Court dismisses appeal against firearm permit revocation, upholding police decision based on prior violations and public safety.

Lietas Nr. A420187725

A42-00514-26

ECLI:LV:ADRJLTN:2026:0323.A420187725.2.S

Administratīvā rajona tiesa

Liepājas tiesu nams

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Liepājā 2026. gada 23. martā

Tiesa šādā sastāvā: tiesnese Kristīne Brokane,

piedaloties pieteicējam /Persona A/ un viņa pilnvarotajai pārstāvei /Persona B/,

atbildētājas – Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes – Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes

pārstāvim /Persona C/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc /Persona A/ pieteikuma par Valsts policijas

Kurzemes reģiona pārvaldes priekšnieka 2025. gada 9. jūnija lēmuma Nr. 20/19-28 „Par sūdzības noraidīšanu un

lēmuma atstāšanu negrozītu” atcelšanu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes (turpmāk – policija) priekšnieka 2025. gada 9. jūnija lēmumu

Nr. 20/19-28 „Par sūdzības noraidīšanu un lēmuma atstāšanu negrozītu” (turpmāk – Lēmums) nolemts atstāt

negrozītu Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja priekšnieka 2025. gada 19. maija

lēmumu Nr. 20/14/3-13 „Par šaujamieroču nēsāšanas un glabāšanas atļauju anulēšanu” (turpmāk – sākotnējais

lēmums), ar kuru savukārt nolemts anulēt pieteicējam /Persona A/ ieroču nēsāšanas un glabāšanas atļauju Nr.

/Numurs/ (turpmāk – atļauja).

Lēmums pamatots ar turpmāk norādītiem argumentiem.

[1.1] Sākotnējais lēmums pieņemts, pamatojoties uz administratīvā pārkāpuma lietā Nr. 16767005446524 un Nr.

16767003135925 esošajiem pierādījumiem; šajās lietās lēmumi ir stājušies spēkā un pieteicējs sodīts, savukārt

apstrīdēšanas iesniegumā minētās lietas nav attiecināmas uz izskatāmo lietu.

[1.2] Ieroču aprites likums noteiktos gadījumos paredz tiesības Valsts policijai anulēt ieroču atļauju. Konkrētajā

gadījumā ir piemērojams Ieroču aprites likuma 23. panta pirmās daļas 9. punkts, jo ir pamatotas ziņas, ka ierocis

var tikt pielietots ļaunprātīgi, apdraudot sevi, sabiedrisko kārtību vai drošību. Policijas rīcībā esošās informācijas

kopums pietiekoši raksturo pieteicēja personību tādā aspektā, lai pamatoti pieļautu, ka pieteicējs ieroci var pielietot

ļaunprātīgi; pieteicējam konfliktsituācijās ir raksturīga neadekvāta un vardarbīga rīcība.

[1.3] Tiesības nēsāt un glabāt šaujamieroci nav personas pamattiesības, bet gan ekskluzīvas tiesības, kas

piešķiramas īpašos gadījumos, kad ir pārliecība par to, ka ierocis netiks pielietots ļaunprātīgi, netiks apdraudēta

sabiedriskā kārtība vai drošība. Lietā šāda viennozīmīga un nepārprotama pārliecība nav nostiprinājusies.

Ierobežojot pieteicēja tiesības glabāt šaujamieročus, sabiedrības labums būs nozīmīgāks nekā pieteicēja ekskluzīvo

tiesību vai tiesisko interešu ierobežojums un maksimāli tiks samazināts risks potenciāli bīstamam sabiedrības

drošības apdraudējumam.

[2] 2025. gada 10. jūlijā Administratīvajā rajona tiesā saņemts pieteicēja pieteikums par Lēmuma atcelšanu.

Pieteikums pamatots ar turpmāk norādītiem argumentiem.

