Court dismisses claim for vehicle damage compensation due to lack of evidence proving defendant's fault for the fire.
Legislator summary
AI generatedThe court dismissed the plaintiff's claim for damages resulting from a fire that destroyed both vehicles. The plaintiff argued that the defendant's vehicle caused the blaze, but failed to provide evidence establishing the defendant's fault or the specific cause of ignition. Consequently, the court ruled that without proof of the defendant's wrongful act, the plaintiff could not establish liability under civil law.
Legislator headnote
AI generatedCivil Procedure Law Art. 93, 97; Civil Law Art. 1773, 1775: A claim for damages requires proof of the defendant's wrongful act and causation; absence of evidence regarding the fire's origin precludes liability.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lietas Nr. C28299712
CA-1037/10,2014.gads
S P RI EDUMS
LATVIJAS REPUBLIKAS VĀRDĀ
2014.gada 31. martā
Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija šādā sastāvā:
tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese S.Sēbriņa,
tiesneses Ž.Žimante un G.Ozoliņa,
ar sekretārēm E.Purēnu, M.Buličevu,
piedaloties prasītājas pārstāvei /pers. D/ un atbildētājas pārstāvei /pers. E/,
atklātā tiesas sēdē Rīgā, Brīvības bulvārī 34, izskatīja civillietu sabiedrības ar ierobežotu atbildību /Nosaukums A/ prasībā pret
sabiedrību ar ierobežotu atbildību /Nosaukums B/, ar trešo personu – SIA /Nosaukums C/, par zaudējumu piedziņu, sakarā ar
sabiedrības ar ierobežotu atbildību /Nosaukums A/ apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas 2013.gada
26.novembra spriedumu.
Civillietu tiesu kolēģija, noklausījusies tiesneses S.Sēbriņas ziņojumu, noskaidroja:
Aprakstošā daļa
2012.gada 6.februārī SIA /Nosaukums A/ cēla tiesā prasību pret SIA /Nosaukums B/ par zaudējumu piedziņu.
Prasības pieteikumā norādīts, ka saskaņā ar 2004.gada 25.maija līzinga līgumu Nr.29231, vieglais transporta līdzeklis Volkswagen
Multivan, ar valsts numuru /numurs/, atrodas prasītājas turējumā, īpašuma tiesības uz prasītājas transporta līdzekli piederēja /pers. G/.
2010.gada 6.septembrī prasītājas transporta līdzeklis tika atstāts autostāvvietā, kas atrodas /adrese/. 2010.gada 7.septembrī,
plkst.2.30 minētajā autostāvvietā ir noticis ugunsgrēks, kuru izraisīja aizdegšanās transporta līdzeklī Mercedes Benz Sprinter 308,
valsts numurs /numurs/ – atbildētājas transportlīdzeklis. Rezultātā ir pilnīgi nodedzis gan prasītājas transporta līdzeklis, gan atbildētājas
transporta līdzeklis, kā arī /SIA A/ piederošais transporta līdzeklis Volkswagen Transporter ar valsts numura/numurs/.
Pēc ugunsgrēka prasītāja ir vērusies LR Valsts policijā ar lūgumu izmeklēt notikušo negadījumu.
Izmeklēšanas rezultāta tika konstatēts, ka ir notikusi atbildētājas transporta līdzekļa aizdegšanās, kā rezultātā aizdegās arī blakus
stāvošais prasītājas transporta līdzeklis un /Nosaukums D/transporta līdzeklis. Tomēr kriminālprocesa uzsākšanai netika konstatēts
pietiekams pamats.
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests par notikušo negadījumu atsūtīja aktu par ugunsgrēku, kurā norādīts, ka ugunsgrēka
rezultātā ir deguši 3 mikroautobusi – valsts numuri: /numuri/. Minētajā aktā ir pieļauta neprecizitāte attiecībā uz atbildētājas transporta
līdzekļa valsts numuru. Atbildētājas transporta līdzeklim kļūdaini tika norādīts valsts numurs /numurs/, nevis valsts numurs /numurs/.
Lai konstatētu ugunsgrēka rezultātā nodarīto zaudējuma apmēru, prasītāja ir vērsusies pie sertificēta vērtētāja /pers. J/, lai noteiktu
prasītājas transporta līdzekļa vērtību uz ugunsgrēka brīdi. Vērtējumā secināts, ka prasītājas transporta līdzekļa minimālā vērtība
sastāda summu EUR 15 000,00 apmērā, kas pēc Latvijas Bankas konvertācijas kursa atbilst summai LVL 10 542,06 apmērā.
