Appeal court dismisses patient's claim for lost profits due to lack of proven causal link between medical negligence and disability.

Lieta Nr.30714720

Lietas arhīva Nr.CA-0221-22/15

ECLI:LV:RAT:2022:0126.C30714720.17.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

2022.gada 26.janvārī

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:

tiesnese referente I. Ozola, tiesneses M. Šķendere un L. Grauda

izskatīja rakstveida procesā Rīgā, Brīvības bulvārī 34, civillietu /pers. A/ prasībā pret VSIA “Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” par mantiskā

zaudējuma piedziņu sakarā ar /pers. A/ apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2021.gada 1.jūnija spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] 2020.gada 25.martā /pers. A/, pamatojoties uz Satversmes 111.pantu. Civillikuma 1635.panta pirmo un otro daļu, 1649., 1770., 1772.,

1773., 1775.pantu, Pacientu tiesību likuma 16., 18.pantu, Ārstniecības likuma 37.pantu, cēlusi Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā prasību (ar

vēlākiem grozījumiem) pret VSIA “Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” par mantisko zaudējumu atrautās peļņas veidā 38 997,74 EUR piedziņu.

Piedzīt mantiskos zaudējumus atrautās peļņas veidā lūgts, jo nekvalitatīvas ārstniecības rezultātā iegūto vispārējo darbspēju zaudējumu dēļ prasītāja

nevarēja turpināt darbu savā amatā un saņemt ikmēneša atalgojumu.

[1.1] Zaudējumi par laika periodu no 2018.gada 1.janvāra līdz 2018.gada 30.septembrim, kad /pers. A/ nekvalitatīvas ārstēšanas dēļ bija ieguvusi

darbnespēju un nesaņēma savu darba samaksu sastāda 7004,42 EUR (778,31 EUR x 9 mēn.).

Zaudējumi par laika periodu no 2018.gada 1.oktobra līdz 2019.gada 30.septembrim, kad /pers. A/ nekvalitatīvas ārstēšanas dēļ saskaņā ar

VSAA lēmumu bija ieguvusi 2.invaliditātes grupu, saņēma invaliditātes pensiju 231,76 EUR apmērā mēnesī un viņai bija noteikts vispārējo darbspēju

zaudējums no 60%-79% sastāda 6558,60 EUR (778,31 EUR x 12 mēn.).

Zaudējumi par laika periodu no 2019.gada 1.oktobra līdz 2023.gada 30.septembrim, kad /pers. A/ nekvalitatīvas ārstēšanas dēļ ieguvusi

2.invaliditātes grupu, saņem un turpinās saņemt invaliditātes pensiju 248, 42 EUR, sastāda 25 434,72 EUR (778,31 EUR x 48 mēn.- 248,42 EUR x 48

mēn.).

[2] Atbildētājs VSIA “Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” rakstveida paskaidrojumos neatzīst prasību pilnībā.

Nav pamata uzskatīt, ka fakti, ka prasītāja ārstējusies Centra stacionārā un gadu pēc tam viņai noteikta invaliditātes grupa, ir savstarpējā

cēloņsakarībā.

Prasības summas apmērs ir nesamērīgs, aprēķinā trūkst pamatojuma ar reālajiem prasītājas gūtajiem ienākumiem, prasības summa ir neatbilstoša,

jo aprēķināta pēc viena mēneša ienākumiem 22 mēnešus pirms ārstēšanās Centra stacionārā.

Prasītājas veselības problēmu un darbspēju zaudējuma pamatā ir viņas ilgstoša bezatbildīga attieksme pret savu veselību, alkohola atkarība.

Ieraksti stacionāra pacienta medicīniskajā kartē Nr./numurs/, kuru uzsākts pildīt 2017.gada 15.oktobrī, ir pretrunā ar tiesai iesniegto prasības

pieteikumu.

Prasītāja ilgstoši lietojusi alkoholu, ar ko kaitējusi savai veselībai, kam attiecīgi sekojušas sociālas problēmas, rezultātā pasliktinājusies viņas dzīves

kvalitāte. Prasītājas tuvinieki gadiem vērojuši alkohola lietošanu, taču, iespējams, pietrūcis vēlēšanās atbalstīt viņu atkarības problēmas risināšanā (pēc

prasītājas vīra NMPD brigādei sniegtās informācijas – gadiem ilgs alkohola lietošanas fakts).

Prasībā norādīts, ka pēc 15 nostrādātiem gadiem pirmsskolas izglītības iestādē prasītājai bijis nervu sabrukums.

2017.gada 15.oktobrī, iestājoties stacionārā, paciente informēja ārstniecības iestādi, ka nestrādā un viņas pēdējā darbavieta par apkopēju bijusi

Izglītības un zinātnes ministrija. Pēc pirmās ārstēšanās epizodes izrakstoties no stacionāra 2017.gada 6. novembrī un arī pēc otrās stacionārās ārstēšanās

Centra stacionārā no 2020.gada 7.novembra līdz 2017.gada 7.decembrim, pacientei nav izrakstīta darbnespējas lapa tā iemesla dēļ, ka prasītāja

informēja ārstniecības iestādi, ka nestrādā.

Veselības inspekcijas 2018.gada 20.jūlija lēmums Nr./numurs/ “/nosaukums/” norāda vienīgi uz maz informatīviem medicīniskajiem ierakstiem

medicīniskajā dokumentācijā. Medicīnisko ierakstu maz informatīvo raksturu parasti nosaka apstākļi, ka pacients ārstējošam ārstam neizsaka sūdzības,

nestāsta ārstam par savām izjūtām. Ierakstu maz informatīvais raksturs nevar nodarīt kaitējumu personas veselībai.

Izvērtējot, vai ārstam bija tiesības nosūtīt prasītāju uz Minesotas programmu, jāvērtē apstākļi atbilstoši klīniskajam algoritmam “Alkohola atkarības

pacientu uzturošā terapija, vadīšana, ārstēšana un aprūpe”, kura 8.daļā “8. Minesotas programma” noteikts, ka Minesotas programmas stacionāra

nodaļās uzņem alkohola, narkotiku un azartspēļu atkarīgus vīriešus un sievietes, vecākus par 18 gadiem, kuri vismaz 5 dienas ir skaidrā vai saņēmuši

detoksikācijas kursu pēc ilgstošas alkohola vai narkotiku lietošanas”.