[2.1] Lēmumā nav minēti konkrēti pierādījumi, kas apliecina pieteicēja vardarbīgo rīcību, kā arī to, ka pieteicējs ar

saviem ieročiem kādu būtu apdraudējis vai rīkojies neatbilstoši. Lai gan Lēmumā vairākkārt minēts, ka pieteicējam

esot tendence uzvesties agresīvi, tas nav pierādīts. Administratīvā pārkāpuma lieta Nr. 16767005988524 divas

reizes bijusi izbeigta, jo vardarbība pret pieteicēja laulāto netika konstatēta. Tādējādi Lēmums pieņemts,

neievērojot administratīvā procesa pamatprincipus, objektivitāti, samērīgumu, labu pārvaldību, patvaļas aizliegumu

un neveicot objektīvo izmeklēšanu. Policija pieteicēju arī neuzklausīja, bet balstījās uz vienas puses liecībām.

Lēmums ietekmē pieteicēja reputāciju un var radīt sekas, arī ierobežot iespēju dienēt Zemessardzē. Policijai bija

pienākums izvērtēt lietas apstākļus, ne tikai ieinteresētās personas liecības.

[2.2] Pieteicējs pēc 2024. gada 24. jūnija nolēma šķirt laulību un aizgāja no laulāto kopīgās dzīvesvietas, pēc kā

laulātās ģimene vērsās pret pieteicēju ar virkni dažāda satura iesniegumu. Īpaši smags un nepamatots ir

apgalvojums, ka pieteicējs esot uzmācies meitai, lai gan pieteicējam ar meitu ir noteikta saskarsmes kārtība un

tiesas sēdēs laulātā bažas par bērna drošību nepauda. Apstāklis, ka iesniegumi tika rakstīti pēc lēmuma šķirt laulību,

liecina par iespējamu personiska rakstura motivāciju vai vēlmi atriebties. Tiesā pēc pieteicēja prasības ir ierosināta

civillieta Nr. C771402025 par personisku aizskārumu.

[2.3] Pieteicējs ieročus glabāja metāla seifā atbilstoši normatīvo aktu prasībām; piekļuve seifam bija tikai

pieteicējam. Tā kā laulātajai bija vēlme atriebties, policija tika izsaukta pēc tam, kad ieroči tika patvaļīgi izņemti no

seifa, kā arī tika nofilmēts video, kurā redzama ieroču izņemšana bez pieteicēja līdzdalības. Vienlaikus pieteicējs

pilnībā apzinās savu atbildību par ieroču drošu glabāšanu.

[3] Atbildētāja tiesai sniegtajā rakstveida paskaidrojumā pieteikumu neatzīst, pamatojoties uz Lēmumā norādīto,

papildus paskaidrojot, ka pieteicēja vairākkārt minētais administratīvā pārkāpuma process Nr. 16767005988524

tika uzsākts par maznozīmīgu miesas bojājuma nodarīšanu. Fakts, ka šis process tika izbeigts pierādījumu trūkumu

dēļ, norāda tikai uz to, ka lietā esošie pierādījumi nesniedza pietiekošu apstiprinājumu miesas bojājumu esībai, taču

tas neizslēdz vardarbību. Turklāt Kurzemes rajona tiesa 2025. gada 1. oktobrī noteikusi tiesas sēdi lietā, tādējādi

šajā procesā galējā nolēmuma nav.

[4] Pieteicējs tiesas sēdē uzturēja pieteikumā ietverto prasījumu, savukārt policijas pārstāvis pieteikumu neatzina.

Motīvu daļa

[5] Tiesa, noklausoties lietas dalībnieku paskaidrojumus, izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus,

atzīst, ka pieteicēja pieteikums ir noraidāms.

[6] Atbilstoši Ieroču aprites likuma 2. pantā noteiktajam šī likuma mērķis ir noteikt valsts un pašvaldību institūciju

un privātpersonu tiesības un pienākumus attiecībā uz ieroču, munīcijas, to sastāvdaļu un speciālo līdzekļu apriti

Latvijā, kā arī noteikt šo priekšmetu klasifikāciju, aizliegumus un ierobežojumus attiecībā uz šiem priekšmetiem,

lai garantētu personu un sabiedrības drošību.

