Latvian court dismisses labor claim due to missed statute of limitations and lack of evidence for unpaid wages.

Lietas Nr. C32171217

Lietas arhīva Nr. C-1712-17/9

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2017. gada 2.maijā

Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese S. Strakše

ar tiesas sēdes sekretāri E.Priedi, tulku R.Plotku,

piedaloties prasītājai /pers. A/ un zvērinātai advokātei Diānai Strautai, atbildētājas pilnvarotam pārstāvim /pers. B/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja /pers. A/ pieteikumu par prasības celšanas termiņa atjaunošanu un civillietu /pers. A/ prasībā pret AS „/Nosaukums H/”

par uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu, atjaunošanu darbā, darba līguma atzīšanu par spēkā esošu, neizmaksātās darba samaksas un vidējās izpeļņas

par darba piespiedu kavējumu piedziņu.

Tiesa

konstatēja:

2017.gada 20.janvārī /pers. A/ cēlusi prasību tiesā pret AS „/Nosaukums H/” par uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu, atjaunošanu

darbā, darba līguma atzīšanu par spēkā esošu, neizmaksātās darba samaksas un vidējās izpeļņas par darba piespiedu kavējumu piedziņu. Vienlaicīgi

prasītāja iesniegusi tiesā pieteikumu par prasības celšanas termiņa atjaunošanu.

Prasītāja norādījusi, ka 2012.gada 2.augustā starp pusēm noslēgts darba līgums, saskaņā ar kuru /pers. A/ pieņemta darbā AS „/Nosaukums H/”

par medmāsu.

Prasītāja 2016.gada beigās (precīzu datumu neatceras) uzzinājusi, ka ir atlaista no darba. Viņa vairākkārt griezusies pie darba devēja, lūdzot

izsniegt atlaišanu apliecinošus dokumentus, taču darba devējs ir atteicies tos izsniegt.

2016.gada 21.decembrī prasītāja saņēmusi atbildētājas 2016.gada 6.jūlija rīkojumu Nr.116. Atbildētāja norādījusi, ka šis rīkojums nosūtīts

prasītājai 2016.gada jūlijā, bet prasītāja to saņēmusi pasta sūtījumā tikai 2016.gada 21.decembrī pēc viņas vairākkārtējiem mutiskiem lūgumiem.

Tā kā Darba likuma 122.pantā noteikts, ka rīkojumu var apstrīdēt viena mēneša laikā, prasītāja lūdz tiesu atjaunot nokavēto procesuālo termiņu.

Uzskata, ka termiņš prasības celšanai būtu skaitāms no rīkojuma saņemšanas dienas. Savukārt tiesas uzdevums, izskatot lūgumu par termiņa atjaunošanu,

ir izvērtēt, vai nokavējušā procesa dalībnieka norādītie termiņa nokavējuma iemesli ir attaisnojoši.

Prasītāja norāda, ka viņa atradusies ilgstošā prombūtnē Ukrainā. Atbildētāja jau ilgu laiku nekomunicē ar prasītāju. Atbildētājai ir zināms prasītājas

tālruņa numurs, tomēr atbildētāja nav zvanījusi vai nosūtījusi īsziņu, lai informētu prasītāju par atlaišanu no darba. Pati atbildētāja likusi šķēršļus, lai

prasītāja varētu ierasties darbā, piemēram, apgrūtinot mēneša darba grafika saskaņošanu. Šādos apstākļos prasītāja nevarēja zināt, ka ir atlaista no

darba, jo atbildētāja darījusi visu iespējamo, lai prasītāja nokavētu darba līguma uzteikuma apstrīdēšanas termiņu. Tāpat atbildētāja nav pārliecinājusies,

vai prasītāja ir arodbiedrības biedre.

Ievērojot minēto, prasītāja uzskata, ka termiņa nokavējums būtu attaisnojams un nokavētais termiņš atjaunojams, lai prasītāja varētu pilnvērtīgi

aizstāvēt savas tiesības tiesā.

