Court partially allowed prisoner's claim for moral damages due to inadequate detention conditions and privacy violations.

ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA

RĒZEKNES TIESU NAMS

Lietas Nr.A420419813

Lietas arhīva Nr.A42-04198-13

SPRIEDUMS

LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ

Rēzeknē 2013.gada 22.oktobrī

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnesis S.Linkevičs,

piedaloties pieteicējam K.M, atbildētājas – Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes – Ieslodzījuma vietu pārvaldes pārstāvim

A.B,

atklātā tiesas sēdē videokonferences režīmā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc K.M pieteikuma par labvēlīga

administratīvā akta izdošanu - morālā kaitējuma Ls 3000 apmērā atlīdzināšanu, Daugavgrīvas cietuma faktiskās rīcības, nenodrošinot

cilvēcīgus uzturēšanas apstākļus kamerā Nr.numurs laika posmā no 2012.gada 16.novembra līdz 2012.gada 22.novembrim (nav

pietiekama dzīvojamā platība, kameras loga aile ir mitra, uz tās ir pelējuma sēnīte, kamerā ir slikta ventilācija, kamerā nav galda,

skapīšu mantu glabāšanai), atzīšanu par prettiesisku un kaitējuma Ls 2000 apmērā atlīdzināšanu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējs K.M 2012.gada 3.decembrī vērsās ar sūdzību Ieslodzījuma vietu pārvaldē, kurā sūdzējās par neatbilstošiem uzturēšanas

apstākļiem Daugavgrīvas cietuma Grīvas nodaļas 5.korpusa kamerā Nr.numurs un lūdza atlīdzināt morālo kaitējumu Ls 5000 apmērā.

Ieslodzījuma vietu pārvalde (turpmāk arī atbildētāja vai Pārvalde), izvērtējot pieteicēja iesniegumu, ar 2013.gada 7.janvāra lēmumu

Nr.1/13.1-M/6429 (turpmāk – Lēmums) atzina par prettiesisku Daugavgrīvas cietuma rīcību, laikposmā no 2012.gada 16.novembra

līdz 2012.gada 22.novembrim, nenodrošinot K.M kamerā Nr.numurs tiesības uz privātumu tualetes apmeklējuma laikā pietiekamā

apjomā, uzdeva Daugavgrīvas cietuma administrācijai nekavējoties rakstveidā atvainoties K.M sakarā ar prettiesisku

Daugavgrīvas cietuma administrācijas rīcību, nenodrošinot kamerā Nr.numurs tiesības uz privātumu tualetes apmeklējuma laikā

pietiekamā apjomā un informēt par to Pārvaldi un atteica K.M izdot administratīvo aktu par nodarītā morālā kaitējuma atlīdzinājumu Ls

5000 apmērā.

Lēmums pamatots ar sekojošiem argumentiem.

[1.1] No pieteicēja iesniegumā norādītā izriet, ka Daugavgrīvas cietuma kamerā Nr.numurs nav pietiekama dzīvojamā platība,

sanitārais mezgls nav norobežots, kameras loga aile ir mitra, uz tās ir pelējuma sēnīte, kamerā ir slikta ventilācija un kamerā nav

galda, skapīšu mantu glabāšanai.

[1.2] Saskaņā ar Daugavgrīvas cietuma sniegto informāciju pieteicējs Daugavgrīvas cietuma kamerā Nr.numurs atradās laikposmā

no 2012.gada 16.novembra līdz 2012.gada 22.novembrim.

No minētā secināms, ka pieteicējs apstrīd turēšanas apstākļus Daugavgrīvas cietuma kamerā Nr.numurs laikposmā no 2012.gada

16.novembra līdz 2012.gada 22 .novembrim.

Daugavgrīvas cietuma administrācija Pārvaldei sniedza informāciju, ka Daugavgrīvas cietuma kameras Nr.numurs platība ir 5,7 m2.

,,Posteņa ziņotājā” izdarītie ieraksti liecina, ka iepriekš minētajā laikposmā kamerā Nr.numurs atradās 2 ieslodzītie (ieskaitot

pieteicēju). Kameras sanitārais mezgls - pods ,,čaša genuja”, nav nosegts ar vāku, atrodas uz paaugstinājuma (0,40 m no grīdas).

Tas izvietots stūrī pie sienas, kurā izbūvētas kameras durvis, - nav pārskatāms no kameras durvīs ierīkotās ,,actiņas”. Kamerā ir viena

divstāvu gulta (divas individuālas guļamvietas), viens skapītis un plauktiņš virs izlietnes. Dabisko ventilāciju kamerā nodrošina viens

logs (stiklots rāmis, izmēri - 1,00 m x 0,98 m), kas iziet uz āru. Logs ir brīvi atverams, no ārpuses logam priekšā ir restes. Kamerā ir

arī mākslīgā ventilācija - gaisa nosūcējventilācija. Kamera ir pievienota centrālapkures sistēmai, pastāvīgā gaisa temperatūra kamerā

ir ne mazāka par + °18C. Kamerā nav konstatēta pelējuma sēnīte un paaugstināts mitrums. Daugavgrīvas cietuma kamera Nr.numurs

ir apmierinošā stāvoklī.

