Court allows taxpayer appeal, revoking tax assessment and ordering new calculation based on royalty income.

Lietas arhīva Nr. AA43-0341-25/8

ECLI:LV:ADAT:2025:0106.A420196620.13.S

ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā, 2025.gada 6.janvārī

Tiesa šādā sastāvā: tiesnese referente Irina Kaļiņina, tiesnese Roze Paegle un tiesnese Santa Liniņa

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. B/ pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta

ģenerāldirektora 2020.gada 5.maija lēmuma Nr.31.2-22.10/1767 atcelšanu, sakarā ar /pers. B/ apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas

2021.gada 23.septembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – dienests) Nodokļu kontroles pārvalde veica pieteicējam /pers. B/ iedzīvotāju ienākuma nodokļa

(turpmāk – IIN) auditu par 2017. un 2018.gadu, konstatējot, ka pieteicējs auditējamā periodā ir guvis ar IIN apliekamus ienākumus, nodarbojoties ar

nereģistrētu saimniecisko darbību.

Par saimniecisko darbību atzīta videospēļu spēlēšanas tiešraižu veidošana un to straumēšana pieteicēja izveidotajā kanālā sociālajā tīklā YouTube,

gūstot ienākumus no tiešraižu skatītājiem.

Administratīvais process iestādē noslēdzās ar dienesta ģenerāldirektora 2020.gada 5.maija lēmumu Nr.31.2-22.10/1767 (turpmāk – lēmums), ar

kuru pieteicējam aprēķināts IIN 6688,27 euro, nokavējuma nauda 416,09 euro un soda nauda 6688,27 euro.

[2] Pieteicējs Administratīvajā rajona tiesā iesniedza pieteikumu par lēmuma atcelšanu. Pieteikumā norādīti turpmāk minētie argumenti.

[2.1] Lēmuma nepareizība izpaužas tajā, ka, pirmkārt, dienests pieteicēja veikto darbību ir nepamatoti kvalificējis kā saimniecisko darbību.

Otrkārt, dienests nepareizi konstatējis, ka pieteicēja saņemtie ienākumi ir ar atlīdzības raksturu. Treškārt, dienests pieteicēja veiktās darbības ietvaros

saņemtos ienākumus ir nepareizi kvalificējis kā saimnieciskās darbības ienākumus.

[2.2] Dienests lēmumā nav konstatējis, ka ienākumi, kas ir saņemti, būtu izpaudušies kā obligāts pretpienākums pret pieteicēja sniegtajiem

pakalpojumiem jeb atlīdzība.

[2.3] Dienests nepamatoti un prettiesiski ir konstatējis normatīvajos aktos neparedzētu atlīdzības formu ienākumiem, kas arī pēc paša dienesta

norādītā nav atlīdzība, kas ļāvis pieteicēja ienākumus identificēt kā saimnieciskās darbības ienākumus likuma ,,Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”

11.panta izpratnē.

[2.4] Ienākumi, kurus dienests uzskata par saimnieciskās darbības ienākumiem, tiek gūti no personām, kurām pieteicējs ir zināms ar portālos

Youtube un Twitch publicētajiem video. Saņemtie ienākumi no šīm personām nav uzskatāmi par atlīdzību, jo 1) saņemot pārskaitītās naudas summas,

pieteicējam nav jāveic nekāda pretdarbība; 2) vērot interneta tiešraides un aplūkot augšupielādētos video internetā var jebkurš, kam ir pieeja internetam;

3) pieteicējs nenodrošina nekādas priekšrocības personām, kas pārskaita naudu pieteicējam; 4) pieteicējs nesniedz nekādus pakalpojumus, kuru

saņemšanai personai rastos pienākums pieteicējam par to maksāt, šāda samaksa nav prasīta. Ņemot vērā Civillikuma 1912.pantā noteikto, pieteicēja

saņemtie ienākumi ir uzskatāmi par dāvinājumiem. Ja nav konstatējams dāvanas devēja pienākums maksāt atlīdzību (ko dienests ne sākotnējā lēmumā, ne

lēmumā nav konstatējis), šāda dāvana nav dāvana atlīdzības nozīmē.