Ārstniecībai Minesotas programmā prasītāja pārvesta 10.(desmitajā) dienā pēc uzņemšanas stacionārā un ārstēšanas akūto narkoloģisko pacientu

nodaļā. Šo dienu laikā pacientei nebija iespēju lietot alkoholu un beidzamajās dienās pirms pārvešanas veiktajos medicīniskajos ierakstos viņas stāvoklis

pēc pašas dota vērtējuma (neizsaka sūdzības, informē, ka jūtas apmierinoši) atbilda algoritmā norādītajām prasībām, un šo vērtējumu var uzskatīt par

pacientes veselības stāvokļa uzlabošanos.

Minesotas programmas pacienti var brīvi pārvietoties ārpus nodaļas un jebkurā brīdī var atstāt stacionāru.

Prasībā citēts Veselības inspekcijas 2018.gada 20.jūlija atzinuma 6.punktā ietvertais konstatējums. Veselības inspekcija to vērtējusi kā veselības

aprūpes pārkāpumu un prasītāja to norāda kā pierādījumu prasībā.

Algoritms nosaka, ka Minesotas programma un grupas terapija nav piemērota personām ar psihotiskiem traucējumiem, psihopātiju, izteiktu

agresivitāti, kriminalitāti. Algoritms to nenosauc par kontrindikāciju.

Pacientei pie uzņemšanas stacionārā konstatētie psihiskie un uzvedības traucējumi alkohola lietošanas dēļ, pēc 10 stacionārā pavadītām dienām,

tikpat ilgas atturības un ārstēšanās stacionārā, informējot viņu par iespēju turpināt ārstēšanos Minesotas programmā, vairs netika konstatēti. Turklāt

sākotnēji uzņemšanas nodaļā veiktā atsauce uz psihiskiem traucējumiem pirms pārvešanas uz Minesotas programmu varēja tikt vērtēta kā personības un

rakstura traucējumi, nevis psihotiska rakstura pazīme – īpaši, vērtējot pēdējo dienu ierakstus medicīniskajā dokumentācijā.

Sākot ar 18.oktobri medicīniskie ieraksti stacionāra pacienta medicīniskajā kartē liecina, ka paciente nav izteikusi sūdzības par veselību, pati sevi

apkalpo, ir pareizi orientēta, labi guļ, ir skaidra apziņa, ir mierīga, jūtas apmierinoši. 24.oktobrī ir bijusi noskaņota turpināt ārstēties Minesotas

programmā, kas viņai izskaidrota. 25.oktobrī /pers. A/ pārvesta ārstēšanai Minesotas programmā;

- ārstēšanai Minesotas programmā piekrituši arī prasītājas tuvinieki, kas samaksāja par dalību Minesotas programmā;

- uzņemot prasītāju stacionārā 15.novembrī, viņa rakstveidā bija apliecinājusi savu piekrišanu ārstniecībai. Pacientu tiesību likums neparedz

vairākkārtēju piekrišanas sniegšanu vienas stacionārās ārstniecības laikā arī gadījumā, ja tiek veiktas korekcijas ārstēšanas plānā.

Saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 15.panta otrās daļas 4.punktu prasītājai bija pienākums informēt ārstējošo ārstu par problēmām, ko bija radījusi

pāreja no medikamentu atcelšanas uz dalību Minesotas programmā. Paciente to neveica.

Prasītājas veselībai bīstamais posms, kurā kupēts akūts alkohola delīrijs, bija noslēdzies, dalība Minesotas programmā bija brīvprātīga, jo,

iestājoties stacionārā, prasītāja bija devusi savu piekrišanu ārstēties pamatojoties uz ārstniecības personas savlaicīgi sniegto informāciju par ārstniecības

mērķi, risku, sekām un izmantojamām metodēm. Prasītāja jebkurā brīdī varēja informēt, ka nevēlas uzsākt vai nevēlas turpināt terapiju un doties prom no

stacionāra, kā to noteic Pacientu tiesību likuma 3.panta sestā daļa, 6.panta ceturtā daļa.

Prasībai ir pievienots Veselības inspekcijas 2018.gada 20.jūlija lēmums Nr./numurs/, taču nav pievienoti Veselības inspekcijas 2019.gada

konstatējumi lietā Nr./numurs/, kas Veselības inspekcijā ierosināta pēc prasītājas 2018.gada 19.jūnija iesnieguma, kurā lūgts izmaksāt atlīdzību no

Ārstniecības riska fonda par /pers. A/ veselībai un dzīvībai nodarīto kaitējumu (arī morālo kaitējumu) jeb nemateriālajiem zaudējumiem un ārstniecības

izdevumiem jeb materiālajiem zaudējumiem, kas radušies, saņemot veselības aprūpes pakalpojumu Centrā no 2017.gada 16.oktobra līdz 2017.gada

6.novembrim.

2019.gada lietā Nr./numurs/ Veselības inspekcijas Ārstniecības riska fonda komisija nekonstatēja kaitējumu esamību /pers. A/ veselības aprūpes

periodā Centrā no 2017.gada 16.oktobra līdz 2017.gada 6.novembrim.

Veselības inspekcijas komisija konstatēja, ka /pers. A/ sniegta psihiskās veselības stāvoklim atbilstoša medikamentozā terapija, psihosociālā

rehabilitācija un rekomendācijas par turpmāko ārstēšanas plānu ar mērķi stabilizēt vispārējo veselības stāvokli. /pers. A/ veselības traucējumi nav

cēloņsakarībās attiecināmi uz ārstniecības personu profesionalitāti un/vai attieksmi, jo alkohola atkarība ir primāra, hroniska un progresējoša slimība, kas

ietekmē pacienta fizisko (somatoneiroloģisko stāvokli), psihisko (personība, raksturs, uzvedība, domāšana un emocionalitāte un sociālo veselību (sociālā

adaptācija, attiecības ar līdzcilvēkiem, nodarbinātība). Šo konstatējumu snieguši Veselības inspekcijas komisijas eksperti.

Nākamajā dienā pēc izrakstīšanās no Centra stacionāra narkoloģiskās nodaļas prasītāja no dzīvesvietas nogādāta Centra Psihiatriskās palīdzības

dienesta stacionārā, no kura izrakstīta 2017.gada 7.decembrī. Prasībai nav pievienots dokuments, kas apliecinātu, ka prasītāja līdz invaliditātes

kārtošanai būtu pildījusi otrajā stacionārās ārstēšanās reizē Centra ārsta-psihiatra dotās medicīniskās rekomendācijas, proti, būtu turpinājusi ambulatoru

ārstēšanos pie psihiatra.

Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas 2018.gada 2.novembra lēmums Nr./numurs/, ar kuru prasītājai noteikta invaliditāte,

nevieš skaidrību, vai prasītāja turpinājusi ārstēšanos pie psihiatra, jo šajā lēmumā norādītais ārstējošais ārsts var būt arī ģimenes ārsts ne psihiatrs. Prasībā

nav informācijas par Centra psihiatra medicīnisko rekomendāciju pildīšanu, kas prasītājai sniegtas izrakstoties no stacionāra. Prasītāja nav apmeklējusi

Centra psihiatru.

