Court dismisses privatization bid due to applicant's failure to prove continuous tenancy rights.

ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA

RĪGAS TIESU NAMS

Lietas arhīva Nr. A42-00816-20/9

ECLI:LV:ADRJRIT:2020:0612.A420260119.9.S

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2020.gada 12.jūnijā

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese L.Andersone,

rakstveida procesā izskatīja /pers. A/ pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru /pers. A/ privatizācijas pieteikums uz valsts

dzīvokļa īpašuma /adrese/ tiktu atzīts par atbilstošu izsoles pirmajai kārtai, un par akciju sabiedrības „Publisko aktīvu pārvaldītājs Possessor” 2019.gada

17.septembra lēmuma Nr.106/894 atzīšanu par prettiesisku.

Aprakstošā daļa

[1] Ar akciju sabiedrības „Publisko aktīvu pārvaldītājs Possessor” 2019.gada 11.jūlija lēmumu Nr.80/700 tika apstiprināti dzīvokļa

īpašuma /adrese/ (turpmāk – Objekts) izsoles noteikumi (turpmāk – izsoles noteikumi). Privatizācijas izsole bija nozīmēta 2019.gada 27.septembrī

pulksten 11.00.

Uz privatizācijas izsoli ir pieteicies arī pieteicējs /pers. A/.

Ar akciju sabiedrības „Publisko aktīvu pārvaldītājs Possessor” (turpmāk – atbildētāja) 2019.gada 17.septembra lēmumu Nr.106/894 (turpmāk –

lēmums) pieteicēja privatizācijas pieteikums uz Objekta izsoles pirmo kārtu atzīts par neatbilstošu izsoles noteikumiem.

Lēmums pamatots ar turpmāk minētiem argumentiem.

[1.1] Pieteicēja pieteikums uz Objekta izsoles pirmo kārtu saņemts 2019.gada 3.septembrī. Par piedalīšanos izsolē 2019.gada 26.augustā ir

iemaksāta Objekta drošības nauda 10% apmērā no tā sākumcenas, t.i. 2337 euro un izsoles reģistrācijas maksa 170 euro. Saskaņā ar privatizācijas

sertifikātu konta izrakstu uz 2019.gada 5.septembri pieteicēja īpašumā ir 1 privatizācijas sertifikāts.

[1.2] Objekta izsoles pieteikuma iesniegšanas termiņā pieteicējs ir iesniedzis prasību par dzīvokļa /adrese A/ (turpmāk – Dzīvoklis), īres līguma

izbeigšanu ar pieteicēju un viņa izlikšanu no īrētā dzīvokļa. 2017.gada 11.jūlija dzīvojamās telpas īres līguma kopijā norādīts, ka līgums ir noslēgts ar

pieteicēju par Dzīvokļa lietošanu uz laiku līdz 2019.gada 31.decembrim. Savukārt pieteicēja privatizācijas pieteikumam pievienotajā īres līgumā norādīts,

ka puses vienojas atzīt par spēku zaudējušu iepriekš noslēgtā līguma redakciju, pusēm konstatējot, ka īres tiesiskās attiecības ar īrnieku (pieteicēju)

turpinās nepārtraukti no 1981.gada, kā arī īres līguma termiņš līdz 2019.gada 31.decembrim tiek aizstāts ar līguma noslēgšanu uz nenoteiktu laiku.

Atsaucoties uz Augstākās tiesas 2015.gada 17.jūnija spriedumu lietā Nr.A420316013, iestāde atzīst, lai persona varētu kvalificēties uz dzīvokļa

izsoles pirmo kārtu, izsoles pretendentam ir būtiski pierādīt faktu, ka īres tiesiskās attiecības nodibinātas pirms šīs mājas denacionalizācijas un turpinās

nepārtraukti līdz izsoles pieteikuma iesniegšanas brīdim.

Atbilstoši Rīgas pilsētas Pārdaugavas priekšpilsētas tiesas sniegtajai informācijai 2002.gada 30.aprīlī stājās spēkā spriedums civillietā

Nr.C31021502, ar kuru nolemts izbeigt ar pieteicēju īres līgumiskās attiecības par Dzīvokli, izliekot viņu no minētā dzīvokļa ar visām no viņa atkarīgām

personām, bez citas dzīvojamās telpas ierādīšanas.

Tādējādi ar šāda sprieduma spēkā stāšanās brīdi izbeigtas īres tiesiskās attiecības, kuras nodibinātas pirms dzīvojamās mājas denacionalizācijas un

ar 2017.gada 11.jūlija īres līgumu nodibinātas jaunas īres tiesiskās attiecības.

[1.3] Iestādes rīcībā ir pieteicēja iesniegtais īres līgums un Rīgas pilsētas Pārdaugavas priekšpilsētas tiesas iesniegtais īres līgums. Līgumu saturs

būtiski atšķiras.