Ieroču aprites likuma 23. panta 9. punkts noteic, ka šaujamieroča vai lielas enerģijas pneimatiskā ieroča

iegādāšanās atļauju, glabāšanas atļauju, nēsāšanas atļauju un ieroču kolekcijas atļauju aizliegts izsniegt fiziskajai

personai, par kuru policijai ir pamatotas ziņas, ka tā ieroci var pielietot ļaunprātīgi, apdraudēt sevi, sabiedrisko

kārtību vai drošību.

Atbilstoši Ieroču aprites likuma 24. panta pirmās daļas 1. punktā noteiktajam policija anulē ieroča atļaujas vai

nepagarina to derīguma termiņu, ja uz personu attiecas tostarp šā likuma 23. panta 9. punktā minētais, proti,

policijai ir pamatotas ziņas par to, ka persona ieroci var pielietot ļaunprātīgi, apdraudēt sevi, sabiedrisko kārtību vai

drošību.

Pirms Ieroču aprites likuma spēkā stāšanās šāds regulējums bija ietverts Ieroču un speciālo līdzekļu aprites likumā.

Skaidrojot attiecīgo normu, Senāts norādījis, ka norma nenoteic nedz to, kādi informācijas avoti var tikt izmantoti,

nedz arī detalizēti atspoguļo to, kāds ziņu kopums ir pietiekams, lai atzītu, ka persona varētu ieroci pielietot

ļaunprātīgi, apdraudēt sevi, sabiedrisko kārību vai drošību. Līdz ar to „pamatotu ziņu” saturs ir skaidrojams

kopsakarībā ar lietā esošajiem apstākļiem un iestādes sniegto novērtējumu (Senāta 2019. gada 31. jūlija sprieduma

lietā Nr. SKA-63/2019, ECLI:LV:AT:2019:0731.A420173415.2.S, 8. punkts).

Tādējādi, lai anulētu atļauju, policijas rīcībā ir jābūt tādam informācijas kopumam, kas pietiekami ticami var

liecināt par to, ka persona ieroci var pielietot ļaunprātīgi.

[7] Policija atļauju pieteicējam anulējusi, pamatojoties uz informācijas kopumu, ko tā ieguvusi divās administratīvā

pārkāpuma lietās, proti, lietā Nr. 16767005446524 un lietā Nr. 16767003135925; šajās lietās lēmumi ir stājušies

spēkā un pieteicējs sodīts. Lēmums nav pamatots ar lēmumu vai ziņām, kas iegūtas administratīvā pārkāpuma lietā

Nr. 16767005988524, ko pieteicējs minējis pieteikumā, līdz ar to tiesa detalizēti nepievērsīsies pieteicēja

argumentiem attiecībā uz šo administratīvā pārkāpuma procesu, bet vērtēs to, vai abās minētajās lietās konstatētie

apstākļi varēja būt pamats atļaujas anulēšanai.

[8] Administratīvā pārkāpuma lietā Nr. 16767005446524 (lietas 41.-42. lapa) pieteicējs 2024. gada 17. septembrī

saukts pie administratīvās atbildības un sodīts ar naudas sodu 100 euro, jo 2024. gada 21. augustā, veicot ieroču un

munīcijas glabāšanas apstākļu pārbaudi ieroču glabāšanas adresē, tika konstatēts, ka pieteicējs glabā ieroci ārpus

tam paredzētās vietas, proti, pieteicējs B1 kategorijas gāzes revolveri Arminius, kalibrs 9 mm, glabāja istabā uz

skapja augšas, tādējādi nenodrošinot tādus glabāšanas apstākļus, kas nepieļauj nejaušu ieroča nokļūšanu

nepiederošu personu rokās; ar minēto pieteicējs pārkāpa Ieroču aprites likuma 35. panta otrajā daļā noteiktās

prasības. Papildus tam sākotnējā lēmumā (lietas 12.-14. lapa) minēta pieteicēja sievas liecība, kurā norādīts, ka

mājās bijis daudz ieroču, kuriem sieva brīvi varējusi piekļūt, jo pieteicējs bija parādījis seifa kodu. Sieva minējusi

arī gadījumu, kad ierocis nokļuvis pieteicēja tēva rokās. Savukārt cita persona liecinājusi, ka pieteicējs nedēļas

nogalēs bieži bijis piedzēries, tad ņēmis ieročus un sētā šāvis pa mērķiem, kā arī savus ieročus nodevis citai

personai. Tādējādi policija secinājusi, ka pieteicējs vieglprātīgi attiecas pret šaujamieroču glabāšanu un lietošanu.