[3] Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2021.gada 1.jūnija spriedumu prasība noraidīta.

Tiesa nodibinājusi apstākļus, par kuriem nav strīda, ka :

- 2017.gada 15.oktobrī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigāde nogādājusi prasītāju uz VSIA “Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas

centrs” uzņemšanas nodaļu, paciente ievietota 26.nodaļā un tur saņēmusi veselības aprūpes pakalpojumus, tostarp Minesotas programmā, līdz 2017.gada

6.novembrim;

- 2018.gada 20.jūlijā Veselības inspekcija pieņēmusi lēmumu par /pers. A/ veselības aprūpi;

- 2018.gada 2.novembrī Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija noteikusi prasītājai otro invaliditātes grupu;

- Ar 2018.gada 13.novembra Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras lēmumu prasītājai piešķirta 2.grupas invaliditātes pensija līdz 2023.gada

18.septembrim;

- 2016.gada janvārī, kad strādāja Babītes novada pašvaldībā, prasītājas izpeļņa bija 778,31 EUR (pēc nodokļu nomaksas);

- 2020.gada aprīlī prasītāja vērsusies Administratīvajā rajona tiesā un apstrīdējusi Veselības ministrijas 2020.gada17.marta lēmumu.

[3.1] Tiesa secinājusi, ka prasībā norādītie apstākļi, ka pēc 15 nostrādātiem gadiem Babītes novada pašvaldības pirmsskolas izglītības iestādē, no

pārslodzes prasītāja pēkšņi guvusi nervu sabrukumu, vienas nedēļas laikā no normāla cilvēka pārvērtusies par neadekvātu personu, kurai bija

nekavējoties jāsniedz medicīniskā palīdzība, neatbilst patiesībai.

Tiesa konstatējusi, ka Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests par prasītāju norādījis šādu informācija: “vecums 45 gadi, pēc pacientes vīra

vārdiem paciente 2 gadus nepārtraukti lieto alkoholu. Vienu nedēļu alkoholu nelieto. Paciente ir uzbudināta, dažas dienas neguļ, neēd, maz dzer šķidrumu,

apjukusi, neorientējas laikā, domā haotiski. NMPD brigādes vadītājs noteicis diagnozi “Alkohola abstinence un delīrijs”. Hospitalizēta ar policijas

palīdzību”.

No Veselības inspekcijas 2019.gada 27.septembra informācijas tiesa secinājusi, ka Veselības inspekcijas Ārstniecības riska fonda komisija nav

konstatējusi kaitējuma esamību /pers. A/ veselības aprūpes periodā Centrā, tostarp laika posmā no 2017.gada 16.oktobra līdz 2017.gada 6.novembrim.

Minēto faktu apstiprina Veselības ministrijas 2020.gada 17.marta lēmums, ar kuru atstāts negrozīts Veselības inspekcijas 2019.gada 16.oktobra

lēmums “Par /pers. A/ atlīdzības no Ārstniecības riska fonda prasījuma iesniegšanu”.

Ar Administratīvās rajona tiesas 2020.gada 13.novembra spriedumu noraidīts pieteikums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru /pers.

A/ tiktu izmaksāta 2018.gada 19.septembra iesniegumā lūgtā atlīdzība no Ārstniecības riska fonda par viņas dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu jeb

nemateriālajiem zaudējumiem, saņemot veselības aprūpes pakalpojumus VSIA “Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” laika periodā no 2017.gada

16.oktobra līdz 2017.gada 6.novembrim.

Tiesa atzinusi, ka narkologa /pers. C/ rīcība, nekonstatējot prasītājai psihotiskos pārdzīvojumus, ir atzīstama par prettiesisku rīcību. Ar Veselības

inspekcijas 2018.gada 20.jūlija lēmumu atzīts, ka narkologs ir pieļāvis Ārstniecības likuma 37.panta pirmās daļas l.punkta pārkāpumu, par kuru atbildība

paredzēta Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksa 45.1 panta 3.daļā, bet Administratīvā pārkāpuma lietā atteikts uzsākt lietvedību noilguma dēļ.

Novērtējusi Veselības inspekcijas 2018.gada 20.jūlija lēmumā konstatētos apstākļus kopsakarā ar Veselības inspekcijas komisijas ekspertu

konstatējumu un faktu, ka invaliditāte prasītājai piešķirta gadu pēc ārstēšanās VSIA “Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs”, tiesa nav konstatējusi

cēlonisko sakaru starp ārsta prettiesisko rīcību un invaliditātes iestāšanos.

Tiesa vērtējusi, ka Veselības inspekcijas komisijas eksperti konstatējuši, ka “prasītāja RPNC narkoloģijas nodaļā no 2017.gada 15.oktobra līdz

2017.gada 24.oktobrim saņēmusi veselības stāvoklim atbilstošu detoksikāciju ar antipsihotisku terapiju, kā rezultātā pacientei izzudusi deliriozi

halucinatora simptomātika, pakāpeniski uzlabojies un stabilizējies vispārējais veselības stāvoklis un pašsajūta. Tāpat, ņemot vērā, /pers. A/ nepietiekošo

kritiku par narkoloģisko saslimšanu, patoloģisko tieksmi un nespēju pārtraukt alkohola lietošanu, pamatoti rekomendēts turpināt ārstēšanos psihosociālā

rehabilitācijas programmā (Minesotas 12 soļu psihoterapijas programma), kam paciente un viņas piederīgie piekrituši, veicot apmaksu. Tādēļ laika

posmā no 2017.gada 25.oktobra /pers. A/ saņēmusi psihoterapeitisku palīdzību narkologa un psihologa uzraudzībā. /pers. A/ konstatētie kognitīvie

traucējumi nebija kontrindikācija saņemt rehabilitāciju pēc Minesotas 12 soļu psihoterapijas programmas, jo tās ietvaros tiek izvērtēta un palielināta

pacienta psihisko resursu kapacitāte, nodrošināta rehabilitējoša vide un pacients tiek mudināts uz pašattīstību, izaugsmi un sevis pilnveidošanu, lai

mazinātu atkarības slimību noliegumu un veicinātu integrāciju sabiedrībā (atbilstoši Noteikumu Nr.1268. 9.2 punktam);