[2.5] Tā kā saņemtie ienākumi neatbilst likuma ,,Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.pantā norādītajām pazīmēm, jo tā nav atlīdzība par

pakalpojumiem, tie arī nav uzskatāmi par saimnieciskās darbības ienākumiem. Tādējādi pieteicējam nav saimnieciskās darbības ienākumu, nav arī

saimnieciskās darbības, ko būtu nepieciešams reģistrēt. Līdz ar to dienests ir nepamatoti konstatējis nereģistrētas saimnieciskās darbības veikšanu.

Neatkarīgi no tā, vai pieteicēja ienākumi ir ar IIN apliekami, nokavējuma nauda 416,09 euro un soda nauda 6688,27 euro par IIN no saimnieciskās

darbības samaksas kavēšanas un saimnieciskās darbības nereģistrēšanas aprēķināta nepamatoti.

[3] Ar Administratīvās rajona tiesas spriedumu pieteikums noraidīts, atzīstot, ka dienests pamatoti pieteicējam papildu nomaksai budžetā noteicis

IIN, soda naudu un nokavējuma naudu lēmumā norādītajā apmērā.

[4] Pieteicējs par Administratīvās rajona tiesas spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību, lūdzot pieteikumu apmierināt un norādot turpmāk minēto.

[4.1] Spriedums pamatots ar normatīvajiem aktiem, ar kuriem nebija pamatots lēmums. Tiesa attiecīgās tiesību normas piemērojusi neatbilstoši,

pretēji to jēgai un būtībai.

[4.2] Nevar piekrist spriedumā norādītajam, ka sistemātisku, regulāru un patstāvīgu darbību konstatēšanai ir nozīme atlīdzības konstatēšanā.

Pieteicēja ieskatā, lai konstatētu konkrētajā laikā saimniecisko darbību, šīm pazīmēm jāizpildās kumulatīvi.

[4.3] Tiesa spriedumā ir papildinājusi dienesta argumentāciju un konstatējusi civiltiesiskās attiecības, kuru ietvaros pieteicējs ir guvis ienākumus,

secinot, ka tos gūst dāvanas atlīdzības formā.

[4.4] Tiesa pavirši pārbaudījusi pieteicēja sniegtos paskaidrojumus un norādītās tiesu prakses atziņas par to, kādi ienākumu veidi uzskatāmi par

saimnieciskās darbības ienākumiem un to, ka dāvanas, arī atlīdzības nozīmē, nav saimnieciskās darbības ienākumi. Saimnieciskās darbības ienākumi

personai tiek uzskaitīti atsevišķi no citiem ienākumu veidiem. Tai skaitā, no dāvinājumiem atlīdzības nozīmē, kas ir apliekami ar IIN saskaņā ar likuma

,,Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 8.panta trešās daļas 21.punktu.

[4.5] Pieteicēja saņemtie ienākumi neatbilst likuma ,,Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.pantā norādītajām pazīmēm, jo tā nav atlīdzība par

pakalpojumiem. Tie nav arī uzskatāmi par saimnieciskās darbības ienākumiem.

[4.6] Tiesa nepareizi konstatējusi gan dāvanu atlīdzības nozīmi pieteicēja saņemtajām dāvanām, gan nepareizi aprakstījusi dāvanu ar atlīdzības

nozīmi būtību.

[4.7] Tiesa atlīdzības pazīmi nomainījusi pret citu, normatīvajos aktos neparedzētu terminu ,,pateicība”, kas nav juridiski korekti. Spriedumā nav

sniegti argumenti šī termina lietojumam. Turklāt sprieduma tekstā vārds ,,pateicība” tiek lietots kā sinonīms vārdiem ,,ziedojums” un ,,dāvana”.

[4.8] Tiesa spriedumā kļūdaini piemērojusi Autortiesību likuma normas, sašaurinot to personu loku, kam ir tiesības uz autoratlīdzību. Pieteicēja

radošās darbības rezultātu aizsargā Autortiesību likuma 4.pants. Ja pieteicējs gūtu atlīdzību, veidojot video tiešraides un piedaloties tajās, šāda atlīdzība

būtu uzskatāma par autoratlīdzību.

[5] Dienests rakstveida paskaidrojumā apelācijas sūdzību uzskata par nepamatotu, norādot turpmāk minētos apsvērumus.