Nenoliedzami, ka nav iespējams gūt pilnīgu pārliecību par citu personu stāstīto, kā arī par pieteicēja norādītās

versijas, ka sieva apzināti meklējusi iespēju tikt pie seifa, lai kaitētu pieteicējam, patiesumu, taču nav noliedzams

fakts, ka konkrētais ierocis atradās ārpus seifa un par to ir atbildīgs pieteicējs.

Administratīvā pārkāpuma lietā Nr. 16767003135925 (lietas 39.-40. lapa) pieteicējs 2025. gada 19. martā saukts

pie administratīvās atbildības un sodīts, izsakot brīdinājumu, jo tika konstatēts, ka pieteicējs vardarbīgi izturējies

pret sievu abu kopīgās nepilngadīgās meitas klātbūtnē (notikuma brīdī bērnam bija pieci gadi); ar minēto pieteicējs

neievēroja Bērnu tiesību aizsardzības likuma 81. pantā noteikto. Lietā konstatēts, ka pieteicēja un sievas starpā

naktī no 2024. gada 23. jūnija uz 24. jūniju izcēlies konflikts, kas ietvēris arī savstarpēju fizisku vardarbību. Bērns

notikušo redzējis, pēc tam stāstot, ka tētis žņaudzis mammu. Papildus tam sākotnējā lēmumā (lietas 12.-14. lapa)

minēta pieteicēja sievas liecība, kurā tostarp norādīts, ka pieteicējs mēģinājis atņemt sievai telefonu, lauzis rokas,

satvēris sievu aiz kakla un sācis žņaugt; sievai izdevies izrauties, bet pieteicējs viņai iesitis pa kreisās puses žokļa

kaula un iespēris pa vēderu, tad turpinājis žņaugt. Pieteicējs vardarbību pārtraucis tikai tad, kad no bērnistabas,

histēriski raudot, iznākusi meita. Pēc notikušā ieradušies pieteicēja vecāki, kas norādījuši, ka nevarot pieteicēju

kaitināt, kamēr viņš dzer, un ka jāatņem seifa atslēga. Tad sieva pieteicēja tēvam atdevusi pieteicēja ieroča somiņu,

kurā bijis ierocis un patronas, ko pieteicējs esot ņēmis visur līdzi.

Kā apstiprināja arī policijas pārstāvis, viena atsevišķa epizode par nepienācīgu ieroča glabāšanu diezin vai būtu

pamats atļaujas anulēšanai. Tāpat nevar pilnībā izslēgt šaubas, ka pieteicēja sievas norādītais pilnībā neatbilst

patiesībai, tomēr ne policijai, ne tiesai šobrīd nav pamata piešķirt ticamību tikai pieteicējam, jo pieteicējs ir saukts

pie administratīvās atbildības par emocionālu vardarbību pret bērnu. Tiesai nav pamata nepiešķirt ticamību tam, kas

norādīts lēmumā, ar kuru pieteicējs saukts pie administratīvās atbildības par šo pārkāpumu, jo šis lēmums ir stājies

spēkā.

Aplūkojot abas administratīvā pārkāpuma lietas, ir pamatoti pieļaut, ka pieteicējs ieroci var pielietot ļaunprātīgi,

apdraudēt sevi un citus, sabiedrisko kārtību vai drošību. Turklāt policijas rīcībā esošais informācijas apjoms

liecināja, ka ieročiem var piekļūt arī citas personas.

