Court orders employer to pay unpaid wages, severance, and sick pay to terminated employee.

NORAKSTS.

Lietas Nr. C27138513

Lietas arhīva Nr. C-1385-13/5

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2013. gada 01. oktobrī

Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa

šādā sastāvā : tiesnese S. Meliņa

ar sekretāri V. Siliņu,

piedaloties prasītājas pārstāvei advokātei M. Girnei

atklātā tiesas sēdē Rīgā, Abrenes ielā 3 izskatīja civillietu /pers.B/ prasībā pret SIA „IZDEVNIECĪBA TELEGRĀFS” par darba

samaksas piedziņu un SIA „IZDEVNIECĪBA TELEGRĀFS” pretprasībā pret /pers.B/ ar trešo personu /pers. A/ par vienošanās

atzīšanu par spēkā neesošu un

konstatēja:

2013.gada 11.martā tiesā celta /pers. B/ prasība pret SIA „IZDEVNIECĪBA TELEGRĀFS” par darba samaksas piedziņu, kurā

prasītāja lūdz tiesu piedzīt no SIA „IZDEVNIECĪBA TELEGRĀFS” neizmaksāto darba samaksu, slimības pabalstu un atlaišanas

pabalstu LVL 21841,04 apmērā un tiesāšanās izdevumus.

Prasības pieteikumā norādīts, ka prasītāja 2012.gada 16.janvārī noslēdza darba līgumu ar atbildētāju SIA „E-NOZARES SERVISS”

(kopš 2012.gada 23.aprīļa SIA „IZDEVNIECĪBA TELEGRĀFS”) , vienojoties par bruto darba samaksu mēnesī LVL 500 apmērā.

2012.gada 1.aprīlī noslēgta darba līguma papildus vienošanās, kas noteica bruto darba samaksu mēnesī LVL 2230,34 apmērā.

Neskatoties uz šo papildus vienošanos, katru mēnesi prasītāja saņēma mazāku summu nekā noteikts, ko apliecina bankas konta

izraksts. Šāda darbība ir pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes 107.pantu, Civillikuma 2187.pantu, Darba likuma 59.pantu,

Darba līguma papildvienošanās 2.punktu. Norāda, ka saskaņā ar SIA „Izdevniecība Telegrāfs” 2013.gada 11.janvārī izdoto rīkojumu

Nr. R/1101/2013-L atbildētāja atbrīvota no darba ar 2013.gada 12.februāri, pamatojoties uz Darba likuma 101.panta pirmās daļas

9.punktu. Ņemot vērā Darba likuma 112.panta 1.punktu un 128.pantu, prasītājam bija pienākums izmaksāt /pers. B/ atlaišanas

pabalstu LVL 2230,34 apmērā. No 4. līdz 18.februārim atbildētājai bija iestājusies pārejoša darba nespēja un līdz ar to, darba devēja

pienākums bija izmaksāt viņai slimības naudu LVL 411,69 apmērā saskaņā ar likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu”

36.pantu. Minētie pabalsti netika izmaksāti, ko apliecina bankas konta izraksts.

Uzskata, ka atbildētājs saskaņā ar aprēķinu ir parādā bruto darba samaksu LVL 19199,01 apmērā, atlaišanas pabalstu LVL 2230,34

apmērā un slimības naudu LVL 411,69 apmērā.

Prasības pieteikums pamatots ar Latvijas Republikas Satversmes 92. un 107.pantu, Civillikuma 2187. pantu, Civilprocesa likuma

127. un 128. pantu, Darba likuma 28., 59., 75., 101., 112., 128.pantu, likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 36.pantu.

2013.gada 12.aprīlī prasītājs iesniedzis paskaidrojumus, kurā norāda, ka prasību neatzīst. Paskaidrojumā norādīts, ka

2012.gada 16.janvārī starp prasītāju un atbildētāju noslēgts Darba līgums Nr.24/2012, saskaņā ar kuru prasītāja veica reklāmas

nodaļas vadītāja amata pienākumus. Par darba pienākumu izpildi, saskaņā ar Darba līguma 1.3.punktu, darbinieka darba alga bruto

noteikta LVL 500,00 mēnesī. Ar prasītāju darba tiesiskās attiecības izbeigtas 2013.gada 12.februārī sakarā ar štatu samazināšanu,

atbilstoši Darba likuma 101.panta pirmās daļas 9.punktam. Secina, ka atbildētājs bija apņēmies samaksāt prasītājai ikmēneša darba

algu kā „regulāri izmaksājamo atlīdzību par darbu”. Tā tika aprēķināta un samaksāta atbilstoši tam, kā prasītāja tika izpildījusi savus

tiešos darba pienākumus, kas nolīgti darba līguma.