Prasītājas transporta līdzekļa ekspluatācija nav iespējama, jo transporta līdzeklis ir nodedzis. Prasītāja uzskata, ka atbildētājas
atbildības pienākums izriet no LR Civillikuma 1635. un 1644.panta, arī saskaņā ar LR Ceļu satiksmes likuma 44.panta trešo daļu.
Prasītājas rīcībā nav informācijas par to, ka atbildētāja ir vienojusies ar trešo personu par to, ka par nodarītiem zaudējumiem atbild
trešā persona.
Zaudējums atbilst vērtējumā norādītajai prasītājas transporta līdzekļa minimālai vērtībai LVL 10 542,06 apmērā.
Pamatojoties uz LR Civillikuma 1635., 1644., 1770., 1772., 1779., 1765., 1782., 1792.pantu un LR Ceļu satiksmes likuma 44.pantu,
prasītāja lūdz tiesu piedzīt no atbildētājas par labu prasītājai ugunsgrēkā nodarītus zaudējumus LVL 10 542,06 apmērā; piedzīt
likumiskus procentus, kas prasības sastādīšanas brīdi aprēķināti par periodu no 2010.gada 7.septembra līdz 2012.gada 7.janvārim
LVL 843,37 apmērā; noteikt prasītājai tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles dienai) saņemt 11 % procentus gadā no
prasības summas; piedzīt tiesas izdevumus, kas saistīti ar advokāta palīdzību un izdevumus, kas saistīti ar rakstveida pierādījumu
iegūšanu to faktiskajā apmērā.
2012.gada 4.jūnijā prasītāja iesniedza prasības pieteikuma grozījumus, norādot, ka ir veikusi papildus ekspertīzi pie sauszemes
transportlīdzekļu tehniskā eksperta /pers.O/, kurš veicis transportlīdzekļa zaudējumu aprēķinu. Saņemtajā eksperta atzinumā norādīts,
ka prasītājas transportlīdzekļa vērtība ir LVL 10 500,00, savukārt tā atlūzu iespējamā vērtība ir LVL 500,00, tādējādi ir secināms, ka
atbildētāja ir nodarījusi prasītājai zaudējumu LVL 10 000,00 apmērā. Saskaņā ar Civillikuma 1765.pantu, prasītājai no ugunsgrēka ir
tiesības uz likumiskajiem 6 % gadā. Par periodu no 2010.gada 7.septembra līdz 2012.gada 7.maijam ir aprēķināti 10% (20 mēneši x
0,5%), kas naudas izteiksmē ir LVL 1000,00.
Prasītāja, pamatojoties uz LR Civillikuma 1635., 1644., 1765., 1770., 1772., 1779., 1782., 1792.pantu un LR Ceļu satiksmes likuma
44.pantu, lūdz tiesu piedzīt no atbildētājas par labu prasītājai ugunsgrēkā nodarītos zaudējumus LVL 10 000,00 apmērā; piedzīt no
atbildētājas par labu prasītājai likumiskos procentus, kas aprēķināti par periodu no 2010.gada 7.septembra līdz 2012.gada 7.maijam
un naudas izteiksmē ir LVL 1000,00; noteikt prasītājai tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles dienai) saņemt 11 % gadā no
prasības summas; piedzīt no atbildētājas par labu prasītājai tiesas izdevumus, kas saistīti ar advokāta palīdzību, un izdevumus, kas
saistīti ar rakstveida pierādījumu iegūšanu to faktiskajā apmērā.
2012.gada 12.martā tiesā saņemti atbildētājas – SIA /Nosaukums B/ rakstveida paskaidrojumi, uzskatot, ka prasības pieteikums
ir nepamatots. Prasītāja ir norādījusi, ka automašīna VW Multivan ar valsts numuru /numurs/ ir pilnībā iznīcināta un nav ekspluatējama.
Tomēr prasītāja nav iesniegusi likvidācijas sertifikātu, kas ir ap liecinājums par nolietotā vieglā automobiļa tiesību nodošanu
pārstrādes uzņēmumam, kā arī dokumentu, kas apliecina šī auto noņemšanu no uzskaites CSDD kā iznīcinātu vai nelietojamu.