[1.3] Jautājumā par ventilācijas sistēmu augšminētajā kamerā, Pārvalde pieteicēju informē, ka Latvijā nav neviena normatīvā akta,

kas reglamentētu prasības ventilācijai ieslodzījuma vietās un nav normatīvo aktu, kas nosaka konkrētus mikroklimata parametru

pieļaujamos lielumus. Atbilstoši 2003.gada 23.septembra Ministru kabineta noteikumiem Nr. 534 ,,Noteikumi par Latvijas

būvnormatīvu LBN 231-03 „Dzīvojamo un publisko ēku apkure un ventilācija”” situācijās, ja vienīgais telpas gaisa piesārņojuma avots

ir cilvēki, svaigā gaisa padeves absolūtais minimums ir 15 m3 /h uz cilvēku, bet noteikumi neattiecas uz būvprojektiem, kuri likumā

noteiktajā kārtībā iesniegti akceptēšanai līdz 2003.gada 31.decembrim un kuru tehniskie risinājumi atbilst attiecīgajā laikposmā

piemēroto normatīvo aktu prasībām. Ņemot vērā apstākli, ka Daugavgrīvas cietuma ēkas ir būvētas pirms 2003.gada 31.decembra,

minētie noteikumi uz tām neattiecas. Pārvalde arī norāda, ka, tās ieskatā, ventilācija Daugavgrīvas cietuma kamerā Nr.numurs ir

pietiekama.

[1.4] Daugavgrīvas cietuma administrācija Pārvaldei sniedza informāciju arī par to, ka cietumā ir kameru tehniskās apskates žurnāls,

kurā tiek fiksēti visi kameru tehniskā stāvokļa trūkumi. Tiek ņemtas vērā arī ieslodzīto iesniegumos cietuma administrācijai minētās

sūdzības par kameru tehnisko stāvokli. Pamatojoties uz ierakstiem minētajā žurnālā un ieslodzīto iesniegumos minēto, tiek veikti

kamerās nepieciešamie remonta darbi.

Pārvalde vērš pieteicēja uzmanību, ka saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa (turpmāk - Kodekss) 50.panta otro daļu notiesātā

iesniegumus par jautājumiem, kas saistīti ar brīvības atņemšanas soda izpildes apstākļiem (tātad arī tiem, kas saistīti ar sadzīves

apstākļiem cietuma kamerās), Iesniegumu likumā noteiktajā kārtībā izskata brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks.

Daugavgrīvas cietuma administrācija Pārvaldei sniedza informāciju, ka, pārbaudot cietuma automatizētās lietvedības sistēmā un

,,Ieslodzīto personu pieņemšanas laikā saņemto mutvārdu iesniegumu reģistrācijas žurnālā” reģistrētās ziņas, netika atrasta

informācija, ka pieteicējs laikposmā no 2012.gada 16.novembra līdz 2012.gada 22.novembrim būtu vērsies pie Daugavgrīvas

cietuma administrācijas ar sūdzībām vai iesniegumiem par uzturēšanas apstākļiem kamerā Nr.numurs.

[1.5] Izvērtējot pieteicēja norādīto par apstākļiem Daugavgrīvas cietuma kamerā Nr.numurs, kurā viņš atradās laikposmā no

2012.gada 16.novembra līdz 2012.gada 22.novembrim, kā arī Daugavgrīvas cietuma administrācijas sniegto informāciju, Pārvalde

secināja, ka pieteicējam Daugavgrīvas cietumā ir bijuši nodrošināti Kodeksa 77.panta pirmajā daļā noteiktie uzturēšanas apstākļi,

proti, - epidemioloģiskas drošības un higiēnas noteikumiem atbilstoši sadzīves apstākļi. Pieteicējam arī tika nodrošināta normatīvajos

aktos noteiktajam atbilstoša dzīvojamā platība. Taču vienlaikus Pārvalde secināja, ka, lai gan kamerā Nr. numurs sanitārais mezgls

izvietots stūrī pie sienas, kurā izbūvētas kameras durvis, un tas nav pārskatāms no kameras durvīs ierīkotās ,,actiņas” (tādējādi

tualetes apmeklējuma laikā pieteicējam ir nodrošināts nepieciešamais privātums no cietuma amatpersonu puses), kameras

sanitārais mezgls nav norobežots un pieteicējs iepriekš norādītajā laikposmā kamerā Nr.numurs ir atradies kopā ar vēl vienu

ieslodzīto, tādējādi bija ierobežotas iesniedzēja tiesības uz privātumu tualetes apmeklējuma laikā, un tas neatbilst tiesību aktu

prasībām.