Rīgas pilsētas Pārdaugavas priekšpilsētas tiesas iesniegtajā 2017.gada 11.jūlija dzīvojamās telpas īres līguma kopijā norādīts, ka līgums ir noslēgts

ar pieteicēju par Dzīvokļa lietošanu uz laiku līdz 2019.gada 31.decembrim. Savukārt pieteicēja privatizācijas pieteikumam pievienotajā īres līgumā

norādīts, ka puses vienojas atzīt par spēku zaudējušu iepriekš noslēgtā līguma redakciju, pusēm konstatējot, ka īres tiesiskās attiecības ar īrnieku

(pieteicēju) turpinās nepārtraukti no 1981.gada, kā arī īres līguma termiņš līdz 2019.gada 31.decembrim tiek aizstāts ar līguma noslēgšanu uz nenoteiktu

laiku.

Rīgas pilsētas Pārdaugavas priekšpilsētas tiesas iesniegtais īres līgums ir noslēgts pēc dzīvojamās mājas /adrese A/ denacionalizācijas, līdz ar to

pieteicējs nav atzīstams par likuma „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” (turpmāk – Privatizācijas likums) 15.panta pirmajā daļā

minēto personu.

[1.4] Iestādes ieskatā privatizācijas pieteikumam pievienotais līgums nav sastādīts 2017.gada 11.jūlijā, bet laika posmā no 2019.gada 1.augusta

līdz 5.septembrim, proti, īsi pirms dokumentu iesniegšanas uz Objekta izsoli un tā saturs ir vērsts uz priekšrocību gūšanu valsts īpašuma privatizācijā.

Iestāde lūgusi Valsts policijai uzsākt kriminālprocesu pēc Krimināllikuma 275.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmēm –

dokumenta, kas piešķir tiesības viltošanu, kā arī viltota dokumenta izmantošanu, iesniedzot viltotu dzīvojamās telpas īres līgumu iestādei ar mērķi

prettiesiski iegūt priekšrocību dalībai valsts īpašuma privatizācijas izsoles pirmajā kārtā.

[1.5] Atbilstoši Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes sniegtajai informācijai pieteicējs Dzīvoklī bija deklarēts laika posmā no 1982.gada

26.janvāra līdz 2013.gada 3.septembrim un no 2019.gada 1.augusta līdz informācijas sniegšanas brīdim. Minētais papildus liecina par to, ka mākslīgi ir

radīti priekšnosacījumi pieteicēja atbilstībai Privatizācijas likuma 15.panta pirmajā daļā noteikto personu lokam.

[2] Nepiekrītot lēmumam, pieteicējs vērsās tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru pieteicēja privatizācijas

pieteikums uz valsts Objekta īpašumu tiktu atzīts par atbilstošu izsoles pirmajai kārtai, un par lēmuma atzīšanu par prettiesisku.

Pieteikums pamatots ar turpmāk minētiem argumentiem.

[2.1] Pieteicējs ir fiziska persona, privatizācijas sertifikātu turētājs, kurš atbilst Privatizācijas likuma 15.panta pirmās daļas 1.punktā norādītajām

prasībām. Pieteicējs īrē dzīvojamo telpu - Dzīvokli, denacionalizētā mājā, kas ir atdota bijušajiem īpašniekiem. Denacionalizācijas faktu apliecina ieraksti

Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr./numurs/. Īres tiesiskās attiecības ir nodibinātas ar īres līgumu, kas noslēgts ar pieteicēju un namu pārvaldi

pirms namīpašuma denacionalizācijas 1981.gada 26.janvārī. Pret pieteicēju namīpašuma esošais īpašnieks sabiedrība ar ierobežotu atbildību (turpmāk –

sabiedrība) /Nosaukums/ ir cēlusi tiesā prasību par īres tiesisko attiecību pārtraukšanu un īres līguma laušanu bez pienākuma ierādīt pieteicējam citu

dzīvojamo telpu platību.

[2.2] Izsoles noteikumu 3.5.1.punkta 1.apakšpunkta norma (lēmuma atzinumā numurēta ar 8.1.punktu nedaudz citā redakcijā) izsoles noteikumos

ir formulēta nekonkrēti – kā atvērtā tiesību norma. Proti, no tās nav saprotams, kādi tieši dokumenti šī punkta izpratnē ir iesniedzami iestādē. Tas ļauj

iestādei brīvi interpretēt to, kas zem tās ir saprotams un manipulēt ar iesniegtajiem dokumentiem pēc nepieciešamības.