Paskaidro, ka atbildētājs, atbilstoši Darba līgumā nolīgtai darba samaksai, ir veicis tās izmaksu. Galīgajā aprēķinā, pēc nodokļu

aprēķināšanas, prasītājai tika samaksāti LVL 1110,42, t.i., darba alga par februāri LVL 225,00 apmērā, atlaišanas pabalsts LVL

465,52 apmērā, atvaļinājuma kompensācija LVL 291,88 apmērā un slimības pabalsts LVL 128,02 apmērā par darba nespēju laika

periodā no 04.02.2013. līdz 13.02.2013.

Norāda, ka iztulkojot darba līguma (darba instrukcijas) nosacījumus kontekstā ar prasītājas prasībai pievienoto Papildus vienošanās

noteikumiem, kura prasītāja rīcībā nav, kopsakarā ar lietā esošajiem pierādījumiem, secināms, ka darba devējam nebija nekāda

tiesiska pamata palielināt prasītājai darba samaksu un izmaksāt to lielāku, nekā tā noteikta Darba līgumā.

Paskaidro, ka apstrīd atbildētājas veikto aprēķinu, jo 1) tajā ir kļūdaini norādītas atsevišķas saņemtās darba samaksa summas; 2)

atbildētāja ieskatā parāda summa nav rēķināma no bruto summas atņemot neto summu un norādot to starpību; 3) no prasībai

pievienotā aprēķina ir redzams, ka prasītāja nav izdalījusi saņemto slimības pabalstu un atlaišanas pabalstu, tos prasot atsevišķi

piedzīt, tādējādi aprēķinā tie nav ņemti vērā; 4) nav saprotams kā un no kā veikts neizmaksātās slimības naudas aprēķins.

Attiecībā uz Papildus vienošanos, paskaidro, ka tā nav spēkā, un atbilstoši tai nekad nav veikti darba samaksa aprēķini, jo

uzņēmumā tā tika atcelta no tās noslēgšanas brīža un nav ievadīta uzņēmuma grāmatvedības sistēmā.

Norāda, ka laika periodā no 26.01.2012. līdz 17.04.2012. uzņēmuma valdes priekšsēdētājs bija /pers. A/ un valdes loceklis /pers. D/,

ar tiesībām katram pārstāvēt sabiedrību atsevišķi. Neizvērtējot uzņēmuma ekonomisko situāciju, uzņēmuma parādus, kas pārsniedz

izņēmumus, un finansiālās iespējas kopumā valde ir pieņēmusi pārsteidzīgu un nepamatotu lēmumu palielināt uzņēmuma

darbiniekiem darba algu. Pēc valdes norādījumiem, minētās Papildus vienošanās projekti ir tikuši sagatavoti un izdalīti darbiniekiem

parakstīšanai.

Uzņēmuma dalībnieki pieņēma lēmumu par valdes atcelšanu un jaunas valdes ievēlēšanu no 17.04.2012. Jaunā valde 20.04.2012.

sasauca ārkārtas valdes sēdi, kurā lēma, ka darbiniekiem ir jāizskaidro situācija un uz parakstu izdalītās Papildus vienošanās (kā

neparakstītas, tā parakstītas) jāsavāc atpakaļ. Minētais tika izdarīts, un sekretāre ziņoja valdei, ka Papildus vienošanās ir savāktas,

un atbilstoši valdes norādījumiem iznīcinātas. Līdz konkrētas prasības saņemšanai neviens darbinieks nav vērsies ar pretenzijām par

viņam aprēķināto darba samaksu, tādēļ nekādas prasības vai sankcijas netika vērstas arī iepriekšējo valdi.

Atbildētājs atsaucas uz Civillikuma 1., 1415., 2391.pantu un lūdz noraidīt prasību pilnībā.

