistīta ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu.

Krimināllikuma 176.panta pirmā daļā paredzētais noziegums apdraud ne tikai cietušās mantiskās intereses,

bet arī vienlaikus vērsts pret cietušās veselību vai dzīvību.

[11.1] No /Persona B/ sniegtajās liecībās norādītajām ziņām izriet, ka /Datums Y/ piedāvājis /Persona C/

kopā nosvinēt savu dzimšanas dienu, bet /Persona C/ atteikusies. Aizbraucis pie /Persona C/ /Adrese M/, kur dzīvo

/Persona C/.

/Persona B/ liecina, ka prasījis /Persona C/, lai atdod savu mobilo telefonu, kuru bija nopircis uz kredīta, bet

dārglietas nav prasījis atdot. /Persona C/ pati esot novilkusi no pirksta gredzenu, paņēmusi no automašīnas arī citas

dārglietas un iemetusi tās viņam sejā. Dārglietas, kuras pircis /Persona C/, savācis un izmetis miskastē pie savas

mājas. Bijis mutisks konflikts, taču vardarbīgs pret /Persona C/ nav bijis. To, ka /Persona C/ nav draudējis ar nazi,

varot apliecināt taksometra vadītājs /Persona G/, kurš sēdējis savā automašīnā. Pēc tam /Persona C/ esot stāstījusi

/Persona F/, ka viņš izvilcis nazi un draudējis. Nākamajā dienā palicis /Persona C/ žēl, tādēļ mobilo telefonu

atgriezis ar paziņas /Persona O/ palīdzību.

/Persona B/ liecībās norādītās ziņas atzīstamas par ticamām tiktāl, cik tās apstiprinās ar tiesas izmeklēšanā

pārbaudītajiem pierādījumiem.

[11.2] Cietušās /Persona C/ liecībās norādītās ziņas apstiprina, ka /Datums AB/ ap plkst.13.00 bijušo

dzīvesbiedru un viņu kopīgā bērna tēvu /Persona B/ atvedis pie viņas /Adrese M/, skaidrot attiecības. Paredzot, ka

būs konflikts, jo /Persona B/ runājis paaugstinātā tonī, izgājusi ar /Persona B/ pagalmā, lai māte /Persona M/

nedzird sarunu. /Persona B/ bijis alkohola reibumā, to jutusi viņa izelpā.

Ar cietušās /Persona C/ liecībās sniegtajām ziņām pierādīts, ka pagalmā aicinājusi /Persona B/ iziet uz ielu,

lai taksists /Persona G/, būtu liecinieks sarunai. Bet /Persona B/ ar savu augumu iespiedis viņu žoga stūrī. /Persona

B/ no jakas labās puses kabatas izvilcis aptuveni 20 cm garu nazi ar melnu plastmasas rokturi, pielicis to viņai pie

sejas un kakla teicis, ka tagad varot ar viņu izdarīt visu, ko grib, var viņu nogalināt, nepaspēs pat noraustīties.

Teicis, ka, ja viņa nebūs ar viņu kopā, tad viņas vispār nebūs. Bija ļoti nobijusies, iedomājusies, ka tādā stāvoklī

viņš var nodarīt miesas bojājumus vai pat nogalināt. Uztvērusi tos kā reālus draudus dzīvībai.

Pretēji aizstāvības paustajam viedoklim, ka neviens nav redzējis nazi /Persona B/, ar /Persona C/ liecībām

pierādīts, ka /Persona B/ līdzi bija nazis. Viņš turot nazi pie viņas kakla, kliedzis, lai atdod telefonu un dārglietas,

kuras viņš dāvinājis. Baidoties par savu dzīvību, ka /Persona B/ varētu ar nazi iedurt, atdevusi mobilo telefonu

Iphone 14 1200euro vērtībā ar dekoratīvo silikona maciņu baltā krāsā 48 eurovērtībā, ar divām SIM kartēm bez

vērtības. Teikusi, ka dārglietas atrodas automašīnā, kura novietota pie mājas, ārpus pagalma. /Persona B/ nazi

ielicis jakas kabatā un izgājuši uz ielas.

Par šīm /Persona B/ darbībām /Persona C/ vairākas reizes atgādina sarakstē sociālā vietnē Telegram - kāpēc

atnāci pie manis ar nazi?, vai mīlestības vadīts cilvēks var pielikt nazi pie kakla?.

No /Persona C/ liecībām izriet, ka ejot uz automašīnu, pie mājas ieraudzījusi taksistu /Persona G/, kura

pakalpojumus izmantojusi gan viņa, gan /Persona B/. Jautājusi /Persona G/, kāpēc viņš atvedis pie viņas /Persona

B/ ar nazi. Teikusi, ka /Persona B/ atrodoties pagalmā licis viņai pie kakla nazi. /Persona G/ atbildējis, ka par nazi

neko nezin un bijis ļoti uztraucies par šādu situāciju.

/Persona C/ liecībās norādītās ziņas apstiprinās ar liecinieka /Persona G/ liecībās norādītajām ziņām. Viņš

kā taksometra vadītājs bieži vedis gan /Persona B/, gan /Persona C/. /Datums AS/ /Persona B/ bijusi dzimšanas

diena un brauciena laikā viņš stāstījis, ka aicinājis /Persona C/ kopīgi nosvinēt viņa jubileju, bet /Persona C/

atteikusies. Bijis jūtams, ka /Persona B/ ir lietojis alkoholu. Aizvedis /Persona B/ uz /Persona C/ māju Pļavu ielā.

/Persona B/ iegājis mājas pagalmā. Pēc neilga laika iznākusi /Persona C/ un /Persona B/. /Persona C/ pienākusi un

teikusi, ka /Persona B/ viņai uzbrucis un draudējis ar nazi. /Persona G/ atbildējis, ka /Persona B/ nazi nav redzējis.

Tiesa /Persona C/ un /Persona G/ liecības atzīst par pieļaujamām un ticamām, jo ir saskanīgas un viena otru

papildinošas, tiesa pretrunas tajās nekonstatē.

/Persona C/ liecībās norādītās ziņas apstiprinās ar /Datums AT/ protokolā par liecību pārbaudi uz vietas un

fototabulā cietusī /Persona C/ /Adrese L/, norādījusi vietu uz iela, kur /Datums AS/ bija atstājusi savu automašīnu

un pa vārtiem iegājusi pagalmā. Pagalmā /Persona C/ parāda, kur /Persona B/ liedza viņai iziet no pagalma un

atkāpjoties nonāca pagalma stūrī, kur /Persona B/ turot rokā nazi, to virzīja pie kakla. Kā arī /Persona C/ norāda uz

vietu pie mājas durvīm, kur stāvēja taksometrs ar vadītāju /Persona G/.

[11.3] No /Persona C/ liecībās norādītajām ziņām izriet, ka no savas automašīnas /Transportlīdzeklis G/,

paņēmusi /Persona E/ pulksteni 169euro vērtībā, zelta rokas sprādzi 1000 euro vērtībā, baltā zelta gredzenu 450

euro, gredzenu ar akmentiņiem 200 eurovērtībā un no visa spēka metusi /Persona B/ virzienā, jo bijis bail iet viņam

klāt. /Persona B/ salasījis dārglietas un iesēdies taksometrā pie /Persona G/, braucot prom izliecies pa logu un

kliedzis - “padauza nosprāgsti, tu vēl nožēlosi”.

Par liecībās norādītajām paņemtām dārglietām /Persona C/ iesniegusi fotogrāfijas, kurās redzama ar

nozagtajām dārglietām.

Aizstāve norādīja, ka /Persona B/ gribēja atgūt savas dāvinātās mantas no bijušās saderinātās. Tiesa norāda,

ka šādā gadījumā /Persona B/ bija jārisina strīdus jautājums Civillikumā noteiktajā kārtībā nevis ar vardarbības

piedraudējumu.

Liecinieks /Persona G/ apstiprinājis ziņas, ka /Persona C/ piegājusi pie savas automašīnas un paņēmusi kaut

kādas rotaslietas, nometusi tās zemē, iesitusi /Persona B/ ar roku pa seju un iegājusi atpakaļ mājas pagalmā. Pēc

tam /Persona B/ aizvedis uz viņa dzīvesvietu /adrese/.

Tādējādi ar augstāk minētajiem pierādījumiem pierādīts, ka /Persona B/ nolaupīja /Persona C/ piederošās

mantas par kopējo vērtību 3067euro.