Norāda, ka svarīgs iemesls uzteikuma atzīšanai par spēkā neesošu ir tas, ka prasītāja ir arodbiedrības biedre un atbildētāja nav izpildījusi Darba

likuma 101.panta sestajā daļā noteikto pienākumu to noskaidrot. 2017.gada 18.janvārī prasītāja saņēmusi Latvijas Valsts iestāžu, pašvaldību, uzņēmumu

un finanšu darbinieku arodbiedrības, kuras biedre ir prasītāja, atbildi, kurā arodbiedrība informējusi prasītāju, ka darba devējs nav pieprasījis

arodbiedrības iepriekšēju piekrišanu uzteikumam.

Norāda, ka atbildētāja nav pamatojusi, kādā veidā prasītāja ir pārkāpusi darba kārtību, kā konkrēti tas izpaudies, bet gan prasītājai, neko

nepaskaidrojot, tikusi liegta iespēja strādāt. Uzskata, ka atbildētājai būtu jāatjauno prasītāja darbā, sākot ar 2016.gada 6.jūliju.

Prasītāja norādījusi, ka viņai aprēķināta darba alga, piemērojot minimālo stundas tarifa likmi atbilstoši Ministru kabineta 2015.gada 24.novembra

noteikumiem Nr.656, kas 2016.gadā ir sastādījusi 2,31 euro stundā. Prasītājai ir noteikts summētais darba laiks. Prasītāja strādājusi no 2 līdz 6 dienām

mēnesī. Pēdējos 6 mēnešos līdz uzteikuma brīdim darba devējs ir veicis darba algas maksājumus par katru mēnesi, taču nav izmaksājis darba algu par 24

stundām EUR 55,44 apmērā (24 x 2,31), kas ir darba grafikos neieskaitītās stundas par pēdējiem 6 mēnešiem, proti: 4 neapmaksātas stundas mēnesī.

Vidējā izpeļņa par darba piespiedu kavējumu par laika periodu no 2016.gada 6.jūlija līdz 2017.gada 6.februārim, par 7 pilniem mēnešiem, kas

aprēķināta, vadoties no Darba likuma 75.panta noteikumiem, sastāda EUR 631,96 (7 x EUR 90,28 (mēneša vidējā izpeļņa)).

Pamatojoties uz Darba likuma 9.pantu, 75.panta trešo, ceturto un piekto daļu, 101.panta pirmo un sesto daļu, 122., 123., 125.pantu, prasītāja lūdz

tiesu: atjaunot nokavēto procesuālo termiņu darba līguma uzteikuma apstrīdēšanai un prasības celšanai tiesā; atzīt 2016.gada 6.jūlija rīkojumu Nr.116 par

darba līguma izbeigšanu par spēkā neesošu no tā izdošanas brīža; atjaunot prasītāju darbā, sākot ar 2016.gada 6.jūliju; atzīt 2012.gada 2.augusta darba

līgumu par spēkā esošu; piedzīt no atbildētājas par labu prasītājai vidējo izpeļņu par darba piespiedu kavējumu par laika periodu no 2016.gada 6.jūlija

līdz 2017.gada 2.februārim EUR 631,96; piedzīt no atbildētājas par labu prasītājai neizmaksāto darba algu par laika periodu no 2016.gada 18.februāra

līdz 2016.gada 6.jūlijam EUR 55,44.

Tiesā saņemti atbildētājas rakstveida paskaidrojumi prasībai, kuros norāda, ka prasību neatzīst.

Norāda, ka 2016.gada 24.maijā ir beidzies ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrācijas termiņš, kas liedzis prasītājai veikt

medmāsas darba pienākumus. Sakarā ar minēto prasītāja aicināta ierasties Personāla daļā, lai apspriestu situāciju, taču prasītāja nav ieradusies.

Atbildētājai turpmāk nav bijis tiesiska pamata likt prasītājai dežūras stacionāra nodaļā.

Prasītājas apgalvojums, ka atbildētāja nav mēģinājusi ar viņu sazināties un nav sniegusi atbildes uz viņas pieprasījumiem, neatbilst patiesībai.

Atbildētājai bijis zināms vienīgi prasītājas norādītais viņas stacionārās tālruņa līnijas numurs, un, zvanot uz šo numuru, neviens nav atbildējis, tādēļ

2016.gada 1.jūnijā uz prasītājas dzīvesvietas adresi nosūtīts paziņojums, ka ir beidzies ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrācijas

termiņš, sakarā ar ko prasītājai piedāvāts sanitāres darbs.