2013.gada 08.maijā prasītāja tiesā iesniegusi prasības pieteikuma grozījumus, kuros norāda, ka veicot nesaņemtās darba

samaksas aprēķinu kļūdījusies, norādot nesamaksātās summas bruto vienībās. Tāpēc prasītāja ir pārrēķinājusi nesaņemto darba

samaksu neto. Saskaņā ar veikto aprēķinu, prasītājai nav samaksāts pēc nodokļu aprēķina darba samaksa par laika periodu no

2012.gada 01.aprīļa līdz 2013.gada 19.februārim LVL 12749,00 kas sastāv no kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu, slimības

pabalsts, kā arī atlaišanas pabalsts 1 mēneša algas apmēra.

Norāda, ka 2012.gada 1.aprīlī noslēgtā darba līguma papildus vienošanās, kas noteica bruto darba samaksu mēnesī 2230,34 Ls

apmērā un no atbildētāja puses tiek apstrīdēts, uzskatāms par darba līguma grozījumiem Darba likuma 97.panta izpratnē.

Prasītāja lūdz tiesu piedzīt no SIA „IZDEVNIECĪBA TELEGRĀFS” /pers. B/ labā neizmaksāto darba samaksu, slimības pabalstu un

atlaišanas pabalstu LVL 12749 apmērā un tiesāšanās izdevumus.

2013.gada 12.aprīlī tiesā celta SIA „IZDEVNIECĪBA TELEGRĀFS” pretprasība pret /pers.B/ par vienošanās atzīšanu par spēkā

neesošu no noslēgšanas brīža, kurā SIA „IZDEVNIECĪBA TELEGRĀFS” lūdz tiesuatzīt par spēkā neesošu no noslēgšanas brīža

2012. gada 01.aprīļa papildus vienošanos Nr. 1-24/2012 pie 2012.gada 16.janvāra Darba līguma Nr. 24/2012, kas noslēgta starp

SIA „IZDEVNIECĪBA TELEGRĀFS”, reģ. Nr. 40003591716, un /pers. B/ /pers. B/ piedzīt no prasītājas par labu atbildētājam visus

tiesāšanās izdevumus.

Pretprasībā norādīts, ka 2012.gada 16.janvārī starp pusēm noslēgts Darba līgums Nr. 24/2012, saskaņā ar kuru /pers. B/ veica

reklāmas nodaļas vadītāja amata pienākumus un amata pienākumos, atbilstoši darba instrukcijai, ietilpa: plānot, vadīt, koordinēt

Reklāmas nodaļas darbu, un veikt citus ar to saistītos pienākumus. Par darba pienākumu izpildi, saskaņā ar Darba līguma 1.3.punktu,

darbinieka darba alga bruto noteikta LVL 500,00 mēnesī. Ar prasītāju darba tiesiskās attiecības tika izbeigtas 2013.gada 12.februārī

sakarā ar štatu samazināšanu, atbilstoši Darba likuma 101.panta pirmās daļas 9.punktam.

Prasības pieteikumam pievienota 2012.gada 01.aprīļa papildus vienošanās Nr. 1-24/2012 pie 2012.gada 16.janvāra Darba līguma

Nr. 24/2012. SIA „IZDEVNIECĪBA TELEGRĀFS” minēto Papildus vienošanos neatzīst, jo uzskata to par spēkā neesošu no

noslēgšanas brīža un atbildētājam nezināmu apsvērumu dēļ tā ir pieejama prasītājai.

Atbildētājs citē Darba likuma 28.panta otro, trešo daļu, Civillikuma 2178., 2184.pantu un norāda, ka visu 2012.gadu atbildētājs ir

maksājis prasītājai atsilstoši darba līgumā noteiktajai darba samaksai (bruto LVL 500), un periodā no 01.04.2012. līdz 12.02.2013.

no prasītājs netika saņemtas pretenzijas, iebildumi vai sūdzības, ka prasītājai nepareizi tiek aprēķināta darba samaksa, turklāt lietā

nav iesniegti pierādījumi, ka Prasītājai darba apjoms ir palielinājies vai kā citādi izmainījies, tādēļ nav pamata izdarīt secinājumu, ka

Papildus vienošanās jebkad ir tikusi piemērota darba samaksas aprēķināšanā un izmaksāšanā prasītājai. Norāda, ka Vienošanās

bija pārpratums, kas no tā noslēgšanas brīža, nekad nav strādājusi.