[1.6] Pieteicēja iesnieguma daļā par platību, ventilāciju un kameras aprīkojumu Daugavgrīvas cietuma kamerā Nr.numurs nav

konstatēta Daugavgrīvas cietuma administrācijas prettiesiska faktiskā rīcība vai prettiesisks administratīvais akts, tādējādi saistībā ar

minēto nav arī konstatēts zaudējums. Ievērojot minēto, Pārvalde uzskata, ka pieteicēja prasība par nodarītā morālā kaitējuma

atlīdzinājuma izmaksāšanu ir nepamatota.

Pārvalde izvērtēja Daugavgrīvas cietuma faktiskās rīcības būtību saistībā ar kamerā Nr.numurs pieteicējam nepietiekamā apjomā

nodrošinātajām tiesībām uz privātumu tualetes apmeklējuma laikā un konstatēja sekojošo. Administratīvā procesa likuma 92.pants

noteic, ka ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī morālo

kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību. Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu

atlīdzināšanas likuma (turpmāk - Atlīdzināšanas likums) 1.panta noteikts, ka likuma mērķis ir nodrošināt privātpersonai Satversmē un

Administratīvā procesa likumā noteiktās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par mantisko zaudējumu vai personisko kaitējumu, arī

morālo kaitējumu (turpmāk — zaudējuma atlīdzinājums), kas tai nodarīts ar valsts pārvaldes iestādes (turpmāk — iestāde)

prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību. Savukārt minētā likuma 9.pants noteic, ka morālais kaitējums šā likuma

izpratnē ir personiskais kaitējums, kas izpaužas kā fiziskās personas ciešanas, kuras tai izraisījis būtisks šīs personas tiesību vai ar

likumu aizsargāto interešu prettiesisks aizskārums. Atlīdzināšanas likuma 14.panta pirmajā daļā noteikts, ka personisko un morālo

kaitējumu nosaka atbilstoši aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam,

ņemot vērā iestādes rīcības tiesisko un faktisko pamatojumu un motīvus, cietušā rīcību un līdzatbildību, kā arī citus konkrētajā gadījumā

būtiskus apstākļus, bet minētā likuma 14.panta ceturtajā daļā noteikts, - ja iestāde vai tiesa, izvērtējot konkrētā gadījuma apstākļus,

konstatē, ka privātpersonas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums nav smags, personiskā kaitējuma, tai skaitā morālā

kaitējuma, patstāvīgs vai papildu atlīdzinājums var būt iestādes rakstveida vai publiska atvainošanās.

[2] Pieteicējs vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu. Pieteikumā norādīts, ka pieteicējs nepiekrīt Ieslodzījuma vietu

pārvaldes 2013.gada 7.janvāra lēmumam Nr.1/13.1-M/6429, lūdz to grozīt un atlīdzināt pieteicējam morālo kaitējumu Ls 5000

apmērā.

Pieteikumā norādīts, ka Pārvalde par prettiesisku atzina tikai sanitārā mezgla nepietiekamu norobežošanu Daugavgrīvas cietuma

kamerā Nr.numurs, laika posmā no 2012.gada 16.novembra līdz 2012.gada 22.novembrim, bet neizvērtēja minētās kameras

nepietiekamo platību un pārējos pieteicēja argumentus.

[3] Tiesai iesniegtajā rakstveida paskaidrojumā Pārvalde K.M pieteikumu neatzīst un lūdz to noraidīt Lēmumā minēto apsvērumu dēļ.

[4] Pieteicējs tiesas sēdē pieteikumu uzturēja pēc tajā norādītajiem motīviem norādot, ka atbilstošs atlīdzinājums par Daugavgrīvas

cietuma administrācijas prettiesisko rīcību ir Ls 5000, nevis atvainošanās.

Tiesas sēdes sākumā pieteicējs piedāvāja Pārvaldes pārstāvim izlīgumu, pieprasīja no Pārvaldes atlīdzinājumu Ls 300 un par to

solīja pieteikumu atsaukt. Pārvalde nepiekrita minētajam piedāvājumam.

Atbildētājas pārstāvis tiesas sēdē pieteikumu neatzina, pamatojoties uz Lēmumā norādītajiem apsvērumiem.

Motīvu daļa

[5] Noklausoties lietas dalībnieku paskaidrojumus, izvērtējot lietā esošos pierādījumus, tiesa secina, ka pieteikums ir pamatots un

daļēji apmierināms.

[6] Tiesa konstatē, ka lietā nav strīda par lietas faktiskajiem apstākļiem.

No lietas materiāliem secināms, ka pieteicējs vēlas saņemt morālā kaitējuma atlīdzinājumu Ls 5000 apmērā, kas nodarīts ar

Daugavgrīvas cietuma faktisko rīcību, nenodrošinot cilvēcīgus uzturēšanas apstākļus kamerā Nr.numurs laika posmā no 2012.gada

16.novembra līdz 2012.gada 22.novembrim (nav pietiekama dzīvojamā platība, kameras loga aile ir mitra, uz tās ir pelējuma sēnīte,

kamerā ir slikta ventilācija, kamerā nav galda, skapīšu mantu glabāšanai).