Tā kā prasība iesniegt dzīvojamās telpas īres līgumu, kas noslēgts pirms namīpašuma denacionalizācijas, kas izriet no cita izsoles noteikumu

3.5.1.punkta 5.apakšpunkta, būtu secināms, ka saskaņā ar šo punktu iesniedzami citi dokumenti, kas apliecina, ka pretendents joprojām izīrē dzīvojamo

telpu denacionalizētā mājā, atstājot paša pretendenta ziņā – kādi tie ir. Pieteicējs ir vērsies pie zvērināta tiesu izpildītāja, lai konstatētu faktu, ka pieteicējs

dzīvo Dzīvoklī, par ko tika sastādīts fakta fiksēšanas protokols ar foto fiksāciju (kas apliecina reāli pastāvošu pietecēja iedzīvi dzīvokļa īpašumā), tāpat

tika iesniegts arī 1981.gada 26.janvārī ar pieteicēju noslēgtā īres līguma noraksts un 2017.gada 11.jūlija dzīvojamo telpu īres līguma noraksts, kas

pārslēgts ar pašreizējo namīpašnieku, 2017.gada 1.decembrī izdotā Rīgas pilsētas būvatļauja namīpašuma kapitālā remonta uzsākšanai, zvērinātā notāra

apliecinātā zemesgrāmatas izdruka, kas apliecina namīpašuma denacionalizāciju.

Iestāde kļūdaini uzskata, ka starp pieteicēju un sabiedrību /Nosaukums/ pastāv jaunas tiesiskās attiecības, jo puses ir parakstījušas 2017.gada

11.jūlija līgumu. Šāds iestādes apgalvojums ir klaji prettiesisks, balstīts uz hipotētiskiem pieņēmumiem, pilnīgi ignorējot pieteicēja iesniegto dokumentāciju

un nonāk pretrunā ar iestādes izvērtējuma anketā norādīto. Izvērtēšanas anketas 8.1.punkta teikuma beigās norādīti piemēri dokumentācijai, kas var tikt

iesniegti izsoles noteikumu 3.5.1.punkta 1.apakšpunkta izpratnē, piemēram, īres līgums, zemesgrāmatas izdruka u.c. Tādējādi iestāde apliecina, ka īres

līgumi var kalpot par dokumentu, kas pierāda īres tiesisko attiecību turpināšanos starp pusēm.

Puses ir parakstījušas papildus dokumentāciju īres tiesisko attiecību sakarā. Jaunajam namīpašniekam ir būtiski dokumentāri nokārtot, lai

konstatētu, ka īres tiesiskās attiecības turpinās un viņam piederošajās telpās atrodas persona, lai precizētu dažādus saimnieciskā rakstura jautājumus –

īres maksas apmēru, samaksas kārtību, pušu pienākumus, atbildību u.c.

Izskatāmajā situācijā pamatjautājums ir – īres fakta nepārtrauktība. No lietas materiāliem izriet, ka īres tiesiskās attiecības turpinās, pamatojoties uz

1981.gadā noslēgto līgumu.

Iestādē tika iesniegts 1981.gada līgums, par kura īstenību iestādei šaubas neradās, izziņa, kas apliecina pieteicēja deklarēto dzīvesvietu 1982.gadā,

dokumenti, kas apliecina, ka iepriekšējais namīpašnieks jau ir cēlis prasību tiesā pret pieteicēju par īres tiesisko attiecību izbeigšanu un izlikšanu no

Dzīvokļa. Minētais apliecina, ka pieteicējs ir reālais īrnieks.

Turklāt iestāde nepamatoti nav ņēmusi vērā pieteicēja iesniegtos dokumentus, kas pierāda, ka pieteicējs faktiski īrē denacionalizēto namīpašumu,

piemēram, zvērināta tiesu izpildītāja sastādītus aktus.

[2.3] Zemgales priekšpilsētas tiesas 2002.gada 8.aprīļa spriedums lietā Nr.C31021502 nav stājies spēkā, jo tiesvedība lietā ir izbeigta ar Rīgas

apgabaltiesas 2004.gada 19.februāra lēmumu. Tātad 1982.gadā nodibinātās īres attiecības nebija izbeigtas.

[2.4] Risinājumi īres tiesisko attiecību turpināšanai, kas radušies vēl pirms namīpašumu denacionalizācijas, ir dažādi. Ir situācijas, kad

dokumentācija starp īrnieku un jauno nama īpašnieku netiek sakārtota, ir arī situācijas, kad dokumentācija ir sakārtota. Abos gadījumos īrnieki ir

līdzvērtīgi īrnieka tiesiskajā statusā ar visām no tam izrietošām sekām. Dzīvojamās telpas īrniekus, kuri ir vēlējušies sadarboties ar jauno namīpašuma

īpašnieku, iestāde nevar nostādīt nelīdzvērtīgā situācijā, ar tiem īrniekiem, kas ir atteikušies aktualizēt juridisko dokumentāciju (tādējādi radot

neskaidrības izīrētājam).

Pieteicēja iekļaušanas pamats privatizācijas izsoles 1.kārtā ir 1981.gadā noslēgtais līgums (kura spēkā esamību iestāde nav apšaubījusi), nevis

2017.gadā noslēgtais līgums, kas bija noslēgts ar mērķi precizēt pieteicēja un namīpašuma īpašnieka tiesiskās attiecības.