Prasītāja ir iesniegusi SIA /Nosaukums E/ 2011.gada 9.decembra izziņu par iespējamo transportlīdzekļa vērtību, ko sagatavojis
kustamas mantas vērtēšanas eksperts /pers. J/, taču prasītāja nav iesniegusi pierādījumus tehniskās ekspertīzes veikšanai un
zaudējumu aprēķinu, bet gan izziņā norādīto, ka pēc pasūtītāja vārdiem sniegta informācija par transportlīdzekļa iespējamo vērtību.
2005.gada 12.aprīļa Ministru kabineta noteikumi Nr.251 „Transportlīdzekļu tehniskās ekspertīzes un tehnisko ekspertu sertificēšanas
noteikumi” nosaka kārtību, kādā veicama transportlīdzekļu tehniskā ekspertīze sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās
atbildības obligātajā apdrošināšanā un tehnisko ekspertu sertificēšana tehnisko ekspertīžu veikšanai. Transportlīdzekļu apdrošinātāju
biroja izsniegts sertifikāts ir dokuments, kas apliecina eksperta tiesības veikt ar sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās
atbildības obligāto apdrošināšanu saistītās tehniskās ekspertīzes un citas ar mantai nodarīto zaudējumu atlīdzības noteikšanu
saistītas darbības.
Saskaņā ar šiem noteikumiem, veicot tehnisko ekspertīzi, eksperts sagatavo šādus dokumentus - apskates protokolu,
transportlīdzekļa zaudējumu aprēķinu vai eksperta atzinumu, fotogrāfijas, kas attēlo transportlīdzekļa bojājumus. Tehniskā ekspertīze ir
apskate, transportlīdzekļa bojājumu un zaudējumu novērtēšana, remonta izdevumu un zaudējumu aprēķins, eksperta atzinuma, kā arī
atbilstošo dokumentu noformēšana. Taču šādus dokumentus prasītāja nav iesniegusi.
Prasītāja nav iesniegusi dokumentus, kas pierādītu, ka šāda ekspertīze vai arī zaudējumi noteikti automašīnai ar valsts reģistrācijas
numuru /numurs/. Prasītāja nav iesniegusi zaudējumu aprēķinu, kā tas jādara atbilstoši tehnisko ekspertīžu izmantošanai zaudējumu
regulēšanā. Kā arī nav iesniegti pierādījumi automašīnas vērtībai uz zaudējumu nodarīšanas brīdi, ņemot vērā metodiku kurā noteikta
kārtība tās noteikšanai.
Prasītāja nav iesniegusi atbilstošu eksperta vērtējumu, jo kustamās mantas vērtēšanas eksperts /pers. J/ nav reģistrēts Latvijas
Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojā kā sertificēts eksperts. Līdz ar to šāda izziņa nevar būt par pamatu prasībai par zaudējumu
atlīdzināšanu. Savukārt, Valsts policija bija atteikusies uzsākt kriminālprocesu par mantas iznīcināšanu un bojāšanu aiz neuzmanības
pēc LR Krimināllikuma 186.panta pirmās daļas, nesaskatot pazīmes svešas mantas iznīcināšanai vai bojāšanu aiz neuzmanības,
nevērīgi rīkojoties ar uguni vai citādā vispār bīstamā veidā.
2012.gada 22.februārī tiesā saņemti trešās personas – SIA /Nosaukums C/ paskaidrojumi, kuros norādīts, ka 2006.gada 26.aprīlī SIA
/Nosaukums C/ ar atbildētāju noslēdza finanšu līzinga līgumu Nr.4445D, saskaņā ar kura noteikumiem atbildētāja lietošanā ar
izpirkuma tiesībām tika nodots transportlīdzeklis Mercedes Benz Sprinter. SIA /Nosaukums C/ un atbildētāja vienojās par līzinga
līguma termiņu līdz 2011.gada 25.aprīlim. SIA /Nosaukums C/ informē, ka atbildētāja ir izpildījusi finanšu līzinga līguma Nr.4445D
saistības un transporta līdzeklis Mercedes Benz Sprinter ir atbildētājas īpašums. Ņemot vērā minēto, SIA /Nosaukums C/ lūdz to
neatzīt par trešo personu ierosinātajā civillietā.
Ar Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas 2013.gada 26.novembra spriedumu prasība noraidīta pilnībā.