Citē Civillikuma 1403.pantu un norāda, ka tiesību doktrīnā atzīts, ka, atbilstoši Civillikuma 1404.pantam dalībnieki, priekšmets, gribas

izteikums, sastāvdaļas un forma it tie tiesisko darījumu raksturojošie elementi, kuriem jāpastāv, lai tiesiskais darījums būtu spēkā

(Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā.- R.: Mans

īpašums, 1998, 19.lpp.). Ņemot vērā, ka tiesisks darījums ir tiesību subjektu gribas akts, par katra tiesiska darījuma pamatelementu

Civillikuma 1427.panta izpratnē atzīstams gribas izteikums, t.i., uz noteiktu tiesisku seku iestāšanos vērsts privāts gribas izpaudums.

Atsaucas uz Civillikuma 1427. un 1440.pantu un paskaidro, ka, lai konstatētu atbildētāja piekrišanu Papildus vienošanās saturam,

nepietiek konstatēt tikai tā parakstīšanas faktu, bet jānoskaidro arī pušu gribas īstums. No Papildus vienošanās parakstīšanas fakta

neizriet secinājums, ka akta saturs atbilst atbildētāja gribai un tā piekritusi akta saturam, jo atbildētāja pārsteidzīgais solis - iedodot

parakstīt darbiniekiem vienošanās projektus pie darba līguma, neizvērtējot firmas finansiālās iespējas, nenozīmē, ka pušu starpā ir

panākta pilnīga vienošanās par izmaiņām darba samaksā.

No Darba likuma 59.panta jēgas izriet, ka pēc vispārīgā principa vienīgi „darba alga” tiek aprēķināta un izmaksāta atbilstoši

darbinieka faktiski paveiktajam darbam un tai kā darba samaksas pamatformai jebkurā gadījumā ir jāizpaužas kā „regulāri

izmaksājamai atlīdzībai par darbu”. To apstiprina ne tikai Darba likuma 61.panta noteikumi par minimālo darba algu, bet arī Darba

likuma 62.panta otrās daļas noteikumi par „laika algas” un „akorda algas” aprēķināšanas kritērijiem. Tāpēc darbiniekam ir tiesība

saņemt darba līgumā nolīgto „darba algu” tikai tad, ja viņš ir pildījis savus darba pienākumus, un tādā apmērā, kādā viņš ir izpildījis

šos pienākumus. Ja darbinieks vispār nav pildījis savus darba pienākumus vai pildījis tos iepriekšējā apjomā, viņam arī nevar būt

tiesība saņemt darba algu, kas it kā nolīgta par papildus vai palielinātā apmērā pienākumu pildīšanu, turklāt, ka tā nav bijusi

atbildētāja griba. Atsaucoties uz Darba likuma 28., 59.pantu, secina, ka tiesības saņemt darba samaksu nerada noslēgtais līgums,

bet līgumā noteiktā darba izpilde, no kā izriet darba devēja pienākums samaksāt par padarīto darbu.

Uzskata, ka prasītājs rīcība ceļot prasību tiesā par neesošas vienošanās izpildi, vērtējama, piemērojot Civillikuma 1. un 1415.pantu.

Civillikuma 1.pants satur prasību pēc vispārēji taisnprātīgas, korektas un uzticamas rīcības, kā arī prasību rēķināties ar citu personu

aizsargājamām interesēm un dibināto uzticēšanos.

Saskaņā ar atbildētājas lūgumu, ar tiesas 2013. gada 12. aprīļa protokollēmumu lietā kā trešā persona atbildētājas pusē pieaicināts

/pers. A/.