[7] Tiesa konstatē, ka Pārvalde Lēmumā atzina par prettiesisku Daugavgrīvas cietuma rīcību, laikposmā no 2012.gada 16.novembra

līdz 2012.gada 22.novembrim, nenodrošinot pieteicējam kamerā Nr.numurs tiesības uz privātumu tualetes apmeklējuma laikā

pietiekamā apjomā. Tiesa konstatē, ka par minēto lietā nav strīda, jo pieteicējs uz minēto norādīja gan sūdzībā Pārvaldei, gan

pieteikumā tiesai un Pārvalde atbilstoši minēto Daugavgrīvas cietuma faktisko rīcību atzina par prettiesisku.

[8] Attiecībā par pieteikumā norādītajiem iebildumiem, ka kamerā Nr.numurs nav pietiekama dzīvojamā platība, tiesa norāda turpmāk

minētos apsvērumus.

[8.1] No lietas materiāliem tiesa konstatē, ka šīs lietas ietvaros pārbaudāmajā periodā no 2012.gada 16.novembra līdz 2012.gada

22.novembrim pieteicējs brīvības atņemšanas soda izciešanai bijis ievietots Daugavgrīvas cietuma kamerā Nr.numurs, kuras kopējā

platība 5,7 m2, vietu skaits – 2, dzīvojamā platība 5,2 m2, tādējādi nodrošināti 2,6 m2 vienai ieslodzītajai personai.

Par minētajiem apstākļiem strīds nepastāv.

[8.2] Satversmes 95.pants paredz, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Šī konstitucionālā norma arī noteic, ka spīdzināšana,

citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Cietsirdīgas un cieņu pazemojošas attieksmes

aizliegums ietverts arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3.pantā.

Kā daudzkārt atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3.pants atspoguļo vienu no demokrātiskas

sabiedrības pamatvērtībām. Tas pilnībā aizliedz cietsirdīgu un pazemojošu izturēšanos neatkarīgi ne no kādiem apstākļiem ( sk.,

piemēram, 2000.gada 6.aprīļa sprieduma „Labita pret Itāliju” 119.punktu ). Valstij ir jānodrošina, ka persona tiek ieslodzīta tādos

apstākļos, kas ir savienojami ar cieņu pret viņa godu, ka veids un metode, kādā tiek īstenots piemērotais līdzeklis, nepakļauj viņu

tādām ciešanām vai grūtībām, kas pārsniedz nenovēršamas ciešanas, kas ir raksturīgas ieslodzījumam, un ka, ņemot vērā praktiskās

ieslodzījuma prasības, viņa veselība un labklājība ir adekvāti sargāta (sk., piemēram, 2001.gada 24.jūlija sprieduma lietā „Valašinas

pret Lietuvu” 102.punktu). Lai atbilstu 3.pantam, apiešanās raksturam ir jāsasniedz minimālais bardzības līmenis, kura novērtēšana ir

relatīva pēc būtības. Tā ir atkarīga no lietas faktu kopuma un, jo īpaši, no apiešanās rakstura un konteksta, tās izpildes elementiem,

ilguma, tās izraisītajām fiziskajām vai psihiskajām sekām, kā arī dažkārt no cietušā dzimuma, vecuma un veselības stāvokļa (sk.,

piemēram, 2006.gada 4.maija sprieduma lietā „Kadiķis pret Latviju” 45.punktu).

Eiropas Cilvēktiesību tiesas veiktā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3.panta interpretācija konsekventi tiek izmantota arī Latvijas

administratīvo tiesu praksē un uzskatīta par saskanīgu ar Satversmes 95.panta saturu (sk., piemēram, Senāta 2010.gada 6.maija

sprieduma lietā Nr.SKA-160/2010 18.punktu, 2010.gada 9.jūlija sprieduma lietā Nr.SKA-126/2010 14.punktu).

Ievērojot Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3.pantā ietverto spīdzināšanas, citādas cietsirdīgas vai cieņu pazemojošas izturēšanās

aizliegumu, Eiropas Padomes dalībvalstis pieņēma Eiropas konvenciju par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības

vai soda novēršanu, kuru ir ratificējusi arī Latvija. Saskaņā ar konvencijas 1.pantu tika nodibināta Spīdzināšanas novēršanas

komiteja, kuras uzdevums ir, veicot apmeklējumus, pārbaudīt izturēšanos pret personām, kurām ir atņemta brīvība, lai

nepieciešamības gadījumā pastiprinātu šādu personu aizsardzību pret spīdzināšanu un pret necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai

sodu. Spīdzināšanas novēršanas komiteja veic regulāras vizītes uz dalībvalstīm, kā arī sagatavo ikgadējos ziņojumus.

Attiecībā uz pārapdzīvotības problēmu Spīdzināšanas novēršanas komiteja ir vairākkārt savos ikgadējos ziņojumos norādījusi uz tās

aktualitāti Eiropas valstu cietumos (sk., Otrā vispārējā ziņojuma (par 1991.gadu) 46.punktu, Septītā vispārējā ziņojuma (par

1996.gadu) 12.-15.punktu, Vienpadsmitā vispārējā ziņojuma (par 2000.gadu) 28.punktu, http://www.cpt.coe.int/en/docsannual.htm).