Prasītāja ilgstoši un pārmērīgi kaitējoši lietojusi alkoholu, tomēr, neskatoties uz to, iepriekš nav vērsusies pēc medicīniskas palīdzības. Tāpat,

paciente, arī ārstējoties RPNC, ar uzvedību paudusi nekritisku attieksmi pret savu veselības stāvokli, un nav bijusi līdzesīga ārstēšanas procesā, t.sk. nav

vēlējusies turpināt ārstēšanos pēc psihoterapijas programmas. Pārmērīga alkohola lietošana, nepārprotami, negatīvi ietekmē vispārējo veselības stāvokli

un var provocēt arī citu slimību, t.sk. psihisku saslimšanu, veidošanos un/vai paasināšanos. Pēc ārstēšanās RPNC Narkoloģijas nodaļā /pers. A/ novērota

trauksmaini depresīva simptomātika ar apjukumu uz kognitīvo funkciju novājināšanās fona, kas vērtējama kā tiešas sekas pēc ilgstošas kaitējoši

pārmērīgas alkohola lietošanas. Līdz ar to secināms, ka ārstēšanās RPNC Narkoloģijas nodaļā un /pers. A/ konstatētie psihiskie traucējumi ir tieši saistīti

ar alkohola atkarību un līdzesības trūkumu sadarbībā ar ārstniecības personām, pasivitāti un motivācijas trūkumu atbilstoši Pacientu tiesību likuma

15.panta pirmajai un otrajai daļai, jo pacientam ir pienākums rūpēties par savu veselību un iespēju robežās piedalīties ārstniecībā (atbilstoši Noteikumu

Nr.1268. 9.3.punktam);

Ņemot vērā konstatēto alkohola abstinenci ar psihozi, /pers. A/ RPNC ārstējusies atbilstošu ilgumu – 10 dienas saņēmusi efektīvu detoksikāciju ar

antipsihotisku terapiju neatliekamās palīdzības režīmā, kā arī pēc tam paciente saņēmusi psihosociālu rehabilitāciju līdz brīdim, kad atteikusies turpināt

ārstniecību”.

Tiesa konstatējusi, ka prasītāja nav reaģējusi uz tiesas norādījumu iesniegt papildus pierādījumus par ārstēšanos ambulatori pēc izrakstīšanās no

stacionāra, proti, no 2017.gada 7.decembra līdz 2018.gada novembrim, kad piešķirta invaliditāte, ārstu noteiktajām rekomendācijām, to pildīšanu un

ārstu noteikto izmeklējumu veikšanu.

No VSAA 2020.gada 10.decembra izziņas tiesa konstatējusi, ka prasītāja strādājusi Babītes novada pašvaldībā no 1998.gada 3.februāra līdz

2016.gada 29.janvārim, secinājusi, ka izziņa nav pretrunā sākotnējai un precizētajai izziņai par prasītājas izpeļņu 2016.gada janvāra mēnesī 778,31 EUR

apmērā (pēc nodokļu ieturēšanas).

No VSAA izziņas tiesa secinājusi, ka prasītājas un darba devēja SIA “CHS” tiesiskās attiecības izbeigtas 2017.gada 3.oktobrī, atlaišanas iemesls

norādīts “darba ņēmēja uzteikums”, kas pierāda, ka uz iestāšanās laiku ārstēšanās iestādē prasītāja darba tiesiskajās attiecībās nesastāvēja.

Tiesa atzinusi, ka Augstākās tiesas Senāta 2018.gada 29.novembra spriedumi lietā SKC-209/2018, SKC-251/2019 nav attiecināmi uz šīs lietas

apstākļiem.

[4] Prasītāja/pers. A/ iesniegusi apelācijas sūdzību par spriedumu, pārsūdzot to pilnā apjomā.

[4.1] Spriedumā tiesa nepareizi izvērtējusi lietas faktiskos apstākļus, nepareizi novērtējusi pierādījumus un izdarījusi tiesību normām neatbilstošus

secinājumus.

Administratīvajā lietā Nr./numurs/ par Veselības ministrijas 2020.gada 17.marta lēmuma atcelšanu un pienākuma uzlikšanu pieņemt lēmumu par

atlīdzības no Ārstniecības riska fonda izmaksu par prasītājas veselībai nodarīto kaitējumu (arī morālo kaitējumu) Administratīvā rajona tiesa ar 2020.gada

13.novembra spriedumu prasītājas pieteikumu noraidījusi. Spriedums pārsūdzēts Administratīvajā apgabaltiesā, kur prasītājas pieteikums arī noraidīts.

Minētais spriedums pārsūdzēts kasācijas kārtībā, Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments kasācijas sūdzību ir pieņēmis un lieta tiks skatīta

Senāta Administratīvo lietu departamentā.

Administratīvajā lietā nav stājies spēkā galīgais nolēmums.

Tādējādi tiesa spriedumā nepamatoti atsaukusies uz Veselības inspekcijas komisijas ekspertu atzinumu, jo šis atzinums, kas atstāts negrozīts ar

Veselības ministrijas 2020.gada 17.marta lēmumu, pašlaik ir pārsūdzēts, līdz ar to nav stājies spēkā.

Lai tiesa varētu taisīt objektīvu un vispusīgu spriedumu, ir jāsagaida galīgā tiesas nolēmuma pieņemšana administratīvajā lietā Nr./numurs/, jo viens

no būtiskiem civillietā izmantotiem un novērtējamiem pierādījumiem ir Veselības inspekcijas ekspertu atzinums.

Lūdz tiesu apturēt tiesvedību līdz brīdim, kad likumīgā spēkā stāsies galīgais nolēmums administratīvajā lietā Nr./numurs/.

[4.2] Tiesas secinājums, ka nav cēloniskā sakara starp ārsta prettiesisku rīcību un invaliditātes iestāšanos balstīts uz spēkā nestājušos Veselības

inspekcijas komisijas ekspertu atzinumu, ir tendenciozs, ir pretrunā ar pašas tiesas atzīto, ka narkologa /pers. C/ rīcība, nekonstatējot prasītājai

psihotiskos pārdzīvojumus, ir atzīstama par prettiesisku rīcību. Ar Veselības inspekcijas 2018.gada 20.jūlija lēmumu ir atzīts, ka narkologs ir pieļāvis

Ārstniecības likuma 37.panta pirmās daļas l.punkta pārkāpumu, par kuru atbildība paredzēta Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksa 45.1 panta

3.daļā.

Turklāt Veselības inspekcijas 2018.gada 20.jūlija lēmums nav pārsūdzēts un ir stājies likumīgā spēkā, proti, to var izmantot civillietā kā

pierādījumu.

[4.3] Pretēji atbildētājas paskaidrojumiem, prasītāja nav devusi savu informēto rakstveida piekrišanu tā saucamās “Minesotas programmas”

piemērošanai, kā to pieprasa Pacientu tiesību likuma 6.pants. Savukārt pirmās instances tiesa šo apstākli vispār nav novērtējusi.