Tiesa konstatēja, ka prasītāja lūdz tiesu piedzīt atbildētājas zaudējumus LVL 10 000,00 apmērā, kas radušies sakarā ar atbildētājas
rupjo neuzmanību viņam piederošā transportlīdzekļa lietošanā.
Lietas materiāliem pievienots 2004.gada 25.maija līzinga līgums Nr.29231, maksājumu grafiks, 2004.gada 27.maija pieņemšanas-
nodošanas akts Nr.29231, transportlīdzekļa reģistrācijas apliecības kopija un SIA /Nosaukums F/ 2011.gada 13.decembra izziņa par
S IA /Nosaukums A/ saistību izpildi pēc līzinga līguma Nr.2931. No šiem dokumentiem izriet, ka SIA /Nosaukums A/ pieder
transportlīdzeklis – vieglā automašīna VW Multivan, valsts reģistrācijas numurs /numurs/.
Savukārt, no CSDD sniegtās informācijas izriet, ka automašīna Mercedes Benz Sprinter 308, valsts reģistrācijas numurs /numurs/,
laika posmā no 2006.gada 28.aprīļa līdz 2011.gada 2.novembrim piederēja SIA /Nosaukums C/, tā turētājs – SIA /Nosaukums B/, bet
2011.gada 2.novembrī automašīna pārreģistrēta SIA /Nosaukums B/, uzreiz noņemta no uzskaites, pārreģistrēta tālāk SIA
/Nosaukums F/ īpašumā un valsts reģistrācijas numurs nomainīts uz/numurs/2010.gada 7.septembrī sastādīts akts par ugunsgrēku
Nr.22/8.2-323. No šī akta izriet, ka 2010.gada 7.septembrī Rīgas Zemgales priekšpilsētā, /adrese/, blakus automašīnai, noticis
ugunsgrēks.
Ugunsgrēkā deguši 3 mikroautobusi un izlijusi degviela (v.n. /numuri/).
No CSDD izziņas redzams, ka automašīna ar valsts reģistrācijas numuru /numurs/ ir Latvijā reģistrēts automobilis Volvo V70.
Izvērtējot aktu par ugunsgrēku kopsakarā ar pārējiem pierādījumiem lietā, tiesa piekrita prasītājas apgalvojumam, ka aktā pieļauta
pārrakstīšanās kļūda, jo no lietā esošajiem materiāliem neizriet, ka viena no degušajām automašīnām būtu vieglā automašīna.
2010.gada 7.septembrī LR Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Zemgales iecirkņa Kārtības policijas nodaļas Operatīvās
vadības grupas inspektors pieņēmis lēmumu Nr.3511 par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu. No šī lēmuma satura redzams, ka
inspektors ir izskatījis materiālus, kas reģistrēti notikumu žurnālā ENŽ-6822 par aizdegšanos automašīnas Mercedes Benz Sprinter,
valsts reģistrācijas numurs /numurs/ salonā, kā rezultātā aizdegās blakus stāvošās automašīnas VW Multivan ar valsts reģistrācijas
numuru /numurs/ un VW Transporter ar valsts reģistrācijas numuru /numurs/, kas notika 2010.gada 7.septembrī, autostāvvietā
/adrese/. Neviens iesniegums netika saņemts. Notikušajā netika konstatēts pietiekams pamats kriminālprocesa uzsākšanai pēc
piederības pie noziedzīgu nodarījumu grupas objekta – Krimināllikuma XVIII nodaļas (noziedzīgi nodarījumi pret īpašumu).
Tiesa konstatēja, ka prasītājas norādītie pierādījumi nesatur informāciju par to, ka atbildētājai piederošais transportlīdzeklis Mercedes
Benz Sprinter, valsts reģistrācijas numurs /numurs/, aizdedzies tā sliktā tehniskā stāvokļa dēļ. Lietā esošie rakstveida pierādījumi, kā
arī liecinieka liecība satur informāciju par to, ka notikusi transportlīdzekļa Mercedes Benz Sprinter, valsts reģistrācijas numurs
/numurs/ degšana, kā rezultātā nodeguši blakus esošie transportlīdzekļi. Nevienā no pierādījumiem nav norādes uz transportlīdzekļa
aizdegšanās iemesliem.