Tiesa uzskata, ka nav nozīmes tam kā iegūtas nolaupītās mantas - dāvinātas vai pirktas, jo tās bija /Persona

C/ likumīgā valdījumā.

Tiesa secina, ka mantas nolaupīšana notikusi ar aktīvām, atklātām /Persona B/ darbībām, kas tika vērstas uz

mantu likumīgās valdītājas /Persona C/ īpašuma masas samazināšanu un viņai tika nodarīts reāls materiāls

zaudējums.

[11.4] Arī liecinieces /Persona F/ liecībās sniegtās ziņas apstiprina faktu, ka /Persona B/ ļoti cerējis /Datums

AK/ savu dzimšanas dienu pavadīt kopā ar ģimeni, bet /Persona C/ atteikusies. Tas viņu satracinājis, juties sāpināts.

/Persona B/ stāstījis, ka pa dienu bijis pie /Persona C/ un atņēmis viņai mobilo telefonu un dārglietas, kuras esot

dāvinājis, tātad šīs mantas pieder viņam. /Persona B/ stāstījis, ka ar taksistu /Persona G/ aizbraucis pie /Persona C/

mātes uz mājām un tur arī atņēmis /Persona C/ telefonu un dārglietas. Parādījis /Persona C/ nazi kabatā un teicis, ka

sagriezīšot viņas automašīnai riepas. /Persona C/ esot sākusi kliegt un aizskrējusi pie /Persona G/, kurš gaidījis pie

mājas un teikusi, ka /Persona B/ viņai uzbrucis ar nazi. /Persona B/ apgalvojis, ka neesot /Persona C/ draudējis ar

nazi, tikai parādījis, ka viņam tas ir kabatā. Zinot /Persona B/ raksturu, pieļauj, ka viņš varētu draudēt ar nazi.

/Persona B/ stāstījis, ka /Persona C/ pieprasījis atdot lietas. /Persona B/ izņēmis no kabatas un parādījis mobilo

telefonu Iphone baltā krāsā silikona maciņā, kuru bija atņēmis. /Persona C/ telefonu bija nobloķējusi, tādēļ /Persona

B/ to nav varējis izmantot un atdevis /Persona C/.

Tiesa secina, ka ar cietušās /Persona C/ un liecinieku /Persona F/ un /Persona G/ liecībās sniegtajām ziņām

pierādīts, ka /Persona B/ izmantojot nazi izteica draudus nogalināt, pavēršot nazi pret cietušās kaklu, ja cietusī

neatdos mantas, kas atzīstams kā vardarbības piedraudējums.

[11.5] Liecinieks /Persona O/ pirmstiesas procesā liecinājis, ka /Persona B/ kā /Persona I/ pazīst jau divus

gadus. Iepazinušies kafejnīcā - vagoniņā parkā pie jūras. /Datums AR/ vasaras beigās, pēc /Persona B/ lūguma

taisījis remontu viņa sievas mātes /Persona M/ mājā /Adrese J/.

/Persona J/ un /Persona F/ liecībās norādītās ziņas apstiprina un papildina liecinieka /Persona O/ liecībās

norādītās ziņas /Datums R/ mēnesī /Persona B/ atkal piezvanījis un teicis, ka gribot viņu satikt. Satikušies pie

veikala /Nosaukums/ degvielas uzpildes stacijā. /Persona B/ iedevis telefonu Iphone gaišā krāsā bez maciņa.

/Persona B/ teicis, ka telefonu esot kādreiz pircis savai sievai, tas maksājot vairāk kā 1000euro. Uzspiežot uz

podziņām bijis redzams, ka telefons ir bloķēts. /Persona B/ teicis, lai telefonu aizved un atdod /Persona M/, ko arī

izdarījis.

/Persona C/ apliecinājusi, ka nolaupīto telefonu /Persona B/ atgriezis aptuveni pēc nedēļas. /Persona B/

rakstījis, ka gribot atdot telefonu, jo viņam tas neesot vajadzīgs. Atbildējusi, ka negrib ar viņu tikties, ka baidās no

viņa un, ka negrib ar viņu kontaktēties ne klātienē, ne telefoniski.

Lieciniece /Persona F/ liecinājusi, ka /Datums AQ/ vai vēlāk /Persona B/ dzīvesvietā /adrese/, virtuvē uz

letes redzējusi sieviešu rokassprādzi un pulksteni. Pēc aizturēšanas /Persona B/ vairākas reizes lūdzis, lai piezvana

/Persona C/ un visu izstāsta. Sazinoties, /Persona J/ izstāstījusi kādas dārglietas /Persona B/ atņēmis. Vācot

/Persona B/ mantas atradusi sieviešu gredzenu, nofotografējusi un aizsūtījusi /Persona C/. /Persona C/ atbildējusi,

ka tas ir gredzens, kuru /Persona B/ viņai atņēmis. Gredzenu atdevusi /Persona C/.

/Persona C/ apliecinājusi, ka gredzenu 450eurovērtībā atguvusi, jo /Persona F/ savācot /Persona B/ mantas

dzīvoklī Kuršu laukumā, viņa dzīvesvietā to atradusi un atgriezusi.

Tiesa konstatē, ka ar sprieduma [11] punktā analizētajos pierādījumos fiksētām ziņām ir pierādīts, ka

/Persona B/izdarīja tīšu nodarījumu, kuru raksturo tiešs nodoms. Viņa vaina visā viņam izvirzītajā apsūdzībā ir

pierādīta pilnībā, apsūdzētā darbības pēc Krimināllikuma 176. panta pirmās daļas kvalificētas pareizi un viņš

sodāms.

[12] Krimināllikuma 185.panta pirmā daļā paredzēta kriminālatbildība par svešas mantas tīšu iznīcināšanu

vai bojāšanu.

Ar mantas bojāšanu tiek nodarīts kaitējums, kura rezultātā mantas lietošanas vērtība samazinās tādā mērā,

ka to vairs nevar pilnvērtīgi izmantot pēc mantas nozīmes bez atbilstoša remonta, izlabošanas, atjaunošanas.

[12.1] /Persona B/ liecina, ka /Datums T/ vakarā ap plkst.17.00 vai 18.00 saticies ar /Persona F/, bijuši

vairākās kafejnīcās. Pēc tam braukuši pie viņa uz dzīvokli /Adrese I/, kur pavadījuši kopā visu nakti līdz rītam. No

rīta ar /Persona F/ aizbraukuši uz kafejnīcu /Nosaukums/.

No /Persona B/ sniegtajās liecībās norādītajām ziņām izriet, ka nākamajā dienā - /Datums AE/ /Persona F/

piezvanījusi /Persona C/ un stāstījusi, ka viņš sabojājis automašīnu /Transportlīdzeklis C/, kuru /Persona C/ bija

nopircis. Automašīnai esot bijuši nolauzti sānu spoguļi un divi stikla tīrītāji. /Persona C/ draudējusi un prasījusi

naudu 1800europar automašīnas remontu. Bijis gatavs automašīnu saremontēt par saviem līdzekļiem, pie sava

meistara, bet /Persona C/ atteikusies. Pēc dažām dienām /Persona C/ viņu baidījusi, ka ziņos policijai.

/Persona B/ liecina, ka zinājis, ka /Persona C/ automašīna stāv /Adrese H/, slēgtā pagalmā, bet /Persona C/

automašīnu nav bojājis, jo tajā dienā bijis visu laiku kopā ar /Persona F/. Uzskata, ka tā nav /Persona C/

automašīna, jo viņš to nopircis /Persona C/ par mātes atsūtīto naudu 5400euro.

No cietušās /Persona C/ liecībās sniegtajām ziņām izriet, ka naktī pēc strīda, t.i. no /Datums AP/ uz /Datums

AO/, tikusi sabojāta viņas automašīna /Transportlīdzeklis F/, ar valsts reģistrācijas numuru /Transportlīdzeklis E/.

Uzskata, ka to izdarījis /Persona B/. Automašīnu /Transportlīdzeklis C/, ar valsts reģistrācijas numur

/Transportlīdzeklis E/, bija iegādājusies /Datums AN/ autoveikalā /Nosaukums E/ par 7500euro. Kā pirmo iemaksu

atdevusi savu automašīnu /Transportlīdzeklis D/, bet atlikušo daļu 4000eurosamaksājusi no saviem līdzekļiem, ko

apliecina Swedbank bankas izdruka par skaidras naudas izņemšanu no /Datums AM/ līdz /Datums AL/ /Nosaukums

D/ bankomātā.