[5.1] Tiesa pareizi novērtēja saimnieciskās darbības kritēriju – atlīdzību par preču ražošanu, izpildi, tirdzniecību un sniegto pakalpojumu. Kā arī

tiesa ir izvērtējusi dāvinājuma raksturu, secinot, ka konkrētajā gadījumā dāvinājuma būtība ir atlīdzība par jau sniegtajiem pakalpojumiem, kad dāvinātājs

apdāvinātājam vēlas izdarīt labvēlību, atzinību, laipnību.

[5.2] Pieteicēja darbība ir vērsta uz ienākumu gūšanu no savas darbības, jo kā pats pieteicējs paskaidro, ka maksājumu (dāvinājumu) patiesais

mērķis ir veicināt kvalitatīvu pakalpojumu saņemšanu arī nākotnē, nodrošināt iespēju arī turpmāk pieteicējam veidot videospēles, bet skatītajiem

nodrošinot iespēju redzēt jaunākās datorspēles. No tā izriet, ka maksājumi veikti nevis tikai kā pateicība par iegūtu labumu, bet arī par labumu

(pakalpojumu), kas tiks nodrošināti nākotnē. Līdz ar to dāvinājumiem par atlīdzību par iegūtu labumu rodas mērķis – nodrošināt pieteicēja labumu

sniegšanu arī turpmāk. Tādējādi skatītāju veiktos maksājumus ir jāidentificē kā atlīdzību par pieteicēja sniegto pakalpojumu, t.i., šajā gadījumā ir

konstatējama nereģistrēta no pieteicēja puses saimnieciskā darbība.

[6] Ar Administratīvās apgabaltiesas 2022.gada 23.marta spriedumu pieteikums tika noraidīts.

[7] Pieteicējs par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību. Izskatījis lietu kasācijas kārtībā, Senāts atcēla

Administratīvās apgabaltiesas 2022.gada 23.marta spriedumu un nosūtīja lietu Administratīvajai apgabaltiesai jaunai izskatīšanai.

Motīvu daļa

[8] Senāts spriedumā šajā lietā atzina, ka pieteicēja rīcībā ir saskatāmas saimnieciskās darbības pazīmes, tostarp sistemātiskums un nolūks gūt

atlīdzību, un ka skatītāju veiktie maksājumi ir kvalificējami kā atlīdzība par pieteicēja sniegto pakalpojumu, nevis dāvinājumi. Regulārs straumēšanas

grafiks un ievērojamais tiešraižu apjoms neapšaubāmi liecina par profesionālu pieeju pieteicēja darbībās, nevis vienkārši brīvā laika izklaidi. Tāpat Senāts

piekrita tiesai: lai gan sākotnēji varētu šķist, ka maksājumi ir veikti kā dāvinājumi par atlīdzību par iegūtu labumu, tomēr ir jāņem vērā maksājumu mērķis

– novērtēt sniegto izklaides pakalpojumu un nodrošināt šī pakalpojuma sniegšanu arī turpmāk.

Lietā ir konstatējama saimnieciskās darbības pazīmju esība. Tas, ka pastāv tieša saikne starp pieteicēja veiktajām darbībām un skatītāju veiktajiem

maksājumiem, ļauj secināt, ka pieteicējs personām sniedz pakalpojumu par atlīdzību. Patstāvīga un regulāra satura veidošana un straumēšana virtuālajā

vidē apvienojumā ar atlīdzības saņemšanu norāda uz nepārprotamu nodomu gūt ienākumus. Tāpat ņemama vērā pieteicēja profesionālā pieeja no

skatītājiem saņemto maksājumu pārvaldībai un optimizācijai, izmantojot streamlabs.com piedāvātos produktus. Līdz ar to nav šaubu, ka pieteicēja

saņemtie maksājumi no skatītājiem ir uzskatāmi par ienākumiem, kas saņemti saimnieciskās darbības rezultātā.

Administratīvā procesa likuma 350.panta pirmā daļa noteic, ka tiesību normu interpretācija (tulkojums), kas izteikta kasācijas instances tiesas

spriedumā, ir obligāta tiesai, kura šo lietu izskata no jauna.

Ievērojot, ka Senāts iepriekš minētos secinājumus ir izteicis, izvērtējot dienesta un tiesas piemērotās tiesību normas, Administratīvā apgabaltiesa

pieteicēja nepiekrišanu vairākām Senāta Administratīvo lietu departamenta 2024.gada 26.jūlija spriedumā izteiktajām norādēm un secinājumiem vērtē kā

nepamatotu no tiesību viedokļa.