2016.gada 15.jūnijā prasītājai nosūtīts paziņojums, kurā lūgts sniegt paskaidrojumus par neierašanos darbā un izteikt viedokli par piedāvāto amatu,

kā arī izteikts brīdinājums par darba tiesisko attiecību izbeigšanu gadījumā, ja netiks saņemts apstiprinājums, ka darba kavējumam ir attaisnojošs iemesls.

Paziņojums atstāts bez ievērības, tādēļ 2016.gada 6.jūlijā izdots rīkojums par darba tiesisko attiecību izbeigšanu, par ko prasītājai paziņots ierakstītā

vēstulē.

Visi prasītājai uz viņas dzīvesvietas adresi nosūtītie sūtījumi atgriezti atbildētājai.

Atbildētājai ir zināms, ka prasītāja vairākas reizes ir ieradusies slimnīcā, komunicējusi ar personālu, bet ne reizi nav vērsusies pie slimnīcas

administrācijas. No prasības pieteikuma nav saprotams, kā izpaudusies atbildētājas rīcība, ar kuru prasītājai likti šķēršļi ierasties darbā.

Atbildētāja tikai 2016.gada 10.novembrī saņēmusi prasītājas 2016.gada 8.novembra vēstuli, no kuras izriet, ka prasītāja ir arodbiedrības biedre.

Tiesas sēdē prasītāja /pers. A/ pieteikumu par prasības celšanas termiņa atjaunošanu un prasību uzturēja uz prasības pieteikumā norādītiem

motīviem un pamatiem un lūdza tiesu prasību apmierināt, iesniedza rakstveida paskaidrojumus. Papildus paskaidroja, ka kopš 2016.gada 1.jūnija

prasītāja vairs nebija nodrošināts darbs, viņa nebija iekļauta darba grafikā, tādēļ uzskata, ka viņai nebija jāierodas darbā. Slimnīcā prasītāja dzirdējusi,

ka it kā ir atlaista no darba, jo neierodas darbā, rupji izturoties pret pacientiem, taču nekāds dokuments par atlaišanu prasītājai netika izsniegts.

Vairākkārt laika periodā no augusta līdz oktobrim ieradusies darbā, pieprasot izsniegt dokumentus par atlaišanu, taču atbildētāja nav tos izsniegusi.

Prasītājai ir zināms, ka medmāsas amata pienākumu izpildei ir nepieciešams sertifikāts, un atzīst, ka, sertifikāta termiņam izbeidzoties, ir piemirusi to

atjaunot. Uzskata, ka darba devējs varēja “pievērt acis” uz minēto apstākli, jo prasītāja saņēmusi sertifikātu 2016.gada jūnija beigās, par ko informējusi

darba devēju, ierodoties Personāla daļā. Sertifikātu darba devējam nav atstājusi, jo pie darba devēja vienmēr viss pazūd. Ukrainā atradusies 10 dienas,

sākot no 2016.gada 10.jūlija.

Atbildētājas pilnvarotais pārstāvis /pers. B/ tiesas sēdē pieteikumu par prasības celšanas termiņa atjaunošanu un prasību neatzina un lūdza to

noraidīt. Paskaidroja, ka atbildētājai ir zināms, ka prasītāja visā periodā vienu reizi bijusi ieradusies slimnīcā, taču griezusies tikai savā nodaļā. Medmāsa

ir reglamentētā profesija, un medmāsai ir ne vien jāsaņem sertifikāts, bet arī jābūt reģistrētai ārstniecības atbalsta personu reģistrā, ko uztur Veselības

inspekcija. Neapstrīd, ka prasītāja ir saņēmusi sertifikātu, taču līdz pat šim brīdim prasītāja nav reģistrēta ārstniecības atbalsta personu reģistrā. Minētā

iemesla dēļ atbildētāja nebija tiesīga nodarbināt prasītāju, un prasītāja nesniedza atbildētājai nekādu informāciju un neieradās darbā. Atbildētāja tikai

2016.gada decembrī saņēmusi pirmo pieprasījumu par dokumentu izsniegšanu un paziņojumu, ka prasītāja ir arodbiedrības biedre. Prasības pieteikumā

prasītāja kā pamatojumu termiņa nokavējumam norādījusi to, ka bijusi devusies uz Ukrainu uz ilgu laiku. Atbildētāja nav noskaidrojusi, vai prasītāja ir

arodbiedrības biedre, jo nav bijis, kam to jautāt.