Kā apstiprina Ceļu satiksmes direkcijas izziņa no datu bāzes, tad sākotnēji automašīna reģistrēta uz mātes

/Persona M/ vārda, bet pēc tam uz /Persona C/ vārda.

Ar cietušās /Persona C/ liecībās un fotogrāfijās sniegtajām ziņām pierādīts, ka automašīnu /Adrese G/ slēgtā

pagalmā novietojusi /Datums AK/ ap plkst.18.00. Teritorija ir slēgta, taču /Persona B/ ir zināms pagalma vārtu

kods. /Datums AE/ ap plkst.8.52 pazvanījis mājas /Adrese F/ saimnieks un informējis, ka viņas automašīnai

/Transportlīdzeklis C/ salauzti spoguļi un nolauztas logu slotiņas. Bija nolauzts aizmugurējais loga tīrītāja kāts

10euro vērtībā un slotiņa 7 euro vērtībā, kas atradās blakus automašīnai uz zemes, sabojāti abi sānu atpakaļskata

spoguļi ar mehānismu, katrs 300 euro vērtībā, sānu spoguļa korpusi katrs 80 euro vērtībā, un saliekts priekšējā

vējstikla loga tīrītāja kāts 60 euro vērtībā un slotiņa 55 euro vērtībā vadītāja pusē.

/Persona C/ liecina, ka plkst.8.55 zvanījusi /Persona G/, lai noskaidrotu, vai pa nakti nav vedis /Persona B/

uz /Adrese E/. /Persona G/ esot stāstījis, ka /Datums AJ/ pa dienu vadājis /Persona B/ pa /vieta/, jo meklējis

/Persona C/ automašīnu, lai sadurtu riepas. /Persona G/ centies atrunāt tā rīkoties.

Liecinieks /Persona G/ apliecina, ka /Datums AA/ viņam zvanījusi /Persona C/ un jautājusi, vai viņš ir vedis

/Persona B/ uz viņas dzīvesvietu un piedalījies mašīnas bojāšanā. Atbildējis, ka /Persona B/ nav vedis ne vakarā, ne

naktī, ne no rīta un par viņas automašīnas bojāšanu nekas nav zināms. /Datums AB/ /Persona B/ bijis ļoti dusmīgs

uz /Persona C/. /Persona B/ teicis, ka atradīšot viņas automašīnu un sagriezīšot tai riepas. Norādījis, lai tā nedara.

No /Persona C/ un /Persona F/ liecībās sniegtajām ziņām un mobilā telefona sarakstē starp /Persona C/ un

/Persona F/ pierādīts, ka /Datums D/ rītā /Persona C/ telefonā atsūtījusi ziņu - vai /Persona F/ vedusi /Persona B/ uz

/Adrese D/ sabojāt automašīnu. /Persona F/ atbildējusi, ka nav vedusi. Tad pēc 10-15 minūtēm /Persona F/ lūgusi,

lai neraksta iesniegumu Valsts policijai, jo /Persona B/ samaksāšot nodarītos zaudējumus automašīnai.

/Datums AI/ /Persona C/ jautājusi /Persona F/, kad /Persona B/ plāno apmaksāt automašīnas remontu. Un

/Persona F/ atbildējusi ka viņai tādas naudas nav un arī /Persona B/ naudas nav. /Persona B/ bijis satraucies par to,

ka Latvijā atrodas nelikumīgi. Stāstījis /Persona F/, ka ir /valsts/ pilsonis un viņu var izraidīt. Lai arī /Persona B/

apgalvojis, ka neesot automašīnu sabojājis, viņš gribējis aizvest salabot automašīnu.

/Persona F/ savās liecībās pieļauj, ka /Persona B/ varētu /Persona C/ tīši sabojāt automašīnu, jo redzējusi

/Persona B/ dažādās situācijās, redzējusi viņa agresijas izpausmes un dzirdējusi viņa izteiktos draudus, ko viņš

darīšot ar /Persona C/ un viņas mantām.

No mobilā telefona sarakstes sociālā tīklā Telegram secināms, ka /Persona B/ piekrīt visu izlabot un nodot

automašīnu remontā savam meistaram, bet 1800euro par remontu nemaksās.

/Persona B/ apstiprina, ka tā esot bijusi viņa mežonīgā reakcija, jo bijis greizsirdīgs un tas padarījis

vājprātīgu.

/Persona C/ liecībās apliecina, ka pēc automašīnas sabojāšanas viņai zvanījis gan /Persona B/, gan viņa

draudzene /Persona F/ un lūguši, lai neinformē policiju, ka samaksāšot nodarītos zaudējumus. Automašīnas

remonta tāmi sastādījis uzticams meistars, negribējusi automašīnu uzticēt /Persona B/ meistaram. /Persona F/ esot

darījusi visu iespējamo, lai /Persona B/ samaksātu par remontu. Tāpēc tik novēloti /Datums AH/ par notikušo

informējusi policiju.

Aizstāvība norādīja, ka kriminālprocesā nav iegūts neviens tiešs pierādījums, kas pierādītu, ka /Persona B/

tīši sabojāja /Persona C/ transportlīdzekļa detaļas.

Tiesa atzīst, ka visi pārbaudītie pierādījumi ir attiecināmi, pieļaujami un ticami. Tie viens otru papildina,

nav savstarpēji pretrunīgi. Gan /Persona G/, gan /Persona F/ mutiski centušies atturēt /Persona B/ no nodoma

sabojāt /Persona C/ automašīnu.

Lai arī kriminālprocesā nav iegūti tieši pierādījumi /Persona B/ darbībām, tiesa secina, ka ar šajā sprieduma

punktā pārbaudīto netiešo pierādījumu kopums nerada saprātīgas šaubas un ir pierādīts, ka tieši /Persona B/

sabojāja /Persona C/ piederošo automašīnu /Transportlīdzeklis C/.

Tiesa norāda, ka tieši pierādījumu vērtēšana kopumā un savstarpējā saistībā sniedz pilnīgu izpratni par lietas

faktiskajiem apstākļiem.

[12.2] Tiesa netic /Persona B/ liecībām, ka viņš bijis kopā ar draudzeni /Persona F/ un tāpēc nevarēja

sabojāt automašīnu.

No liecinieces /Persona F/ liecībās norādītajām ziņām izriet, ka pa dienu /Datums AB/, ar savu automašīnu

/Transportlīdzeklis B/, ar valsts reģistrācijas numuru /Transportlīdzeklis A/, braukusi uz darbu /vieta/, kad

piezvanījis /Persona B/. Viņš bijis sadrūmis, bijusī dzīvesbiedre un bērni neesot apsveikuši dzimšanas dienā,

atsakoties to nosvinēt, savā dzīvesvietā lietojis alkoholu.

Nākamā saruna bijusi ap plkst.16.00, kad /Persona B/ gribējis satikties.

Ap plkst.20.00 braukusi tikties ar /Persona B/ kafejnīcā /nosaukums/ /Adrese C/. Tā kā kafejnīcai beidzies

darba laiks, bet /Persona B/ vēl gribējis iedzert, tad aizbraukuši uz degvielas uzpildes staciju /Nosaukums/, pie

veikala /Nosaukums/, /vieta/. /Persona B/ nopircis vīnu un automašīnā dzēris, sūdzējies par attiecībām ar /Persona

C/. Gribējusi viņu vest uz mājām /adrese/, bet /Persona B/ palicis agresīvs, sitis ar dūri pa automašīnas paneli,

pārmetis, ka viņa negribot viņu uzklausīt. Iebraukusi veikala /Nosaukums/ stāvvietā un likusi viņam izkāpt no

automašīnas. /Persona B/ izkāpis no automašīnas, aizcirtis durvis un devies prom, bet pati braukusi uz /vieta/.

Pa ceļam, ap plkst.21.30 zvanījusi /Persona B/ un teikusi, lai viņš iet mājās un nedara nekādas muļķības.

Pēc /Persona B/ lūguma atbraukusi atpakaļ uz /vieta/, bet /Persona B/ jau bijis savā dzīvesvietā /adrese/. /Persona

B/ dzēris vīnu un turpinājis sūdzēties par savu neizdevušos dzīvi. Ap plkst.22.30 teikusi, ka ir nogurusi un dosies

mājās. /Persona B/ atkal sadusmojies. Braukusi mājās uz /vieta/, kad pa ceļam atkal ap plkst. 23.58 piezvanījis

/Persona B/ un atvainojies par savu uzvedību.