[9] Senāts šajā lietā uzdevis apgabaltiesai pārbaudīt, vai konkrētie pieteicēja videospēles spēlēšanas video atzīstami par autortiesību objektiem, kas

sevī ietver divu kritēriju – pirmkārt, vai to ir radījusi fiziskā persona, otrkārt, vai darbs ir šīs personas radošās darbības jeb jaunrades rezultāts –

izvērtējumu.

[10] Pārbaudot pirmā kritērija esību, apgabaltiesa atzīst, ka lietā nav strīda par to, ka konkrētā izvērtējamā objekta (darba) radītājs ir fiziskā

persona – pieteicējs.

Apgabaltiesa secina, ka pieteicējs viņa veidotos video uzskata par savas radošās darbības rezultātu. Pieteicēja ieskatā videospēļu demonstrēšanas

process ir uzskatāms par atvasinātu darbu Autortiesību likuma izpratnē, un jebkurš darbs, kas veidots video formā, atbilst Autortiesību likumā

norādītajām darba pazīmēm, jo video veidošana pati par sevi ir mākslas nozare (kinematogrāfija jeb kinomāksla), kuras rezultāts ir video. Tas ir atzīstams

par autora darbu konkrētajā mākslas nozarē savas formas dēļ, pat neatkarīgi no tā satura (lietas 3.sējuma 221.lapa).

Pieteicējs norādījis, ka viņa veidotie video atbilst audiovizuāliem darbiem, tādējādi tie, pamatojoties uz Autortiesību likuma 4.panta 5.punktu, ir

aizsargājami neatkarīgi no citiem kritērijiem, kas uz tiem attiecināmi (lietas 4.sējuma 10.lapa). Savukārt dienests norādījis, ka pieteicējs nedarbojas

literatūras, zinātnes vai mākslas jomā un neveido videospēles, bet tikai demonstrē to spēlēšanas procesu, tādējādi neveidojot jaunu produktu (lietas

3.sējuma 212.-213.lapa).

Attiecībā uz minēto Senāts spriedumā šajā lietā atzinis, ka audiovizuālo darbu radīšana, kā tas secināms no Autortiesību likuma 4.panta 5.punkta,

pieder pie literatūras, zinātnes vai mākslas jomas. Tāpat Senāts konstatējis, ka piederība kādai no normā noteiktajām jomām nav izšķirošs kritērijs, kas

nosaka, vai objekts ir atzīstams par aizsargājamu ar autortiesībām.

Ievērojot minēto, pieteicēja norāde uz savu videodarbu atbilstību audiovizuāliem darbiem nav pietiekama, lai secinātu, ka izskatāmajā lietā izpildās

arī otrais kritērijs. Pieteicējs norādījis uz atsevišķiem vietnē /adrese/ auditējamā periodā publicētiem video (lietas 4.sējuma 28.-29.lapa), par ko

dienests sniedzis viedokli (lietas 4.sējuma 33.-34.lapa). Tomēr konkrētajā gadījumā strīdus objekts ir tieši videospēļu spēlēšanas video, tādējādi

vērtējami tie elementi un to apvienojums, ko veido tieši videospēļu spēlēšanas, nevis tādi pieteicēja video, kā piemēram, pārrunas ar tiešraides skatītājiem

un citām personām (/adrese/), datorkrēsla salikšanas process (/adrese/), datora labošanas process (/adrese/), pasākuma apmeklējums (/adrese/).

[11] Pievēršoties otrā kritērija izvērtējumam, apgabaltiesa secina turpmāko.

Dienests vairākkārt konsekventi norādījis, ka pieteicēja radītais produkts ietver sevī tikai izklaides spēļu spēlēšanas procesa atspoguļošanu, proti,

pieteicēja radītais produkts neietver unikāla produkta izveidi. Tādējādi lietā nav apstiprinājies fakts, ka pieteicējs ir radījis savu unikālu produktu, ko

varētu atzīt par autortiesību objektu (lietas 4.sējuma 33.-34.lapa).

Noskaidrojot, kāds darbs būtu uzskatāms par radošu, izšķirošais ir tas, vai konkrēts darbs ir vērsts uz jaunradi, kuras rezultātā tiek radīts (veidots)

kas jauns.