2013.gada 25. jūnijā tiesā saņemti prasītājas paskaidrojumi uz pretprasību, kurā norāda, ka pretprasību neatzīst. Paskaidro, ka

nav strīda par to, ka saskaņā ar Darba likuma 28.panta pirmo daļu starp atbildētāju kā darba devēju un prasītāju kā darba ņēmēju

2012.gada 16.janvārī tika noslēgts rakstveida darba līgums Nr.24/2012, ar kuru prasītāja uzņēmās veikt reklāmas nodaļas vadītājas

pienākumus un atbildētājs noteica darba samaksu LVL 500 mēnesī. Atbildētāja atsauce uz Darba līgumiem pievienoto Reklāmas

daļas vadītājas darba instrukciju ir nepamatota, jo prasītāja nekad ar šādu instrukciju netika iepazīstināta un nekad nav parakstījusies,

ka būtu bijusi iepazīstināta. Minētā instrukcija nekad nav bijusi izsniegtā darba līguma pielikumā, kā arī līgumā nav minēts pielikums

darba līgumam.

Citē Darba likuma 97.pantu un norāda, ka 2012.gada 01.aprīlī atbildētājs kā darba devējs piedāvāja prasītājai kā darba ņēmējai

noslēgt papildus vienošanos Nr. 1-24/2012 pie esošā darba līguma, kur 2.punkts nosaka, ka ,,Puses vienojas mainīt Darba līguma

1.4.punktu šādā redakcijā: „Darbiniekam tiek noteikts bruto darba alga LVL 2330,34 ”.

Saskaņā ar Darba likuma 97.panta nosacījumiem ,atbildētājs kā darba devējs, izsakot savu gribu, piedāvāja prasītājai kā darba

ņēmējai rakstveidā grozīt darba līguma nosacījumus, kuriem prasītāja piekrita un minēto apstiprina abu pušu parakstītā vienošanās.

Vienošanās norāda, ka grozījumi stājas spēkā 2012.gada 01.aprīlī.

Uzskata, ka absurdi no likuma puses ir atbildētāja paskaidrojumi, ka tika pieņemts valdes lēmums par šīs vienošanās vienkāršu

savākšanu un iznīcināšanu. Darba likuma normas neparedz, ka grozījumi pie darba līguma, ja to parakstījušas abas puses un atrodas

pie katras no pusēm, ir vienkārši savācami un iznīcināmi. Uzskata, ka attiecīgais valdes lēmums ir sagatavots tieši tiesas procesam.

Saskaņā ar Civillikuma normām darba līgums ir divpusējs darījums. Tas pats attiecās uz darba līguma grozījumiem. Citē Civillikuma

1405., 1410., 1587.pantu un norāda, ka starp pusēm tika tiesīgi noslēgta Vienošanās pie darba līguma, kas gan pēc savas būtības,

gan pēc formas atbilst Civillikuma prasībām.

Citē Darba likuma 59.pantu un paskaidro, ka atbildētāja pretprasības pamatojums, ka apstrīdētā vienošanās ir spēkā neesoša jo

laika posmā no 2012.gada 01.aprīļa līdz 2013.gada 12.februārim prasītājai regulāri tika veikta samaksa atbilstoši noteiktajai darba

samaksai (bruto LVL 500) un no prasītājas netika saņemtas pretenzijas, ka būtu nepareizi aprēķināta darba samaksa, neatbilst

faktiskajiem lietas apstākļiem. Norāda, ka darba samaksa tika maksāta neregulāri, ar lielu nokavēšanos, nepilnā apmērā, pārkāpjot

Darba līguma 1.5.punktu. Uzskatīja, ka minētie trūkumi tiks gala rezultātā novērsti un veikts pārrēķins par visu laiku, kas nenotika,

prasītāja tikai saņēma darba devēja uzteikumu par darba tiesisko attiecību izbeigšanu.

Uzskata, ka nepamatota ir atbildētāja atsauce uz Civillikuma 1415.pantu, jo prasītāja, parakstot apstrīdēto vienošanos un piekrītot

sava darba līguma grozījumiem, nav rīkojusies nedz nepieklājīgi, nedz neatļauti un šī vienošanās nav pretēja reliģijai, likumiem, nedz

labiem tikumiem, tāpat tā nav vērsta, lai apietu likumu, jo darba devējam ir tiesības noteikt tādu darba samaksu, kādu viņš uzskata

par atbilstošu prasītājas veiktajam darbam - reklāmas nodaļas vadītājas amatam, kā to nosaka LR Satversmes 107.pants.