/Persona F/ apliecina, ka naktī no /Datums AG/ uz /Datums AF/ nav bijusi kopā ar /Persona B/. Tikušies

nākamajā rītā /Datums AE/ pirms plkst.09.00 kafejnīcā. Ap to laiku /Persona C/ sākusi rakstīt īsziņas un jautājusi,

vai naktī esot vedusi /Persona B/ bojāt viņas automašīnu.

Tiesa atzīst /Persona F/ liecības par pieļaujamām un ticamām, jo no /Nosaukums C/ sniegtās informācijas

Nr./IBAN C/-/Numurs/ secināms, ka /Persona F/ reģistrēts numurs Nr./Tālrunis L/, kas no /Datums AD/ plkst.23.59

līdz /Datums AC/ plkst.07.49 atradies bāzes stacijas /adrese/ apkārtnē. /Persona F/ sazinājusies ar /Persona B/, kurš

izmantojis telefona numuru /Tālrunis K/ /Datums AB/ plkst.15.15 un plkst.23.57, /Datums AA/ plkst.01.21.

/Persona F/ liecību patiesumu pierāda arī Valsts policijas vecākā inspektora /Persona N/ ziņojumā un

videokameru (numuru lasītāju) ierakstos fiksētās ziņas par automašīnu /Transportlīdzeklis B/, ar valsts reģistrācijas

numuru /Transportlīdzeklis A/. Secināms, ka /Persona F/ /Datums Y/ plkst.19.54 iebrukusi /vieta/ un plkst.20.06

devusies uz /adrese/ Plkst.20.21 no /vieta/ braukusi uz /vieta/, pēc tam plkst.21.19 no /vieta/ devusies prom no

/vieta/ uz /vieta/. Pēc neilga brīža ap plkst.21.39 atgriezusies /vieta/, kur pavadījusi apmēram divas stundas kopā

/Persona B/, par ko liecina. /Datums Z/ ap plkst.00.20 izbraukusi no /vieta/ virzienā uz /vieta/ un /vieta/ atgriezusies

tikai no rīta aplkst.07.54.

Arī šis pārbaudītais pierādījums netieši pierāda, ka /Datums Y/ laika posmā no plkst.21.19 līdz

plkst.21.39/Persona B/ nebija kopā ar /Persona F/. Viņš no veikala /Nosaukums/ stāvlaukuma, kā to liecina

/Persona F/, kad izkāpa no viņas automašīnas, devās uz savu dzīvesvietu /adrese/ Šajā ceļa posmā atrodas /Adrese

B/ pagalms, kur būdams sadusmojies, sabojāja /Persona C/ automašīnu.

Tādējādi tiesa ārpus saprātīgām šaubām konstatē, ka ar sprieduma [12] punktā analizētajos pierādījumos

fiksētām ziņām ir pierādīts, ka /Persona B/izdarīja tīšu nodarījumu, kuru raksturo tiešs nodoms. Viņa vaina visā

viņam izvirzītajā apsūdzībā ir pierādīta pilnībā, apsūdzētā darbības pēc Krimināllikuma 185. panta pirmās daļas

kvalificētas pareizi un viņš sodāms.

[13] Krimināllikuma 132.1 panta otrā daļā paredzēta kriminālatbildība par vairākkārtēju vai ilgstošu citas

personas izsekošanu, novērošanu, draudu izteikšanu šai personai vai nevēlamu saziņu ar šo personu, ja tai ir bijis

pamats baidīties par savu vai savu tuvinieku drošību pret personu, ar kuru noziedzīgā nodarījuma izdarītājs ir vai ir

bijis pastāvīgās intīmās attiecībās.

/Persona B/ apsūdzēts par vairākkārtēju draudu izteikšanu un nevēlamu saziņu ar /Persona C/.

Šī noziedzīgā nodarījuma sastāvs ir formāls un tas ir pabeigts ar draudu izpaušanas un nevēlamas saziņas

brīdi.

Par to, vai draudi bijuši reāli, izlemj tiesa, ņemot vērā gan faktiskos apstākļus, gan arī cietušā psihisko

attieksmi pret izteiktajiem draudiem (Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta /Datums X/ lēmums lietā

Nr. SKK-288/2013, Krimināllieta Nr.11092185908).

[13.1] No /Persona C/ liecībās, /Datums B/ transportlīdzekļa /Transportlīdzeklis B/ kratīšanas protokola un

/Datums W/ apskates protokola izriet, ka kratīšanas laikā izņemtas septiņas A4 formāta lapas ar fotoattēliem, kur uz

trīs lapām redzama /Persona C/, uz četrām lapām viņas māte /Persona M/.

No /Persona F/ liecībās sniegtajām ziņām izriet, ka ar viņas automašīnu /Transportlīdzeklis B/ braukuši uz

/adrese/ pie gaišreģes, jo /Persona B/ gribējis panākt, lai /Persona C/ uzliek lāstu un viņa atgrieztos pie viņa.

/Persona B/ gribējis, lai /Persona L/ saslimst un viņš būtu vienīgais, kas par viņu parūpētos.

/Persona B/ apliecina, ka šīs fotogrāfijas izgatavojis, lai parādītu kādai sievietei, kas nodarbojas ar

vārdošanu.

Lieciniece /Persona F/ liecinājusi, ka /Datums V/ /Persona B/ uzvedība bijusi dīvaina un neadekvāta. Viņš

bijis pārliecināts, ka /Persona C/ tiekas ar kādu vīrieti, tāpēc visādos veidos centies to uzzināt un atriebties. Par

/Persona C/ iznīcināšanu un atriebību, /Persona B/ runājis vairākas reizes dienā. Kad /Persona C/ ar viņu nav

komunicējusi, palicis agresīvs, kliedzis, nolādējis /Persona C/ un visu laiku atkārtojis, ka viņš to tā nevarot atstāt.

Mēģinājis visādos veidos ar /Persona C/ sazināties, braukājis ar automašīnu un meklējis, kur ir viņas automašīna,

lai zinātu, kur viņa atrodas.

Tiesa atzīst, ka ar /Persona F/ liecībās norādītajām ziņām un saraksti sociālā tīklā /Nosaukums/ pierādīts, ka

/Persona B/ bija greizsirdīgs, dusmīgs par to, ka /Persona C/ pārtraukusi pastāvīgās intīmās attiecības un nevēlējās

ar viņu sazināties un atjaunot attiecības.

[13.2] No cietušās /Persona C/ sniegtajām liecībām izriet, ka jau kopdzīves laikā /Persona B/ bijis agresīvs,

mēģinājis viņu žņaugt. Pret savu bērnu /Persona B/ bijis bezatbildīgs, jo nedomāja kā bērns jūtas. /Persona B/ kopš

/Datums Q/ viņai dažādos veidos izteicis draudus morāli pazemojot, iebiedējot un fiziski draudot. No /Persona B/

saņēmusi ziņas, ne mazāk kā 129, no dažādiem telefona numuriem aplikācijās /Nosaukums B/, /Nosaukums/, kā arī

sūtījis īsziņas un zvanījis. /Persona B/ lietojis mobilo telefonu ar Nr./Tālrunis K/. Telefona numurus vairākkārt

mainījis un sazinājies arī pa tālruņa numuriem – /Tālrunis J/, /Tālrunis I/, /Tālrunis H/, /Tālrunis G/, /Tālrunis F/,

/Tālrunis E/, /Tālrunis D/. Ziņās norādījis, ka bijis pie zīlnieces un /Persona C/ pēc mēneša mirs. Ziņās izteicis

dažādus draudus gan viņai, gan viņas mātei un dēlam. Izteicis draudus izrēķināties ar viņas vecāko dēlu /Persona

K/, nodedzināt mātes māju, ielauzt /Persona C/ galvu, sasist automašīnu, ko vienreiz jau ir izdarījis. Tāpēc ir

pamatotas bailes, ka draudi var tikt realizēti.

Lai arī /Persona B/ savās liecībās noliedz, ka telefona numuri, no kuriem /Persona C/ sūtītas ziņas, nekad

nav bijuši viņa lietošanā, sazinoties ar /Persona C/ nekad nav izmantojis vairākus telefona numurus, nekad /Persona

C/ nekādus draudus nav sūtījis, bet zvanījis, lai parunātu ar savu meitu, tiesa konstatē pretējo.