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas pastāvīgo judikatūru jēdzienu darbs veido divi elementi. Pirmkārt, šis jēdziens nozīmē, ka pastāv oriģināls

objekts, kas ir paša autora intelektuālā jaunrade, un, otrkārt, tas prasa, lai pastāvētu šādas jaunrades izpausme. Ja objekta izveidi nosaka tehniski

apsvērumi, noteikumi vai citi ierobežojumi, kas neatstāj vietu radošās brīvības īstenošanai, šis objekts nevar tikt atzīts par tādu, kam piemīt oriģinalitāte,

kura ir nepieciešama, lai tas būtu uzskatāms par darbu un tātad tiktu aizsargāts ar autortiesībām (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2019.gada

12.septembra sprieduma lietā „Sociedade de Vestu?rio SA”, C?683/17, EU:C:2019:721, 29., 31., 32.punktu un tajā minēto judikatūru).

Lai objekts varētu tikt uzskatīts par oriģinālu, ir gan nepieciešami, gan pietiekami, ka tas atspoguļo tā autora personību un izpaužas kā šī autora

veiktas brīvas un radošas izvēles (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2011.gada 1.decembra sprieduma lietā Painer, C?145/10, EU:C:2011:798, 88.,

89. un sal. 94.punktu, 2018.gada 7.augusta sprieduma lietā Renckhoff, C?161/17, EU:C:2018:634, 14.punktu).

Apgabaltiesas vērtējumā attiecībā uz audiovizuāliem darbiem, tāpat kā fotogrāfisko darbību veikšanu, attiecināms Senāta 2006.gada 19.aprīļa

spriedumā lietā Nr.SKC-266/2006 (uz ko ir atsauce Senāta spriedumā šajā lietā) atzītais, ka fotogrāfisko darbību veikšana nav uzskatāma par darbību,

kuras veikšanā persona savā rīcībā būtu ierobežota ar kādiem jau iepriekš noteiktiem precīziem standartiem, kas neļauj izpaust savu personību radošajā

darbībā. Turklāt minētajā Senāta spriedumā, kurā bija jāvērtē Staburaga fotogrāfijas jaunrades līmenis, arī norādīts, ka atsauce uz to, ka Staburaga attēls

ir Aizkraukles novada simbols un šāda veida fotogrāfijas atrodas arī citos ģimenes albumos, nedod pamatu uzskatīt spriedumu par nelikumīgu, izslēdzot

jaunrades kritēriju. Mūsdienās tieši fotogrāfijas saturs ir tas, kam tiek piemērots jaunrades kritērijs un uz ko tiek attiecināta tiesiskā aizsardzība, savukārt

fotogrāfija kā forma paliek juridiski neitrāla un tiek kvalificēta kā jebkurš cits aizsargājamā darba materiālais nesējs jeb fiksācijas forma (sal. Senāta

2006.gada 19.aprīļa spriedums lietā Nr.SKC-266/2006).

Lietā Nr.A420457513 Administratīvā apgabaltiesa, pievienojoties pirmās instances tiesas spriedumam, atzinusi, ka pieteicējs savā darbībā, veicot

audiovizuālu darbu montāžu, ir ieguldījis savu jaunradi, jo, montējot safilmēto materiālu, pieteicējam bija iespēja izpaust savas personības radošo pusi.

Līdz ar to tika atzīts, ka pieteicējs ir radījis autordarbus, kas ir aizsargājami ar autortiesībām, pamatojoties uz Autortiesību likuma 11.pantu (sal.

Administratīvās apgabaltiesas 2016.gada 30.jūnija spriedums lietā Nr.A420457513).

Lēmumā norādīts, ka pieteicējs auditējamā periodā regulāri rīkojis video tiešraides – pamatā videospēļu, tiešraižu laikā tiek demonstrēts pieteicēja

iegādāto videospēļu spēlēšanas process, to pavadot ar komentāriem (lietas 1.sējuma 13.lapa). Savukārt pieteicējs argumentē, ka nav korekti norādīt,

ka video ir redzams tikai videospēļu demonstrēšanas process, jo papildus tam tie iekļauj arī cita veida saturu, komentārus, rekomendācijas u.c. (lietas

3.sējuma 221.lapa). Pieteicējs kasācijas sūdzībā un paskaidrojumā Senātam detalizētāk paskaidrojis, ka pieteicēja video ir vienreizēji, un to saturs

atšķiras no citu autoru darbiem. Video, kuros izrādīti citu autoru darbi, tāpat kā tulkojumi, apdares, anotācijas, kopsavilkumi un apskati, uzskatāmi par

atvasinātiem darbiem (lietas 3.sējuma 176., 193.lapa).