Prasītājas pārstāve tiesas sēdē uzturēja prasību pilnā apmērā saskaņā ar prasības pieteikumā un grozījumos norādītajiem

apstākļiem, pamatojumu un argumentiem. Iesniegto pretprasību neatzina atbilstoši rakstveida paskaidrojumos norādītajam.

Atbildētāja tiesas sēdē nav ieradusies . Tiesa konstatē, ka tiesas dokumenti - prasības pieteikuma noraksts un pavēste uz tiesas

sēdi atbildētājai nosūtīta uz tā juridisko adresi, un atbilstoši Komerclikuma 12.panta ceturtajai daļai, Civilprocesa likuma 56.panta

sestajai daļai, 56.1pantam uzskatāms, ka atbildētāja sūtījumu ir saņēmusi.

Trešā persona tiesas sēdē nav ieradusies. Tiesa konstatē, ka tiesas pavēste uz tiesas sēdi trešajai personai ir savlaicīgi nosūtīti uz

deklarēto dzīvesvietu. Šādos apstākļos ir uzskatāms, ka, atbilstoši Civilprocesa likuma 56.panta piektajai daļai un 56.1panta otrajai

daļai, pavēste uzskatāma par piegādātu .

Šādos apstākļos tiesa atbildētājas un trešās personas neierašanos atzīst par neattaisnojošu, neatrod pamata lietas izskatīšanas

atlikšanai un atrod par iespējamu izskatīt lietu minēto lietas dalībnieku prombūtnē.

Noklausoties prasītājas pārstāves paskaidrojumus un pārbaudot rakstveida pierādījumus, tiesa atzīst, ka prasība ir pamatota , bet

pretprasība noraidāma, vadoties no sekojošiem

motīviem.

Lietā nodibināts, ka prasītāja 2012.gada 16.janvārī noslēdza Darba līgumu Nr. 24/2012 ar atbildētāju SIA „E-NOZARES SERVISS”

(kopš 2012.gada 23.aprīļa SIA „IZDEVNIECĪBA TELEGRĀFS”) , vienojoties par bruto darba samaksu mēnesī LVL 500 apmērā ( lpp.

6-8).

2012.gada 1.aprīlī pušu starpā tika noslēgta Papildus vienošanās Nr. 1-24/2012 pie 2012. gada 16. janvārī noslēgtā Darba līguma Nr.

24/2012, kur puses vienojās mainīt Darba līguma 1.4. punktu šādā redakcijā: „darbiniekam tiek noteikta bruto darba alga LVL

2230,34 apmērā mēnesī”. Papildus vienošanās 1. punktā noteikts, ka šī vienošanās ir darba līguma neatņemama sastāvdaļa , bet 5.

punktā noteikts, ka vienošanās stājas spēkā 2012. gada 1. aprīlī ( lpp. 9).

Papildus vienošanos no atbildētāja puses ir parakstījis /pers. A/.

Tiesa konstatē, ka atbilstoši LR uzņēmumu reģistra 09.04.2013 izziņai, /pers. A/ laika periodā no 06.01.2012 līdz 17.04.2012 bija

valdes priekšsēdētājs ar tiesībām pārstāvēt kapitālsabiedrību atsevišķi ( lpp. 39), sekojoši, viņam bija tiesības SIA „Izdevniecība

„Telegrāfs”” vārdā slēgt ar likumu atļautus darījumus, tai skaitā- darba līgumus un papildus vienošanos pie darba līguma. Minēto faktu

neapstrīd arī atbildētāja.

Tiesa par nedibinātu atzīst atbildētājas atsaukšanos uz Civillikuma 1427. un 1440.pantu , proti, lai konstatētu atbildētāja piekrišanu

Papildus vienošanās saturam, nepietiek konstatēt tikai tā parakstīšanas faktu, bet jānoskaidro arī pušu gribas īstums. No Papildus

vienošanās parakstīšanas fakta neizriet secinājums, ka akta saturs atbilst atbildētāja gribai un tā piekritusi akta saturam, jo atbildētāja

pārsteidzīgais solis - iedodot parakstīt darbiniekiem vienošanās projektus pie darba līguma, neizvērtējot firmas finansiālās iespējas,

nenozīmē, ka pušu starpā ir panākta pilnīga vienošanās par izmaiņām darba samaksā.