Ar /Nosaukums B/ sniegto informāciju un /Datums U/ apskates protokolā norādītajām ziņām pierādīts, ka

/Persona C/ laika posmā no /Datums T/ līdz /Datums S/ saņēmusi vairākus zvanus un īsziņas no /Persona B/

lietošanā esošā mobilā telefona, kurā bija ievietotas priekšapmaksas sarunu kartes, kuras aktivizētas /Datums R/

mēnesī ik pēc neilga laika.

No iesnieguma protokolam pievienotajām mobilā telefona sarakstes sociālā tīklā Telegram izdrukām

konstatējams, ka /Persona B/, kurš sarakstē tiek dēvēts par /Persona I/, vairākkārt tiek izteikti dažādi draudi

/Persona C/. /Persona B/ rakstījis no dažādiem telefona numuriem /Tālrunis C/ un /Tālrunis B/.

/Persona B/ izteicis draudus /Persona C/ – tu slimosi ar vēzi, gaidi atriebību, tu mirsi maita, atvadies no

bērniem, tavs skaistums var izzust un visa tava nauda var pazust. Sarunās paziņas, kas uzlauzīs visus /Persona C/

sociālo tīklu kontus, bankas kontu un no tā noņems naudu. Šie cilvēki esot profesionāļi un nepieskaroties spēs radīt

ciešanas.

Tiesa atzīst, ka /Persona B/ izteiktie draudi vērtējami kā /Persona C/ iebiedēšana, solījums nodarīt ļaunu,

izteikti ar mērķi likt viņai baidīties par savu drošību.

[13.3] No /Persona J/ liecībām izriet, ka viņa bloķējusi /Persona B/ telefona numurus, lai viņš nevar ar viņu

sazināties, bet /Persona B/ nomainījis numuru un atkal sūtījis ziņas un zvanījis.

Kratīšanas laikā no /Persona F/ automašīnas/Transportlīdzeklis B/, ar valsts reģistrācijas numuru

/Transportlīdzeklis A/,izņemta SIM karte /IBAN B/, kas atgriezta /Persona F/.

/Persona B/ liecinājis, ka viņam par SIM karti nekas neesot zināms.

Taču no liecinieces /Persona F/ liecībām izriet, ka SIM karti iegādājusies, lai to varētu lietot/Persona B/, jo

/Persona C/ bija nobloķējusi /Persona B/ numuru, tādēļ vajadzēja jaunu karti. Pēc /Datums Q/ /Persona B/ bieži

pircis Zelta zivtiņas priekšapmaksas kartes, lai sazinātos ar /Persona C/, jo viņa /Persona B/ numuru regulāri

bloķējusi, nav vēlējusies ar viņu kontaktēties.

Tiesa secina, ka /Persona C/ vairākkārt bloķējot /Persona B/ telefona numurus nepārprotami paudusi savu

attieksmi, ka nevēlas saziņu ar /Persona B/, un viņam tas bija saprotams, jo iegūstot jaunu priekšapmaksas karti

atkal centies sazināties ar /Persona C/.

Cietusī /Persona C/ liecinājusi, ka /Datums P/ /Persona B/ nosūtījis vairākas draudu ziņas. Tā kā baidījusies

no /Persona B/ un viņa izteiktajiem draudiem, tad /Datums O/ vērsusies tiesā ar pieteikumu par pagaidu aizsardzību

pret vardarbību no /Persona I/. Par savas ģimenes drošību baidās joprojām.

No analizētajiem pierādījumiem secināms, ka /Persona C/ bija pamats baidīties par savu un savu tuvinieku

drošību, jo /Persona B/ bija sabojājis automašīnu, pielietojot vardarbību nolaupījis mantas.

/Persona B/ darbības raksturo tiešs nodoms iedvest bailes /Persona C/, lai viņa atjaunotu attiecības ar

/Persona B/.

Tiesa atzīst sprieduma [13] punktā izvērtētos pierādījumus par pieļaujamiem un ticamiem, un secina, ka ar

tajos norādītajām ziņām par faktiem kopumā un savstarpējā sakarībā ir pierādīts, ka /Persona B/ izdarīja

vairākkārtēju draudu izteikšanu un nevēlamu saziņu ar /Persona C/, kurai bija pamats baidīties par savu un

tuvinieku drošību./Persona B/izdarīja tīšu nodarījumu, kuru raksturo tiešs nodoms. Viņa vaina visā viņam

izvirzītajā apsūdzībā ir pierādīta pilnībā, apsūdzētā darbības pēc Krimināllikuma 132.1 panta otrās daļas

kvalificētas pareizi un viņš sodāms.

[14] Nosakot apsūdzētam sodu, tiesa vadās no Krimināllikuma 35. un 46.panta, tas ir, ņem vērā izdarītā

noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, apsūdzētā personību, viņa atbildību ietekmējošos apstākļus.

Nosakot sodu /Persona B/, tā veidam un apmēram jābūt tādam, lai tiktu sasniegts soda mērķis.

Krimināllikuma 35.panta otrā daļa nosaka, ka soda mērķis ir aizsargāt sabiedrības drošību, atjaunot

taisnīgumu, sodīt vainīgo personu par izdarīto noziegumu, resocializēt personu un panākt, lai notiesātais un citas

personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.

[15] Krimināllikuma 46.panta otrajā daļā noteikts, ka nosakot soda veidu, ņem vērā izdarītā noziedzīgā

nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, kā arī vainīgā personību.

[15.1] Saskaņā ar Krimināllikuma 7.panta trešo daļu apsūdzētais /Persona B/ izdarījis četrus mazāk smagus

noziegumus pēc Krimināllikuma 275. panta pirmās daļas, 185. panta pirmās daļas, 132.1panta otrās daļas, un

saskaņā ar Krimināllikuma 7. panta ceturto daļu vienu smagu noziegumu pēc Krimināllikuma 176. panta pirmās

daļas.

Izvērtējot noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, tiesa ņem vērā, ka /Persona B/ izdarītie

noziedzīgie nodarījumi pēc Krimināllikuma 275. panta pirmās daļas vērsti pret pārvaldības kārtību dokumentu

izstrādāšanas, noformēšanas un aprites sfērā. /Persona B/, vairāk kā piecus gadus nelegāli uzturoties Latvijas

Republikā, pats izmantojot viltotus dokumentus – identitātes apliecību un vadītāja apliecību, kā arī realizējot

viltotus dokumentus,veicinājis šādu dokumentu nelikumīgu izstrādāšanu un apriti, kā arī slēpis savu identitāti. Šādu

darbību rezultātā viņa meitai kā tēvs reģistrēts /Persona H/ nevis /Persona B/.

/Persona B/ izdarītie noziedzīgie nodarījumi pēc Krimināllikuma 176. panta pirmās daļas un 185. panta

pirmās daļas apdraud Latvijas Republikas Satversmē noteiktās pamatvērtībascitas personas īpašumu, izdarot

laupīšanu tika apdraudēta cietušās veselība un dzīvība, jo /Persona B/ izteiktā gatavībā pielietot vardarbību tika

izmantots nazis. Noziegumi izdarīti pret cietušo, ar kuru bija ģimenes attiecības. Tādējādi /Persona B/ darbības

raksturo paaugstināta bīstamība.

/Persona B/ izdarītais noziedzīgais nodarījums pēc Krimināllikuma132.1panta otrās daļas apdraudēja

cietušās drošību – būt pasargātai no uzmācīgas komunikācijas un miera traucēšanas, izmantojot saziņā mobilo

telefonu.

[15.2] Pārbaudot /Persona B/ personu raksturojošos datus, konstatēts, ka Latvijas Republikā viņš agrāk nav

sodīts.

Patstāvīga dzīvesvieta /Persona B/ Latvijas Republikā nav, viņš ir /valsts c/ pilsonis.

/Datums N/ notiesāts /valsts E/ ar brīvības atņemšanu uz 6 gadiem.

/Persona B/apgādībā ir nepilngadīga meita.

/Datums M/ sodīts par trīs administratīvo pārkāpumu izdarīšanu, /Datums L/ sodīts par uzturēšanās

nosacījumu pārkāpšanu.

No Valsts ieņēmumu dienesta sniegtās informācijas secināms, ka /Persona B/ legālus ienākumus Latvijas

Republikā nav guvis. /Persona B/ tiesas sēdē norādīja, ka viņa ikmēneša ienākumi ir 6000euro, taču nespēja ticami

izskaidrot to iegūšanas veidu.