Šajos ziņojumos komiteja atkārtoti norādījusi, ka, ja ieslodzīto skaits būs lielāks, kā paredzēts attiecīgajā cietumā, tas negatīvi

ietekmēs visas attiecīgās iestādes dienestus un aktivitātes, vispārējā dzīves kvalitāte iestādē pazemināsies un, iespējams, pat ļoti

būtiski. Vēl jo vairāk – pārpildīts cietums vai tā atsevišķa daļa jau ir necilvēcīgs vai pazemojošs faktors no cilvēka fiziskās eksistences

viedokļa. Kad cietums ir pārpildīts, ieslodzītie tiek turēti saspiestos apstākļos, atrašanās šādā cietumā sistemātiski neļauj personai

pabūt vienatnē, pieaug spriedze un vardarbība ieslodzīto starpā, kā arī starp ieslodzītajiem un personālu. Pārapdzīvotība nereti

sasniedz tādu līmeni, ka apstākļi kļūst necilvēcīgi un pazemojoši. Ieslodzītie bieži dzīvo lielas ietilpības telpās, kur atrodas visas vai arī

lielākā daļa sadzīves zonu, kuras ikdienā lieto ieslodzītie – dzīvojamās un guļamās zonas, kā arī sanitārie mezgli. Lielas ietilpības

kamerās neizbēgami ieslodzītajiem ikdienas dzīvē nav privātuma. Turklāt pastāv augsts iebiedēšanas un vardarbības risks.

Arī ziņojumos pēc valstu vizītēm regulāri tiek konstatēta cietumu pārapdzīvotības problēma. Latvija un citas valstis ir saņēmušas

Spīdzināšanas novēršanas komitejas ieteikumu daudzvietīgajās kamerās nodrošināt vismaz 4 m2 katram ieslodzītajam (attiecībā uz

Latviju sk. 2005.gada 10.maija ziņojuma pēc 2002.gada vizītes 65.punktu, http://www.cpt.coe.int/documents/lva/2005-08-inf-

eng.htm). Pārapdzīvotība ieslodzījuma vietā var pati par sevi radīt jautājumu par ieslodzījuma apstākļu atbilstību Eiropas Cilvēktiesību

konvencijas 3.pantam (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2010.gada 19.oktobra sprieduma lietā „Bazjaks pret Latviju”

110.punktu, iepriekš minētā sprieduma Kadiķa lietā 52.punktu). Šajā sakarā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ne tikai izmanto

Spīdzināšanas novēršanas komitejas konstatētos faktus par attiecīgo dalībvalsti, bet arī, iedibinot Eiropas Cilvēktiesību konvencijas

3.panta standartus, piemēro komitejas ieteikumus.

No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka gadījumā, ja konstatēts, ka platība uz vienu ieslodzīto ir mazāka par 3 m2, tas ir

bijis pietiekami konvencijas 3.panta pārkāpuma konstatēšanai. Tajā pašā laikā arī lielāka platība – 3 līdz 4 m 2 uz vienu ieslodzīto –

neizslēdz pārkāpuma konstatēšanu, ņemot vērā ventilācijas un gaismas trūkumu (sk. 2008.gada 12.jūnija sprieduma lietā „Vlasov

pret Krieviju” 81.punktu un tur minētās atsauces uz tiesas judikatūru). Arī iepriekš minētajā Bazjaka lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesa

norādīja, ka pat lietā, kurā kameras izmērs bija 7 m2 diviem ieslodzītajiem, tika konstatēts konvencijas 3.panta pārkāpums, saistot to

kopā ar apstākli, ka tajā gadījumā netika nodrošināta ventilācija un apgaismojums (sk. sprieduma 113.punktu un tur minētās

atsauces uz tiesas judikatūru). Tiesa arī atzinusi, ka dzīvojamās telpas trūkums var tikt izvērtēts kopsakarā ar iespējamo kustības

brīvību ārpus kameras (sk. 2005.gada 7.aprīļa sprieduma lietā „Karalevičius pret Lietuvu”, kurā tika konstatēts konvencijas 3.panta

pārkāpums, 36.punktu, iepriekš minētā sprieduma Valašinas lietā, kurā netika konstatēts konvencijas 3.panta pārkāpums,

103.punktu).

[8.3] Kā tiesa konstatēja iepriekš ([8.1] punkts), /numurs/.kamerā, kur sodu izcieta arī pieteicējs, uz vienu ieslodzīto bija nodrošināti

2,6 m2 .

[8.4] Pieteicējs uzskata, ka cietuma administrācija attiecībā pret viņu ir pieļāvusi cilvēktiesību pārkāpumu.