[4.4] Pēc prasītājas izrakstīšanas un atvešanas uz mājām, 2017.gada 6.novembrī prasītājas radinieki konstatēja viņas neadekvātumu – atteikšanos

no ēdiena, šķidruma uzņemšanas, tāpēc 2017.gada 7.novembrī izsaukta neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde, prasītāja nogādāta VSIA “Rīgas

psihiatrijas un narkoloģijas centrs” psihiatriskajā nodaļā un viņai noteikta diagnoze: akūti polimorfi psihotiski traucējumi ar šizofrēnijas simptomiem.

[4.5] Tā kā vispārējo darbspēju zaudējuma dēļ prasītāja nevar strādāt pirmsskolas izglītības iestādes skolotāja palīga amatā, viņa nevar saņemt

ikmēneša atalgojumu 778,31 EUR (neto), līdz ar to viņai rodas zaudējumi negūtās (atrautās) peļņas veidā, kas veidojas šādi: 778,31 EUR - 231,76 EUR

(invaliditātes pensija) = 546,55 EUR mēnesī.

[4.6] Veselības inspekcija pamatojoties uz /pers. A/ 2017.gada 20.decembra iesniegumu, izvērtējusi prasītājas veselības aprūpi VSIA “Rīgas

psihiatrijas un narkoloģijas centrs”. No 2017.gada 20.decembra līdz 2018.gada 10.jūlijam vecākā ārste eksperte /pers. N/ veica ekspertīzi, kuras

procesā analizēta prasītājas medicīniskā dokumentācija – VSIA “Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” stacionārā pacienta medicīniskā karte, kā arī

psihiatres /pers. O/ un narkologu /pers. C/ un /pers. P/ paskaidrojumi, kā rezultātā 2018.gada 10.jūlijā sastādīts atzinums “/nosaukums/ veselības

aprūpi”.

Minētā atzinuma secinājumu daļa atspoguļota Veselības inspekcijas 2018.gada 20.jūlija atbildē “/nosaukums/”.

Uzskata, ka ar minētajiem pierādījumiem ir pierādīti atbildētāja neprofesionālās ārstniecības dēļ prasītājai nodarītie zaudējumi, kā arī to

cēloņsakarība ar atbildētāja prettiesisko rīcību.

[5] 2021.gada 13.septembrī Rīgas apgabaltiesā saņemti atbildētāja VSIA “Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” paskaidrojumi par apelācijas

sūdzību.

2021.gada 15.septembrī minēto paskaidrojumu noraksti nosūtīti prasītājas /pers. A/ pārstāvim /pers. R/.

[5.1] Ievērojot drošības pasākumus un izvērtējot apstākļus, ka lietu ir iespējams izskatīt rakstveida procesā, pamatojoties uz Covid-19 infekcijas

izplatības pārvaldības likuma 10.pantu, 2021.gada 14.septembrī nolemts nozīmēt lietu izskatīšanai rakstveida procesā 2022.gada 20.janvārī. Par to ar

2021.gada 14.decembra tiesas paziņojumu tiesa informējusi lietas dalībniekus un izskaidrojusi viņu tiesības, tai skaitā, 14 dienas pirms civillietas

izskatīšanas izteikt lūgumus saistītus ar lietas izskatīšanu.

[5.2] 2022.gada 5.janvārī Rīgas apgabaltiesā saņemts prasītājas /pers. A/ pārstāvja /pers. R/ lūgums atlikt (pārcelt) lietas izskatīšanu līdz Augstākās

tiesas Administratīvo lietu departamenta spriedumam.

[5.3] 2022.gada 5.janvārī Rīgas apgabaltiesā saņemta atbildētāja VSIA “Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” atsauksme.

[6] Civillietu tiesas kolēģija nolemj noraidīt apelācijas sūdzībā ietverto un lūgumu [5.2] apturēt tiesvedību, atlikt lietas izskatīšanu, jo nepastāv

Civilprocesa likuma 214.panta 5.punktā paredzētie apstākļi, ir iespējama lietas izskatīšana iekams izšķirta administratīvā lieta Nr.A420193720.

Nepastāv arī Civilprocesa likuma 209., 210.pantā paredzētie apstākļi, lai atliktu lietas izskatīšanu. Turklāt Civillietu tiesas kolēģija no Tiesu informatīvās

sistēmas konstatē, ka brīdis, līdz kuram prasītāja lūdz tiesvedību apturēt, atlikt, ir iestājies 2022.gada 11.janvārī, kad administratīvajā lietā

Nr.A420193720 stājies spēkā Administratīvās apgabaltiesas 2021.gada 18.maija spriedums.

Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka pastāv pamats sprieduma taisīšanai.

Motīvu daļa

[7] Novērtējusi rakstveida paskaidrojumus kopsakarā ar pierādījumiem, apsvērusi apelācijas sūdzības argumentus, pamatojoties uz apstākļiem,

kas nodibināti ar pierādījumiem lietā, Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka prasība ir pilnīgi noraidāma.

[8] Ar apelācijas sūdzību nav apstrīdēti fakti, ka no 2017.gada 15.oktobra līdz 2017.gada 6.novembrim /pers. A/ ārstējusies VSIA “Rīgas

psihiatrijas un narkoloģijas centrs” Narkoloģijas nodaļā. 2017.gada 7.novembrī Neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde nogādājusi /pers. A/

VSIA “Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrā”, pēc ārstēšanas prasītāja izrakstīta 2017.gada 7.decembrī.

[8.1] 2018.gada 2.novembrī Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija pieņēmusi lēmumu Nr. /numurs/: /pers. A/ noteikt vispārējo

darbspēju zaudējumu diapazonā no 60%-79%; noteikt invaliditāti: grupa otrā; invaliditātes cēlonis: slimība. Invaliditāte un darbspēju zaudējums noteikts

no 2018.gada 19.septembra līdz 2023.gada 18.septembrim.

Minētajā lēmumā konstatēts, ka /pers. A/ slimības rezultātā ir attīstījušies smagas pakāpes veselības traucējumi: kognitīvi traucējumi, kas nesasniedz

demences līmeni, trauksme, nomāktība, emociju, gribas sfēras traucējumi, un to dēļ viņas funkcionēšana ir būtiski ierobežota, ierobežojums ir lielāks par

mērenu, bet tas nav ļoti smags (ikdienas aktivitāšu lielāko daļu var veikt patstāvīgi, bet būtiski lēnākā tempā vai ar lielāku piepūli, vai sliktākā kvalitātē,

salīdzinot ar normāli pieņemto attiecīgā vecuma grupā, epizodiski nepieciešama palīdzība vai uzraudzība). Secināts, ka /pers. A/ veselības traucējumu dēļ

ir izveidojies smagas pakāpes funkcionālo spēju ierobežojums (1.sēj., lietas 17.-18.lapa).