[15.3] Izvērtējot apsūdzētā /Persona B/ izdarīto noziedzīgo nodarījumu raksturu, neilgā laika posmā izdarīti

pieci noziedzīgi nodarījumi, kā arī ņemot vērā apsūdzētā personību, noziegumu izdarīšanas apstākļus, tiesa atzīst,

ka /Persona B/ piemērojamais sods, kas vislabāk sasniegtu soda mērķi konkrētajā gadījumā ir reāla brīvības

atņemšana.

Tiesa secina, ka vieglāki soda veidi nespētu atturēt /Persona B/no jaunu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas,

nebūs pietiekami audzinoši un likumā norādītais soda mērķis netiks sasniegts.

Krimināllikuma 46.panta ceturtā daļa nosaka, ka brīvības atņemšanas sodu par mazāk smagu noziegumu

piemēro, ja soda mērķis nav sasniedzams, nosakot kādu no attiecīgā panta sankcijā paredzētajiem vieglāka soda

veidiem.

Tiesa uzskata, ka nav iespējams /Persona B/m pēc Krimināllikuma 275.panta pirmās daļas, 185. panta

pirmās daļas un 132.1 panta otrās daļas piemērot kādu no alternatīviem sodu veidiem, jo tas konkrētajā gadījumā

absolūti neveicinās soda ģenerālās prevencijas uzdevuma izpildi, un nenostiprinās ne tikai apsūdzētā, bet arī citu

personu pārliecību par nepieciešamību pildīt likumus un atturēties no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.

[15.4] Krimināllikuma 43. panta pirmā daļa nosaka, ka citas valsts pilsoni vai personu, kurai ir pastāvīgās

uzturēšanās atļauja citā valstī, var izraidīt no Latvijas Republikas, ja tiesa atzīst, ka, ievērojot lietas apstākļus un

vainīgā personību, nav pieļaujama viņa atrašanās Latvijas Republikā.

Ņemot vērā, ka /Persona B/ ir Azerbaidžānas Republikas pilsonis, kuram bija izsniegta uzturēšanās atļauja

Ukrainas Republikā, bet kurš vairākus gadus nelikumīgi uzturas Latvijas Republikā, izdarījis piecus noziedzīgus

nodarījumus – divus noziegumus pret personu, ar kuru bija tuvas intīmas attiecības, piedraudot tai ar vardarbību, un

divus noziegumus izdarījis apdraudot valsts pārvaldības kārtību dokumentu izstrādāšanas un izmantošanas sfērā,

tad par Krimināllikuma 275. panta pirmajā daļā, 132.1panta otrajā daļā un 176. panta pirmajā daļā paredzētiem

noziegumiem /Persona B/ kopā ar brīvības atņemšanas sodu piemērojams papildsods - izraidīšana no Latvijas

Republikas.

[16] Tiesa nosakot soda mēru ņem vērā atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus, kā to nosaka

Krimināllikuma 46. panta trešā daļa.

Nosakot sodu, tiesa ņem vērā arī Augstākās tiesas nolēmumos izteiktās atziņas, ka nesamērīgi mīksta soda

noteikšana, nesasniegs soda mērķi – sodīt vainīgo personu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, jo šādā gadījumā

vainīgā persona netiks pakļauta soda piespiedu ietekmei un ar to saistītajiem ierobežojumiem tādā mērā, kas

atbilstu izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturam un radītajam kaitējumam. Šādas situācijas neveicina arī soda

prevencijas uzdevuma izpildi, jo nenostiprina ne vainīgās personas, ne citu personu pārliecību par nepieciešamību

pildīt likumus un atturēties no noziedzīgo nodarījumu izdarīšanas (Augstākās tiesas Senāta 2011.gada 8.jūnija

lēmumu lietā Nr.SKK-24/2011, Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta 2014.gada 30.septembra lēmumu lietā

Nr. SKK-306/2014).

Nesodāmības vai nepietiekami soda piemērošanas gadījumā šāda veida noziegumi bieži iegūst atkārtotības

raksturu. Sodītās personas un citas personas pretēji likumā noteiktajam soda mērķim iegūst pārliecību, ka, veicot

prettiesiskas darbības un izciešot vieglu sodu, var izdarīt un var turpināt izdarīt šādus noziegumus.

Tiesa atzīst, ka atbildību pastiprinoša apstākļa esamība ir pamats bargāka soda piemērošanai salīdzinājumā

ar sodu, kāds būtu piespriežams, šādus apstākļus nekonstatējot, un atbildību pastiprinošo apstākļu esamība pati par

sevi liedz tiesai noteikt panta sankcijā paredzēto minimālo sodu.

/Persona B/ saskaņā ar Krimināllikuma 47. pantu, tiesa Krimināllikuma 275. panta pirmā daļānoziedzīgā

nodarījumā Nr.1, 185. panta pirmā daļā, 132.1panta otrā daļā un 176. panta pirmā daļā paredzēto noziegumu

izdarīšanā atbildību mīkstinošus apstākļus nekonstatē.

Par /Persona B/ atbildību pastiprinošu apstākli, saskaņā ar Krimināllikuma 48. panta pirmās daļas 11.

punktu tiesa neatzīst, to, ka noziedzīgs nodarījums pēc Krimināllikuma 275. panta pirmās daļas izdarīts mantkārīgu

tieksmju dēļ, jo tas ir Krimināllikuma 275. panta otrās daļas kvalificējošais apstāklis.

Nekonstatējot atbildību mīkstinošus un pastiprinošus apstākļus, brīvības atņemšanas sods par noziedzīgo

nodarījumu Nr. 1 pēc Krimināllikuma 275. panta pirmās daļas nosakāms uz 4 (četriem) mēnešiem, nosakot

ieceļošanas aizliegumu uz 4 (četriem) gadiem.

Par /Persona B/ atbildību pastiprinošu apstākli, saskaņā ar Krimināllikuma 48. panta pirmās daļas 12. un

15.punktu tiesa atzīst, to, ka noziedzīgais nodarījums pēc Krimināllikuma 176. panta pirmās daļas izdarīts alkohola

ietekmē, jo par to liecina /Persona C/ un /Persona G/, un pret personu, ar kuru/Persona B/ bija pastāvīgās intīmās

attiecībās.

Nekonstatējot atbildību mīkstinošus apstākļus, bet konstatējot divus atbildību pastiprinošus apstākļus,

brīvības atņemšanas sods par noziedzīgo nodarījumu Nr. 2 pēc Krimināllikuma 176. panta pirmās daļas nosakāms

uz 10 (desmit) mēnešiem, nosakot ieceļošanas aizliegumu uz 4 (četriem) gadiem.

Par /Persona B/ atbildību pastiprinošu apstākli, saskaņā ar Krimināllikuma 48. panta pirmās daļas 12.

punktu tiesa atzīst, to, ka noziedzīgais nodarījums pēc Krimināllikuma 185. panta pirmās daļas izdarīts alkohola

ietekmē, jo par to liecina /Persona F/. Tā kā tiesas sēdē apsūdzētais /Persona B/ pirms sniegt liecību netika brīdināts

par iespējamām sekām sniedzot apzināti nepatiesu liecību, tad tiesa nevar atzīt par atbildību pastiprinošu apstākli

saskaņā ar Krimināllikuma 48. panta pirmās daļas 17. punktu to, ka /Persona B/s sniedzis apzināti nepatiesu

liecību.

Nekonstatējot atbildību mīkstinošus apstākļus, bet konstatējot vienu atbildību pastiprinošu apstākli, brīvības

atņemšanas sods par noziedzīgo nodarījumu Nr. 3 pēc Krimināllikuma 185. panta pirmās daļas nosakāms uz 5

(pieciem) mēnešiem.

Noziedzīgā nodarījuma pēc Krimināllikuma 132.1panta otrās daļas izdarīšanā tiesa nekonstatē ne atbildību

mīkstinošus, ne pastiprinošus apstākļus, tāpēc brīvības atņemšanas sods nosakāms uz 9 (deviņiem) mēnešiem,

nosakot ieceļošanas aizliegumu uz 4 (četriem) gadiem.

Par /Persona B/ atbildību mīkstinošu apstākli, saskaņā ar Krimināllikuma 47. panta otro daļu, tiesa atzīst to,

ka viņš izdarītajā pēc Krimināllikuma 275. panta pirmās daļas par viltotu dokumentu izmantošanu vaļsirdīgi

atzinies un nožēlo izdarīto. Atbildību pastiprinošus apstākļus tiesa nekonstatē, tāpēc sods nosakāms kā īslaicīga

brīvības atņemšana uz 2 (diviem) mēnešiem, nosakot ieceļošanas aizliegumu uz 3 (trīs) gadiem.