Līguma darbības termiņa maiņa – no 2019.gada 31.decembra uz beztermiņa, nenozīmē, ka īres tiesiskās attiecības pieteicējam izbeidzas pirms

dokumentu iesniegšanas iestādē – 2019.gada 3.septembrī.

[2.5] Tāpat nav nozīmes apstāklim, ka prasība pret pieteicēju par īres tiesisko attiecību izbeigšanu ir celta laikā, kad privatizācijas izsole ir bijusi

izsludināta. Ne privatizācijas likums, ne izsoles noteikumi nenoteic, ka prasībai tiesā jābūt celtai pirms privatizācijas procesa uzsākšanas.

[2.6] Objekts ir ļoti pievilcīgs izsolei, par tā privatizāciju ir milzīga interese. Pirms Objekta nodošanas privatizācijā, iestāde nodeva privatizācijai citu

līdzīgu objektu. Arī šim objektam pieteicējs bija pieteicies, viņa privatizācijas pieteikums tika noraidīts uz cita pamata. Iestāde izsoli noveda līdz situācijai,

kad izsole netika rīkota, nosakot, ka tikai vienam pretendentam ir tiesības piedalīties izsolē un pārdeva šo objektu par izsoles sākumcenu. Pieteicējam

radies priekšstats, ka iestādes darbības ir vērstas uz to, lai sašaurinātu pretendentu loku un, iespējams, pārdot Objektu kādai noteiktai personai par

izsoles sākumcenu.

[2.7] Izsoles procesam ir noteikts ierobežotās pieejamības informācijas statuss, tādējādi izsoles pretendentiem nav iespējas sekot līdzi izsoles

procesa tiesiskumam un nepieciešamības gadījumā to apstrīdēt. Iestādes darbinieki nesniedz nekādus komentārus par procesa virzību, kā arī

nesadarbojas ar procesa dalībniekiem. Uz pieteikuma sagatavošanas brīdi pieteicējs vēl nav saņēmis pārsūdzēto lēmumu, kas ir nosūtīts pieteicēja

pārstāvim tikai pēc uzstājīga lūguma. Savukārt Rīgas pilsētas Pārdaugavas priekšpilsētas tiesas vēstuli pieteicējam ir atteikts izsniegt, norādot, ka šāds

lūgums iesniedzams rakstveidā un tas tiks izskatīts likumā noteiktajā kārtībā. Nākamajā dienā pēc tam, kad pieteicējs iesniedzis privatizācijas pieteikumu,

iestāde izprasīja papildus informāciju no Rīgas pilsētas Pārdaugavas priekšpilsētas tiesas, ar mērķi pierādīt pieteicēja krāpnieciskos nolūkus. Iestāde nav

pieprasījusi pieteicējam paskaidrot, kādēļ 2017.gadā ir noslēgti divi īres līgumi dažādās redakcijās.

[3] Atbildētāja tiesai iesniegtajā paskaidrojumā pieteikumu neatzīst, pamatojoties uz lēmumā norādīto argumentāciju un papildus paskaidro, ka lietā

iegūtie pierādījumi to kopsakarā apliecina, ka pieteicējs ir izbeidzis lietošanas tiesības uz dzīvojamām telpām denacionalizētajā namā /adrese A/, labprātīgi

tās atstājot.

[4] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 112.1 panta pirmo daļu lietas izskatīšana notiek rakstveida procesā bez tiesas sēdes.

Motīvu daļa

[5 ] Izvērtējot lietas materiālus kopsakarā ar tiesību normām, pārbaudot lietā esošos apstākļus, pierādījumus un dalībnieku rakstveida

paskaidrojumus, tiesa secina, ka pieteikums ir noraidāms.

[6] Atbildētāja atzinusi pieteicēja privatizācijas pieteikumu uz Objekta izsoles pirmo kārtu par neatbilstošu izsoles noteikumiem.

[6.1] Privatizācijas likuma 15.pants reglamentē secību, kādā publiski piedāvā privatizēt atklātā izsolē dzīvokli, par kura lietošanu nav noslēgts

dzīvojamās telpas īres līgums. Panta pirmā daļa noteic priekšrocības konkrētam personu lokam privatizēt atklātā izsolē dzīvokli. Atbilstoši panta pirmās

daļas 1.punktā noteiktajam, šādas priekšrocības ir tām fiziskajām personām, kuras īrē dzīvojamo telpu denacionalizētās vai likumīgajiem īpašniekiem

atdotās mājās, pamatojoties uz dzīvojamās telpas īres līgumu, kas noslēgts pirms šo māju denacionalizācijas vai atdošanas bijušajiem īpašniekiem, un pret

kurām vērstas prasības tiesā par dzīvojamās telpas īres līguma izbeigšanu un īpašniekiem nav pienākuma ierādīt šīm personām citu līdzvērtīgu dzīvojamo

telpu saskaņā ar likuma „Par dzīvojamo telpu īri” noteikumiem.