Tiesa konstatē, ka izskatāmās lietas ietvaros apstiprinās cilvēktiesību pārkāpums (ievērojot [8.2] punktā norādīto) pret pieteicēju laika

periodā 2012.gada 16.novembra līdz 2012.gada 22.novembrim, kad pieteicējam netika nodrošināta dzīvojamā platība vismaz 4 m2.

Minētais cilvēktiesību pārkāpums pret pieteicēju turpinājies 6 diennaktis.

Tiesa secina, ka pieteikums ir apmierināms daļā par Daugavgrīvas cietuma administrācijas faktiskās rīcības, kas izpaudusies kā

iespējas nenodrošināšana pieteicējam izciest sodu kamerā, kurā ir pietiekama platība, proti, vismaz 4 m2 uz vienu ieslodzīto personu,

atzīšanu par prettiesisku.

[9] Pieteicējs iebilst arī pret to, ka /numurs/.kamerā, kurās viņš izcieta sodu, iepriekšminētajā periodā, netika nodrošināta ventilācija.

Tiesas sēdē pieteicējs paskaidroja, ka ventilācija kamerā nestrādāja, jo ventilācijas šahtām priekšā ir saliktas restes, kas ir

aizsitušās ar putekļiem, līdz ar to kameru ventilācija nenotiek, bet ventilācijas sistēma pati par sevi strādā.

Atbildētājas pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka kamerā ir viens atveramais logs, ka tādējādi ir iespējama dabiskā ventilācija, kā arī

norādīja, ka ir ierīkota arī papildus ventilācija.

No pieteicēja paskaidrojumiem tiesas sēdē tiesa secina, ka ventilācija Daugavgrīvas cietumā darbojas, bet tā nav efektīva, jo restes,

kas ir priekšā ventilācijas šahtām, ir aizsitušās ar putekļiem. Uz to, ka kameru vēdināšana nebūtu iespējama caur logiem, pieteicējs

nenorādīja. Līdz ar to secināms, ka pieteicēja iebildumi norādītajā daļā ir nepamatoti.

Tiesa atzīst, ka nav konstatējama cietuma administrācijas prettiesiska faktiskā rīcība, kas izpaudusies kā iespējas nenodrošināšana

pieteicējam izciest sodu kamerā, kurā ir pietiekama ventilācija.

[10] Ievērojot, ka Pārvalde Lēmumā atzina par prettiesisku Daugavgrīvas cietuma rīcību, laikposmā no 2012.gada 16.novembra līdz

2012.gada 22.novembrim, nenodrošinot pieteicējam kamerā Nr.numurs tiesības uz privātumu tualetes apmeklējuma laikā pietiekamā

apjomā un tiesa konstatēja prettiesisku Daugavgrīvas cietuma administrācijas rīcību, kas izpaudās kā iespējas nenodrošināšana

pieteicējam izciest sodu kamerā Nr.numurs, kurā ir pietiekama platība – vismaz 4 m2 vienam ieslodzītajam, kā arī ņemot vērā pārējos

apstākļus kamerā Nr.numurs - kamerā nav galda, skapīšu mantu glabāšanai, tiesai ir pamats izvērtēt pieteicēja prasījumu par

kaitējuma atlīdzinājumu.

[10.1] Administratīvā procesa likuma 92.pants noteic, ka ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par morālo kaitējumu, kas

viņam nodarīts ar iestādes faktisko rīcību. Atbilstoši Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma (turpmāk –

Atlīdzināšanas likums) 1.pantā noteiktajam, likuma mērķis ir nodrošināt privātpersonai Satversmē un Administratīvā procesa likumā

noteiktās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par mantisko zaudējumu vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas tai nodarīts

ar valsts pārvaldes iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību.

Administratīvā procesa likuma 94.panta ceturtā daļa noteic, ka atlīdzināšanas pienākumu attiecīgais publisko tiesību subjekts var

izpildīt, atjaunojot stāvokli, kāds pastāvēja pirms zaudējumu vai kaitējumu nodarīšanas, vai, ja tas nav vai nav pilnībā iespējams vai

adekvāti, samaksājot atbilstīgu atlīdzinājumu naudā.

[10.2] Izskatāmajā gadījumā pieteicējam 6 diennaktis netika nodrošināta iespēja izciest sodu kamerā, kurā ir pietiekama platība,

vismaz 4 m2 uz vienu ieslodzīto, kā arī 6 diennaktis netika nodrošinātas pieteicējam kamerā tiesības uz privātumu tualetes

apmeklējuma laikā pietiekamā apjomā. Tiesa atzīst, ka norādītās neērtības pieteicējs jau ir izcietis un līdz ar to nav iespējams

situāciju pavērst atpakaļ. Tādējādi ir izvērtējams jautājums par cita atbilstīga atlīdzinājuma noteikšanu.

[10.3] Pieteicējs tiesas sēdē nodarīto morālo kaitējumu novērtēja Ls 5000 apmērā.

Saskaņā ar Atlīdzināšanas likuma 9.pantu morālais kaitējums šā likuma izpratnē ir fiziskās personas ciešanas, kuras tai izraisījis

būtisks šīs personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu prettiesisks aizskārums.