Saskaņā ar Krimināllikuma 50. panta pirmo un trešo daļu, pēc noziedzīgo nodarījumu kopības, /Persona

B/m piespriestie sodi daļēji saskaitāmi, jo noziedzīgu nodarījumu kopību veido viens smags noziegums un četri

mazāk smagi noziegumi.

[17] Saskaņā ar Krimināllikuma 52. panta ceturto un piekto daļu /Persona B/brīvības atņemšanas soda

izciešanas termiņā ieskaitāms aizturēšanā un apcietinājumā pavadītais laiks no /Datums B/ līdz dienai, kad

spriedums stāsies likumīgā spēkā.

[18] Pirmstiesas kriminālprocesā ar izmeklēšanas tiesneša lēmumu /Datums I/ /Persona B/ piemērots

drošības līdzeklis apcietinājums, kas ar Kurzemes apgabaltiesas tiesneses /Datums H/, izmeklēšanas tiesneša

/Datums G/, /Datums F/, /Datums E/ lēmumiem atstāts negrozīts.

Ņemot vērā, ka apcietinājuma piemērošanas pamats un apstākļi nav mainījušies, ar šo spriedumu

apsūdzētajam tiek noteikts brīvības atņemšanas sods, tad saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 272.panta ceturto

daļu, piemērotais drošības līdzeklis apcietinājums atstājams negrozīts līdz spriedums stāsies likumīgā spēkā.

[19] Kriminālprocesa likuma 1. pantā paredzētā mērķa sasniegšanai likums ir noteicis pamatprincipus, tajā

skaitā tiesības uz kompensāciju par radīto kaitējumu, un tas ir viens no krimināltiesisko attiecību noregulējuma

elementiem.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 350. pantu cietušajai pienākas atlīdzība par noziedzīga nodarījuma

rezultātā radītā kaitējuma atlīdzināšanu.

[19.1] Cietusī kriminālprocesā pieteikusi materiālā kaitējuma kompensāciju par nolaupītajām un

neatgūtajām mantām 1417 euro apmērā – par mobilā tālruņa maku 48 eurovērtībā, rokas pulksteni /Persona E/

169euro vērtībā, rokas ķēdīti ar baltiem akmeņiem 1000 euro vērtībā, gredzenu ar baltu akmeni 200 euro vērtībā.

Cietusī kriminālprocesā pieteikusi materiālā kaitējuma kompensāciju par transportlīdzekļa sabojāto detaļu

nomaiņu un remontu 1874,68 euroapmērā, ko apliecina /Nosaukums A/ /Datums D/ tāme par izmaksām. Cietusī

tāmi apmaksājusi /Datums C/ sākumā skaidrā naudā, bet maksājumu apliecinošu dokumentu nav saglabājusi.

Ievērojot Kriminālprocesa likuma 352. panta pirmajā daļā noteikto, tiesa kompensācijas apmēru nosaka

izvērtējot cietušā pieteikumu, bet saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 351. panta pirmo daļu, cietušajam pieteikumā

jāpamato pieprasītā mantiskā zaudējuma apmērs, bet kompensācijas apmērs par morālo aizskārumu un fiziskajām

ciešanām tikai jānorāda.

Kriminālprocesa likuma 352. pantā arī norādīts kādi kritēriji ņemami vērā kompensācijas apmēra

noteikšanai, norādot, ka tiešos zaudējumus novērtē tajās cenās, ko izmanto apsūdzības apjoma noteikšanai.

Civillikuma 1779. pants nosaka, ka katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai

bezdarbību ir nodarījis.

Tiesa atzīst, ka kaitējuma summas atbilst laupīšanas un bojāšanas rezultātā nodarītā mantiskā zaudējuma

apmēram. Tāpēc cietušās pieteiktās materiālā kaitējuma kompensācijas ir pamatotas un apmierināmas, un

piedzenamas no /Persona B/ pilnā apmērā.

[19.2] Cietusī kriminālprocesā pieteikusi morālā kaitējuma kompensāciju 50 000 euroapmērā, jo tika radīta

nedrošības sajūta un emocionāli pārdzīvojumi. Brīdī, kad /Persona B/ draudēja ar nazi izjuta reālu dzīvības

apdraudējumu, bija bailes. Pārdzīvoja par savu un ģimenes drošību. Joprojām jūtas morāli iebiedēta.

Kriminālprocesa likuma 22.pantā noteikts, ka personai, kurai ar noziedzīgu nodarījumu radīts kaitējums,

ņemot vērā tās morālo aizskārumu, fiziskās ciešanas un mantisko zaudējumu, tiek garantētas procesuālās iespējas

morālas un materiālas kompensācijas pieprasīšanai un saņemšanai.

Morālā kaitējuma, kā viena no krimināltiesisko attiecību noregulējuma elementiem apmēra noteikšanas

pienākums uzlikts tiesai, par atskaites punktu ņemot gan tiesu praksi, gan piemērojot Eiropas Savienības un

nacionālās likumdošanas kritērijus pēc analoģijas.

Saskaņā ar Civillikuma 1635.panta trešā daļā noteikto, gadījumos, kad pret personu vērstais nodarījums

izpaudies kā noziedzīgs nodarījums pret dzīvību, veselību, tikumību, dzimumneaizskaramību, brīvību, godu, cieņu

vai pret ģimeni, vai nepilngadīgo, pieņemams, ka cietušajam ir nodarīts morālais kaitējums.

Līdz ar to, kā tas norādīts Kriminālprocesa likuma 351.panta pirmajā daļā, pieteikumā par radītā kaitējuma

kompensāciju kompensācijas apmērs par morālo aizskārumu un fiziskajām sāpēm tikai jānorāda, bet tiesas

kompetencē ir noteikt tā apmēru, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas.

Morālā kaitējuma nodarīšana un pienākums atlīdzināt nodarīto morālo kaitējumu ir sekas personas

prettiesiskām, tīšām darbībām vai darbībām aiz neuzmanības, kā rezultātā ir apdraudēta cietušā drošība, veselība un

citas vērtības. Morālais kaitējums nav izsakāms mantiskajās vērtībās un to nevar atlīdzināt kā zaudējumu. Morālais

kaitējums ir personai piemītošu nemantisku labumu vai ar likumu aizsargātu interešu prettiesisks aizskārums, kas

personai radījis ciešanas, pārdzīvojumus, sāpes.

Tiesa atzīst, ka saskaņā ar Civillikuma 1635.panta pirmo daļu cietušajai ir tiesības prasīt apmierinājumu par

morālo kaitējumu no aizskārēja /Persona B/, jo viņš ar neatļautām, noziedzīgām darbībām ir aizskāris cietušās

tiesības un par šīm darbībām viņš ir vainojams. /Persona B/ darbības izpaudušās kā noziedzīgi nodarījumi pret

cietušās veselību, īpašumu, fizisko un psiholoģisko drošību.

Tiesa uzskata par pierādītu faktu, ka cietusī piedzīvoja emocionālu stresu, tai nācās izjust nepatīkamas

sajūtas vardarbības piedraudēšanas brīdī, kad pret kaklu tiek vērsts nazis.

Tiesa atzīst, ka ņemot vērā īsziņu un multiziņu sūtīšanas biežumu, laiku un saturu, cietušai tika nodarītas

garīgās ciešanas, kas saistītas ar negatīvām emocijām un psiholoģisku diskomfortu. Viņa sajuta bailes, bija stress,

izjuta apdraudējumu.

Cietušai ir radīts morāls aizskārums gan ar noziedzīga nodarījuma izdarīšanas apstākļiem, gan ar radītajām

neērtībām, lai ierastos uz procesuālo darbību veikšanu savu ar likumu noteikto interešu aizsardzībai

kriminālprocesā.

Izvērtējot iepriekšminētos apstākļus, tiesa nonāk pie pārliecības, ka cietušai /Persona C/ kaitējuma

kompensācijas summa par morālo aizskārumu sakarā ar noziegumu pēc Krimināllikuma 185. panta pirmās daļas

nosakāma 400euro apmērā, sakarā ar noziegumu pēc Krimināllikuma 132.1panta otrās daļas nosakāma 1500 euro

apmērā un sakarā ar noziegumu pēc Krimināllikuma 176. panta pirmās daļas nosakāma 1000 euro apmērā, kas pēc

tiesas ieskata ir taisnīga, adekvāta aizskārumam, noziedzīgo nodarījumu smagumam un izdarīšanas apstākļiem,

apsūdzētā uzvedībai un rīcībai, personībai, vecumam un spējai dot atlīdzību. Pārējā daļā kaitējuma kompensācijas

pieteikums par morālo aizskārumu nav nosakāms.