Tiesa konstatēja, ka prasītājas iesniegtie pierādījumi nesatur ziņas par atbildētājas prettiesisku rīcību – darbību vai bezdarbību, kuras
rezultātā notika automašīnas aizdegšanās, tas ir, kādas darbības prasītāja veica vai neveica, pirms aizdegās tai piederošā
automašīna, un ka šīs darbības tieši izraisīja aizdegšanos. Novērtējot situāciju, kādā prasītājai radušies zaudējumi, tiesa secina, ka
zaudējumi radušies nejauši un saskaņā ar Civillikuma 1774.pantu, šādi zaudējumi nav jāatlīdzina.
Tiesa atzina, ka prasītāja nav pamatojusi savu prasību, nav pierādīta atbildētājas prettiesiskā rīcība, kas novedusi pie zaudējumu
esamības, tādēļ tiesa nevērtē prasītājas norādītā zaudējuma apmēra pamatotību.
Apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu iesniegusi prasītāja, pārsūdzot Rīgas pilsētas Kurzemes
rajona tiesas 2013.gada 26.novembra spriedumu pilnā apmērā.
Prasītāja uzskata, ka ar liecinieka /pers. P/ liecībām pierādīts, ka ugunsgrēks izcēlies tieši atbildētājas transportlīdzeklī.
Liecinieks/pers. R//pers. R/ liecināja, ka redzējis kā uzplaiksnījusi uguns no transportlīdzekļa Mercedes Benz Sprinter, valsts
reģistrācijas Nr./numurs/, kas ir atbildētājas transporta līdzeklis. Paņēmis uguns dzēšamo aparātu un skrējis uz degošo
transportlīdzekli, sapratis, ka pats galā netiks, tāpēc izsaucis ugunsdzēsējus, bet uguns tikmēr jau paspējis pārmesties uz blakus
esošajiem transporta līdzekļiem, tajā skaitā uz prasītājas transportlīdzekli - Volkswagen Multivan, ar valsts reģistrācijas Nr./numurs/.
Rezultātā, nodega gan atbildētājas, gan prasītājas transportlīdzeklis, kā arī vēl /Nosaukums D/ transportlīdzeklis. Tāpat liecinieks
liecināja, ka atbildētājas transportlīdzeklis izskatījies stipri vecāks, ka, piemēram, nodegušais prasītājas transportlīdzeklis. Liecinieks
liecināja, ka ikdienā minētais atbildētājas transportlīdzeklis tiek izmantots kā maršruta taksometrs. Iepriekš minētais liek secināt, ka
atbildētājas transportlīdzeklis bijis nolietots, jo tas izmantots katru dienu.
Ņemot vērā iepriekš minēto faktu, kā arī vispārzināmo faktu, ka transportlīdzeklis ir paaugstinātas bīstamības objekts, kā arī to, ka ar
atbildētājas transportlīdzeklis ikdienā tika izmantots - aktīvi tika ekspluatēts, ar to tika pārvadāti cilvēki. Prasītāja uzskata, ka
atbildētājai savam transportlīdzekļa tehniskajam stāvoklim bija jāpievērš pastiprināta uzmanība un ugunsgrēka cēlonis ir pilnībā
atkarīgs no transportlīdzekļa ekspluatācijas stāvokļa. Norāda uz LR Ceļu satiksmes likuma 44.panta otro daļu.
Norāda, ka atbildētāja pat nav mēģinājusi pierādīt, ka ir bijuši kādi nepārvaramas varas apstākļi.
Apstākļos kad nav pierādīts, ka zaudējumu cēlonis ir nejaušs, objektīvs secinājums ir pretējs tam, kuru izdarījusi tiesa - zaudējumu
cēlonis ir rupja atbildētājas darbinieka (autovadītāja) neuzmanība - transportlīdzeklis, kuram ir potenciāla pašaizdegšanās iespēja,
atstāts tuvumā pie citiem transportlīdzekļiem.
Norāda uz Civillikuma 1773.pantu. Uzskata, ka acīmredzams, ka ugunsgrēka cēlonis ir saistīts ar transportlīdzekļa tehnisko stāvokli un
autovadītāja attieksmi pret tam uzticēto transportlīdzekli.
Prasītāja uzskata, ka atbildētāja nav pievērsusi pietiekamu vērību sava transportlīdzekļa tehniskajam stāvoklim, tamdēļ tas
aizdedzies. Atbildētājas prettiesiskā bezdarbība izpaužas apstāklī, ka tā nav pievērsusi pietiekamu uzmanību transportlīdzekļa
tehniskajam stāvoklim un atstājusi to tuvumā pie citiem transporta līdzekļiem - potenciāli apdraudot to aizdegšanu. Ja atbildētāja būtu
uzturējusi savu transportlīdzekli atbilstošā tehniskā stāvoklī, tad tas nebūtu aizdedzies un prasītājai nebūtu nodarīti zaudējumi.