Apgabaltiesa, izvērtējot pieteicēja sniegtās ziņas un joprojām pieejamos auditējamā periodā tapušos pieteicēja video vietnē /adrese/ pārliecinājusies

par to, ka pieteicēja veidotos video atspoguļots videospēļu spēlēšanas process, kur pieteicējs demonstrē to, kā viņš to dara. Minētais apgabaltiesas

vērtējumā ir tas, ko pieteicējs rada –videospēļu spēlēšana savā veidā. Pieteicēja video sastāv no vizuāliem un skaņas elementiem – pieteicēja vizuāla

attēlojuma, kas izkārtots pašā video formātā, un reizē pašas videospēles spēlēšanas ar audio komentāriem, pieteicējam komentējot spēlēšanas procesu,

sarunājoties ar citiem dalībniekiem, kā arī pieteicēja kā „spēlētāja pieredzi”, stāstot un rādot, kā labāk rīkoties, lai uzvarētu spēlē (piemēram, pieteicēja

video vietnē /adreses/).

Apgabaltiesas vērtējumā šiem elementiem, neatkarīgi no videospēles elementiem, ir pašiem sava jaunrades vērtība, un konkrētie elementi atbilst

oriģinalitātes kritērijam tādā ziņā, ka tie ir pieteicēja paša radīti, un izvēle to atspoguļojumā ļauj pieteicējam oriģinālā veidā izpaust paša radošo garu.

Novērtējot pieteicēja video, apgabaltiesa tiktāl, ciktāl tas nepieciešams izskatāmas lietas ietvaros, saskata tajos ieguldīto pieteicēja jaunradi – ietver

iepriekš minēto elementu autorību, kas uzskatāma par pieteicēja intelektuālās jaunrades izpausmi, un pieteicēja kā autora izvēle, kā īstenot konkrēto

ideju, nav bijusi ierobežota, proti, nepastāv vispārsaistoša standarta videospēļu spēlēšanas video forma. Citu elementu vērtējums un strīdu izšķiršana

autortiesību jautājumos ir vispārējās jurisdikcijas tiesas kompetencē saskaņā ar Civilprocesa likuma 24.panta pirmajā daļā noteikto.

Apgabaltiesa konstatē, ka lēmumā, vērtējot saimnieciskās darbības izmaksas, dienests norādījis, ka konkrētajā gadījumā, ņemot vērā darbības

specifiku, fiziski katra spēle var tikt vērtēta kā sagatavošanās tiešraidēm – spēles apgūšana, darbs pie tiešraides satura veidošanas u.tml. Minētais

papildus apstiprina arī pieteicēja radošo ieguldījumu jau video sagatavošanas posmā (spēles apgūšana, darbs pie tiešraides satura veidošanas), lai radītu

konkrētos video.

Apgabaltiesas vērtējumā pieteicēja videospēles spēlēšanas video, kuros iekļauti papildu elementi, ir audiovizuāli atspoguļota tādā mērā, ka rezultātā

radītais un tiešraižu skatītājiem pasniegtais atvasinātais darbs ir uzskatāms par pieteicēja radošu (jaunradītu) darbu, nevis vienīgi videospēles tehnisku

izpildījumu tās spēlēšanas veidā, kas turklāt pakļaujas arī mainības kritērijam atkarībā no pieteicēja kā spēlētāja izvēlēm.