[8.2] 2018.gada 13.novembrī Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra piešķīrusi /pers. A/ 2.grupas invaliditātes pensiju 218,85 EUR mēnesī no

2018.gada 19.septembra līdz 2018.gada 30.septembrim; 231,76 EUR mēnesī no 2018.gada 1.oktobra līdz 2023.gada 18.septembrim (1.sēj., lietas

20.lapa).

[8.3] 2016.gada janvārī /pers. A/ kā pirmsskolas izglītības skolotāja palīdzei PII “Saimīte” Babītes novada pašvaldībā bijusi izpeļņa 778,31 EUR

(pēc nodokļu ieturēšanas) (1.sēj., lietas 19.lapa).

[8.4] No Veselības inspekcijas 2018.gada 20.jūlija lēmuma Nr./numurs/ secināms, ka no 2017.gada 20.decembra līdz 2018.gada 10.jūlijam

veikta ekspertīze,- analizēta /pers. A/ medicīniskā dokumentācija: VSIA “Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” stacionārā pacienta medicīniskā karte,

psihiatres /pers. O/ un narkologu /pers. C/ un /pers. P/ paskaidrojumi,- kā rezultātā 2018.gada 10.jūlijā sastādīts atzinums “/nosaukums/” Nr./numurs/.

Atzinuma secinājumu daļā paskaidrots, tai skaitā, ka:

[8.4.1] Laika periodā no 2017.gada 6.oktobra līdz 2017.gada 25.oktobrim ārstniecības personu ieraksti medicīniskajā dokumentācijā ir maz

informatīvi, neatspoguļo pacientes veselības stāvokļa izmaiņu dinamiku. Pacientes veselības stāvokli ir vērtējuši šādi narkologi: /pers. U/, /pers. C/, /pers.

V/, /pers. Z/, /pers. A0/, /pers. AA/, ārstu ieraksti pacientes medicīniskajā dokumentācijā ir maz informatīvi, neatspoguļo ārstēšanās rezultātus, kas

uzskatāms par Ministru kabineta 2006.gada 4.aprīļa noteikumu Nr.265 “Medicīnisko dokumentu lietvedības kārtība” 10.punkta pārkāpumu;

[8.4.2] Paciente /pers. A/ pēc ārsta /pers. C/ paskaidrojuma datiem ir devusi mutisku piekrišanu ārstēšanas turpināšanai Minesotas programmā,

tāpēc paciente 2017.gada 25.oktobrī pārvesta uz Minesotas programmu. Medicīniskajā dokumentācijā nav pacientes rakstveida apliecinājuma par

piekrišanu ārstēšanās procesa turpināšanai Minesotas programmā. Ņemot vērā pacientes psihisko traucējumu esamību 2017.gada 25.oktobrī, ir

apšaubāma pacientes izpratne par ārstēšanās nepieciešamību Minesotas programmā;

[8.4.3] 2017.gada 25.oktobrī narkologs /pers. C/ nav izvērtējis pacientes veselības stāvokli, anamnēzes datus, psihotiskās simptomātikas

dinamiku, nav konstatējis, ka pacientei ir psihotiski pārdzīvojumi, kas ir kontrindikācija viņas nosūtīšanai ārstēties Minesotas programmā. Līdz ar to

narkologs /pers. C/ ir pieļāvis veselības aprūpes pārkāpumu /pers. A/ veselības aprūpē;

[8.4.4] 2017.gada 25.oktobrī narkoloģe /pers. P/ ir veikusi ierakstu pacientes medicīniskajā dokumentācijā par pacientes uzņemšanu Minesotas

programmā, neizvērtējot pacientes veselības stāvokli. Minesotas programmā paciente atrodas no 2017.gada 25.oktobra līdz 2017.gada 6.novembrim.

Šajā periodā pacienti novēro psiholoģe /pers. AB/, veicot ierakstus medicīniskajā dokumentācijā. 2017.gada 6.novembrī paciente izrakstīta no nodaļas

“sakarā ar apgrūtinātām kognitīvām spējām”. Narkoloģe /pers. P/ 2017.gada 6.novembrī pacientei ir konstatējusi kognitīvus traucējumus, bet nav veikusi

pacientes veselības stāvokļa analīzi, diagnostiku, nepieciešamības gadījumā nav nodrošinājusi cita speciālista (psihiatra) konsultāciju, augstāk minētais

uzskatāms par veselības aprūpes pārkāpumu /pers. A/ veselības aprūpē.

[8.4.5] Ar Veselības inspekcijas 2018.gada 20.jūlija lēmumu pamatojoties uz LAPK 239.panta 7.punktu atteikts uzsākt administratīvo lietvedību

pret ārstniecības personām /pers. C/ un /pers. P/ (1.sēj. lietas 14.-16.lapa).

[8.5] Veselības inspekcijas 2019.gada 29.septembra informācijā redzami secinājumi pēc pārbaudes par /pers. A/ veselības aprūpi centrā no

2017.gada 15.oktobra līdz 6.novembrim.

Veselības inspekcija nekonstatē “kaitējuma esību /pers. A/ veselības aprūpes periodā VSIA “Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” no

2017.gada 16.oktobra līdz 2017.gada 6.novembrim un no 2017.gada 7.novembra līdz 2017.gada 7.decembrim saskaņā ar Noteikumu 12.41 punktu, jo

/pers. A/ sniegta psihiskās veselības stāvoklim atbilstoša medikamentozā terapija, psihosociālrehabilitācija un rekomendācijas par turpmāko ārstēšanas

plānu ar mērķi stabilizēt vispārējo veselības stāvokli. /pers. A/ veselības traucējumi nav cēloņsakarībās attiecināmi uz ārstniecības personu profesionalitāti

un/vai attieksmi saskaņā ar Noteikumu 12.1.punkta normu, jo alkohola atkarība ir primāra, hroniska un progresējoša slimība, kas ietekmē pacienta

fizisko (somatoneiroloģisko stāvokli), psihisko (personība, raksturs, uzvedība, domāšana un emocionalitāte) un sociālo veselību (sociālā adaptācija,

attiecības ar līdzcilvēkiem, nodarbinātība)” (1.sēj., lietas 181.lapa).

[8.6] Apelācijas sūdzībā [4.1] prasītāja vērš uzmanību, ka civillietā jāizmanto un jānovērtē pierādījumi no administratīvā procesa lietas Nr./numurs/.