Norāda uz Civillikuma 1775.panta noteikumiem.
Prasītāja vēlas, lai atbildētāja atlīdzina tai zaudējumus LVL 10 000,00 apmērā, ko tā nodarījusi ar savu prettiesisko bezdarbību.
Uzskata, ka atbildētājas atbildības pienākums izriet arī no Civillikuma 1635. un 1644. panta.
Tiesas sēdē prasītājas pilnvarotā pārstāve /pers. D/ prasību un apelācijas sūdzību uzturēja pilnībā uz tajās norādītajiem
apstākļiem un pamatojumu.
Tiesas sēdē atbildētājas SIA /Nosaukums B/ pilnvarotā pārstāve /pers. E/ prasību un apelācijas sūdzību neatzina.
Uz tiesas sēdi trešās personas /pers.G/ (/Nosaukums C/pārstāvis uz tiesas sēdi nav ieradies. Par tiesas sēdi un trešajai
personai paziņots saskaņā ar Civilprocesa likuma 56.panta pirmās un piektās daļas noteikumiem, nosūtot tiesas pavēsti ierakstītā
pasta sūtījumā uz trešās personas juridisko adresi. Lietas materiālos atrodas iesniegums par lietas izskatīšanu bez trešās personas
pārstāvja klātbūtnes tiesas sēdē (lietas 103.lapa).
Motīvu daļa
Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija, noklausoties prasītājas pārstāves un atbildētājas pārstāves paskaidrojumus tiesas sēdē
un izvērtējusi pierādījumus lietā, atzīst, ka prasība un apelācijas sūdzība kā nepamatotas ir noraidāmas.
Civilprocesa likuma 426.panta pirmā daļa nosaka, ka apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc būtības sakarā ar apelācijas
sūdzību un tādā apjomā, kā lūgts šajā sūdzībā.
Civilprocesa likuma 432.panta piektā daļa nosaka, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais
pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākās instances tiesas
sprieduma motivācijai. Šādā gadījumā Civilprocesa likuma 193.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu daļā
var nenorādīt.
Pārbaudījusi un izvērtējusi lietas materiālus, Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka šajā lietā pirmās instances tiesas konstatētie faktiskie un
tiesiskie apstākļi, un uz tiem balstītie secinājumi ir pareizi, un pirmās instances tiesas spriedumā sniegtais pamatojums ir pilnībā
pietiekams.
Līdz ar to Civillietu tiesu kolēģija pievienojas pirmās instances tiesas spriedumā norādītajai motivācijai un atkārtoti tos pašus
apsvērumus nenorāda.
Civillietu tiesu kolēģijas ieskatā, prasītājas apelācijas sūdzībā norādītie argumenti nav guvuši apstiprinājumu, izskatot lietu apelācijas
kārtībā.
Prasītājas apelācijas sūdzības arguments par to, ka ar liecinieka /pers. P/ liecībām pierādīts, ka ugunsgrēks izcēlies tieši atbildētājas
transportlīdzeklī Mercedes Benz Sprinter, valsts reģistrācijas Nr./numurs/. Ka uguns pārmetās uz blakus esošajiem transporta
līdzekļiem, rezultātā, nodega gan atbildētājas, gan prasītājas transportlīdzeklis, kā arī vēl /Nosaukums D/ transportlīdzeklis.
Civillietu tiesu kolēģijas ieskatā lietā nav strīda par to, ka ugunsgrēks izcēlās tieši atbildētājas transportlīdzeklī un ka uguns pārmetās
uz blakus esošajiem transporta līdzekļiem, bet iztrūkstot atbilstošiem (kompetentiem) pierādījumiem par ugunsgrēka izcelšanās
iemesliem, ar to nav pamats prasības apmierināšanai.
Tāpat prasītājas apelācijas sūdzības arguments atsaucoties uz minētā liecinieka liecību, ka atbildētājas transportlīdzeklis izskatījies
stipri vecāks kā nodegušais prasītājas transportlīdzeklis un ka ikdienā minētais atbildētājas transportlīdzeklis tiek izmantots kā
maršruta taksometrs, secinot, ka atbildētājas transportlīdzeklis bijis nolietots, apelācijas instances tiesas ieskatā analogi pirmās
instances tiesas ieskatam, minētā liecība tāpat nav pietiekams pamats kompetentu secinājumu izdarīšanai.