Tādējādi, likumdevējs noteicis vispirms ļaut iegādāties neizīrētu dzīvokli tām personām, attiecībā uz kurām izpildās obligātie nosacījumi. Pirmkārt,

tās dzīvo denacionalizētajos vai īpašniekiem atdotajos īpašumos, otrkārt, īres līgumi noslēgti pirms īpašumu atdošanas, treškārt, pret tām personām

vērstas prasības tiesā par dzīvojamās telpas īres līguma izbeigšanu un īpašniekiem nav pienākuma ierādīt šīm personām citu līdzvērtīgu dzīvojamo telpu

saskaņā ar likuma „Par dzīvojamo telpu īri” noteikumiem.

Šī panta mērķis ir vērsts uz to, lai personas, kuras dzīvoja un dzīvo atdotajos īpašumos, varētu iegūt īpašumā dzīvojamo telpu, jo ēku atdošanas

īpašniekiem rezultātā šīm personām nav tiesību uz īrētās dzīvojamās telpas privatizāciju.

[6.2] Izsoles noteikumu 3.5.1.apakšpunktā citastarp noteikts, ja fiziskā persona vēlas reģistrēties uz objekta izsoles pirmo kārtu atbilstoši

Privatizācijas likuma 15.panta pirmajai daļai, tai jāiesniedz attiecīgi dokumenti, kas apliecina, ka fiziskā persona īrē dzīvojamo telpu denacionalizētā vai

likumīgajiem īpašniekiem atdotā mājā, pamatojoties uz dzīvojamās telpas īres līgumu, kas noslēgts pirms šīs mājas denacionalizācijas vai atdošanas

bijušajiem īpašniekiem.

Atzinumā par pieteicēja iesniegtajiem dokumentiem šis punkts vērtēts, kā pienākums iesniegt dokumentus, kas apliecina, ka fiziskā persona īrē

dzīvojamo telpu denacionalizētā vai likumīgajam īpašniekam atdotā mājā vai mājā, kuras bijušais īpašnieks vai viņa mantinieki ir iesnieguši pieteikumu par

īpašuma tiesību atjaunošanu, pamatojoties uz dzīvojamās telpas īres līgumu, kas noslēgts pirms šis mājas denacionalizācijas vai atdošanas bijušajiem

īpašniekiem.

[6.3] Lietā nav strīda par to, ka dzīvojamā māja /adrese A/, ir denacionalizēta, taču atbildētājas ieskatā pieteicējs nav pierādījis, ka viņš tajā īrē

Dzīvokli, pamatojoties uz dzīvojamās telpas īres līgumu, kas noslēgts pirms šīs mājas denacionalizācijas, uzskatot, ka pieteicēja iesniegtie dokumenti

liecina, ka viņš ir vēlējies mākslīgi radīt priekšnoteikumus, lai iegūtu tādas priekšrocības Objekta izsolē, kas pieteicējam nepienākas.

Savukārt pieteicējs uzsver, ka starp viņu un denacionalizētās mājas īpašnieku sabiedrību /Nosaukums/” nepastāv jaunas tiesiskās attiecības, bet gan

turpinās īres tiesiskās attiecības, pamatojoties uz 1981.gadā noslēgto dzīvojamās telpas īres līgumu.

Līdz ar to lietā pastāv strīds vai atbildētāja pareizi ir piemērojusi Privatizācijas likuma 15.panta pirmo daļu, atzīstot pieteicēju par neatbilstošu

pirmās kārtas pretendentu.

[7] Pārbaudot lietas materiālus, tiesa konstatē, ka pieteicējs privatizācijas pieteikumam pievienojis 1981.gada 26.janvārī noslēgtā dzīvojamās telpas

īres līguma kopiju (lietas 1.sēj., 171.-172.lapa), saskaņā ar kuru pieteicējam izīrēts dzīvoklis /adrese A/. Tāpat 2002.gada 29.janvāra dzīvesvietas izziņa

(lietas 1.sēj., 54.lapa) un Rīgas Zemgales priekšpilsētas Izpilddirekcijas Iedzīvotāju reģistrācijas nodaļas 2009.gada 24.februāra izziņa (lietas 1.sēj.,

204.lapa) apliecina, ka pieteicējs 1982.gada 26.janvārī ir bijis pierakstīts adresē: /adrese A/.