Liecinieks/pers. D/ tiesa sēdē liecināja, ka ir /pers. A/ dēls. Prasītāja saņēmusi darba devēja 2016.gada 15.jūnija paziņojumu un ir sniegusi atbildi

uz to. Liecinieks pats rakstījis atbildi un 2016.gada 17.jūnijā nosūtījis to atbildētājai pa pastu. Prasītāja nevarēja saņemt dokumentus par atlaišanu, kaut

arī prasītāja bija dzirdējusi, ka ir atlaista no darba. Ierodoties darbā, lai saņemtu dokumentus, prasītājai tika teikts, ka dokumenti ir arhīvā un tie ilgi

jāmeklē.

Noklausoties lietas dalībnieku paskaidrojumus un liecinieka liecības, izvērtējot lietas materiālos esošos pierādījumus, tiesa uzskata, ka pieteikums

par termiņa atjaunošanu un prasība nav pamatoti un ir noraidāmi.

No lietas materiāliem redzams, ka 2012. gada 2. augustā starp AS „/Nosaukums H/” kā darba devēju, no vienas puses, un /pers. A/ kā darbinieci,

no otras puses, noslēgts darba līgums Nr. 28, saskaņā ar kuru /pers. A/ pieņemta darbā Stacionāra nodaļā par medmāsu uz nenoteiktu laiku.

Starp pusēm nav strīda par to, ka prasītājas darba tiesiskās attiecības AS „ /Nosaukums H/” ir izbeigtas 2016. gada 6.jūlijā, pamatojoties

uz Darba likuma 101.panta pirmās daļas 1.punktu.

Saskaņā ar Darba likuma 122. pantu darbinieks var celt prasību tiesā par darba devēja uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu viena

mēneša laikā no uzteikuma saņemšanas dienas. Citos gadījumos, kad pārkāptas darbinieka tiesības turpināt darba tiesiskās attiecības, viņš var celt tiesā

prasību par atjaunošanu darbā viena mēneša laikā no atlaišanas dienas.

Prasītāja ir cēlusi prasību tiesā 2017.gada 20.janvārī, lūdzot atjaunot prasības celšanas termiņu un norādot, ka 2016.gada 6.jūlija rīkojumu

Nr.116 ir saņēmusi 2016.gada 21.decembrī.

Darba likuma 123. panta pirmajā daļā noteikts, ka gadījumā, ja darbinieks attaisnojošu iemeslu dēļ nokavējis šā likuma 122. pantā noteikto

prasības celšanas termiņu, tiesa var atjaunot šo termiņu, pamatojoties uz darbinieka pieteikumu. Savukārt minētā panta trešajā daļā noteikts, ka

pieteikums par nokavētā prasības termiņa atjaunošanu iesniedzams ne vēlāk kā divu nedēļu laikā no dienas, kad zudis prasības termiņa nokavējuma

pamats. Šādu pieteikumu nevar iesniegt, ja no nokavētā prasības termiņa beigām pagājis vairāk nekā viens gads.

Izvērtējot prasītājas norādītos iemeslus prasības celšanas termiņa nokavējumam, tiesa nekonstatē attaisnojošus, no prasītājas gribas un

rīcības neatkarīgus iemeslus termiņa nokavējumam, līdz ar ko pieteikums par prasības celšanas termiņa atjaunošanu ir noraidāms.

Lietā faktiski nav strīda par to, ka prasītāja kopš 2016.gada 1.jūnija nav ieradusies darbā un nav pildījusi medmāsas pienākumus.

No lietas materiāliem redzams, ka 2016.gada 1.jūnijā atbildētāja izdevusi rīkojumu Nr.85-4 par atstādināšanu no darba, no 2016.gada 1.jūnija

atstādinot /pers. A/ no medmāsas amata sakarā ar to, ka viņa nav reģistrēta Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrā un viņai nav

sertifikāta.

No 2016.gada 1.jūnija paziņojuma Nr.16-108 redzams, ka darba devējs informējis prasītāju, ka viņai nav tiesību strādāt par medmāsu tā iemesla

dēļ, ka viņa nav reģistrēta Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrā un viņai nav sertifikāta, un prasītājai piedāvāts sanitāres darbs.