Ar Administratīvās apgabaltiesas 2021.gada 18.maija spriedumu noraidīts /pers. A/ pieteikums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru

/pers. A/ tiktu izmaksāta atlīdzība no Ārstniecības riska fonda par /pers. A/ dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu jeb nemateriālajiem zaudējumiem,

saņemot veselības aprūpes pakalpojumus VSIA “Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” laika periodā no 2017.gada 16.oktobra līdz 2017.gada

6.novembrim. Spriedums stājies spēkā 2021.gada 11.janvārī.

Minētajā spriedumā izteiktas atziņas, ka galvenais pieteicējas arguments ir balstīts apstāklī, ka inspekcija administratīvā pārkāpuma procesā ir

konstatējusi divu ārstu pieļautus pārkāpumus pieteicējas veselības aprūpē, bet, izskatot pieteicējas iesniegumu par atlīdzinājumu no Ārstniecības riska

fonda, pārkāpumi pieteicējas veselības aprūpē nav konstatēti.

Senāts citās lietās vairākkārt ir norādījis, ka administratīvo pārkāpumu lietā veiktam apstākļu novērtējumam nav prejudiciālas nozīmes, izskatot lietu

administratīvā procesa kārtībā (Senāta 2009.gada 8.jūnija sprieduma lietā Nr.SKA-76/2009 14.punkts, 2011.gada 22.septembra sprieduma lietā

Nr.SKA-311/2011 21.punkts, 2014.gada 11.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-584/2014 12.punkts, 2018.gada 9.aprīļa sprieduma lietā SKA-

565/2018 7.punkts). Tādējādi administratīvā pārkāpuma lietā konstatētie fakti un to novērtējums nav saistoši iestādei, pieņemot lēmumu par

atlīdzinājuma izmaksu no Ārstniecības riska fonda.

Kaitējuma esība tiek konstatēta, izvērtējot ārstniecības personas rīcību un šīs rīcības atstāto ietekmi uz pacienta veselību vai dzīvību. Savukārt,

novērtējot to vai pastāv cēloņsakarība, tiesai nav jāizslēdz visas saprātīgās šaubas par cēloņsakarības esību, bet tikai jākonstatē, ka iespēja, ka

cēloņsakarība pastāv, ir lielāka nekā iespēja, ka tā nepastāv. Nekonstatējot cēloņsakarību, nav tiesiska pamata atlīdzības izmaksāšanai (Senāta

2019.gada 26.jūnija sprieduma lietā Nr.SKA-453/2019 11.punkts; Senāta 2020.gada 23.marta sprieduma lietā Nr.SKA-421/2020 7.punkts;

Senāta 2020.gada 18.decembra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-1047/2020 2.punkts).

Konkrētajā gadījumā ārstniecības personu rīcībā inspekcija nav konstatējusi pārkāpumus, kas atstātu paliekošu ietekmi uz pieteicējas veselību.

Līdz ar to nav konstatējams kaitējums, kas būtu nodarīts pieteicējai ārstniecības personu dēļ. Citiem vārdiem sakot, nav konstatējama cēloņsakarība

starp pieteicējai sniegto veselības aprūpi centrā un vēlāk pieteicējai konstatētajām diagnozēm un noteikto invaliditāti.

Apgabaltiesai nav šaubu, ka pieteicējas psihiskā veselība nepasliktinājās laikā, kad pieteicēja saņēma veselības aprūpes pakalpojumus centrā. Šādu

secinājumu nemaina arī fakts, ka pieteicēja pēc izrakstīšanās no centra tika nogādāta stacionārā ar citu diagnozi, kas nav saistīta ar alkohola atkarību, jo

psihiska rakstura traucējumi pieteicējai visticamāk radās nevis centrā saņemtās ārstniecības dēļ, bet pieteicējas dzīvesveida un individuālo psihisko

īpatnību dēļ. Uz minēto ir pārliecinoši norādīts Latvijas Narkologu asociācijas 2019.gada 23.jūlija atzinumā (sk.Administratīvās apgabaltiesas

2021.gada 18.maija sprieduma lietā Nr.A420193720, [11]punktu ).

[8.7] Pušu tiesiskās attiecības, tiesības un pienākumus šajā procesā Civillietu tiesas kolēģija vērtē pamatojoties uz turpmāk norādītajām likuma

normām, uz kurām savu prasību pamato arī prasītāja.

Civillikuma 1635.pants noteic, ka katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī

morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.

Civiltiesībās par prettiesisku darbību (bezdarbību) ir atzīstama arī tāda darbība, kas nepamatoti aizskar citas personas subjektīvās tiesības

(Civillikuma komentāri. Saistību tiesības. Prof. K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. R., 1998. 627.lpp.).

Ar zaudējumu jāsaprot katrs mantiski novērtējams pametums. Zaudējums ir tiešs, kad tas ir prettiesīgas darbības vai bezdarbības dabiskās un

nepieciešamās sekas, netiešs – kad tas cēlies sagadoties sevišķiem apstākļiem vai attiecībām, nejaušs – kad tā cēlonis ir nejaušs notikums vai

nepārvaramā vara. Katrs zaudējums, kas nav nejaušs, ir jāatlīdzina (Civillikuma 1770., 1773., 1775. pants).

Atbilstoši Civillikuma 1772.pantam, zaudējums var būt cietušā tagadējās mantas samazinājums jeb cietušajam piederošās mantas samazinājums un

neiegūtais labums – atrautā peļņa jeb citas personas vainas dēļ nesaņemtais sagaidāmais mantas pieaugums. Minētais zaudējumu iedalījums tiek piemērots

atkarībā no tā, vai prettiesiskas darbības rezultātā tiek aizskarts jau pastāvošs jeb nākotnē gūstams materiālais labums, kurš tiktu saņemts, ja tiesību

aizskāruma rezultātā nebūtu traucēta tiesisko attiecību normāla attīstība (sk. Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2016.gada 28.jūnija spriedums

lietā Nr.SKC-272/2016 (C09037312) 6.1. punkts).

Tiesību doktrīnā ir atzīti šādi zaudējumu atlīdzināšanas prasījuma un piedziņas pamati: 1) tiesību aizskārēja prettiesiska un neattaisnojama rīcība, kas

tikai likumā noteiktos gadījumos izslēdz novērtējumu no vainojamības viedokļa, 2) zaudējumu esamība, 3) cēloniskais sakars starp zaudējumiem un

neatļauto darbību (Kalvis Torgāns. Saistību tiesības. Otrais papildinātais izdevums. - Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 156.lpp.).