Kā jau iepriekš norādīts, papildus vienošanos no atbildētājas puses parakstīja /pers. A/- sabiedrības valdes priekšsēdētājs, kuram

piemīt gan tiesībspēja, gan rīcībspēja, un nav nekāda pamata uzskatīt, ka , pirms noslēgt ar /pers. B/ vienošanos par darba samaksas

paaugstināšanu, sabiedrības amatpersona nav izvērtējusi sabiedrības finansiālās iespējas un citus nozīmīgus aspektus, vienošanās

tekstā paužot savas patiesās gribas īstumu.

Savukārt, akta ( vienošanās) parakstīšana pati par sevi apliecina akta dalībnieku- prasītājas un atbildētājas piekrišanu akta saturam,

un lietā nav iegūti pierādījumi par pretējo.

Tiesa uzskata, ka prasītājai kā darbiniecei pirms vienošanās parakstīšanas nebija jānoskaidro sabiedrības finansiālais stāvoklis, līdz

ar ko pušu starpā noslēgtā papildus vienošanās pilnībā atbilst Darba likuma 97. panta nosacījumiem, kas regulē darba līguma

grozīšanu, darbiniekam un darba devējam vienojoties.

Atbildētājas paskaidrojumos norādītais, ka vienošanās parakstīšana ir pārpratums, un ka visiem darbiniekiem izdalītās vienošanās –

tai skaitā arī darbinieku parakstītās, tika savāktas atpakaļ un pēc tam iznīcinātas, neiztur kritiku, jo šāda atbildētāja darbība neatbilst

normatīvo aktu prasībām , konkrēti- Darba likuma 40. panta 5. daļai, kas paredz, ka darba līgumu sagatavo divos eksemplāros, no

kuriem viens glabājas pie darbinieka, bet otrs- pie darba devēja .

Ievērojot, ka 2012. gada 1. aprīļa papildus vienošanās ir neatņemama Darba līguma sastāvdaļa, uz vienošanos ir pilnībā attiecināmi

Darba likuma 40. panta nosacījumi .

Tiesa par nepamatotu uzskata atbildētājas atsauci uz Civillikuma 1415.pantu ,un atzīst, ka prasītāja, parakstot vienošanos un

piekrītot sava darba līguma grozījumiem, nav rīkojusies nedz nepieklājīgi, nedz neatļauti un šī vienošanās nav pretēja nedz reliģijai,

nedz likumiem, nedz labiem tikumiem, kā arī nav vērsta, lai apietu likumu, jo darba devējam ir tiesības noteikt tādu darba samaksu,

kādu viņš uzskata par atbilstošu un nepieciešamu .

Bez tam, Darba likuma 42. panta 1. daļa nosaka, ka darba līgums, kas ir pretrunā ar normatīvajiem aktiem, atzīstams par spēkā

neesošu vienīgi uz turpmāko laiku, bet darba tiesiskās attiecības pušu starpā ir izbeigtas 2013. gada 12. februārī .

Ievērojot iepriekšminēto, tiesa nav konstatējusi apstākļus, kuru dēļ 2012. gada 1. aprīļa Papildus vienošanās pie Darba līguma būtu

atzīstama par spēkā neesošu no tās noslēgšanas brīža, līdz ar ko vienošanās atzīstama par tiesīgi noslēgtu līgumu, kuru pildīt un

ievērot ir atbildētājas pienākums.

Lietā nav strīda, ka atbildētāja, sākot ar 2012. gada 1. aprīli nav maksājusi prasītājai vienošanās paredzēto darba samaksu- Ls

2230,40 bruto , bet turpināja maksāt darba līgumā noteikto darba algu bruto Ls 500,00 . Tāpat nav strīda, ka atbildētāja, atbilstoši

Darba likuma 112. panta pirmā punkta prasībām nav izmaksājusi prasītājai atlaišanas pabalstu vienas mēnešalgas apmērā tādā

apmērā , kā to paredzēja Papildus vienošanās noteiktā darba samaksa.

Prasītājai faktiski veiktās izmaksas apliecina konta izdruka ( lpp. 10-12).