No VAS “Latvijas Pasts” čeka kopijas redzams, ka 2016.gada 1.jūnijā atbildētāja nosūtījusi prasītājai ierakstītu sūtījumu, līdz ar ko tiesai nav pamata

apšaubīt, ka atbildētāja rakstveidā informējusi prasītāju par iemesliem, kuru dēļ viņai no 2016.gada 1.jūnija nav nodrošināta medmāsas pienākumu

izpilde.

Starp pusēm strīda par to, ka uz rīkojuma izdošanas brīdi bija beidzies prasītājai izsniegtā medmāsas sertifikāta derīguma termiņš un prasītāja to

nebija atjaunojusi. Tiesas sēdē prasītāja paskaidroja, ka sertifikātu ir saņēmusi 2016.gada jūnija beigās. Tāpat tiesai nav pamata apšaubīt atbildētājas

argumentus, ka prasītāja līdz pat šim brīdim nav reģistrēta Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrā, jo prasītāja minēto nav

apstrīdējusi un nav iesniegusi pierādījumus, kas apstiprinātu pretējo.

Nevērtējot rīkojuma par prasītājas atstādināšanu no darba un piedāvāto grozījumu (sanitāres amata) tiesiskumu un pamatotību, jo prasība par to

nav celta, tiesa vienlaicīgi atzīst par nepamatotu prasītājas viedokli, ka atbildētājs, neatkarīgi no konstatētajiem trūkumiem, varēja viņai nodrošināt

medmāsas darbu, jo atbilstoši normatīvo aktu noteikumiem medmāsa ir reglamentētā profesija un darbinieka neatbilstība tiesību aktos izvirzītām

profesionālās kvalifikācijas prasībām ir šķērslis attiecīgā amata pienākumu izpildei.

No 2016.gada 6.jūlija paziņojuma Nr.16-139, kas adresēts /pers. A/, redzams, ka prasītāja informēta, ka sakarā ar to, ka viņa nav izteikusi vēlmi

turpināt darbu slimnīcā citā amatā un no 2016.gada 1.jūnija neierodas darbā bez attaisnojoša iemesla, viņa tiek atbrīvota no darba ar 2016.gada 6.jūliju,

pamatojoties uz Darba likuma 101.panta pirmās daļas 1.punktu. Paziņojumā norādīts, ka pielikumā tam pievienota 2016.gada 6.jūlija rīkojuma Nr.116

kopija. No 2016.gada 6.jūlija rīkojuma Nr.116 redzams, 2016.gada 6.jūlijā izbeigts darba līgums ar /pers. A/ un viņa atbrīvota no darbā saskaņā ar

Darba likuma 101.panta pirmās daļas 1.punktu.

No VAS “Latvijas Pasts” čeka un paziņojuma par ierakstīta sūtījuma (ar sūtījuma satura apliecinājumu) nosūtīšanu redzams, ka 2016.gada 6.jūlijā

atbildētāja ierakstītā sūtījumā nosūtījusi prasītājai paziņojumu Nr.16-139, rīkojumu Nr.116 un algas aprēķina lapu. Sūtījums nosūtīts prasītājai pēc

adreses /adrese A/, kas ir prasītājas faktiskās un deklarētās dzīvesvietas adrese.

Lietā nav strīda par to, ka sūtījums nav izsniegts prasītājai un tas atgriezts atbildētājai. Tanī pat laikā, ievērojot to, ka sūtījuma saņemšana prasa

adresāta aktīvu darbību un tā nav pilnībā neatkarīga no adresāta vēlmes sūtījumu pieņem, kā arī to, ka ierakstīti sūtījumi pasta nodaļā tiek glabāti mēnesi,

kas atzīstams par ilgstošu laika periodu, lai sūtījumu saņemšanā ieinteresēts un rūpīgs adresāts, nepastāvot nekādiem īpašiem, no viņa gribas neatkarīgiem

apstākļiem, to saņemtu, tiesa nekonstatē, ka prasītājai būtu pastāvējuši attaisnojoši iemesli, kuru dēļ viņa nevarēja sūtījumu saņemt.