Vienlaikus no Pilsonības migrācijas lietu pārvaldes 2019.gada 23.augusta vēstules Nr.24/20.1-1-20/3028e (lietas 1.sēj., 56.lapa) izriet, ka sešus

gadus, t.i., laikā no 2013.gada 4.septembra līdz 2019.gada 31.jūlijam, pieteicēja dzīvesvieta bija deklarēta citur, bet tā ir atjaunota Dzīvoklī 2019.gada

1.augustā. Lietas materiālos atrodas arī divi 2017.gada 11.jūlija īres līgumi attiecībā uz Dzīvokļa īri, kuros ir norādīta pretrunīga informācija, proti: 1)

2017.gada 11.jūlija dzīvojamo telpu īres līgums par Dzīvokļa īri ar līguma darbības termiņu līdz 2019.gada 31.decembrim (lietas 1.sēj., 39.-40.lapa); 2)

2017.gada 11.jūlija dzīvojamo telpu īres līgums par Dzīvokļa īri uz nenoteiktu laiku (lietas 1.sēj., 174.-176.lapa).

Tiesa konstatē, ka Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas lietvedībā atrodas civillieta Nr.C68417119, kas ierosināta, pamatojoties uz sabiedrības

/Nosaukums/ prasības pieteikuma par dzīvojamās īres līguma izbeigšanu un pieteicēja izlikšanu. Sākotnēji minētā lieta tika ierosināta par 2017.gada

11.jūlija īres līguma izbeigšanu, savukārt vēlāk sabiedrība /Nosaukums/ tiesā iesniedza prasības pieteikuma grozījumus (lietas 2.sēj., 60.lapa), kuros

lūdza tiesu izbeigt īres tiesiskās attiecības, kas nodibinātas ar 1981.gada 26.janvāra īres līgumu un turpinās joprojām.

Tāpat lietā ir iesniegts starp pieteicēju un /pers. B/ 2012.gada 27.decembrī noslēgtais dzīvojamās telpas īres līgums par dzīvokļa /adrese B/,

nodošanu pieteicēja lietošanā uz laiku no 2013.gada 1.janvāra līdz 2014.gada 1.janvārim (lietas 2.sēj., 139.-140.lapa), kā arī 2016.gada 1.janvārī

noslēgtais dzīvojamās telpas īres līgums par dzīvokļa /adrese B/, nodošanu pieteicēja lietošanā uz laiku no 2016.gada 1.janvāra līdz 2017.gada

1.janvārim (lietas 2.sēj., 149.-150.lapa).

No Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Dzīvokļu pārvaldes vēstules (lietas 2.sēj., 13.-16. lapa) izriet, ka pieteicējs 2010.gada

3.decembrī ir vērsies iestādē ar iesniegumu (lietas 2.sēj., 133.lapa) dzīvokļa jautājuma risināšanai un ir bijis uzņemts palīdzības 7.reģistrā, jo tika

konstatēts, ka viņš Dzīvokli lietoja pirms lēmuma par namīpašuma /adrese A/, denacionalizāciju pieņemšanas (lietas 2.sēj., 151.lapa). Taču 2013.gada

16.septembrī iestāde, veicot datu kontroli pieteicēja reģistra lietā, konstatēja, ka viņš mainījis dzīvesvietu, t.i., 2013.gada 4.septembrī deklarēja

dzīvesvietu fiziskām personām piederošā nekustamā īpašumā /adrese B/. Savā iesniegumā (lietas 2.sēj., 138.lapa) iestādei pieteicējs ir skaidrojis, ka

2013.gada septembrī, nespējot panākt vienošanos ar ēkas īpašnieku, bija spiests atstāt īrēto Dzīvokli, tāpēc pārcēlies uz dzīvojamo telpu /adrese B/. Pēc

pārcelšanās vērsies Sociālajā dienestā ar lūgumu piešķirt dzīvokļa pabalstu, kas viņam tika atteikts, sakarā ar to, ka deklarētā dzīvesvieta atšķīrās no

faktiskās. Izpildot sociālā darbinieka norādījumus pieteicējs deklarēja savu dzīvesvietu /adrese B/. Līdz ar to iestāde 2013.gada 13.novembrī pieņēma

lēmumu (lietas 2.sēj., 152.lapa) izslēgt pieteicēju no palīdzības saņemšanas 7.reģistra, jo viņš nav vairs atzīstams par denacionalizētā nama īrnieku

likuma „Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” 14.panta septītās daļas izpratnē, tā kā vairs nedzīvo denacionalizētā namā /adrese A/. Vienlaikus

iestāde, izskatot pieteicēja iesniegumu (lietas 2.sēj., 143.lapa), nolēma reģistrēt pieteicēju no 2016.gada 26.aprīļa palīdzības saņemšanai sociālā

dzīvokļa vai sociālās dzīvojamās telpas izīrēšanai 1.reģistrā (lietas 2.sēj., 154.lapa). Šī veida palīdzības saņemšanai pieteicējs nav reģistrēts kā

denacionalizētā nama īrnieks, bet gan kā maznodrošināta atsevišķi dzīvojoša pensijas vecumu sasniegusi persona, kura pēdējos piecus gadus deklarējusi

savu dzīvesvietu Rīgā.