Prasītājas norādītais apstāklis, ka esot acīmredzams, ka ugunsgrēka cēlonis saistīts ar transportlīdzekļa tehnisko stāvokli un
autovadītāja attieksmi pret tam uzticēto transportlīdzekli, tiesu kolēģijas ieskatā nevar būt pamats uzskatīt, ka prasība ir pierādīta, jo
atbilstoši Civilprocesa likuma 97.panta pirmajai daļai tiesa var novērtēt pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, ja lietā ir
iesniegti pietiekoši pierādījumi, kurus tad tiesa var vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudīt.
Prasītājas apelācijas sūdzības arguments par to, ka atbildētāja savu transportlīdzekli atstājusi tuvumā pie citiem transporta līdzekļiem,
tiesu kolēģijas ieskatā prasītāja nav norādījusi uz kāda normatīva akta, līguma vai noteikumu pārkāpumu.
Prasītājas apelācijas sūdzības arguments atsaucoties uz vispārzināmo faktu, ka transportlīdzeklis ir paaugstinātas bīstamības objekts,
kā arī to, ka atbildētājas transportlīdzeklis ikdienā tika aktīvi ekspluatēts un ugunsgrēka cēlonis ir atkarīgs no transportlīdzekļa
ekspluatācijas stāvokļa. Civillietu tiesu kolēģijas ieskatā transportlīdzeklis kā paaugstinātas bīstamības objekts pamatā tiek uzskatīts
tieši saistībā ar ceļu satiksmi un paaugstinātas bīstamības objekta turējums pats par sevi nav pierādījums atbildētājas vainai par
ugunsgrēka izcelšanās iemesliem.
Apelācijas sūdzības arguments atsaucoties uz LR Ceļu satiksmes likuma 44.panta otro daļu un to, ka atbildētāja nav mēģinājusi
pierādīt, ka ir bijuši kādi nepārvaramas varas apstākļi, tiesu kolēģijas ieskatā minētais tāpat nav pamats prasības apmierināšanai.
LR Ceļu satiksmes likuma 44.panta otrā daļa nosaka, ka par transportlīdzekļa ekspluatācijas rezultātā nodarīto zaudējumu atbild
transportlīdzekļa īpašnieks vai valdītājs, ja viņš nepierāda, ka zaudējums radies nepārvaramas varas dēļ, kuri saskaņā ar likumu
atbrīvo no atbildības par zaudējuma atlīdzību. Kopīpašnieki un līdzmantinieki par nodarīto zaudējumu atbild solidāri.
Pirmkārt, LR Ceļu satiksmes likuma mērķis nav minētā strīda risināšanas līdzeklis, bet ir vērsts uz ceļa satiksmes organizēšanu.
Otrkārt, pirms izvērtēt LR Ceļu satiksmes likuma 44.panta otro daļu, ir jāanalizē LR Ceļu satiksmes likuma 44.panta pirmās daļas
saturs, kas nosaka, ka šā likuma vai citu ceļu satiksmes drošību reglamentējošu aktu pārkāpuma rezultātā nodarītais zaudējums ir
jāatlīdzina.
Lietā nav iesniegti pierādījumi, kas apliecinātu šā likuma vai citu ceļu satiksmes drošību reglamentējošu aktu pārkāpuma konstatāciju,
respektīvi, atbildētāja nav administratīvi sodīta par kādu ceļu satiksmes drošību reglamentējošu aktu pārkāpumu.
Apelācijas sūdzības arguments par to, ka apstākļos, kad nav pierādīts, ka zaudējumu cēlonis ir nejaušs, objektīvs secinājums esot
pretējs tam, kuru izdarījusi tiesa - zaudējumu cēlonis - rupja atbildētājas darbinieka (autovadītāja) neuzmanība - transportlīdzeklis,
kuram ir pašaizdegšanās iespēja, atstāts tuvumā pie citiem transportlīdzekļiem.
Apelācijas instances tiesas ieskatā prasītājas izdarītais secinājums ir balstīts uz pieņēmumiem un nevar būt pierādījums tiesā
saskaņā ar Civilprocesa likuma 93.panta pirmās daļas noteikumiem.