Atlīdzināšanas likuma 11.panta trešā daļa paredz, ka morālā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats uzskatāms par pierādītu, ja ir

pierādīts fiziskās personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums. Privātpersonai ir pienākums norādīt morālā

kaitējuma atlīdzinājuma apmēru.

Morālā kaitējuma tiesiskais pamats tiek uzskatīts par pierādītu, ja ir pierādīts fiziskās personas tiesību vai ar likumu aizsargāto

interešu aizskārums. Morālais kaitējums tiek prezumēts, proti, tiek pieņemts, ka konkrēts aizskārums konkrētajai personai varētu

izraisīt nepamatotas ciešanas. Atlīdzinājumam ir jāatbilst nodarītajam kaitējumam. Tādējādi, jo nopietnāks kaitējums, jo

ievērojamākam jābūt atlīdzinājumam. Tas attiecas gan uz atlīdzinājuma veida izvēli (iestādes atvainošanās vai atlīdzinājums naudā),

gan atlīdzinājuma apmēru, ja izvēlēts atlīdzinājums naudā. Morālā kaitējuma atlīdzinājums ir atkarīgs no kaitējuma rakstura, kaitējuma

nodarīšanas apstākļiem, kā arī citiem būtiskiem apstākļiem, citastarp, ņemot vērā atlīdzinājumu, kas noteikts citos (jo sevišķi –

salīdzināmos) gadījumos (sk., piemēram, Senāta 2010.gada 16.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-104 13.-15.punktu, 2011.gada

5.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-25/2011 12.-14.punktu).

Tiesa atzina, ka ir konstatējama cietuma administrācijas prettiesiska faktiskā rīcība, turklāt situāciju pavērst atpakaļ vairs nav

iespējams, tādējādi ir pierādīts morālā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats un nosakāms atbilstīgs morālā kaitējuma

atlīdzinājums.

[10.4] Saskaņā ar Atlīdzināšanas likuma 14.panta pirmo un ceturto daļu morālo kaitējumu nosaka atbilstoši aizskarto tiesību un ar

likumu aizsargāto interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam, ņemot vērā iestādes rīcības tiesisko un faktisko

pamatojumu un motīvus, cietušā rīcību un līdzatbildību, kā arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus. Ja tiesa, izvērtējot konkrētā

gadījuma apstākļus, konstatē, ka privātpersonas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums nav smags, morālā kaitējuma

patstāvīgs vai papildu atlīdzinājums var būt iestādes rakstveida vai publiska atvainošanās.

Atlīdzināšanas likuma 10.panta pirmā daļa paredz, ka cietušais nav tiesīgs pilnīgi vai daļēji saņemt zaudējuma atlīdzinājumu, ja viņš

nav, izmantojot savas zināšanas, spējas un praktiskās iespējas, darījis visu iespējamo, lai zaudējumu novērstu vai samazinātu.

Tiesas ieskatā pieteicējam kā ieslodzījumā esošai personai nebija iespēju ietekmēt un ar savu rīcību kaut kādā veidā mainīt

apstākļus /numurs/.kamerā, proti, pārapdzīvotību un tiesības uz privātumu tualetes apmeklējuma laikā pietiekamā apjomā. Līdz ar to

tiesa nekonstatē apstākļus, kuru dēļ pieteicējam zustu tiesības pilnīgi vai daļēji saņemt atlīdzinājumu.

[10.5] Novērtējot pieteicējam nodarīto morālo kaitējumu, tiesa ņem vērā to, ka izskatāmajā gadījumā ir pārkāptas pieteicēja

cilvēktiesības, ko aizsargā Satversmes 95.pants (spīdzināšanas aizlieguma principa pārkāpums). Ikviens cilvēktiesību pārkāpums

objektīvi var izraisīt emocionāla rakstura pārdzīvojumus un ciešanas. Izskatāmajā gadījumā pieteicēja cilvēktiesību pārkāpums ir

turpinājies 6 diennaktis, kad pieteicējs tika turēts cilvēka cieņu pazemojošos apstākļos pārapdzīvotā kamerā, kā arī bijušas

ierobežotas pieteicēja tiesības uz privātumu tualetes apmeklējuma laikā pietiekamā apjomā, jo tualete kamerā nebija norobežota.

Tiesa atzīst, ka šādi apstākļi kamerā kopumā aizskar cilvēka cieņu. Vērā ņemams arī apstāklis, ka kamerā nav galda, skapīšu mantu

glabāšanai, līdz ar to ēst varēja tikai sēžot gultā, ēdienu turot rokās. Līdz ar to tiesa secina, ka pieteicējam ir nodarīts morālais

kaitējums.

[10.6] Atbilstoši Atlīdzināšanas likuma 14.panta trešajai daļai morālā kaitējuma atlīdzinājumu nosaka apmērā līdz 3000 latiem. Ja

nodarīts smags morālais kaitējums, atlīdzinājumu var noteikt apmērā līdz 5000 latiem, bet, ja nodarīts kaitējums dzīvībai vai sevišķi

smags kaitējums veselībai, maksimālais atlīdzinājuma apmērs var būt līdz 20 000 latiem.