Rīgas sociālais dienests lietā ir iesniedzis četrus - 2013.gada 29.janvāra, 2017.gada 10.jūlija, 2018.gada 22.augusta un 2019.gada 20.augusta -

pieteicēja dzīvesvietas apsekošanas aktus (lietas 2.sēj., 123.-128. lapa), no kuriem secināms, ka no 2013.gada pieteicējs īrē 2 istabas /adrese B/, ir

pārvedis mantas no /adrese A/, dzīvo viens, nepieciešams trūcīgas ģimenes statuss un materiālā palīdzība elektrības un dzīvokļa apmaksai, kurināmā

iegādei. Visus dzīvesvietas apsekošanas aktus pieteicējs ir pašrocīgi parakstījis.

[8] Izvērtējot iepriekš minētos dokumentus, tiesa piekrīt atbildētājas secinātajam, ka pieteicējs nav nepārtraukti kopš 1981.gada īrējis (lietojis)

dzīvokli /adrese A/.

To, ka pieteicējs laika periodā no 2013.gada līdz 2017.gadam nav īrējis (lietojis) dzīvokli /adrese A/, apstiprina gan starp pieteicēju un /pers. B/

noslēgtie dzīvojamās telpas īres līgumi par dzīvokļa /adrese B/ nodošanu pieteicēja lietošanā, pieteicēja dzīvesvietas apsekošanas akti un pieteicēja

dzīvesvietas deklarēšanas fakts, gan arī paša pieteicēja iesniegums Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Dzīvokļu pārvaldei un pieteicēja

paraksts dzīvesvietas apsekošanas aktos.

Tiesa kritiski vērtē pieteicēja brāļa /pers. C/ (lietas 2.sēj., 35.lapa), kaimiņienes /pers. D/ (lietas 2.sēj., 42.lapa) un namīpašuma /adrese A/,

bijušā īpašnieka /pers. E/ (lietas 2.sēj., 43.lapa) apliecinājumus par to, ka pieteicējs visu laiku nepārtraukti ir dzīvojis un turpina dzīvot dzīvoklī /adrese

A/. /pers. C/ apgalvojums, ka /adrese B/ tieši viņš viens pats ir dzīvojis, bet pieteicējs ir nācis tikai ciemos, ir pilnīgi pretējs dzīvesvietas apsekošanas

aktos konstatētajam, ka šajā adresē tieši pieteicējs dzīvo viens un viņam ir nepieciešama materiālā palīdzība šī dzīvokļa apmaksai un kurināmā iegādei.

Dzīvesvietas apsekošanas aktus pieteicējs ir pašrocīgi parakstījis sociālā dienesta darbinieka klātbūtnē, līdz ar to nav ne mazāko šaubu, ka pieteicējs ir

dzīvojis /adrese B/. Arī kaimiņienes /pers. D/ apliecinājums par pieteicēja nepārtrauktu dzīvi /adrese A/ neapstiprinās ar paša pieteicēja sniegto

informāciju iestādēm, ka ir pārcēlies uz dzīvojamo telpu /adrese B/. Savukārt /pers. E/ apliecinājumus, ka pieteicējs laika posmā no 2011.gada 11.jūlija

līdz 2016.gada 8.jūlijam ir dzīvojis /pers. E/ piederošā namīpašumā /adrese A/, neiztur nekādu kritiku, jo tieši šajā laika posmā kā izriet no pieteicēja

paskaidrotā viņš bija spiests atstāt īrēto Dzīvokli un pārcēlies uz dzīvi /adrese B/, jo nespēja panākt vienošanos ar ēkas īpašnieku.

Arī pieteicēja papildus iesniegtie pierādījumi – sabiedrības „Skonto Apsardzes Dienests” izziņa, apdrošināšanas polise un līgums ar sabiedrību

„Clean R” par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, neapliecina Dzīvokļa nepārtraukto lietošanu. Tiesa minētos dokumentus vērtē kopsakarā ar citiem

lietā esošajiem pierādījumiem, kas liecina par pretējo. Turklāt, šo dokumentu adresāts nav pieteicējs, bet gan namīpašuma īpašniece sabiedrība

/Nosaukums/.

Sabiedrības „Tet” izziņa un akciju sabiedrības „Swedbank” konta izdruka apliecina, ka pieteicējs no 2010.gada 2.jūlija nepārtraukti ir Lattelecom

virszemes TV pakalpojumu abonents. Tomēr tas, ka sabiedrības „Tet” izziņā norādīts, ka sakaru pakalpojumu ierīkošanas adrese ir /adrese A/, vēl

nenozīmē, ka pakalpojumi ir nodrošināti šajā adresē. Sabiedrības „Tet” klientam, neizbeidzot sakaru pakalpojumu līgumu un pārceļoties no vienas

dzīvesvietas uz citu, pakalpojumu pieejamība var tikt nodrošināta arī citā adresē, ar nemainīgu līguma. Tādējādi arī šie dokumenti tiesas ieskatā

neapstiprina faktu, ka pieteicējs nepārtraukti kopš 1981.gada ir īrējis Dzīvokli denacionalizētā namā.