Prasītāja nav iesniegusi pierādījumus savam apgalvojumam, ka viņa atradusies ilgstošā prombūtnē Ukrainā. Turklāt, tiesas ieskatā, 10 dienu

prombūtne, kas ilgusi laikā no 2016.gada 10.jūlija (atbilstoši prasītājas tiesas sēdē sniegtajiem paskaidrojumiem) nav atzīstama par ilgstošu un tādu, kas

objektīvi varēja liegt iespēju prasītājai aizsargāt savas tiesības likumā noteiktā termiņa laikā.

Tāpat lietā nav iegūti pierādījumi prasītājas apgalvojumam, ka viņa vairākkārt un ilgstošā periodā (vasaras periodā un laikā līdz pat 2016.gada

novembrim) vērsusies pie darba devēja, lūdzot izsniegt atlaišanu no darba pamatojošus dokumentus. Tiesa uzskata, ka ierašanās darba vietā (slimnīcā) un

saziņa ar citiem darbiniekiem, kuri atbilstoši tiem noteiktajiem amata pienākumiem nav tiesīgi pieņemt lēmumus un rīkoties atbildētājas vārdā personāla

lietvedības jautājumos, nav atzīstama par vēršanos pie darba devēja, jo tā neliecina par darba devēja (sabiedrības vadības vai citu atbildīgo amatpersonu)

informētību par prasītājas lūgumu.

No lietas materiāliem redzams, ka 2016.gada 30.novembra iesniegumā prasītāja lūgusi atbildētāju rakstveidā paziņot viņai par apstākļiem, kas ir

darba līguma uzteikuma pamatā. No atzīmes par dokumenta saņemšanu redzams, ka atbildētāja saņēmusi iesniegumu 2016.gada 6.decembrī. 2016.gada

15.decembrī atbildētāja sniegusi atbildi uz iesniegumu, nosūtot to prasītājai ierakstītā pasta sūtījumā, ko prasītāja saņēmusi 2016.gada 21.decembrī.

No prasītājas sniegtajiem paskaidrojumiem un liecinieka liecībām secināms, ka, kaut arī prasītājai nebija saņēmusi uzteikumu rakstveidā, viņai

nepārprotami bija zināms, ka darba tiesiskās attiecības ir izbeigtas. No prasītājas sniegtajiem paskaidrojumiem secināms, ka minētais fakts viņai bija

zināms jau 2016.gada vasarā, jo no to satura izriet, ka prasītājas norādītie ierašanās iemesli darbā 2016.gada vasarā, laikā līdz pat 2016.gada oktobrim

(ieskaitot), ir bijuši saistīti ar vēlmi saņemt atlaišanu no darba apliecinošus dokumentus. Līdz ar to tiesa kritiski vērtē prasības pieteikumā norādīto, ka

prasītāja faktiski uzzināja par atlaišanu no darba 2016.gada beigās.

Tiesa uzskata, ka apstākļos, kad prasītājai bija zināms par darba tiesisko attiecību izbeigšanu, bet viņa nebija saņēmusi rakstveida uzteikumu,

prasība tiesā bija ceļama Darba likuma 122.panta otrajā teikumā noteiktajā termiņa - citos gadījumos, kad pārkāptas darbinieka tiesības turpināt darba

tiesiskās attiecības, viņš var celt tiesā prasību par atjaunošanu darbā viena mēneša laikā no atlaišanas dienas. Tiesa nekonstatē attaisnojošus iemeslus, kur

dēļ prasītāja, jau laikā no 2016.gada vasaras būdama informēta par atlaišanu no darba, ir cēlusi prasību tiesā tikai 2017.gada 20.janvārī. Savukārt,

pieņemot, ka termiņa nokavējuma iemesli ir saistīti ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu apliecinošu dokumentu nesaņemšanu, jo minēto apstākli prasītāja

ir norādījusi kā attaisnojošu iemeslu termiņa nokavējumam un pamatojumu tā atjaunošanai, pieteikums par termiņa atjaunošanu bija iesniedzams tiesā

Darba likuma 123.panta trešajā daļā noteiktajā termiņā - ne vēlāk kā divu nedēļu laikā no dienas, kad zudis prasības termiņa nokavējuma pamats.

Tā kā prasītāja norādījusi, ka darba devēja 2016.gada 6.jūlija rīkojumu Nr.116 ir saņēmusi 2016.gada 21.decembrī, ir pamats atzīt, ka minētajā

dienā ir zudis termiņa nokavējuma iemesls, līdz ar ko pieteikums par termiņa atjaunošanu bija iesniedzams tiesā līdz 2017.gada 4.janvārim.