Tiesa, ievērojot /numurs/.kamerā pavadīto laiku – 6 diennaktis, nekonstatē apstākļus, kas būtu pamats pieteicējam nodarīto morālo

kaitējumu atzīt par smagu.

[10.7] Līdzīgā lietā Nr.A42808309 atzīta par prettiesisku Daugavgrīvas cietuma faktiskā rīcība, turot ieslodzīto pārapdzīvotā kamerā

bez pietiekošas ventilācijas, un tiesa ir noteikusi morālo kaitējumu Ls 210 apmērā par šādos apstākļos pavadītām 104.diennaktīm.

Citās lietās, piemēram, lietā Nr.A42645308, atzīstot par prettiesisku Jēkabpils cietuma administrācijas faktisko rīcību, 10 dienas turot

personu soda izolatorā, kurā nebija pienācīga apgaismojuma un cilvēka cieņai atbilstošu turēšanas apstākļu (nepietiekams dabiskais

un mākslīgais apgaismojums, nepietiekami norobežots sanitārais mezgls no dzīvojamās telpas, personīgā higiēnas un dabisko

vajadzību apmierināšana cilvēka cieņu pazemojošos apstākļos), tiesa personai nodarīto morālo kaitējumu novērtēja Ls 200 apmērā,

bet lietā A420771210, atzīstot par prettiesisku Daugavgrīvas cietuma administrācijas faktisko rīcību, nenodrošinot kamerā atbilstošus

sadzīves apstākļus (individuālu guļamvietu, pietiekamu dabisko apgaismojumu un sanitāro labierīcību privātumu), morālais kaitējums

novērtēts Ls 150 apmērā.

[10.8] Ievērojot minēto, tiesas ieskatā izskatāmajā gadījumā pieteicēja tiesību aizskārumam atbilstīgs morālā kaitējuma atlīdzinājums

ir nosakāms Ls 100 apmērā. Veicot kaitējuma atlīdzinājuma apmēra aprēķinus, tiesa balstījās uz to, ka cilvēktiesību pārkāpums pret

pieteicēju izskatāmajā gadījumā ir turpinājies 6 diennaktis un cietuma administrācijas veiktā faktiskā rīcība izskatāmajā gadījumā ir

izpaudusies kā iespējas nenodrošināšana pieteicējam izciest sodu kamerā, kurā ir pietiekama platība – vismaz 4 m2 uz vienu

ieslodzīto un netika nodrošinātas pieteicējam kamerā tiesības uz privātumu tualetes apmeklējuma laikā pietiekamā apjomā.

Tiesa ņem vērā arī to apstākli, ka tiesas sēdes sākumā pieteicējs pieprasīja no Pārvaldes atlīdzinājumu Ls 300 un par to solīja

pieteikumu atsaukt.

[11] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo un otro daļu, ja pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa

piespriež no atbildētāja par labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu. Ja pieteicējs no valsts nodevas samaksas bijis atbrīvots

un pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, valsts nodevu piespriež no atbildētāja.

Ar Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2013.gada 1.marta lēmumu pieteicējs daļēji atbrīvots no valsts nodevas samaksas par

pieteikumu par lietas ierosināšanu tiesā (lietas 15. – 19.lapa), samazinot valsts nodevas apmēru līdz Ls 10.

Ievērojot, ka pieteikums tiek daļēji apmierināts, no atbildētājas piespriežama valsts nodeva Ls 20 ( Ls 10 pieteicēja labā un Ls 10 par

labu valsts budžetam) apmērā.

Rezolutīvā daļa

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo un otro daļu, 246.-251.pantu, 253.panta piekto daļu, 255.panta trešo

daļu, 289.-290.pantu, 291.panta pirmo daļu tiesa

nosprieda:

apmierināt daļēji K.M pieteikumu.

Atzīt par prettiesisku Daugavgrīvas cietuma administrācijas faktisko rīcību, nenodrošinot iespēju K.M izciest sodu kamerā, kurā ir

pietiekama platība – vismaz 4 m2 uz vienu ieslodzīto un nenodrošinot tiesības uz privātumu tualetes apmeklējuma laikā pietiekamā

apjomā.

Uzlikt pienākumu Latvijas Republikai atlīdzināt K.M nodarīto morālo kaitējumu Ls 100 (viens simts latu) apmērā.

Pārējā daļā K.M pieteikumu noraidīt.

Uzlikt pienākumu Latvijas Republikai atlīdzināt K.M valsts nodevu Ls 10 (desmit latu) apmērā.

Uzlikt pienākumu Latvijas Republikai atlīdzināt par labu valsts budžetam valsts nodevu Ls 10 (desmit latu) apmērā.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot

apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rēzeknes tiesu namā.

Tiesnesis S.Linkevičs