[9] Tiesu praksē ir atzīts, ka Privatizācijas likuma 15.panta pirmā daļas norma nav tulkojama tādējādi, ka priekšrocība iegādāties atklātā izsolē

dzīvokli ir jebkurai personai, kura īrē dzīvokli denacionalizētajos un likumīgajiem īpašniekiem atdotajos īpašumos, neatkarīgi no tā, vai īres līgums noslēgts

pirms vai pēc īpašuma denacionalizācijas vai tā atdošanas likumīgajam īpašniekam (sk. Administratīvās apgabaltiesas 2014.gada 31.jūlija sprieduma

lietā Nr.A420316013 9.punkts).

Kā pamatoti norāda atbildētāja, tas nozīmē, ka attiecīgai kārtai nekvalificējas persona, kura līdz mājas denacionalizācijai ir dzīvojusi šādā mājā, bet

pēc tam pēc brīvas gribas dzīvojamās telpas lietošanas tiesības izbeigusi, pārcēlusies uz citu dzīvesvietu un tikai pēc laika atkal no jauna (nesaistīti ar

iepriekšējo dzīvošanu denacionalizētā mājā) ir ievietojusies dzīvošanai denacionalizētā mājā.

Tiesas ieskatā iepriekš konstatētie apstākļi nepārprotami liecina par to, ka pieteicējs 2013.gadā, nespējot panākt vienošanos ar jauno ēkas /adrese

A/ īpašnieku, ir pats brīvprātīgi pārtraucis īres līguma darbību, kas noslēgts 1981.gada 26.janvārī, attiecībā uz Dzīvokļa īri, un pārcēlies uz dzīvojamo

telpu /adrese B/, noslēdzot ar /pers. B/ dzīvojamās telpas īres līgumu. Līdz ar to pieteicējs bija zaudējis lietošanas tiesības uz Dzīvokli un attiecīgi

2013.gada 13.novebrī tika izslēgts no palīdzības saņemšanas 7.reģistra, pamatojoties uz likuma „Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” 10.panta

pirmās daļas 2.punktu, jo vairs nebija atzīstams par denacionalizētā nama īrnieku likuma „Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” 14.panta septītās

daļas izpratnē.

Vienlaikus, ņemot vērā, ka 2018.gada 22.augustā un 2019.gada 20.augustā dzīvesvietas apsekošanas laikā pieteicējs, lūdzot sociālo atbalstu, ir

norādījis, ka joprojām dzīvo /adrese B/, savukārt vēršoties pie atbildētājas 2019.gada 15.augustā un 3.septembrī ar privatizācijas pieteikumiem kā

denacionalizētas mājas īrnieks ir pievienojis divus 2017.gada 11.jūlijā parakstītus īres līgumus attiecībā uz Dzīvokli, kuros ir norādīta pretrunīga

informācija, tiesai rodas pamatotas šaubas par pieteicēja godaprātu. Turklāt apstāklis, ka informāciju par dzīvokļa /adrese B/, lietošanu un palīdzības

saņemšanu dzīvokļa jautājumu risināšanā pieteicējs ir apstiprinājis tikai pēc tam, kad atbildētāja šos faktus ir paziņojusi tiesai, liecina, ka pieteicējs

mērķtiecīgi ir vēlējies to noklusēt.

Līdz ar to tiesas atzīst, ka laikā starp mājas nodošanu denacionalizācijai un brīdi, kad pieteicējs ir vērsies pie atbildētājas ar privatizācijas

pieteikumu, pieteicējs nav lietojis dzīvokļa īpašumu /adrese A/, kas atrodas denacionalizētajā mājā. Tādējādi atbildētāja ir pamatoti šajās pieteicēja

darbībās saskatījusi krāpnieciskas darbības, kuru mērķis bija iegūt priekšrocības dalībai Objekta privatizācijas izsoles pirmajā kārtā, kas pieteicējam

nepienākas.

[10] Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesa secina, ka pieteicēja privatizācijas pieteikums uz valsts dzīvokļa īpašumu /adrese/ nav atzītams par atbilstošu

izsoles pirmajai kārtai, līdz ar to tiesa nekonstatē pārsūdzētā lēmuma prettiesiskumu.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251.pantu un 289.-291.pantu, tiesa

nosprieda

noraidīt /pers. A/ pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru /pers. A/ privatizācijas pieteikums uz valsts dzīvokļa

īpašuma /adrese/ tiktu atzīts par atbilstošu izsoles pirmajai kārtai, un par akciju sabiedrības „Publisko aktīvu pārvaldītājs Possessor” 2019.gada

17.septembra lēmuma Nr.106/894 atzīšanu par prettiesisku.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no tā sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona

tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese L.Andersone