Ņemot vērā minēto, apgabaltiesa atzīst, ka pieteicēja videospēļu spēlēšanas video atbilst autortiesību objektu statusam. Tādējādi, lai arī pieteicējs

uzsver, ka viņa saņemtie ienākumi nav autoratlīdzība, apgabaltiesa atzīst, ka pieteicēja apsvērumiem par ienākumu klasificēšanu izskatāmajā lietā nav

nozīmes, jo šis jautājums jau noregulēts kasācijas instances tiesas spriedumā, kurā atzīts, ka strīdus ienākumi gūti šo darbu izmantošanas rezultātā,

tādējādi šādi ienākumi apliekami ar nodokli kā ienākumi no intelektuālā īpašuma. Senāts šajā lietā arī atzinis, ja tiesa, izskatot lietu atkārtoti, atzīs, ka

pieteicējs strīdus periodā ir radījis ar autortiesībām aizsargājamus audiovizuālus darbus, pirms strīdus ienākumu aplikšanas ar nodokli būs pamats

piemērot attaisnoto izdevumu normas (likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 10.panta pirmās daļas 4.punkts un Ministru kabineta 2010.gada

21.septembra noteikumu Nr.899 „Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” piemērošanas kārtība” 57.punkts). Minētais ir pamats lēmuma atcelšanai.

[12] Administratīvā procesa likuma 253.panta sestā daļa paredz, ka tiesa, ja tas nepieciešams, var uzdot iestādei atceltā vai par spēkā neesošu

atzītā administratīvā akta vietā izdot jaunu administratīvo aktu. Lemjot par jauna administratīvā akta izdošanu, iestāde ņem vērā tiesas nolēmumā

konstatētos faktus un juridiskos apsvērumus.

Lēmumā norādīts, ka pieteicēja kopējie ienākumi 2017.gadā bija 8776,85 euro, bet 2018.gadā – 30 153,11 euro, saimnieciskās darbības

izdevumi par 2017.gadu – 4283,80 euro, bet par 2018.gadu – 3935,28 euro. Līdz ar to pieteicējam noteikts IIN 6688,27 euro, nokavējuma nauda

416,09 euro un soda nauda 6688,27 euro, kas kopā sastāda 13 792,63 euro.

Dienests sniedzis provizorisku aprēķinu, kāds IIN pieteicējam būtu jāmaksā, ja tiktu atzīts, ka pieteicēja ar IIN apliekami ienākumi strīdus periodā

tiktu uzskatīti par autoratlīdzību. Dienests norādījis, ka, ņemot vērā to, ka izdevumi 2017.gadā tika noteikti gandrīz puse no ieņēmumiem, kā arī

reformatio in peius aizliegumu, pieteicēja ienākumu kvalificēšana par autoratlīdzību neietekmē nodokļa (un ar to saistītās soda naudas un nokavējuma

naudas) aprēķinu par 2017.gadu. Savukārt par 2018.gadu norādīts, ka 50 % no 2018.gada ieņēmumiem ir 15 076,55 euro, bet ar IIN apliekamie

ienākumi 15 076,56 euro. Tādējādi, attiecinot minēto uz pieteicēja 2018.gada ienākumu deklarāciju, budžetā maksājamais IIN nosakāms

3367,77 euro, nokavējuma nauda (par periodu līdz audita uzsākšanas dienai) 131,34 euro un soda nauda 3367,77 euro, kopā 6866,88 euro (lietas

4.sējuma 14.-15.lapa).

Ievērojot minēto, apgabaltiesa secina, ka pieteicējam radušās labvēlīgākas sekas aprēķināmā nodokļa apmēra veidā. Apgabaltiesa atzīst, ka

konkrētajā gadījumā, lai sasniegtu taisnīgu lietas izskatīšanas rezultātu, atceļot lēmumu, vienlaikus ir nepieciešams uzdot dienestam izdot jaunu

administratīvo aktu, ņemot vērā apgabaltiesas izdarītos secinājumus un šajā spriedumā konstatētos faktus un juridiskos apsvērumus.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, 253.panta sesto daļu, 307. un 309.pantu, 329.panta pirmo daļu, tiesa

nosprieda

apmierināt /pers. B/ pieteikumu;

atcelt Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora 2020.gada 5.maija lēmumu Nr.31.2-22.10/1767 no tā pieņemšanas dienas un uzdot Valsts

ieņēmumu dienestam viena mēneša laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas izdot jaunu administratīvo aktu, ņemot vērā šajā spriedumā konstatētos

faktus un juridiskos apsvērumus;

piespriest no Latvijas Republikas par labu /pers. B/, personas kods /personas kods/, samaksāto valsts nodevu 90 euro apmērā, atlīdzinot to no

Valsts ieņēmumu dienesta budžeta līdzekļiem.

Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas

sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesneses:

I.Kaļiņina S.Liniņa R.Paegle