Ievērojot minēto, tiesa atzīst, ka nav konstatējami attaisnojoši iemesli termiņa nokavējumam un pieteikums ir noraidāms. Pieteikuma par

prasības celšanas termiņa atjaunošanu noraidīšana ir pastāvīgs pamats prasības noraidīšanai daļā par uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu, atjaunošanu

darbā, darba līguma atzīšanu par spēkā esošu un vidējās izpeļņas par darba piespiedu kavējumu piedziņu, un darba tiesisko attiecību izbeigšanas

tiesiskums nav izvērtējams, kaut arī faktiski būtu pārkāptas darbinieka tiesības turpināt darba tiesiskās attiecības.

Saskaņā ar Darba likuma 59. pantu darba samaksa ir darbiniekam regulāri izmaksājamā atlīdzība par darbu, kura ietver darba algu un normatīvajos

aktos, darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktās piemaksas, kā arī prēmijas un jebkuru cita veida atlīdzību saistībā ar darbu.

Saskaņā ar Darba likuma 69. panta pirmo daļu darba devējam ir pienākums izmaksāt darba samaksu ne retāk kā divas reizes mēnesī, ja darbinieks un

darba devējs nav vienojušies par darba samaksas izmaksu reizi mēnesī.

Darba līguma 1.3., 1.4.punktā prasītājai noteikta darba alga atbilstoši minimālajai stundas tarifa likmei, kas izmaksājama vienu reizi mēnesī,

no 18. līdz 25.datumam, skaidrā naudā slimnīcas kasē vai ar pārskaitījumu uz darbinieka norēķinu kontu. Darba līguma 3.1.punktā darbiniekam noteikts

darba laiks – maiņu darbs saskaņā ar grafiku.

Prasītāja norādījusi, ka atbildētāja nav izmaksājusi darba algu EUR 55,44 apmērā, ko veido samaksa par kopumā 24 prasītājas faktiski

nostrādātām un darba grafikos nenorādītām stundām pēdējo 6 mēnešu periodā pirms darba tiesisko attiecību izbeigšanas. Tiesa uzskata, ka, ievērojot to,

ka prasītājas argumenti par darba samaksas neizmaksu ir pamatoti ar atbildētājas rīcību, pilnībā neuzskaitot nostrādātās stundas, prasītājai ir jāpierāda

fakts, ka viņa ir strādājusi lielāku stundu skaitu, nekā darba devējs norādījis darba grafikos.

Lietā nav iegūti pierādījumi prasītājas apgalvojumam, ka atbildētāja pēdējo 6 mēnešu periodā ik mēnesi ir strādājusi par 4 stundām vairāk,

nekā norādīts darba grafikos un apmaksāts. Tiesa uzskata, ka minēto apstākli nevar pierādīt ar darba devējiem sastādītajiem darba grafikiem minētajā

laika periodā, jo tie var liecināt tikai par grafikā iekļauto stundu skaitu, kuru apmaksu prasītāja nav apstrīdējusi.

Līdz ar to tiesa atzīst, ka nav iegūti pierādījumi par to, ka atbildētāja nebūtu izmaksājusi prasītājai pienākošos darba algu pilnā apmērā,

atbilstoši faktiski nostrādāto stundu skaitam, un prasība daļā par neizmaksātās darba samaksas EUR 55,44 piedziņu noraidāma.

Ievērojot minēto un pamatojoties uz Civilprocesa likuma 93.,97., 189., 190. pantu,

tiesa

nosprieda:

/pers. A/ pieteikumu par prasības celšanas termiņa atjaunošanu noraidīt.

/pers. A/ prasību pret AS „/Nosaukums H/” par uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu, atjaunošanu darbā, darba līguma atzīšanu par

spēkā esošu, neizmaksātās darba samaksas un vidējās izpeļņas par darba piespiedu kavējumu piedziņu noraidīt.

Spriedumu var pārsūdzēt apelācijas kārtībā 20 dienu laikā no pilna sprieduma sastādīšanas dienas, 2017. gada 16.maija, Rīgas

apgabaltiesā, apelācijas sūdzību iesniedzot Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesā.

Tiesnese S. Strakše