Kompensācijas nenoteikšana kriminālprocesa ietvaros nav vērtējama kā cietušo tiesību aizskārums, jo

cietušiem netiek liegtas tiesības prasīt kaitējuma atlīdzināšanu civiltiesiskā kārtībā jeb Civilprocesa likumā

noteiktajā kārtībā, izmantojot likumā noteiktos pierādīšanas līdzekļus – rakstveida pierādījumus, liecinieku liecības.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 350.panta ceturto daļu, pieprasot kompensāciju civiltiesiskā kārtībā, cietušais ir

atbrīvots no valsts nodevas.

[20] Kā jau augstāk sprieduma [10] punktā konstatēts, /Persona B/ no /Persona D/ saņēma naudu 3400euro

par viltotu dokumentu iegūšanu.

Ar noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju jāsaprot tas, ka tiek atsavināti labumi, ko persona nelikumīgi

ieguvusi un kas tai nepienākas.

Ņemot vērā to, ka noziedzīgi iegūtā manta, t.i. saņemtā nauda 3400 euro, izmeklēšanā nav atrasta un

izņemta, tad saskaņā ar Krimināllikuma 70.14 panta otrajā daļā noteikto no /Persona B/piedzenama noziedzīgi

iegūtās konfiscējamās mantas vērtība – 3400 euro.

[21] Kriminālprocesā apsūdzētā /Persona B/ aizstāvību realizēja zvērināta advokāte /Persona A/, kurai

saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 84.pantu, pienākas atlīdzība par veikto darbu1475 euro apmērā, ko apliecina

iesniegtie paziņojumi par darba samaksu.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 367.panta pirmās daļas 4.punktu un 368.panta pirmo daļu advokātiem

izmaksātās summas no valsts līdzekļiem piedzenamas no notiesātā par labu valstij.

Kriminālprocesa likuma 368.panta pirmā daļa nosaka, ka procesuālos izdevumus ar tiesas nolēmumu

piedzen no notiesātajiem. Tiesa neatrod iemeslus, kuru dēļ apsūdzētais būtu atbrīvojams no procesuālo izdevumu

samaksas.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 529.panta 2.punktu apsūdzētam nosakāms 30 dienu termiņš labprātīgai

izpildei no sprieduma spēkā stāšanās dienas daļā par procesuālo izdevumu piedziņu.

[22] Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 240. panta pirmās daļas 1.punktu lietiskie pierādījumi -

transportlīdzekļa vadītāja apliecību Nr. /Numurs/ un personas identitātes karti Nr. /Tālrunis A/, kas atrodas

Kurzemes tiesu apgabala prokuratūras lietisko pierādījumu glabātavā /Adrese A/ konfiscējami, un ņemot vērā

Valsts robežsardzes Ekspertīžu dienesta lūgumu, nododami Valsts robežsardzes Ekspertīžu dienestam kā mācību

uzskates līdzekļi.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 134. panta otro daļu CD-R disks ar informāciju, nav uzskatāms par

lietisko pierādījumu, bet ir dokuments, kurā saturiski fiksētā informācija ir izmantojama kā pierādījums. Līdz ar to,

tas glabājams krimināllietas materiālos.

Rezolutīvā daļa

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 511.-514., 520., 524., 528.-530.pantu tiesa

nosprieda

/Persona B/ atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā pēc Krimināllikuma 275. panta pirmās daļas

un sodīt ar brīvības atņemšanu uz 4 (četriem) mēnešiem, piemērojot izraidīšanu no Latvijas Republikas, nosakot

ieceļošanas aizliegumu uz 4 (četriem) gadiem (noziedzīgais nodarījums Nr. 1).

A/Persona B/ atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā pēc Krimināllikuma 176. panta pirmās

daļas un sodīt ar brīvības atņemšanu uz 10 (desmit) mēnešiem, piemērojot izraidīšanu no Latvijas Republikas,

nosakot ieceļošanas aizliegumu uz 4 (četriem) gadiem (noziedzīgais nodarījums Nr. 2).

/Persona B/ atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā pēc Krimināllikuma 185. panta pirmās daļas

un sodīt ar brīvības atņemšanu uz 5 (pieciem) mēnešiem (noziedzīgais nodarījums Nr. 3).

/Persona B/ atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā pēc Krimināllikuma 132.1 panta otrās daļas

un sodīt ar brīvības atņemšanu uz 9 (deviņiem) mēnešiem, piemērojot izraidīšanu no Latvijas Republikas, nosakot

ieceļošanas aizliegumu uz 4 (četriem) gadiem (noziedzīgais nodarījums Nr. 4).

/Persona B/ atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā pēc Krimināllikuma 275. panta pirmās daļas

un sodīt ar īslaicīgu brīvības atņemšanu uz 2 (diviem) mēnešiem, piemērojot izraidīšanu no Latvijas Republikas,

nosakot ieceļošanas aizliegumu uz 3 (trīs) gadiem (noziedzīgais nodarījums Nr. 5).

Saskaņā ar Krimināllikuma 50. panta pirmo un trešo daļu, pēc noziedzīgo nodarījumu kopības, daļēji

saskaitīt piespriestos sodus un /Persona B/ noteikt brīvības atņemšanu uz 2 (diviem) gadiem, piemērojot izraidīšanu

no Latvijas Republikas, nosakot ieceļošanas aizliegumu uz 4 (četriem) gadiem 6 (sešiem) mēnešiem.

Saskaņā ar Krimināllikuma 52. panta ceturto un piekto daļu brīvības atņemšanas soda laikā ieskaitīt

apcietinājumā pavadīto laiku no /Datums B/ līdz dienai, kad spriedums stāsies likumīgā spēkā.

/Persona B/ kriminālprocesā piemēroto drošības līdzekli – apcietinājumu – negrozīt.

Saskaņā ar Krimināllikuma 70.14panta otro daļu piedzīt no /Persona B/ par labu valstij konfiscējamo

noziedzīgi iegūto mantu naudu 3400euro (trīs tūkstoši četri simti euro).

Piedzīt no /Persona B/ par labu /Persona C/ materiālā kaitējuma kompensāciju 3 291,68euro un morālā

kaitējuma kompensāciju 2900 euro, pārējā daļā kompensāciju kriminālprocesā nenoteikt.

Noteikt 30 (trīsdesmit) dienu termiņu no sprieduma spēkā stāšanās dienas kompensācijas labprātīgai

izpildei, un pienākumu iesniegt Kurzemes rajona tiesai dokumentus par kompensācijas atlīdzināšanu.

Piedzīt no /Persona B/ par labu valstij procesuālos izdevumus par aizstāves /Persona A/ darbu tiesā

kriminālprocesā 1475euro (viens tūkstotis četri simti septiņdesmit pieci euro). Procesuālie izdevumi maksājami:

Tiesu administrācija, Valsts kase TRELLV22, konta numurs /IBAN A/.

Noteikt 30 (trīsdesmit) dienu termiņu no sprieduma spēkā stāšanās dienas procesuālo izdevumu labprātīgai

atlīdzināšanai, un pienākumu iesniegt Kurzemes rajona tiesai dokumentus par procesuālo izdevumu atlīdzināšanu.

Lietiskos pierādījums: transportlīdzekļa vadītāja apliecību Nr. /Numurs C/ un personas identitātes karti Nr.

/Numurs/, kas atrodas Kurzemes tiesu apgabala prokuratūras lietisko pierādījumu glabātavā /Adrese A/ konfiscēt

un pēc sprieduma stāšanās spēkā nodot Valsts robežsardzes Ekspertīžu dienestam kā mācību uzskates līdzekli.

CD-R disku ar informāciju glabāt krimināllietā

Spriedumu var pārsūdzēt un protestēt 10 (desmit) dienu laikā no pilna sprieduma pieejamības dienas

Kurzemes apgabaltiesā apelācijas kārtībā, sūdzību vai protestu iesniedzot Kurzemes rajona tiesā.

Pilns tiesas spriedums pieejams /Datums A/.

Tiesnese A.Eglija