Pie apstākļa, kad lietā nav iesniegti pierādījumi - tehniskā ekspertīze; lietā nav lūgts nozīmēt ekspertīzi Civilprocesa likuma 121.panta
kārtībā, lietā nav iesniegti pierādījumi par administratīvā soda piemērošanu, tāpat lietā nav pierādījumi krimināllietas ierosināšanas
sakarā (nav bijis iesniegts iesniegums par krimināllietas ierosināšanu, kas būtu bijis objektīvs pierādījums par ugunsgrēka cēloni,
transportlīdzekļa tehnisko stāvokli, autovadītāja vainu vai citiem apstākļiem), līdz ar to prasības apmierināšanai nav pamata.
Tikai balstoties uz pietiekošiem pierādījumiem lietā tiesa ir tiesīga vērtēt prasītājas norādīto LR Civillikuma 1773.pantā minēto
zaudējuma veidu un piemērot LR Civillikuma 1775.panta noteikumus. Iztrūkstot pierādījumiem lietā par aizdegšanās cēloņiem, ir
secināms, ka prasītāja nav pamatojusi savu prasību, nav pierādīta atbildētājas prettiesiskā rīcība, kas novedusi pie zaudējumu
esamības, tādēļ tiesu kolēģija nevērtē prasītājas norādītā zaudējuma apmēra pamatotību.
Prasītājas apelācijas sūdzības arguments norādot, ka prasība esot apmierināma arī pēc LR Civillikuma 1635.panta (tiesību prasīt
apmierinājumu) un 1644.panta, Civillietu tiesu kolēģijas ieskatā lietā nav pierādīta neatļauta darbība, līdz ar to nav pamata vērtēt
vainas pakāpes.
Novērtējot iesniegtos pierādījumus, atbilstoši LR Civilprocesa likuma 97.panta pirmās daļas prasībām un saskaņā ar LR Civilprocesa
likuma 93.panta pirmo daļu, Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka prasītāja nav pierādījusi savas prasības un apelācijas sūdzības
pamatotību.
Prasība un apelācijas sūdzība ir noraidāmas, apelācijas instances tiesas ieskatā pirmās instances tiesa ir pareizi izvērtējusi lietas
faktiskos apstākļus.
Ņemot vērā, ka prasība ir noraidīta pilnībā, saskaņā ar LR Civilprocesa likuma 42.panta otro daļu, pastāv pamats piedzīt no prasītājas
par labu valstij tiesas izdevumus – ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus EUR 15,84 apmērā.
Saskaņā ar Civilprocesa likuma 2041.pantu, taisot spriedumu par naudas summas piedziņu (...), tiesa nosaka termiņu sprieduma
labprātīgai izpildei, izņemot gadījumus, kad spriedums izpildāms nekavējoties.
Rezolutīvā daļa
Civillietu tiesu kolēģija, pamatojoties uz LR Civilprocesa likuma 432.-434. un 2041.pantu,
nosprieda
noraidīt sabiedrības ar ierobežotu atbildību /Nosaukums A/, vienotais reģistrācijas numurs /reģistrācijas numurs/, prasību pret
sabiedrību ar ierobežotu atbildību /Nosaukums B/, vienotais reģistrācijas numurs /reģistrācijas numurs/, par zaudējumu piedziņu;
piedzīt no sabiedrības ar ierobežotu atbildību /Nosaukums A/, vienotais reģistrācijas numurs /reģistrācijas numurs/, valsts labā ar
lietas izskatīšanu saistītos izdevumus EUR 15,84 (piecpadsmit euro un 84 centi)
Sprieduma labprātīgas izpildes termiņu daļā par tiesas izdevumu piedziņu noteikt 10 (desmit) dienas no sprieduma spēkā stāšanās
dienas. Pēc tiesas izdevumu samaksas valsts labā, kvīts nekavējoties iesniedzama Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas
kancelejā.
Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā 30 dienu laikā no pilna sprieduma sastādīšanas dienas Latvijas Republikas Augstākās
tiesas Senāta Civillietu departamentam, iesniedzot kasācijas sūdzību Rīgas apgabaltiesā.
Motivēts spriedums sastādīts 2014.gada 25.aprīlī.
Tiesas sēdes priekšsēdētāja S.Sēbriņa
Tiesnese Ž.Žimante
Tiesnese G.Ozoliņa