Pacientu tiesību likuma 5.pants nosaka “Tiesības uz ārstniecību”, ka katrai personai Ārstniecības likumā noteiktajā kārtībā ir tiesības saņemt

veselības stāvoklim atbilstošu ārstniecību, t.i.- veselības aprūpi, slimību profilaksi, diagnostiku un ārstēšanu (panta pirmā daļa). Pacientam ir tiesības uz

laipnu attieksmi, kvalitatīvu un kvalificētu ārstniecību neatkarīgi no viņa slimības rakstura un smaguma (panta otrā daļa). Pacientam ir tiesības uz savas

ģimenes un citu personu atbalstu ārstniecības laikā (panta trešā daļa). Pacientam ir tiesības uz savlaicīgu ārstniecību. Ārstniecības iestāde, kurā pacients

vērsies, sniedz informāciju par ārstniecības saņemšanas iespējām un termiņiem, kā arī par citām ārstniecības iestādēm, kur var saņemt atbilstošu

ārstniecību (panta ceturtā daļa).

Saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 6.panta pirmo daļu ārstniecība ir pieļaujama, ja pacients devis tai informēto piekrišanu. Pacientam ir tiesības

pirms informētās piekrišanas došanas uzdot jautājumus un saņemt atbildes.

Pacientam ir tiesības uz atlīdzību par viņa dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu (arī morālo kaitējumu), kuru ar savu darbību vai bezdarbību

nodarījušas ārstniecības iestādē strādājošās ārstniecības personas vai radījuši apstākļi ārstniecības laikā, kā arī tiesības uz atlīdzību par izdevumiem, kas

saistīti ar ārstniecību (turpmāk – ārstniecības izdevumi), ja ārstniecība ir bijusi nepieciešama, lai novērstu vai mazinātu ārstniecības personas vai apstākļu

ārstniecības laikā nodarītā kaitējuma nelabvēlīgās sekas pacienta dzīvībai vai veselībai (Pacientu tiesību likuma 16.panta pirmā daļa).

Ārstniecības likuma 37.panta pirmās daļas 1.punkts paredz, ka ārstam jāveic slimību profilakse, diagnostika, ārstēšana un pacienta medicīniskā

rehabilitācija.

[8.8] Prasītāja uzskata, ka no 2017.gada 15.oktobra līdz 2017.gada 6.novembrim un no 2017.gada 7.novembra līdz 2017.gada 7.decembrim

atbildētāja sniegto veselības aprūpes pakalpojumu rezultātā prasītāja zaudējusi vispārējās darbspējas, nav varējusi turpināt darbu savā amatā un saņemt

ikmēneša atalgojumu. Atrautā peļņa no 2018.gada 1.janvāra sastāda 38 997,74 EUR (aprēķins šajā spriedumā [1.1] ).

Piemērojot [8.7] minētās tiesību normas, Civillietu tiesas kolēģijai jākonstatē vai un kādus pārkāpumus, ārstējot prasītāju, pieļāvuši ārsti un vai šie

pārkāpumi ir cēloniskā sakarā ar prasītājas norādītajām sekām.

[8.9] Veselības inspekcija, kura atbilstoši Ārstniecības likuma 10.panta nosacījumiem kontrolē veselības aprūpes profesionālo kvalitāti, 2018.gada

20.jūlija lēmumā konstatējusi, ka VSIA “Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrā” ir pieļauti /pers. A/ veselības aprūpes pārkāpumi [8.4.1], [8.4.3],

[8.4.4].

Civillietu tiesas kolēģija neapšauba, ka [8.4.1] pārkāpumi uzskatāmi par Ministru kabineta 2006.gada 4.aprīļa noteikumu Nr.265 “Medicīnisko

dokumentu lietvedības kārtība” 10.punkta pārkāpumiem, ar bezdarbību [8.4.3], [8.4.4], - savlaicīgi neveicot /pers. A/ veselības traucējumu diagnostiku,

atbilstošu ārstēšanu, narkologi /pers. C/ un /pers. P/ ir pieļāvuši Ārstniecības likuma 37.panta pirmās daļas 1.punkta pārkāpumu, bet Civillietu tiesas

kolēģija nekonstatē tādas ārstu prettiesiskas darbības vai bezdarbību, kas būtu zaudējumu atlīdzības priekšnoteikums lietā, kas būtu cēloniskā sakarā ar

prasītājai radītajām sekām, cēloniskā sakarība lietā nav pierādīta.

Civillietu tiesas kolēģija nevar konstatēt cēlonisko sakaru starp ārstu pieļautajiem iepriekš minētajiem [8.4.1], [8.4.3], [8.4.4] un prasītājas

norādītajiem pārkāpumiem un sekām, kas radušās prasītājai ārstēšanas gaitā, nav pierādīts, ka Veselības inspekcijas konstatēto veselības aprūpes

pārkāpumu nepieļaušanas gadījumā sekas būtu atšķirīgas, nav konstatējama cēloņsakarība starp prasītājai no 2017.gada 15.oktobra līdz 2017.gada

6.novembrim un no 2017.gada 7.novembra līdz 2017.gada 7.decembrim sniegto veselības aprūpi VSIA “Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrā” un

vēlāk prasītājai konstatētajām diagnozēm un noteikto invaliditāti [8.1].

[9] Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa ir pareizi konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, piemērojusi atbilstošas

tiesību normas un pareizi tās interpretējusi. Pirmās instances tiesas izdarītie secinājumi ir pareizi un pietiekami, tādēļ Civillietu tiesas kolēģija saskaņā ar

Civilprocesa likuma 432.panta piekto daļu pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai, atzīstot pārsūdzētajā spriedumā sniegto

pamatojumu par pilnībā pietiekamu.

Novērtējusi apsvērumus apelācijas sūdzībā kopsakarā ar pirmās instances tiesas sprieduma motīviem, Civillietu tiesas kolēģija nekonstatē tādus

argumentus, uz kuriem pēc būtības jau nebūtu atbildēts pārsūdzētajā spriedumā un kas būtu tiesiski nozīmīgi pareizai lietas izšķiršanai.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 431. - 434.pantu, Civillietu tiesas kolēģija

no s pri e da

/pers. A/ prasību pret VSIA “Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” par mantisko zaudējumu 38 997,74 EUR (trīsdesmit astoņi tūkstoši deviņi

simti deviņdesmit septiņi euro, 74 centi) piedziņu – pilnīgi noraidīt.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā 30 (trīsdesmit) dienu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas Senāta Civillietu departamentā,

kasācijas sūdzību iesniedzot Rīgas apgabaltiesā un iemaksājot Augstākās tiesas depozītu kontā Nr.LV83TREL8280010000000 drošības naudu 300

EUR (trīs simti euro).

Tiesnese I. Ozola

Tiesnese M. Šķendere

Tiesnese L. Grauda