Šādos apstākļos tiesa atzīst, ka atbildētāja ir pārkāpusi Darba likuma 59. un 128. panta prasības, jo prasītājai gan darba attiecību

pastāvēšanas laikā, gan pēc darba attiecību izbeigšanas netika izmaksāta darba alga vienošanās noteiktajā apmērā un visas viņai

pienākošas summas.

Pamatojoties uz atbildētāja paskaidrojumos norādīto, ka prasītāja savā sākotnējā aprēķinā kļūdaini norādījusi bruto summu, prasītāja

ir veikusi jaunu aprēķinu ( lpp. 63), kur visas viņai pienākošās summas norādītas neto, un kopējā summa par laiku no 2012. gada 1.

aprīļa līdz 2013. gada 19. februārim sastāda LVL 12749,00.

Minēto aprēķinu atbildētāja nav apstrīdējusi, līdz ar ko prasītājas labā ir piedzenama darba samaksa LVL 12749,00 apmērā.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 43.panta pirmās daļas 1.punktu, prasītāja ir atbrīvota no tiesas izdevumu samaksas.

Ņemot vērā Civilprocesa likuma 42.panta pirmajā daļā noteikto, apmierinot prasību, tiesas izdevumi piespriežami no atbildētājas

valsts ienākumos proporcionāli apmierinātajai prasījuma daļai. Atbilstoši apmierinātajam mantiskajam prasījumam saskaņā ar

Civilprocesa likuma 34.panta pirmās daļas 1.punkta c) apakšpunktu aprēķinātā valsts nodeva ir LVL 612, 97 , savukārt ar lietas

izskatīšanu saistītie izdevumi ir LVL 9,56 (lpp. 2).

Prasītāja ir iesniegusi tiesā maksājuma uzdevumu , saskaņā ar ko par juridisko pakalpojumu sniegšanu un pārstāvību tiesā viņa ir

samaksājusi ZAB „Girne un partneri” Ls 2000,00 (lpp. 62).

Atbilstoši Civilprocesa likuma 44. panta pirmās daļas pirmā punkta b) apakšpunktam un 44. panta 2. daļai, prasītājas samaksātie ar

lietas vešanu saistītie izdevumi ir piedzenami no atbildētājas to faktiskajā apmērā, jo tie nepārsniedz pieļaujamo Ls 2000 apmēru.

Ievērojot Civilprocesa likuma 2041.panta noteikumus, atbildētājai ir nosakāms termiņš sprieduma labprātīgai izpildei.

Pamatojoties uz minēto un vadoties Civilprocesa likuma 8. un 197. panta tiesa

nosprieda:

Piedzīt no SIA „IZDEVNIECĪBA TELEGRĀFS” , reģ .nr. 40003591716 par labu /pers.B/ , personas kods /personas kods/ darba

samaksu LVL 12749,00 (divpadsmit tūkstoši septiņi simti četrdesmit deviņi lati 00 santīmi) un ar lietas vešanu saistītos izdevumus

LVL 2000,00 ( divi tūkstoši lati), bet kopā LVL 14749,00 (četrpadsmit tūkstoši septiņi simti četrdesmit deviņi lati 00 santīmi) un par

labu valstijnbsp; tiesas izdevumus- valsts nodevu LVL 612,97 un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus LVL 9,56 , bet kopā LVL

622, 53 ( seši simti divdesmit divi lati 53 santīmi), nosakot atbildētājai sprieduma labprātīgai izpildei 10 dienu termiņu no

sprieduma spēkā stāšanās dienas.

SIA „IZDEVNIECĪBA TELEGRĀFS” pretprasību pret /pers.B/ ar trešo personu /pers. A/ par vienošanās atzīšanu par spēkā neesošu

noraidīt.

Spriedumu var pārsūdzēt apelācijas kārtībā 20 ( divdesmit) dienu laikā no pilna sprieduma sastādīšanas dienas Rīgas apgabaltiesas

Civillietu tiesas kolēģijā, iesniedzot apelācijas sūdzību Rīgas pilsētas Centra rajona tiesā.

Pilns spriedums sastādīts 2013. gada 23. oktobrī .

Tiesnese / PARAKSTS/ S. Meliņa

NORAKSTS PAREIZS. TIESNESE S. MELIŅA