Ņemot vērā, ka ierocis ir paaugstinātas bīstamības avots, kura izmantošana vienmēr ir saistīta ar zināmu risku,

sabiedrības drošība vērtējama kā nozīmīga interese iepretim indivīda tiesībām iegādāties un glabāt šaujamieročus.

Būtiska uzmanība ir piešķirama pat salīdzinoši nelielai iespējamībai, ka ierocis var tikt izmantots ļaunprātīgi vai

apdraudot sabiedrisko kārtību un drošību. Tiesības iegādāties un glabāt šaujamieroci ir piešķiramas īpašos

gadījumos, kad šo tiesību piešķiršana rada pārliecību, ka to rezultātā varbūtēji netiks negatīvi ietekmētas pārējo

personu tiesības uz dzīvību, veselību un kopējo sabiedrisko drošību. Ja apstākļi liecina, ka apdraudējums var

rasties, tiesības glabāt šaujamieroci ir ierobežojamas.

Arī Senāts atzinis, ka attiecībā uz iespējamu ieroča ļaunprātīgu pielietošanu jāņem vērā, ka ieroču turēšanas

ierobežojumi ir vērsti uz sabiedrības drošības nodrošināšanu un šādā kontekstā arī ir jāapsver konkrētie apstākļi.

Sabiedrības drošība ir viena no konstitucionālajām vērtībām. Katrā konkrētā gadījumā ir izvērtējami lietas faktiskie

apstākļi, ņemot vērā likumdevēja noteikto pamatvērtību aizsardzību un to, vai ir sasniegts tāds līmenis, kas rada

apdraudējuma risku un pakļauj briesmām minētās vērtības (Senāta 2019. gada 31. jūlija sprieduma lietā Nr. SKA-

63/2019, ECLI:LV:AT:2019:0731.A420173415.2.S, 7. punkts).

Šādos apstākļos tiesa policijas konstatēto atzīst par pietiekamu ieroču glabāšanas atļaujas anulēšanai pieteicējam.

Lai arī, kā jau tiesa iepriekš norādīja, Lēmums nav pamatots ar administratīvā pārkāpuma lietu Nr.

16767005988524, apstākļi šajā lietā nevar tikt pilnībā ignorēti. Jāņem vērā, ka šajā lietā vēl nav galīgā nolēmuma.

Turklāt jāņem vērā arī pieteicēja rīcībā esošo ieroču daudzums, proti, atbilstoši policijas norādītajam pieteicējam

bija izsniegta šaujamieroča nēsāšanas atļauja pašaizsardzības B5 kategorijas pistolei Glock, B5 kategorijas pistolei

Makarov, B5 kategorijas pistolei Beretta, B1 kategorijas gāzes revolverim Arminius, kā arī izsniegta šaujamieroča

glabāšanas atļauja B4 kategorijas pusautomātiskai bisei Winchester; C2 kategorijas šautenei биатлон, C7

kategorijas bisei иж, B9 kategorijas karabīnei Haenel, C1 kategorijas šautenei Blaser un C7 kategorijas bisei IZH.

Tādējādi policijai vēl jo vairāk bija pamats rūpīgi izvērtēt pieteicēja personību raksturojošās ziņas un iespējamos

drošības riskus.

[9] Tiesa nepiekrīt pieteicēja viedoklim, ka policija Lēmumu pieņēmusi, neievērojot administratīvā procesa

principus, tostarp samērīguma principu, kas paredz, ka labumam, ko sabiedrība iegūst ar ierobežojumiem, kas

uzlikti adresātam, ir jābūt lielākam nekā viņa tiesību vai tiesisko interešu ierobežojumam.

Tiesības uz ieroci privātpersonai netiek garantētas ne Latvijas Republikas Satversmē, ne Latvijai saistošajos

starptautiskajos cilvēktiesību aktos. Ieroča glabāšana ir no tiesību normām izrietoša privilēģija, kas ir ārpus

personai nepieciešamajām pamatvajadzībām, līdz ar to Lēmums arī nerada pieteicēja cilvēktiesību pārkāpumu.

Savukārt cilvēka tiesības uz veselību un dzīvību ir būtiskas cilvēka pamattiesības. Tādējādi ekskluzīvu tiesību

ierobežošana ar mērķi garantēt citu cilvēku drošību ir uzskatāma par samērīgu risinājumu. Turklāt jāņem vērā, ka

šāds ierobežojums nav noteikts uz neierobežotu laiku. Situācijai mainoties, policijai iegūstot jaunu informāciju par

pieteicēja personību, policija varēs lemt par atļaujas atjaunošanu. Taču šobrīd tas vēl būtu pāragri.

[10] Pieteicējs norādījis, ka policija nav viņu uzklausījusi, bet balstījusies tikai uz vienas puses liecībām.

Kā jau tiesa norādīja iepriekš, Lēmums nav balstīts tikai uz nepārbaudītām liecībām, bet gan uz administratīvā

pārkāpuma lietā pieņemtiem diviem lēmumiem, kas stājušies spēkā.

Savukārt par pieteicēja uzklausīšanu norādāms, ka uzklausīšanas pienākuma mērķis ir iedzīvināt vienu no labas

pārvaldības un procesuālā taisnīguma principiem – tiesības būt uzklausītam. Uzklausīšanas loģiskais pamatojums ir

tas, ka uzklausīšanas stadijā jau pirms lēmuma pieņemšanas ir iespējams noskaidrot visas domstarpības, procesa

dalībnieka galvenos iebildumus un atrast pareizāko risinājumu. Uzklausīšanas pienākums attiecas ne tikai uz

administratīvo aktu, bet arī uz faktisko rīcību. Tomēr jāņem vērā, ka uzklausīšana var notikt arī rakstveidā. Veidu,

kādā notiek uzklausīšana, ņemot vērā, konkrētās lietas apstākļus un normatīvo regulējumu, nosaka iestāde. Personai

parasti nav tiesību izvēlēties formu, kādā tā tiek uzklausīta. Uzklausīšanas pienākuma neizpildīšana ietekmē

administratīvā akta atcelšanu tiktāl, cik uzklausīšanas pienākuma neievērošana ir ietekmējusi administratīvā akta

saturu, tas ir, ja uzklausīšanas gadījumā varētu būt izdots satura ziņā citāds administratīvais akts. Ja uzklausīšanas

pienākuma nepildīšana nekādā veidā nevarēja ietekmēt administratīvā akta saturu, nav jālemj par administratīvā

akta atcelšanu (J. Brides 62. panta komentārs. Grām.: Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. J.

Briede (Zin.red.) – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 580.-582., 585., 592. lpp.).

Konkrētajā gadījumā jāņem vērā, ka pieteicējs savu viedokli bija paudis apstrīdēšanas iesniegumā, līdz ar to

policijai, pieņemot Lēmumu, tas bija zināms. Vēršoties policijā, pieteicējam bija iespēja norādīt uz visiem

būtiskajiem argumentiem, kuru dēļ pieteicējs sākotnējo lēmumu uzskata par nepamatotu. Tāpēc nav pamata

uzskatīt, ka pieteicēja viedoklis nav noskaidrots.

Turklāt pieteicējs tika uzklausīts arī tiesas sēdē, kur pieteicēja argumentus uzklausīja gan tiesa, gan policijas

pārstāvis.

[11] Ņemot vērā šajā spriedumā konstatēto un secināto, tiesa atzīst, ka Lēmums tā pieņemšanas brīdī bija un arī

šobrīd ir tiesisks administratīvais akts un šobrīd nav pamata tā atcelšanai.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251., 289.-291. pantu, tiesa

nosprieda

noraidīt /Persona A/ pieteikumu par Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes priekšnieka 2025. gada 9. jūnija

lēmuma Nr. 20/19-28 „Par sūdzības noraidīšanu un lēmuma atstāšanu negrozītu” atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no tā sastādīšanas dienas, iesniedzot

apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Liepājas tiesu namā.

Spriedums sastādīts 2026. gada 23. martā.

Tiesnese K. Brokane